Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

Baznīcas terminu vārdnīca

 

A B C D E F G H I J K L M N O P R S T U V Z

 

A Ā

 

  • Abba, avva (sīr., aram. - tēvs). Vadošais starecs, mūku vecākais.

  • Abats klostera priekšnieks, mūku vecākais, šis vārds vairāk izplatījās Rietumu baznīcā, pretēji Austrumos igumens, hegumens.

  • Aizambona lūgšana ( ) - aizamvona lūgšana ir svarīgāko un galveno lūgumu, ko priesteris vai arhibīskaps lasījis, it kā īss atkārtojums. Tiek lasīta liturģijas beigās pirms atlaišanas. Savu nosaukumu tā ieguvusi no lasīšanas vietas - tautas vidū.  Priesteris to lasa, nokāpjot no ambona.

  • Aizkars, katapetasma (, , , ) - Ķēniņa durvis no altāra puses aizsedz aizkars - katapetasma. Aizkara atvēršana nozīmē, ka pestīšanas noslēpums, kurš senos laikos bijis cilvēkiem nesaprotams, tagad atklājās.  Aizkara atvēršanas un aizvēršanas simbolika mainās atkarībā no dievkalpojuma; piemēram: Liturģijā aizkara atvēršana nozīmē kapa atdarīšanos un Kristus augšāmcelšanos. Aizkara aizvēršana liturģijā pie Lielās ieiešanas nozīmē, ka Kristus kaps tika aizzīmogots un tam pielikti sargi.

  • Aizlūgums. . Viens no dievkalpojuma veidiem, kurā lūdzam Jēzu Kristu, Dievmāti vai svētos: 1) kādā vajadzībā;  2)pateicībā;  atkarībā no baznīcas kopējām vai arī individuālas personas vajadzībām. To var noturēt gan pēc, gan pirms Liturģijas, vai rīta un vakara dievkalpojuma. Var noturēt ne tikai baznīcā, bet arī mājās.

  • Akatists - grieķiski "nesēdamā lūgšana", t.i. lūgšana stāvot. Tas ir lūgšanu nolikums, kas sastāv no 12 kondakiem un 13 ikosiem, ar kuriem tiek godināts Glābējs, Dievmāte vai kāds no svētajiem.

  • "Aksios" - grieķu val. "cienīgs". Izsauciens, ko saka arhierejs, veicot jauna diakona, priestera vai bīskapa iesvētīšanu amatā (ar roku uzlikšanu) (). Tiek izsaukts ieģērbjot katrā jaunā dievkalpojuma apģērbā un pēc tam trīskārtīgi atkārto koris. Senatnē ar dziedājumu "aksios" tauta izrādīja piekrišanu, ka iesvētāmais ir cienīgs.

  • Altāris () (latīņu val.  altaria, altarium; no altus - augsts un ara - paaugstinājums, upura galds). Altāris ir galvenā dievnama daļa, pakāpienu vai nedaudz augstāka par pārējām dievnama divām daļām (vidusdaļu un priekšnamu); vērsta uz austrumiem. Altāris simbolizē augstāko pasauli, debesis, kur mīt Dievs, tāpat zemi, no kuras Jēzus devās sludināt, kur iestādīja Vakarēdienu, kur cieta krusta nāvi, kur notika Viņa augšāmcelšanās un uzkāpšana debesīs. Altāris var atrasties vienīgi svētkalpotāji un piekalpotāji, lajiem un sevišķi sievietēm, altārī ieiet aizliegts. Attēls

  • Altārgalds, dievgalds (2) - galds, kas atrodas altāra centrā. Uz tā tiek atrodas Evaņģēlijs, krusts, antiminss, Dāvanu šķirstiņš, septiņžuburu svečturis.  Attēls

  • Altārsvētki svētki, veltīti tam svētās vēstures, Dievmātes dzīves notikumam vai svētajam, par godu kuram celta baznīca un iesvētīts tā altāris, ko īpaši svinīgi atzīmē šajā dievnamā un draudzē.

  • "Alleluja" - ebr. "slavējiet Dievu". Dziesma par godu trejādīgajam Dievam, dievkalpojuma laikā dziedama vai lasāma trīs reizes, pievienojot "Slava (Gods) Tev, Dievs".

  • Ambons () (gr. "paaugstinājums"). Vieta solejā iepretim Ķēniņa durvīm. Uz tā diakons iznāk lasīt ektēnijas un Evaņģēliju. Pēc sv. Hermaņa nozīmē akmeni Kristus kapa priekšā, kuru mirru nesējām sievām novēla eņģelis, sludinot no tā par Kristus augšāmcelšanos.

  • Anafora (grieķ. "pacelšana"). Euharistijas kanons, galvenā Liturģijas daļa, kas sākas pēc Ticības apliecības, centrālais brīdis, Svēto Dāvanu pacelšana (virs altārgalda). Sastāv no 4 daļām: prefacio (ievaddaļa); anamnesis (atcerēšanās); epiklesis (piesaukšana) un intercessio (iestāšanās/ aizlūgšana).

  • Anahorets - gr. cilvēks, kurš devies vientuļā vietā nododoties gavēšanai un nepārtrauktām lūgšanām.

  • Analojs () (gr.  - grāmatu paliktnis). Īpašs, augsts, četrstūrains galdiņš ar slīpu virsmu, uz kura liek svētos Rakstus, kad diakons lasa Evaņģēliju. Uz tā novieto arī ikonas. Attēls

  • Anatēma (gr. anthema nolādēšana) baznīcas lāsts kādai herēzei, izslēgšana no baznīcas.

  • Anavolijs - balts apģērbs, kristāmais krekls, kuru kristāmajam uzģērbj, lai parādītu viņa dvēseles tīrību un apveltīšanu ar Dieva labvēlību.

  • Anlāvs, paramands () - (gr. uzņemt). Iesvētot lielajā shimā mūkam tiek piešķirts anlāvs. Tas ir četrstūrains audekls ar virvēm, kas piešūtas tā stūros. Tas ir rotāts krustiem un serafiem un aptver mūka plecus. Senatnē paramands sastāvēja no divām siksnām, kuras krusteniski uzvilka pāri hitona vai krekla pleciem kā zīmi, ka tā valkātājs ņem plecos (siksnās) Kristus krusta nastu. Vēl citādi paramandu darināja no dubultiem vilnas pārsējiem, kas stiepās no kakla uz leju un krusteniski apņēmuši plecus zem padusēm, tika izmantoti kā josta apakšējā apģērba sajozšanai. Vēlāk pie šīm siksnām un pārsējiem priekšpusē uz krūtīm sāka piestiprināt nelielu linu lakatu, kurā attēlotas Kristus ciešanas, sajožot siksnu vai pārsēju galus krusteniski, līdzīgi diakona oraram. Daži mūki paramandu valkāja pāri mūka apģērbam, citi tikai virs hitona vai krekla, kā to dara arī tagad. Mūsdienās pagarinātu paramandu jeb analāvu virs apģērba nēsā tikai mūki, kas pieņēmuši shimu. Attēls

  • Antidors (gr. "dāvanas vietā"). Prosforas daļas pēc Jēra izņemšanas. Antidoru izdala Liturģijas beigās. Antidors jāapēd pirms cietas barības ēšanas. Antidoru nedod citticībniekiem un nekristītiem. Attēls

  • Antifons (gr. antiphōnos pretī skanošs). Dievkalpojauma dziedājums, ko pārmaiņus izpilda divi kori.

  • Antipāts (gr. ) jeb prokonsuls ierēdnis Bizantijas impērijā, kurš ieņem atsevišķa apgabala jeb provinces valsts pārvaldnieka amatu

  • Antiminss - bīskapa iesvētīta zīda vai linu drēbe, tā atrodas uz altāra galda un attēlo Kristus guldīšanu kapā un četrus evaņģēlistus. To lieto Liturģijas laikā, bez antiminsa Euharistiju nevar noturēt. Antiminsā ir iešūts kāds svēto vai mocekļu relikviju gabaliņš. Tas tiek darīts, turpinot pirmkristiešu tradīciju liturģiju noturēt virs mocekļu kapavietas. Arī mūsdienās zem katra altāra galda baznīcās ir vai nu svētā kaps vai kāds relikviju gabaliņš, vai tiek lietots antiminss. Antiminssus sāka lietot tad, kad priesteru kalpošana tika apspiesta (ne baznīcās, mājās, būdās, mežā uz akmens) - tādēļ to mēdz dēvēt arī par pārnēsajamo altāri. Attēls Attēls Attēls

  • Antipasha pirmā svētdiena pēc Pashas (Kristus Augšāmcelšanās svētkiem), saukta arī ap. Toma svētdienu. (Anti nenozīmē pret, bet vietā, antikrists nav Kristus pretinieks, bet Kristus aizvietotājs labklājības (debesu valstības) veidotājs uz zemes).

  • Antropoloģija (gr. anthrōpos - cilvēks, logos - mācība) mācība par cilvēku; baznīcā: kristīgā mācība par cilvēku.

  • Apakštērps, podrizņiks. () - priestera un arhiereja tērpa elements. Būtībā ir stihars, bet ar šaurām piedurknēm. Apakštērps parasti ir gaišā krāsā.  Tā nosaukts tādēļ, ka priesteris un arhierejs to nēsā zem citām drēbēm (zem virsdrēbes - felones). Apakštērpu apģērbj arhierejs un priesteris rizas vietā kalpojot liturģiju. . Attēls

  • Apokrifs (gr. apokryphos slepens). 1) kristiešu grāmata, ko Baznīca neatzīst kā svētu (autora nezināšanas, vēlas izcelšanās vai citu iemeslu dēļ, 2) pretējs kanonam

  • Aproces - valkā priestera tērpa piedurkņu savilkšanai, lai būtu ērtāk kalpot. Aproces svētkalpotājiem atgādina, ka viņiem kalpošanā baznīcā jāpaļaujas ne uz saviem spēkiem, bet uz Dieva palīdzību. Attēls

  • Apustuļi (gr. apostolos - sūtņi, vēstneši). Kristus mācekļi, kurus Viņš izvēlēja, lai tie pasaulē nestu Lobo vēsti par Dieva Valstību. No sākuma tie bija 12, tad vēl 70.

  • Apustuļiem līdzīgais tā dēvē dažus svētos, kas līdzīgi apustuļiem ir sējuši (sludinājuši) un stiprinājuši ticību.

  • Areopāgs augstākā Atēnu valsts sapulce un tiesa. Svētais Dionīsijs Areopogīts bija tā loceklis.

  • Arhibīskaps () (gr. archiepiskopos). Galvenais bīskaps. Kaut gan bīskapi pēc varas ir vienādi, tomēr, lai saglabātu vienību grūtos apstākļos starp baznīcām, jau Svēto Apustuļu noteikumos  apustuļu nolikumā (34. noteikums) savstarpējai palīdzībai paredzēti arhibīskapi. Bīskaps, kura vadībai parasti ir pakļauti vairāki bīskapi.

  • Arhidiakons 1) vecākā, pirmā diakona goda tituls Lavrā (lielā klosterī), 2) patriarham kalpojošais diakons. Attēls

  • Arhierejs, arhigans (gr. archiereus virspriesteris). Kopīgs nosaukums bīskapu kārtas svētkalpotājiem (bīskapiem, arhibīskapiem, metropolītiem, ekzarhiem, patriarhiem)

  • Arhierju ambons,   - paaugstināta vieta dievnama vidū. Uz tā kalpojot stāv bīskaps.

  • Arhimandrīts () - (grieķu val. arco priekšnieks; mandra - aitu kūts, klosteris vai arī vara, vadība, aizgalds lopiem). Agrāk ar arhimandrītu grieķu baznīcā apzīmēja igumenus, vairāku klosteru uzraugus, vēlāk, svarīgāko klosteru priekšniekus. Šodien piešķir mūkiem, kas ieņem augstu administratīvu posteni, vai kā augstāko apbalvojumu melnajai garīdzniecībai. Arhimandrīta nosaukumu piešķir bīskaps Liturģijas laikā.

  • Ariāņi - sekta (4. gs.), kuras vadonis bija Ārijs. Noliedza, ka Jēzus Kristus ir Dievs. Šai mācībai šodien seko Jehovas liecinieki.

  • Artoss () (gr. artos raudzēta maize) (Ap.d.20:7; 1.Kor.10:16 -17; 11,:23-28). Raudzēta maize, kas tiek svētīta Lieldienu dienā, lasot īpašu lūgšanu. To glabā dievnamā visu nedēļu pēc Lieldienām uz analoja pretī ikonostasam, bet sestdienā sadala un izdala ticīgajiem kā svētumu, kam jāatgādina par Pestītāja klātbūtni. (Neraudzētu maizi grieķu valodā apzīmē citā vārdā - azymos rauši).

  • Asists - zelta greznojumi uz rizām un ikonām.

  • Askēze (gr. askēsis vingrināšanās). Seno filozofu valodā nozīmē vingrināšanos labos darbos un īpaši savas gribas pakļaušanā.

  • Askēti ( gr. askētēs - mūks). Ļaudis, kas aizgāja vientulībā, gavēja un lūdza Dievu, ārkārtīgi stingri pildīja solījumus, piem., atteikšanos no laicīgās dzīves labumiem. Askēti bija kā protests pret pagānu sabiedrisko tikumu pagrimumu.

  • Atraisošā lūgšana 1) lūgšana, ko priesteris lasa pēc grēksūdzes, atraisot grēkus pēc Kristus pavēles (Mt 16:19; Mt 18:18; Jņ 20:23). 2) īpaša lūgšana, uzdrukāta uz papīra lapas, ko lasa priesteris par katru nomirušo apdziedāšanas laikā (pēc nolasīšanas lapa tiek salocīta un ielikta mirušajam labajā rokā).

  • Augstiteikšana () - īss dziedājums, kurā tiek godināta kāda svinama persona vai notikums.

  • Augstā jeb debesu vieta ( , ) - vieta altārī aiz dievgalda, kur uz paaugstinājuma tiek novietots bīskapa sēdeklis, kas simbolizē Dieva godu, bet malās presbiteru sēdekļi, kas simbolizē Apustuļus un to pēctečus. Šī vieta  radusies no tradīcijas, ka daži laji un priesteri izņēmuma kārtā baznīcā sēdēja.

  • Augstais goda krēsls - bīskapa sēdeklis augstā goda vietā.