Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

Baznīcas terminu vārdnīca

 

A B C D E F G H I J K L M N O P R S T U V Z

 

 S Š

 

  • Sakoss () - (no ēbr. vārda šāk maiss, skrandas). Bīskapa tērpa elements. Sakoss ir īss virstērps ar īsām piedurknēm. Aizvieto priestera feloni. Garīgā ziņā nozīmē to pašu ko felone. Ir sēru, pazemības, grēku nožēlas (Jer. 48: 37; Lūk. 10: 13) tērps. Attēls Attēls

  • Septiņžuburu svečturis, kandelabrs () - nosaukts pēc svētā Gara dāvanu skaita. Novietots uz dievgalda. Attēls

  • Septuaginta (LXX) - Vecās Derības grieķu tulkojums, kuru izmantoja apustuļi. Saukts par septuagintu (septiņdesmit), jo to pēc pasūtījum no ebreju valodas uz grieķu valodu iztulkoja 72 gudri vīri.

  • Sešpsalms () (no grieķu val. -  ex seši, psalmi). Sešas izvēlētas Dāvida dziesmas (3, 37, 62, 87,102,142,), ko lasa rīta dievkalpojuma sākumā, nodzēšot gaismas un klusumā. To lasīšanas laikā garīdznieks lasa tā saucamās svetilena lūgšanas.

  • Shima () (gr. schma - veids, kārta). Ir: 1) Mazā shima  otrā mūku kārtas pakāpe, tiek doti šķistības, nemantkārības un paklausības solījumi, iesvētīšana notiek liturģijā. 2) Lielā shima sk. Shimas mūks.

  • Shimas mūks, lielās (, ) - mūks (trešās, augstākās kārtas), kas pieņēmis lielo shimu, ko citādi dēvē par lielo eņģeļa tēlu (līdzību eņģelim). Mūks, kurš papildus parastajiem mūku solījumiem uzņemas sevišķi askētisku dzīvesveidu. Kad iesvēta lielajā shimā, mūks dod solījumus, kuros atsakās no pasaules un visa pasaulīgā. Mūkam, kas pieņēmis lielās shimas kārtu, apģērbā nāk klāt kukls un analāvs. Attēls

  • Shimas mūks, mazās (, ) - otrās mūka pakāpes mūks, kas nēsā ādas jostu (līdzinoties Jānim Priekštecim, ko uzskata par mūka dzīves aizsācēju kristietībā un paraugu), klobuku virs kamilavkas un mantiju virs rjasas.

  • Shiigumens. Klostera priekšnieks, kam ir shimas kārta.

  • Shizma (gr. schisma). Nodalīšanās no likumīgā bīskapa (šķeltniecība).

  • Shisma, lielā - baznīcas šķešanās 1054. gadā, kad Baznīca sašķēlās Austrumu (pareizticība) un Rietumu (katoļu) baznīcās.

  • Sholastiķi - par sholastiķiem senatnē sauca ritorus, likuma zinātājus vai mācītus ļaudis.

  • Siltums. Siltais ūdens () - 1) Laikā, kad koris dzied Dievmielasta dziesmu, garīdznieki altārī pieņem sv. Vakarēdienu. Pēc  sv. Jēra sadalīšanas un IC daļiņas ielikšanas biķerī, t.i., pēc sv. Dāvanu iesvētīšanas biķerī tiek pieliets klāt siltais ūdens. Tas notiek diakonam sakot vārdus: Valdniek, svētī silto ūdeni! Priesteris atbild: Lai top svētīts siltais ūdens.... Ar to tiek domāts tas, lai top svētīts tas siltums, kurš ir ticīgo sirdīs, un tā ticība, cerība, siltums ar kuru ticīgie dodās pie sv. Vakarēdiena. Diakons krustveidīgi ielej silto ūdeni potirā ar aprēķinu, lai siltā ūdens nebūtu vairāk kā vīna un saka vārdus: Sv. Gars dod ticībai siltumu. Tālāk seko garīdznieku piedalīšanās sv. Vakarēdienā. Šī svētdarbība sastopama vienīgi bizantiešu ritā. 2) Sasildīts ūdens kopā ar vīnu , ko dod tiem, kas piedalījušies sv. Vakarēdienā.

  • Šķēps dievkalpojuma piederums, īpaši veidots nazis, kas pēc izskata atgādina miniatūru šķēpu, lieto prosforu sagriešanai dievkalpojumam, simbolizē šēpu ar kuru tika caurdurts Kristus sāns. Attēls

  • Šķirsts, šķirstiņš 1) lāde, lādīte, kur tiek glabātas svēto relikvijas (mirstīgās atliekas) un citi svētumi; var būt arī zārka lieluma šķirsts, kur atrodas svetā mirstīgās atliekas (parasti atrodas baznīcā) Attēls; 2) ar zeltu rotāta lāde, izgatavota pēc Dieva pavēles pie Sinajas kalna un paredzēts 10 baušļu akmens plākšņu glabāšanai.

  • Skufja () (gr. skouvfia, skovufo - trauks dzeršanai). Neliela piramidāla cepure violetā (baltai garīdzniecībai) vai melnā krāsā. Agrāk to ik dienas nēsāja garīdznieki, tagad ir goda zīme. Attēls

  • Smirna smaržīgi balzamkoka mirres sveķi; aug Arābijā un Etiopijā. Šos sveķus izmanto svētajai svaidīšanai, kā smaržvielu un vīrāku, ķermeņa ierīvēšanai un ieziešanai, bet it īpaši mirušo balzamēšanai un svaidīšanai. Aloje arī aromātiska ziede, ko izmanto ārstnieciskos nolūkos. Kassija smalka un smaržīga koku miza. To izmanto smaržvielu un smaržīgu ziežu pagatavošanai, kā arī ārstnieciskos nolūkos

  • Soleja - (gr. paaugstinājums). Soleja ir altāra grīdas paaugstinājums ikonostasa priekšā. Soleja ir it kā altāra turpinājums. Uz āru esošo solejas daļu Ķēniņa vārtu priekšā sauc par ambonu, bet sānos novietoti klirosi.

  • Stārasts, stārasta - baznīcas priekšnieks (-niece), draudzes vecākais (-ā), kas rūpējas par baznīcas finansiālajām u.c. lietām.

  • Starecs - latviešu valodā nav tik identiska vārda, kurš ietvertu sevī šī termina pilnību. Varētu vecajais, vecais mūks, skolotājs, taču tie neatspoguļo visu jēgu. Ar šo vārdu raksturo kristīgu cilvēku, kurš Dieva atziņā ir sasniedzis tādu stāvokli, ka spēj pareizi mācīt citus, pie kura griežas pēc padoma, kurš garīgajā dzīvē ir pieredzes bagāts. Parasti mūks, kurš ieguvis lielu garīgo pieredzi.

  • Stihars (, ) (no gr. cieši pieguļošs tērps) diakona tērpa elements. Garš tērps ar platām piedurknēm. Tā kā priesteri un bīskapi nēsā stiharu zem citiem tērpiem (rīzām), tad to stihars ir nedaudz izmainīts pēc savas formas un tiek saukts par podrizņiku.

  • Stihira (, ) (gr. stichrovn - airevo - izvēlos pantu). Tā tiek saukts dziedājums, kas sastāv no daudziem pantiem, kas uzrakstīti vienā pantmērā, un kas prasa pirms sevis sv. Rakstu pantus. Dažreiz stihiras tiek sauktas arī par pantiem, bet sv. Rakstu panti, kuri pēc regulām (baznīcas nolikumiem) ir pirms stihirām, tiek saukti par piedziedājumiem. Stihirasas savu nosaukumu ieguvušas no Vecās Derības poētiskajiem rakstiem (Ījaba gr., Psalmiem, Sālamana pamācības, Sālamana mācītāja, Sālamana augstās dziesmas), ko arī svētie baznīctēvi sauca par stihirām. Pēc to parauga tika radītas kristīgās baznīcas autoru stihiras (piemēram, Konstantinopoles patriarha Anatolija stihiras - 5. gs.). Izšķir trīs veidu stihiras: 1) uz Kungs es piesaucu Tevi.... Tās dzied vakara dievkalpojumā pēc 141. ps. (Kungs es piesaucu Tevi) dziedājuma. 2) pantu stihiras ir panti no  dažādiem psalmiem un sv. Rakstiem, kas pēc satura atbilst tās dienas notikumam vai kāda svētā dzīvei, ko piemin tai dienā. Tās dzied vakara un rīta dievkalpojuma beigu daļā, ja tai dienā neiekrīt lielie svētki. 3) uz teiciet ir panti no teikšanas psalmiem (149,150, 151) un kuros bieži sastop vārdu teiciet. Dzied rīta dievkalpojuma beigu daļā. Pēc baznīcas noteikumiem stihiras jādzied pa pantiem, ko arī šodien izpilda klosteros. Ir arī  Evaņģēlija stihiras, litijas stihiras, apbedīšanas stihiras.

  • Stundas kopīgs dievkalpojums, ko kalpo četras reizes diennaktī (pirmā, trešā, sestā un devītā stunda), sastāv no dažiem psalmiem, pantiem un lūgšanām, simboliski attēlo evaņģēlija notikumus, Kristus ciešanas un Krusta nāvi. Senajiem ebrejiem un Jēzus Kristus zemes dzīves laikā diennakts dalījās 4 stundās (daļās): pirmā, trešā, sestā un devītā stunda, saskaņā ar to notiek dievkalpojumi: pirmā un trešā stunda vakara dievkalpojumā, paiemiņai par Jēzus Kristus tiesu pie Pilāta; sestā un devītā pirms liturģijas un par piemiņu Glābēja krusta ceļam, krustāsišanai, ciešanām un nāvei.

  • Sv. Sinode (gr. synodos satuvināšanās, sapulce). Augstāko garīdznieku padome apgabalā, kur tiek lemti dažādi ar apgabalu (eparhiju) saistīti jautājumi.

  • Svece - aizdegta svece, kas stāv (vai tiek nesta) Evaņģēlija priekšā lasīšanas laikā, atgādina par mūsu Kunga Priekšgājēju Jāni Kristītāju, kas bija nācis pasaulē, lai apgaismotu cilvēkiem ceļu pie Pestītāja. Tai pašā laikā aizdegtā svece simbolizē garīgo gaismu, kas apgaismo dievbijīgu cilvēku sirdis. Ar svecēm ikonu priekšā ticīgie rāda, ka viņu sirdis līdzīgi svecēm deg mīlestībā uz Dievu un Viņa svētajiem. Arī Jaunās Derības bezasiņu dedzināmais upuris. Vecās Derības teltī Dievs pavēlēja dedzināt sveces un eļļas lampiņas no saules lēkta līdz rietam (nevis naktī).

  • Sveču kaste galds vai lete (pie ieejas baznīcā), kur pārdod sveces, ikoniņas u.c. un pieņem aizlūgumu zīmītes.

  • Svētais ūdens ūdens, ko iesvēta ar īpašu baznīcas lūgšanu (īsu dievkalpojumu).

  • Svētdarbība darbība, kas pavada dievkalpojumu.

  • Svētīšana () - Vecā Derībā Dievs pavēlēja Aronam svētīt Izraeļa ļaudis un piesaukt pār tiem Tā Kunga vārdu (4 Moz. 6: 22 - 25). Svētīšana ir: 1) Priestera vai arhiereja uzsaukums, ar ko sākas dievkalpojums. Izšķir sekološus uzsaukumus: liturģisko (Slavēta, lai ir Dieva Tēva, Dēla un sv. Gara valstība... - ar ko sākas arī kristību un laulību noslēpumu kārtas), visas nakts dievkalpojuma (Slavēts, lai ir mūsu Dievs... - pirms citiem dievkalpojumiem). 2) Svētīšana ar krusta zīmi, ikonu, Evaņģēliju vai krustu (parasti kopā ar lūgšanas vārdiem). Priesteris svēta ar labo roku, bīskaps ar abām. Svētīšanu priesteris un bīskaps izdara ar roku, krustveidīgi saliekot rokas pirkstus tā, ka tie izveido Jēzus Kristus vārda IC (grieķu val.) pirmo un pēdējos burtus XC (Is un Ks). Ar svētīšanu tiek izteikta vēlēšanās, lai Dievs sniedz ļaudīm savu žēlastību un palīdzību. Plašāk

  • Svētītājs arhierejs (bīskaps), kas pieskaitīts svēto kārtai.

  • Svētku ikona ikona, kas attēlo svinamo notikumu (vai tā svētā ikona, kura piemiņas dienu svin); atrodas uz analoja dievnama centrā.