|
|
Svētītājs Jānis Zeltamute, Konstantinopoles arhibīskaps, viens no trim Vispasaules Svētītājiem[1], piedzima Antiohijā ap 347. gadu kara virsnieka ģimenē. Viņa tēvs, Sekunds, nomira drīz pēc dēla dzimšanas. Svētā Jāņa māte, Antusa, divdesmit gadu vecumā palikusi atraitne, vairs neapprecējās un atdeva visus spēkus dēla audzināšanai kristīgas dievbijības likumos. Jauneklis mācījās pie labākajiem filozofiem un ritoriem. Bet nicinot pagānu pasaulīgās zināšanas, nākošais svētītājs agri pievērsās padziļinātām Svēto Rakstu studijām un lūgšanām. Svētītājs Maletijs, Antiohijas bīskaps (piemiņa 12. februārī), iemīlējis Jāni kā dēlu, pievērsa viņu ticībai un 367. gadā kristīja. Pēc trīs gadiem svētais Jānis tika iecelts par lasītāju. Pēc tam, kad imperators Valents 372. gadā svētītāju Maletiju nosūtīja trimdā, Jānis kopā ar Teodoru (vēlāk – Motsuepas bīskapu) mācījās pie pieredzējušiem garīgās svētcīņas vadītājiem, presbiteriem Flaviana un Tarsas Diodora. Īpašu ietekmi uz jaunekli izrādīja augstiskolotais Diadors. Kad nomira Jāna māte viņš pieņēma mūka kārtu (číî÷ĺńňâî, inoks – jauns iesācējs mūks), kuru sauca par „īsteno filozofiju”. Drīz Jāni un Bazīliju atzina par cienīgiem kandidātiem bīskapu katedru ieņemšanai un draugi nolēma aiziet tuksnesī, bēgot no iecelšanas amatos. Tomēr svētais Jānis, kas pats pazemības dēļ atteicās no arhiereja kārtas, slepeni sekmēja Bazīlija iesvētīšanu. Šajā laikā svētais Jānis uzrakstīja „Sešus vārdus par garīdznieku kārtu”, pareizticīgās Teoloģijas lielo darbu. Četrus gadus svētais pavadīja tuksneša iedzīvotāja darbos, garīgi augot pieredzējuša garīgā skolotāja vadībā. Šeit viņš uzrakstīja trīs grāmatas „Pret tiem, kas bruņojas pret mūku kustību” un sacerējumu „Inoka un ķēniņa salīdzinājums” („Varas, bagātības un ķēniņa priekšrocību salīdzinājums ar īstu un kristīgu filozofiju (gudrības mīlestību) mūku dzīvē”), pilnus ar augstu priekšstatu par mūku nosaukuma cienīgumu. Divus gadus svētais ievēroja pilnīgu klusēšanu, atrodoties attālā alā. Veselības atjaunošanai Jānim bija jāatgriežas Antiohijā. 381. gadā svētais Antiohijas bīskaps Maletijs iesvētīja viņu par diakonu. Turpmākie gadi tika veltīti darbam pie jauniem teoloģiskiem sacerējumiem: „Par gaišredzību” („Stagīrijam Svētcīnītājam”), „Grāmata par jaunavību”, „Jaunajai atraitnei” (divi vārdi), „Grāmata par svēto Babilu (Vavilu) un pret Juliānu un pagāniem (elku kalpiem)”. 386. gadā svētais Jānis tika iesvētīts par presbiteri no Antiohijas bīskapa Flaviāna. Viņam tika uzlikts par pienākumu sludināt Dieva Vārdu. Svētais Jānis izrādījās spīdošs sludinātājs, retās Dievaiedvesmotā vārda dāvanas dēļ saņēma no draudzes pievārdu „Zeltamute”. Divpadsmit gadus svētais, pie liela ļaužu pūļu pieplūduma, parasti divreiz nedēļā, bet dažreiz – katru dienu, sludināja baznīcā, dziļi aizskarot klausītāju sirdis. Ar draudzes gana dedzību par labāku Svēto Rakstu apgūšanu kristiešiem svētais Jānis vērsās pie svētās hermaneitikas – zinātnes par Dieva Vārda skaidrojumu. Starp viņa darbiem – skaidrojumi par veselām Svēto Rakstu grāmatām (Psalmi, Mateja un Jāņa evaņģēlijs, apustuļa Pāvila vēstules u.c.) un lielu daudzumu sarunu par atsevišķiem svētās Bībeles tekstiem, tāpat pamācības svētkiem, slavinājumi svētajiem un apoloģētiskie vārdi (pret jūdu un pagānu anomejiem). Priesteris Jānis ar dedzību izpildīja bausli par gādību par nabagiem: viņa laikā Antiohijas Baznīca baroja katru dienu līdz 3000 jaunavas un atraitnes, neskaitot ieslodzītos, ceļiniekus un slimojošos.
Svētā
paliecinātāja slava auga un 397. gadā, pēc Konstantinopoles arhibīskapa
Nektārija, Svētītāja Gregorija Teologa pēcteča, darba turpinātāja, nāves,
viņš tika izsaukts no Antiohijas, lai ieceltu Konstantinopoles katedrā.
Galvaspilsētā svētais arhigans nevarēja sprediķot tik daudz kā Antiohijā.
Liels daudzums darbu gaidīja svētītāja lēmumus. Viņš sāka no paša galvenā –
no svētkalpotāju garīgās pilnveidošanas. Un arī šeit labākais piemērs bija
viņš pats. Līdzekļus, kuri bija paredzēti arhibīskapam, svētais novirzīja
vairāku slimnīcu un divu svētceļnieku viesnīcu uzturēšanai. Arhigans bija
mierā ar trūcīgu maltītēm, atteicās no aicinājumiem pusdienās. Svētītāja
centība kristīgās ticības stiprināšanā tika izplatīta ne tikai
Konstantinopoles iedzīvotājiem, bet arī Trāķijā, ieskaitot slāvus un gotus,
Mazāziju un Pontikas apgabalu. No viņa tika iecelts bīskaps Bosporas
Baznīcai, kas atradās Krimā. Uz Feniķiju, Persiju, pie skitiem, lai
pievērstu Kristum pagānus svētais Jānis nosūtīja dedzīgus misionārus,
rakstīja vēstules uz Sīriju, lai atgrieztu Baznīcā markiāņus[2]
un to panāca. Sargājot Baznīcas vienību, svētais neatļāva varenam gotu
armijas virsniekam, kas diktēja savus noteikumus imperatoram, atvērt
Konstantinopolē ariāņu[3]
baznīcu. Daudz darba svētītājs pielika krāšņu dievkalpojumu iekārtošanai:
sastādīja
A
Svētā Jāņa Zeltamutes vārds par
Kunga Parādīšanos
[1] Vispasaules svētītājs – Konstantinopoles arhibīskaps vai patriarhs – augstākais starp visiem patriarhiem, ne valdīšanas, bet goda nozīmē. Kad Romas impērijas laikā galvaspilsēta bija Roma goda vieta Koncilos tika ierādīta Romas bīskapam, kad imperators Konstantīns galvaspilsētu pārcēla uz Bizanci, vēlāk nosaucot par Konstantinopoli, goda vietu Koncilos ieņēma Konstantinopoles bīskaps. Arī šodien augstākais starp visiem pasaules patriarhiem (Krievijas, Antiohijas, Aleksandrijas, Jeruzalemes, Gruzijas, Serbijas, Rumānijas, Bulgārijas u.c.) goda ziņā ir Konstantinopoles patriarhs un viņu sauc par Vispasaules patriarhu. [2] maldu mācītāja Markiona piekritēji [3] maldu mācītāja Ārija piekritēji [4] Pirmā Liturģija, ko lietoja Baznīcā, bija apustuļa Jēkaba, Kunga brāļa Liturģija, kas ilga apmēram 12 stundas, Svētais Bazīlijs Lielais to saīsināja, svētais Jānis Zeltamute to saīsināja vēl vairāk un pielāgoja tā laika vajadzībām un iespējām. Šodien Pareizticīgajā Baznīcā ikdienā kalpo Jāņa Zeltamutes Liturģiju, lielos svētkos – Bazīlija Lielā Liturģiju.
|