Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Svētā Jāņa Zeltamutes vārds par Kunga Parādīšanos

 

Gribu, visumīļie, svinēt un priecāties, jo svētā apgaismības diena ir svētku un svinības dienas zīme. Tā zīmē Ziemassvētku silīti Betlēmē, kur autiņos kā zīdainis pie mātes krūts guļ Dieva Dēls; tā atslēdz Jordānas avotus, kur Tas Pats Dieva Dēls kristās kopā ar grēciniekiem, dāvājot pasaulei ar savu šķīsto miesu grēku atlaišanu. Pirmajā ainā, tas, kurš nācis no Visušķīstās Jaunavas klēpja, parādījās bērniem kā bērns, mātei kā dēls, gudrajiem kā valdnieks, ganiem kā labais gans, kurš, runājot Svēto Rakstu vārdiem, atdod savu dzīvību par savām avīm[1]. Otrā gadījumā, tieši kristīšanās ainā, Viņš ierodas pie Jordānas ūdeņiem, lai nomazgātu blēžu un grēcinieku grēkus. Runājot par šo neparasto un brīnumaino notikumu, visgudrais Pāvils izsaucas: atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem[2]. Jo tagad pasaule visur kļūst gaišāka: vispirmām kārtām priecājas debesis, kas ļaudīm no debesu augstumiem nodod Dieva balsi, Svētā Gara lidojums svētī gaisu, svēta top ūdens iedaba, kas it kā reizē ar miesu iemācās apskalot arī dvēseles, un visa radība uz zemes gavilē. Vienīgi sātans raud, skatīdams svēto peldi, kas sagatavota, lai noslīcinātu viņa varenību.

Ko vēl mums pavēsta Evaņģēlijs? Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: "Man vajadzētu tikt tevis kristītam, un tu nāci pie manis."[3] Kurš redzējis Valdnieku stāvam verga priekšā? Kurš redzējis ķēniņu noliecam galvu sava kareivja priekšā? Kurš redzējis ganu, kuram avs ceļu rādījusi? Kurš redzējis skriešanās sacīkšu priekšnieku, saņemam balvu no skrējējiem[4]? Man vajadzētu tikt tevis kristītam, t.i. Valdniek, man vajag, lai Tu dotu man tādu kristību, kādu tu pats gribi sniegt pasaulei. Man vajag, lai Tu mani kristītu, jo mani māc senču grēks un es nēsāju sevī čūskas indi. Man vajag nomazgāt sensenā pārkāpuma traipu, bet kādu grēku dēļ Tu esi nācis kristīties? Par tevi arī pravietis liecina, sacīdams: kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē[5]. Kā gan Tu Pats, pestīdams, meklē attīrīšanos? Kristāmie, pēc tradīcijas, izsūdz savus grēkus; kas gan Tev sūdzams, ja tev nemaz nav grēku? Kādēļ tu prasi no manis to, kas man nav mācīts? Man nav drosmes darīt to, kas iet pāri maniem spēkiem; es nezinu, kā nomazgāt gaismu, neprotu apgaismot taisnības sauli. Nakts nedod gaismu dienai, zelts nevar būt tīrāks par alvu, māls nevar izlabot podnieku, jūra nelūdz straumi no avota, upei nav vajadzīgs ūdens piliens, traips netīra tīrību un apsūdzētais nelaiž brīvībā tiesnesi. Man vajadzētu tikt tevis kristītam. Mironis nevar uzcelt dzīvo, slimais nedziedē ārstu, un es apzinos savas būtības nespēku! Māceklis nav augstāks par savu mācītāju nedz kalps par savu kungu[6]. Man ķerubi netuvojas ar šausmām, man zēravi neklanās un nesauc trīsreiz svēts[7]. Man nav debesis par troni, uz manu piedzimšanu gudrajiem nenorādīja zvaigzne, Mozus, tavs izredzētais, tik tikko uzdrīkstējās skatīt Tevi no muguras[8], kā lai es iedrošinos pieskarties Tavai visusvētajai galvai? Kādēļ tu pavēli man darīt to, kas nav manos spēkos? Man nav plaukstas, ar kuru varētu kristīt Dievu: Man vajadzētu tikt tevis kristītam. Es piedzimu vecīgai mātei, jo Tavai pavēlei daba nespēja pretoties. Atrazdamies savas mātes klēpī un nespēdams runāt pats, es toreiz runāju ar viņas muti, bet tagad pats savām lūpām slavinu Tevi Bezgalīgo, kuram atradās vieta jaunavas klēpī[9]. Es neesmu akls kā jūdi, jo zinu, ka Tu esi Valdnieks, kurš tikai uz laiku pieņēmis kalpa izskatu, lai dziedētu cilvēku; zinu, ka esi ieradies tādēļ, lai mūs pestītu; zinu, ka Tu esi akmens, kas atšķelts no klints bez roku līdzdalības, akmens, kuram ticošais netiks pievilts. Mani nemaldinās Tavas pazemības redzamās zīmes, un es garīgi aptveru Tava Dievišķuma diženumu. Es esmu mirstīgs, tu nemirstīgs; es no neauglīgās, bet tu no Jaunavas. Esmu piedzimis agrāk par Tevi, bet ne augstāk par Tevi. Es varēju tikai agrāk par Tevi sākt sludināt, bet neuzdrošinos Tevi kristīt: es zinu, ka tu esi blakus kokam guļošs cirvis[10], cirvis, kas cērt jūdu dārza neauglīgos kokus. Es redzēju sirpi, kas gatavs atskaldīt kaislības un vēstīt, ka drīz vien visur atvērsies dziednieciskie avoti, jo kāda vieta uz zemes gan paliks nepieejama Taviem jūdiem? Ar vienu Savu vārdu Tu attīrīsi spitālīgos, asiņošana apstāsies tikai no pieskāriena Tava apģērba malai, no viena Tava pieskāriena spēkus zaudējušais atkal tos atgūs. Tu baro kanaānietes meitu ar Savu brīnumu drupačām, ar dubļiem atver aklajam acis. Kā tu varu prasīt, lai es Tev uzlieku rokas? Man vajadzētu tikt tevis kristītam, un tu nāci pie manis; uzlūko zemi, tad tā trīc[11], pa ūdeni kā pa zemi staigā, Tu esi tas, par kuru es sprediķa laikā daudzas reizes esmu izsaucies: Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs, noliecies, atraisīt viņa kurpju siksnas[12]! Paļaujos tikai uz Tavu neizsakāmo labvēlību un ceru uz Tavu bezgalīgo cilvēkmīlestību, kuras vārdā tu arī netiklei ļauj apmazgāt Tavas visušķīstās kājas un pieskarties Savai visusvētajai galvai.

Ko tad viņam atbild tas Kungs? Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību[13]. Pakalpo Vārdam, būdams cilvēka balss, pastrādā kā kalps Valdniekam, kā kareivis ķēniņam, kā māls podniekam. Nebaidies, kristī Mani droši, jo Es glābšu pasauli; Es atdodu sevi nāvei, lai atdzīvinātu nomērdēto cilvēka būtību. Tu, neskatoties uz manu pavēli, tomēr vilcinies pacelt savu roku, bet jūdi drīzumā bez kautrības izstieps savas netīrās rokas pret Mani, lai iedzītu Mani nāvē. Tā tam jānotiek! Savā cilvēkmīlestībā Es jau no laika gala biju nolēmis glābt cilvēku dzimumu. Cilvēku dēļ es kļuvu par cilvēku. Kas var būt brīnumaināks par to, ka Es kā vienkāršs cilvēks nāku kristīties? Es to daru ne tādēļ, ka nicinātu savu roku darbu, ne tādēļ, ka kaunētos no pasaulīguma. Es palieku tāds pats, kāds esmu bijis laiku laikos, un pieņemu savu jauno iedabu, taču Mana būtība tomēr paliek nemainīga: tā tam jānotiek! Jo cilvēku dzimuma ienaidnieks, lai gan nogāzts no debesīm un padzīts no zemes, perinās ūdenī, un Es esmu atnācis, lai viņu no turienes izdzītu, kā Man pareģojis pravietis: sadragājis pūķu galvas virs ūdens[14]. Tā tam jānotiek! Jo šis ienaidnieks grib Mani kārdināt kā cilvēku, un Es to pārciešu tādēļ, lai pierādītu viņa bezspēcību, jo teikšu viņam: Dievu savu Kungu tev nebūs kārdināt[15]!

Ak, jaunais brīnums! Ak, neizsakāmā svētlaime! Kristus veic varoņdarbu, bet es tieku pagodināts; Viņš karo ar sātanu, bet es izrādos uzvarētājs; Viņš satriec pūķa galvas virs ūdens, bet es tieku vainagots kā īstenais cīnītājs[16]: Viņš kristās, bet traips tiek noņemts no manis; pār Viņu nolaižas Svētais Gars, bet man tiek piešķirta grēku atlaišana; par Viņu Tēvs liecina kā par Savu iemīļoto Dēlu, bet es kļūst par Dieva dēlu Viņa dēļ; Viņam atveras debesis, bet es tajās ieeju; Viņa, Kristāmā, priekšā paveras kalnu valstība, bet es to saņemu mantojumā: pie Viņa vēršas Tēva balss, un reizē ar Viņu arī es tieku aicināts; Tēvs izrāda Viņam labvēlību, bet arī mani neatgrūž. No savas puses es slaviņu Tēvu, kas runā no debesīm, Dēlu, kas kristās uz zemes, un Garu, kas nolaižas kā balodis, Vieno Dievu Trijās Personās, kuru es pielūgšu vienmēr. Āmen.


 


[1] Vēst. ebrejiem, 4, 14.

[2] Lūkas ev., 3, 23.

[3] Lūkas ev. 3, 2.

[4] Jāņa ev. 1, 33.

[5] Lūkas ev., 3, 3.

[6] Pr. Jesajas gr., 40, 3; Lūkas ev., 3, 4.

[7] Marka ev., 1, 5.

[8] Mateja ev., 3, 13.

[9] Marka ev., 1, 7.8.

[10] Mateja ev., 3, 14.

[11] Lūkas ev., 1, 44.

[12] Mateja ev., 3, 15.

[13] Jāņa ev., 1, 33.

[14] Lūkas ev., 3, 2.

[15] Mateja ev., 3, 16.

[16] Mateja ev., 3, 17.