Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Lūgšanas, dziedājumi

 

               Aizambona lūgšana ( ) - aizamvona lūgšana ir svarīgāko un galveno lūgumu, ko priesteris vai arhibīskaps lasījis, it kā īss atkārtojums. Tiek lasīta liturģijas beigās pirms atlaišanas. Savu nosaukumu tā ieguvusi no lasīšanas vietas - tautas vidū.  Priesteris to lasa, nokāpjot no ambona.

               Akatists - grieķiski "nesēdamā lūgšana", t.i. lūgšana stāvot. Tas ir lūgšanu nolikums, kas sastāv no 12 kondakiem un 13 ikosiem, ar kuriem tiek godināts Glābējs, Dievmāte vai kāds no svētajiem.

         "Aksios" - (grieķ. ir cienīgs) - uzsaukums, ko saka bīskaps veicot iesvētīšanu amatā (diakona, priestera vai bīskapa). Tiek uzsaukts ieģērbšanas laikā (kad iesvētāmais tiek ieģērbts savā mata tērpā) uzvelkot katru apģērba gabalu un pēc tam to trīskārt atkārto kori. Senatnē dziedot "aksios" tauta izteica piekrišanu par to, ka ievētāmais ir cienīgs amatam.

               Anafora (grieķ. "pacelšana"). Euharistijas kanons, galvenā Liturģijas daļa, kas sākas pēc Ticības apliecības, centrālais brīdis, Svēto Dāvanu pacelšana (virs altārgalda). Sastāv no 4 daļām: prefacio (ievaddaļa); anamnesis (atcerēšanās); epiklesis (piesaukšana) un intercessio (iestāšanās/ aizlūgšana).

               Antifons (gr. antiphōnos pretī skanošs). Dievkalpojauma dziedājums, ko pārmaiņus izpilda divi kori.

               Atraisošā lūgšana 1) lūgšana, ko priesteris lasa pēc grēksūdzes, atraisot grēkus pēc Kristus pavēles (Mt 16:19; Mt 18:18; Jņ 20:23). 2) īpaša lūgšana, uzdrukāta uz papīra lapas, ko lasa priesteris par katru nomirušo apdziedāšanas laikā (pēc nolasīšanas lapa tiek salocīta un ielikta mirušajam labajā rokā).

               Augstiteikšana () - īss dziedājums, kurā tiek godināta kāda svinams notikums vai persona.

               Balss, meldiņš, melodija astoņu baznīcas melodiju sistēma, kas mainās dievkalpojumos katru nedēļu un atkarībā no dziedājuma veida: irmoss, tropārs u.c.

               Dogmatiks - īss dziedājums ar dogmatisku saturu, veltīts Dievmātei. Pavisam ir astoņi dogmatiki - atbilstoši sešām balsīm (meldijām). Tiek dziedāts svētdienas vakara dievkalpojumā (sestdienas vakarā pirms svētdienas) pēc stihiras dziedāšanas.

               Dziedājumi lūgšanas, himnas, tropāri u.c., ko izpilda baznīcas koris.

               Ektēnija () (grieķu val. ektenh - izplatīšanās, stiepta lūgšana). Lūgšana, kas sastāv no vairākiem īsiem lūgumiem, ko pavada klirosa piedziedājums: Kungs, apžēlojies, Dod, Kungs; Tev Kungs un beidzas ar svētkalpotāja uzsaukumu. Izšķir: lielā, mazā, trīskārtējā, lūdzamā u.c. ektēnijas.

               Grēku atlaišanas lūgšana, atraisošā lūgšana ( ) - lasa priesteris, kad grēcinieks izsūdzējis grēkus, lūdzot grēku atlaidi.

               Ikoss ()  - māja, mājoklis, nodalījums. Baznīcas dziedājums, kas slavē vai godina kādu no svētiem vai baznīcas svinamu notikumu. Tie dalās kanona ikosā (pēc kanona 6 dziesmas), akafista ikosā (12 dziedājumos, kam beigās ir ,,priecājies).

               Irmoss pirmais kanona pants, kas kalpo kā melodisks paraugs sekojošajam kanonam.

              Jēzus lūgšana - lūgšana "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcīgu". Lūgšana, ko atkārto nepārtraukti, pamatojoties uz (1.Tes. 5: 17). Šai lūgšanā ietverta Evaņģēlija vēsts - jo visa Evaņģēlija realitāte ietverta vārdā, Jēzus personā, Dieva Vārda vēsturiskā iemiesošanās, bet lūgšanas beigas runā par tām daudzveidīgām mīlestības saitēm, kas saista Dievu ar Viņa radību. Pareizticīgā baznīcā šī lūgšana ietilpst ikdienišķo lūgšanu kārtībā vai ir kā pielikums pie tām. To var praktizēt jebkurā laikā un apstākļos. Jēzus lūgšanu pielieto divejādi: tā ir tāds pats Dieva godāšanas akts, kā jebkura cita lūgšana, bet skatoties askētiskā plāksnē, tā ir fokuss, kurā koncentrēt uzmanību un tādā veidā palīdz vienmēr būt Dieva tuvumā.

               Kanons () - (gr. - apzīmē jebkuru mēru, kas nosaka taisnu virzienu). Senajā Grieķijā komponisti, filozofi, mediķi, gramatikas zinātāji ar šo vārdu apzīmēja pamata noteikumus vai likumus savā specialitātē, kas kalpoja kā aksioma vai kuriem bija dogmātisks raksturs. 1) Grieķu kanwvn pirmo kristiešu valodā apzīmē jebkuru formu, likumu (Gal. 6:16; 2 Kor. 10:13; Fil. 3:16), uzvedības normu ( I Klementa vēst. 7:2); ticības likumu , patiesības likumu . No 4. gs. pārsvarā ∆  apzīmē baznīcas nolikumus  ∆  kopums pēcpretstatā likumam. kā vadās Grieķu Austrumu baznīca, pirmoreiz oficiāli reģistrēta Trulas koncilā 692. g. piemēram, ir Apustuļu nolikumi, 4 - u Vispasaules koncilu k., Bazīlija Lielā k. utt.. 2) Viena no pareizticīgās baznīcas himnogrāfiju formām. Veidojusies apm. 8.gs., izspiežot kondaku. ∆ ir sarežģīta, no 9-ām daļām sastāvoša, forma: sastāv no 9-ām dziesmām (parasti no 8-ām, jo  otrā dziesma tiek izlaista visos kanonos, izņemot Lielā gavēņa kanonu). Katrs ∆  tiek dalīts dziesmās , bet katra dziesma, savukārt, tiek dalīta irmosā un daudzās vēl īsākās daļās, kuras tiek sauktas par pantiem. Katra dziesma attiecas uz noteiktiem Vecās Derības notikumiem, kuri kalpoja kā pirmtēli Jaunās Derības notikumiem. Pēc izpildījuma formas kanons ir it kā dialogs starp lasītāju un kori vai starp diviem koriem. 3) Baznīcas atzīto, pieņemto Sv. Rakstu grāmatu un dievkalpojumu grāmatu katalogs.

               Katavasija irmoss, kas atkārtojas kanona dziesmas beigās, kuru klosteros īpaši svinīgos gadījumos dzied dievnama centrā, kur tam nonāk abu klirosu kori.

               Katizma () (no grieķu kaqisma sēdēšana, sēdamā lūgšana). Katizma ir viens no 20 dalījumiem, kādos sadalīti visi psalmi. Pie to lasīšanas baznīcā atļauts sēdēt.

               Kondaks 1) sena baznīcas himna; 2) mūsdienu dievkalpojumos aktista vai kanona pants.

               ,,Kungs apžēlojies! . Pati īsākā lūgšana dievkalpojumu praksē, kura ieņem vienu no redzamākajām vietām. Draudzes atbilde priestera uzsaukumam ektēnijās, kā arī citās lūgšanās. Daudzkārtīga Kungs, apžēlojies atkārtošana ir atbalss no svētcīnītāju lūgšanu prakses. To bieži lietoja vientuļnieki, atkārtojot simtiem reižu. Kungs, apžēlojies ir saīsinātas Jēzus lūgšanas veids. Senākā un visiem kristiešiem kopīga lūgšana, Svētās Trejādības godam to atkārto 3 reizes, 12 reizes mēs skaitām šo lūgšanu, lai izlūgtos Dievam svētību pār katru diennakts stundu, bet 40 reizes - par visas mūsu dzīves svētīšanu.

               "Kyrie eleison" - grieķiski "Kungs, apžēlojies". Senākā un visiem kristiešiem kopīga lūgšana, Svētās Trejādības godam to atkārto 3 reizes, 12 reizes mēs skaitām šo lūgšanu, lai izlūgtos Dievam svētību pār katru diennakts stundu, bet 40 reizes - par visas mūsu dzīves svētīšanu.

               Ķerubu dziesma baznīcas dziedājums, ko dzied Lielās ieiešanas laikā Jāņa Zeltamutes liturģijā un Basīlija Lielā liturģijā (izņemot Lielajā ceturtdienā un Lielajā sestdienā).

               Litija () (lat. litania, gr. liteneia lūgšana). Pastiprināta lūgšanās, izpaužas vairākreiz atkārtojot  Kungs apžēlojies. Ir: 1) Daļa no pirmssvētku visas nakts dievkalpojuma, sākas aiz ektēnijas, kas sākas ar vārdiem vēl pienesīsim tam Kungam mūsu vakara lūgšanu. Tās parādījās, kad Bizantijas sabiedrību skāra nelaimes. Pašreiz litijas kalpo, kad ir sabiedrības posts un nelaimes, parasti ārpus dievnama, savienojot ar aizlūgumu (), bet dažkārt ar krusta gājienu. 2) Kalpo, kad mirušo izvada no mājas; pēc radinieku vēlēšanās, kad baznīcā piemin aizgājušo.

               Passija (lat. passio ciešanas). Vakara dievkalpojums Lielajā gavēnī, ko veic svētdienās un kas veltīts Kristus ciešanu piemiņai.

               Pieminēšana () lūgšanas par dzīviem un mirušiem, ko lasa priesteris no īpašām grāmatiņām vai draudzes locekļu zīmītēm ar to cilvēku vārdu uzskaitīšanu, par kuriem tiek lūgts.

               Polielejs svinīgs dziedājums, Dieva slavinājums, ko izpilda svētdienās un svētku dienās visnakts dievkalpojumā, sastāv no Psalmu pantiem un tiek pavadīts ar visu dievnama gaismekļu iedegšanu.

               Prokimens () - (gr. prokeiomeno - priekšā esošs; tas, kas atrodās priekšā. Prokimens ir pants no  psalmiem, kas pieskaņots svētkiem vai dienai un tiek recitēts pirms svēto Rakstu lasījuma, parēmijām vai Apustuļa. IV - V gs. prokimens bija psalms, kas sagatavoja lūdzējus Jaunās Derības lasījumam. To dziedāja responsors - lasītājs un atbildēja - dziedāja koris. Vēlāk prokimena teksts kļūst īsāks un šobrīd mazais prokimens satur divas rindas, bet lielais prokimens   - piecas. Prokimens prototipiski izsaka lasāmā galveno domu, bet ja lasījuma nav, tad norāda dienas dievkalpojuma vispārīgo raksturu. Prokimenu pavada citi panti vai pants, kurš kalpo kā papildinājums un plašāk atklāj tā jēgu. Prokimens var būt: dienas, vakara, svētku uc..

               Sešpsalms () (no grieķu val. -  ex seši, psalmi). Sešas izvēlētas Dāvida dziesmas (3, 37, 62, 87,102,142,), ko lasa rīta dievkalpojuma sākumā, nodzēšot gaismas un klusumā. To lasīšanas laikā garīdznieks lasa tā saucamās svetilena lūgšanas.

               Stihira (, ) (gr. stichrovn - airevo - izvēlos pantu). Tā tiek saukts dziedājums, kas sastāv no daudziem pantiem, kas uzrakstīti vienā pantmērā, un kas prasa pirms sevis sv. Rakstu pantus. Dažreiz stihiras tiek sauktas arī par pantiem, bet sv. Rakstu panti, kuri pēc regulām (baznīcas nolikumiem) ir pirms stihirām, tiek saukti par piedziedājumiem. Stihirasas savu nosaukumu ieguvušas no Vecās Derības poētiskajiem rakstiem (Ījaba gr., Psalmiem, Sālamana pamācības, Sālamana mācītāja, Sālamana augstās dziesmas), ko arī svētie baznīctēvi sauca par stihirām. Pēc to parauga tika radītas kristīgās baznīcas autoru stihiras (piemēram, Konstantinopoles patriarha Anatolija stihiras - 5. gs.). Izšķir trīs veidu stihiras: 1) uz Kungs es piesaucu Tevi.... Tās dzied vakara dievkalpojumā pēc 141. ps. (Kungs es piesaucu Tevi) dziedājuma. 2) pantu stihiras ir panti no  dažādiem psalmiem un sv. Rakstiem, kas pēc satura atbilst tās dienas notikumam vai kāda svētā dzīvei, ko piemin tai dienā. Tās dzied vakara un rīta dievkalpojuma beigu daļā, ja tai dienā neiekrīt lielie svētki. 3) uz teiciet ir panti no teikšanas psalmiem (149,150, 151) un kuros bieži sastop vārdu teiciet. Dzied rīta dievkalpojuma beigu daļā. Pēc baznīcas noteikumiem stihiras jādzied pa pantiem, ko arī šodien izpilda klosteros. Ir arī  Evaņģēlija stihiras, litijas stihiras, apbedīšanas stihiras.

               Stundas kopīgs dievkalpojums, ko kalpo četras reizes diennaktī (pirmā, trešā, sestā un devītā stunda), sastāv no dažiem psalmiem, pantiem un lūgšanām, simboliski attēlo evaņģēlija notikumus, Kristus ciešanas un Krusta nāvi. Senajiem ebrejiem un Jēzus Kristus zemes dzīves laikā diennakts dalījās 4 stundās (daļās): pirmā, trešā, sestā un devītā stunda, saskaņā ar to notiek dievkalpojumi: pirmā un trešā stunda vakara dievkalpojumā, paiemiņai par Jēzus Kristus tiesu pie Pilāta; sestā un devītā pirms liturģijas un par piemiņu Glābēja krusta ceļam, krustāsišanai, ciešanām un nāvei.

               Tropārs () (no grieķu vārda troparion, kas nāk trepo -  ,,atgriežu - jo atgriežas pie kanona irmosa un pakļaujas tā ritmam un tonim). Tropārs īpaša svētku dziesma, kurā izteikta svinamā notikuma nozīme. To dzied par godu kādam svinamam notikumam vai godājot svēto darbus. Iesākumā tropāri bijuši īsi dziedājumi - muzikāli - poētiski komentāri Vecās un Jaunās derības rakstiem dievkalpojumos. Agrāk tropāri tika rakstīti ritmiskajā prozā, IV - V gs. parādījās pantu tropāri. Tulkojot tropārus no grieķu val. uz citām valodām tropāru metrika nesaglabājās. Attīstoties baznīcas himnogrāfijai radās vairāki tropāru veidi: irmos un kanona tropāri, stihira, ipokojs, kondaks u.c..

               Uzsaukums () - nobeiguma vārdi lūgšanai, ko priesteris skaļi lasa draudzei, parasti satur sv. Trīsvienības slavinājumu. Bieži ir nobeigums lūgšanai, ko klusām lasa priesteris.