Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Svētceļojums uz Atonu

 

Latvijā bija vēls rudens, kad beidzās dievkalpojums Kosas svētītāja Nikolaja baznīcā un, piegājuši pie krusta, mēs, četri pareizticīgie latvieši, saņēmām svētību doties sen plānotajā un ilgi gaidītajā braucienā uz svētā Atona kalnu Grieķijā.

 

Aiz loga slīdēja vēl pazīstamas ainavas, bet zinājām, ka pēc pāris stundām brauksim pa svešiem, mazpazīstamiem ceļiem. Nāksies šķērsot 13 robežas. Dodoties ceļā, nodrošinājāmies ar ieteikuma vēstulēm, kuras parakstījuši virspriesteris Nils Druvaskalns un virspriesteris Aleksandrs Nagla, bet galvenā mūsu ceļvede un sargātāja bija Tihvinas Dievmātes ikonas kopija pie automašīnas priekšējā stikla.

Venēcijā pie svētā Marka baznīcas.Nopietnāki pārbaudījumi mūs gaidīja uz autostrādes Vīne Klāgenfurte Venēcija. Alpu kalnus nācās šķērsot naktī, negaisā, pie tam ceļš vietām tika remontēts. Agrā rītā piebraucām pie senās tirgotāju un karotāju pilsētas Venēcijas. Tās apskatei veltījām pāris stundas. Pārsteidza lielais ķīniešu skaits, kuri līdz ar saullēktu kā skudras sāka pulcēties centrālajos laukumos. Nedomāju, ka viņus interesē kristīgās baznīcas un svēto mocekļu relikvijas, kuras venēcieši piesavinājās pēc Konstantinopoles iekarošanas. Visapkārt pērk un pārdod veikali, kafejnīcas, viesnīcas. Tā vai cita, Dievam vien zināma iemesla dēļ, Venēcija lēnām applūst. Ūdens celšanos vērojām arī mēs. Kad ķīnieši satraukti sāka lēkt uz laipām, mēs iekāpām kuģītī un devāmies prom.

Bijām plānojuši aizbraukt līdz Bari pie sv. Nikolaja atdusas vietas, bet miega bads un laika apstākļi, bet visdrošāk Dievmātes griba mūs novirzīja uz prāmi, kurš devās uz Grieķijas ostu Igumenicu. Par Dievmātes aizbildniecību liek domāt arī tas, ka kasē biļetes vairs netirgoja - prāmis pēc 2 minūtēm atejot, bet mūs pagaidīja un laipni uz tā uzņēma.

Grieķija mūs sagaidīja ar lietainu, šim gadalaikam neraksturīgi vēsu laiku (tikai +10 grādu). Ceļš kā serpentīns vijās augstāk kalnos. Varējām pilnveidot mūsu braukšanas prasmi un pieredzi. Tikai tur var saprast, cik naivi bijām, sevi uzskatīdami par labiem autobraucējiem. Bijām jau virs mākoņiem. No straujās spiediena maiņas aizkrita ausis. Kalnu pārejā, cenšoties izkāpt no mašīnas, spēcīgais vējš mūs gandrīz iepūta aizā. To tur netrūkst!

Sākās ceļš lejup. Galvenais ir nepārkarsēt bremzes, bet vairāk censties bremzēt ar ātrumkārbas palīdzību, jo ceļa kritumi ir 10 20 un vairāk kilometru gari. Pirmā pieturas vieta Grieķijā mums bija Meteora, kur cerējām apskatīt senos klinšu klosterus, bet galvenais piedalīties vakara dievkalpojumā. Taču gaidītā vakara dievkalpojuma vietā nokļuvām uz muzeja slēgšanu. Ikonas atradās zem stikliem ar norādi, kurā gadsimtā tās gleznotas, bet mūku vietā gidi. Piegājām pie nelielas, vēl saglabājušās baznīciņas ikonām, noskūpstījām tās. Pamanījām japāņu tūristu, kurš uzmanīgi mūs vēroja. Pēc brītiņa viņš pienāca klāt un vaicāja, vai tas ir reliģisks rituāls vai kas cits kāpēc mēs tās gleznas ostām?! Devāmies tālāk. Cerējām, ka varbūt sieviešu klosteris vēl ir dzīvs. Mūs sagaidīja padzīvojusi sieviete mūķenes tērpā. Liela bija vilšanās, kad ieraudzījām viņas rokās nevis lūgšanu krelles, bet ieejas biļešu paciņu Tā arī nesapratām, vai viņa bija mūķene vai muzeja darbiniece. Dzirdēts gan, ka daudzām svētceļotājām bijusi iespēja, iepriekš piesakoties, piedalīties agrajos rīta dievkalpojumos Rusana sieviešu klosterī, tur vēl valdot svētīgs lūgšanu gars. Tāpat arī vīriešu klosteri, kur dzīvo mūki, cenšas norobežoties no pēdējos gados pieaugošā tūristu pieplūduma.

Un visapkārt migla Atstājām klosteros iekārtotos muzejus ar suvenīru bodītēm, gidiem un tūristu autobusiem. Uz vakara dievkalpojumu tomēr tikām. Piestājām Trikalā pie sv. Nektārija dievnama. Baznīca liela un krāšņa, dievlūdzēju pamaz.

No rīta maldījāmies pa otro lielāko Grieķijas pilsētu Salonikiem, meklējām Ignātija ielas nr. 109, lai pieteiktu speciālu vīzu Svētā Kalna apmeklēšanai (demontirion). Sastapāmies ar atturīgu attieksmi. Grieķi lika zvanīt uz vienīgo krievu klosteri Atonā Panteleimona. No turienes saņēmām ieteikumu piebraukt pēc pāris nedēļām. Paskatījušies pāri ielai, sapratām savu kļūdu. Otrā ielas pusē baznīca, protams, veltīta lielmoceklim Panteleimonam. Palūdzāmies, nolikām sveces. Pēc nedaudz vairāk nekā stundas priecīgi devāmies tālāk. Ne mēs, bet kāds cits visu bija nokārtojis. Nākošās dienas rītā atradāmies uz prāmja, kurš mūs no nelielas kūrortpilsētas Uranpolises (tulk. debesu pilsētas) veda uz Svēto Kalnu.

Ibērijas Dievmātes ikona, kas bija parādījusies jūrā pie Atona kalna, tagad tā glabājas Ibērijas klosterī.Bijām izstrādājuši maršrutu pirmajām dienām, bet notika citādi. Ne velti saka, ka šeit pati Dievmāte vada un plāno. Sava griba un plāni jāatstāj krastā.

Uz prāmja satikām pareizticīgo ukraini Nikolaju. Viņš laipni ielūdza mūs uz Dohiāra klosteri, kur notikšot svētki par godu Dievmātes brīnumdarošai ikonai. Patiešām, nokļuvām īstos svētkos, pati Dievmāte it kā nāca mums pretim. Sākās krusta gājiens aiz brīnumdarošās ikonas apkārt baznīcai. Visu laiku skanēja Pelagia Teotokia susun imas (Vissvētā Dievdzemdētāja, glāb mūs). Pēc dievkalpojuma saņēmām svētītu prosforu un devāmies uz svētku mielastu. Tas tiešām bija lielisks. Zupa, kurā varēja atrast astoņkāju gabaliņus, lieliska zivs ar piedevām otrajā, saldais tiešām ļoti salds, mums, ziemeļniekiem nenosakāmas izcelsmes. Netika aizmirsts arī vīns un augļi. Mielasta noslēgumā sekoja igumena jeb, kā šeit saka, Herondas runa. Diemžēl neko nesapratām, bet pēc grieķu svētceļnieku smiekliem sapratām, ka pamācības mijās ar veselīgu humoru. Pamanījām, ka Atona priesteri ar svētceļniekiem ir vienkārši un pieejami. Ejot ārā katrs svētceļnieks tika pie flakoniņa ar eļļu, kas iesvētīta pie brīnumdarošās ikonas.

Tālāk Dievmāte vadīja mūs uz grieķu klosteri Kostamonitu. Tas ir viens no diviem klosteriem, kuri nepieņem Eiropas savienības naudu. Otru Etsigmenu mēs apmeklējām mūsu svētceļojuma beigās. Šeit, Kostamonitā, pirmo reizi redzēju marmora ikonostasu. Arī šeit satikām kādu, ar ko var parunāt Ābelu, pēc tautības gruzīnu. Gandrīz katrā klosterī var satikt kādu krieviski runājošu.

Nākošajā rītā devāmies uz Panteleimona jeb, kā to šeit sauc, krievu klosteri. Klosteru pussalā ir divdesmit. Septiņpadsmit no tiem ir grieķu, pa vienam serbiem (Hilandars), bulgāriem (Zograf), krieviem (Panteleimona). Mums Panteleimonā neieteica pārāk ilgi palikt, jo, atšķirībā no grieķiem, tur svētceļniekus mīl izstrādināt.

Etsigmena klosteris, kurā valda īpaši skarbi un stingri likumi, uz tā sienas uzrakstīts: Pareizticība vai nāve.Bijām priecīgi, ka visu var saprast. Piedalījāmies dievkalpojumos, skūpstījām tēva Siluāna relikvijas. Tikām arī pie brīnumdarošām ikonām un svēto relikviju glabātuvē. Sajūtas grūti aprakstāmas

Telefoniski sazinājāmies ar igumenu Alekseju no Jēkabpils klostera, viņš arī šai laikā svētceļoja uz Atonu. Viņš piedāvāja mums nākošajā dienā kāpt Atona kalnā. Ar prieku piekritām un agri no rīta devāmies uz galveno Atona ostas pilsētu Dafni, no turienes ar kuģīti līdz stāvajai Karulas piestātnei. Tur mitinās skarbākie mūku dzīves meklētāji.

Pa ļoti stāvām akmens kāpnēm sākām kāpienu Svētajā Kalnā. Uz muguras visiem smagas mugursomas, rokās neiztrūkstošais Atona ceļotāju darbarīks spieķis. Mums, līdzenumu cilvēkiem, kāpt kalnos ir smagi un nepierasti. Bet nevaram taču atpalikt no tēva Alekseja un trim viņa pavadoņiem Atona kalna inokiem. Jo vairāk tāpēc, ja viens ir no Latvijas inoks Vitālijs. Pēc pāris stundām virsotnes, kuras mums likās biedējoši augstas un nesasniedzamas, bija jau zem mums. Bet skatam pavērās aizvien jaunas. Bijām noguruši, slapji no sviedriem (+20 grādi), bet sirdī prieks. Nebijām šeit vienīgie kalnā kāpēji. Ceļā satikām priesteri no Arhangeļskas, kā arī Krievu aizrobežu baznīcas pārstāvjus. Pievakarē sasniedzām Panagiju Dievmātei par godu celtu baznīciņu ar piebūvi svētceļotāju nakšņošanai, kurā ir aka un kamīns. Tā atrodas 1500 m virs jūras līmeņa. Līdz kalna virsotnei nedaudz vairāk par 500 m. Leģenda vēsta, ka Dievmāte ir uzkāpusi Atona kalnā, un no tā laika tas atrodas Dievmātes aizbildniecībā.

Nakšņojām līdzpaņemtajos guļammaisos. CēlāmiePie krusta Atona kalna virsotnē.s agri, lai līdz ar saules lēktu sasniegtu Svētā Kalna virsotni. Gājām tumsā pa kabatas lukturīšu izgaismotu taku. Saka, ka katrs solis, ko sper pretī Atona kalna virsotnei, izdzēš kādu grēku. Ar gandarījumu jāsaka, ka mūsu grupa par minūtēm 20 apsteidza aizrobežu baznīcu. Pirmais, ko virsotnē ieraudzījām, bija dzelzs krusts, aiz tā Kristus Apskaidrošanas dievnams. Leģendas vēsta, ka šai dievnamā Atona stareci kalpos Pasaulē pēdējo liturģiju. Viss Atons lūdzas par pasauli. Lūdzāmies arī mēs, par sevi, par tuviniekiem, mājās palikušajiem. Todien Atona kalna virsotnē skanēja lūgšanas arī latviešu valodā.

Uzlēca saule Igumens Aleksejs bija priestera tērpā un rīta agrumā izskanēja: , ".

 

 

Konstantīns Osis