Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Sirdsskaidrais Fostīrijs (5. janv.)

 

Svētais Fostīrijs, līdzīgi saulei austrumu pusē atmirdzējis pie debesīm, apspīdēja tos, kas atradās tumsā. Apmeties augstā, vientuļā kalnā, viņš vadīja laiku nepārtrauktās lūgšanās, mērdēja savu miesu ar gavēni, negulēšanu, skarbā, atsacīšanās pilnā dzīvē. Viņa atsacīšanās gaisma mirdzēja pasaulē kā debesu spīdeklis, attaisnojot vārdu, kas viņam bija dots[1]. Attīrījis savu miesu un svētījis savu dvēseli, pildot tā Kunga novēlējumu: Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man[2], svētais tapa par Svētā Gara mitekli. Pateicoties Dieva dotajai svētībai, viņš spēja dziedēt slimības un visvisādas brūces tiem, kas ieradās pie viņa ar ticību.

Līdzīgi slavenajam pravietim Īlijam, mūsu svētais tēvs Fostīrijs saņēma pārtiku no debesīm. Taču viņam to nenesa krauklis, kā vēsta leģenda par pravieti[3], bet gan Dieva eņģelis. Šis debesu sūtnis ik dienas nolika svētajam maizi zināmā vietā; kad pie svētā nāca apmeklētāji, tad viņš šajā vietā atrada arī maizi priekš viņiem. Šis Dieva labvēlības brīnums nenotika vis tikai dažas dienas kā svētā pravieša Īlijas laikā, kad tas atradās Karmila kalnā, bet ilga visus tos daudzos gadus, kurus svētais Fostīrijs pavadīja vientulībā un klusēšanā.

Kad vēlāk, ar Dieva palīdzību, svētais Fostīrijs dibināja klosteri, kurā apmetās liels skaits mūku, viņš vairs nesaņēma maizi no debesīm kā agrāk, bet sniedza viņiem sava roku darba augļus. Tas nenotika vis tālab, ka Dievs būtu paguris sniegt savu svētīgo palīdzību vai būtu novērsies no svētā lūgšanām, vēl jo vairāk tādēļ, ka pats svētais tēvs nekad nelūdza pēc ēdiena, atcerēdamies Kristus novēlējumu: dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas[4]. Bet tam Kungam iegribējās dot viņiem ēdienu par darbu, un tāpēc Viņš pavēlēja Savam izredzētajam Fostīrijam ne no viena neko nepieņemt, bet visu vajadzīgo gūt pašu rokām. Pats nepieņemdams nekādas dāvanas, svētais arī brāļiem mācīja cītīgi vingrināties lūgšanās, garīgo tekstu lasīšanā un rokdarbos, un pats pastāvīgi kalpoja viņiem šajās lietās par piemēru.

Svētā Fostīrija dzīves laikā Baznīcā ieviesās vairākas ķecerības. Lai izbeigtu šo kārdinājumu, tika sasaukta daudzu tēvu sapulce, uz kuru uzaicināts bija arī svētais Fostīrijs. Svētlaimīgais nevairījās arī no šī jaunā varoņdarba un, ieradies sapulcē, tik vīrišķīgi un pārliecinoši aizstāvēja pareizticību, ka daudzi ķeceri atgriezās Baznīcas klēpī. Bet citi izteica vēlēšanos kļūt par mūkiem, uz ko viņus pamudināja lielā askēta svētā dzīve. Pateicoties viņa lūgšanām notika daudzi brīnumi gan svētā dzīves laikā, gan arī pēc viņa svētlaimīgās aiziešanas pie Dieva, kas notika vakarā pirms Trijkungu dienas.


 


[1] Fostīrijs ­ grieķu vārds (no , spīdeklis), nozīmē apgaismotājs.

[2] Mateja ev., 16, 24.

[3] 3. Ķēniņu gr., 17, 6. (apokrifu gr.)

[4] Mateja ev., 6, 33.