Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Svētie Viļņas mocekļi Antonijs, Jānis un Eustātijs (14. aprīlis)

Izdrukai

 

Tēvu maldus atstājuši svētie, nonākuši pie Kristus, no visas sirds turējušies līdz nāvei.

Ar to arī patiesi uzvaras godību guvušie, bez mitas mūsu Valdnieku par visiem mums lūdzot. (Kondaks)

 

Antonijs, Jānis un Eustātijs bija lietuviešu izcelsmes svētmocekļi, kas cieta bijušās Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsētā Viļņā Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda, kurš bija kāpis tronī 1345.gadā, valdīšanas laikā. Antonijs un Jānis bija miesīgi brāļi; lai arī Antonijs bija gados jaunākais, tomēr, parādījis savam brālim Jānim stingrību kristīgās ticības apliecināšanā un aizsteidzies viņam priekšā mokās, ir uzskatāms par garīgi vecāko un lūgšanās pieminams kā pirmais.

Abi brāļi kalpoja dižkunigaiša Aļģirda galmā un bija viņa mīluļi. Šis krievu mātei dzimušais kunigaitis pirms stāšanās laulībā ar Vitebskas kņazieni Mariju, vēl tēvam dzīvam esot, kristījās pareizticībā un kopā ar sievu uz Viļņu atveda arī viņas garīgo tēvu, prezbiteri Nestoru. Dievbijīgā Marija, Viļņā ieradusies, uzcēla šajā pilsētā pirmo mūra baznīcu, kuru nosauca Krievijā izsenis godā turētās un par "Pjatņicu" – Piektdienu dēvētās lielmocekles Paraskevas vārdā[1]. Savukārt viņas sirdsskaidrais garīgais tēvs Nestors sāka lietuviešu pagāniem sludināt patieso Dievu. Viņa sludināšana arī pievērsa Kristum brāļus Jāni un Antoniju.

Lai arī lietuvieši neizjuta naidu pret pareizticīgajiem kristiešiem, tomēr viņu priesteri nespēja vienaldzīgi noraudzīties pagānisma panīkšanā, un, tā kā pagāniskā kulta kalpu ietekme kunigaiša galmā un tautā vēl bija diezgan stipra, brāļi savu pievēršanos kristietībai sākotnēji slēpa. Tomēr, tā kā abi kunigaiša galmā ieņēma augstus amatus, viņi ar savu uzvedību drīz vien piesaistīja elku pielūdzēju uzmanību. Pagānu kulta kalpi ievēroja, ka kunigaiša galminieki Jānis un Antonijs neievēro lietuviešu pagānu paradumus: negriež matus un bārdu, neapmeklē Perkūna templi[2], lai tur upurētu, turklāt viņi noteiktās dienās nelieto pārtikā gaļu. Turpinādami novērot, pagānu priesteri pārliecinājās, ka brāļi ir atkāpušies no pagānu ticības. Tas pagānu priesterus saniknoja; kulta kalpu niknums bija vēl jo lielāks tāpēc, ka kristīgās ticības pieņemšanā viņi saskatīja atklātus draudus senajai lietuviešu reliģijai un līdz ar to arī paši sev. Tāpēc tie nekavējoties pieprasīja kunigaitim Aļģirdam ierobežot kristietības izplatīšanos lietuviešu vidū. Aļģirds, kurš, kā vēsta daži ziņu avoti, pēc savas sievas Marijas nāves esot atgriezies pie pagānu ticības, gribēja pats pārliecināties par priesteru sūdzības pamatotību un pats nopratināja Jāni un Antoniju par viņu ticību. Uz kunigaiša jautājumu, kāpēc viņi neseko senajām lietuviešu paražām, Jānis un Antonijs vīrišķīgi atzinās, ka ir kristieši. Aļģirds sāka viņus pierunāt atteikties no kristietības, bet, atdūries pret brāļu nelokāmo stingrību, sadusmojās, nocietināja sirdi pret saviem mīluļiem un pavēlēja ieslodzīt viņus cietumā.

Kristus apliecinātāji priecīgi devās uz skarbo ieslodzījuma vietu, pateikdamies Kungam, ka Viņš izrādījis tiem tādu godu – ciest Viņa svētā vārda dēļ, un pavadīja drūmajā cietumā veselu gadu. Bet otrajā ieslodzījuma gadā vecākais no brāļiem, Jānis, zaudēja dūšu un paslepus no Antonija aizsūtīja kunigaitim ziņu, ka pakļaujas tā gribai un atsakās no kristietības. Tad Aļģirds, acīmredzot, nolēmis, ka Antonijs ir vienisprātis ar vecāko brāli, lika abus brāļus atbrīvot, un no jauna norīkoja viņus pildīt iepriekšējos pienākumus.

No cietuma atbrīvots, Jānis sāka piedalīties pagāniskajos rituālos, tomēr dvēselē palika kristietis un slepus pielūdza Dievu Kristu, lūgdams, lai Viņš piedod tā gļēvulību. Toties Antonijam tāda liekulība un divkosība riebās, un viņš, tāpat kā agrāk, vairījās no visa pagāniskā. Antonijs centās arī brāli pierunāt neizlikties un neliekuļot, bet gan atklāti apliecināt Pestītāju Kristu, nebaidoties ne no izsmiekla, ne draudiem, ne mokām, un pieminēt Evaņģēlijā rakstītos Kunga vārdus: "Kas mani noliegs cilvēku priekšā, to es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs." (Mt.10:33).

Antonija neslēpti kristīgā uzvedība atkal satracināja priesterus, un tie no jauna sūdzējās kunigaitim. Aļģirds nolēma abus brāļus pārbaudīt. Kādā no kristiešu gavēņa dienām Jānis un Antonijs, kā jau galminiekiem pienācās, bija pie kunigaiša galda; Jānis ēda gaļas ēdienus, bet Antonijs ievēroja gavēni un tiem nepieskārās. Tad kunigaitis, kurš bija brāļus vērojis, sāka pierunāt Antoniju nesmādēt lietuviešu paražas, bet, nespēdams viņu pierunāt pārkāpt Pareizticīgās Baznīcas noteikumus, lika viņu atkal ieslodzīt cietumā.

?oreiz Antonija stāvoklis bija nesalīdzināmi smagāks nekā iepriekšējā reizē. Saniknotie priesteri lika lietā visu, ko vien spēja izdomāt, lai palielinātu Kristus cīnītāja ciešanas. Tomēr ne ar kādiem līdzekļiem tie nespēja satricināt viņa nepārvaramo stingrību, kvēlo mīlestību un pašaizliedzīgo uzticību Kungam Jēzum.

Pa to laiku tautā izplatījās un ļaudīs izbrīnu raisīja valodas par Antonija neparasto stingrību, par to, cik labprātīgi viņš uzņem ciešanas, un par viņa neparasto sludināšanu. Daudzi pagāni steidza viņu redzēt un dzirdēt; un, Antoniju redzot, tie brīnījās par viņa tikumiem, un, viņu dzirdot, juta, ka ar viņa lūpām runā debesu patiesība.

Tikām uz Jāni pat pagāni raudzījās greizi. Skarbajos karotāju varoņdarbos augušie Aļģirda galminieki, kas vairāk par visu cienīja stingrību un vīrišķību, Jāni nicināja kā gļēvu un nepastāvīgu cilvēku; savukārt kristieši vairījās no viņa kā no atkritēja, bet Antonijs negribēja brāli ne redzēt. Vispārēja nicinājuma apņemts, lai kur arī ietu, izsmiekla pavadīts un sirdsapziņas plosīts, Jānis sāka apzināties, ka viņam nav un nebūs nekāda prieka atrasties šādā stāvoklī. Ar grēku nožēlas asarām acīs viņš vērsās pie prezbitera Nestora, ar satriektu sirdi izsūdzēja tam sava grēka smagumu un lūdza samierināt viņu ar brāli Antoniju.

"Man nevar būt nekā kopīga ar Jāni, kamēr viņš atklāti pagānu priekšā neapliecinās savu ticību, un, ja viņš tiešām patiesi nožēlo grēkus, lai paziņo sevi kristieti esam," – ar prezbitera Nestora starpniecību brālim atbildēja Antonijs. Jānis nolēma pildīt brāļa gribu, kas reizē bija arī viņa paša sirds vēlēšanās, un gaidīja piemērotu brīdi. Drīz vien viņam nācās apkalpot kunigaiti pirtī; tur Jānis pasacīja Aļģirdam, ka viņš tikai ārēji pilda pagānisma rituālus, bet dvēselē visu laiku ir bijis kristietis. Aļģirds tobrīd neko neatbildēja, bet vēlāk, kad klāt bija arī citi, vaicāja Jānim, vai tiešām viņš ir attiecies no senču ticības. Un Jānis droši atbildēja: "Valdniek, es atklāti atzīstos, ka atkal esmu kļuvis par kristieti; dari ar mani, ko gribi, bet es no kristietības vairs neatteikšos." Jāņa drosmīgā atzīšanās tik ļoti saniknoja pie savu padoto bezierunu paklausības pieradušo Aļģirdu, ka tas, neprāta pārņemts, pats savām rokām sita Jāni, bet pēc tam lika viņu iekalt smagās važās un iemest cietumā.

Cik gan priecīgs bija Antonijs, redzēdams, ka viņa brālis no maldu un dvēseles bojāejas ceļa atgriezies uz pestīšanas ceļa! Gaiši un priecīgi tagad bija kļuvis arī Jāņa dvēselē. Viņi abi slavēja Dievu, Kurš nebija gribējis grēcinieka bojāeju, bet gan atkalpievēršanos un dzīvību. Viņi kopā saņēma Svēto Vakarēdienu un vienprātīgi pateicās Dieva žēlastībai par savām važām un ciešanām kā mūžīgās svētlaimīgās dzīves ķīlu.

Līdz ar Jāņa ieslodzīšanu cietums vēl vairāk piesaistīja ļaudis, kas tur klausījās neparastajos stāstījumos par Svētajā Trijādībā daudzināmo vienīgo Dievu, par cilvēku cilts Pestītāju un Viņa neizsakāmo mīlestību pret cilvēkiem, kuru pestīšanas dēļ Viņš bija atdevis Savu dvēseli, un Viņa svētajiem baušļiem. Un daudzi no klausītājiem, izbrīnīti par nevainīgo cietēju vārdu spēku, atteicās no elku pielūgšanas un pieņēma svēto kristību.

Redzēdami, ka pie cietumniekiem Jāņa un Antonija plūst tauta, kas pret kristīgās ticības apliecinātājiem pauž nevis dusmas un naidu, bet gan jūt līdzi viņu ciešanām un izjūt godbijību pret viņu tikumiem, pagānu priesteri izbijās no iespējamajām sekām. Viņi ieradās pie Aļģirda un, paziņojuši, ka Jānis un Antonijs ar burvībām savaldzina tautu un liek šķobīties ļaužu ticībai, pieprasīja spriest brāļiem stingru tiesu, lai ātrāk darītu galu pagānismam tik bīstamiem ticības apliecinātājiem. Tad Aļģirds nodeva svētos brāļus Jāni un Antoniju pagānu priesteru rokās.

Lai saprastu, cik nežēlīgām mocībām bija pakļauti rupjā pagānisma necilvēcīgo aizstāvju rokās nonākušie mocekļi, atliek iedomāties tā laika rupjos tikumus un saniknoto pagānu priesteru mežonīgo nežēlību. Tomēr priesteru pūles izrādījās veltas: lai arī kā tie mocīja un plosīja svētos brāļus, piespiest viņus atteikties no Kristus tiem tomēr neizdevās. Tad ko gan Kristus nīdējiem atlika darīt? To pašu, ko ar Kristu bija darījuši Viņa jūdu ienaidnieki: ar nāvi aizslēgt  taisno lūpas, lai tās vairs nespētu izrunāt Dievam Pestītājam veltītos daudzinājumus un ar gaišajām  Evaņģēlija patiesībām nekliedētu pagānisma tumsu. Vispirms kā ticībā stingrākais un nelokāmākais uz nāvi tika notiesāts Antonijs. Nāves spriedums viņam tika paziņots iepriekšējās dienas vakarā. Pēdējo nakti Antonijs kopā ar brāli pavadīja lūgšanās un sarunās, kurās Antonijs pārliecināja brāli bezbailīgi apliecināt savu ticību un nelokāmi nest ciešanas Kristus dēļ, un paredzēja, ka arī Jānis drīz sekos viņam, un, tāpat kā viņš, apzīmogos savu dzīvi ar mocekļa nāvi.

Pienāca 14. aprīļa rīts. Rītausmā cietumā ieradās prezbiteris Nestors ar Svēto Sakramentu, pasniedza abiem brāļiem Kristus Miesu un Asinis, un  deva Antonijam svētību veikt viņam priekšā stāvošo mocekļa varoņdarbu. Drīz ieradās arī mocītāji. Tie aizvilka Antoniju pie saviem elku tēliem un to priekšā viņu vēlreiz spīdzināja. Visbeidzot ap pusdienas laiku aizveda Kristus apliecinātāju uz pilsētas galā esošo birzi, kurā mēdza sodīt ļaundarus, un ozolā viņu pakāra. Tā savu zemes dzīvi beidza neuzvaramais Kristus cīnītājs, kas palika Viņam uzticīgs līdz pat nāvei un par to saņēma no Kristus, Ko viņš mīlēja, mūžīgās dzīvības vainagu.

Nonāvējuši Antoniju, priesteri joprojām cerēja iedragāt Jāņa ticību – jo vairāk tāpēc, ka reiz viņš jau bija izrādījis savu mazdūšību, turklāt tagad arī zaudējis brāļa atbalstu. Tāpēc tie nemaz nesteidzās viņu nogalināt, bet gan mocīja vēl desmit dienas, turklāt vēl nežēlīgāk nekā Antoniju. Tomēr Jānis palika nelokāms un nemitējās sludināt par Kristu visiem, kas kopā ar viņu atradās cietumā. Visbeidzot, zaudējuši jebkādu cerību, priesteri piesprieda Jānim nāvi un 24.aprīlī pakāra viņu tajā pašā ozolā, kur bija beigušās viņa brāļa šīszemes gaitas. Tā arī viņš, Kristus dēļ savu moceklības varoņdarbu veicis, aizgāja pie šī ceļa priekšgājēja Kristus.

Dievbvijīgie Viļņas kristieši godbijīgi noņēma abu mocekļu ķermeņus un apglabāja tos pie svētnieka un brīnumdarītāja Nikolaja dievnama.

Drīz Viļņā uzradās vēl trešais pareizticīgais moceklis, arī lietuvietis. Viņš bija pirmo divu mocekļu radinieks, miesā un dvēselē daiļš jauneklis kristītajā vārdā Eustātijs. Arī viņam svētās kristības gaismu sniedza jau minētais prezbiteris Nestors, kurš bija kristījis arī mocekļus Antoniju un Jāni. Eustātiju viņa neparastās vīrišķības dēļ kunigiatis Aļģirds bija iecēlis par augsti stāvošu vadoni; Eustātijs pavadīja viņu kā karā, tā medībās, un bija viens no kunigaitim vistuvākajiem galminiekiem.

Kad Eustātijs, ar  visu sirdi noticējis patiesajam Dievam, sāka svēti ievērot Kunga baušļus un Pareizticīgās Baznīcas nolikumus, viņa kristīgā uzvedība piesaistīja Aļģirda uzmanību, un, kad kunigaitis jautāja, vai viņš gadījumā nav kristietis, jauneklis drosmīgi atbildēja, ka jā, viņš patiešām ir kristietis. Aizkaitinātais kunigaitis gribēja viņu piespiest Kristus Piedzimšanas gavēņa piektdienā ēst gaļu, bet Eustātijs nelokāmi paziņoja, ka nevar pārkāpt savas svētās ticības noteikumus un vērsās pie kunigaiša karadraudzes, sākdams pārliecināt arī viņus ticēt patiesajam Dievam un pieņemt kristietību. Šāda jaunekļa uzdrīkstēšanās ļoti saniknoja kunigaiti, un viņš pavēlēja sist Eustātiju ar dzelzs vālēm, bet jauneklis varonīgi pārcieta mocīšanu tā, ka viņam ne asara nenoritēja un ne mazākais vaids neizlauzās no viņa lūpām, un ar savu izturēšanos ne mazliet neizrādīja, ka cieš. Viņš tikai daudzināja Kungu Dievu un pateicās, ka Dievs ir izrādījis viņam tādu godu – pievienot Savu svēto pulkam. Tas vēl jo vairāk satracināja kunigaiti, un tas nodeva Eustātiju pagānu priesteru rokās. Kulta kalpi bija priecīgi par jauno upuri un, lai palielinātu viņa mokas, tie sala spelgonī lēja Eustātija mutē ledusaukstu ūdeni, sadragāja viņam kāju kaulus, nogrieza degunu un ausis, un noplēsa no galvas ādu ar visiem matiem. Nežēlīgā spīdzināšana turpinājās trīs dienas, radot šausmas visos, kas to redzēja, un izraisot viņos līdzjūtības asaras. Bet pats cietējs izturējās tā, it kā viņš nemaz neatrastos tik šausmīgi  mocītajā un plosītajā ķermenī. Eustātijs pat mierināja citus, kas juta viņam līdzi, sacīdams: "Neraudiet par mani, mīļie brāļi, un nesērojiet par to, ka tiek sagrauta šī mana pasaulīgā ēka, lai tā sabrūk no man cirstajām brūcēm; jo Kungs man debesīs dos jaunu, mūžīgu, cilvēka rokam neradītu ēku."

Pakļāvuši Eustātiju visām mocībām, kādas vien spēja izdomāt, un visus spīdzināšanas veidus izmēģinājušies, priesteri bija spiesti atzīt sevi par uzvarētiem un piesprieda viņam nāves sodu, pakarot tajā pašā kokā, ko jau bija svētījusi divu mocekļu nāve, bet viņa miesas atstājot zvēriem un putniem apēšanai.

Debe?ķīgs prieks piepildīja Eustātija sirdi, kad viņš uzzināja par sev noteikto nāves spriedumu. Nāve savienoja viņu ar Kristu, Kuram pilnībā piederēja un pie Kura tiecās Eustātija sirds; ar Kristu, Kura dēļ viņš bija cietis un bija gatavs ciest atkal. Eustātijs ārkārtīgi pārsteidza mocītājus, kad, vedot uz soda vietu, steidzās tiem pa priekšu tā, it kā viņa kājas nemaz nebūtu sadragātas. Nāves vietā ieradušies, soda izpildītāji uzmeta Eustātijam kaklā cilpu un pakāra viņu. Bija 1347.gada 13.decembris. Trīs dienas Eustātija ķermenis karājās pavisam nedaudz virs zemes, taču ne plēsīgs zvērs, ne gaļas ēdājs putns neuzdrošinājās tām pieskarties. Tad dievbijīgie kristieši slepus noņēma mocekļa miesas no koka un apglabāja tās turpat, kur mocekļu Antonija un Jāņa miesas. Un tad nāca redzama Dieva labvēlības zīme Viņa svētajiem: mākoņu stabs no debesīm apmirdzēja nevainīgo ciešanu vietu un apliecināja, ka Kungs ir uzņēmis Savu cietēju dvēseles debesu godībā.

Hronisti liecina, ka mocītāji nebija paredzējuši: svētmocekļu ciešanu pilnās nāves vietā par godu patiesajam Dievam drīz vien tika uzcelta svētnīca par godu Svētajā Trijādībā pielūdzamajam patiesajam Dievam. Tas pats kunigaitis Aļģirds[3], ar kura piekrišanu tika cietuši Antonijs, Jānis un Eustātijs, atdeva pareizticīgajiem kristiešiem vietu, kurā bija cietuši šie mocekļi, un pareizticīgie kristieši tur uzcēla Vissvētās Trijādības vārdā nosauktu baznīcu un ierīkoja altāra galdu tieši tajā vietā, kur iepriekš auga ozols, kurā mocekļi bija atdevuši Dievam savas svētās dvēseles.

Kad Antonija, Jāņa un Eustātija  moku nāves vietā bija uzcelts dievnams, pareizticīgie gribēja turp pārnest arī šo mocekļu miesas. Tā kā atklājās, ka svētmocekļu miesas netrūd, to pārnešana notika lielā godībā. Daudzās zīmes un, pateicoties svētmocekļu lūgšanām, notikušie svētīgie dziedināšanas gadījumi, dievnamam, kur atdusējās svētmocekļu pīšļi, piesaistīja daudzus dievbijības censoņus, kas dibināja pirmo Viļņas pareizticīgo klosteri. 1364.gadā Maskavas un visas Krievijas metropolīts svētais Aleksijs, sazinājies ar Konstantinopoles patriarhu Filofeju, pievienoja mocekļus Antoniju, Jāni un Eustātiju svēto pulkam un par viņu piemiņas dienu noteica 14.aprīli.

Taču Lietuvas un Krievijas rietumdaļas pareizticīgajiem atkal pienāca grūti laiki. Sagrābuši Svētās Trijādības baznīcu un pie tās esošo klosteri, uniāti ņēmās iznīcināt tajā visu pareizticīgo un pārtrauca noturēt aizlūgumus pie svēto mocekļu šķirstiem, pametot novārtā arī pašas svētmocekļu relikvijas. No pareizticības atkritušajiem bija smagi redzēt šīs ticības apliecinātājiem un varoņdarbu veicējiem izrādīto pielūgsmi un viņiem veltīto daudzināšanu. Taču Dievu neapgānīsi. No Svētās Trijādības klostera izspiesti, pareizticīgie kā savu uzturēšanās vietu dibināja Svētā Gara klosteri. Tur viņi turpināja aizstāvēt savu tēvu ticību un cauri visiem nepastāvīgajiem laikiem pasargāja šo klosteri no jebkādas saistības ar atkrišanu no ticības. Šim klosterim arī bija gods saglabāt Viļņas mocekļu Antonija, Jāņa un Eustātija dārgos, netrūdošos pīšļus. Jo, kad cara Alekseja karaspēks pēc ilgstoša aplenkuma ieņēma Viļņu (1655.g.) un pārbijušies uniāti – atkritēji no pareizticības – baidīdamies no atriebības par saviem varas darbiem un citām negantībām attiecībā pret pareizticīgajiem, aizbēga no Svētās Trijādības klostera un pilsētas, pareizticīgie ar krievu vojevodas, Viļņu pārvaldošā kņaza Šahovska atbalstu iznesa no Svētās Trijādības baznīcas mocekļu miesas un goddevīgi novietoja tās Svētā Gara klosterī.

Tomēr arī tur mocekļu svētās relikvijas vēl ilgi glabājās zem pūra — vienkāršā koka zārkā, kas, kā stāstīja, bijis gatavots no tā paša koka, kurā mocekļi nobendēti. Pat svēto relikviju atrašanās vieta, laikam ritot, pazuda no ļaužu atmiņas. Tam par iemeslu bija turpmāk aprakstītie notikumi. 1661.gadā pēc sešu gadu ilgas uzturēšanās pilsētā krievu karaspēks Viļņu pameta. Tikko tas bija aizgājis, pilsētā nekavējās atgriezties uniāti. Aiz skaudības tie sāka pieprasīt atdot viņiem Viļņas mocekļu svētos pīšļus. Tad Svētā Gara klostera arhimandrīts Jāzeps (vēlāk Kijevas metropolīts), sargādams dārgo un svēto relikviju godu, paslēpa tās zem altāra – alā, kas toreiz bija vienkārši šaurs kapu pagrabs; bet uniātiem paziņoja, ka svētās relikvijas sev līdzi paņēmis krievu karaspēks. Lai pieminētu vietu, kur noglabātas svētās relikvijas, arhimandrīts Jāzeps ikonostasā virs pagraba novietoja mocekļu ikonu un, kad viņu aicināja kā bīskapam kalpot Mogiļevā, noteica brāļiem lūgties šīs ikonas priekšā un izradīt tai tādu pašu cieņu kā tajā attēlotajiem svētajiem. Tomēr laika gaitā no sarukušās klostera brālības atmiņas izgaisa svētās ikonas nozīme, un par vietu, kur apslēpta ikona, saglabājās tikai nenoteikti nostāsti. Visbeidzot 1814.gadā kņazienes Aleksandras kādreizējais garīgais tēvs, hieromūks Germans, no Austrijas atgriezdamies Pēterpilī, apmeklēja arī Svētā Gara klosteri un ieviesa skaidrību, precīzi norādīdams gan svēto relikviju glabāšanas vietu un pašas relikvijas, gan ikonas nozīmi, turklāt paskaidroja, ka viņam tas kļuvis zināms no cara rezidences patriarha arhīva materiāliem. Pēc svēto relikviju atgūšanas klostera priekšnieks (arhimandrīts Joēls) vēlējās tās tūdaļ darīt pieejamas, atjaunojot iespēju izrādīt tām dievbijīgu pielūgsmi, taču, sastapies ar dažiem ārējiem šķēršļiem, ieiet alā, pielūgt un godināt dižo mocekļu netrūdošās miesas ļāva tikai pavisam nedaudziem ticīgajiem. Starp šādi pagodinātajiem bija arī Gutovskas kundze, kuras vīrs gulēja triekas ķerts, un ārstiem nebija šaubu, ka viņam drīz jāmirst. Gutovska bija iegājusi mocekļu kapenēs ciešas ticības pilna, un viņas kvēlā lūgšana aizsniedza debesis, un svētie mocekļi to aiznesa līdz Visaugstākā tronim. Un Savos svētajos brīnumainais Kungs, lai daudzinātu Savus uzticamos kalpus – mocekļus Antoniju, Jāni un Eustātiju,  brīnumaini dziedināja nedziedināmi slimo, kurš negaidot gluži vesels piecēlās no slimības gultas. Valodas par šo brīnumu izplatījās pa pilsētu, un augstākās valsts iestādes saņēma ziņojumus kā no civilajiem, tā garīgajiem varas orgāniem. Tādēļ svētā Sinode ar Imperatora rīkojumu lika Minskas un Čerņigovas hierarhiem (arhibīskapam Anatolijam un bīskapam Lavrentijam) apsekot pīšļus. Pārbaude tika veikta 1826.g.; tika ņemti vērā arī senie svētmocekļu Antonija, Jāņa un Eustātija dzīves apraksti un citi uzticami akti, tā ka nevienam neradās šaubas par to, ka netrūdošie pīšļi tik tiešām ir varonīgo un godprātīgo Viļņas mocekļu Antonija, Jāņa un Eustātija mirstīgās atliekas. Tad arī tika ierīkota ērtāka iekļūšana alā un svētās relikvijas padarītas brīvi pieejamas visiem ticīgajiem, kas vēlējās tām izrādīt dievbijīgu cieņu. Tomēr arī tā vēl ne tuvu nebija tāda godība, kāda pienācās šādam svētumam. Lietuvas metropolīts Jāzeps gādāja arī par visu vēl trūkstošo. Viņš iekārtoja pienācīgu ieeju mocekļu alā un, paplašinājis arī pašu kambari, pārvērta to par svēto mocekļu vārdā nosauktu baznīcu. 1852.gadā, mocekļu piemiņas dienā, metropolīts, sanākušajiem ļaudīm klātesot, svinīgi pārlika mocekļu pīšļus skaistā, apzeltītā, no bronzas izgatavotā relikviju šķirstā, kas bija tapis, pateicoties Viļņas svētmocekļu dievbijīgo godinātāju ziedojumiem. Šajā šķirstā svētās relikvijas dus līdz pat šai dienai, un to priekšā, altārī, tiek bez asins izliešanas pienests upuris Dieva Jēram, zem Kura debesu altāra līdz tiesas dienai atrodas "to dvēseles, kas bija nonāvēti Dieva vārda un liecības dēļ, ko viņi bija pildījuši" (Atkl.6:9).

Tāds ir stāsts par svētajiem Viļņas mocekļiem Antoniju, Jāni un Eustātiju, un tas ir patiess stāsts, kas rakstīts, lai ticīgie zinātu, ka pie Kunga troņa līdzās citiem ticības varoņiem par mūsu dvēselēm nemitīgi lūdz arī Viļņas mocekļi Antonijs, Jānis un Eustātijs. Un vajadzētu būt tā, ka Krievijas rietumdaļas iedzīvotājiem Viļņas mocekļi ir kā zīme, ap kuru viņi stāv, kā neieņemams cietoksnis ienaidnieka aplenkumā. Atcerēsimies mūžam pieminamā Lietuvas virsgana, metropolīta Jāzepa pie mocekļu relikvijām sacītos vārdus: "Raug, kaujas laukā uzvaras karogs. Cik cieši tam pieslējušies godprātīgie karotāji, kādā neuzvaramā sienā tie nostājušies pret ienaidnieka karapulkiem! Bet, skat, kā daži bēg no tā un slēpjas pretinieka rindās... Kas ir šie pārbēdzēji? Tie ir neuzticīgie, nodevēji. Viļņas Svētā Gara klosterī glabājamais svētums ir sens karogs, ko Dievs dāvinājis Krievijas rietumdaļas Pareizticīgās Baznīcas dēliem; tad kā lai saucam tos, kas no šī karoga vairās?!"[4]

Sastādījis Viļņas Svētā Gara brālības Padomes loceklis priesteris Nikolajs Dogadovs.

 

LŪGŠANA SVĒTAJIEM MOCEKĻIEM ANTONIJAM, JĀNIM UN EUSTĀTIJAM

 

Svētie mocekļi Antonij, Jāni un Eustātij! Jūs, kas no debesu pils raugāties uz jūsu palīdzību lūdzošajiem, nenoraidiet mūsu lūgumus, bet kā mūsu mūžīgie labdari un aizgādņi lūdziet Kristu Dievu, lai Viņš, cilvēkumīlētājs un žēlastības pilnais, pasargā mūs no visa ļauna: no gļēvulības, no plūdiem, no uguns, no zobena, no sveštautiešu iebrukuma un brāļu kara. Un lai mūs, grēciniekus, nesoda pēc mūsu patvaļības, un lai Visudāsnā Dieva dāvātais labums pie mums nevērstos par ļaunu, bet lai tas būtu Viņa svētajam vārdam par godu un jūsu stiprās aizstāvības cildināšanai. Lai Kungs pēc jūsu lūgšanām dāvā mieru mūsu domām un atturību no pazudinošām kaislībām un visiem citiem netikumiem; un lai visā pasaulē stiprina Savu vienīgo, svēto un biedroto Apustulisko Baznīcu, ko ir iemantojis ar Savām šķīstajām Asinīm. Svētie mocekļi, lūdziet, lai Kristus Dievs svētī mūsu valsts vadītājus un visu valsti, lai Savā Svētajā Pareizticīgajā Baznīcā stiprina taisnās ticības un dievbijības dzīvo garu: lai visi tās locekļi ir brīvi no pārgudrības un māņticības; lai tie pielūdz Viņu garā un patiesībā un jo uzcītīgi gādā par Viņa baušļu pildīšanu; lai mēs visi mierā un dievbijībā dzīvotu šai laikā un sasniegtu svētlaimīgu mūžīgo dzīvi debesīs mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastībā, jo Viņam pienākas vara, slava un gods kopā ar Tēvu un Svēto Garu tagad, vienmēr un mūžīgi. Āmen.

 

 


 


[1] Pirms dievnama uzcelšanas tā vietā atradies pagānu dievam Ragutim – lietuviešu Bakham jeb dzeršanas dievam – veltīts templis.

[2] Vietu, kur  tagad atrodas Viļņas katoļu katedrāle, agrāk dēvēja par Šventraģa ieleju. Tur atradās galvenais lietuviešu pagānu dievības Perkūna templis, kurā dega mūžīgā uguns, ko uzturēja no pagānu svētbirzīs cirstu koku malkas.

[3] Miris kā pareizticīgs shimas mūks, apglabāts paša celtajā Visšķīstās Dievadzemdētājas dievnamā; arī visi viņa 12 dēli kristīti pareizticībā.

[4] 1852.g.14.aprīļa sprediķis.