Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētā Sinklētikija dzimusi Ēģiptē, Aleksandrijā[1], kur no Maķedonijas[2] pārcēlās viņas vecāki ­ dižciltīgas dzimtas cilvēki, pazīstami ar savu dievbijību un ļoti bagāti. Kad viņa bija sasniegusi jaunavas vecumu, daudzi dižciltīgi un bagāti jaunekļi, viņas neparastā skaistuma un izdaudzināto tikumu dēļ, gribēja stāties ar viņu laulībā. Taču viņa precēties negribēja, jo kopš jaunības bija iedegusies mīlestībā pret Debesu Līgavaini Dievu Kristu. Lūk, tāpēc viņa rūpējās nevis par ārīšķīgu greznošanos, bet par iekšējo skaistumu, attīrot savu dvēseli ar gavēni, atturību un prāta tīrību, lai būtu patīkama Kristus acīm. Tiecoties pie Dieva ar visu savu prātu, viņa uzvarēja neredzamo ienaidnieku, sātanu, kas mudina cilvēkus grēkot. Pēc vecāku nāves viņa visu savu mantu izdalīja ubagiem un kropļiem, bet pati atteicās no pasaules un Dieva vārdā, nonākusi līdz pilnīgai nabadzībai, paņēma līdzi savu aklo māsu un apmetās uz dzīvi sava radinieka kapenēs. Mūķenes kārtu viņa turēja tik augstu, ka nezināja, kā pateikties Dievam, kurš par viņu apžēlojies. Pirmajos vientuļnieces gados viņa askētismā pārspēja daudzus, taču savus varoņdarbus slēpa. Viņa ne tikai ēda maz maizes un dzēra niecīgu daudzumu ūdens, bet arī maize viņai bija no pelavām. Ja ienaidnieks sāka uzmākties, viņa palielināja gavēni. Slava par viņas varoņdarbiem piesaistīja viņai daudzas sievietes, kuras nāca pie viņas pēc pamācībām. Ilgi viņa uz sieviešu lūgumiem atbildēja tikai ar klusēšanu, bet lūgumi kļuva tik neatlaidīgi, ka Sinklētikijai neatlika nekas cits kā mācīt daudzās mūķenes, kas ap viņu bija pulcējušās un izveidojušas kopienu. Dzīves beigās viņa no kārdinātāja dabūja ciest tāpat, kā kādreiz bija cietis taisnprātīgais Ījabs, jo viņai uzmācās niknas kaites, un viss viņas ķermenis bija vātīm klāts, čūlu un tārpu izvārdzināts. Tā viņa cieta trīs gadus un sešus mēnešus, neļaudama, lai ārsts viņai palīdz, bet visas savas cerības vērsdama tikai uz Dievu. Kad pienāca laiks aiziet no šīs pasaules, viņa sapnī ieraudzīja eņģeļus un šķīstu jaunavu pulku, kas aicināja viņu pie sevis un skatīja paradīzes mājokļus. Pēc šī sapņa, sarunā ar jaunavām mūķenēm, viņa paredzēja dienu un stundu, kad viņa šķirsies no miesas. Tam vajadzēja notikt trīs dienas pēc sarunas. Kā viņa bija teikusi, tā arī notika: jo pēc trim dienām, paredzētajā stundā viņa šķīrās no savas daudzcietušās miesas un niknajām čūlām un kā mocekle pārgāja pie tā Kunga dzīvē bez sāpēm, kādu debesīs dzīvo visi svētie[3]. Uz zemes viņa pūlēs un varoņdarbos nodzīvoja ap astoņdesmit gadu, bet tagad mājo mūžīgajos debesu mājokļos.