Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Svētā sirdsskaidrā mocekle lielkņaze Elizabete Teodora  meita un mocekle mūķene Barbara (5. jūlijs)

 

Svētā sirdsskaidrā mocekle lielkņaze Elizabete Fjodora (Teodora) meita bija otrais bērns Essenes-Darmštates lielhercoga Ludviga IV un princeses Alises – Anglijas karalienes Viktorijas meitas – ģimenē. Vēl viena šī pāra meita – Alise – vēlāk kļūs Krievijas imperatrise Aleksandra Fjodorovna. Bērnus audzināja vecās Anglijas tradīcijās, viņu mūžs ritēja saskaņā ar mātes iedibinātu stingru kārtību. Bērnus ēdināja un ģērba ļoti vienkārši. Vecākās meitas pašas veica savu mājas soli: uzkopa istabas, gultas, kurināja kamīnu. Vēlāk Elizabete Fjodorovna teiks: «Mājās man iemācīja visu.» Māte uzmanīgi vēroja, kādi talanti un noslieces piemīt katram no septiņiem bērniem,  centās tos audzināt uz kristiešu baušļu stingrā pamata, viņu sirdīs viešot mīlestību uz tuvākiem, īpaši uz cietējiem.

Elizabetes Fjodorovnas vecāki lielu sava īpašuma daļu izdalīja labdarībai, turklāt bērni pastāvīgi braukāja mātei līdzi uz hospitāļiem, patversmēm, invalīdu namiem. Sev līdzi atnesuši lielus ziedu pušķus, salika tos vāzēs, iznēsāja pa slimo palātām.

Kopš bērna kājas Elizabete mīlēja dabu un īpaši puķes – tās meitene aizrautīgi zīmēja. Viņai piemita gleznotājas dotības, un visu mūžu viņa daudz laika veltīja šai nodarbei. Mīlēja klasisko mūziku. Ikviens, kas Elizabeti pazina kopš bērna gadiem, izcēla viņas reliģiozitāti un mīlestību uz tuvākiem. Kā vēlāk stāstīja pati Elizabete Fjodorovna, viņu jau visagrīnākajā jaunībā milzīgi iespaidoja svētās Tīringenas Elizabetes mūžs un upurdarbi – par godu tai viņa nesa savu vārdu.

1873. gadā mātes acu priekšā nositās Elizabetes trīsgadīgais brālis Frīdrihs. 1876. gadā Darmštatē saka plosīties difterijas epidēmija, un saslima visi bērni, izņemot Elizabeti. Māte naktis pavadīja pie saslimušo bērnu gultām. Drīz vien nomira četrgadīgā Marija, bet tūlīt pēc viņas saslima un 35 gadu vecumā nomira pati lielhercogiene Alise.

Togad beidzās Elizabetes bērnībai atvēlētais laiks. Bēdas stiprināja viņas lūgšanu. Viņa saprata, ka dzīve virs zemes ir Krusta ceļš. Bērns visiem spēkiem centās atvieglināt tēva sāpes, atbalstīt viņu, mierināt, bet jaunākajām māsām un brālim cik spēdama aizstāt māti.

Mūža divdesmitajā gadā princese Elizabete kļuva lielkņaza Sergeja Aleksandroviča – imperatora Aleksandra II un imperatora Aleksandra III brāļa – līgava. Ar nākamo laulāto draugu viņa iepazinās bērnībā, kad viņš uz Vāciju atbrauca kopā ar savu māti, imperatrisi Mariju Aleksandrovnu, kura arī nākusi no Essenes dinastijas. Līdz tam visi pretendenti uz viņas roku saņēma atteikumu: princese Elizabete jaunībā deva jaunavības solījumu – nedoties laulībā. Atklāti izrunājoties ar Sergeju Aleksandroviču, meitene noskaidroja, ka viņš slepus devis šķīstības solījumu. Saskaņā ar abpusēju vienošanos viņu laulība bija garīga, dzīvesbiedri dzīvoja kā brālis ar māsu.

Visa ģimene pavadīja princesi Elizabeti, kad viņa devās laulāties uz Krieviju. Kopā ar līgavu ieradās arī divpadsmitgadīgā māsa Alise un šeit sastapa nākamo laulāto draugu – cezarēviču, troņmantnieku Nikolaju Aleksandroviču.

Laulības noritēja Sanktpēterburgas Lielās pils baznīcā saskaņā ar pareizticīgo ritu, bet pēc tam kādā no pils viesistabām  – arī protestantu tradīcijā. Lielkņaze cītīgi pūlējās apgūt krievu valodu, vēlēdamās dziļāk iepazīt savas jaunās dzimtenes kultūru un jo īpaši ticību.

Lielkņaze Elizabete bija apžilbinoši skaista. Tais laikos runāja, ka Eiropā ir tikai divas skaistules, turklāt abas Elizabetes: imperatora Franča Jozefa laulātā draudzene Austrijas Elizabete un Elizabete Fjodorovna.

Lielāko gada daļu lielkņaze kopā ar laulāto draugu dzīvoja viņu Iļjinas muižā ap sešdesmit kilometru tālāk no Maskavas, Maskavas upes krastā.  Viņa mīlēja Maskavu ar tās senajiem dievnamiem, klosteriem un patriarhālo dzīves veidu. Sergejs Aleksandrovičs bija dziļi reliģiozs cilvēks, stingri ievēroja visus baznīcas kanonus, gavēņus, jo bieži apmeklēja dievkalpojumus, brauca uz klosteriem. Lielkņaze visur sekoja vīram un izstāvēja garus baznīcas kalpojumus. Šeit viņa izjuta apbrīnojamas jūtas, tik atšķirīgas no protestantu kirhē piedzīvotām. Redzēja, kāds prieks pārņem Sergeju Aleksandroviču pēc Svēto Kristus Noslēpumu uzņemšanas, un viņa pašā dzima vēlēšanās iet pie Svētā Biķera, lai dalītos šai priekā. Elizabete Fjodorovna sāka lūgt vīram, lai sagādā viņai garīga rakstura grāmatas, pareizticīgo katehismu, Rakstu skaidrojumus, lai ar prātu un sirdi aptvertu, kura reliģija ir patiesa.

1888. gadā imperators Aleksandrs III uzdeva Sergejam Aleksandrovičam pārstāvēt valdnieku Ģetzemanē - svētās Marijas Magdalēnas dievnama iesvētīšanā. Baznīcu uzcēla Svētajā Zemē viņu mātes - imperatrises Marijas Aleksandrovnas - piemiņai. Sergejs Aleksandrovičs jau tika apmeklējis Svēto Zemi 1881. gadā, tur piedalīdamies Pareizticīgās Palestīnas biedrības dibināšanā un kļūdams tās priekšsēdētājs. Šī biedrība meklēja līdzekļus, lai palīdzētu Krievu misijai Palestīnā un svētceļniekiem, plašumā vērstu misionāru darbu, iegādātos zemes un ar Pestītāja dzīvi saistītos pieminekļus.

Vēsti par iespēju apmeklēt Svēto Zemi Elizabete Fjodorovna uztvēra kā Dieva Providenci un lūdzās, lai pie Kunga kapa Pestītājs Pats viņai atklātu Savu gribu.

Palestīnā lielkņazs Sergejs Aleksandrovičs ar laulāto draudzeni ieradās 1888. gada oktobrī. Svētās Marijas Magdalēnas dievnams slējās Ģetzemanes dārzā, Eļļas kalna pakājē. Šī piecjumolu baznīca ar zelta kupoliem vēl līdz pat šai dienai ir viens no skaistākajiem Jeruzālemes dievnamiem. Eļļas kalna virsotnē slējās milzīgs zvanu tornis, saukts par “krievu sveci”. Šo skaistumu un svētību ieraudzījusi, lielkņaze teica: “Kā es vēlētos, lai mani apglabā šeit.” Toreiz viņa neapjauta, ka izsaka pareģojumu, kam lemts piepildīties. Svētās Marijas Magdalēnas dievnamam Elizabete Fjodorovna atveda veltes – dārgus traukus, Evaņģēliju un dievkalpojuma trauku pārsegus.

Pabijusi Svētajā Zemē, lielkņaze Elizabete Fjodorovna stingri izlēma pāriet pareizticībā. No šī soļa viņu atturēja vienīgi bailes darīt sāpes tuviniekiem, pirmām kārtām tēvam. Visbeidzot 1891. gada 1. janvārī viņa uzrakstīja vēstuli tēvam, pavēstot savu lēmumu.

Šī vēstule rāda, kādu ceļu nogājusi Elizabete Fjodorovna. Mēs to citējam gandrīz pilnībā:

«… Bet tagad, dārgais Tēti, vēlos Jums kaut ko pateikt un gauži lūdzu Jūs dot savu svētību. Jūs noteikti pamanījāt, cik dziļu godbijību jūtu pret šejienes reliģiju kopš tā laika, kad Jūs šeit bijāt pēdējoreiz – pirms vairāk nekā pusotra gada. Visu laiku domāju un lasīju, un lūdzos Dievu, lai parāda man pareizo ceļu, līdz nonācu pie atziņas, ka vienīgi šai reliģijā varu pilnībā rast īsto un stipro ticību uz Dievu, kas nepieciešama cilvēkam, lai būtu labs kristietis. Tas būtu grēks palikt tā kā tagad – piederēt vienai baznīcai pēc formas un ārpasaules acīs, turpretī dvēselē lūgties un ticēt tāpat kā mans vīrs. Jūs nespējat iedomāties, cik labestīgs viņš bija, nekad un nekādiem līdzekļiem necenzdamies mani piespiest, atstājot visu tikai un vienīgi manas sirdsapziņas ziņā. Viņš zina, cik nopietns ir šis solis un ka jābūt pilnīgi pārliecinātai, pirms izšķiros par to. Būtu to izdarījusi pat vēl agrāk, tikai mani mocīja apziņa, ka ar to sagādāju Jums ciešanas. Taču Jūs, vai gan Jūs nesapratīsiet, mans dārgais Tēti? Jūs tik labi mani pazīstat, Jums jāspēj redzēt, ka izlēmu spert šo soli tikai dziļā ticībā un ka jūtu, ka Dieva priekšā man jānostājas ar tīru un ticīgu sirdi. Cik vienkārši gan būtu – palikt tā, kā tagad, taču cik liekulīgi, cik neīsti tad tas būtu, un kā gan varu melot visiem – izlikties, ka esmu protestante visos ārējos rituālos, kad man dvēsele pilnībā pieder šejienes reliģijai. Iedziļinādamās domāju un domāju par to, šai valstī atrazdamās jau vairāk nekā sešus gadus un zinādama, ka reliģija «atrasta». Tik ļoti vēlos Kristus Augšāmcelšanās svētkos saņemt Svēto Sakramentu daļu kopā ar savu vīru.

Varbūt Jums tas liksies pēkšņi, tomēr es par to domāju jau tik ilgi un tagad visbeidzot vairs nespēju šo soli atlikt. Man sirdsapziņa to nepieļauj. Lūdzu, lūdzu, pēc šo rindu saņemšanas piedodiet Jūsu meitai, ja vēstule Jums darīs sāpes. Bet vai gan ticība uz Dievu un ticības apliecināšana nepieder pie galvenajiem šīspasaules iepriecinājumiem, mierinājumiem? Lūdzu, kad saņemsiet šo vēstuli, telegrafējiet man tikai vienu rindiņu. Lai Kungs Jūs svētī. Tas man būs tik liels mierinājums, jo zinu, ka gaidāmi daudzi nepatīkami mirkļi, tāpēc ka neviens šo soli nesapratīs. Lūdzu tikai nelielu, laipnu vēstuli.»

Tēvs neatsūtīja vis ilgoto telegrammu ar svētību, bet gan uzrakstīja vēstuli, teikdams, ka meitas lēmums nes viņam sāpes un ciešanas – viņš nevar dot svētību. Tad Elizabete Fjodorovna parādīja vīrišķību un, par spīti morālajām ciešanām, stingri izlēma pāriet pareizticībā. Vēl daži fragmenti no viņas vēstulēm tuviniekiem:

«… Sirdsapziņa man neļauj turpināt tādā pašā garā – tas būtu grēks; visu šo laiku meloju, visu acīs palikdama manā vecajā ticībā … Man nebūtu iespējams turpināt dzīvot tā, kā dzīvoju agrāk…

… Pat slāviski saprotu gandrīz visu, nekad šo valodu nemācījusies. Bībele ir gan slāvu, gan krievu valodā, bet pēdējā vieglāk lasīt.

… Tu saki … baznīcas ārējais spožums mani apbūris. Te nu tu kļūdies. Nekas no ārējā mani dievkalpojumā nepiesaista – bet ticības pamats gan. Ārējās pazīmes man tikai atgādina par iekšējo…

… Pāreju tīras pārliecības dēļ; jūtu – tā ir visaugstākā reliģija un to daru ticībā, dziļā pārliecībā un būdama droša, ka Dievs to svētījis.»

13. (25.) aprīlī, Lācara sestdienā, norisa lielkņazes Elizabetes Fjodorovnas Mirrēm svaidīšanas sakraments, viņai atstājot iepriekšējo vārdu, bet nu jau svētajai taisnajai Elizabetei – svētā Jāņa Priekšteča mātei – par godu (viņu Pareizticīgā baznīca atceras 5. (18.) septembrī). Pēc Mirrēm svaidīšanas imperators Aleksandrs III svētīja savu brāļasievu ar dārgu Pestītāja ikonu, ko Elizabete Fjodorovna svēti godāja visu mūžu. Nu viņa varēja teikt savam laulātajam draugam Bībeles vārdiem: “Tava tauta kļuvusi mana tauta, tavs Dievs – mans Dievs!” (Rute, 1, 16).

1891. gadā imperators Aleksandrs III kņazu Sergeju Aleksandroviču iecēla par Maskavas ģenerālgubernatoru, un viņa sievai nācās izpildīt milzum daudz pienākumu –  piedalīties pastāvīgās pieņemšanās, koncertos, ballēs. Vajadzēja smaidīt viesiem un klanīties, dejot un uzturēt sarunas neatkarīgi no garastāvokļa, veselības stāvokļa un vēlēšanās. Pārcēlusies uz Maskavu, Elizabete Fjodorovna pārdzīvoja tuvu cilvēku - karsti mīļotās princeses Aleksandras (Pāvela Aleksandroviča sievas) un tēva – nāvi. Tas bija viņas dvēseliskās un garīgās izaugsmes laiks.

Maskavieši drīz vien novērtēja viņas žēlsirdību. Lielkņaze apstaigāja slimnīcas trūkumcietējiem, nabagmājas, nespējnieku patversmes, bezpajumtes bērnu patversmes. Visur viņa centās atvieglot ļaužu ciešanas: dalīja ēdienu, drēbes, naudu, uzlaboja nelaimīgo dzīves apstākļus.

Pēc tēva nāves viņa ar Sergeju Aleksandroviču devās kuģojumā pa Volgu, piestājot Jaroslavļā, Rostovā, Ugļičā. Visās šais pilsētās laulātie draugi lūdzās vietējās baznīcās.

Pēc daudzu šķēršļu pārvarēšanas 1894. gadā tika izlemts par lielkņazes Alises saderināšanos ar Krievijas troņmantnieku Nikolaju Aleksandroviču. Elizabete Fjodorovna priecājās, ka jaunie mīlētāji galu galā varēs savienoties un ka māsa dzīvos viņas pašas sirdij dārgajā Krievijā. Princesei Alisei bija 22 gadi, un Elizabete Fjodorovna cerēja – māsa, dzīvodama Krievijā, sapratīs krievu tautu un iemīlēs to, pilnībā apgūs krievu valodu un spēs sagatavoties augstajai kalpošanai – būt Krievijas imperatrisei.

Tomēr viss notika citādi. Mantinieka līgava Krievijā ieradās tad, kad imperators Aleksandrs III gulēja uz nāves gultas. 1894. gada 20. oktobrī imperators nomira. Nākamajā dienā princese Alise pārgāja pareizticībā, pieņemot Aleksandras vārdu. Imperatora Nikolaja II un Aleksandras Fjodorovnas laulību ceremonija norisa nedēļu pēc bērēm, bet 1896. gada pavasarī Maskavā notika koronācija. Svinības aptumšoja briesmīga nelaime: Hodinskas laukā, kur tautai izsniedza dāvanas, sākās drūzmēšanās, spiešanās, un tūkstošiem cilvēku guva ievainojumus vai tika nospiesti.

Tā aizsākās šī traģiskā valdīšana – panihīdu un bēru atmiņu ieskauta.

1903. gada jūlijā svinīgi kanonizēja sirdsskaidro Sarovas Serafimu. Sarovā ieradās visa imperatora ģimene. Imperatrise Aleksandra Fjodorovna lūdza sirdsskaidro, lai Dievs viņai dāvātu dēlu. Kad troņmantnieks nāca pasaulē, saskaņā ar imperatoru pāra vēlēšanos Carskoje Selo uzceltās apakšējās baznīcas altāri iesvētīja par godu sirdsskaidrajam Sarovas Serafimam.

Uz Sarovu atbrauca arī Elizabete Fjodorovna ar laulāto draugu. Vēstulē no Sarovas viņa raksta: “… Kādu vārgumu, kādas slimības redzējām, tomēr arī kādu ticību. Šķita – mēs dzīvojam Pestītāja zemes dzīves laikā. Un kā lūdzās, kā raudāja šīs nabaga mātes ar slimajiem bērniem, un, paldies Dievam, daudzi atveseļojās. Kungs pagodināja mūs redzēt, kā mēma meitene sāka runāt, bet kā par viņu lūdzās māte…”

Kad sākās krievu-japāņu karš, Elizabete Fjodorovna nekavējoties sāka organizēt palīdzību frontei. Viens no viņas brīnišķīgajiem pasākumiem bija darbnīcu izveide, lai sniegtu palīdzību kareivjiem – un darbnīcas aizņēma visas Kremļa zāles, izņemot Troņa zāli. Tūkstošiem sieviešu pūlējās pie šujmašīnām un darbgaldiem. No visas Maskavas un no provinces pienāca milzīgi ziedojumi. No šejienes uz fronti aizceļoja saiņi ar pārtiku, formas tērpiem, medikamentiem un dāvanām kareivjiem. Lielkņaze uz fronti sūtīja pārgājienu baznīcas ar ikonām un visu dievkalpojumam nepieciešamo. No sevis personiski sūtīja Evaņģēlijus, ikoniņas un lūgšanu grāmatas. Par pašas līdzekļiem lielkņaze saformēja vairākus sanitāros vilcienus.

Maskavā viņa izveidoja hospitāli ievainotajiem, īpašas komitejas kara bojā gājušo atraitņu un bāreņu apgādei. Tomēr krievu karaspēks cieta vienu sakāvi pēc otras. Karš atklāja Krievijas tehnisko un militāro nesagatavotību, trūkumus valsts pārvaldē. Aizsākās rēķinu kārtošana par kādreizējiem patvaļas vai netaisnības pāridarījumiem, mītiņi, streiki. Bruka valsts un sabiedriskā kārtība, tuvojās revolūcija.

Sergejs Aleksandrovičs uzskatīja – nepieciešams bargāk sodīt revolucionārus un ziņoja par to imperatoram, teikdams, ka tādā situācijā vairs nevar būt Maskavas ģenerālgubernators. Valdnieks demisiju pieņēma, un laulātie draugi atstāja gubernatora namu, uz laiku pārceldamies uz Ņeskučnoje.

Pa to laiku militārā eseru organizācija piesprieda lielkņazam Sergejam Aleksandrovičam nāvessodu. Tas aģenti sekoja viņam, gaidot izdevīgu brīdi, lai izpildītu nāvessodu. Elizabete Fjodorovna zināja, ka laulātajam draugam draud nāves briesmas. Anonīmās vēstulēs eseri brīdināja lielkņazi, lai nepavada savu vīru, ja negrib piedzīvot viņa likteni. Tādēļ Elizabete Fjodorovna jo sevišķi centās neatstāt viņu vienu un, cik iespējams, visur pavadīja laulāto draugu.

1905. gada 5. (18.) februārī Sergeju Aleksandroviču nogalināja terorista Ivana Kaļajeva mestā bumba. Kad Elizabete Fjodorovna nokļuva sprādziena vietā, tur jau sapulcējās pūlis. Kāds centās viņu nelaist pie laulātā drauga mirstīgajām atliekām, tomēr viņa savām pašas rokām uz nestuvēm savāca sprādziena izmētātos vīra ķermeņa gabalus. Pēc pirmās panihīdas Čudova klosterī Elizabete Fjodorovna atgriezās pilī, uzvilka melnu sēru kleitu un sāka rakstīt telegrammas, vispirms - māsai Aleksandrai Fjodorovnai, lūdzot viņu nebraukt uz bērēm, jo teroristi to laikā varētu sarīkot atentātu pret imperatora pāri. Lielkņaze, rakstīdama telegrammas, vairākas reizes apvaicājās, kāds ir Sergeja Aleksandroviča ievainotā kučiera veselības stāvoklis. Viņai atbildēja – kučiera stāvoklis ir bezcerīgs un viņš var drīz mirt. Lai mirstošo nesarūgtinātu, Elizabete Fjodorovna novilka sēru kleitu, uzvilka to pašu zilo, kuru nēsāja līdz tam, un tad devās uz slimnīcu. Tur, noliekusies pār nāvīgi ievainotā gultu, viņa, sevi pārvarējusi, laipni tam uzsmaidīja un teica: «Viņš mani nosūtīja pie jums.» Kundzes vārdu nomierināts, domādams, ka Sergejs Aleksandrovičs palicis dzīvs, uzticīgais kučieris Jefims nomira tai pašā naktī.

Trešajā dienā pēc vīra nāves Elizabete Fjodorovna aizbrauca uz cietumu, kurā ieslodzīts slepkava. Kaļajevs teica: «Negribēju nogalināt jūs, vairākas reizes redzēju viņu, kad bumba bija gatava sprādzienam, taču jūs bijāt viņam līdzās, un es neiedrošinājos viņu aiztikt.»

-«Un jūs neiedomājāties, ka jūs mani nogalinājāt kopā ar viņu?» – atraitne atbildēja. Pec tam viņa teica, ka atnesusi piedošanu no Sergeja Aleksandroviča un lūdza teroristu nožēlot slepkavību, tomēr viņš atteicās. Tomēr Elizabete Fjodorovna kamerā atstāja Evaņģēliju un maziņu ikonu, cerēdama uz brīnumu. Iznākusi no cietuma,  viņa teica: «Mans mēģinājums izrādījās neveiksmīgs, kaut gan, kas lai zina, iespējams, viņš pēdējā mirklī apzināsies savu grēku un nožēlos to.» Lielkņaze lūdza imperatoru Nikolaju II apžēlot Kaļajevu, tomēr šo lūgumu noraidīja.

Bērēs no lielkņaziem piedalījās vienīgi Konstantīns Konstantinovičs (K. R.) un Pāvels Aleksandrovičs. Viņu paglabāja mazā baznīcā Čudova klosterī, kur četrdesmit dienu laikā ik dienu kalpoja panihīdas par dvēseles mieru; katrā kalpojumā lielkņaze bija klāt un bieži šeit ieradās naktī, lūdzot par aizgājēju. Te viņa sajuta svētīgu palīdzību no svētītāja Aleksija, Maskavas metropolīta svētajām relikvijām, un kopš tā laika īpaši godināja lielo Krievu Baznīcas priekšstāvi. Lielkņaze nēsāja sudraba krustiņu ar svētītāja Aleksija relikviju daļiņu. Viņa uzskatīja, ka metropolīts Aleksijs viņas sirdī izraisījis vēlēšanos veltīt Dievam visu palikušo mūžu.

Vīra nogalināšanas vietā Elizabete Fjodorovna uzcēla pieminekli – mākslinieka Vasņecova projektēto krustu. Tajā rakstīti Pestītāja vārdi pie Krusta: «Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.»

Kopš vīra nāves Elizabete Fjodorovna vairs nenovilka sēru drēbes, uzsāka stingru gavēni, daudz lūdzās. Viņas guļamistaba Nikolaja pilī sāka līdzināties mūķenes cellei. Greznās mēbeles iznesa, sienas pārkrāsoja baltā krāsā, pie tām atradās tikai ikonas un garīga rakstura gleznas. Uz laicīgām pieņemšanām lielkņaze vairs negāja, ieradās tikai dievnamā uz radinieku un draugu laulībām un kristībām, uzreiz pēc tām dodoties uz mājām vai darīšanās. Tagad ar laicīgo dzīvi vairs nekas viņu nesaistīja.

Atraitne savāca visas savas dārglietas, daļu atdeva valsts kasei, daļu - radiniekiem, bet palikušo izlēma izlietot žēlsirdības klostera uzcelšanai. Maskavā Lielajā Ordinkā Elizabete Fjodorovna iegādājās īpašumu ar četrām mājām un dārzu. Pašā lielākajā divstāvu namā izvietoja ēstuvi māsām, virtuvi un citas saimniecības telpas, otrajā – baznīcu un slimnīcu, blakus – aptieku un ambulanci uz šejieni nākošiem slimniekiem. Ceturtajā ēkā atradās dzīvoklis priesterim – klostera biktstēvam, patversmes meiteņu skolas klases un bibliotēka.

1909. gada 10. februārī lielkņaze sapulcināja pašas dibinātā klostera 17 māsas, novilka sēru kleitu, ietērpās mūķenes drēbēs un teica: «Atstāju spožo pasauli, kurā ieņēmu spožu stāvokli, taču kopā ar jums visiem ieeju diženākā pasaulē – nabago un cietēju pasaulē.»

Pirmo klostera dievnamu («slimnīcas») iesvētīja bīskaps Trifons 1909. gada 9. (21.) septembrī Vissvētās Dievadzemdētājas Piedzimšanas svētku dienā par godu svētajām mirru nesējām sievām Martai un Marijai. Otro dievnamu par godu Vissvētās Dievadzemdētājas Patvērumam iesvētīja 1911. gadā (arhitekts A. Ščusevs, M. Ņēsterova gleznojumi). Tas tika celts pēc Novgorodas-Pleskavas arhitektūras paraugiem un saglabāja nelielu draudzes baznīcu siltumu un mājīgumu. Tomēr tajā varēja sanākt vairāk nekā tūkstoš dievlūdzēju. M. Ņesterovs teicis par šo baznīcu: «Patvēruma  dievnams ir labākais no Maskavas laikmetīgajām celtnēm, kam citos apstākļos bez tiešajām draudzes vajadzībām varētu būt arī mākslinieciski audzinoša nozīme visas Maskavas mērogā.»  1914. gadā zem dievnama uzcēla baznīcu – atdusas vietu par godu Debesu Spēkiem un Visiem Svētajiem, ko igumene iecerēja kā savu atdusas vietu. To izgleznoja P. Korins, M. Ņesterova māceklis.

Iezīmīgs ir izveidotā klostera veltījums svētajām mirru nesējām sievām Martai un Marijai. Klosterim jākļūst it kā svētā Lācara – Dieva drauga – namam, kurā tik bieži viesojās Pestītājs. Klostera māsas tika aicinātas savienot Marijas cildeno tiesu – uzklausīt mūžīgās dzīvības vārdus – ar Martas kalpojumu Kungam, kalpojot savam tuvākajam.

Martas-Marijas žēlsirdības klostera kārtību noteica klosteru kopdzīves tipikons. 1910. gada 9. (22.) aprīlī svēto Martas un Marijas baznīcā bīskaps Trifons (Turkestanovs) iesvētīja mīlestības un žēlsirdības krusta māsu pakāpē 17 klostera māsas ar liekņazi Elizabeti Fjodorovnu priekšgalā. Svinīgā dievkalpojuma laikā bīskaps Trifons, vērsies pie jau mūķenes drēbēs tērptās lielkņazes, teica: «šis tērps Jūs paslēps no pasaules, un jums pasaules vārti aizvērsies, taču tas vienlaikus kļūs  Jūsu labdarības liecinieks, kura atmirdzēs Kunga priekšā viņam par godu.» Valdnieka Trifona vārdi piepildījās. Svētā Gara svētības apspīdētā lielkņazes darbība ar Dievišķās mīlestības uguni apgaismoja pirmsrevolūcijas gadus Krievijā un Martas-Marijas klostera dibinātāju aizveda līdz mocekles vainagam kopā ar viņas cellinieci inokiņu Varvaru Jakovļevu.

Martas-Marijas klosterī diena sākās sešos no rīta. Pēc kopējā lūgšanu noteikuma! Slimnīcas dievnamā lielkņaze māsas norīkoja paklausības darbos. No tiem brīvās palika dievnamā, kur sākās Dievišķā Liturģija. Dienas maltīte pagāja, klausoties svēto dzīvesstāstu lasījumus.  Piecos vakarā baznīcā kalpoja vakara un rīta dievkalpojumu, kurā piedalījās visas no paklausības darbiem brīvās māsas. Svētku un svētdienu priekšvakarā kalpoja  visnakts dievkalpojumu. Deviņos vakarā  slimnīcas dievnamā lasīja vakara lūgšanu noteikumu, pēc tā  visas māsas, saņēmušas klostera priekšnieces svētību, devās katra uz savu celli. Četrreiz nedēļā vakara dievkalpojumā lasīja akatistus: svētdienās – Pestītājam, pirmdienās – erceņģelim Mihailam un visiem Bezmiesīgajiem Debesu Spēkiem, trešdienās – svētajām mirru nesējām sievām Martai un Marijai, bet piektdienās – Dievmātei vai Kristus Ciešanām. Dārza galā uzbūvētajā kapelā lasīja Psalmu grāmatu nelaiķiem. Bieži naktīs tur lūdzās pati klostera priekšniece. Māsu dvēseles dzīvi vadīja brīnišķīgs priesteris un avju gans – klostera biktstēvs virspriesteris Mitrofans Serebrjanskis. Divreiz nedēļā viņš noturēja pārrunas ar māsām. Bez tam viņas ik dienas noteiktās stundās varēja nākt pēc padoma un pamācības pie biktstēva vai pie klostera priekšnieces. Lielkņaze kopā ar tēvu Mitrofanu māsām mācīja ne tikai medicīnas zinības, bet arī to, kā garīgi pamācīt nolaidušos, nomaldījušos un izmisušos ļaudis. Ik svētdienu pēc vakara dievkalpojuma Dievmātes Patvēruma dievnamā sarīkoja pārrunas tautai ar lūgšanu kopīgu dziedāšanu.

«Visu klostera iekārtojumu un paša tā iekšējo sadzīvi, un visu, ko radīja lielkņaze, it kā apzīmogoja daiļums, smalkums, elegance un kultūra nevis tādēļ, ka viņa tam piešķirtu kādu patstāvīgu nozīmi, bet gan tādēļ, ka tāda bija viņas radošā gara netīša darbība,» – atmiņās raksta metropolīts Anastasijs.

Dievkalpojums klosterī vienmēr noritēja spožā līmenī, pateicoties klostera priekšnieces izraudzītajam biktstēvam ar ārkārtējām draudžu gana dotībām. Uz šejieni noturēt dievkalpojumus nāca labākie priesteri un sludinātāji ne tikai no Maskavas, bet arī  no daudzām tālākām Krievijas vietām. Kā bite klostera priekšniece savāca nektāru no visiem ziediem, lai cilvēki izjustu īpašu garīguma aromātu. Klosteris, tā dievnami un dievkalpojums sajūsmināja laikabiedrus. To veicināja ne tikai klostera baznīcas, bet arī skaists parks ar oranžērijām pēc XVIII – XIX gadsimta labākajām dārzniecības tradīcijām. Tas bija vienots ansamblis, kas harmoniski apvienoja ārējo un iekšējo skaistumu.

Lielkņazes laikabiedre Nonna Greitone, viņas radinieces - princese Viktorijas - galma dāma, liecina: «Viņai piemita brīnišķīga īpašība – cilvēkos redzēt labo un īsto, un lielkņaze centās to atklāt. Viņai nepavisam nebija augstās domās par savam īpašībām… Viņa leksikā nekad nebija vārda «nevaru», un nekad nekā grūtsirdīga nebija Martas-Marijas klostera dzīvē. Tur viss bija pilnīgs kā no iekšpuses, tā no ārpuses. Kas tur pabija, projām devās ar skaistām jūtām.»

Martas-Marijas klosterī lielkņaze dzīvoja askētes - Kristus cīnītājas - dzīvi. Gulēja koka gultā bez matrača. Stingri ievēroja gavēņus, uzturā lietojot vienīgi augu barību. Rītos cēlās uz lūgšanu, pēc tās norīkoja māsas paklausības darbos, strādāja klīnikā, pieņēma apmeklētājus, izskatīja lūgumus un vēstules.

Vakaros – slimo apgaita, kura beidzās pēc pusnakts. Nakti viņa lūdzās lūgšanu istabā vai baznīcā, lielkņzes miegs reti kad ieilga vairāk par trim stundām.  Ja slimais svaidījās pa gultu un viņam bija nepieciešama palīdzība, viņa nosēdēja pie tā gultas lidz pat rīta ausmai. Slimnīcā Elizabete Fjodorovna uzņēmās visatbildīgāko darbu: asistēja operāciju laikā, pārsēja brūces, rada mierinājuma vārdus, centās atvieglot slimnieku ciešanas. Slimie teica, ka no lielkņazes izplūst dziedinošs spēks, kas palīdz pārciest sāpes un ļauj piekrist smagām operācijām.

Kā galveno līdzekli pret vainām un kaitēm klostera priekšniece allaž piedāvāja grēksūdzi un Svēto Sakramentu daļas saņemšanu. «Ir netikumiski mierināt mirstošos ar melīgu cerību uz atveseļošanos, labāk palīdzēt viņiem kā kristiešiem pāriet mūžībā.»

Klostera māsas izgāja medicīnas apmācības kursu. Viņu galvenais uzdevums – apmeklēt slimos, trūkumcietējus, pamestos bērnus, sniegt viņiem medicīnas, materiālo un morālo palīdzību.

Klostera slimnīcā strādāja labākie Maskavas speciālisti, visas operācijas veica bez maksas. Šeit izdziedināja tos, no kuriem ārsti atteicās.

Aizejot no Martas-Marijas slimnīcas, izdziedētie pacienti raudāja, šķirdamies no dižās māmuļas, ka viņi dēvēja klostera priekšnieci. Klosterī darbojās svētdienas skola fabrikas strādniecēm. Kas vien vēlējās, varēja izmantot lieliskās bibliotēkas fondus. Trūcīgos te ēdināja bezmaksas ēdnīcā.

Martas-Marijas klostera priekšniece uzskatīja – galvenais tomēr nav slimnīca, bet gan palīdzība nabagiem un trūkumcietējiem. Klosteris saņēma līdz pat 12000 lūgumiem gadā. Ko tikai nelūdza: ārstēt, atrast darbu, pieskatīt bērnus, kopt guļošos slimniekus, sūtīt mācīties uz ārzemēm.

Viņa rada iespēju palīdzēt garīdzniecībai – deva līdzekļus nabadzīgo lauku draudžu vajadzībām, kuras nespēja remontēt dievnamu vai uzcelt jaunu. Elizabete Fjodorovna uzmundrināja, stiprināja, materiāli palīdzēja garīdzniekiem-misionāriem, kas sūri grūti pūlējās galējo ziemeļu pagānu vidū vai sludināja citautiešiem Krievijas malienēs.

Viena no galvenajām nabadzības vietām, kurai lielkņaze veltīja īpašu uzmanību, bija Hitrovas tirgus. Elizabetes Fjodorovna cellinieces Varvaras Jakovļevas vai klostera māsas kņazes Marijas Oboļenskas pavadībā, nepagurdamas pārejot no viena midzeņa pie otra, savāca bāreņus un pierunāja vecākus, lai atdod bērnus viņas audzināšanā. Visi Hitrovas iedzīvotāji cienīja viņu, dēvējot par māsu Elizabeti vai māmuļu. Policija pastāvīgi brīdināja, ka nespēj garantēt viņas drošību.

Atbildot lielkņaze vienmēr pateicās policijai par darbu un teica, ka dzīve nav vis viņu, bet gan Dieva rokās. Elizabete Fjodorovna centās glābt Hitrovkas bērnus. Viņu nebiedēja netīrība, lamas, cilvēku veidolu zaudējušas sejas. Lielkņaze teica: «Dieva līdzību reizēm var aptumšot, taču to nekad nevar iznīcināt.»

No Hitrovkas izrautos bērnus viņa ierīkoja kopmītnēs. No vienas tādu neseno skrandaiņu grupas izveidojās Maskavas izpildu darbos sūtāmo zēnu artelis. Meitenes iekārtoja slēgtās mācību iestādēs vai patversmēs, kur tāpat sekoja viņu veselībai – garīgai un fiziskai.

Elizabete Fjodorovna organizēja nespējnieku patversmes bāreņiem, invalīdiem, smagi slimajiem, atrada laiku viņus apmeklēt, pastāvīgi pabalstīja materiāli, veda viņiem dāvanas. Zina stāstīt šādu gadījumu: reiz lielkņazi  gaidīja atbraucam uz mazo bāreņu patversmi. Visi gatavojās pienācīgi sagaidīt savu labdari. Meitenēm pateica, ka atbrauks lielkņaze: ar viņu jāsaveicinās un jānoskūpsta rociņas. Kad Elizabete Fjodorovna atbrauca, viņu sagaidīja mazie bērniņi baltās kleitiņās, draudzīgi sasveicinājās un visas pastiepa savas rociņas lielkņazei, sacīdamas: «Skūpstiet rociņas.» Audzinātājas šausminājās: kas nu būs. Taču lielkņaze piegāja katrai meitenītei klāt un visām noskūpstīja rociņas. To redzot, raudāja visi – tāds aizkustinājums un godbijība  valdīja sejās un sirdīs.

Diženā māmuļa cerēja, ka viņas izveidotais Martas-Marijas Žēlsirdības klosteris izplauks kā liels augļus nesošs koks. Viņa plānoja ar laiku izveidot klostera filiāles arī citās Krievijas pilsētās.

Lielkņazei piemita īsteni krieviska mīlestība uz svētceļošanu.

Ne reizi vien brauca uz Sarovu un priecīgi steidzās uz dievnamu, lai lūgtu Dievu pie sirdsskaidrā Serafima relikviju šķirsta. Brauca uz Pleskavu, uz Optinas, Zosimas klosteriem, pabija Solovecku klosterī. Tāpat apmeklēja arī pašus mazākos klosterus Krievijas tālākos nostūros un nomalēs. Piedalījās visās garīgajās svinībās par godu Dievam tīkamo Viņa gribas pildītāju relikviju atvēršanā vai pārnešanā. Slimie svētceļnieki gaidīja izdziedināšanu no tikko kanonizētiem svētajiem, un lielkņaze slepus palīdzēja viņiem, kopa tos. 1914. gadā viņa apmeklēja Alapajevskas klosteri, kam vēlāk bija lemts kļūt viņas ieslodzījuma un mocekļa nāves vietai.

Viņa kļuva uz Jeruzālemi ceļojošo krievu svētceļnieku labvēle. Elizabetes Fjodorovnas organizētās biedrības sedza svētceļnieku biļešu cenas no Odesas līdz Jafai. Tāpat viņa uzcēla lielu viesnīcu Jeruzālemē.

Vēl viens slavas cienīgs lielkņazes darbs – krievu pareizticīgā dievnama uzcelšana Itālijā, Bari pilsētā, kur atdusas Likijas Miru arhibīskapa Nikolaja relikvijas. 1914. gadā iesvētīja dievnamu par godu svētītājam Nikolajam un ceļinieku uzņemšanas namu.

Pirmā pasaules kara gados lielkņazes darbi un pienākumi auga augumā: vajadzēja kopt ievainotos lazaretēs. Klostera māsu vienu daļu atlaida strādāt lauka hospitālī. Sākotnēji Elizabete Fjodorovna, kristīgu jūtu pamudināta, apmeklēja arī sagūstītos vāciešus, taču izplatījās apmelojumi par ienaidnieka slepenu atbalstīšanu, un lielkņaze no šīm aktivitātēm atteicās.

1916. gadā pie klostera vārtiem sanāca satracināts pūlis, pieprasīdams izdot vācu spiegu - Elizabetes Fjodorovnas brāli, kurš it kā te slēpjoties. Klostera priekšniece viena iznāca pie pūļa, piedāvājot apskatīt visas kopienas telpas. Kungs neļāva viņai todien iet bojā. Policijas jātnieku vienība pūli izklīdināja.

Drīz vien pēc Februāra revolūcijas pie klostera atkal sadrūzmējās pūlis ar šautenēm, sarkaniem karogiem un lentām. Pati klostera priekšniece atvēra vārtus. Lielkņazei paziņoja: atbraukuši, lai viņu arestētu un nodotu tiesai kā vācu spiedzi, kura turklāt klosterī glabājot ieročus.

Atnākušie pieprasīja nekavējoties braukt viņiem līdz, bet lielkņaze atbildēja – viņai vēl jādod rīkojumi un jāatvadās no māsām. Klostera priekšniece sapulcināja visas māsas klosterī un lūdza tēvu Mitrofanu kalpot aizlūgumu. Tad aicināja revolucionārus baznīcā, tikai atstāt ieročus pie ieejas. Viņi negribīgi noņēma šautenes un iegāja līdzi dievnamā.

Visu aizlūgumu Elizabete Fjodorovna nostāvēja uz ceļiem. Kad kalpojums beidzās, viņa teica – tēvs Mitrofans parādīs iebrucējiem visas klostera būves, un viņi var meklēt to, ko grib atrast. Saprotams, neatrada neko, izņemot māsu celles un hospitāli ar slimniekiem. Kad pūlis aizgāja, Elizabete Fjodorovna teica māsām: «Acīmredzot mēs vēl neesam mocekļa vainaga cienīgas.»

1917. gada pavasarī pie lielkņazes ķeizara Vilhelma uzdevumā atbrauca zviedru ministrs un piedāvāja palīdzēt izbraukt pāri robežai. Elizabete Fjodorovna atbildēja, ka izlēmusi arī pati piedzīvot tās valsts likteni, ko uzskata par savu jauno dzimteni, un nespēj šai grūtajā laikā pamest klostera māsas.

Nekad klostera dievkalpojumos nesanāca tik daudz cilvēku kā pirms oktobra apvērsuma. Nāca ne tik daudz pēc zupas šķīvja vai medicīniskas palīdzības, cik pēc diženās māmuļas mierinājuma un padoma. Elizabete Fjodorovna visus pieņēma, uzklausīja, stiprināja. Cilvēki no viņas projām devās miera pilni un uzmundrināti.

Sākotnēji pēc oktobra apvērsuma Martas-Marijas klosteri neaiztika. Gluži otrādi, māsām izrādīja cieņu, divreiz nedēļā pie klostera piebrauca kravas mašīna ar pārtiku: rupjmaizi, kaltētām zivīm, dārzeņiem, nedaudz taukiem un cukuru. No medikamentiem ierobežotā daudzumā izsniedza pārsējus un pirmās nepieciešamības zāles.

Tomēr visapkārt valdīja bailes, labvēļi un turīgie dāvinātāji tagad neuzdrošinājās klosterim palīdzēt. Lielkņaze, vairoties no provokācijām, aiz vārtiem negāja, arī māsām bija aizliegts iziet uz ielas. Tomēr klostera dienas kārtība nemainījās, tikai kalpojumi ieilga, māsu lūgšana kļuva dedzīgāka. Pārpildītajā baznīcā tēvs Mitrofans katru dienu kalpoja Dievišķo Liturģiju, daudzi saņēma Svēto Dāvanu daļu. Kādu laiku klosterī atradās Dievmātes Majestātiskā brīnumdarošā ikona, kuru atrada Piemaskavas Kolomenskas ciemā tai dienā, kad imperators Nikolajs II atteicās no troņa. Ikonas priekšā kalpoja aizlūgumus, visiem piedaloties.

Pēc Brestļitovskas miera noslēgšanas vācu valdība panāca padomju varas piekrišanu lielkņazes Elizabetes Fjodorovnas izbraukšanai pāri robežai. Vācijas sūtnis grāfs Mirbahs divkārt pūlējās tikties ar lielkņazi, tomēr klostera priekšniece grāfu nepieņēma un kategoriski atteicās aizbraukt no Krievijas. Viņa teica: «Nevienam neko ļaunu neesmu darījusi. Lai notiek pēc Dieva gribas!»

Miers klosterī bija klusums pirms vētras. Vispirms atsūtīja anketas – aptaujas lapas tiem, kas izgāja ārstēšanās kursu: vārds, uzvārds, vecums, sociālā izcelsme utt. Pēc tam dažu cilvēkus no slimnīcas arestēja. Vēlāk paziņoja, ka bāreņus pārvedīšot uz bērnu namu. 1918. gada aprīlī, Pashas trešajā dienā, kad Baznīca svin Dievmātes Ibērijas ikonas svētkus, Elizabeti Fjodorovnu arestēja un nekavējoties izveda no Maskavas. Tai dienā vissvētākais patriarhs Tihons apmeklēja Martas-Marijas klosteri, kur kalpoja Dievišķo Liturģiju un aizlūgumu. Pēc kalpojuma patriarhs līdz četriem dienā uzkavējās klosterī, runāja ar klostera priekšnieci un māsām. Tā bija Krievijas Pareizticīgās Baznīcas galvas pēdējā svētība un atvadu vārdi pirms lielkņazes krusta ceļa uz Golgātu.

Gandrīz tūdaļ pēc patriarha Tihona aizbraukšanas pie klostera piebrauca mašīna ar komisāru un sarkanarmiešiem. Elizabetei Fjodorovnai pavēlēja braukt viņiem līdz. Pusstundu atvēlēja, lai sakravātos. Klostera priekšniece paguva vien sapulcināt māsas svēto Martas un Marijas baznīcā un pēdējo reizi svētīt. Visi klātesošie raudāja, apzinoties, ka savu māti un klostera priekšnieci redz pēdējo reizi. Elizabete Fjodorovna pateicās māsām par pašaizliedzību un uzticību un lūdza tēvu Mitrofanu nepamest klosteri un kalpot tajā, kamēr vien būs iespējams.

Lielkņazei līdz brauca divas māsas – Varvara Jakovļeva un Jekaterina Janiševa. Pirms iesēšanās mašīnā klostera priekšniece visiem pārmeta krusta zīmi.

Uzzinājis par notikušo, patriarhs Tihons vērsās dažādās organizācijas, ar kurām rēķinājās jaunā vara, lai panāktu lielkņazes atbrīvošanu. Tomēr viņa pūliņi izrādījās veltīgi. Visi imperatora nama locekļi bija nāvei nolemti.

Elizabeti Fjodorovnu un viņas pavadones pa dzelzceļu nosūtīja uz Permu.

Pēdējos mūža mēnešus lielkņaze aizvadīja apcietinājumā, skolā, Alapajevskas pilsētas nomalē kopā ar lielkņazu Sergeju Mihailoviču (imperatora Aleksandra II brāļa – lielkņaza Mihaila Nikolajeviča jaunāko dēlu), viņa sekretāru – Fjodoru Mihailoviču Remezu, trim brāļiem – Joanu (Jāni), Konstantīnu un Igoru (lielkņaza Konstantīna Konstantinoviča dēliem) un kņazu Vladimiru Paleju (lielkņaza Pāvela Aleksandroviča dēlu). Beigas pienākušas pavisam tuvu. Māmuļa-klostera priekšniece gatavojās šai aiziešanai, visu laiku veltīdama lūgšanām.

Klostera priekšnieces pavadītājas māsas aizveda uz rajona padomi un piedāvāja atlaist brīvībā. Abas gauži lūdza atļaut atgriezties pie lielkņazes, tad čekisti biedēja ar spīdzināšanu un mocībām visiem, kas paliks pie Elizabetes Fjodorovnas. Varvara Jakovļeva teica - esot gatava pat ar savām asinīm parakstīties, ka vēlas piedzīvot to pašu likteni, ko lielkņaze. Tā Martas-Marijas klostera krusta māsa izdarīja savu izvēli un pievienojās savu likteni gaidošiem cietumniekiem.

1918. gada 5. (18.) jūlija dziļā naktī, sirdsskaidrā Radoņežas Sergija relikviju atrašanas dienā lielkņazi Elizabeti Fjodorovnu kopā ar citiem imperatora nama pārstāvjiem iemeta vecu raktuvju šahtā. Kad zvēriski satrakojušies bendes grūda lielkņazi melnajā bedrē, viņa lūdzās to pašu lūgšanu, ko mums dāvājis Krustā Sistais pasaules Pestītājs: «Kungs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara» (Lk. 23, 34). Pēc tam čekisti šahtā sāka mest rokas granātas. Kāds zemnieks – slepkavības liecinieks – stāstīja, ka no šahtas dziļumiem skanējusi Ķerubu dziesmas dziedāšana. To Krievijas jaunmocekļi dziedāja pirms pārejas mūžībā. Viņi dzīvi beidza briesmīgās ciešanās no slāpēm, bada un ievainojumiem.

Lielkņaze neiekrita šahtas dibenā, bet uzkrita uz izciļņa 15 metru dziļumā. Viņai blakus atrada Joana Konstantinoviča ķermeni ar pārsietu galvu. Kaut pati visa lauzumos un smagākajos sasitumos, Elizabete Fjodorovna pat šeit centās atvieglot tuvākā ciešanas. Lielkņazes un inokiņas Varvaras labās rokas pirksti izrādījās salikti krusta zīmei.

Martas-Marijas klostera priekšnieces un viņas uzticamās cellinieces Varvaras atliekas 1921. gadā pārveda uz Jeruzalemi un novietoja Ģetzemanē - svētās apustuļiem pielīdzināmās Marijas Magdalēnas dievnama kapenēs.

1931. gadā, pirms Krievijas jaunmocekļu kanonizācijas Krievu Pareizticīgajā Aizrobežu baznīcā izlēma atvērt lielkņazes un inokiņas kapenes. To Jeruzalemē veica komisija, kuru vadīja Krievu Garīgās misijas priekšnieks arhimandrīts Antonijs (Grabe). Jaunmocekļu kapenes novietoja uz amvona Ķēniņa vārtu priekšā. Dieva providence arhimandrītu Antoniju uz brīdi atstāja vienu pašu pie aizlodētajiem zārkiem. Negaidīti lielkņazes Elizabetes zārks atvērās. Viņa piecēlās un pienāca pie tēva Antonija, lūdzot svētību. Satriektais arhimandrīts svētīja, un jaunmocekle atgriezās zārkā, neatstājot nekādas pēdas. Kad zārku ar lielkņazes ķermeni atvēra, telpu piepildīja aromātiska smarža. Pēc arhimandrīta Antonija vārdiem, jautās «spēcīga it kā medus un jasmīna smarža». Jaunmocekļu relikvijas izrādījās daļēji nesatrūdējušas.

Jeruzālemes patriarhs Diodors svētīja relikvijas no atdusas vietas svinīgi pārnest uz pašu svētās Marijas Magdalēnas dievnamu. Noteica dienu – 1982. gada 2. maiju, svēto mirru nesēju sievu svētkus. Todien dievkalpojumā lietoja Svēto Biķeri, Evaņģēliju un trauku pārsegus, kurus dievnamam dāvājusi pati lielkņaze Elizabete Fjodorovna, kad viņa šeit bija 1888. gadā.

Krievu Pareizticīgās Baznīcas Arhiereju Koncils 1992. gadā kanonizēja lielkņazi Elizabeti un inokiņu Varvaru kā svētās Krievijas jaunmocekles, noteikdams svētkus nāves dienā – 5. (18.) jūlijā.

 

Teksts no www.pareizticiba.lv