![]() |
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
LV |
|
Romas imperatori-pagāni centās pilnīgi
iznīcināt cilvēku atmiņas par svētajām vietām, kur par cilvēkiem cieta un
augšāmcēlās mūsu Kungs Jēzus Kristus. Imperators Adriāns (117-138) pavēlēja
apbērt ar zemi Golgātu un Kunga Kapu un uz mākslīgā uzkalna uzcelt templi
pagānu dievietei Venērai un Jupitera statuju. Šajā vietā kopā sanāca pagāni
un veica upurēšanas elkiem. Bet pēc apmēram 300 gadiem ar Dieva Nodomu
lielos kristiešu svētumus – Kunga Kapu un Dzīvudarošo Krustu no jauna atguva
kristieši un atklāja godināšanai. Tas notika apustuļiemlīdzīgā imperatora
Konstantīna Lielā (piemiņa 21. maijā), pirmā Romas imperatora, kas pārtrauca
kristiešu vajāšanas, valdīšanas laikā. Svētais apustuļiemlīdzīgais
Konstantīns Lielais (306-337) pēc uzvaras 312. gadā pār Maksentiju, kurš
pārvaldīja Romas impērijas Rietumu daļu, un pār Likiniju, Austrumu daļas
pārvaldītāju, 323. gadā kļuva par vienīgo valdnieku visā milzīgajā Romas
impērijā. 313. gadā viņš izdeva tā saukto Milānas ediktu, saskaņā ar kuru,
kristīgā reliģija kļuva likumīga un kristiešu vajāšanas impērijas Rietumu
daļā tika pārtrauktas. Valdnieks Likinijs, kaut arī parakstīja Milānas
ediktu izdabājot Konstantīnam, bet faktiski turpināja kristiešu vajāšanas.
Tikai pēc viņa pilnīgas sakāves arī impērijas Rietumu daļā izplatījās 313.
gada likums par iecietību ticības lietās. Apusuļiemlīdzīgais imperators
Konstantīns, ar Dieva palīdzību uzvarēja trīs kaujās pār ienaidniekiem,
pirms tām viņš redzēja debesīs Dieva zīmi – Krustu ar uzrakstu „Ar šo tu
uzvarēsi”. Karsti vēloties uzmeklēt Krustu, kurā tika piesists mūsu Kungs
Jēzus Kristus, apustuļiemlīdzīgais Konstantīns nosūtīja uz Jeruzalemi savu
māti, dievbijīgo ķēniņieni Helēnu (piemiņa 21. maijā), dodot viņai līdzi
vēstuli Jeruzalemes Patriarham Makārijam. Kaut svētā ķēniņiene Helēna šajā
laikā bija jau gados, viņa ar aizrautību ķērās pie uzdevuma izpildīšanas.
Elku tempļus un statujas, kas piepildīja Jeruzalemi, ķēniņiene pavēlēja
iznīcināt. Meklējot Dzīvudarošo Krustu, viņa izjautāja kristiešus un jūdus,
bet ilgu laiku viņas meklējumi palika nesekmīgi. Beidzot, viņai norādīja uz
kādu vecu ebreju vārdā Jūda, kurš paziņoja, ka Krusts, ir aprakts tur, kur
stāv Venēras templis. Templi nojauca un pēc lūgšanas sāka rakt zemi. Drīz
tika atrasts Kunga Kaps un netālu no tā trīs krusti, dēlītis ar uzraktu, kas
tika taisīts pēc Pilāta pavēles, un četras naglas, kuras caururba Kunga
Miesu. Lai uzzinātu, kurā no krustiem tika sists Glābējs, Patriarhs Makārijs
pēc kārtas uzlika krustus mirušajam. Kad tika uzlikts Kunga Krusts, mirušais
atdzīvojās. Ieraudzījuši augšāmcelto, visi pārliecinājās, ka atrasts
Dzīvudarošais Krusts. Kristieši, kas lielā skaitā nāca paklanīties Svētajam
Krustam, lūdza svētītājam Makārijam pacelt Krustu, lai visi varētu, kaut no
tālienes, to godbijīgi skatīt. Tad Patriarhs un citas garīgas personas sāka
augstu pacelt Svēto Krustu, bet tauta, saucot „Kungs, apžēlojies”, godbijīgi
paklanījās Kunga Krusta priekšā. Šis svinīgais notikums notika 326. gadā.
Dzīvudarošā Krusta atrašanas laikā notika vēl kāds brīnums: smagi slima
Šajā dienā piemin vēl kādus svētkus, saistītus ar Kunga Krustu, - tā atgriešanās Jeruzalemē pēc 14 gadu ilga gūsta Persijā. Bizantijas imperatora Toka (Foka) (602-610) valdīšanas laikā Persijas ķēniņš Hozrojs II karā pret grieķiem sakāva grieķu karaspēku, izlaupīja Jeruzalemi un aizveda gūstā Dzīvudarošo Kunga Krustu un svēto Patriarhu Zahariju (609-633). Krusts bija Persijā 14 gadus un tikai imperatora Iraklija (610-641) laikā, kurš ar Dieva palīdzību uzvarēja Hozroju un noslēdza mieru ar viņa dēlu Siroesu, kristiešiem tika atgriezts viņu svētums – Kunga Krusts. Ar lielu prieku Dzīvudarošais Krusts tika pārnests uz Jeruzalemi. Imperators Iraklijs ar ķēniņa vainagu un porfīrā nesa Kunga Krustu uz Augšāmcelšanās baznīcu. Blakus ķēniņam gāja Patriarhs Zaharija. Pie vārtiem, pa kuriem varēja uziet Golgātā, imperators pēkšņi apstājās un nevarēja pakustēties. Svētais Patriarhs paskaidroja ķēniņam, ka viņam ceļu aizšķērso Kunga Eņģelis, jo Tas, Kurš nesa uz Golgātu Krustu pasaules izpirkšanai no grēkiem, veica savu Krusta ceļu nicinātā izskatā. Tad Iraklijs, noņēmis vainagu un porfīru, uzvilka vienkāršu apģērbu un bez šķēršļiem aiznesa Kunga Krustu uz baznīcu. Vārdā uz Kunga Krusta Pacelšanas svētkiem svētais Krētas Andrejs (piemiņa 4. jūlijā) saka: „Krusts tiek pacelts un visi ticīgie saplūst, Krusts tiek pacelts un pilsēta priecājas, un tautas svin svētkus”.
Krusta zīmes spēks Imperatora Diokletiāna valdīšanas laikā Itālijā dzīvoja puisēns Vits. viņa tēvs bija pagāns (elku kalps) un ļoti cienīts vietējo augstmaņu vidū. Puisēns bija slepens kristietis (tajā laikā kristīgā ticība bija aizliegta). Par to uzzināja vietējais pilsētas galva. Viņš izsauca Vita tēvu un bargi viņam teica: "Atrunā no neprātīgās ticības savu dēlu, ja gribi, lai viņš paliktu dzīvs." Tēvs nobijās no piedraudējuma un sāka pārliecināt dēlu atteikties no ticības Kristum. "Es nevaru, tēt, atteikties no mana Glābēja", atbildēja mazais Vits. Puikas atbilde tika nodota pašam imperatoram Diokletiānam. Imperators izsauca Vitu pie sevis. Nepārliecinājis ar vārdiem atteikties no Kristus, viņš nolēma to izdarīt ar spēku. "Ja rīt šis mazais spītnieks neatteiksies no savas stūrgalvības, tad nododiet viņu mocībā," paziņoja cietsirdīgais imperators. Nākamajā dienā Vitu un kopā ar viņu arī citus kristiešus, aizveda uz īpašu celtni uz saplosīšanu zvēriem. Kristiešiem virsū palaida izbadējušos lauvu. Vits un citi mocekļi stāvēja un lūdzās. Lauva sāka tuvoties kristiešiem un jau gatavojās briesmīgam lēcienam. Vits paskatījās uz zvēru un pārkrustījās. Un tad notika brīnums: lauva pazemīgi pielīda pie viņa, nogūlās pie viņa kājām un sāka tās laizīt.
|