Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Svētā Jāņa, Kunga Priekšteča un Kristītāja goda diena (7. janv.)

 

Nākamajā dienā pēc sv. Parādīšanās Baznīca no pašiem pirmsākumiem svin godājamā un slavējamā pravieša, Kunga Kristītāja un Priekšteča, Jāņa kopus svētkus. Un nav nekā peļama, ja ar īpašiem svētkiem godina tā cilvēka piemiņu, kurš kalpojis Dievišķās kristīšanas noslēpumā, uzlikdams savu roku Valdnieka galvai. Tādējādi, tūdaļ pēc tā Kunga Kristīšanas svētkiem kopus tiek godināts un ar dziesmām slavināts Kristītājs. Pats nosaukums kopus svētki nozīmē, ka tauta sapulcējas baznīcā, lai piedalītos dievkalpojumā par godu un slavu lielajam Priekštecim un Kristītājam Jānim. Šādi kopus dievkalpojumi, lai gan tika un tiek noturēti visos dievnamos pasaulē, tomēr īpaši svinīgi notiek dievnamos, kas nosaukti Kristītāja vārdā, kā tas sākumā bija viņa dievnamā pie Jordānas, kur viņš kristījis Kristu, un Sebastijā[1], kur ticis apglabāts pēc tam, kad Hērods viņu bija licis nonāvēt[2], un Antiohijā, uz kurieni sākumā svētais evaņģēlists Lūka aiznesa viņa labo roku[3], un Konstantinopolē, uz kurieni vēlāk no Antiohijas tika nogādāta šī pati svētā roka, un kur Kristītāja kopus svētki tika svinēti sevišķi svinīgi, jo viņa roka tika pārnesta pašā svētā Dieva Parādīšanās dienas priekšvakarā, kad notiek ūdens svētīšanās: šķita, ka pats Kristītājs neredzams ieradies, lai būtu klāt pie ūdens svētīšanās, ar ko ķēniņam un visai tautai tika sagādāts liels prieks. Tādēļ nākamajā dienā pēc Kunga Parādīšanās dienas Kristītāja svētki tika svinēti ļoti svinīgi un tāpat tas turpinājās arī vēlāk. Arī mēs ar lielu garīgu prieku noturam svinīgo dievkalpojumu par godu lielajam Priekštecim un Kristītājam Jānim, izlūgdamies, lai viņš aizlūgtu Valdniekam Kristum par mūsu sapulcēšanu prieka baznīcā, mūžīgajā debesu dievnamā, kas nav ar rokām būvēts, kur mēs varētu dzirdēt priecīgo balsis un svinēt svētkus par godu mūžīgajai Dieva parādībai. Tur mēs varētu kopā ar Kristu baudīt Dieva klātbūtni, kas dodas redzams Saviem svētajiem, un kopā ar visiem debesu pulkiem slavināt Tēvu, Dēlu un Svēto Garu mūžos, āmen!

 

 

Stāsts par svētā Jāņa Priekšteča labo roku, kas kristījusi Kungu.

 

Pēc tam, kad patvaļīgais ķēniņš Hērods bija licis nocirst svētā Jāņa Priekšteča, Kunga Kristītāja, galvu, viņa godājamās miesas viņa skolnieki apglabāja netālu no pravieša Elijas kapa slavenajā Samārijas pilsētā Sebastē. Kad svētais evaņģēlists Lūka, sludinādams Kristu un apstaigādams daudzas zemes un pilsētas, atnāca uz Sebasti, gribēdams no šejienes doties uz savu dzimto pilsētu Antiohiju, tad šim apustulim ienāca prātā doma paņemt sev līdz un nogādāt uz Antiohiju svētā Priekšteča, Jāņa Kristītāja miesas. Tās nebija satrūdējušas un nekas tām nekaitēja, bet paņemt līdzi viņš tās nevarēja, jo Sebastes iedzīvotāji turēja lielā godā Kristītāja pīšļus un rūpīgi tos sargāja. Tādēļ svētais evaņģēlists Lūka no svētā Priekšteča ķermeņa varēja atdalīt tikai labo roku, kas bija kristījusi mūsu Kungu Jēzu Kristu, un to viņš arī paņēma līdz uz savu pilsētu Antiohiju kā kādu bezgalvērtīgu dārgumu, ar kuru viņš gribēja pateikties Antiohijai par audzināšanu, ko viņš saņēmis šajā pilsētā. Kopš tā laika Antiohijas kristieši ar lielu bijību glabājuši svēto Kristītāja roku, jo tā darījusi ne mazums brīnumu. Pēc ilga laika ķēniņa tronī kāpa Juliāns Atkritējs[4], kurš atklāti novērsās no Kristus un pielūdza elkus. Viņš sāka vajāt Dieva Baznīcu tāpat kā pagānu imperatori, kuri vajāja kristiešus pirms viņa, un ne tikai padzina un iznīcināja dzīvos kristiešus, bet nikni uzbruka arī mirušajiem: viņš lika izņemt no šķirstiem svēto mirstīgās atliekas, kuri bija cietuši par svēto ticību, bet dievnamus un visus svētumus pārvērta pelnos. Reiz viņš ieradās Antiohijā, daļēji, lai ziedotu savus nešķīstos upurus savam riebīgajam dievam Apollonam[5], kura elktēls atradās netālu no pilsētas, apvidū, kura nosaukums bija Dafne, daļēji, lai vajātu kristiešus un sadedzinātu visus viņu svētumus, kādus vien izdotos atrast. Antiohijas kristieši, izdzirduši par viņa ierašanos, steidza paslēpt Kristītāja svēto roku kādā pilsētas tornī, kurš saucās Gonija, lai pār to nenāktu vajātāja apgrēcība, un viņš to nesadedzinātu. Juliāns, ieradies Antiohijā un nodarījis šejienes kristiešiem daudz ļaunuma, sāka meklēt Kristītāja roku, bet, kad viņa meklējumi izrādījās veltīgi, nosūtīja pavēli uz Palestīnas pilsētu Sebasti, lai visu Kristītāja ķermeni, kurš, izņemot roku un galvu, atradās šajā pilsētā, un tāpat arī Kristītāja kapenes un viņam uzceltais dievnams tiktu izpostīti un iznīcināti ar uguni, kas arī tika izdarīts, kā to apraksta vēsturnieki Nikifors un Cedrins[6]. Starp citu, svētlaimīgais Simeons Metafrasts[7] vēsta, ka sadedzinātas tikušas nevis Kristītāja, bet kāda cita mirstīgās atliekas, jo Jeruzalemes patriarhs, iepriekš uzzinājis par Juliāna pavēli, slepeni izņēmis no šķirsta Kristītāja pīšļus un nogādājis tos drošībā uz Aleksandriju[8]; bet to vietā ielicis kāda miroņa kaulus, kas, pēc Metafrasta vārdiem, arī tikuši sadedzināti Kristītāja pīšļu vietā, kopā ar viņa šķirstu un dievnamu.

Kad šis patvaļīgais ķēniņš gāja bojā, un pasaulē atkal atmirdzēja patiesā ticība, tad arī svētā Priekšteča roku izņēma no torņa, kurā to slēpa, kā lākturi zem pūra. Kristieši no jauna sāka to godināt, un tā atkal sāka darīt brīnumus kā agrāk. No šiem brīnumiem pavēstīsim par sekojošiem.

Antiohijā dzīvoja liels un šausmīgs pūķis, kuru pagāni turēja par dievu un kuram katru gadu nesa upurus. Parasti upurēta tika īpaši izraudzīta nevainīga jaunava, kuru šim pūķim atdeva apēšanai visas tautas acu priekšā, kas vēroja šo skatu no īpašām, alas tuvumā izbūvētām vietām. Pūķis izrāpoja no alas, un visus pārņēma šausmas no viņa briesmīgā izskata, šņākšanas un plati atieztās rīkles. Pēc tam pūķis sagrāba viņam atstāto upuri un, plosīdams ar lūpām, aprija. Šim upurim Antiohijas pilsoņu meitas izraudzījās lozējot. Viengad loze krita kāda Antiohijas kristieša meitai. Šis kristietis ar asarām acīs lūdza Dievu Kristu un Viņa svēto Kristītāju, lai viņa meitai šausmīgā nāve ietu secen. Kad pienāca briesmīgo svētku diena, tēvs kliegdams un raudādams raidīja savas vaimanas uz Dievu un sauca palīgā svēto Jāni Kristītāju. Viņš nogāja līdz Jāņa Kristītāja dievnamam, kurā glabājās Kristītāja roka un neatlaidīgi prasīja, lai sargs atver viņam dievnamu un ielaiž pielūgt šo godīgo un svēto roku. To viņš darīja ar slepenu nodomu un mērķa sasniegšanai bija ielicis azotē vairākas zelta monētas. Kad viņš sāka klanīties šķirsta priekšā, kurā glabājās svētā roka, tad viņam it kā netīšām no azotes izbira zelta monētas. Naudas kārais sargs metās monētas uzlasīt, bet kristietis tajā pašā laikā, skūpstīdams Kristītāja svēto roku, slepeni ar zobiem nokoda vienu mazā pirkstiņa locītavu, paslēpa to un, noskaitījis lūgšanu, izgāja, aiznesdams sev līdzi pirksta locītavu. Kad pienāca diena, kurā jaunavai bez vainas vajadzēja iet nāvē, un tauta ap pusnakti sapulcējās uz kaunpilno izrādi, tur ieradās arī tēvs, vedot meitu pūķim apēšanai un dvēselē lūgdams Dievam glābiņu. Un, lūk, no alas šņākdams un atplestu rīkli izlīda pūķis un tuvojās viņam sagatavotajam upurim jaunavai, lai to aprītu. Taču tēvs , lūgdams Visuredzošo Pestītāju Dievu Kristu un Viņa Kristītāju palīgā, neatkāpās no meitas. Kad pūķis pielīda pavisam tuvu un vēl plašāku atpleta savu rīkli, jaunavas tēvs iemeta Kristītāja svētā pirksta locītavu pūķim tieši rīklē, un pūķis turpat uz vietas nobeidzās. Tādējādi jaunava tika izglābta no šausmīgās nāves, bet viņas tēvs, liedams prieka asaras, skaļā balsī sūtīja pateicības vārdus Glābējam Dievam un Viņa svētajam Kristītājam, visai tautai skaidrodams, kādu lielu brīnumu izdarījis Dievs tas Kungs. Tauta, kas bija sapulcējusies uz kaunpilno izrādi, redzēdama pūķi mirušu, bet jaunavu dzīvu un kopā ar tēvu slavējam Dievu, sākumā ļoti brīnījās un šausminājās par tādu negaidītu brīnumu, bet pēc tam, nopriecājusies, sāka vienā mutē cildināt Vienīgo Patieso, Debesīs dzīvojošo un par pazemīgajiem gādājošo Dievu. Nu Antiohijā sākās lieli triumfa svētki, jo, sākuši ticēt Dievam Kristum, daudzi pagāni pievienojās kristiešiem. Tajā vietā, kur bija noticis šis dižais brīnums, par godu svētajam Jānim Kristītājam tika uzcelta liela un skaista baznīca. Stāsta, ka šajā baznīcā Kunga svētā Krusta Uzstādīšanas svētku dienā virspriesteris uzstādījis arī Kristītāja taisno roku, turklāt reizēm tā esot stāvējusi taisni, reizēm saliekusies: pirmā zīme norādījusi, ka gaidāma liela labības un visvisādu augļu un dārzeņu raža, bet otrā , ka gaidāma neraža un bads.

Kad ar Dieva atļauju, arābi iekaroja Antiohiju un visu tās apkārtni, arī lielais dārgums sv. dižā Jāņa Kristītāja godājamā roka izrādījās it kā viņu gūstā. Dievbijīgie kristiešu ķēniņi ne mazums pūļu pielika, lai atbrīvotu Priekšteča visugodīgo roku no arābu varas un dabūtu to savā galvaspilsētā, bet viņiem ilgi neizdevās šo mērķi īstenot, un viņi neko neiespēja ne ar zeltu, ne arī kādā citā veidā. Taču augstdzimušo brāļu Konstantīna un Romāna[9] valdīšanas laikā šī velte, kas bija dārgāka nekā visi zemes labumi kopā, tika atgūts sekojošā veidā.

Kādam Antiohijas diakonam, vārdā Ījabam, Pats Dievs bija iedvesis domu iznest svēto Kristītāja roku no arābu ieņemtās zemes uz valsti, kurā mirdz godājamā Kristus ticība. Tā kā svētā roka atradās skaistākajā Antiohijas dievnamā, kas celts par godu apustulim Pēterim, Ījabs sāka kalpot šajā baznīcā un, lai vieglāk būtu izpildīt iecerēto, iedraudzējās ar baznīcas relikviju glabātāju. Ījabs daudzas reizes mēģināja pierunāt relikviju glabātāju, lai tas palīdzētu viņam šajā darbā, bet tas nekādi negribēja piekrist. Tad Ījabs reiz sarīkoja lielas dzīres, uz kurām ataicināja relikviju glabātāju. Viņš to cienāja un cienāja, un, kad pēdējais, izdzēris lielu daudzumu vīna, turpat aizmiga, Ījabs slepeni aizgāja uz baznīcu un, atvēris šķirstu, izņēma Kristītāja roku un paslēpa to pie sevis. Relikviju glabātājs, no rīta pamodies, zādzību nepamanīja. Pa to laiku Ījabs, daudz nevilcinādamies, ar visu taisno roku aizgāja no Antiohijas un aizsteidzās uz kristīgās valsts pusi, baidīdamies, ka tik Antiohijas kristieši un barbaru valdība neuzzinātu par nolaupīto svēto roku un ka tik viņam nesāktu dzīties pakaļ. Tomēr Dieva un sv. Kristītāja sargāts, viņš drīz vien nokļuva līdz kristiešu valsts robežām. Nonācis Halkidonā[10], viņš parādīja kristiešiem, kādu dārgumu atnesis sev līdz no Antiohijas. Tūdaļ pat par to tika ziņots dievbijīgajiem ķēniņiem, un tie, šādu necerētu vēsti izdzirduši, kļuva neizsakāmi priecīgi un nekavējoties sūtīja uz Halkidonu savu kuģi. Uz šī kuģa atradās vissvētais patriarhs un vairāki paši godājamākie senatori, kuriem vajadzēja atnesto Kristītāja roku saņemt un ar godu nogādāt galvaspilsētā.

Kad no Halkidonas atgriezās kuģis ar svēto roku, kuru turēja pats patriarhs, ķēniņi un visa tauta iznāca tai uz krasta pretī, it kā sagaidīdama pašu svēto Kristītāju, kas neredzams nolaidies no debesīm, un godāja viņu ar klanīšanos, psalmiem un garīgajām dziesmām, sveču dedzināšanu un vīraka kvēpināšanu. Bijīgi noskūpstījuši svētīto roku, ķēniņi to novietoja savā pils baznīcā[11]. Sv. Kristītāja rokas pārnešana notika sv. Trijkungu dienas priekšvakarā, pirms ūdens svētīšanās. Tā šie svētki tika nosvinēti, un tūdaļ pēc tiem lielā jautrībā tika svinēti kopus svētki par godu augstākajam starp apustuļiem svētajam Jānim Kristītājam un par slavu Pašam Dievam, Vienam Trijās Personās, kuru visi cildina un mūžīgi pielūdz. Āmen.

 

 

 


 


[1] Sebastija galvenā Samārijas pilsēta. Šādu nosaukumu pilsēta ieguvusi pēc tam, kad Augusts to uzdāvinājis Hērodam Lielajam, kurš to pilnībā atjaunojis, izrotājis un pateicībā Augustam nosaucis par Sebasti jeb Sebastiju, kas nozīmē Augusta pilsēta.

[2] Šeit domāts Hērods Antipa, Hēroda Lielā dēls, kas valdīja pār Galileju un Pereju kā tetrarhs, t.i., ceturtdaļvaldnieks, valdnieks pār ceturto daļu Palestīnas. Viņam bijusi likumīgā sieva, Arābijas ķēniņa Aretas meita, taču viņš no tās atteicies un atņēmis sievu Hērodiādu Filipam, savam brālim. Sv. Kunga Priekštecis pārmetis Hērodam šo nelikumīgo laulību. Par to Hērods viņu ieslodzījis Makeruntas cietoksnī, kas atradies netālu no Nāves jūras Arābijas pierobežā. Šeit niknuma pilnā Herodiāda, izmantodama izdevīgu gadījumu dzīru laikā, ar savas meitas Salomes starpniecību izprasījusi Hērodam Jāņa Kristītāja galvu, un patvaļīgais ķēniņš turpat dzīru laikā licis nocirst Priekštecim galvu, kas arī ticis izdarīts. Šo galvu aiznesa Herodiādai, kas ļaunā priekā sadurstījusi Priekštecim mēli, bet ķermenis ticis izsviests aiz cietokšņa mūriem, kur to atrada Kristītāja mācekļi un, ar godu aiznesuši uz Sebasti, tur apglabāja.

[3] Antiohija Sīrijas galvaspilsēta, ļoti sena un bagāta pilsēta. Antiohija atrodas Orontas upes krastā, apmēram 10 verstis no vietas, kur tā ietek Vidusjūrā, starp Libāna un Taura kalnu grēdām. Pašlaik Antiohija atrodas turku pakļautībā un pārvērtusies par nelielu un nabadzīgu pilsētiņu ar apmēram 10 tūkstošiem iedzīvotāju.

[4] Juliāns Atkritējs Konstantīna Lielā brāļadēls. Konstantīna Lielā dēla, imperatora Konstancija, dzīves laikā viņš kopīgi ar pēdējo pārvaldīja Romas impēriju, būdams impērijas rietumu provinču valdnieks. 361. g., kļuvis par imperatoru, viņš atkrita no kristīgās ticības un par savas dzīves uzdevumu izvirzīja pagānisma atdzīvināšanu. Tādēļ viņš arī nosaukts par Atkritēju. Juliāna valdīšana ilga līdz 363. g., kad viņš gāja bojā karā ar persiešiem.

[5] Apollons viens no visvairāk pielūgtajiem grieķu romiešu pagānu dieviem. Viņu pielūdza kā saules, izglītības, dzejas un mūzikas, kā arī sabiedriskās labklājības un kārtības dievu. Bez tam, viņš bija nākotnes pareģojumu un dziedniecības mākslas dievs.

[6] Nikifors Kallists baznīcas vēsturnieks, Konstantinopoles Sofijas klostera mūks; miris ap 1350. g. Cedrins arī pazīstams baznīcas vēsturnieks, kas dzīvojis XI gs. beigās vai XII gs. sākumā.

[7] Simeons Metafrasts ievērojams svēto dzīves stāstu sastādītājs, kas dzīvojis Konstantinopolē X gs. (Miris ap 940. g.)

[8] Aleksandrija ievērojama pilsēta, ko 331. g.p.m.ē. dibinājis Maķedonijas Aleksandrs, atrodas Vidusjūras krastā, Lejas (Ziemeļu) Ēģiptē, pie Nīlas ietekas. Senatnē tā bijusi slavena kā tirdzniecības un amatniecības centrs. Pašlaik Aleksandrija ir viena no vislabāk nocietinātajām ostas pilsētām un svarīgākajiem tirdzniecības centriem Vidusjūras krastā, kurā mīt ap 230,000 iedzīvotāju.

[9] Bizantijas imperators Konstantīns VIII Dižciltīgais valdījis no 912. 959. g.; viņa brālis Romāns no 919. 944. g. Tādējādi no 919. līdz 944. brāļi kopīgi pārvaldīja impēriju.

[10] Halkidona pilsēta Bizantijas ziemeļrietumu daļā, Bosfora krastā, iepretī Konstantinopolei.

[11] Šo godīgo Priekšteča roku XIV un XV gs. sākumā Konstantinopolē bija redzējuši krievu svētceļotāji. Šeit tā atradās līdz 1484. gadam, kad tika nodota Rodosas bruņiniekiem, kuri, apmetušies Vidusjūras salā Maltā, uz turieni nogādāja arī iegūto dārgumu. 1799. gadā Maltas bruņinieki šo svētumu kā dāvanu imperatoram Pāvilam I nogādāja Gatčinā, no kurienes tas savukārt tika pārnests uz Sanktpēterburgu un novietots Ziemas pils Neradītā Pestītāja Tēla baznīcā. Šim notikumam par godu 12. oktobris noteikts par svētku dienu.