|
|
1889. gadā Rīgas
dzelzceļa stacijas priekšā uzcēla un
Jaunbizantiešu stila (sasaucoties ar Maskavas XVI gs. celtniecības tradīcijām) dievnama projekta autors bija arhitekts Aleksejs Kīzelbašs. Tā bija ļoti grezna celtne: marmora un glazētas flīzes, zelta jumts, sarkans vara kupols, bet iekšpusē bagātīgi daudz ikonu. Dievnams tika iesvētīts notikušā brīnuma gadadienā, krusta gājienu pavadīja neskaitāmi pilsētas ļaudis, arī politehniskā institūta studenti, skolu audzēkņi un organizācijas. Krusta gājiens sākās pēc liturģijas, kuru katedrālē noturēja bīskaps Arsēnijs. Noturējis aizlūgumu, bīskaps ar svētītā ūdens apslacīšanu iesvētīja baznīciņu. Ļaudis visi vēlējās iekļūt kapelā, lai to aplūkotu, noskūpstītu ikonas un iededzinātu svecītes. Toreiz viņi pat neiedomājās, ka viņi un viņu bērni pēc 36 gadiem kļūs par aculieciniekiem šās skaistās baznīciņas nojaukšanai...
Taču 1925. g. 16.
jūnijā Latvijas valdība pieņēma lēmumu kapelu nojaukt vai pārvietot,
pamatojot to, ka baznīciņa zaudējusi savu kultūras pieminekļa nozīmi
(uzraksti un cara ģerboņi neatbilda Latvijas brīvvalsts politikai) un
traucē satiksmi pie stacijas. Sākotnēji bija paredzēts to pārvietot uz Rīgas
Trejādības sieviešu klosteri vai uz karavīru kapiem pie Kara slimnīcas, kur
atdusas pareizticīgie kareivji - piederīgie taču vēlējās lūgties par viņiem.
Tomēr kapelas pārvietošana nebojātā veidā būtu izmaksājusi ap 2 miljoniem
latu, un sākotnēji, lai saudzētu pareizticīgo reliģiskās jūtas, varas
iestādes solīja dievnamu nenojaukt. 18. jūlijā kļuva zināms, ka Ministru
kabinets asignējis tikai 5 tūkstošus latu, līdz ar to baznīciņas likteni
atstājot Baznīcas sinodes ziņā. Baznīcai nebija tik daudz līdzekļu, lai
kapelu pārvietotu, tāpēc arhibīskaps Jānis (Pommers) lūdza atcelt lēmumu par
celtnes nojaukšanu, pieminot, ka likvidēti cara ģerboņi, veltījumu uzraksti
caram utt. Turklāt baznīciņu taču iespējams arī latviskot. Taču iekšlietu
ministrs Pareizticīgās Baznīcas sinodei nosūtīja rakstu, kurā minēja, ka
nojaukšanas darbi sāksies 20. jūlijā, tāpēc vēlams izvākt visus
dievkalpojuma piederumus, ikonas un inventāru, kā arī iecelt savu
priekšstāvi darbu veikšanai. Tā 1925. gada 20. jūlijā sākās šī dievnama
nojaukšanas darbi, bet naktī no 30. uz 31. jūliju celtnes sienas
uzspridzināja ar dinamītu, jo tās nebija vienkārši demontējamas. Tieši šī
spridzināšana arī ļaudīs izraisīja vislielāko sašutumu. Žurnāls „Ticība un
Dzīve” rakstīja: tas ir barbarisms, kam sakarsētajā politiskajā atmosfērā
nav īstais laiks. Līdz
Starp citu daļa no šī dievnama materiāliem vēlāk, pēc arhibīskapa Jāņa (Pommera) nāves, tika izmantota viņa kapličas izbūvei līdzās Dievmātes Patvēruma baznīcai.
Pēc Daigas Grāvītes materiāliem žurnālā „Rīgas almanahs” 2000, 14.,15.lpp.
PiebildeŽurnāls „Ticība un Dzīve” tajos gados rakstīja: „Rīgas vakzāles priekšā vairs neredzam pareizticīgo baznīciņu; tā vairs neatgādina iebraucējiem un izbraucējiem par Dievu un Dieva apgādību cilvēka dzīves ceļā. Uz valdības pavēli baznīciņa ir nojaukta noārdīta...”
|