Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Rīgas stacijas baznīciņa - kapela

 

 

1889. gadā Rīgas dzelzceļa stacijas priekšā uzcēla un 17. oktobrī iesvētīja nelielu baznīciņu – kapelu, veltītu Krievijas cara Aleksandra III un viņa ģimenes brīnumainās izglābšanās notikumam (1888. gada 17. oktobrī vilciena katastrofā uz Kurskas – Harkovas – Azovas dzelzceļa), tā bija kā atgādinājums par notikušo brīnumu. Cara ģimenes izglābšanās piemiņai tika veltīta arī kapela Šmita cementa fabrikas teritorijā Podragā (1889. g., arhitekts O. Bārs, skulptors A. Folcs).

Jaunbizantiešu stila (sasaucoties ar Maskavas XVI gs. celtniecības tradīcijām) dievnama projekta autors bija arhitekts Aleksejs Kīzelbašs. Tā bija ļoti grezna celtne: marmora un glazētas flīzes, zelta jumts, sarkans vara kupols, bet iekšpusē bagātīgi daudz ikonu. Dievnams tika iesvētīts notikušā brīnuma gadadienā, krusta gājienu pavadīja neskaitāmi pilsētas ļaudis, arī politehniskā institūta studenti, skolu audzēkņi un organizācijas. Krusta gājiens sākās pēc liturģijas, kuru katedrālē noturēja bīskaps Arsēnijs. Noturējis aizlūgumu, bīskaps ar svētītā ūdens apslacīšanu iesvētīja baznīciņu. Ļaudis visi vēlējās iekļūt kapelā, lai to aplūkotu, noskūpstītu ikonas un iededzinātu svecītes. Toreiz viņi pat neiedomājās, ka viņi un viņu bērni pēc 36 gadiem kļūs par aculieciniekiem šās skaistās baznīciņas nojaukšanai...

Taču 1925. g. 16. jūnijā Latvijas valdība pieņēma lēmumu kapelu nojaukt vai pārvietot, pamatojot to, ka baznīciņa zaudējusi savu kultūras pieminekļa nozīmi (uzraksti un cara ģerboņi neatbilda  Latvijas brīvvalsts politikai) un traucē satiksmi pie stacijas. Sākotnēji bija paredzēts to pārvietot uz Rīgas Trejādības sieviešu klosteri vai uz karavīru kapiem pie Kara slimnīcas, kur atdusas pareizticīgie kareivji - piederīgie taču vēlējās lūgties par viņiem. Tomēr kapelas pārvietošana nebojātā veidā būtu izmaksājusi ap 2 miljoniem latu, un sākotnēji, lai saudzētu pareizticīgo reliģiskās jūtas, varas iestādes solīja dievnamu nenojaukt. 18. jūlijā kļuva zināms, ka Ministru kabinets asignējis tikai 5 tūkstošus latu, līdz ar to baznīciņas likteni atstājot Baznīcas sinodes ziņā. Baznīcai nebija tik daudz līdzekļu, lai kapelu pārvietotu, tāpēc arhibīskaps Jānis (Pommers) lūdza atcelt lēmumu par celtnes nojaukšanu, pieminot, ka likvidēti cara ģerboņi, veltījumu uzraksti caram utt. Turklāt baznīciņu taču iespējams arī latviskot. Taču iekšlietu ministrs Pareizticīgās Baznīcas sinodei nosūtīja rakstu, kurā minēja, ka nojaukšanas darbi sāksies 20. jūlijā, tāpēc vēlams izvākt visus dievkalpojuma piederumus, ikonas un inventāru, kā arī iecelt savu priekšstāvi darbu veikšanai. Tā 1925. gada 20. jūlijā sākās šī dievnama nojaukšanas darbi, bet naktī no 30. uz 31. jūliju celtnes sienas uzspridzināja ar dinamītu, jo tās nebija vienkārši demontējamas. Tieši šī spridzināšana arī ļaudīs izraisīja vislielāko sašutumu. Žurnāls „Ticība un Dzīve” rakstīja: tas ir barbarisms, kam sakarsētajā politiskajā atmosfērā nav īstais laiks. Līdz 5. augustam kapela bija nojaukta, bet uz karavīru kapiem pārvietoja vien lielu ķieģeļu un sabojātu materiālu kaudzi.

Starp citu daļa no šī dievnama materiāliem vēlāk, pēc arhibīskapa Jāņa (Pommera) nāves, tika izmantota viņa kapličas izbūvei līdzās Dievmātes Patvēruma baznīcai.

 

Pēc Daigas Grāvītes materiāliem žurnālā „Rīgas almanahs” 2000, 14.,15.lpp.

 

Piebilde

Žurnāls  „Ticība un Dzīve” tajos gados rakstīja: „Rīgas vakzāles priekšā vairs neredzam pareizticīgo baznīciņu; tā vairs neatgādina iebraucējiem un izbraucējiem par Dievu un Dieva apgādību cilvēka dzīves ceļā. Uz valdības pavēli baznīciņa ir nojaukta noārdīta...”