Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Kazaņas Dievmātes ikonas baznīca

 

Kalna ielā 21

1814. gadā Maskavas forštatē Katoļu ielā tika uzcelta maza koka baznīciņa Visu Svēto vārdā. Baznīca tika uzcelta par ziedojumu naudu un bija paredzēta kā kapsētas baznīca, jo to uzcēla kapsētas teritorijā. Bet draudze ātri auga un jau pēc 30 gadiem baznīca nespēja uzņemt visus dievlūdzējus. Baznīcu nojauca un tās vietā uzcēla jaunu, arī koka. 19. gadsimta 80. gados arī šī baznīciņa izrādījās par mazu augošajai draudzei. Tad tika nolemts pārnest šo baznīcu uz Jāņa kapiem, kas ir Kalna ielā, bet vecajā vietā uzcelt jaunu, lielu baznīcu. Darbus vadīja arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis, un sarkano ķieģeļu baznīca spēja uzņemt līdz 2000 cilvēkiem. Tā stāv uz Katoļu ielas un vēl līdz šim ir pazīstama kā Visu Svēto baznīca.

Koka baznīciņa, kas bija pārnesta uz Jāņa kapiem, tika iesvētīta Jāņa Priekšteča vārdā. Tas notika 1883. gadā.

19. gadsimta beigās latviešu vidū strauji pieauga interese par pareizticību. Draudzes auga, ticīgajiem vajadzēja jaunas baznīcas. Tādēļ pirms Pirmā pasaules kara Jāņa kapos sāka celt lielu baznīcu, kuru 1929. gadā iesvētīja par godu Jānim Priekštecim. Sanāca tā, ka burtiski 12 metru attālumā viena no otras blakus stāvēja divas baznīcas par godu vienam svētajam. Lai izvairītos no turpmāka sajukuma vienu no tām - koka - pārdēvēja (iesvētīja no jauna) par godu Kazaņas Dievmātes ikonai.

Pārdēvēšanu svētīja toreizējais Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers). Baznīca tika no jauna iesvētīta 1934. gada 21. oktobrī, jau pēc Valdnieka Jāņa traģiskās nāves.

Uz baznīcu pārnesa Kazaņas Dievmātes ikonu, agrāk tā atradās kapelā fabrikas teritorijā, kas piederēja Rīgā pazīstamajai uzņēmēju Kuzņecovu ģimenei.

Kuzņecovu firmas sākums ir 1810. gadā, kad Novoharitovas ciemā, Bronicas apriņķī (Piemaskavā) kalējs Jēkabs Vasiļevičš lika pamatus nelielai rūpnīciņai. 1812. gads skaitās oficiālais uzņēmuma dibināšanas gads. Laika gaitā Kuzņecovu dinastijas pārstāvji paplašināja uzņēmumu ceļot dažādās Krievijas vietās uzņēmumus, kas izgatavoja porcelāna un fajansa izstrādājumus. Pirmā Kuzņecovu fabrika Baltijā tika uzcelta 1841. gadā. Uzņēmums uzņēma apgriezienus. Pēc datiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, tikai viena pati Rīgas fabrika 1908. gadā izgatavoja 22 miljonus vienības porcelāna izstrādājumu. Produkcija tika realizēta uz vietas un aiz robežām. Izejvielas pienāca no Vācijas, Holandes, Šveices.

Par lielo ieguldījumu Latvijas rūpniecības attīstībā un par godu uzņēmuma 125. gadu jubilejai, dinastijas piektās paaudzes pārstāvis Nikolajs Matvejevičš Kuzņecovs 1937. gadā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tajā pat gadā Kuzņecovu firma izlaida lielu partiju porcelāna trauku ar ozola lapas attēlu uz zīmoga - firmas drošuma un stingrības simbolu. Kurš gan tad zināja, ka pienāks 1940. gads un fabrika tiks nacionalizēta.

Kuzņecovu ģimenes vēsture ir nesaraujami saistīta ar Kazaņas Dievmātes ikonas baznīcu. Kuzņecovi ņēma aktīvu dalību krievu kopienas dzīvē, fabrikā strādāja pamatā krievu strādnieki. Viņiem Kuzņecovi atvēra lielu bibliotēku, kur savāca daudz garīgas literatūras izdevumu, un uzcēla kapelu savas fabrikas teritorijā. No šīs kapelas  Kazaņas Dievmātes ikonu pārnesa uz koka baznīcu Jāņa kapos. Bet aiz Kazaņas baznīcas altārdaļas atrodas Kuzņecovu ģimenes kapavieta.

Koka baznīca pārdzīvoja Otrā pasaules kara peripētijas, bet ateistiskās valsts uzbrukumiem turēties pretī bija daudz grūtāk. 1964. gadā baznīcu slēdza. Padomju gados bija tāda izsmalcināta baznīcas vajāšanas forma, kā aizliegums vienai draudzei lietot divas baznīcas. Pēc veco Maskavas forštates iedzīvotāju atmiņām, Kazaņas baznīcā valsts gribēja iekārtot kapsētas kapliču. Bet šiem plāniem nebija lemts piepildīties: plānus izjauca ugunsgrēks, no kura ne īpaši nopietni, bet tomēr cieta baznīcas ēka. Tad valsts Kazaņas baznīcai atmeta ar roku.

Apmēram tajā pašā laikā Ogres ielā tika nojaukta maza katoļu Sv. Antonija baznīciņa. Uzstājīgie draudzes locekļi prasīja viņiem piešķirt citas telpas. Un tad 1970. gadā pie pareizticīgo Kazaņas Dievmātes ikonas baznīcas parādījās plāksnīte ar uzrakstu "Romas katoļu Sv. Antonija baznīca". 34. gadus šeit bija katoļu baznīca, bet visu šo laiku uz kupoliem atradās astoņgalu krusti. To gadu aculiecinieki stāsta, ka Rīgas un Latvijas metropolīts Leonīds (Pojakovs) pats personīgi lūdza toreizējam Romas katoļu kardinālam Juliānam Vaivodam saglabāt uz kupoliem pareizticīgo krustus. Valdnieka Leonīda lūgums izrādījās pravietisks. Latvijas neatkarības sākumā katoļiem radās iespēja celt jaunu Sv. Antonija baznīcu Purvciemā, kur arī pārcēlās katoļu draudze. 2004. gadā Kazaņas baznīca tika atgriezta Latvijas Pareizticīgajai baznīcai.

Tagadējais dievnama stāvoklis ir gaužām bēdīgs. Tam ir nepieciešams nopietns remonts. Arējās koka daļas ir stipri bojātas, kā nekā baznīcai ir 150 gadi. Iekšējais iekārtojums - ikonas, ikonostass, svečturi, panikandils - baznīcai pašlaik nav.

Oksana Dementjeva

"Vinogradnaja loza" Nr. 1 (80), 2005. gada janvāris