Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Zaubes draudze ir viena no vecākajām draudzēm Latvijā. Tā ir dibināta 1846. gadā bīskapa Filareta I laikā.

Viens no pirmajiem pastāvīgajiem draudzes priesteriem bija Jānis Bogonoscevs, kurš beidza Rīgas Garīgo semināru un 1875. gadā tika nozīmēts uz Zaubi. Draudzes skola tika atvērta 1847. gadā un šeit mācījās 48 pareizticīgie un 12 luterāņi. Mācības tika pasniegtas latviešu un krievu valodās. Par pastāvīgiem psalmotājiem un skolotājiem šeit kalpoja Andrejs Tomsons un Pēteris Vītols. Uz 1936. gadu par draudzes priesteri figurēja K.Kaņepa tēvs.

1937. gada “Ticībā un dzīvē” Nr. 1 bija aprakstīta metropolīta Augustīna viesošanās Nītaurē, Kosā, Zaubē, Ežos un Bānūžos. Zaubes Svētā Nikolaja baznīcā Virsganu ar uzrunu sagaidīja draudzes pārzinis priesteris Jānis Liepiņš. Pēc īsa aizlūguma un parastās ilgu gadu uzsaukšanas, metropolīts vērsās ar pamācību pie baznīcu pārpildījušiem draudzes locekļiem. Viņa viesošanās Zaubes draudzē neilga vairāk par 2 stundām, jo pēc plānotā grafika bija jābrauc tālāk.

Vācu okupācijas laikā 1943. gadā ar Rīgas bīskapa Jāņa Garklāva svētību izdotajā žurnālā “Dzīvības vārds” Nr. 3. Šī žurnāla sadaļā “No draudžu dzīves” bija aprakstīts bīskapa Jāņa Garklāva Zaubes draudzes apmeklējums:

“Zaubes draudzes virspriesteris K. Vītola tēvs savā un draudzes vārdā ielūdza Augstisvētīto Virsganu dievkalpojumu noturēšanai Zaubes Sv. Nikolaja baznīcā šā gada 31. jūlija vakarā un 1. augusta rītā. Zaubes draudze ir viena no vecākajām draudzēm Latvijā. Tā ir dibināta 1846. gadā bīskapa Filareta I laikā, kad latvieši nelabvēlīgo sadzīves un saimniecisko apstākļu dēļ meklēja mieru un iepriecinājumu Baznīcā. Svēta Pareizticīgā Baznīca, rūpēdamās par Savu bērnu pestīšanu, vienmēr ņēma savā aizgādībā visus grūtdieņus, apbēdinātos un noskumušos, kas pēc Dieva žēlastības un palīdzības ilgojas. Viņa atklāj Dieva gādības noslēpumus, viņa atgādina, ka cilvēks aicināts mūžīgai svētlaimīgai dzīvei Debesu Valstībā, ka šīs pasaules ciešanas tikai palīdz mums Debesu Valstību iemantot, bet cilvēka vājo spēku stiprināšanai viņa izdala Dieva žēlastības dāvanas. To zināja un redzēja mūsu tēvi un mātes, un tādēļ grūtajos laikos ilgojas pēc Pareizticības, meklēja Pareizticības sludinātājus priesterus, mācījās ticības būtību un izteica sirsnīgo vēlēšanos kļūt par pareizticīgiem. Masveidīga pāriešana pareizticībā bija par cēloni vairāku latviešu draudžu dibināšanai un tai skaitā arī Zaubē. Kaut arī Zaubes draudze pastāv jau gandrīz 100 gadus, svinīgie bīskapa Visas Nakts dievkalpojumi un liturģija tur netika noturēti kopš tās dibināšanas. Tādēļ ir pilnīgi saprotama tā centība, kuru parādīja zaubēnieši sagaidot savu Virsganu. Čaklās rokas izdaiļoja dievnamu ar jauniegādātam svētbildēm, izpušķoja ar ziediem un meijām un dievnama apkārtni saveda priekšzīmīgā kārtībā. Draudzes psalmotājs un kara diriģents Konstantīns Vieglais savu plaši pazīstamo baznīcas kori pienācīgi sagatavoja bīskapa liturģijai, bet dziedāšanai Visas nakts dievkalpojumā aicināja Torņakalna baznīcas kori no Rīgas.

Baznīcā iekārtota elektriskā apgaismošana. Priestera dzīvokļa telpas, kuras pagaidām izīrē skolas internāta vajadzībām, sagatavoja viesu uzņemšanai, un te ne vienu stundu risinājās draudzīgas pārrunas viesu un draudzes locekļu starpā par baznīcas un draudzes dzīves izkopšanas iespējam.

Visas nakts dievkalpojums noritēja svētsvinīgi saskaņā ar vispārpieņemto kārtību. Lielākā dievlūdzēju daļa šādā dievkalpojumā piedalījās pirmo reizi. Iespaids bija neaprakstāms. Trīs ar pus stundu garais dievkalpojums ne mazākā mērā neapgrūtināja dievlūdzējus. Tie vēl ar lielu garīgu prieku noklausījās Augstisvetītā Virsgana pamācību par Dieva mīlestību un gādību un varēja manīt, ka ļoti pie sirds tiem gāja Apustuļu vārdi: “Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!” (Lk 24, 29), kurus Virsgans pieminēja savā pamācībā. Tiešām, negribējās šķirties no dievnama, jo tik patīkami bija izmanīt Dieva žēlastības plūsmu, kas nāca pār ticīgo sirdīm.

Nākošā rītā dievlūdzēji pulcējās uz dievišķo Liturģiju. Liturģija bija sevišķi svinīga, jo tās gaitā iesvētīja divus priesterības kandidātus - vienu par priesteri, otru par diakonu. Šie priesterības kandidāti ieradās no atbrīvotajiem Krievijas apgabaliem, lai šeit iesvētītos par garīdzniekiem un lai pēc tam dotos atpakaļ savā zemē sludināt Dieva Vārdu un izdalīt Svētā Gara dāvanas saviem tautas brāļiem, kuriem ilgāku laiku bija liegta iespēja pildīt kristīgu cilvēku pienākumus un noklausīties Dieva vārdu sludināšanu.

Svinīgs dvēseles aizlūgums draudzes kapsētā noslēdza svētku svinības, un tādā kārtā arī mirušie draudzes locekļi ņēma dalību šajos svētkos.

Lai Dievs palīdz zaubēniešiem iet to ceļu, kuru mums ir rādījis mūsu Kungs un Pestītājs. Pareizticība Zaubē atspīdēja grūtos laikos. Grūtus kara laikus mēs tagad pārdzīvojam. Atjaunosimies garā, stiprināsimies ticībā, paļausimies uz Dieva gādību un pierādīsim ar saviem mīlestības darbiem, ka mēs esam īsti Svētās Pareizticības bērni. Augstisvētītā Virsgana apmeklējuma diena lai ir par šīs garīgās atjaunošanās sākumu.”

Zaubes pareizticīgo draudze darbojās par spīti visiem šausmīgajiem padomju gadiem. Bez šaubām, tas lielā mērā bija atkarīgs no pašiem ticīgajiem, kuri neskatoties uz dažādām netaisnībām turpināja karot par savām tiesībām. Lai neaizvērtu baznīcu cilvēki ziedoja savus iekrājumus ­ maksāja valstij nodokļus. Valsts politikas rezultātā 1964. gadā Latvijā palika tikai 13 draudzes. Turpmākajos gados šis skaitlis saruka vēl vairāk.

Nesenā vēsture liecina, ka 60 gados šeit bija izveidojies pat tāds kā Pareizticības centrs, jo tuvējās draudzes pārstāja eksistēt vai tik tikko vairs elpoja. Tā laika fotogrāfijas apliecina, ka padomju laikos Zaubē notika dievkalpojumi pat ar bīskapu piedalīšanos.

Līdz ar Marijas Kalniņas nāvi Zaubes pareizticīgo latviešu draudze faktiski pārstāja eksistēt. Dievkalpojumi Sv. Nikolaja baznīcā vairs nenotiek. Skumji, ka draudzei, kas pārcietusi visus padomijas moku gadus, pietrūka spēka jaunai nopietnai dzīvei.