Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

1822. gadā Limbažos tika nodibināta pareizticīgo draudze ar 55 baznīcas locekļu skaitu. Tajā laikā visā Baltijā bija tikai 18 pareizticīgo baznīcas. Līdz 1824. gadam priesteri uz Limbažiem brauca no Rīgas. 1822. gadā te kalpoja priesteris Jānis Ņikiforovskis no Aleskseja klostera, un priesteris Mihails Dragocennijs no Pārdaugavas baznīcas. 1823. gadā uz Limbažiem tika piekomandēts priesteris Terentijs Ustinskis no Pētera - Pāvila katedrāles. Pirmie pastāvīgie draudzes gani bija Nevdačins Pāvils - no 1824. līdz 1834. gadam un Pečerskis Teodors - no 1834. līdz 1844. gadam. 1841. gadā sākās masveida pāriešana pareizticībā. 1845. gadā Baznīcai triju mēnešu - oktobra, novembra un decembra - laikā pievienojās 1054 luterticīgie. Kustība turpināja pieņemties. Latviešiem pirmo reizi vēsturē pavērās iespēja organizēties tīrās latviski nacionālās draudzēs. Dibinājās latviešu draudzes arī Limbažu apkārtnē - Pociemā, Lēdurgā, Ainažos, Alojā, Viļķenē u.c. 1850 - gados Vidzemē kopā ar Igauniju bija nodibinājušās 87 draudzes. Pareizticīgie latvieši savus dievkalpojumus sākotnēji noturēja gan šķūņos, gan smēdēs, pat kūtīs. Vēlāk jaunuzcelto mazo koka baznīciņu vietās pacēlās mūra ēkas. Par vietējās varas attieksmi pret latviešu apzināto izvēli liecina hronika. Vietējiem varasvīriem - vācu muižniecības pārstāvjiem slīdēja vara no rokām - kā gan lai neuztraucas? Vakarējais vergs un darba lops ceļ galvu augšā. Lai aprakstītu visu netaisnību pret pareizticīgajiem vajadzētu daudz papīra un laika. Arī tā laika priesterim Stefanam Meņšikovam, kurš Limbažos kalpoja no 1844. līdz 1877. gadam nebija viegli, to apliecina viņa ziņojumi bīskapam Filaretam. Viens gadījums bija sevišķi raksturīgs. Kādas pareizticīgas atraitnes mirušam dēlam laikā no 2. oktobra līdz 29. decembrim bija jāpaliek neapraktam, jo, lūk, luterāņu garīdznieks neļāva viņu aprakt “latviešu” kapsētā, jo visi pareizticīgie, no kuriem tajā laikā lielākā daļa bija latvieši, automātiski saņēma “krievu” statusu. 1859. gada 1. janvārī priesteris Stefans atvēra draudzes skolu, kuru uzturēja Sinode un kura nesa gaismu plašajā apkārtnē. Par priesteri Stefanu Meņšikovu vecie limbažnieki atceras daudzus interesantus nostāstus ar humoristisku pieskaņu. Viņš ne acu galā nav varējis ciest luterāņu Baznīcu, bieži konfliktējis ar vietējo mācītāju, bijis nasks uz visādiem stiķiem un niķiem. Savulaik viņš no Viļķenes muižas esot iegādājies lielgabalus un gaišajā Lieldienu nedēļā licis šaut gaisā tieši tad, kad luterāņu mācītājs uzsācis sprediķi kancelē. Pērkonam līdzīgie grāvienu esot bijuši tik skaļi, ka blakus esošajā luterāņu baznīcā mācītāja sprediķus nav bijis iespējams dzirdēt. Mācītājs savukārt nav palaidis garām izdevību uzrakstīt sūdzību konsistorijai. Lai apmierinātu sūdzību Limbažu laicīgā vara likusi aizvākt lielgabalus no Pareizticīgai baznīcai piederošās zemes. Tad priesteris Meņšikovs pārcēlis lielgabalus dažus desmitus metrus tālāk uz savas privātās zemes, jo baznīcas zeme robežojās ar viņa privāto zemi un rāvis vaļā tik pat skaļi kā pirms tam, sakot, ka svētkos cilvēkam jāpriecājas pa īstam un ka viņš uz sava zemes gabala var darīt ko grib.

Kādu reizi tēvu Meņšikovu apmeklējis kāds no draudzes locekļiem. Tēvs priesteris tajā brīdī metis no kūts ārā mēslus. “Vai mācītājs mājās nav?”, jautājis viesis. Kāds jautājums, tāda atbilde. “Mājā nav”, atbildējis priesteris, jo tajā brīdī atradies kūtī. “Tad es atnākšu citureiz”, sacījis ciemiņš. “Nu, ja jau tu esi tik rets Baznīcā gājējs, ka pat priesteri nepazīsti, tad ej vien ar”, noteicis Meņšikovs un turpinājis cilāt mēslu pilnās dakšas.

Tajā laikā liela problēma bijušas jauktās laulības. Jaunais pāris bijis jāuzsauc gan pareizticīgo, gan luterāņu baznīcā. Parasti sieva pieslējusies vīra ticībai, taču bijuši arī citi gadījumi. Kāda pareizticīga sieva nekādi nav gribējusi laulāties luterāņu baznīcā, vīram savukārt nelabi meties no domas vien, ka būšot jāskūpsta krievu popam roka. Tā viņi dzīvojuši līdz sieva kļuvusi grūta. Vīram nepatikšanas, jāskaidrojas laicīgās varas priekšā, jāmaksā soda nauda par nelegālu kopdzīvi. Tajos laikos likumi bija pavisam savādāki kā tagad. Samaksājis sodu vienreiz otrreiz, cik tad ilgi maksāsi, jāiet runāt ar popu. Ieņēmis kādu mēriņu dūšai un devies pie tēva Meņšikova. Šķiet vīrs bija nedaudz pāršāvis pār strīpu, jo tieši dievkalpojuma vidū stūrējis taisni pie priestera, vilcis viņu aiz rokas kādā klusākā stūrī izrunāties. Rezultātā sanāca šmuce. Par dievkalpojuma kārtības graušanu vīrs dabūjis atkal maksāt sodanaudu. Sieva pēc laika atkal stāvoklī, laiks iet, bērni dzimst, bet vīrs tik maksā un maksā. Kurā baznīcā un kā beigu beigās šis pāris salaulājās vecie limbažnieki neatcerējās.

Pēc Meņšikova tēva no 1877. gada līdz 1881. gadam Limbažos kalpoja priesteris Jānis Pjatnickis, tad vienu gadu līdz 1882. gadam priesteris Mārtiņš Miķelsons, no 1883. gada līdz 1897. gadam priesteris Vladimirs Znamenskis, tad līdz 1913. gadam Georgijs Auziņš, kura laikā draudzes locekļu skaits sasniedz savu apogeju - 1798 cilvēki. Viņš arī atstāja Limbažu draudzes vēsturisku apskatu rokrakstā krievu valodā.

Vecā Limbažu pareizticīgā baznīca tika būvēta 1828. gadā, taču drīz vien izrādījās, ka neprecīzu aprēķinu dēļ ēkas mūžs būs neilgs. Bija jādomā par jauna Dievnama celtniecību. 1900. gadā Apustuļa Toma svētdienā tika noturēts pēdējais dievkalpojums vecajā baznīcā un līdz jaunās baznīcas izbūvei dievkalpojumus noturēja Aleksandra Lismaņa mājā. 1903. gadā jaunās baznīcas būvdarbi tika pabeigti un to iesvētīja Svētajam Aleksandram Ņevskim par godu. Brīvās Latvijas laikā 1937. gadā to pārdēvēja par Kristus Apskaidrošanās baznīcu.

No 1913. gada līdz 1930. gada augustam draudzi apkalpo priesteris Aleksejs Kolosovs (šajā laikā baznīcā kalpoja arī vēlākais arhibīskaps Amerikā Jānis Garklāvs, kurš kā Rīgas Garīgā Semināra audzēknis 1920. gadu sākumā tika nozīmēts par psalmotāju uz Limbažu draudzi), pēc viņa uz Limbažiem tika nozīmēts  priesteris Jānis Baumanis. Viņš esot bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, sapraties ar visiem. Uzticams un sevišķi noderīgs palīgs garīgajā darbā bija viņa sieva, kura kā bitīte čakli un maigi aplidoja katru atnācēju. Viņa bija arī dāmu komitejas priekšniece. Tajā laikā par tradīciju bija kļuvusi Baznīcas svētku atzīmēšana uzaicinot tuvējos draudžu ganus. Neizpalika arī ciemiņi no Rīgas. 1937. gadā Baznīcas vadība Baumaņa tēvu pārcēla uz Kārzdabas draudzi. Sava mūža nogali priesteris Jānis Baumanis bija spiests pavadīt svešumā, Dienvidamerikā, jo 1945. gadā kopā ar bīskapu  Jāni Garklāvu tika izvests no Latvijas. Venecuēlā viņš uzcēla baznīcu un līdz mūža beigām bija iemantojis lielu cieņu ticīgo vidū.

Limbažos Baumaņa tēva vietā nozīmēts Dmitrijs Okolovičs, kurš daudzus gadus te kalpoja kā psalmotājs. Viņš bija ļoti labs dziedātājs, beidza Teoloģijas institūtu, atstāja ļoti labu iespaidu uz visiem cilvēkiem. Pēc Baumaņa tēva viņu iesvētīja un tā bija šī jaunā priestera pirmā draudze. Tēvs Dmitrijs savus Dieva dotos talantus tajā laikā izmantoja pilnībā, bija teicams kormeistars, tajā laikā bija pat bērnu koris.

Pirmās Latvijas laikā pareizticīgie bijuši lielā cieņā. Nav bijis gadījuma, kad kāds krievu izcelsmes priesteris nemācētu runāt latviski, tas nemaz nav bijis iespējams, jo pretējā gadījumā viņš par priesteri nemaz netiktu iesvētīts. 1940. gadā ienākot padomju karaspēkam tēvs Dimitrijs tika apcietināts, viņu iemeta kādā pagrabā kopā ar apcietinātajiem čigāniem un ebrejiem, taču brīnumainā kārtā nenošāva. Pēc vācu ienākšanas viņš gāja aizrunāt par pusaudžiem un jauniešiem, kas 1940. gadā iestājās pionieros un komjauniešos. Tēvs Dimitrijs ļoti labi runāja vāciski un panāca, ka šos naivos bērnus, kas gribēja būt “sarkani”, atbrīvoja. 1942. gadā Okolovičs pārcēlās uz Salacgrīvas draudzi, tika paaugstināts par Valmieras apriņķa prāvestu. 1949. gada 9. augustā tēvu Dimitriju apcietināja - tika inkriminēti paši smagākie noziegumi pret padomju valsti. Kā padomju tautas ienaidnieks viņš saņēma 25 gadus tālajos ziemeļos. No sākuma viņu aizveda uz Novaja Zemļa, tad Vorkutu. 1955. gadā tika pasludināta vispārēja politiskā amnestija. Pēc gada tēvu Dimitriju atbrīvoja

No 1943 līdz 1945. gadam Limbažos kalpoja Pāvils Bormeisters, tad dažus gadus līdz 1950. gadam priesteris Vladimirs Merkuļjevs. Šajā laikā tika nacionalizēta draudzes māja, priesteri vairs nevarēja dzīvot uz vietas. Draudzi turpināja apkalpot Viļķenes priesteris Boriss Bērziņš. Viņš bija vīrs jau labi gados, kura veselības stāvoklis neatļāva viņam kalpot aukstajos ziemas periodos, tāpēc eparhija sūtīja palīgā priesterus no Rīgas. Tā tas turpinājās līdz 1979. gadam, kad atgriezās jau augstāk minētais priesteris Dmitrijs Okolovičs, kurš nokalpoja šeit līdz 1982. gada jūlijam. Tad stafeti pārņēma hieromūks Serafims Čuikovs, kurš nenokalpoja pat gadu, jo 1983. gada aprīlī, Gaišās nedēļas ceturtdienā pēkšņi nomira. Šajā laikā tika iesākts baznīcas remonts. Viņu nomainīja priesteris Igors Maļcevs no Cēsu draudzes, kurš nokalpoja tikai līdz tā paša gada oktobrim, bet pēc tam, neinformējot ne Cēsu, ne Limbažu draudzes, aizlaidās kaut kur uz dienvidiem. Limbažu draudzei pazuda nelaiķa priestera Borisa Bērziņa dāvātā Dievmātes svētbilde ar ļoti retu un skaitu apdari. Draudzei pietrūka naudas remontam. Trūkstošos līdzekļus personīgi noziedoja metropolīts Leonīds - apmēram 2000 rubļu. Nekāds zelts nebija arī draudzes nākošais priesteris Benjamiņš (Uldis Ošiņš) - līdz pat sava mūža galam viņš nekādi nevarēja ielāgot dievkalpojumu kārtību; vienīgais, ko viņš daudzmaz zināja bija Liturģija. Taču arī šeit viņam bija tipiski protestantiska attieksme. Tā piemēram, aizmirsdams paņemt līdzi prosforas, viņš atļāvās svētkalpot uz veikalā steidzīgi iegādātas baltmaizes. Arī biķera atlikušo saturu viņš šad tad atļāvās vienkārši izliet aiz baznīcas stūra tā līdz galam nobiedējot jau tā šokēto piekalpotāju Borisu Garklāvu. Priesteris Benjamiņš tā iesvētīja ūdeni, ka to neviens neņēma, bet slimniekam vakarēdiena vietā viņš pasniedza sakaltušu maizes garoziņu.  Ne bez draudzes lūguma 1985. gada jūlijā tēvs Benjamiņš tika nomainīts pret priesteri Grigoriju Kasatkinu, kurš brauca no Cēsīm. Tēvs Grigorijs te kalpoja līdz 1988. gada decembrim līdz viņu pārcēla uz Rīgu. Viņa vietā nozīmēja hieromūku Daniēlu, kura patstāvīgā draudze bija Cēsīs. Limbažos viņš kalpoja līdz 1989. gada jūnijam, līdz viņa vietā tika nosūtīts jauniesvētītais hieromūks Ambrozijs Kļaviņš. Tēvs Ambrozijs šeit kalpoja līdz 1991. gada jūlijam un šķiet būtu kalpojis vēl ilgāk, ja neuzsāktu šķeltniecisku darbību Baznīcā, pārgāja Krievu Aizrobežu Baznīcas paspārnē. No 1991. gada jūlija līdz 1992. gada martam Limbažos kalpoja jauniesvētīts priesteris Igors Kovaļčuks, kurš aizbrauca uz Krieviju. Tad uz Limbažiem tika nosūtīts priesteris Jānis Kalniņš, taču 1993. gada martā uz aizdomu pamata par pāriešanu Konstantinopoles patriarhijas paspārnē atstādināts. Tad arhibīskaps Aleksandrs nosūtīja Rīgas sieviešu klostera priesteri Andreju Ērgli, kurš te kalpo vēl šobaltdien un kura vadībā patreiz notiek lielākais baznīcas remonts kopš padomju laikiem.