Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Daugavpils Sv. apustuļu Pētera Pāvila baznīca

 

Daugavpilī, LV-5400

 Līdz 1914. gadam 1 km attālumā no Daugavpils Vecās Forštates, mežā, artilērijas poligonā atradās sv. Nikolaja koka baznīca karavīru vajadzībām. Šeit karavīru manevru laikā regulāri notika dievkalpojumi, uz kuriem nāca arī Vecās Forštates iedzīvotāji. Baznīcā darbojās labs artilēristu koris.

1917.-1919. gada juku laikos baznīca tika pamesta likteņa varā, tās grīdu un jumtu izlietoja malkā, izsita logus, daudzas svētbildes tika saplēstas, nozagtas vai cauršautas. Vēlāk atjaunotajā baznīcā glabājās vairākās vietās cauršauta sv. Nikolaja svētbilde.                 

Pēc kara Vecās Forštates iedzīvotāji nolēma to, kas bija palicis pāri no sagrautās baznīcas, pārnest uz pilsētu un ierīkot baznīcu. Uzņēmīgie baznīcēni ar M. Kaufmanu priekšgalā 1921. gadā griezās Kara ministrijā ar lūgumu pārnest sagrauto baznīcu uz Daugavpils Veco Forštati. Atļauja tika izsniegta.

1922. gadā no Vecās Forštates iedzīvotāju vidus izveidoja celtniecības komiteju, kas pārņēma baznīcu no Kara ministrijas. Komitejā darbojās M. Kaufmans, M. Maļinovskis, P. Gerasimovs, T. Sergejevičs, M. Odinecs, Pankovs un Kadužonoks. Līdzekļu baznīcas pārnešanai un atjaunošanai nebija. Komiteja nolēma uzsākt dievnama izjaukšanas darbus saviem spēkiem. Padarījuši savus ikdienas darbus, vakarpusē visi sanāca un ķērās pie baznīcas izjaukšanas. Palīdzēja arī citi brīvprātīgie.   

1923. gada septembrī dievnama ēka bija izjaukta un pārvesta uz Veco Forštati, kur to novietoja šķūnī. Komiteja uzrakstīja baznīcas celšanas plānu, veica aprēķinus celtniecības tāmei, sakārtoja pārvestos būvniecības materiālus un nopirka jaunus (Daugavpils pareizticīgo baznīcu kapsētu padome piešķīra 25 baļķus dievnama celtniecībai). Pilsētas valde par brīvu piešķīra zemes gabalu baznīcas būvēšanai 2220 m2 platībā. Tā kā celtniecībai paredzētais laukums bija paugurains, tika veikti tā līdzināšanas darbi, iestādīti 50 kociņi. Lai savāktu nepieciešamo summu baznīcas celtniecībai, komiteja organizēja labdarības vakarus, garīgās mūzikas koncertus, vāca ziedojumus pret parakstiem u.c. Kopumā tika savākti 4248 lati 96 santīmi, 300 latu piešķīra Sinode. Gan naudu, gan baznīcas priekšmetus visvairāk ziedoja P. Meļņikovs, I. Fjodorovs ar sievu, G. Kaufmans, Maļinovskis un citi.

Pēc sarežģītiem, ilgiem sagatavošanās darbiem 1929. gada pavasarī tika ielikti baznīcas pamati (baznīcas izmēri 15 x 6 x 5,6 m). Celtniecību vadīja tehniķis I. Fjodorovs, darbs tika pabeigts 1934. gada augustā. 16. septembrī notika svinīga baznīcas iesvētīšana, ko veica Daugavpils katedrāles virspriesteris Mihails Pētersons, piedaloties visiem Daugavpils garīdzniekiem.                

Sinode nosūtīja Daugavpils Aleksandra Ņevska katedrāles mācītāju Jāni Ļegkiju noturēt dievkalpojumus jaunuzceltajā baznīcā, bet no 1937. gada februāra baznīcā kalpoja virspriesteris Nikolajs Zalivskis, par baznīcas vecāko tika ievēlēts P. Gerasimovs, jauniešu kori vadīja M. Maļko. Iesākumā Pētera Pāvila baznīca darbojās kā Aleksandra Ņevska katedrāles filiāle, bet no 1937. gada 1. jūlija tika apstiprināta kā patstāvīga baznīca. Par pirmo baznīcas mācītāju tika nozīmēts ārštata virspriesteris Nikolajs Zalivskis. 1938. gada maijā N. Zalivskis pārgāja kalpot uz Borisa Gļeba katedrāli; līdz pastāvīga mācītāja apstiprināšanai Pētera Pāvila baznīcā kalpoja Daugavpils garīdznieki, baznīcas reģents bija G. Kudrjašovs. 1938. gada 1. janvārī Pētera Pāvila baznīcas draudzē bija 306 cilvēki, galvenokārt krievi un baltkrievi.