====Kyrie eleison==== Raksti

Kad jūnija saule nolaižas pār Donu, daudzu piekrastes ļaužu sirdīs mostas prieks – atkal pienācis gada cerību pilnais laiks, kad pie viņiem teju teju ieradīsies ceļojošā baznīca. Kopš revolūcijas garajos komunisma celšanas gados dievnami ciematiņos iznīcināti. Ļaudis ticību klusi glabājuši savās sirdīs, cerot, ka reiz arī viņiem būs iespēja doties uz dievkalpojumu.

Tuvējā apkārtnē nevienas baznīcas nav, bet aizbraukt uz 100 km tālo Volgogradu šiem ļaudīm ir gandrīz neiespējami – vecie pārcēlāji satrunējušie, ceļi bieži vien neizbraucami, tāpēc autobusi nekursē. Bet nu pie Trjohostrovskajas ticīgajiem dievnams pats atbraucis. Visiem izbrīnā iepletušās acis, ieraugot pa upi tuvojamies zeltītus, saulē mirgojošus kupolus. Vai tā ir mirāža? Bet kupoli ar krustiem tuvojās un nu jau bija saskatāma baznīca, kas uzbūvēta uz liellaivas (baržas)...

۳۳۳

Ceļojošās baznīcas vēsture aizsākās kādā Volgogradas pirtī. Pirms septiņiem gadiem, pēc kādiem Baznīcas svētkiem, tur satikās biznesmenis Vladimirs Korezkijs un ortodoksu garīdznieks Teodors van der Vorts no Holandes, starptautiskās labdarības organizācijas „Baznīca grūtībās” dalībnieks. Vladimirs Korezkijs piederēja jaunās paaudzes uzņēmēju elitei, kas lepojas ar to, ka godā krievu tradīcijas un vērtības, tāpēc pieskaita sevi pareizticīgajiem – būt ticīgam taču tagad ir moderni. Vladimirs allaž baznīcā ziedo prāvas naudas zīmes un pie svētbildēm iededz vislielākās sveces, viņš savu pārliecību formulē šādi: „Garīgā atdzimšana veicinās saimniecisko atdzimšanu!” Sēžot saunā un pārrunājot savus uzskatus, krievu uzņēmējs un holandiešu garīdznieks atklāja, ka abiem ir tuva ne vien reliģiskā pārliecība, bet arī hobijs – burāšana. Un tad viņi vienojās kopīgiem spēkiem izveidot peldošu baznīcu, kas varētu apbraukāt Donas piekrastes ciematiņus un nest garīgo atdzimšanu.

Uz liellaivas pastāvīgi dzīvo kapteinis un divi matroži. Kapteinis Vladimirs Tarasovs jau 45 gadus iepazinis Donas ūdeņus. Viņš atceras, ka padomju gados te valdīja dzīva satiksme, liellaivas regulāri vadāja labību no kolhoziem un Volgogradu. Tagad, kad saimnieciskā dzīve ciematos pieklususi, kapteinis priecīgs par iespēju strādāt, turklāt vēl – pārvadāt baznīcu, ko uzbūvējuši kopā ar tēvu Genādiju (viņš te veicis visus metināšanas un amatniecības darbus). Kapteiņa pieredze lieti noder, lai pa Donas ūdeņiem nokļūtu no ciema uz ciemu, kur ļaudis gaida baznīcu. Kapteinis atceras, ka pirms pāris gadiem liellaiva uzsēdusies uz sēkļa, astoņas stundas meklējuši palīgus, lai tiktu nost, taču veltīgi. Tad tēvs Genādijs pasaucis savus dēlēnus un iegājis ar viņiem baznīcā. Pēc lūgšanām pēkšņi sācis pūst spēcīgs vējš, tūlīt arī klāt bijis lietus un vēl pēc dažām minūtēm baznīca ar Dieva palīdzību varējusi turpināt savu ceļu.

Priestera Genādija vienpadsmitgadīgie dvīņi Koļa un Petja katru gadu dodas līdzi tēvam ceļojumā pa Donu, piekalpo altārī un dzied klirosā. Tiklīdz beidzies dievkalpojums, abi puikas žigli aizskrien peldēties vai makšķerēt – kā nekā ir taču vasaras brīvlaiks.

۳۳۳

Peldošais dievnams, kurš nu jau piekto sezonu dodas 200 km braucienā pa Donas upi, nes svētā Inokentija vārdu. Šķiet, tēvs Genādijs ar savu misionāra darbu Donas krastos cenšas atgādināt to, ko kādreiz paveicis viņa baznīcas patrons – bīskaps Inokentijs, kurš pareizticību 19. gs. vidū sludināja Sibīrijā un Aļaskā. Bīskaps Inokentijs kajaka laivā, suņu pajūgā, ar kuģi un kājām mēroja tūkstošiem kilometru. Viņš kristīja tūkstošiem ļaužu un uzbūvēja desmitiem dievnamu. Un tur, kur nebija maizes, kā, piemēram, Aļaskā, bīskaps mācīja cilvēkus lūgt: „mūsu dienišķo zivi dod mums šodien”... Arī tēvs Genādijs Donas piekrastes ciematiņu iedzīvotājiem māca Tēvreizi, viņš aicina nākt uz baznīcu un skaidro Svētos Rakstus. Daudzi viņa teikto izliekas nedzirdam (sociālisma gadi ir darījuši savu), citi nedroši, ar aizdomām tuvojas ceļojošajai baznīcai, kāds no viņiem arī uzdrošinās kāpt uz trapa un mulsi ieiet dievnamā. Ilgi šo brīdi gaidījuši tie vecāka gadagājuma ļaudis, kuri savās sirdīs rūpīgi glabājuši pareizticību.

Pirmā Svētā Inokentija baznīcas piestātne ir Trjohostrovskaja – triju salu ciems, tad peldošais dievnams dodas pie citu ciematu ticīgajiem, līdz atkal atgriežas Pjatimorskā. Ceļojums ilgst aptuveni trīs mēnešus – viss atkarīgs no laika apstākļiem, straumes stipruma un 50 gadus vecās liellaivas, kurai stundā nepieciešams apmēram 30 litru dīzeļdegvielas. Un, protams, no tā, kā lems tēvs Genādijs, kuram jāapciemo un jāuzklausa ciematu ļaudis. Šī taču cilvēkiem ir iespēja lūgt kristīt, salaulāt, iesvētīt ūdeni, svētbildes, krustus, mājas, augļu dārzus, meloņu laukus, siltumnīcas, laivas, svētīt gotiņas, pļaujmašīnas..., nākamā reize būs tikai pēc gada. Ceļojošā baznīca Donas piekrastes iedzīvotājiem sniedz vienīgo iespēju apmeklēt dievkalpojumus, izsūdzēt grēkus un saņemt Vakarēdienu.

۳۳۳

Uz liellaivas par matrozi strādā diakons Dionīsijs. Viņš savulaik studējis lauksaimniecību, pirms desmit gadiem kristījās un sāka piekalpot un dziedāt baznīcā. Pēcpusdienā pirms pieciem Dionīsijs nostājas pie liellaivas borta baznīcas ieejas priekšā, kur iekarināti zvani. Labajā rokā viņš satver garo, kreisajā - īso zvanu auklu, aizver acis un spēcīgi velk auklas, lai visi septiņi zvani ieskanētos reizē. Viņš to dara tā, it kā visu mūžu būtu gaidījis šo īpašo brīdi. Lai arī zvani ir nelieli un to skaņu apslāpē upes krasti, kur vīd kolhozu laiku betona ēku drupas, vietējie ļaudis steidz šurp un pa trapu nāk uz dievnamu, rokās nesot piena kannas, maisiņus ar maizes kukulīšiem, biezpienu, sieru. Katrs grib tēvam Genādijam ko ziedot un izklāstīt savas raizes, pažēloties par kādām kaitēm. Tante Žeņa skaidro, ka ikdienā viņai neesot laika lūgšanām: „Visu dienu ravēju sakņu dārzu, līdz desmitiem vakarā vēl kūtī jāsakopj lopi, pēc tam iekrītu gultā kā nosista.” Tēvs Genādijs nesaudzīgi atbild: „Tās ir tikai atrunas, padomājiet – tā taču nevar notikt jūsu dvēseliskā atdzimšana. Tur, kur ir slinkums, ir arī grēks, bet, kur ir grēks, tur klāt ir arī sātans. Un, kur ir sātans, tur nav vietas Dievam.”

Tante Sina ar savu vīru Mišu dzīvo Trjohostrovskajā, beidzot pēc 50 gadu kopdzīves viņi nu ir salaulājušies. Tieši tā, kā savulaik vēlējās viņas māte. Arī vedējmāte toreiz, kad viņi precējās, teica – kas tad tās par kāzām bez priestera, bez svētītā ūdens un laulību kroņiem... Kad māte gulēja uz nāves gultas, Sinai un Mišam vajadzēja apsolīt, ka kaut kad viņi noteikti aizbrauks salaulāties kā pienākas. Aizbraukt nesanāca, bet ceļojošais Svētā Inokentija dievnams dāvāja šā sapņa piepildījumu.