Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

No Debesbraukšanas Draudzes Lapiņam   Nr. 11

 

Fragmenti no arhimandrīta Sofronija vēstulēm

Surožas Metropolīta Antonija pamācība

 


 

Fragmenti no arhimandrīta Sofronija vēstulēm

...Tavai grūtsirdībai, skumjām, mokām noteikti vajadzēja Tevi apmeklēt, tāpat kā jebkuru cilvēku. Galvenais ir tas, kā mēs to uztveram. Es jau rakstīju Tev, šķiet, ka ja mēs izdzīvojam savus stāvokļus tikai kā mūsējos, tad dvēsele kļūst nabaga, beigu beigās, un neauglīga, bet dzīve bezjēdzīga un neizturami smaga. Mūsu uzdevums, kuru mums izvirzījis Evaņģēlijs ir kļūt par universālām personām, nest sevī visu Kosmosu, izdzīvot visu pasaules vēstures un pirmkārt cilvēka dziļumu. Jo visa cilvēce tas ir Es, un visa vēsture ir mana dzīve. Ikvienas sāpes, ikviens prieks, ikviens cits mīlas, nepatikas, prieka, skumju, cerību, izmisuma pārdzīvojums, ikviena bagātības, nabadzības, bada, sāta, baiļu, varas, varmācības, pazemības, nepretošanās un visa pārējā pieredze mums ir atklāsme par to, kas notiek cilvēku pasaulē, un ar mūsu personiskās pieredzes, kas šķiet tik maza un īsa, starpniecību mēs iepazīstam Esamību tās iespējamā pilnībā. Ejot šo ceļu, reaģējot tādā veidā, mēs gatavojam sevi, lai uzņemtu Kristus Garu, Kristus, kurš mums parādīja Dieva dēlu pilnības priekšzīmii, un, kad mēs kļūstam Viņam līdzīgi, mēs uzvaram pasauli, kļūstam pārpasaulīgi, virspasaulīgi, kosmiski un pārkosmiski tādā mērā, cik mēs esam līdzīgi Kristum. Nav mūsu spēkos meklēt sāpes, ciešanas: ikvienai dzīvai būtnei ir dabiski tiekties pēc prieka, mīlestības, gaismas. Bet Dieva mācīti, mēs nenobīstamies ciešanu priekšā, jo ar to starpniecību mēs tāpat tiekam bagātināti ar mūžības izziņu, gūstam visaptverošu dzīvi. Tādā pašā veidā mēs gatavojamies arī nāves pieredzei, lai kļūtu spējīgi saņemt labāku augšāmcelšanos. Protams, visa centrā mums ir Kristus, Dievs un Cilvēks. Bez Viņa mēs esam tumsā; bez Viņi mēs neesam spējīgi ieraudzīt, kur parādās grēks, tas ir, atkāpšanās no Tēva mūžīgās Dievišķās Mīlestības; naivu grēka izpratni mums jau sen vajadzēja atmest. Grēks ir  plaisa starp mums un Dievu, Kurš ir absolūta Gaisma, absolūta izziņa, absolūta Mīlestība. Viņam nepieķeras nekas, kas Viņam nav raksturīgs. Ja mēs gribam būt ar Viņu un Viņā, būt viņa uzticīgi bērni, tad arī mums jābūt svētiem, kā Viņš ir Svēts. Un ja mēs neesam tādi, tad mokāmies sāpēs par sevi, atrodamies uz izmisuma robežas, bailēs uz visiem laikiem zaudēt savu Dievbērnību un atrašanos bezrobežu Gaismā. Tomēr tālāk par šo robežu mēs neejam. Absolūtu izmisumu mēs noraidām. Tātad Dieva dzīve, kaut arī ne visā pilnībā, mūsos saglabājas, un mēs tā vai citādi sasniegsim pilnīgu uzvaru. Mīlestība uz Kristu ir drošākā Augšāmcelšanās garantija. Un Tu Viņu mīli, un Tev nav ceļa izmisumā. Šādus vārdus it kā esot teicis pirms pusotra gadsimta sv.Serafims...

 

...Jā, es arī esmu sapratis, ka cilvēcisko attiecību noslēpums man paliks neatrisināts līdz mana mūža galam, kas ir jau tuvs. Man ir nostiprinājusies apziņa, ka mēs visi, visi cilvēki, esam vairāk vai mazāk akli. Mēs redzam kaut kādu daļiņu no pasaules dzīves un savos spriedumos izejam no šī daļējā redzējuma. Šis daļējais, individuālais redzējums tik stipri pārņem cilvēku, ka viņš ne par ko nevar spriest citādi, kā vien izejot no savas lietu uztveres. Kā mums visiem raksturīgā akluma sekas mēs nesaprotam mēs visi bez izņēmuma kad ievainojam citus, kad izpostām viņu dzīvi, kad spriežam par viņiem pēc tās reakcijas, kura, iespējams, ir kaut kādas mūsu darbības sekas. Mēs zinām, ka mūsu personiskās apziņas pamatā ir alkas pēc labā, pilnības meklējumi, un, tā kā esam pārliecināti par to, ka mūsu meklējumi ir pareizi, mēs neizdziedināmi sliecamies attaisnot sevi. Un tā ir mūsu visu kopīgā slimība. No tā rodas neatrisināmi konflikti visā pasaulē, neatrisināmi tāpēc, ka ikviens attaisno sevi, noliegdams tā cilvēka taisnību, kas stāv viņam pretī.

Es to rakstu ne tādēļ, lai atkal Tev kaut ko uzkrautu. Es nezinu, kurš pirmais ar kādu redzamu vai neredzamu savas dvēseles kustību ievainoja cita dvēseli. Es zinu tikai to, ka glābt pasauli  ir iespējams ne citādāk, kā  un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un ?is spēks piedot mums nodarītās sāpes nāk no Svētā Gara. Tas bija dabiski cilvēkam līdz viņa krišanai, taču tas ir pārdabisks mums tagad. Mēs nespējam saviem spēkiem piedot pārdzīvotās sāpes.

Es jau rakstīju Tev, šķiet, ka jau sen esmu sācis uzlūkot visu, kas nāk pār mani, ne tikai kā savu personisko drāmu vai traģēdiju, bet kā atklāsmi par to, kas notiek cilvēku okeānā, kosmiskās dzīves bezgalībā, kas plūst caur mani kā jūra caur tādu kā šaurumu. Šis šaurums nav pati jūra, bet ūdens tajā ir tas pats kas jūrā. Un tas ir ceļš, lai padziļināti saprastu Kristus vārdus: nedari otram to, ko pašam nepatīkami no viņa paciest. Un tā, šī ir mūsu skola, tas ir ceļš, kā iepazīt visas pasaules dzīvi, ceļš, kā apgūt Kristus mācību, līdz šim nesaprasto, mūsu kaislību, mūsu akluma izkropļoto.

Un tā, mana mīļā Marija, miers Tev un žēlastība no Dieva. Un nebaidies, es Tevi vairāk netraucēšu ne ar ko tādu, kas varētu Tev atgādināt par Tavu brūci. Es pats esmu akls un neatceros to savu pirmo žestu, kuru Tu saprati tā, kā raksti. Piedod man un dod man savu mīlestību.

...Marija, mīļā, man reizēm ir sāpīgi lasīt Tavas vēstules. Man daudzreiz ir radies jautājums kur ir Tava brūce? Kas Tevi tā ievainojis? Vai tad Tu aizmirsti to dāvanu, par kuru Tu pati man stāstīji un rakstīji? Es domāju to brīdi, kad Kungs ar Tevi runāja tik tuvu, tik skaidri. Un vai tad Tu nezini, ka tiem, kas saņēmuši tādu dāvanu šajā dzīvē, noteikti būs jāiziet caur ciešanu jūru, lai vēlāk būtu vīrišķība, drosme, uzdrīkstēšanās pieņemt šo dāvanu jau Mūžībā? Padomā pati: vai tad būtu taisnīgi vienus izraudzīt tā, ka gan ?eit, gan tur viņi ir privileģēti? Un citi gan ?eit, gan tur ir kā aizmirsti, kā noniecināti: vai tad Tu nezini, ka Dievišķā Mīlestība šai pasaulē neizbēgami ir krustāsista? Vai tad Tu nezini, ka atmiņas par dāvāto ķīlu noskalo no mūsu dvēseles visus ievainojumus kā nebijušus, jo nesalīdzināmas ir ciešanas šai mūžā un tās pasaules dāvanām.

Piedod man, ka es neatradu spēkus uzrakstīt Tev agrāk. Ir pagājuši daudzi mēneši no tā laika, kad es nolēmu Tev visnopietnākajā veidā uzrakstit par Tevis uzdoto jautājumu: eksistence, tāda, kāda tā dota mums šai zemes plānā, vai tā mums ir uzspiesta bez tā, lai mums iepriekš pajautātu, vai mēs piekrītam to pieņemt? Un es saprotu to, cik likumsakarīgs ir tāds jautājums, cik dabisks, īpaši tajās stundās, dienās, gados, kad tu esi no Dieva atstāts. Es pieņemu, ka Tu saproti, ka nav nekāda pamata loģiskai atbildei uz šo jautājumu... Jo tas attiecas uz dzīvi uz tās robežas, kura vairās no visiem mikroskopiem, pat elektroniskajiem... Bet lūk, t. Sergijs Bulgakovs uzskatīja, ka jā, mums tika pajautāts, un mēs esam piekrituši pieņemt savu ierašanos šai pasaulē. Daudzi no tiem, kas piekrita, pēc tam to atraidīja, šo dāvanu, un varmācīgi izbeidza savu eksistenci. Ko viņi pārdzīvoja tādā traģiskā brīdī tas ir zināms tikai viņiem pašiem. Domāt par to ir pārāk sāpīgi. Es pats esmu pārdzīvojis diezgan ilgu periodu, kad stāvēju uz robežas lēmumam aiziet no dzīves vispār. O, iemeslu mūsu neapmierinātībai ir daudz, tik daudz! Nesen es dzirdēju, ka Francijā gada laikā tiek reģistrēts milzīgs skaits pašnāvības mēģinājumu, simts tūkstošu! Glābt izdodas tikai desmito daļu... No tiem, kas mēģina izdarīt pašnāvību, vairākums ir sievietes, bet to vidū, kas mirst, vairāk vīriešu. Un katram ir sava  traģēdija. Būtu nekrietni noniecināt jebkura no viņiem cie?anas...

Un tā, es, kad man pagāja periods, kad es biju šausmās par to, cik bezjēdzīga ir mūsu ierašanās pasaulē, kad man atklājās mūsu eksistences jēga... tad man pavērās visi notikumi visas pasaules tūkstošgadīgajā vēsturē un katra cilvēka viņa personālajā eksistencē un guva citu kolorītu. Un es nespēju atrast vārdus, lai izpaustu savu pateicību Dievam. Taču tas nenozīmē, ka ārēji mana dzīve būtu kļuvusi viegla vai patīkama. Esmu pārliecināts, ka neatradīsi daudz tādu, kuri riskētu mesties bezdibenī, ar galvu pa priekšu, kā es to izdarīju ne vienu reizi vien. Man bija dota šī privilēģija, tāpēc ka es nebiju saistīts ne ar ko un ne ar vienu. Es biju brīvs iet uz visaugstāko risku. Neviena dzīve nebija no manis atkarīga. O, šī, teiksim, karaliskā brīvība, par kuru vairums karaļu vispār nezina! Man tika dots saprast, ka ikviena pretenzija uz jebkura cilvēka brīvību pirmām kārtām noved pie tieši to nebrīvības, kuri pretendē. Ja kāds grib būt brīvs, viņam jāsaudzē visu citu brīvība, un tad viņš gūs augstāko brīvību, kuru vairs neapdraud nāve....

...Šodien beigšu. Lūdzu, neapvainojies, nebaidies, nepārspīlē grūtības. Nekā, izņemot mīlestību, nav. Taisnību sakot, ja reizēm arī rodas kaut kādi sarežģījumi, tad tikai un vienīgi tāpēc, ka ikviens cilvēks mūsu laikmetā ir pārslogots. Neaizmirsti, es jau rakstīju Tev: Gadsimta lāsts ir steiga...Mums visiem ir vajadzīga gudrība, lai lāsts kļūtu par žēlastību, bagātību, iedvesmu, prieku...

Tulkoja Marta.

 

Surožas Metropolīta Antonija pamācība

Ikviena Evaņģēlija līdzība vai reāls stāsts no Pestītāja Kristus dzīves vienmēr mums stāsta ne tikai par pagātni, bet arī par mums pašiem.

Reiz Jērikas vārtos, lielceļa putekļos gadu gadiem sēdēja aklais Bartimejs. Un vienīgais, kas viņam atlika gaidīt žēlastības dāvanas no nejaušiem garāmgājējiem, lai kaut kā izķeiptu atlikušo dzīves laiku bez bada. Bet viņu mocīja cits bads: izmisums par to, ka redze ir zudusi, ka brīnumainā pasaule, ko citi vēro gadiem ilgi, viņam ir nepieejama.

Vai ne tieši tā mēdz būt ar mums? Ikviens no mums kādā dzīves brīdī, iespējams, vienu mazu mirkli, pamana kaut ko no mūžīgās dzīves, ierauga Dieva spožumu. Un sirds iekvēlojas, un prāts apgaismojas, un viss šķiet iespējams. Bet tad šis mirklis izdziest, un mēs dzīvojam no dienas dienā, it kā būtu kļuvuši akli kā Bartimejs, gaidot mūsu eksistences pagarināšanu no cilvēku žēlastības vai kāds mūs nepažēlos, neizvadīs pa sarežģītajiem zemes ceļiem, un, var būt, parādīs ceļu uz mūžību...

Bartimejs, izmisumā un aklumā nosēdējis ilgus gadus, kādu dienu sajuta nākam neparastu pūli, tajā bija kaut kāds bijīgs klusums. Šī pūļa sirds, šī klusuma sirds bija Kāds: Gaisma, atnākusi pasaulē, Dievs, kļuvis cilvēks, Viņš, Kam bija vārdi, kas dzīvā, reālā pieredzē atklāj mūžīgo dzīvi. Kad Bartimejs uzzināja, ka garām iet Jēzus Kristus, un pēc brīža Viņš būs aizgājis, un Viņa te vairs nebūs, viņš sāka kliegt pēc palīdzības, kliegt, kā var kliegt tikai no gadiem ilga necaurredzama izmisuma dzīlēm, zinot, ka ja ne tagad, tad vairs nekad viņš neatgūs acu gaismu. Un Kristus apstājās. Bet apkārt Bartimejam bija  - dievbijīgi ļaudis, kuri teica viņam: Klusē! Kā tu vari runāt par savu aklumu, savām problēmām, kad pasaules Pestītājs runā par mūžīgo dzīvi, atklāj Dieva Valstības noslēpumus?...

Tā gadās arī ar mums. Kad no gadiem ilga necaurredzama izmisuma par savu aklumu mēs pēkšņi sākam kliegt uz Dievu, brēkt pēc Viņa, vai tad mums nenāk prātā domas: Kāpēc? Vai ir vērts? Vai Kungs sadzirdēs? Kāda Viņam daļa gar mani?...Un lūk, kā Bartimejs neapklusa, tā arī mums cauri šīm murdošajām šaubām, kas nomāc mūsu lūgšanos Dievam, vajag turpināt kliegt: Kungs, Jēzu Kristu, apžēlojies par mani, apžēlojies par mani, grēcīgo!...Un Kungs apstāsies, un Kungs pievērsīs Savu skatienu mūsu it kā mazajām sāpēm.

Mūsu aklums nav miesīgs, bet dvēselisks, garīgs: mēs it kā caur aizkvēpušu logu redzam mūžīgo. Bet cik brīnumaini būtu atvērt acis un ieraudzīt, pa īstam, skaidri, Dieva Valstību, un Kristu, un dzīves dzīles. Un tūk, tikai no patiesu alku, patiesas vajadzības dziļumiem mēs varam tā lūgties, kā Kristu lūdza Bartimejs.Un Kungs viņam teica to, ko viņš saka ikvienam no mums: Pēc tavas ticības, tā, kā tu ticēji, tā arī ar tevi notika...

Un lūk, mēs visi, kas mijkrēslī brienam, meklēdami Dieva Valstību, bet vienlaikus tik bieži maldāmies savos zemes ceļos no visa spēka lai ir mums tā nepārāk daudz, bet cik tik spēka, ticēsim Dieva mīlestībai, ticēsim, ka ikviens no mums mēs esam Viņam dārgi, ka cena ikvienam no mums Kristum, Dievam ir visa Kristus dzīve, visas ciešanas, visa nāve. Ikviens no mums Viņam ir tik dārgs, ka ikviena dēļ Viņš izlietu visu dzīvi. Un tāpēc ar uzticēšanos, ar prieku sauksim mūsu zemes un mūžīgajās raizēs: Kungs, palīdzi! Kungs, apstājies! Paskaties uz mani, atdod man redzi, parādi man ceļu! Esi mans ceļš, esi Durvis, kas atveras mūžībā, esi man pati Dzīve, un Patiesība, un Prieks! Āmen.

Surožas metropolīts Antonijs