====Kyrie eleison====

Debesbraukšanas baznīcā es nonācu šādi: pirms apmēram divarpus gadiem Rostislavs man piedāvāja kļūt par altāra kalpotāju pareizticīgo latviešu draudzē. Es viņam pārjautāju: Vai tad mēdz būt pareizticīgi latvieši? - jo domāju, ka latvieši ir tikai katoļi vai luterāņi, bet es kļūdījos. Jā, mēdz būt pareizticīgi latvieši. Satiksimies sestdien, un tu pats ieraudzīsi, - atbildēja Rostislavs.

Mēs satikāmies norunātajā vietā un braucām uz Debesbraukšanas baznīcu. Rostislavs man rādīja ceļu. Todien es pirmo reizi iegāju Debesbraukšanas baznīcas teritorijā, pirmoreiz iegāju altārī. Es ieraudzīju, ka dievnamam vajadzīga restaurācija: sienas ir tumšas, krāsa lobās, vietumis nobiris apmetums. Tolaik izremontēta bija tikai viena no palīgtelpām, bet tagad, paldies Dievam, izremontēts ir galvenais altāris, kas iesvētīts par godu Kristus Debesbraukšanai.

Es palīdzēju iededzināt lampadiņas un sagatavojos dievkalpojumam. Tad mēs devāmies uz zvanu torni. Es pirmoreiz izdzirdēju, kā skan zvans (cerams, drīz tiks iesvētīts jaunais zvans, kas stāv pie ieejas baznīcā), un pats pamēģināju zvanīt. Tad mēs gājām uz baznīcu, kur jau bija sācies dievkalpojums.

Pirmos divus dievkalpojumus es gandrīz neko nesapratu, biju apjucis, tā, it kā būtu aizmirsis dievkalpojuma gaitu. Nesapratu, kas tiek dziedāts. No visa dievkalpojuma es sapratu tikai dažas frāzes. Tikai vēlāk es sāku saprast, ka dievkalpojumi latviešu pareizticīgajā baznīcā ne ar ko neatšķiras no dievkalpojumiem jebkurā citā pareizticīgo baznīcā.

Bet es ievēroju, ka šajā baznīcā ir mierīgāk, un baznīcas pārzinis t.Nils, pastāvīgie nācēji un koristi šeit pret cilvēkiem izturas īpaši uzmanīgi un saprotoši. (1999.gadā, draudzes krievu locekļu Aleksandras un Genādija kāzu dienā, Māra-Marta man pajautāja: Saša, kāpēc tu esi krievs, bet nāc uz latviešu baznīcu? Es atbildēju: Šeit ir mierīgāk, - un Mārai-Martai pietika ar šo atbildi.)

Pamazām es sāku iepazīties (un turpinu) ar dziedātājiem un draudzes locekļiem, sāku uzzināt kaut ko jaunu. Es esmu bijis gan draudzes locekļu laulībās, gan Plinču Jāņa bērēs, gan dažādās svinībās, gan bērnu nometnē, un es varu teikt, ka tādu prieku, mīlestību, sāpes un bēdas es neesmu redzējis nevienā citā baznīcā. Visvairāk man atmiņā palicis, kā bērnu nometnē man tika pasniegts pēdējais diploms: kora reģente Vera jautāja bērniem: Kā jūs domājat, kam vajag pasniegt diplomu? Visi atbildēja: Sašam. Vera teica: Jā, jums taisnība, Sašam, jo jūs paši redzējāt, ka viņš palīdzēja, cik vien spēdams, ikvienam no jums. Kamēr es gāju pie t.Nila pēc diploma un dāvanām no viņa, visi priecīgi kliedza: Ooooo!!!. Bet diplomā bija rakstīts: Sašam par ūdens nešanu un par piena nešanu, par atbildīgumu ik sīkumā, par mieru ik solī, tāpat kā par trauku mazgāšanu un citiem dižiem saimniecības darbiem un allaž Evaņģēlisku attieksmi pret dzīvi.

Bet jūs man jautāsiet: Kāpēc tu visiem palīdzēji? Un es atbildēšu: Tāpēc, ka šeit, Debesbraukšanas baznīcā, man radās kuri priecājās par mani, kuri palīdzēja man un citiem cilvēkiem, bija līdzās grūtos brīžos, un man gribējās kaut kā atmaksāt par to labo, ko man bija darījuši Debesbraukšanas draudzes locekļi. Un tāpēc, ka man agrāk bija draugi, kuri ar mani draudzējās, bet pēc kāda laika mani nekrietni nodeva. Bet šeit, Debesbraukšanas baznīcā, es esmu atradis īstus draugus, latviešus un krievus, kuri palīdz viens otram, kā spēj, un vienmēr ir līdzās grūtos brīžos un prieka mirkļos, kuri kopā spēlē teātri un kopā strādā, kopjot baznīcu un pagalmu. Varbūt es atkārtojos, bet tas tiešām ir tā.

Uz Debesbraukšanas baznīcu es eju jau divarpus gadus, un esmu sācis labāk saprast latviešu valodu, kaut runāt latviski man ir grūti, tomēr baznīcā mēs viens otru saprotam.

Draudzes locekļiem, dziedātājiem, Debesbraukšanas Draudzes Lapiņu veidotājiem un lasītājiem Lielajā Gavēnī un vispār dzīvē es gribu novēlēt: spēkus, pacietību, stipru veselību, labestību, mīlestību pret tuvākajiem ievērot Kunga likumus, laimi, palīdzēt citiem, biežāk nākt uz dievkalpojumiem, un ne tikai no rītiem, bet arī vakaros, biežāk lūgt Dievu, lasīt Bībeli, ievērot gavēņus, veltīt vairāk uzmanības tuvākajiem, un vēl man gribētos, lai jūs, cik varat, palīdzētu Debesbraukšanas baznīcai, jo tas nav mazsvarīgi pareizticīgo Baznīcai Latvijā).

1999. gada februārī, Aleksandrs (Saša), Rīgas Debesbraukšanas baznīcas altāra kalpotājs

Kā klājas, Kolkas draudze?

Reizēm daļa Kristus Debesbraukšanas draudzes ar priesteri Nilu priekšgalā kaut kur pazūd. Uz jautājumu: Kur viņi ir? Tiek atbildēts ar vienu vārdu: Kolkā. Varbūt daudzi vēl nezin, ka arī tur ir viena no latviešu pareizticīgo draudzēm.

Kurzemi pareizticība sasniedza pagājušā gadsimta beigās.1892.gada 8.novembrī tika iesvētīta tikko uzceltā Kolkas baznīca, bet ticīgo draudze šeit bija izveidojusies jau agrāk. Dievnama tapšana lielā mērā ir tā laika arhibīskapa Arsēnija (Brjanceva), bijušā pēterburdzieša, sakaru un uzņēmības nopelns – viņš prata izsist no Impērijas Iekšlietu Ministrijas naudu Kolkas un vēl 66 dievnamu celtniecībai Latvijā. Kolkas baznīca tika iesvētīta par godu Kristus Dzimšanai. Šī akmens celtne vienlaikus var uzņemt līdz 600 cilvēku (kas lai zina, vai kaut reizi tas tā ir noticis). Līdz pat 20.gadsimta četrdesmitajiem gadiem Kolkas draudzi veidoja lībieši, kas turpināja kopt savas valodas tradīcijas arī tad, kad Kārļa Ulmaņa oficiālā politika bija vērsta pret to – kad Latvijas valdība bija aizliegusi lībiešu rakstīto vārdu, bet igauņi un somi palīdzēja, izdodot lībiešu grāmatas savā zemē.

Sākot ar 1915.gadu, kad daudzi Kolkas pareizticīgie devās trimdā uz Krieviju, bēgot no vācu varas, līdz 1926.gadam, kad pareizticībai tika piešķirts oficiālas konfesijas statuss, draudze piedzīvoja grūtus laikus. Kā atceras t. Georgijs Tailovs, draudze nespēja pastāvēt. No 1934.līdz 1936.gadam Kolkā lībiski kalpoja priesteris Tone, pēc viņa nāves nāca Dundagas priesteris Jānis Garklāvs, kurš lībiski neprata. T.Jānis 1943.gadā kļuva par Jelgavas bīskapu, bet 1944.gadā devās uz ASV, iesaistoties turienes eparhiju dzīvē.

Katrā stāstījumā, kas vēsta par Kolkas draudzi, vēdī kurzemniecisks skarbums, noslēgtība, vēlme iet savu ceļu un nepakļauties visiem vējiem, kādi skrien pār šo krastu.

Vienlaikus ar baznīcu tika uzcelta draudzes skola un draudzes nams. Šobrīd skola tādā paskumjā veidā ir palīdzējusi turpināt pastāvēt baznīcai – to pārdodot dāņiem, iegūti līdzekļi baznīcas remontam: jau gandrīz desmit gadus visi pūliņi beidzot atbrīvot baznīcu no stalažām ir bijuši veltīgi, bet tagad kā uz burvju mājienu tas ir noticis – altāris atguvis sākotnējās dzidrās krāsas, arī lielākā daļa pārējo sienu viz neierastā skaistumā…

Līdz 1990.gadam draudzes dzīves gandrīz nebija – priesteriem, kas vēlējās tur kalpot, vajadzēja pārvarēt lielas grūtības, jo Kolka atradās pierobežas zonā, un lai tajā iekļūtu, bija vajadzīga LPSR Iekšlietu Ministrijas atļauja. 1990.gadā Kolkā sāka kalpot priesteris Jānis Kalniņš; pirmie dievkalpojumi esot notikuši ciema padomes ēkā – gan grēksūdzes, gan Dievišķās Liturģijas – un tos apmeklējuši arī tikpat pamestie luterāņi un katoļi, tāpat pareizticīgie tolaik gāja arī luterāņu baznīcā. Tēvam Jānim ar lūgšanām palīdzēja arī nākošais mūsu draudzes priesteris Nils, viņa un Plinču ģimene - ikmēneša braucieni uz Kolku bija kļuvuši par labu un auglīgu tradīciju. Turp tika braukts gan ar autobusu, gan – vēlāk – ar mašīnām, kurām gan piemita niķis salūzt tieši pa ceļam uz Kolku. Milzumu pārbaudījumu ir uzņēmusies draudzes vecākā Ņina Davidovas kundze, kura rūpējas gan par Rīgas viesu uzņemšanu, gan par sludinājumiem visos vietējos informācijas līdzekļies, gan par savu tuvāko vešanu pie Dieva. Viņai ir daudz skaistu domu – rīkot svētdienas skolu, Kolkas mūzikas stundās mācīt pareizticīgo dziedājumus, un darīt visu, lai remonts baznīcā tiktu pabeigts.

Kopš 1990.gada jūlija Kolkā 23 cilvēki ir saņēmuši kristības sakramentu. Ir ļoti svarīgi lēnām un neatlaidīgi nostiprināt to, kas jau ir, lai varētu doties tālāk Baznīcas dzīvē. Tādēļ mums, kas uz dievkalpojumu tiekam katru nedēļu, jācenšas palīdzēt tiem, kam grūtāk, ar darbiem jāapliecina, ka kolcēnieši nav vieni savā ticības dzīvē: šobrīd draudzes dzīve lielā mērā balstās uz Ņinas tantes pleciem, kaut arī pirms viņas tur ir bijuši cilvēki, kas vieni paši, bez atbalsta no malas, ir centušies palīdzēt apkārtējiem cilvēkiem saskarsmē ar Dievu: ir notikušas sarunas, mēģinājumi radīt regulāru svētdienas skolu, atjaunot dievnamu… Bieži tas beidzies ar spēku izsīkumu. Kā pārdomā Lija Ivaska, kura ieradās Kolkā 1990.gadā: Dieva atstātības izjūta, grūtsirdība, izmisums. Mazticība. Es domāju, ka tas nomoka arī kurzemniekus. Nomoka – tobrīd, kad cilvēks jūtas viens un atstāts.

Tagad pēc gadu ilga pārtraukuma, kas bija saistīts ar aktīvu dievnama remontu, ir cerība ik mēnesi doties kalpot uz Kolku kopā ar priesteri Nilu. Mūs gaida, un katrs šāds brauciens ir gan liels pārbaudījums, gan svētki: ir jāspēj atbildēt uz daudzajiem jautājumiem, kas sakrājušies draudzes locekļiem, skaisti nodziedāt, un saprast, ka mēs visi esam dziļdziļi vienoti Kristū, lai arī gaiss, ko elpo Kolkas ragā, un liesā zeme, kurā reiz likti baznīcas pamati, ir gluži citādi, nekā pie mums, galvaspilsētā. Kad Rīgas liepas jau ziedos, Kolkā vēl lapas nav īsti izplaukušas; jūras un līča viļņi satiekoties veido šaha galdiņam līdzīgus rakstus. Daudz brīnumu ir Kolkā, un priecājoties par tiem, mēs kļūstam tuvāki cilvēkiem, kuri tos skata katru dienu.

Elizabete

Arī mēs, kas braucam uz Kolku ne pirmo gadu, neko daudz par Kolkas baznīcas vēsturi nezinājām. Šai ziņā mums laipni palīdzēja t.Georgijs Tailovs, LU profesors Aleksandrs Gavriļins, Lija Ivaska, Estere un Ņinas tante. Viņiem liels paldies.– red.

Māsa Magdalēna

Mēs un mūsu bērni – baznīcā

Bērni Pareizticīgajā Baznīcā ir pilnvērtīgi Kristus Miesas locekļi. Mums nav speciālu bērnu dievkalpojumu, jo mēs apzināmies, ka cilvēka pieredze, piedaloties dievkalpojumā, nav tikai intelektuāla. Pat, ja bērns vēl nesaprot visu, kas notiek baznīcā, viņš spēj redzēt, dzirdēt, sajust smaržu un garšu, patstāvīgi just un pārdzīvot Svētā Gara klātbūtni. Mēs nedrīkstam liegt saviem bērniem šo pieredzi; mums jāiemāca viņiem to novērtēt, ar nepacietību to gaidīt – lūgšanā un visos iespējamos veidos.

Bet nepārslogojiet bērnus ar pārmēru ilgām lūgšanām mājās un neņemiet viņus līdzi uz visiem dievkalpojumiem tikai tāpēc, ka jums gribētos tajos pabūt. Mums nebūt nav jāatbalsta viņu slinkums iet baznīcā, bet, ja baznīca kļūs viņiem par apgrūtinošu pienākumu, viņi var kādā brīdī pret to sacelties.

Nav iespējams sniegt vispārējus priekšrakstus par dievkalpojumu skaitu, kādos jāpiedalās bērniem. Katrā gadījumā vajadzīga pārdomāšana un lūgšana, un garīgā tēva vadība. Galvenais, jāsaprot, ka vecākiem nevajag justies vainīgiem, ja viņiem nākas būt baznīcā retāk, nekā viņiem gribas, bērnu dēļ, kuri vēl nav nonākuši līdz viņu mēram. Nevajag vainot bērnus un apvainoties uz viņiem: labāk pieņemt to kā lietu, kas tiek darīta viņu labuma dēļ tagad un nākotnē - viņu pestīšanai. Bieži vien, ar to samierinājušies, vecāki sāk justies Dievam tuvāki un biežāk izjūt Viņa žēlastību, nekā tad, kad viņi vairākas reizes nedēļā gāja uz baznīcu, atstājot novārtā ģimeni, vai nepārdomāti bieži ar varu veda uz baznīcu savus bērnus. Mūsu bērnu dzīve kļūst par mūsu dzīvi – šāda ir vecāku pazemība, kenoze, un tādēļ pār mums nāks Dieva žēlastība. Visam savs laiks: kad mūsu bērni kļūs neatkarīgi, mums būs vairāk laika iet uz baznīcu.

Dievkalpojumos mēs sevi pašu, un viens otru, un visu savu dzīvību nododam Kristum Dievam. Ja mēs nespējam gavēt vai lasīt, vai būt dievkalpojumos tik bieži, cik mums gribētos, vajag sev atgādināt, ka tai lūgšanu dzīvei, kāda mums ir, vienmēr vajag būt patiesai, ne mākslīgai. Kad mēs dzīvojam reālistiski un tiešām nododam visu savu dzīvi Dievam, mums Kungs atklāj brīnišķīgas mūsu reālā stāvokļa iespējas. Laiks, ko mēs atrodam lūgšanai vienatnē un Rakstu lasīšanai (un mums obligāti jāatrod tam laiks), nedrīkst tikt gūts uz nepieciešamās kopābūšanas ar ģimeni rēķina. Visam, ko mēs darām, par mērķi ir jābūt Svētā Gara krāšanai; un tas nozīmē– meklēt to, kas atbilst Dieva gribai par mums mūsu reālajā situācijā. Ja mēs esam vecāki, tad savu svēto pienākumu attiecībā pret ģimeni pildīšana mūs svētdarīs tikpat lielā mērā, kādā arī gavēnis, arī lūgšana vienatnē, arī lasīšana. Jābūt pārdomātībai, lai noteiktu sev ikdienas lūgšanas vienatnē mēru, vairoties no visām galējībām. Ģimene nevar attaisnot to, ka mēs nekad nepaliekam vienatnē ar Dievu, bet arī tiekšanos pēc vienatnes nedrīkst uzskatīt par iemeslu atstāt novārtā ģimenes pienākumus.

Bērni, kuri baznīcā cieš no garlaicības, to pārvar vieglāk, ja nebaidās par to runāt. Var pieminēt par to kā par kārdinājumu, kas uzmācas arī pieaugušajiem. Iemāciet bērnu dievkalpojuma laikā stāstīt tieši Kungam par savām problēmām un priekiem, ja viņš nogurst no dievkalpojuma, - un pat teikt Viņam par šo savu garlaicību un lūgt, lai Dievs Pats palīdz viņam atrast interesi par dievkalpojumu. (Kad mēs nevaram lūgties, uzreiz vajag par to teikt Dievam, jo tā ir garīga sirguma pazīme.) Mazus bērnus reizēm nākas uz laiciņu iznest ārā no baznīcas vai dot viņiem kaut ko paskatīties vai paturēt, vai paskaidrot, kas notiek, vai parādīt kaut ko baznīcā. Var atnest viņus tikai uz kādu noteiktu dievkalpojuma daļu.

Tulkoja Marta

Surožas Metropoplīta Antonija pamācība

Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā!

No svešās zemes mēs tagad ejam uz godības zemi, uz tikšanos ar Dzīvo Dievu kā Viņa Valstības bērni. Un šis dievnams šobrīd mums tēlaini parāda mūsu stāvokli: mēs stāvam pustumsā un redzam Dieva Vissvētāko vietu, Viņa paša vietu, altāri, kas pielijis ar Godības gaismu. Mēs zinām, ka Kristus atnesa pasaulē gaismu, ka Viņš ir Gaisma, un mēs – Gaismas bērni. Un lūk, tagad mēs ejam ārā no tumsas uz mijkrēsli, un no mijkrēšļa – neradītās Dievišķās Gaismas mirdzošajā godībā.

Visos ceļojumos, kad mēs tikko esam pametuši ierastu vietu, mēs esam vēl ierasto jūtu, atmiņu, iespaidu pilni; bet pēc tam tie pakāpeniski izbalē, kamēr mūsos vairs nav palicis nekas cits, kā vien tiekšanās uz mūsu ceļa mērķi.

Lūk, tāpēc Gavēņa pirmajā nedēļā tiek lasīts Krētas Andreja grēku nožēlas kanons: mēs pēdējo reizi aizdomājamies par sevi, pēdējo reizi nopurinām putekļus no kājām, pēdējo reizi atceramies par to, cik netaisni esam dzīvojuši.

Un, pirms tuvoties Pareizticības Uzvarai, kad mēs atcerēsimies, ka Dievs ir uzvarējis, ka Viņš atnāca un atnesa taisnību uz pasauli, atnesa dzīvi un gaismu, atnesa arī prieku un mīlestību, - mēs pēdējo reizi pievēršamies sev un citiem, lai izlūgtos viens no otra piedošanu: atsvabini mani no valgiem, ko savijusi mana nespēja būt krietnam, no valgiem, kuri mani sasaista; no valgiem, kas vīti no grēcīgiem darbiem un grēcīgas nevērības, no tā, ko mēs esam izdarījuši citiem, un no tā, ko neesam izdarījuši, bet kas būtu varējis nest tik daudz prieka, tik daudz cerības, un parādīt, ka mēs esam cienīgi tās Dieva ticības, kas mūsos.

Tālab nākošnedēļ atskatīsimies uz sevi pēdējo reizi, paskatīsimies viens uz otru, un izlīgsim. Miers, izlīgums nenozīmē, ka vairs nebūs problēmu: Kristus atnāca pasaulē, lai tā izlīgtu ar Viņu un Viņā – ar Dievu; un mēs zinām, cik dārgi tas Viņam maksāja: Viņš atdeva mums Sevi – bezpalīdzīgu, ievainojamu, neaizsargātu – teikdams: dariet ar Mani, ko gribat; un, kad jūs izdarīsiet pēdējo ļaundarību, - jūs ieraudzīsiet, ka Mana mīlestība nav nosvārstījusies; tā bija prieks, tā bija arī dzelošas sāpes, tomēr tā vienmēr ir tikai mīlestība…

Tas ir piemērs, kuram mums jāseko, ja mēs gribam būt ar Kristu. Piedošana iestājas tajā mirklī, kad mēs sakām viens otram: es zinu, cik tu esi trausls, cik dziļi tu mani ievaino, un tāpēc, ka es esmu ievainots, tāpēc, ka es esmu upuris – reizēm vainīgs, reizēm arī nevainīgs upuris – es varu pagriezties pret Dievu un no sāpju un ciešanu, kauna un reizēm arī izmisuma dziļumiem es varu pateikt Kungam: Kungs, piedod! Viņš nezina, ko viņš dara! Ja tikai viņš zinātu, cik dziļi mani ievaino viņa vārdi, ja tikai viņš zinātu, cik posta viņš ienes manā dzīvē, viņš to nebūtu darījis. Taču viņš ir akls, viņš nav nobriedis, viņš ir trausls; un es pieņemu viņu, es nesīšu viņu kā labais gans nes pazudušo avi: tāpēc, ka mēs visi esam Kristus ganāmpulka pazudusī avs. Vai arī, es nesīšu viņu, viņus tā, kā Kristus nes krustu: līdz pat nāvei, līdz krustāsistai mīlestībai, kad mums dota visa vara piedot, jo mēs esam piekrituši piedot visu, lai kas arī mums nebūtu nodarīts.

Un tā, ieiesim Gavēnī tā, kā iet no biezas tumsas izklīstošā krēslā, un no krēslas – gaismā, ar prieku un gaismu sirdī, nokratot putekļus no kājām, nosviežot visus valgus, kas mūs tur gūstā: skopuma gūstā, skaudības, baiļu, naida, greizsirdības gūstā, savstarpējas nesapratnes gūstā, uz sevi koncentrētības gūstā – tāpēc, ka mēs dzīvojam paši savā gūstā – kad Dievs mūs ir aicinājis būt brīvus.

Un tad mēs ieraudzīsim, ka soli pa solim mēs virzāmies it kā pāri lielai jūrai, projām no miglas un krēslas krastiem pie Dieva gaismas. Ceļā mēs sastapsim Krustu, un ceļa galā pienāks diena, kad mēs stāvēsim Dievišķās mīlestības visā tās traģiskajā pilnībā priekšā, pirms tā mūs apņems ar neizsakāmu godību un prieku. Vispirms – Ciešanas, vispirms – Krusts, bet pēc tam – Augšāmcelšanās brīnums. Mums vajag ieiet gan vienā, gan otrā; ieiet Kristus Ciešanās kopā ar Viņu, un kopā ar Viņu ieiet augšāmcelšanās lielajā mierā un mirdzošajā gaismā.

Tad atbalstīsim viens otru šajā ceļā ar savstarpēju piedošanu un mīlestību, un atcerēsimies, ka smagā ceļā, krīzes brīdī mums ļoti bieži roku pastiepj tāds cilvēks, no kura mēs neesam gaidījuši neko labu, kuru mēs esam uzskatījuši par svešinieku un pat ienaidnieku: gadās tā, ka viņš pēkšņi ierauga mūsu grūtības un atsaucas. Tāpēc atvērsim savas sirdis un acis, un būsim gatavi ieraudzīt un atsaukties.

Un, kamēr mēs ejam, mēs dzirdēsim ne vairs grēku nožēlas dziedājumus, bet it kā vēl no tālienes atskanējušu Augšāmcelšanās dziesmu, kas pieaugs skaļumā pusceļā, kad pienāks laiks godināt Krustu, un pēc tam piepildīs šo dievnamu – un visu pasauli! – tonakt, kad Kristus uzvarējis augšāmcēlās. Āmen.

Surožas metropolīts Antonijs

Mums nav nekā, izņemot Kristus mīlestību ...

Tagad, kad beidzies laiks, kad vienīgais veids, kā ticīgie varēja apmierināt savas reliģiskās vajadzības, bija dievkalpojumu noturēšana – jo vēl pirms pavisam neilga laika pat par sarunu pēc dievkalpojuma pie baznīcas draudēja nopietnas nepatikšanas – mēs atkal esam atcerējušies, ka būt kristiešiem – tas nozīmē būt ar kristiešiem, t.i., mīlēt, atvērties, uzticēties. Mūsu glābšanas vienīgais ceļš ved caur mūsu tuvākajiem. Mācoties saprast un apzināties, kas ir draudze, ko nozīmē būt kopā Kristū, ko nozīmē būt vienai miesai, mums rodas daudz jautājumu, mūsu priekšā parādās dažādi ceļi – un jāsaprot, kurš no tiem ir patiesi Kristus ceļš, kamēr citi – maldīgi. Šīs rindiņas, kas seko, reiz rakstīja viens otram cilvēki, kas agrā jaunībā bija sākuši kopā dzīvot Kristus dzīvi, un palikuši kopā arī visos pārbaudījumos – līdz pat nāvei, un pat vēl pēc nāves – jo, kā kāds no viņiem rakstīja, es ceru, ka Debesu Valstībā mēs beidzot būsim visi kopā. Beidzot – jo 1929.gadā gandrīz visi šie cilvēki par kopā būšanu tika arestēti un dažādās nometnēs pavadīja gandrīz 15 gadus. Viens no nedaudzajiem veidiem, kā viņi varēja sazināties, balstīt viens otru, saglabāt savu garīgo ģimeni – jo par tādu viņi bija kļuvuši - bija vēstules.

Jūsu priekšā, tātad, ir mazi fragmenti no grāmatas, kur apkopotas šīs vēstules - arhimandrīta Sergija Saveļjeva Ilgais ceļš. Man šķiet, ka mēs daudz ko varam mācīties no šīs unikālās pieredzes.

Arhangeļska,1930…Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām. Mana mīļā Irina. Kad dziedāja šo psalmu, man sāka birt asaras, bet, kad sāka dziedāt: Ja es aizmirstu tevi, Jeruzaleme, lai aizmirsta top mana labā roka, tad asaras plūda straumēm. Tikai tu nedomā, ka tās bija asaras no apziņas, ka mēs esam pazuduši. Tu raksti, ka gribētu dalīties ar mums mūsu bēdās, bet, tici man, jums ir grūtāk, nekā mums, bet V. ir grūtāk par visiem. Šeit klīst ļaunas runas par to vietu, kur viņš tagad atrodas, bet es šīm runām maz ticu. Cilvēkiem ir tieksme sabiezināt krāsas, turklāt mēs šobrīd visu uztveram citādāk, nekā pārējie.

Katram no mums ir daudz pārbaudījumu; bet es nelūdzu Kungu atbrīvot mūs no tiem, bet lūdzu Viņu palīdzēt mums šos pārbaudījumus pārciest mierīgi. Tu raksti, ka mēs visi esam saistīti ar vienu mīlestību. Es tev piekrītu. Mēs esam viens vesels. Es esmu tikai maza daļiņa no šī veseluma, tāpat kā ikviens no mums. Tāpēc pārbaudījumus mēs pārciešam vienādi, un pat domas mums ir vienas un tās pašas. Nesen kāds mans paziņa, saņēmis no mājām skumīgu vēstuli, atnāca pie mums padalīties savās bēdās. Viņš arī man nolasīja daļu savas vēstules, un es par atbildi nolasīju viņam šo to no jūsu vēstulēm. Kad viņš aizgāja, es to ļoti nožēloju, jo, uzzinot, kādas ir mūsu vēstules, viņam var palikt vēl skumjāk par sevi un par to, ka viņam nav šādu vēstuļu.

Tavu paciņu saņēmu. Paldies. Sausiņus, putraimus un cukuru nosūtu Juram. Šodien saņēmu no viņa vēstuli. Raksti. Skūpstu tevi un visus.

Dušeņka

Piņuga, 1930.gada 24.marts. Mani mīļie un labie. Šodien ir svētdiena. Domās un sirdī es vienmēr, it īpaši tādās dienās kā šodien, esmu ar jums. Ap sirdi kļuvis klusāk, bet sāpes joprojām ir ar mani. Sāpes nav netikums. Sāpes Kungā ir dvēseles šķīstīšana no grēkiem. Es jau jums rakstīju, ka pēdējos mēnešos esmu saņēmis labu mācību. Mani sapurināja, manas sapuvušās bruņas aizlidoja uz visām pusēm, un es ieraudzīju visu savu nabadzību. Kā lai nav sāpīgi par to?

Lūk, jūs visi rakstāt par to īpašo garīgo prieku, kas pilda jūsu dzīvi. Šajā priekā, priekā Kungā, es pilnīgi dalos ar jums un man ļoti žēl to, kam nav tajā daļas. Bet, runājot par prieku, un tikai par to, vai jūs visu par sevi stāstāt? Domāju, ka ne visu. Šo to jūs no manis, un arī paši no sevis, slēpjat. Bet vai tas ir nepieciešams?

Lūk, Irina tikai pēc četriem mēnešiem pamanīja, ka mēs visi pārciešam sāpas, un lielas sāpes. Es ne vienu reizi vien rakstīju par to Irinai, bet viņa mani nedzirdēja. Par to pašu viņai nemitīgi atgādināja viņas sirds, bet arī to viņa negribēja uzklausīt. Savā mīlestībā jūs gribat noslēpt no manis un no sevis to lielo, kas mūsos mājo. Šis lielais tad arī ir sāpes. Tās vajag pieņemt savas sirds dziļumos un pārdzīvot, bet mēs, acis aizmieguši, bēgam kaut kur projām, bet no tā sāpes arvien stiprāk nospiež mūs, un dzīve kļūst ārkārtīgi saspringta un smacīga.

Mani mīļie, dzīvosim vienkāršāk un patiesīgāk. Kad bērns priecājas, viņa prieks ir redzams visiem; bet kad bērnam sāp, viņš nekliedz no prieka, bet skrien pie savas mātes raudādams, meklēdams mierinājumu pie viņas. Mūsu tētuks bieži mēdza sacīt: Kur vienkāršība, tur eņģeļu simts.

Bet kur gan ir mūsu tētuks¹? Es arvien raizējos par viņu. Lai Kungs jūs sargā.

Jūsu V²

1930.gada 7.aprīlī. Mani mīļie un labie. Aizvakar, atgriezies Piņugā, es saņēmu no jums četras vēstules. Tās lasīdams, es no visas sirds priecājos par to, ka jums klājas labi, un pateicos Kungam. Mana mīlestība uz katru no jums ir bezgalīga, un vislabāk tā parādās manā visdziļākajā vēlmē, un pat ne vēlmē, bet alkās redzēt ikvienu no jums Kristus brieduma izaugsmē.Redzot jūsu garīgo izaugsmi pēdējā pusgada laikā, es priecājos sirdī un aizmirstu par visu bēdīgo. Mūsu dzīvē, mani mīļie, viss ir skaidrs un vienkāršs. Lai nāk ļaudis, skatās un tiesā mūs. Mums nav nekā, izņemot Kristus mīlestību. Tā mūs ir ķērusi, tā mūs ir tik dziļi pakļāvusi, ka mums tagad, patiesi, ir viena sirds. To apzinādamies, es gara līksmībā kopā ar jums saku: Gods Dievam par visu.

Mūžam ar jums - V

Piņuga, 1931.gada 31.janvāris. Mani mīļie un labie. Jūsu dzīves vissmagākajos un skumjākajos brīžos es cenšos būt nešķirams ar jums, un pat ne tā, ka cenšos – būt kopā ar jums ir manas sirds dienišķā nepieciešamība. Tā, kad mūsu gudrā Irina brauc tramvaja aizmugurē, pārņemta no skumjām un savas pilnīgās neaizsargātības un vientulības pārņemta, un atrazdamās šādā bārenībā, atceras mani un raksta man tikai dažas rindiņas, tad es pametu visu, steidzos pie viņas un saku: Neskumsti! Tu neesi viena. Mēs ar tevi esam nešķirami, bet agrāk par mums arī ar tevi, arī ar mums ir mūsu Kungs, - un es ticu, ka šie vārdi nepaliks neauglīgi…

Mani mīļie, sakarā ar mūsu dzīves apstākļiem, nākošo vēstuli es jums rakstīšu pēc ilgāka laika, tikai pēc mēneša. Esiet mierīgi un neskumstiet. Es esmu vesels, man klājas labi. Mācos dzīvot klusi un ar prieku sagaidu katru rītu. Sargiet mūsu rītus! Kungs ar jums.

Jūsu V

Piņuga, 1931.g. Mani mīļie un labie. Es priecājos par Lidas un Irinas labo dzīvi, bet viņu filosofija par to, cik vērtīgi ir bezgalīgi pārbaudījumi, man nav pa prātam. Lida raksta: Pārbaudījumos ir visa mūsu pestīšana. Pārbaudījumi ir pestījoši, bet pirmām kārtām un vēl vairāk – pestījoša žēlastība.

Dievs ir mīlestība, un Viņam nevajag no mums pārbaudījumus, bet vajag mīlestību. Bet, kad mūsos nav šīs mīlestības mūsu grēcīguma dēļ, tad Dievs mūs soda, un ne visus, bet tos, kurus mīl, gribēdams ar sodu mūs labot.Viņš soda mūs līdzīgi tam, kā tēvs soda savu mīļo bērnu. Bet vai tad pestīšana ir sodā? Vajag dzīvot ar savējiem un vairāk mīlēt Kungu, tad pārbaudījumi nebūs vajadzīgi.

Irinai ir arī tāda filosofija: No visa spēka centīšos sevi uzveikt. Man ar sevi ir īsas runas, – un šķiet, ka viņa tūlīt atrotīs piedurknes un sāks izrēķināties ar sevi. Bet kam tas ir vajadzīgs? Ja pestīšana būtu izrēķinoties, tad Evaņģēlijs nebūtu vajadzīgs. Bet, ja pestīšana ir no Kunga, tad kāpēc cerēt uz izrēķināšanos? Kungs gaida no mums žēlastību, tas ir, mīlestību, pazemību, lēnprātību, mierīgumu. Lūk, šajās lietās arī vajag biežāk uzrotīt piedurknes. Mani mīļie, dzīvojiet vienkāršāk, esiet labāki, un tad jums klāsies vieglāk.

Lidas un Katiņas³dzīve mani reizēm uztrauc. Kaut gan manī ir pilnīga uzticēšanās Lidai, tomēr vecais mūsos ir ļoti dzīvelīgs un vienmēr cenšas mūs sev pakļaut. Ārpus Kristus nav ne mīlestības, ne mātes, ir tik vien kā veca, skumja mātišķība, no kuras, mīļā Lida, lai Kungs tevi pasargā. Vienmēr ar jums.

Jūsu V.

Piņuga, 1932.gada 11.augusts. Mani mīļie, mīļās māsiņas. Tā nu aizbrauca mana Irina. Kad mēs šķīrāmies, man negribējās viņu skumdināt, un es neraudāju, bet, kad tvaikonis pazuda skatienam, tad izraudājos kā nākas. Jau vēlu vakarā es atgriezos mājās. K. mani apsedza, kā Irina mēdza segt, kad es likos gulēt, un rūgti ieraudājās pie manas gultas. Palūdzieties par mani, mani mīļie.

Jūs mīlošā Nataša

1971.gada 22.jūnijs. Mīļā māmuļ, visi mani mīļie. Strādādams pie grāmatas, es pilnībā iegrimu mūsu mūsējās dzīves sākuma gados.

Viss ir neizsakāmi tuvs. Visus bezgalīgi mīlu. Dvēsele neko tik ļoti negrib, kā to, lai gan ikviens no mums, gan mēs visi kopā iedvesmotos no tā paša pilnā mērā, un nevis kaut kad, bet tieši tagad, šodien, šai mirklī.

Es pilnīgi ticu mūsējai dzīvei. Es pilnībā ticu ikvienam no mūsējiem un visiem kopā. Jūs visi esat nedalāmi manā sirdī. Gars izgaist. Gaismeklī trūkst eļļas. Bet es, kā vienmēr, klauvēju pie jums. Atveriet.

Tēvs (arhimandrīts Sergijs)

Tuksneša tēvu jociņi

Kāds mūks sacīja starecam:

- Tēvs, es dzirdēju, ka tas brālis, kas dzīvoja ar tevi kopā, ir miris. Vai es varu ieņemt viņa vietu?

- Jā, atbildēja starecs. – Bet rādās, ka tu esi daudz plecīgāks. Nezinu, vai tev izdosies ievietoties viņa kapenē?

Dziednieks Fotions Aleksandrijā izklausīja padzīvojušā abbas Filofora slimo sirdi.

- Tēvs, - vaicāja Fotions, - vai tu jau esi kādam lūdzis padomu, pirms griezies pie manis?

- Jā, aptiekāram Isidoram.

- Un kādu stulbu padomu viņš tev deva?

- Iet pie tevis.

Starecs laboja savas būdiņas jumtu. Jauns mūks, kas bija gājis garām, apstājās un sāka skatīties.

- Tu gribi uzzināt, kā sit naglas? – jautāja starecs.

- Nē, es gribu uzzināt, ko saka starecs, kad trāpa sev ar āmuru pa pirkstu.

Kad dižais Antonijs bija uz nāves sliekšņa, viņš padzirdēja, kā viens no brāļiem par viņu teica:

- Viņš bija tikpat dižens, cik Mozus!

Tad viņš pavēra vienu aci un izdvesa:

- Cik tālu tu esi no patiesības, brāli! Dievs taču man nejautās viņpasaulē: Kāpēc tu nebiji kā Mozus? bet: Kāpēc tu nebiji kā Antonijs!

Draugus meklē telefonu grāmatā

Nobraucot kādā svešā zemē, par neredzētiem ļaudīm un vietām ir iespējams priecāties visai ilgi, tomēr pienāk brīdis - savējos gribas satikt. Kā svētdiena nāk tuvāk, tā sāc rēķināt laika starpību ar dzimto Rīgu un apdomāt, vai jau nav sācies vakara dievkalpojums, liturģija. Tā, saņēmusi ziņu par Jāņa aiziešanu, gribēju aizlūgt par viņa dvēseli. Vistuvāk atradās Vestminsteras abatijas katedrāle un es gāju turp, lai paspētu uz vakara dievkalpojumu.

Tas ir brīdis, kad tur deg tikai sveces un kroņlukturi, sanāk dievlūdzēji un Vestminsteras skolas koris. Piemirstas rindas ārpusē ar kārīgiem tūristiem, kas apdanco slavenu rakstnieku, komponistu un zinātnes ģēniju kapavietas, rūpīgi cenšoties atzīmēties pie tām, visdīvainākajos līkumos liecot savus kaklus, lai fotoaparāts uzķertu slavenā vīra vārdu uz kapa plāksnes un ceļotāja smaidošo seju turklāt.

Ieejot baznīcā, es cerēju atrast klusu vietu aiz kāda gotiska sola un nolikt sveci par Jāni un par palikušajiem. Netālu no ieejas stāvēja lielas Kristus un Dievmātes ikonas, pie kurām dega daudzu pirms manis noliktās sveces. Mani vairs nebiedēja doma, ka esmu tik tālu no visiem projām, neesmu savā baznīcā tik svarīgā brīdī. Baznīca bija arī te, Londonas centrā. Ne pareizticīga mūka gleznotās ikonas norādīja, ka šeit es esmu kā savā dievnamā. Ar draudzi mani sasaistīja cilvēki, kas man bija visapkārt – tie stāvēja pie abām ikonām, lūdzās angliski, franciski un spāniski – viņu lūgšanas dega aizdegto sveču karstumā.

Londonā atrodas arī divas pareizticīgo draudzes – viena pieder Krievijas patriarhijai, otra – Aizrobežu pareizticīgo baznīcai. Ar karti rokā kā godīgs tūrists meklēju pirmo. Tā atradās pie skaista Haidparka stūra, un nekādi kupoli par pareizticības tuvumu i neliecināja. Paverot durvis, izdzirdēju dziedājumus slāvu valodā. Par to, ka dziedātāji nav “tīri” krievi, liecināja vien dažu basu angliskais izrunas piesitiens. Te kāds lasījums atskanēja angliski, un es mēģināju aptvert to, ka lielai daļai draudzes krievu valoda nav dzimtā, pat ja vecvecāki runājuši krieviski, baznīcas slāvu valodu viņi ir apguvuši kā svešvalodu. Baznīcā bija arī japāņi, grieķi, tumši arābi, indiete un afroamerikāņu pāris. Dievkalpojums un grēksūdze noritēja divās valodās. Sprediķis, svētdienas skolas nodarbības un Bībeles lasījumi jauniešu grupām notiek abās valodās. Nezaudējot neko no dievkalpojuma dziļuma, katrs lūdzās savā valodā un spēra pussoli pretī tiem, kuriem grūti ierast izdziedāt slāvu vai angļu tekstu, piedāvājot tulkojumu kādā no valodām. Metropolīts Antonijs sprediķi teica abās valodās, vārds vārdā atkārtojot to, neizmantojot ne lapiņas.

Tēvs Mihails Fortunato stāstīja, ka gandrīz ik nedēļu viens no šīs draudzes priesteriem brauc pie mazām draudzītēm uz Oksfordu, Kembridžu, Birmingemu u.c. Pareizticīgie ir saistīti savā starpā, mācās dziedāt, veido svētdienas skolas. Arī tad, ja priesteris pie viņiem dodas vienu reizi mēnesī, viņi ik svētdienu un svētkos pulcējas savā dievnamā, lasa un dzied lūgšanas. Parasti baznīca ir izvietota palielākā mājā, tajā nav ne zeltotu kupolu, ne lielu un dārgu ikonu. Varbūt kādreiz būs arī krievu pareizticībā trenētajai acij ierastais, bet šobrīd Baznīcu veido draudzes cilvēki ar savām ģimenēm, kurā tie Kristus vienoti un aicināti mācās dzīvot mierā un Svētajā Garā.

Priesteris Mihails stāstīja arī par pieredzi Holandē – tajā bija mazītiņas un izkaisītas pareizticīgo holandiešu draudzītes. (Es vienmēr biju domājusi, ka mēs Latvijā esam tie maziņie un nabagie latviešu pareizticīgie, bet salīdzinājumā ar Holandes draudzēm, mēs esam lieli, vareni un nebūt ne izmirstoši.)

Viņu turp uzaicināja, lai palīdzētu flāmiski kalpojošām draudzēm apgūt pareizticīgo liturģiskos dziedājumus. Izrādījās, ka sabraukušie dziedāšanas entuziasti nevar kopā nodziedāt pat Debesu Ķēniņ, tik ļoti atšķīrās tulkojumi. Vecie bija tā nostāvējušies un atpalikuši, ka neviens godīgs holandietis nav varējis tos dziedāt un katra draudze nodarbojusies ar saviem tulkojumiem. Pēc nopietniem pierādījumiem, ka jaunie teksti ir daudz precīzāki un izdziedamāki, viņi devās pie sava bīskapa un viņam nācās atzīt, ka dievkalpojumu tekstu problēma ir samilzusi un visbeidzot risināma. Tika svētīts rediģēt un izdot jaunos tulkojumus, un tēvs Mihails palīdzēja pieskaņot tekstu pareizticīgo baznīcas tradicionālajām melodijām.

Arī Anglijā darbīgie valodu zinātāji palīdz tulkot baznīcas tekstus no slāvu un grieķu valodas uz angļu, jo draudzēs bieži ir “neslāvu” izcelsmes pareizticīgie, kas vēlas lūgties līdzi visam, kas skan baznīcā.

Mančesteras baznīcu sarakstā tā arī nevarēju atrast nevienu norādi uz pareizticīgo klātbūtni šajā pilsētā. Angļu draugi, uzzinot, ka esmu pareizticīgā, agrā svētdienas rītā ieradās pie manis, solot aizvest pie maniem ortodoksiem. Viņi nekad šajā draudzē nebija bijuši un priecājās, ka dīvaini ciemiņi ļauj uzzināt daudzko par pasauli pašu pilsētā. Biju pārliecināta, ka viņi ir atraduši armēņu vai gruzīnu baznīcu, varbūt serbus vai bulgārus. Starp mazām angļu pilīm ar dārziem atradās neliela māja ar apaļiem kupoliņiem. Uzraksts vēstīja, ka šī ir Baltkrievu pareizticīgo sv. Mikulas baznīca.

Stundas tika lasītas angliski, bet ienākušais priesteris, kurš pats atgādināja īstu Mikulu, mani uzrunāja krieviski. Uzzinot no kādas tālas un neparastas vietas es esmu (tagad gandrīz trīsdesmit pareizticīgo Mančesterā zin, ka pasaulē eksistē latviešu pareizticīgie, kas neienīst krievus un ir koncentrējušies Rīgas Debesbraukšanas baznīcā), viņš veda mani iepazīstināt ar otru priesteri t.Kristoferu, kurš zin baznīcslāvu valodu, bet labprātāk sarunājas angliski. Izrādās, šosvētdien liturģija būs angliski ,un man tiek iedotas notis līdzdziedāšanai. Nākamsvētdien lituģija būs slāviski, tā viņi pamīšus kalpo, lai visiem labi. Liturģijas vidū t.Kristofers Ķerubu dziesmu iesāk slāviski un koris man pamāj, re, viešņai par godu. Viņi dzied tik lēni un svinīgi, ka man kļūst žēl manu angļu draugu. Ko gan angļu viesmīlība un audzināšana tik nav spiesta izturēt, pat ortodoksu garās lūgšanas.

Draudzē pārsvarā ir krievu un baltkrievu emigranti, aristokrātiski un kā no revolūcijas laika bildēm izkāpuši. Tik svēti jau viņi var staigāt tikai uz baznīcu, kāzām vai bērēm. Visi viens otram klanās un arī draudzes angļi rūtotos kreklos izskatās mazliet slāviski. Draudzē ir savs “varoņtenors”, bass ar kazaku ūsām, un mīlīgas sieviņas. Katrs dzied, kā “Dievs uz sirds uzlicis,” un es arī dziedu līdz ierastās melodijas neierastā angļu mēlē. Pirms Vakarēdiena saņemšanas visi uzsāk garas garīgās tautas dziesmas, smeldzīgas un skaistas. Tās viņi dzied katrreiz citas. Daži slauka acis un es zinu, ka man nekad šīs dziesmas nenozīmēs to sāpi, ko viņiem. Es vairs nevaru padziedāt, bet angļi droši dzied līdz, mežģījot mēles svešādajām skaņām. Pēc dievkalpojuma priesteri mani aicina teikt uzrunu draudzei un pastāstīt par sevi angliski un krieviski. Godīgi izstāstu pat to, ka mans vecvectēvs ir dzimis Mančesterā un stāstu arī par mūsu draudzi Rīgā. Pēc runas man un angļu draugiem tiek uzdāvināti Ilgi gadi. Viņi šādas izdarības redzēja pirmo reizi dzīvē un visu dienu nebeidza to pieminēt vai katram garāmgājējam.

Ja man nebūtu savas draudzes šeit, es nezinātu, kā lai atrod savējos citās zemēs. Viss patiesībā ir vienkārši, jāatver tikai telefona grāmata ,un Dievs jau dos iet īstiem ceļiem.

Vera