====Kyrie eleison==== Publikācijas

Dieva Baznīca mums atgādina: "Cilvēki, lasiet Dieva Vārdu". Ļaujiet, lai Dieva Vārds pats tieši un nepastarpināti darbojas jūsos. Jo it bieži ir tā, ka jūs pat labu sludinātāju nespējat klausīties un viņa sacīto uztvert: traucē dažādi apmelojumi, aprunāšana un jūsu pašu neuzticība. Tāpēc ņemiet paši Evaņģēliju, atveriet to un lasiet.

Jūs lieliski zināt: diezgan daudz cilvēku dzīvo arī tādās vietās, kur tuvumā nav neviena dievnama. Kā šo tukšumu, šo trūkumu aizpildīt? Tikai ar Dieva Vārda - Bībeles lasīšanu. /25.03.73./

* * *

Lūgsim, lai Dievs palīdz mums dzīvot ar Viņa Vārdu, lasīt un mīlēt to. Lasīt tagad prot visi. Un vai gan tu negribi, lai tavs prāts būtu tīrs, vai nevēlies, lai tas tiktu pilnveidots? Dieva Vārds attīra tavu prātu, pilnīgo to un sniedz tev skaidru skatu uz visām lietām, kā arī pašam uz sevi un visu ap tevi kūsājošo dzīvi. Pat ja ar tevi notiks visbriesmīgākās, baismākās nelaimes, tu pratīsi izkļūt no tām kā uzvarētājs. /27.05.73./

* * *

Mēs atkal un atkal jums atgādinām: "Lasiet Dieva Vārdu, lasiet Bībeli”. Jā, tiesa, senākos laikos cilvēkiem bija Skolotāji, audzinātāji. Bet tas laiks ir pagājis. Tad kas ar mums notiek, vai mēs būtu pamesti savā vaļā? Nebūt nē. Mūs vada Svētais Gars. Svētie tēvi to zināja un sacīja, ka pienāks laiks, kad nebūs skolotāju un vadītāju. Pēc pestīšanas alkstošos vadīs viņu pašu vienkāršība un skaidrība, kā arī Bībeles un svēto tēvu darbu lasīšana. /27.05.73./

* * *

Kādēļ gan ļaudis ir tā attālinājušies no ticības? Tādēļ, ka viņiem ir pavisam nepareiza, pilnīgi ačgārna izpratne par ticību, turklāt pat mēs nespējam būt viņiem par īstajiem lieciniekiem, jo arī it bieži nepareizi izprotam Evaņģēliju. Lai to pareizi saprastu, mums jāseko apustuļa Pāvila vārdiem: "Cenšaties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts"(Ef.5:17).

No tā, cik un kā esi izpratis, atkarīga arī tava kalpošana cilvēkiem. Mūsu dienās, kad visi prot lasīt, gan sabiedrība kopumā, gan katrs cilvēks atsevišķi ir ļoti viegli evaņģelizējami. Bet kas gan ir evaņģelizācija? Tā ir iespēja klausīties Evaņģēliju, spēja to uztvert un lasīt.

Vai esat apjautuši, cik diženu iekšējo skaistumu un bagātību sevī nes Evaņģēlijs? Kā tas attīra cilvēka prātu, dāvā spirgtumu un drosmi viņa gribai, kā atjauno un sniedz cerību! Nez vai kāds varēs nosaukt pasaulē vēl kādu līdzvērtīgu darbu, kas dotu izpratni par to, kas īsti ir cilvēks, un sniegtu pašā būtībā balstītu atbildi: tu esi Dieva bērns./17.07.73./

* * *

Vai atceraties, kā Marija sēdēja pie Kristus kājām un klausījās Viņa dievišķos vārdus? Un Marta, no kalpošanas nogurusi, ar aizvainojumu vērsās pie Jēzus: "Kungs, vai tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu?" Un Viņš atbildēja: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajaga; Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta"(Lk.10:39-42). Tā, raug, ikviens no mums alkst pēc šīs labās daļas. Un labo daļu mēs saņemam, atverot un lasot Evaņģēliju. /5.08.73./

* * *

Par Eiharistiju un iešanu pie Dievgalda.

Lai arī cik veseli un laimīgi mēs justos, der padomāt, kas mūs galu galā sagaida. Vecums, nāve... Toties Dievs mums sniedz nemirstību. Svēto Dāvanu uzņemšana ir nemirstības zāles. Ar tām mēs saņemam itin visu. Svētās Dāvanas mūs, kas esam tik vāji, var pārvērst par mocekļiem, ja vien mēs nododam sevi Dieva gribai; pat tad, ja mūs saēd vēzis, mēs tik un tā esam mocekļi, jo tad tas vairs nav vēzis, tās ir Kristus dēļ nesamās čūlas un vātis. /27.05.73./

* * *

Vai tiešām jūsu grēki ir tie, kas traucē jums ieiet debesu valstībā? Nē, tā ir jūsu bezrūpība. Jūs neilgojaties pēc svētlaimes, nevēlaties svētumu, netiecaties izjust, cik ļoti Kristus jūs mīl. Varbūt jūs domājat, ka Viņš nācis ar jums norēķināties vai uzlikt epitīmijas par jūsu grēkiem? Nekādā gadījumā! Viņš “ir nācis meklēt un glābt pazudušo”(Lk.19:10). Arī Viņš kā mūsu Kungs aizlūdz par pasauli Debesu Tēvam. Pasaule nav žēlastības cienīga un bieži atrodas sliktākā stāvoklī nekā pirms grēku plūdiem, bet tik un tā Dieva Dēls saka: “Tēvs, Tu sūtīji mani pasaulē. Es miru par pasauli. Es uzņēmos tās grēkus. Es kā Tavs Dēls godbijībā un paklausībā izpildīju Tavu uzdevumu. Tāpēc lūdzu Tev: Manu izlieto Asiņu dēļ - glāb pasauli!” Šis Kristus Asins slacināšanas Sakraments Tēva priekšā norisinās ik reizi, kad mēs izrunājam vārdus: “Mēs Tev atnesam par visiem un par visu.” Tad nu sakiet paši: vai jūs iesiet bojā, vai paliksiet dzīvībā? /5.06.73./

* * *

Nav virs zemes cita līdzekļa, kas cilvēkam palīdzētu atbrīvoties no kaislībām, dotu viņam svētību un spēku cīņai ar grēku, kā arī sniegtu pārliecību par augšāmcelšanos. To spēj sniegt vienīgi Svēto Dāvanu baudīšana. Dieva Dēls taču ir skaidri pateicis: “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā”(Jņ.6:54). Mēs esam aicināti uz šo svētību. Tas ir mūsu stiprākais balsts un lielākais mierinājums. /7.06.73./

* * *

Tāds Sakraments kā Svēto Dāvanu uzņemšana nemaz nedrīkst notikt bez asarām. Reiz, kad pie pazīstamā askēta un gara censoņa sirdsšķīstā Simeona Jaunā Teologa sapulcējušies skolnieki, viņš runājis par Kristus Miesas un Asiņu Sakramentu. Visi, kas to dzirdējuši, jutušies dziļi aizkustināti. Tad kāds no audzēkņiem vaicājis: “Tēvs, bet kad, ik pēc cik ilga laika vislabāk iet pie Kristus Kausa?” Un sv. Simeons Jaunais Teologs atbildējis: “Kad Liturģija notiek, tad arī ejiet, mīļie bērni.” “Kaut vai katru dienu?” “Jā, kad tikai Liturģija notiek, kā tam pienākas būt, tad arī ejiet pie Svētajām Dāvanām, tikai to gan pielūkojiet, lai bez asarām neviens no jums netuvotos Kristus Kausam”.

Tik kā lai sevī šīs asaras izsauc? Pavisam vienkārši. Ja tu, cilvēk, padomāsi par to, cik necienīgs un vājš esi, kā arī par to, uz kādu vārdos neizsakāmu labumu tiec aicināts, un ko tev šis Sakraments sniedz, tad nav šaubu, ka tu sāksi raudāt. Sava necienīguma un Sakramenta lieluma, cēluma apzināšanās modinās tevī vēlēšanos un gatavību doties pie Kristus Kausa. Tieši tas ir galvenais “noteikums”. Arī apustulis Pāvils atgādina: “Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera” (1.Kor.11:28).

Pati Dievišķā Liturģija ir veidota tā, lai, uzmanīgi ieklausoties katrā dievkalpojuma vārdā, tu nonāktu asarām svētītā godbijībā. Liturģija sākas ar vārdiem: “Slavēta lai ir Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara Valstība.” Raug, tu jau esi pārkāpis Dievišķās Trīsvienības Valstības slieksni! Tad parādās Evaņģēlijs, un nu jau nāk Pats Kristus, Kuram mēs dziedam: “Nāciet, paklanīsimies un zemē metīsimies Kristus priekšā. Dieva Dēls, glāb mūs, kas Tevim dziedam: “alleluja”. Dzirdējāt? Nevis tos, kuri stāv un klausās, bet tos, kas “Tevim dziedam”. Tātad mums jādzied. Klausāmies Evaņģēlija vārdus. Mūsu Kungs, mūsu siržu Redzētājs, zina, kas mums vajadzīgs. Nav tā, ka lasītu vienkārši pēc kārtas. Nē, Svētais Gars zina, ko mums vajag. Laiks ķerubu dziesmai. Steidziet, ķerubi, saplūstiet ķerubu korī, saņemiet mūsu Kungu! Dzirdam vārdus: “Augšup paceļam sirdis”. Un tad jau pats Sakraments. Pār maizi tiek izrunāti Pestītāja vārdi, un maize pārtop Kristus Miesā, bet vīns - par visas pasaules dzīvību izlietajās Kristus Asinīs. Paiet laiks, un atskan priestera vārdi: “Svētās dāvanas svētiem”... Un jūs vēl gribat teikt, ka pēc tā visa iespējams neraudāt? Mēs paceļamies debesīs, un debesis nolaižas pie mums, pār mums izlejas īpaša Dieva Svētības pārpilnība... Starecs Simons pareizi teicis: “Lai bez asarām neviens no jums netuvotos Kristus kausam”.

Teiktais liek padomāt, kādu atbildību mums jājūt pret Liturģijā notiekošo. Un tā ir liela atbildība, kas gulstas pār mums, ja mēs gan esam klāt Dievišķajā Liturģijā, bet neesam līdzdalībnieki pie Kristus Kausa. Tad iznāk, ka mūsu rīcībā varētu būtu vēl kādi citi līdzekļi, ar kuriem gūt pestīšanu un sajust sevi kā Dieva bērnus... Tomēr nav, ņemiet vērā: citu līdzekļu, citu iespēju nav! Tādēļ jau Baznīca, kura dzīvo ar Kristus Kausu, ir KRISTUS BAZNĪCA. Tādēļ jau dzīve, kura pildīta ar Kristus Kausu, ir KRISTĪGA dzīve. Un ikviens no mums, cilvēkiem, kā KRISTIETIS ir dzīvs un derīgs Dieva Svētības trauks tikai tad, ja viņš nāk pie Svētā Kristus Kausa. Āmen. /19.06.73./

* * *

Pie Kristus Kausa cilvēks satiekas ar Dievu. Pats Kungs Dievs tajā nāk pie tevis. Tādēļ mēs šajā klosterī visas jūsu vajadzības piepildām ar Kristus Kausu. Mēs te nenodarbojamies ne ar ko citu: ne ar aizlūgumu dziedājumiem, ne citām tamlīdzīgām darbībām. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs stāvam Kristus Kausa priekšā. “Mēs Tevi teicam, Tevi slavējam, Tev klanāmies, Tev slavas dziesmas dziedam. Tu, Kungs, kā Dižais Bīskaps lūdz, un mēs tikai klusumā un godbijībā stāvam Tavā priekšā. Ja mēs sāksim lasīt akafistus un kalpot dvēseles aizlūgumus, tas nozīmēs, ka mēs vairs neuzticamies šim pasauli glābjošajam brīdim. Un vai mums tam visam pietiks spēku? Šie apstākļi mums jāņem vērā un visupirms jācenšas iemantot nevis ko citu, bet tieši pašu mūsu mūžīgās dzīves pamatu. Visi pārējie baznīcas riti: visnakts dievkalpojumi, dvēseles aizlūgumi un akafisti smeļas spēku Kristus Kausā. Lai arī kādus priekšrakstus un nolikumus mēs pildītu, lai arī ko lasītu un lai cik centīgi būtu, tikpat visi šie mūsu pūliņi spēku rod nekur citur kā vienīgi Kristus Kausā. /10.06.73./

* * *

Klau, atkal skan vārdi: “Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas Jaunās Derības Asinis” (Mt.26:27,28). Bet kas īsti ir Jaunā Derība? Tajā Dievs ar mums slēdz jaunu līgumu: “Jūs, kas esat neģēlīgi, briesmīgi un grēcīgi, Es nomazgāju no jums jūsu grēkus ar Savām Asinīm”. Tagad jūs esat tīri, jūs esat nomazgāti nevis ar kādu parastu ūdeni, bet gan ar Paša Dieva Vienpiedzimušā Dēla Asinīm. Pēc tam Viņš saka: “Apliecinot Savu uzticību jūsu svētumam, Es parakstos ar Savām Asinīm un aicinu jūs baudīt šīs Svētās Dāvanas. Ar šīm Asinīm Es jums sniedzu pilnību, attīrīšanos no grēkiem un mūžīgo dzīvošanu.” To, raug, nozīmē Svēto Dāvanu uzņemšana, un tādēļ mums pēc tās jātiecas. Ikvienam, kurš ieradies klosterī, tas ir jo skaidri jāizprot un, ja vien ir tāda iespēja un to atļauj ķermeņa fiziskais stāvoklis, viņš ik dienas var nākt pie Kristus Kausa./3.07.73./

* * *

Mūsu liturģiskā kalpošana un centība, piedaloties Svētajā Vakarēdienā, ir spēks, kas uztur visas pasaules esamību. Jūs jau zināt, ka nāks briesmīgi laiki, par kuriem Evaņģēlijā sacīts: “Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam, un kādas arī vairs nebūs... Bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas.”(Mt.24:21,22). Kas tie par izredzētajiem? Tie, kas piedalījušies Svētajā Vakarēdienā! Tādēļ, ja vēlaties glābt pasauli no gaidāmajām nelaimēm un mokām, ja vēlaties jau tagad atbrīvoties no savām bēdām, sāpēm, ciešanām un kaislībām, nekavejieties, ejiet un uzņemiet Svētās Dāvanas! /10.07.73./

* * *

Tēvreizē, mūsu Kunga lūgšanā, kas sevī ietver visu mūsu kristīgo lūgšanu būtību, to kvintesenci, ir vārdi: “Mūsu dienišķu maizi dod mums šodien.”(Mt.6:11). Tā mēs lūdzam pēc Maizes, kura nāk no Debesīm, pēc mūsu Pestītāja Kristus, pēc Viņa mums dāvātās Dievišķās Miesas un Asinīm. Tieši šī Maize ir mūsu lūgšanu kodols, un visa Liturģija veidota tā, lai sniegtu mums iespēju šo Dievišķo Maizi saņemt. /13.07.73./.

* * *

Trešās balss stihirā mēs dziedam: “Visu ir apgaismojusi Tava augšāmcelšanās”. Tātad nav tādas vietas un tāda laika, ko nebūtu apmirdzējusi Kristus Augšāmcelšanās gaisma. “Un Paradīze atkal atvērusies...” Lai dotu jums iespēju sajust šo atvērtās Paradīzes prieku, priesteris uzklausa jūsu grēksūdzi. Grēku piedošana ir kā paradīzes, Debesu Valstības atslēgas. Jums tiek atvērtas Dieva valstības durvis, un, lai jūs varētu izbaudīt Paradīzes prieku, Kristus saka: “Kas bauda manu Miesu un dzer manas Asinis, tam ir mūžīgā dzīvība” (Jņ.6:54). /14.07.73./

* * *

Pēc Svētā Vakarēdiena saņemšanas nepiedien darīt neko citu kā tikai to, ko noteicis Pestītājs: ”Bet kad tu Dievu lūdzi, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev”(Mt.6:6). Tādēļ nebūt nav cildināmi tie, kuri pēc Sv. Dāvanu saņemšanas vēl kalpo aizlūgumus par dzīviem un mirušiem. Pats Dievs ir atnācis pie Tevis, tad kādēļ tu ar Viņu nerunā? Kādēļ neizjūti šo tuvību, kādēļ netici tam, ko esi saņēmis? Tev ir jānošķiras no ļaudīm, jāieiet sevī. Ja tev ir celle, ej cellē, ja nav, tad raugi, kāds šeit brīnišķīgs mežs: ej, pa kuru taciņu gribi, aizej, kurā nostūrī vēlies, un runā ar Dievu! Un zini, ka nav nekā vērtīgāka, nav nekā dārgāka par šiem brīžiem, kuros pie mums ierodas pats Dievs. “Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un Es viņā” (Jņ.6:56). Ticiet šī Sakramenta spēkam un lieciet šo ticību savas dzīves ēkas pamatā! /18.07.73/

* * *

Mūsu Kungam mirstot, pie Krusta stāvēja Viņa Visšķīstā Māte un mīļākais māceklis. Pestītājs ar skatienu norādīja uz mācekli un sacīja mātei: ”Sieva, redzi, tavs dēls”, un pēc tam māceklim: “Redzi, tava māte” (Jņ.19:26,27). Tajā brīdī Jēzus mūs visus nodeva Viņas mātišķajā gādībā un aizstāvībā. Par Dieva Mātes bērniem mēs kļūstam arī ejot pie Kristus Kausa. Svētajā Vakarēdienā mums ir tā laime pietuvoties Dievišķajai Miesai un Dievišķajām Asinīm, ko deviņus mēnešus Savā klēpī nesa Svētā Dievmāte. Vai gan mēs neesam Svētās Dievmātes bērni, ja esam miesa no Viņas Miesas, kauls no Viņas kaula? Svētais Vakarēdiens mūs padara par Dievmātes miesīgajiem bērniem.(20.07.73.)

* * *

Dzi, priesteris pie Svētā Biķera izrunā Pestītāja vārdus: “Dzeriet no tā, tās ir Manas Jaunās Derības Asinis”. Mūsu Kungs slēdz ar mums Jauno Mīlestības derību. Jo mēs esam pievīluši mums dāvāto uzticību, un viss iepriekšējais kļuvis nederīgs, spēkā neesošs. “Tā nu Es (Dievs) slēdzu ar jums šo Manas uzticības un mīlestības līgumu un parakstu To ar Savām Asinīm. Bet, lai jūs nepaliktu kā parādnieki, lai jūsu iepriekšējā grēcīgā dzīve jūs neuztrauktu, nemulsinātu un nerosinātu uz jaunu grēku, Es mazgāju jūs ar Savām Asinīm.” Tāda, raug, ir Svētā Vakarēdiena baudīšanas nozīme. (25.07.73.)

* * *

Ir cilvēki, kurus māc šaubas: Ja nu es grēkoju, tik bieži iedams pie Dievgalda? Bet padomā: vai tu esi drošs, ka rīt vēl būsi dzīvs? Dzīvo tā, it kā šī diena Tev būtu pēdējā! Nedomā par to, kad tu ej pie dievgalda, bet gan par to, kā ej.! Arī, četras reizes gadā ejot, cilvēks var palikt vēss, neticīgs, patvaļīgs un bezkaunīgs. Pie Dievgalda jāiet tad, kad esi tam sagatavojies. Kā sagatavoties? Ņemt savu krustu un sekot Kristum, būt līdz ar Viņu krustāsistam./17.08.74./

* * *

Kā jūs domājat attaisnoties? Ar ko nomazgāt savus baigos, šaušalas raisošos grēkus? To spēj vienīgi Kristus Svētais Kauss. Jāņa Atklāsmes Grāmatā stāstīts, ka viņš (Jānis Dievvārdu Mācītājs) redzējis daudz ļaužu baltās drānās un palmu zariem rokās; tie visi pielūguši un slavējuši Dievu. Jānis Dievvārdu Mācītājs taujājis savam ceļabiedram: “Kas viņi un no kurienes nākuši?” Ceļabiedrs atbildējis: “Tie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā” (Atkl.7:9-17). Tā, raug: “tie nākuši no lielām bēdām.” Sakiet, vai ir kāds grēcinieks, kas nemocās lielās bēdās un ciešanās? Minētie ļaudis ir izmazgājuši savas drānas Kristus Upura Asinīs, tātad - baudījuši Svēto Vakarēdienu. Darīsim tā arī mēs. /04.76./

* * *

Vai redzat, kādā stāvoklī atrodas pasaule? Kas sargā pasauli no tā, ka cilvēki vēl nav viens otru uzspridzinājuši? Svētais Kristus Kauss. Arī apustulis Pāvils saka: “Tiekams Viņš nāk” (1.Kor.11:26). Kristus sniedza Savu Kausu un sacīja: “Līdz tam laikam, kamēr Es nākšu”. Tā nu šis Kauss sargā pasauli, lai cilvēki varētu dzīvot un pildīt Dieva svētīto uzdevumu: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet to sev!” (1.Mz.1:28). Mums ir jāizplata pasaulē dievišķie ticības un dievbijības spēki, kas ļaus uzturēt pasauli. Ja nebūtu Svētā Kausa, cilvēce sapūtu savās šausminošajās un pretīgajās nelietībās, neķītrībās, izvirtībā un citā ļaunumā. Tā, raug, ticīgie ļaudis! Tieši caur jums cilvēces organismā ieplūst dzīvudarošais un attīrošais Dieva spēks, un jūsu iešana pie Svētā Kausa ir tā, kas uztur cilvēces un visas pasaules esamību. /04.76./

* * *

Dievs lieliski zina visu mūsu necienību, tomēr ļauj mums iet pie Sava Dievišķā Kausa. Kāpēc? Tāpēc, lai tu saprastu, ka Dievs tevi neatraida, nenoliedz un neatstumj. Viņš gaida tevi un svētī tevi Savā žēlastībā. Esi uzmanīgs un šai ziņā nepaļaujies uz sevi, bet gan uz Dieva ieskatiem un Viņa vadību. Nespried pats, jo tavi spriedumi mēdz būt muļķīgi un tumsonīgi. Uzticības vērts ir tikai Dieva vārds. Un tas teic: “Ņemiet, ēdiet; dzeriet VISI no tā” (Mt.26:26,27). /04.76./

* * *

Esmu dzirdējis ļaudis bažāmies: “Vai gan mēs drīkstam iet pie Dievgalda, ja gavēņa laikā ēdam to, kas nav atļauts?” Atbildēšu ar Dieva Baznīcas vārdiem: “Ticībā un mīlestībā pieiesim, lai mēs taptu par mūžīgās dzīvošanas dalībniekiem” (Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģija, Lielā ieiešana). Tātad pareizi ir jautāt: vai jūsos ir ticība un mīlestība?...

Kad gan iešana pie dievgalda būtu vēl vēlamāka nekā svētajās Kristus Augšāmcelšanās dienās? Jo mūsu grēku piedošana “ir no kapa uzlēkusi” (Jāņa Zeltamutes Uzsaukums). Pēc Svētā Vakarēdiena saņemšanas priesteris vienmēr izrunā: “Šī ir augstiteicama un svēta diena”. Tieši tā jums jāizjūt Svēto Dāvanu saņemšanai sekojošā diena - kā Lieldienas, Kristus Augšāmcelšanās diena. /Gaišā nedēļa, 76./

* * *

Šķiet, katram skaidrs, ka svētību mums nes nevis mehāniska pieiešana pie Kristus Kausa, bet gan sirsnīgs mūsu ticības apliecinājums, no sirds nākusi nožēla un gatavība turpmāk dzīvot jaunu, skaistu dzīvi. Un cik nesaprātīgi spriež tie, kuri saka, ka pie Dievgalda esot jāiet ne vairāk kā četras reizes gadā! Skumjākais, ka tādus uzskatus nereti nākas dzirdēt pat no Baznīcas vadītājiem un priesteriem. Bet vai esat lasījuši, ko sacījis Teofans Vientuļnieks? Un Kronštates Jānis - tolaik, kad pie Dievgalda plūstin plūda tūkstošiem ļaužu, un dievnami vai lūza no dievgaldniekiem - viņš, aicinot tos pie Kristus Kausa, paredzēja gaidāmos laikus. /Mirušo piemiņas diena, 76./

* * *

Lai Dievs dod mums nomirt ar tādu ticību kā gudrajam laupītājam! Mēdz būt tā, ka mūsu dzīvē nav nekā laba, bet tieši tādēļ mums pat visbriesmīgākajās ciešanās un sirdsapziņas ēdās jāteic: “Kungs, es zinu, ka Tu esi taisnīgs, bet Tu taču esi pie Krusta miris arī manis dēļ”. Atceries to, un šī doma Tev atdarīs Dieva valstības vārtus!

Ejot pie Kristus Kausa, tu saki: “Kungs, piemini mūs Savā Valstībā!” un uzņem Sv. Dāvanas. Jā, tiesa, mūsu grēksūdze ir nešķīsta, nesagatavota, tai trūkst patiesas centības; viss mūsu veikums ir vājš un nolaidīgs, bet tik un tā: “Kungs, piemini mūs”, un ejam. Uzņemam Sv. Dāvanas. Kristus, kurš pieņēmis laupītāju, tāpat pieņem arī mūs. Un, ja reiz Viņš mūs ir pieņēmis, mums ir jājūt un jāizsaka Viņam sava pateicība. Viņš, raug, tevi, necienīgo, ir nevis atmaskojis, bet gan svētījis. Arī Jānis Zeltamute saka: “Līdz Sv. Dāvanu uzņemšanai tu biji necienīgs, bet Sv. Dāvanas darījušas tevi cienīgu”. /76.g. maijs/

* * *

Jūs sakāt, vajagot “likumu”... Jā, vajag, un kā vēl vajag! Tad, raugi, tev likums visai dzīvei. Vai gan apustulis nav teicis: “lūdziet bez mitēšanās” (1.Tes.5:17)? Tas arī ir “likums”. Jūs domājāt, ka likums būs - kanonu izlasīt... Un te: “Lūdziet bez mitēšanās!”

Ja tu nemitīgi lūdz Dievu un pildi Viņa baušļus, tad arī vienmēr esi Sv. Dāvanu cienīgs, jo tad tu vienmēr esi lūgšanā un godbijībā... Šī lūgšana ir mūsu iekšējais saturs, mūsu būtība. Ja tā ir mūsos, tad mēs esam dzīvi; ja tās nav, tad arī mēs esam miruši. /16.05.76./

* * *

Līdz ar Svēto Vakarēdienu Pats Kristus ienāk mūsu sirdīs un vaicā: “Kas tev, mans dārgais, ir vajadzīgs? Es esmu tevi iemīlējis, atnācis pie tevis un nesis par tevi upuri, tevis dēļ esmu miris Krusta nāvē. Saki, kas tev vajadzīgs?” Tēvs jau iepriekš zina, ko mēs lūgsim; Viņš jau pirms mūsu lūguma zina mūsu vajadzības (skat.Mt.6:8), tomēr Viņš grib, lai tu pats to vēlētos, lai lūgtu pēc Viņa žēlastības, Viņa dāvanām. Un tu saki: “Kungs, Kungs, mani māc gan kaislības, gan grūtības, gan vājums un dažādas citas kaites, un es nevaru atrast sev īsto vietu. Kungs, apgaismo manu apziņu, dziedini mani!” Un Viņš atbild: “Jā, Es esmu vislabākais Ārsts, Es tevi dziedināšu pats ar Sevi. Baudi manu Dievišķo Miesu un manas Asinis! Ja tu tam tici, tad arī saņem svētību, žēlastību un grēku piedošanu, iegūdams kā svētību, tā arī veselību.” Sakiet, kas var būt vēl skaistāk un labāk? Tāda nu reiz ir mūsu ticības vienkāršība un skaidrība. /23.07.76./

* * *

Dievs ir mīlestība (1.Jņ.4:8). Ar savu mīlestību Viņš ir mūs izvedis no nebūtības; pēc mūsu krišanas Viņš savā mīlestībā ir mūs atjaunojis un rūpējas par ikvienu no mums. Tagad mēs kā Viņa bērni atrodamies Dieva Baznīcā, lai piedalītos Dievišķajā Liturģijā. Vai esat padomājuši, cik ļoti Dievs par mums rūpējas? Jo vai gan tās nav rūpes, vai tā nav mīlestība, ja Debesu Tēvs mūsu glābšanas labad ir atdevis nāvē savu Dievišķo Dēlu? Dievišķajā Liturģijā mēs vērojam dižo Noslēpumu, kā Dieva Jērs uzņem pasaules grēkus un tiek mūsu dēļ upurēts. Un tad tas pats Jērs, skanot priestera vārdiem: “...........” tiek pasniegts mums. Vai tās nav rūpes un mīlestība? /29.09.76./

* * *

Ļaužu dzīvē mēdz būt daudz sāpīgu un bēdpilnu situāciju, kurās mēs varam piedalīties, bēdu nastu sadalot un atvieglojot, bet daudz ir arī tādu reižu, kad mēs pilnīgi neko nespējam līdzēt. Nelaimīgie cieš, un šķiet, ka visi ir viņus aizmirsuši. Tomēr nē, viņus atceras Dieva Baznīca, par viņiem tiek pienests un visas pasaules glābšanai upurēts Dieva Jērs. Kā jau Visaugstākais priesteris, Viņš zina, par ko mums jālūdz, un pats lūdz par mums. Kā tas iespējams? Tas ir noslēpums, par kuru Svētie Raksti teic: “Pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” (Rom.8:26).

Pasaules dzīvību uztur Dievišķais Kauss. Tas tiek pienests par visiem un ikvienu, lai arī kas viņš būtu un kādā stāvoklī atrastos. Tādēļ, dzirdot vārdus: “Un visus un visas”, ziniet, ka te nav aizmirsts neviens: ne ticīgais, ne neticīgais, nedz Dieva, nedz ļaunuma daudzinātājs. Tādēļ lai neviens nesaka, ka Dievs ir viņu aizmirsis un par viņu nerūpējas.

Liturģija ir Dieva sirds izpausme. Bet kas pilda Dieva sirdi? “Viņš... grib, lai visi cilvēki tiek izglābti” (1.Tim.2:4). Tādēļ mums, kristiešiem, kas esam piedalījušies dievkalpojumā, ir jāpiepilda sevi ar šo mīlestību un tajā arī jādzīvo. (18.11.76.)

* * *

Kādi mēs esam Dievišķajā Liturģijā? Raug, cilvēks iet pie Kristus Kausa, bet blakus stāvošais ir pilnīgi vienaldzīgs. Tad kam gan notiek Liturģija? Vai tiešām šīm sienām? Agri vai vēlu, bet pienāks brīdis, kad mēs stāsimies Dieva priekšā. Raug, Upurjērs, Kurš nācis pasaulē, lai mūs glābtu, bet mēs tiksim notiesāti: “Eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem” (Mt.25:41). Kādēļ? Raug, tādēļ, ka: “Vai gan es jūs nesaucu, vai neaicināju un nesacīju: - Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas Jaunās Derības Asinis”. Un tad, raugi, šīs sienas būs tās, kas liecinās Pastarā Tiesā. Jo tās dzirdēja, bet jūs nedzirdējāt!

Redzat nu, līdz kādai bezrūpībai, nolaidībai un vēsai vienaldzībai varam nonākt. Tādēļ lai jums nav brīnums, ka pasaule pametusi ticību un dzīvo neticībā. /29.11.76./

Par priesterību un priestera kalpošanu

Tam, kurš nostājies uz draudzes gana kalpošanas ceļa, jau iepriekš, iespējams, jau kopš bērnības, bija jāzina, uz kādu kalpošanu viņš tiecas un kas viņam jādara. Paņem Apustuļu Darbus un palasi! Ja tava sirds piekrīt tajos rakstītajam, ja tu jūti šī varoņdarba diženumu un esi spējīgs ziedot sevi Evaņģēlija sludināšanai, kā to darīja apustuļi, tad ej. Tas arī ir tavs seminārs, tava akadēmija, kas dara cilvēku svētkalpošanas spējīgu. Jo ar teorētisku semināra un akadēmijas kursa apgūšanu te nepietiek. Priesterim jākļūst par Dieva Gara nesēju, par dzīvu Svētības trauku. Arī sirdsskaidrais Serafims ir teicis, ka kristīgās dzīves mērķis ir Sv. Gara iemantošana. Savukārt, ja tu būsi iemantojis Dieva Garu, tad izglābsies arī tūkstošiem ap tevi esošo ļaužu. Tad vai gan priesterim var nebūt vajadzīga šī Gara iemantošana, kas tūkstošiem cilvēku ap viņu sniegtu iespēju izglābties?! Tāpēc jau viņš ir Sv. Gara iecelts, lai būtu Mūsu Kunga ar Asinīm dibinātās Baznīcas gans. Kāds tas ir brīnišķīgs gara censoņa ceļš, kāda kalpošana! Tās pamatā ir Dieva Gara darbība mūsos, un tieši šī kalpošana veido Dieva Baznīcas Miesu. /30.05.73./

* * *

Apustulis Pēteris burvim Sīmanim sacīja: “Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc, ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu” (Ap.d.8:20). Tas pats sakāms par ikvienu priesteri: ja viņš domā, ka šis amats ir iztikas avots un cenšas no tā vairāk gūt savai labklājībai, tad viņš vairs nav Dieva kalps, bet gan Dieva Gara pazemotājs, paļātājs un apkaunotājs. /30.05.73./

* * *

Apustulis Pāvils piesaka: “Ja kāds grib kļūt par bīskapu, tā ir teicama vēlēšanās. Bet bīskapam ir jābūt nevainojamam: vienas sievas vīram... kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā... un jābūt arī labā slavā no tiem, kas ārpusē”(1.Tim.3:1-7). Tā viņš sacīja pagānu valdīšanas laikā, tātad kristietim bija jābūt cienītam arī pagānu vidū. Bet kā iegūt šo cieņu un labo slavu? Raug, tā: ja esi pilsonis, kārtīgi un centīgi izpildi savus pilsoņa pienākumus. Ja tu strādā, tad tā, lai tavs rūpīgais darbs būtu par piemēru citiem. Ja esi ģimenes cilvēks, raugi, lai tavi bērni augtu kā paklausības un godbijības paraugs. Dzīvo tā, un zini, ka tādam un ne citādam ir jābūt prezbiterim. /13.06.73./

* * *

Ja priesteris sevī nav radis paklausību Dievam un nejūt sevi kā Dieva darbinieku, Kristus līdzstrādnieku, ja viņš ik soli, ik jaunu vietu, uz kuru tiek nosūtīts, neapzinās kā Kristus doto uzdevumu un pretojas šim paklausības aicinājumam, tad saki, par ko gan šāds priesteris sevi uzskata, kurp viņš iet? Nekur. Tikai lēkā no draudzes uz draudzi. Baisi un apkaunojoši. /22.06.73.

* * *

Pār priesteri dāsni plūst līdzcietīgās mīlestības svētība. Jo priesterim ir uzticēti sveši bērni, kurus viņam jāmīl vairāk nekā pašam savējos. Ja šādas mīlestības pietrūkst, to aizstāj Dieva svētība, kas “Dziedina vājniekus un dod trūcīgajiem”.

Draudzes gana ceļš ir tikai viens: atdot savu dzīvi par savām avīm. Cita ceļa vienkārši nav, tāpat kā nav baudu un izpriecu, bet patvaļas nedrīkst būt ne par naga melnuma tiesu. /27.06.73./

* * *

Ar kādu gan vēsumu, ar kādu vienaldzību nereti nākas sastapties! Milzīga pilsēta ar turpat miljons iedzīvotājiem, bet pienāk pirmdiena, un, raugi, dievnama priekšā atslēga. Kas tad tas? Sanitārā diena!!! Kristus ir mums noteicis nemitīgi lūgties, bet Dieva baznīcā liturģijas un “Svētās Dāvanas Svētiem” vietā - “Sanitārā diena”!

Kā par to atbildēs bīskapi, kā par to atbildēs priesteri, un kā par to atbildēsiet jūs? Kristus Baznīcas vēsturē vēl nav bijis tāda apkaunojuma, ka paši priesteri prasītu pilnvarotajam: “Kāpēc mums lūgties, ja dievnamā neviena nav?”... Tā ir parādība, kurai nāksies pievērst uzmanību, pretējā gadījumā mums var iznākt kā neauglīgajam vīģes kokam, kuram Jēzus sacīja: “Uz tevis augļi ne mūžam vairs lai neaug” (Mt.21:19). /20.08.73./

* * *

Senajā Baznīcā bīskapa pakļautībā bija tik liels ticīgo skaits, kādu viņš spēja apiet un kādu viņam bija jāapiet saulei rietot. Pēc lūgšanām bīskaps apstaigāja savu pilsētiņu, lai ikviens, kam bija kāda materiāla vai garīga vajadzība, varētu viņam to izstāstīt. Tātad nevis tā, ka pie viņa nāktu, bet ka viņš pats kā labais gans visus apstaigāja. Eparhijas bija nelielas, katrā pilsētiņā bija savs bīskaps, kurš rūpējās par ikvienu tās iedzīvotāju. Tad arī Dieva Baznīca zēla un auga.

Toties tagad mēs zaudējam jau reiz iegūto. Kādēļ? Tādēļ, ka trūkst centības. Dievs priesterim dievnamu uzticējis ne jau tādēļ, lai sestdienās un svētdienās tajā ātri nokalpotu, un viss. Vai tā maz ir kalpošana? Un vai tādā situācijā Baznīca var cerēt uz pastāvēšanu un uzplaukumu? Ticīgie ir pamesti savā vaļā. Tomēr priesterim kā ganam un tēvam nāksies visā nopietnībā atbildēt par viņiem Dieva priekšā.

Kā priesteri agrākos laikos piesātināja, kā pabaroja savu ganāmpulku? Draudzes priesteris bija tēvs, ārsts, pirmais padomdevējs, pirmais, kas juta līdzi un rūpējās par draudzes labklājību. It nekas nozīmīgs ģimenēs nenotika bez baznīctēva svētības. Ik mājā viņš nāca kā savējais, vienu mierinādams, citu brīdinādams, vēl kādu noglāstīdams... Savukārt mācītāja sieva risināja jautājumus, par ko pašam priesterim bija neērti runāt. It īpaši sievietes mēdza iet tieši pie “mācītājkundzes” jeb “mācītājmāmiņas”. Ne velti krievu pareizticīgajā tradīcijā iesakņojusies uzruna “matuška” – māte, māmuļa māmiņa, jo tieši viņa parasti bija visiemīļotākais un godājamākais draudzes cilvēks. Tāpat kā priesteris, arī “mācītājmāmiņas” jeb mācītājkundzes bija gatavas savam kalpošanas darbam, daudzas no viņām bija beigušas eparhijas sieviešu skolas, kurās reizē ar vidējo izglītību apguvušas arī draudzes dzīvē nepieciešamās zināšanas.

Priesteris visu dzīvi kalpoja savā draudzē, un viņa pienākumus visbiežāk pārņēma dēls vai kāds no tuviniekiem. Šāda pārmantojamība deva iespēju savu draudzi labi pazīt. Priesteris nemeklējās pāriet uz citu draudzi, vēl jo vairāk – šādu pāriešanu pat uzskatīja par nāves grēku.

Tik tiešām – no draudzes nedrīkst aiziet. Padomājiet paši: ja reiz draudzes ļaudis tevi sauc par tēvu, tad kā gan tu varētu no viņiem aiziet? Kā lai tu uzdrīkstētos izvēlēties, kā mainīt viņus pret kaut ko citu? Jā, protams, priesteri attaisnosies: Man, raug, jārūpējas par savu bērnu izglītību, man vajag dzīvot pilsētā, nevis nīkt kaut kādā ciematā...” Bet vai tā vairs ir sekošana Kristum? Kauns pat iedomāties, ka priesterim iespējamas šādas prasības. /2.03.76./

* * *

Būt draudzes ganam – tas nozīmē atdot savu dvēseli par savām avīm. Un ja tā reiz izlemts, tad vai iespējams vēl sacīt: “Man šī draudze neder, jo tur nav ērtību, nav kora reģenta, trūkst dziedātāju, lasītāju, un vispār neviens uz dievnamu nenāk.” Vai tā saka draudzes gans? “Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm”(Jņ.10:11). Pat tad, ja vietā, kur esi norīkots, būtu tikai viens cilvēks, tik un tā dzīvo un centies viņa dēļ un viņa labā ziedo savu dvēseli! (Lielā Gavēņa 5.ned. 76.)

Svētnieks Afanasijs Lielais visu dzīvi atcerējās: “Pusaudža gados es apmeklēju starecu (sirdsšķ. Antoniju Lielo) un tiku pagodināts tiktāl, ka drīkstēju nomazgāt viņa kājas.” Tā nākošais svētnieks jau kopš bērnības jutis Dieva aicinājumu.

Var gadīties arī, ka cilvēkam nav bijis tik skaistas, priecīgas un svētīgas bērnības, un aicinājums sāk izpausties jau brieduma gados. Bet arī tad nevajag noskumt un zaudēt dūšu. Jo Dievs aicina it visus un it visiem dāvā Savas svētības pārpilnību. Tikai tev no savas puses jāievēro viens noteikums. Vai atceries, kā Jēzus vaicāja Pēterim: ““Sīmani, vai tu mani mīli?” Tas viņam saka: “Tiešām, Kungs, es Tevi mīlu.” Vēl otru reizi viņš tam saka: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?“ “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es mīlu!” Un kad Kristus tam teica trešo reizi, Pēteris noskuma un sacīja: “Kungs, tu zini visas lietas, tu zini, ka es Tevi mīlu.” Un Jēzus saka: “Gani manas avis!””(Jņ.21:15-17). Tad nu redzat, uz kā dibināta priesterība: ja mīli Jēzu, tad kļūsti par draudzes ganu. Tādēļ lai katrs sevī meklē nevis ko citu, bet tieši mīlestību uz Kristu!

Iesvētot priesteri, bīskaps uzliek uz viņa galvas savas rokas. Kas tā par svētību, kas tas par spēku, ko iesvētāmais saņem? Varbūt kāda vara? Nē, tā ir līdzcietīgās mīlestības svētība. Kopš šī brīža viņam ir jājūt līdzi visiem grēciniekiem, visiem, kas alkst pēc Dieva palīdzības. Tādēļ jau mums ir dota svētība piedot grēkus, lai varētu cilvēkiem noņemt to smagumu. Padomājiet, kādēļ Jēzus neteica: “Sodiet viņus, tiesājiet, nosakiet stingrus noteikumus...” Tāpēc, ka grēks jau pats par sevi ir visbriesmīgākais sods, kuru turklāt cilvēks pats ir atbilstoši nopelnījis. Tādēļ ikvienam grēciniekam ir īpaši nepieciešama Dieva žēlastība un to līdzdarbība, kam Dievs šādu žēlastību ir uzticējis. /15.05.76./

* * *

Sūtot mācekļus sludināt, Jēzus tiem piesaka neko neņemt līdzi ceļā (Mt.6:8). Kādēļ? Tādēļ, ka “strādniekam sava barība pienākas”(Mt.10:10). Tātad, ja sludinātājam nekā nav, nepieciešamība piespiedīs viņu pūlēties, darboties, sludināt. Cik brīnišķīgs padoms tagadējiem draudžu ganiem! Ne jau par to jādomā, kā dzīvot, kā pastāvēt, kur apmesties, un vai draudzē ir pietiekami daudz ticīgo, bet gan par visbūtiskāko, visvērtīgāko: par Dieva uzticēto uzdevumu. Dievs sūta tevi, uztic tev Savus vīnogu stādus, uztic tos, par kuriem Viņš gāja Krusta nāvē. Tāds ir tavas kalpošanas saturs, tāda ir tās būtība. Un sastaptajām grūtībām ir tevi vēl jo vairāk jānoskaņo uz uzcītīgu darbu un nopietnām rūpēm par tiem, ko Kristus tev uzticējis. Tieši tāds draudzes gana darbs pašlaik ir nepieciešams. Ja šādas attieksmes nebūs, tad jo drīz varēsim apglabāt pēdējās ticības un Baznīcas tradīciju atliekas.

Vide, sabiedrība, kurā ienāca apustuļi, nebija kristīga. Viņi paši radīja ticīgos, sludinot apkārtējiem Labo Vēsti. Tā arī tagad. Mums ir cilvēkiem kaut kas jāatnes, jāspēj viņus saprast. Kristus deva apustuļiem svētību piedot grēkus, izdzīt ļaunos garus un dziedināt slimos. Ar šiem pašiem līdzekļiem draudzes gana darbs jāveic arī tev. Un vai gan pasaulei var būt kaut kas vēl vērtīgāks par to, ka tā caur tevi saņem grēku piedošanu? /22.09.76./

* * *

Kādēļ priesteri nesludina Dieva Vārdu? Tādēļ, ka nezin, ar kādām problēmām cilvēki dievnamā ieradušies. Ja tu to zināsi, tad arī runāsi. Neko nevajadzēs izdomāt – pats Dievs tev pateiks priekšā īstos vārdus. Viņš zina, kas tev jāsaka. Un ne jau velti ik dienas tiek lasīts Dieva Vārds. Šie Dievvārda lasījumi ir atbilde uz taviem jautājumiem, tavām vajadzībām. Atliek tikai pašam pārdzīvot tajos sacīto un censties tam pievērst arī citu cilvēku uzmanību. /4.08.77./

Par Baznīcu

Skumja un nožēlojama ir 11.gs. otrajā pusē notikusī Baznīcas sadalīšanās. Kaut arī jau līdz tam pastāvēja atsevišķu rituālu un svētku atšķirības, tomēr līdz pat 11.gs. Dieva Baznīca visā pasaulē bija vienota. Pamazām Dieva Baznīcā tika ienestas te vienas, te otras tīri cilvēciskas kaislības un aprēķini, līdz beidzot notika apkaunojošā šķelšanās. Kristus gan tika sacījis: “Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī, un es tevī”(Jņ.17:22). Bet gan pienāks laiks, un arī šī lūgšana piepildīsies. Dieva Baznīca vienmēr lūdzas par visu Baznīcu vienotību. Gan Dievs dos, un ne jau cilvēku pūliņi, bet Dieva griba un Pestītāja lūgšanu spēks atnesīs svētīgākus, laimīgākus laikus, un mēs visi vienotām mutēm un vienotām sirdīm apliecināsim savu ticību Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. /9.06.73./

* * *

Dieva Baznīcai nākas izturēt ne tikai no ārpuses nākošos pārbaudījumus, bet tā it bieži sastopas arī ar cilvēka prāta patvaļu. Tieši tā jau ir mūsu skaudrākā sāpe un rūgtākā nelaime, ka daudzi it kā ticīgie patiesībā atrodas tālu no pestīšanas, jo vēlas dzīvot nevis pēc Dieva, bet gan paši pēc sava prāta. Tieši tādēļ viņiem nākas sastapties ar tik daudzām grūtībām, bēdām un bezcerību. /10.06.73./

* * *

“Mana dvēsele teic augsti to Kungu, un mans gars priecājas par Dievu manu Pestītāju” (Liturģija, 3.antifona 1.pants). Tieši tādēļ jau mēs esam atnākuši uz dievnamu, tādēļ esam ieradušies klosterī. Paldies Dievam, pie mums turpat visa baznīca dzied šos vārdus. Tas arī ir Baznīcas īstais, patiesais dievlūdzēju gars, kad mēs sirds vienkāršībā un savu spēju robežās dziedam, lūdzam un daudzinām Dievu. Tieši tas jau ir patiesais dievkalpojuma skaistums, ka visi tā dalībnieki it kā kļūst par vienu brīdī kad visu lūpas un sirdis apvienojas vienotā Dieva daudzinājuma dziesmā...

Nupat minētais liecina, ka viens bez citu līdzdalības cilvēks pestīšanu nevar sasniegt. Ne velti Kristus ir teicis: “Kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis” (Lk.14:27). Bet nest savu krustu ir grūti. Pat mūsu Pestītājam Kristum, Visuvarošajam un Visusvētajam Dieva Dēlam, kad viņa spēki ceļā uz Golgātu bija izsīkuši, palīdzēja Kirēnas Sīmanis. Tāpat un vēl jo vairāk palīdzība ir vajadzīga ikvienam no mums.

Tādēļ jau Dieva Baznīcā ir garīdznieki, bet klosteros - arī stareci, lai palīdzētu mums krusta nešanu samērot ar saviem spēkiem, lai to atvieglotu mums paceļamā smagumā. Ja tu šādu kārtību smādē un nejūti pēc viņiem vajadzību, tad neko darīt: krīti, stiep pats, un, kazi, varbūt tā arī nespēsi panest savu krustu. Tomēr tas ir, noteikti ir jāaiznes līdz galam! Jo Pestītājs taču sacījis: “Bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts” (Mt.10:22). /22.06.73./

* * *

Mums ir jāspēj pielāgoties situācijai, kādā tagad atrodas Baznīca. Dieva Baušļus šais laikos vairs nemāca, arī labdarības iestāžu nav. Šīs rūpes tagad uzņēmusies valsts. Kas paliek mums? Sirds un labā griba. Savu labo gribu mums jāvelta Kristum, bet sirdi - kalpošanai saviem tuvākiem. Tad arī Dieva Baznīca zels un plauks, un neviens vairs nesauks mūs par atmirstošām pagātnes paliekām. /31.05.73./

* * *

Nožēlojams stāvoklis var iestāties ne tikai sabiedrībā, bet arī Dieva Baznīcā. Tad kā no šāda stāvokļa izkļūt? Pazīstamais askēts un garīgo darbu sacerētājs svētnieks Ignatijs Brjančaņinovs ir sacījis: “Jā, tādi laiki pienāks. Un skaties, ka tu ar savu vājo roku nemēģinātu apturēt to, ko pieļāvis Dievs. Pietiks, ja tu sapratīsi sava laikmeta garu un novērsīsies no tā.”

Mums ir labi jāizprot apstākļi, kādos dzīvojam, tad arī varēsim kaut ko iesākt. Palīdzēs tava sirdsapziņa un Svēto Rakstu vadība. Citu padomdevēju tev nevajag. /11.07.73./

* * *

Baznīca ir Kristus augums, un, kā jau Pestītāja augums, tā ir svēta. Šai savā augumā Kristus jūt ikvienu vismazāko skabardziņu, ik sīkāko sāpīti. Dieva Dēls izjūt un skaudri pārdzīvo stāvokli, kādā atrodamies. Tāpēc pajautāsim paši sev: vai mēs esam paklausīgi? Vai uzņemam sevī Viņa dāvāto svētību? Raug, Viņš priecājas... Un mēs saprotam, kādēļ Viņš ir mums dāvājis Savu Kausu. Viņš mums to devis, lai tā parādītu, ka mēs un Dieva Dēls esam viena asins, ar Asinīm izpirkti, Viņa iegūti... Jo Viņš ir nevis vienkārši izrādījis mums Savu žēlastību, bet mūsu sirdis un dvēseles padarījis par Dievišķās Trīsvienības mājokli.

Svētais Gars nevar iemājot nešķīstā dvēselē. Tādēļ Kristus izdarījis tā, lai cilvēks kļūtu svēts, uzņēmies uz Sevis visus cilvēku grēkus un viņu dēļ aizgājis Krusta nāvē. Tā nu Dievs ir ne tikai mūsu Radītājs, Viņš mūs ir arī uzņēmis Sevī, un mēs tagad esam Viņam piederoši.

Tad sakiet, vai pēc tā visa vēl var būt kāds attaisnojums tam, ka mēs netopam glābti, vai iespējama atvainošanās par to, ka nedzīvojam mums dotajā svētības karaļvalstī un nejūtam šo mums dāvāto Svētumu? /6.11.73./

* * *

Apstākļi, kādos šobrīd atrodas Baznīca, ir krietni vien ierobežoti, tomēr Dieva Baznīcas Garu iegrožot nav iespējams. Tāpat kā “Dieva Vārds nav saistīts” (2.Tim.2:9), tā arī Dieva svētība nav sasaistāma. Tieši tur, kur ir vissmagākie apstākļi, tur, kur atrodas vislielākie, visbezcerīgākie grēcinieki, tur klāt būs arī Dieva Baznīca un tieši tur vislabāk būs jaušama Dieva svētības visvarenība.

Pieceliet pakritušu, turpat vai mirušu grēcinieku, un redzēsiet, cik viņš jums būs pateicīgs! Dieva Baznīca tieši to dara: paceļ kritušos, padara tos labus un parāda tiem pareizo ceļu. Un kādreizējie grēcinieki, vai re, iet līdz pat krustam, līdz pat nāvei... /19.02.76./

* * *

Ieskatieties, kā Dieva Baznīcas liktenis atainojas svēto dzīves gājumos. Raug, svētnieki Jānis Zeltamute, Bazils Lielais, Grigorijs Teologs. Kādi viņi bija darbarūķi, kā mīlēja Dieva Vārdu, kā rūpējās par Baznīcu! Bet vai viņi dzīvoja godībā un slavā? Nē, gluži otrādi, lielās grūtībās. Jā, jā, tik diženi svētnieki, un pat viņi savas dzīves laikā neredzēja, kā viņu apsētie lauki nes augļus. Šo svēto ļaužu pūliņi ir paraugs, kā ikvienam no mums censties un darboties savā druvā.

Šobrīd Dieva Baznīca pārdzīvo īpašu laiku, kurā vēl vairāk nekā citkārt nepieciešamas tādas personības kā Jānis Zeltamute, Grigorijs Teologs, Bazils Lielais. Kādēļ? Tādēļ, lai norādītu pareizo virzienu un saprastu Baznīcas stāvokli. It bieži gadās, ka augstus amatus ieņemoši ļaudis neizprot ne situāciju, kādā Dieva Baznīca atrodas, ne arī šī stāvokļa patieso būtību. Turklāt ne vien neizprot, bet pat palīdz jo drīzāk apglabāt pēdējās ticības paliekas. Kādēļ tā notiek? Tādēļ. ka cilvēks dzīvi iekārto pats pēc sava prāta. Taču tā ir jāceļ uz Dieva Vārda stiprajiem pamatiem. Minētie svētnieki Dieva Vārda labā tik ļoti pūlējās tieši tādēļ, lai paši spētu pilnīgāk izprast Dieva aicinājumu un savu atbildību Baznīcas priekšā, kā arī lai labāk spētu ietekmēt ļaudis. To pašu var attiecināt arī uz mums: ja mēs iemīlēsim Dieva Vārdu, tad ikviens no mums darbosies atbilstoši aicinājumam un būs savā īstajā vietā. /20.02.76./

* * *

Brāļi un māsas, vai jūtat, kā tuvojas noturīgs, skaidrs un spēcīgs ticības uzplaukums? No kurienes? No Dieva Baznīcas? Nē, no mūsu jaunatnes. Tagadējā jaunatne ir izglītota, tā lieliski redz un saprot neticības augļus. Tie viņus neapmierina, viņi meklē ko citu. Saskārušies ar Evaņģēliju, viņi sāk to ne tikai centīgi lasīt, bet arī saskaņā ar to dzīvot, lūgt Dievu...

Pašlaik tiek radīti tādi ārējie apstākļi, kuri atrofē un degradē visu, kas saistīts ar reliģiju. Bet vai bieži iedomājam, ka tā ir tikai ārējā puse, vai neaizmirstam paraudzīties, kā klājas iekšējam cilvēkam? Agrāk, kad cilvēkos vēl valdīja Pareizticība un dievbijība, viņos nebija vērojama stingra un apzināta meklēšana, savukārt tagad ļaudis sāk meklēt ticību, jo visu apņemošajā tukšumā vienkārši nespēj bez tās pastāvēt. Cilvēks apzinās, ka dzīvot bez Dieva palīdzības un svētības ir vienkārši baisi un saprot, cik maldīgās domās mēs par sevi mēdzam būt....

Iepriekšminētais liecina par to, ka cilvēkā aug nepieciešamība pēc ticības. Tik - vai mēs tai atsaucamies, vai uzklausām šo savas iekšējās pasaules vajadzību? Vai tikai nav tā, ka mūsos piepildās Pestītāja vārdi: “Dieva Valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus” (Mt.21:43). /8.10.76./

* * *

Par lūgšanu

Cilvēks jūt vajadzību pēc pārdabiska dievišķā piemeklējuma, kāds sasniedzams dziļā, godbijības pilnā aizkustinājumā un lūgšanā. Arī Svētie Tēvi savās garīgās dzīves pamācībās pievērš uzmanību tam, ka cilvēka garīgā augšana un pilnveidošanās notiek tieši pārdzīvojot aizkustinājuma jūtas. Savukārt aizkustinājums rodas tad, kad cilvēks jūt sevi pastāvīgi atrodamies Dieva Vaiga priekšā. Būdams Dieva vaiga priekšā, cilvēks dievbijīgā mīlestībā un svētbijīgās trīsās vēro Viņu ar savām gara acīm. Par Sārovas Serafimu ir teikts: “Sirds aizkustinājumā viņš iemantoja Kristus mīlestību”. Kad pie cilvēka atnāk patiess aizkustinājums, tad vairs nav vajadzīgi ne vārdi, ne arī kādas citas ārējas izpausmes.

Tieši šādu aizkustinājumu mūsos raisa Lielā Gavēņa laika dievkalpojumi. Visi Lielā Gavēņa dievkalpojumi, teksti un riti apliecina cilvēka pazemību Dieva priekšā. Šī iemesla dēļ arī ik pēc lūgšanu virknes runājama Ēfraima Sīrieša lūgšana “Kungs manas dzīvības valdītājs...”/28.03.73./

* * *

“Pasargi mani no melu ceļiem, bet dāvini man savus baušļus” (Ps.119:29). Jānis Zeltamute, to komentējot, saka: “Dāvid, ko tu runā? Tu taču redzi savā priekšā bezdibeni, vai tiešām tu pats nevari noiet no šī ceļa, lai nenokristu?” Tomēr nē. Un tā jau cilvēkam mēdz būt: redz savā priekšā bezdibeni un nevar to apiet... Tādā stāvoklī atrodas Dāvids, tādā stāvoklī atrodas ikviens grēcinieks. Priekšā atplēties bezdibenis, bet viņš, vai tu re, nespēj noiet malā no nāvē vedošā ceļa! Tad nu viņš lūdz: ”Dievs, es pats nevaru noiet malā, pasargi mani, noved malā vai pagriez ceļu nost no bezdibeņa!” Šai vēlmē jaušama dziļa gudrība un liela Dievišķās Patiesības apjausma. /30.05.73./

* * *

Mūs visus gaida nāve, un mēs visi agrāk vai vēlāk izlaidīsim savu dvašu. Bet būtu brīnišķīgi, ja arī mēs savu dzīvi varētu beigt tā kā savu zemes dzīvi beidza mūsu Pestītājs Kristus. Kādā savu baismo ciešanu brīdī Dieva Vienpiedzimušais Dēls sauc un lūdz savam Tēvam: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” (Mt.27:46). Pestītāja garīgās un fiziskās mokas bija tādas, ka tikai saukt un saukt... Tā arī ar mums - lai arī kāda būtu bijusi mūsu dzīve un darbi, ja arī mēs tā mirsim, mūsu Kungs dāvās mums Debesu Valstību. Kristus ir rādījis paraugu, kā mums noslēgt savu dzīvi: “Tēvs, es nododu savu garu Tavās rokās” (Lk.23:46). Jā, būs arī mums grūti, briesmīgi brīži, cilvēks svaidīsies neziņā un nolādēs savu dzīvi. Bet kādēļ gan arī mēs šādos brīžos nevarētu sacīt: “Es nododu savu garu TAVĀS rokās...” Lai šāds tavas ticības apliecinājums lielos pārbaudījumos tev kļūst par pakāpienu, kas no laicīgās un grēkpilnās dzīves ieved jaunā - svētā, svētlaimi sniedzošā un mūžīgā dzīvē. Domāsim par šo brīdi un gatavosimies tam! Ja cilvēks šim pēdējam pārbaudījumam negatavosies, viņu var piemeklēt apstākļi, kas neļauj apjēgt notiekošo, vai arī pēdējā brīdī uzklupt un visu izpostīt izmisums./3.06.73./

* * *

Evaņģēlijā Kristus saka: “Jūsu tēvs jau zina, kā jums vajaga, pirms jūs Viņu lūdzat.”(Mt.6:8). Tad kādēļ mums vispār lūgt? Jūs jau zināt, kā notiek skolā: ja skolnieks ir neapķērīgs, skolotājs cenšas atkal un atkal atkārtot mācāmo, lai skolnieks mācību vielu tomēr kaut kā iekaltu. Tā, raug, mūsu dvēseļu vēsums, mūsu nepastāvība un centības trūkums liek Dieva Baznīcai kalt mūsu galvās: “Kungs, lūdzu sadzirdi mūs, sadzirdi mūs, Valdniek, lūdzu sadzirdi mūs, Svētais!”

Un vēl kas: daudzi no mums ir necienīgi, kamēr citi – cienīgi un ļoti godājami. Un tad ir tā kā ar malku: ja to kurinot starp sausajām pagalēm gadīsies kādas slapjas, no kopējās liesmas aizdegsies arī tās. Tāpat notiek ar mums.

Mēs ceram, ka notiks tā kā apustulis teicis: “Aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti”(Jēk.5:16). Tādēļ sirds vienkāršībā un pazemībā lūdzam: “Kungs, lūdzu, - to dēļ, kas lūdz Tevi kopā ar mums - apžēlo arī mūs!” /24.06.73./

* * *

Kristus Kauss sevī ietver pašu pilnību. Tādēļ arī Svētie Tēvi teic, ka Svēto Dāvanu uzņemšanas brīdis, kad, Pestītāja vārdiem runājot, “Jūs esat Manī un Es jūsos”(Jņ.14:20), sniedz tādu tuvību, ka mēs varam lūgt mūsu Kungam itin visu, un Viņš mums šādi lūgto arī dos. Lai arī cik lielas būtu tavas kaislības, lai arī kādi būtu tavi grēcīgie ieradumi, visi šie netikumi tiks uzvarēti. Tikai uztici mūsu Pestītājam Kristum savas vājības, uztici savu nevarību un grēcīgumu Visdižākajam Stratēģim, tad Viņš pievarēs visas tavas kaislības, kā arī dāvās tev svētumu, stingrību un spēku. /25.06.73./

* * *

Dievnamā kopānākuši mēs dziedam: “Laba lieta ir tam Kungam pateikties un dziedāt Tavam vārdam, Tu, Visaugstākais. Paust rītos Tavu žēlastību un naktīs Tavu uzticību”(Ps.92:2,3). Kam pieder šie vārdi? Pravietim Dāvidam. Viņš bija valsts vadītājs, uz viņa pleciem gūlās daudzas dažādas rūpes, viņš bija arī ģimenes tēvs, bet vai dzirdi: “Paust rītos Tavu žēlastību un naktīs Tavu uzticību!” Kā gan viņš atrada laiku šādai žēlastības un uzticības paušanai? Atrada! Un, vai re, citā psalmā atzīstas: “Ar asarām naktī es slacinu savu gultu”(Ps.6:7). Tātad atpūtas brīžus viņš vadīja raudot un domājot par Dieva Baušļiem. Raugi nu, cik gudri un uzmanīgi mums jāvada sava dzīve! Pat īsais miegam dotais laiks mums jāpiepilda ar dziļām pārdomām par Dieva Baušļiem un asarām. Jā, jā, asaras pašas no sevis sariesīsies, tikko skaidri un nopietni pārdomāsi savu dzīvi un aizgājušo dienu. Arī Svētie Tēvi saka: “Tam, kurš grib kļūt patiesi dievbijīgs, naktīs ir sevi jo īpaši jāpārbauda.” Vakarā šādi visu pārbaudot un pārdomājot, cilvēks redz visu labo un ļauno un apņemas nākošo dienu vadīt saskaņā ar Dieva gribu. /25.07.73./

* * *

Bez lūgšanas it vienmēr un visur - gan iekšienē, gan ārienē - ir tikai viens vienīgs tukšums. Arī mūsu ticībai tad nav jēgas, jo zudis tās iekšējais saturs. Lūgšana ir cilvēka patiesais mērs. Tieši, centīgi lūdzot Dievu, cilvēks kļūst tik laimīgs, tik laimīgs...

Uz lūgšanu mūs aicina it viss. Nepastāvīgā un briesmu pilnā cilvēka dzīve un tas, cik vājš un mazspējīgs, cik nepārliecināts un nedrošs viņš jūtas. Lai arī kādā situācijā būdams, bez Dieva svētības cilvēks ir tik nožēlojams... Jā, viņš var būt spējīgs, apdāvināts, citādi lielisks un pat slavens, tomēr savā dvēselē ir un paliek nožēlojams grēcinieks. Cilvēks nekad nevar palikt tai pašā stāvoklī. Mūždien viņam jāpārcieš dažādi uzbrukumi un kārdinājumi, turklāt visbiežāk kārdinātājas ir paša kaislības un kārības (skat. Jēk.1:14). Nu, sakiet, kā lai te nemeklē, kā lai nelūdz pēc Dieva palīdzības?!

Parasti ir tā, ka cilvēks vēl īsti nav iesācis lūgties, kad Dievišķās svētības apgaismība jau klāt. Raugi, cilvēks ir pakritis, un piepeši apjauš savu nodarīto. Viņš lūdz, atbilstoši iespējām nolasa kaut ko situācijai atbilstošu, un... Cik ātri pie viņa ierodas gara miers! Mēs neko vēl neesam sasnieguši, neko paveikuši, bet Dieva pasaules miers jau ienāk mūsos. Vai atceries, kas to ataicināja? Lūgšana... /1.08.73./

* * *

“Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit” (Mt.21:22). Tātad, lai Dievam lūgto arī saņemtu, tam ir ļoti jātic. Jūs esat atnākuši uz Dieva Baznīcu un tur sastopaties ar dažādām lūgšanām, kanoniem, īsiem un gariem dievkalpojumiem... Bet vai Dievam tas viss maz ir vajadzīgs? Nē, nepavisam. Jo ne jau mūsu pļāpāšanā Viņš klausās (skat.Mt.6:7). Visa šī rosība vajadzīga tikai, lai darītu mīkstākas mūsu sirdis. Jo Dievam ir vajadzīgs tikai viens - mūsu sirdis. Un mūsu grēku nožēlai - tikai visīsākā muitnieka lūgšana: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!”(Lk.18:13).

Ienākot dievnamā, mums vissvarīgākais ir, cik vien iespējams, sakārtoties un sakoncentrēt visu uzmanību savā sirdī. Bet - kas notiek? Mēs kļūstam izklaidīgi, it kā izsējam sevi uz visām pusēm, dusmojamies, ja kāds neīstajā brīdī piecēlies, kaut ko ne tā pateicis vai paskatījies, nostājies “manā” vietā, un tamlīdzīgi. Galvā maisās tādas domas, kādas pat atslābinājuma brīžos prātā nenāk, un - še tev nu - baznīcā par to domājam. Kāpēc tā notiek? Kāds ir šī tukšuma, šīs izklaidības un pasaulīgās nīcības iemesls? Tāds, ka mums, nostājoties Dieva priekšā, pietrūkst sirds vienkāršības un patiesīguma. Tāpēc arī viena vienīga lūgšana: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” - tas arī viss. Neprāto lieki. /20.08.73./

* * *

Nekad neļaujiet sevī ienākt šaubām! Gadās, ka domājam: “Raug, tā, mēs lūdzam, bet mūsu lūgšana laikam nav sadzirdēta, jo lūgto neesam saņēmuši.” Bet, ak vai, cilvēciņ, vai tiešām tu Dievu gribi padarīt par savu pakalpiņu, kurš tev klausītu uz vārda? Debesu Tēvs ir siržu Redzētājs, Viņš zina visus tavus noslēpumus un visu, kas tevi sagaida. Tādēļ, ja reiz tu esi Viņu lūdzis, tad tava lūgšana nekur nezudīs. Dievs nevienam parādā nepaliek. /20.08.73./

* * *

Īsti kristīga dzīve iespējama tikai tad, ja cilvēka sirdī iemitis lūgšanas aicinājums: “Kungs Jēzu Kristu Dieva Dēls, esi man grēciniekam žēlīgs”. Jā, brāļi un māsas, ikvienā no mums rit gan garīgā dzīve, gan arī tikumiskā cīņa. Kā mums saglabāt savu krietnumu? Padomā, kādēļ notiek tā, ka tu atkāpies no Dieva gribas un krīti? Tādēļ, ka esi sevī zaudējis lūgšanas garu. Ja tu viss būsi lūgšanā un saskaņā ar Dievu, tu nekritīsi. Paanalizē sevi, savas klupšanas iemeslus. Sāc ar domu, tad jūtu, un visbeidzot nonāksi pie tik briesmīgajiem fiziskajiem kritieniem. Kādēļ tie? Tādēļ, ka tavā sirdī bija tukšums. Atnāca sātans, iesēja tajā grēcīgo iekāru sēklu, un, raugi, cilvēks krīt. Viņš bija aizmirsis lūgšanu un laikam arī apustuļa Pāvila vēlējumu: “Esiet priecīgi vienumēr; lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums” (1.Tes.5:16,18). Ja gribi noturēties tīrībā un svētumā, lūdz bez mitēšanās! Bet, tiklīdz tu kaut vai mazliet aiziesi izklaidībā un tavās domās ienāks citi, ne vairs lūgšanas vārdi, līdz ar tiem klāt būs arī ļaunums. /17.02.76./

* * *

Kristīga dzīve - tas nozīmē vienmēr saglabāt savu uzticību Dievam un apzināties, ka tevis dēļ Dieva Dēls ir nonācis uz Zemes un miris Krusta nāvē. Un neaizmirst par Dieva mīlestību, kuru Viņš mums novēlējis. Vēl Viņš mums ir atstājis Savu Dievišķo Vēsti un Savu Dievišķo Vārdu. Tādēļ, lai arī cik ļaunā un izmisuma pilnā stāvoklī tu kādreiz atrastos, zini, ka tev ir Vārds, kuram “locās visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē” (Filip.2:10). Jau Vecajā Derībā pravietis par to teicis: “Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks tā Kunga vārdu” (Joēla 3:5).

Cilvēka dvēsele ir kā trauks, kas ar kaut ko jāpiepilda. Ja šī pildījuma, šī satura nav, tā savā tukšumā neizsakāmi cieš. Dvēselei vajadzīgs vislabākais pildījums - Kristus vissaldākais vārds.

Gadās ka cilvēks slimo un viņa galvā rosās visšausmīgākie murgi, līdz visbeidzot pārņem pilnīgs izmisums. Taču tev nav nekāda iemesla apjukt, samulst. Jo Tev taču ir dots Dievišķais Vārds: “Kungs Jēzu Kristu Dieva Dēls, esi man grēciniekam žēlīgs”. /76.g.maijs/

* * *

Cenšoties dzīvot krietnu, tikumīgu dzīvi, tu kļūsi arī radošs. Tu ievērosi un pievērsīsi uzmanību visam: ne tikai kārdinājumiem, bet arī dažādiem nodomiem un vissīkākajām dvēseles kustībām. Ievērosi un nopietni pret šīm parādībām izturēsies. Tad arī sapratīsi, ka tava lūgšana bieži mēdz būt pasaulīgi nīcīga un nešķīsta, un sāksi domāt: ko iesākt?

Lūgšanā gluži kā spogulī atainojas tava aizvadītā diena. Kā esi aizvadījis dienu, tāda arī ir tava lūgšana. Lūgšana nedzimst brīdī, kad lasi noteiktu tās tekstu. Lūgšanai jāgatavojas visu dienu - strādājot, kaut kur ejot... Kā? Vienkārši nepieļauj tajā neko sliktu.

Lūdzot Dievu, cilvēks attīra savu apziņu, iekšēji domā. Bet domājot atklājas arī iekšējās kaislības. Šai lūgšanas koncentrācijas laikā viss var notikt, arī sātans neguļ un cenšas to izmantot. To tu sapratīsi tad, kad būsi iemīlējis lūgšanu. /76.g.maijs/

* * *

Lūgšana ir visdižākā liecība par cilvēka labajām īpašībām, par viņa patieso skaistumu, vērtību un tiesībām. Lūgšana ļauj mums nostāties Dieva priekšā kā Viņa mīļotajiem bērniem. Tā atklāj visdārgāko, vispatiesāko, kas vien cilvēkā ir. Lūgšana dara mūs možus, dziedē un apliecina mūsu ticību nemirstībai. Visaugstāk vērtējamais un godā turamais laiks cilvēka dzīvē ir tas, kurā viņš vēršas pie sava Debesu Tēva - pie Dieva.

Ja tu tiešām patiesi lūdz, tad tev ne no kā, pat no nāves, nav jābaidās. “Jā, mans Kungs, es tiešām esmu daudz grēkojis, tik daudz, ka briesmīgi to atcerēties. Un es nemaz necentīšos atcerēties, es tikai sacīšu: “Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, esi man grēciniekam žēlīgs!”, un tad Tu, mans Dievs, ņemsi manus grēkus Savās rokās”. Un Viņš ņems un tiks ar tiem galā. Citādi būs, ja mēs sagribēsim paši sakārtot savu dzīvi, paši tikt galā ar saviem grēkiem. Mums aizrausies elpa, mēs varam nosmakt paši savā smirdoņā un nekrietnībā. Tādēļ sacīsim: “Bet es zinu, ka manis dēļ Kristus ir pie Krusta miris, raug tā! Es mīlu Viņu un lūdzu Viņam: “Kungs Jēzu Kristu Dieva Dēls, esi man grēciniekam žēlīgs”. Āmen. /23.07.76./

* * *

Par mūka aicinājumu

Ir cilvēki, kuri jau kopš bērnības sevi pilnīgi atdod kalpošanai Kristum, nesot paši sevi kā ziedojumu Dievam. Sv. Antonijs Lielais saka, ka mūka dzīves pamatā ir tas, ka cilvēks ir apzinājies savu pilnīgo bezpalīdzību, tādēļ uzklausa padomus un pastāvīgi domā par nāvi. Šāds dzīves saturs sniedz cilvēkam izturību un spēku cīnīties ar kaislībām, kā arī daudzus gadu desmitus pavadīt askētiskos sasniegumos un nepagurt. Pazemīgs cilvēks dzīvē vadās nevis pēc savas gribas un vēlmēm, bet gan pēc pieredzējušo starecu padomiem, tātad - atrodas drošībā. /28.05.76./

* * *

Dzīve klosterī ir skaista un viegla tad, ja tā ir atklāta un vaļsirdīga. Pretējā gadījumā dzīve kļūst tukša un grūta. No ārpuses viss var šķist skaists un mirdzošs, bet cilvēka iekšējais stāvoklis ir nelaimīgs, nožēlojams un pat apkaunojošs. /22.06.73./

* * *

Laiks, kurā mēs dzīvojam, ir īpašs. Agrāk tika pasniegtas Dieva Bauslības stundas, bija īpašas Baznīcas mācību iestādes, bet tagad pat semināri ir retums. Tomēr Dieva Baznīcas dievnami arī mūsdienās ir un paliek kā dievbijības skola. Baznīca pēc savas būtības ir patiesības balsts un pamats (Skat.Tim.3:15), tātad tai ir jāsludina visskaidrākās, visnepieciešamākās un vitāli svarīgākās dzīves patiesības, jāmāca cilvēkiem īstā patiesā kristietība.

Protams, ir labi, ja regulāri apmeklējam dievnamu, bet kādu gan vārdos neizsakāmu laimi sniedz klostera dzīve! Klosterī ik dienas notiek dievkalpojumi, un, ja cilvēks tos apmeklē un uzcītīgi klausās, tad gadā dzird nolasām visus četrus evaņģēlijus un Apustuļu Darbus, bet Lielajā Gavēnī arī daļu no Vecās Derības. Pie galda tiek lasīti svēto dzīves apraksti... Tā ik gadus klostera iemītnieka gara acu priekšā aizrit ne vien semināra, bet pat akadēmijas un visu labāko Dieva Baznīcas teoloģisko zinību kurss. Dieva Baznīca ikvienam klostera iemītniekam ik dienas atklāj 2000 gados uzkrāto gudrību...

Pasaulīgo draudžu dzīvē dievkalpojumi notiek tikai svētku reizēs un zaudē to veselumu, kāds tiem piemīt klosteros. Tādēļ arī klosteru iemītniekus sauc par eņģeļiem līdzīgiem. Viņi līdzinās eņģeļiem, jo dzīves lielāko daļu pavada tā, it kā atrastos nevis uz zemes, bet gan Debesīs. Viņi daudzina Dievu, klausās Dievs Vārdu un iepazīst Baznīcas bagātības.

Pasaules ļaudis visa minētā vietā esošo tukšumu var aizpildīt ar centīgu Dieva Vārdu lasīšanu. Tie, kas savu dzīvi nolēmuši veltīt svētkalpošanai, mācās seminārā un akadēmijā, tomēr pat viņiem trūkst tās pilnības, kāda tiek sniegta centīgam klostera iemītniekam. Palasiet grāmatu “Gavēņa Tridione?”. Kādas tajā ir gara bagātības, cik lieliska cilvēka psiholoģijas zināšana! Un “Raibā Tridione” - kādi tie ir vareni cilvēka dvēseles svētki, kad tā jau šeit, uz zemes, piedzīvo Paradīzes prieku! Kristus Augšāmcelšanās svētku brīnišķīgais kanons... Un tā no gada gadā. Tādēļ ik mūks, it īpaši, ja viņš klosterī atrodas jau kopš bērnības, ir piesātināts ar apbrīnojamu Dieva gudrības spēku un nespēj vien beigt priecāties par sevī esošo daiļumu. Tomēr viņam ir arī jāpadomā par to, ko viņš pats var šim daiļumam pievienot. Jo ne velti Pestītājs ir teicis: “Kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa” (Mt.12:30).

Īpašu nozīmi klosterī piešķir arī Kristus Kausam.

Tā, raugi, realitātē izskatās kristīgās dzīves pilnība un labākais ceļš uz pestīšanu. /26.07.73./

* * *

Klosterī tev sava dvēsele jāuztic kāda aprūpei. Šeit ir priekšnieks, kurš gādā par klostera saimnieciskajām lietām, un garīdznieks, kurš gādā par dzīves garīgo pusi. Un tieši bez garīdznieka tev nebūs spert ne soli! Neiedomājies, ka par tavu dievbijību liecinās skraidelēšana no viena klostera uz otru, kādu citu, it kā labāku garīdznieku meklējot... Gluži otrādi: šāda rīcība ir nelikumīga, nekanoniska. To pienākas zināt abiem - kā māceklim, tā arī garīgajam skolotājam.

Ja tu nejūti uzticību pret savu garīdznieku, ļoti iespējams, ka tava “patiesība” ir augstāka. Tikai jābūt ļoti uzmanīgam un jāizvērtē: vai tavas “patiesības” pamatā ir pilnīga atteikšanās? Ja tu tiešām esi sasniedzis šādu pilnīgu atteikšanos, tad zini - tevi vada Dieva svētība. Bet, ja tu pārbaudot pamanīsi sevī vēl kaut ko citu, tad zini, ka ne jau klosterī tev jādzīvo. Tieši ar to klostera dzīve ir stipra, svēta, dzīvību un svētlaimību sniedzoša, ka te pilnīgi jāaizliedz sevi un jādzīvo pilnīgā pazemībā. /3.02.76./

* * *

Mūsu dārgie svētceļnieki! Ja jūs tiecaties pēc Kristus, tad centieties arī mājās dzīvot mūka dzīvi. Lūdziet, lasiet Bībeli, šo Dieva Vārdu, un esiet cilvēkiem kā kalpošanas, lēnprātības un pazemības piemērs. Tā arī būs jūsu mūka dzīve. Tagad jo daudzi ir tai pielāgojušies. Netērējiet laiku, pensionāriem ir silti, tīri un gaiši dzīvokļi... Un ņemiet vērā, ka starp jums jābūt labām, tuvām attiecībām, lai grūtā brīdī varētu viens otram izpalīdzēt, pakalpot. Tā dzīvoja pirmie kristieši. /76.g. maijs/

* * *

Ja esi spējīgs uz pilnīgu sevis aizliegšanu, pilnīgu sevis upurēšanu, tad mūka dzīve ir priekš tevis. Bet tai ir jābūt sevis upurēšanai tādā pakāpē, lai tad, ja tev teiks: “ej ūdenī”, tu ietu un slīktu, ja teiks: “Ej ugunī”, tu ietu un sadegtu. Mūka dzīve - tas nozīmē ne muti nepavērt un zināt tikai vienu: “Svētī un piedod”. Ja nē tā, tad tā nav mūka dzīve, bet tikai melns gruzdošs nodegulis...

Mēs visi esam kristīti. Bet mūki ir saņēmuši vēl vienu kristību. Iesvētot mūku kārtā, viņiem uzliek paramānu - īpašu rombveidīgu audumu, uz kura rakstīts: “Es uz savas miesas nesu Kunga Jēzus Kristus brūces”. Tas nozīmē, ka tu nedrīksti vairīties ne no slimībām un nespēka, ne no grūtībām un sāpēm, ne dažādiem pārbaudījumiem vai vajāšanām: tev tas viss ir rāmi un ar smaidu jāpārcieš. Tā arī būs Pestītāja brūču nešana uz savas miesas. /20.05.76./

* * *

Mūsu bezrūpība nekādi nav attaisnojama. Mums taču ir doti Svētie Raksti - Dieva Vārds - un svēto tēvu darbi; ir skolotāji, audzinātāji, kurus mums jāklausa... Tad izmanto to, lasi Dieva Vārdu un Svēto tēvu - ticības dedzēju darbus, klausi savus skolotājus un visvairāk - dari savus paklausības un kalpošanas darbus, tad arī gūsi panākumus garīgajā dzīvē. Savukārt, ja no visa minētā neko nedarīsim, bet dzīvosim paši pēc sava prāta, tad arī panākumi izpaliks.

Vai zini, kādēļ tika iekārtoti klosteri? Tādēļ, lai tajos visi viens otru varētu vērot, viens no otra mācītos, viens otru atbalstītu un gūtu gara panākumus. Tādai arī jābūt klostera patiesajai garīgajai dzīvei. Tagad tā nav, un trūkst pat priekšstata par to, ka tā varētu būt, ka šādi ir jādzīvo. Tādēļ es jums, klosterī dzīvojošajiem un svētceļniekiem, lūdzu: atcerieties, ka tieši no jūsu centības Dieva Vārda lasīšanā ir atkarīgi jūsu panākumi garīgajā dzīvē. Lasot Dieva Vārdu, jūs sastapsiet daudz nesaprotama, pat it kā nepiemērota, nepielietojama. Tad būs īstā reize vērsties pie Svēto tēvu darbiem, pie saviem labajiem audzinātājiem, skolotājiem, kuri jums visu paskaidros un palīdzēs. /27.11.76./

* * *

Par ģimenes dzīvi un bērnu audzināšanu.

Bērni un vecāki kopā lūdz Dievu... Cik brīnišķīga ir šāda aina, kāda lieliska mācība tā ir bērniem, un visticamāk, ka viņu atmiņa to saglabās visu mūžu...

Bērna dvēsele netver dzīvi sekli un bāli, tai piemīt mistiskās iztēles spējas. Tāpēc bērniem dažkārt vajadzīgas arī brīnumpasakas. Tās viņos izraisa interesi, jo bērna prāts jūt vajadzību it kā iziet no šīs pasaules un visam piedēvēt garīgas spējas. Bērns daudz ko nesaprot, bet vēlas, lai visam piemistu saprāts, lai it visā būtu dzīvība. /24.03.73./

* * *

Vīri un sievas, kas esat jau krietni gados, netraucējiet saviem bērniem! Ļaujiet, lai viņi dzīvo, kā vēlas, jo paši ir pietiekami saprātīgi. Nejaucieties savu pieaugušu bērnu dzīvē un nekļūstiet arī par viņu vergiem! Jo it bieži mēdz būt tā: jaunie vecāki atstāj jūsu aprūpē savus bērnus, un jums nav laika pat uz dievnamu atnākt, palasīt, padomāt, bet paši tikmēr dodas uz kūrortiem iztrakoties un nodarboties ar visādām bezjēdzībām. Tas nav pareizi. Jūs savu ikdienas rūpju dzīvi esat nodzīvojuši, darījuši viņu labā, ko vien spējuši, tagad ir pienācis laiks atpūsties, lūgt Dievu un dievvārdus lasīt, Baznīcai kalpot. Par bērniem jārūpējas viņu vecākiem. /3.06.73./

* * *

Agras bērnības atmiņas man atgādina, kā tolaik ritēja kristīgo ģimeņu dzīve. Pirms doties dziedāt dievnamā, tēvs un māte mājās kopā ar bērniem izdziedāja visu baznīcā dziedamo. Lielajā Gavēnī darbu darot dziedāja: “Es visas savas cerības lieku uz Tevi, Dieva Māte”, vai arī svētās Kristus Augšāmcelšanās svētku dziesmas. Ar kādu prieku, aizkustinājumu un dziļu saturu tad pildījās dziedātāju sirdis! Tādās noskaņās viņi dzīvoja. Tagad tā visa vairs nav. Nav, bet vajadzētu būt: jūs taču zināt, kādus tukšus un rūgtus augļus šis iztrūkums nes. /15.06.73./

* * *

Ģimenē bijām 10 brāļi. Ja kāds no mums devās prom mācīties vai strādāt, mēs visi sapulcējāmies vienā istabā. Tēvs un māte lūdza Dievu, un mēs reizē ar viņiem. Noņēma svētbildīti vai krustiņu, svētīja to, tad visi saskūpstījāmies. Tas bija tik aizkustinoši: māte ar krustiņu svētī savu bērnu...

Kā sirdsskaidrais Sārovas Serafims kļuva par svēto? Māte svētīja viņu ar savu krustiņu. Viņš ļoti mīlēja māti un, tiklīdz paskatījās uz šo krustiņu, atcerējās mātes maigumu un mīlestību; šīs jūtas viņam palīdzēja savu dzīvi pilnīgi atdot Kristum. Tā arī mums jau kopš bērnības ir jāaudzina bērnā viss augstais, skaistais, patiesais. Tā ir jādara, bet vai tā notiek? Ko labu mūsu bērni dzird savā bērnībā? Jā, prasības viņiem uzstādām ne mazums, bet no mums viņi dzird tikai ķildas, tenkas... Jo tikai retais apzinās, ar cik lielu pienākuma sajūtu ir jāaudzina bērni. /26.06.73./

* * *

Laulības dzīve līdzinās Kristus un Baznīcas savienībai. Kā to saprast? Tā, ka Kristus nomira par Savu Baznīcu. Tā arī laulātajiem, kuri viens otru mīl, ir jānomirst vienam par otru, un vecākiem jāmirst par saviem bērniem. Ak, ja cilvēki spētu sajust laulības dzīves apgarotību, cik priekpilna, cik skaista un svētlaimīga tā būtu! Cik brīnišķīgi bērni augtu šādā laulībā un cik daudz skaistu domu dzimtu šādā ģimenē!

Bērniem jau kopš bērnības ir jāstāsta, ka “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” (Mt.20:28). Un jāļauj saprast: arī tev, mans bērns, ir jākalpo centībā un pateicībā, lai vēlāk varētu atdot arī pašu savu dzīvi.” Jau kopš mazotnes bērnos jāieaudzina augsti garīga kristīgā varonība, gatavība sevi ziedot. /30.06.73./

* * *

Ja mūka dzīvi vai garīdznieka ceļu cilvēks izvēlas idejas, aicinājuma dēļ, tad ģimenes dzīve veidojas dabiski, pati no sevis. Ārēji šis ceļš šķiet esam skaidrība, skaistums, priekšā gaida cerību piepildījums... Viss sākas ar mīlestību, prieku, kāzu mielastu. Bet pēc tam? Dieva Baznīca, neraugoties uz laulājamo jaunību, uzliek viņiem mocekļu vainagus un dzied mocekļu dziesmas... Baznīca neslēpj, ka jauno, skaisto pāri gaida krusts un mocekļu ceļš.

Nav pasaulē nekā spēcīgāka, smagāka un atbildīgāka par tēva un mātes jūtām. Bet Dievs tajā pašā laikā vecākiem ir devis arī lielu priekšrocību, spēcīgas lūgšanas tiesības. Vecāku lūgšanas nostiprina ģimeni un dzimtu, bet vecāku lāsts spēj to izpostīt līdz pašiem pamatiem... Dievs jums ir devis tiesības savu bērnu svētīt un lemt par viņa laimi. /12.07.73./

* * *

Dievs tevi ir apveltījis ar mīlestības jūtām. Tas ir lieliski. Raug, cik gudri, tev augot, Dievs tevī tās atver. Bet, ja tu neļausi Dieva gribai sevi vadīt, tad tā arī paliksi nezinot, ka tevī šādas jūtas pastāv. Tu dibini ģimeni, sāc laulības dzīvi, bet nezini, kas ir laulības dzīves laime. Jūsu savstarpējās attiecības nav Kristus mīlestības apgaismotas, un tu nezini laulības dzīves vērtību. Arī prieku no šādas kopdzīves tu nejūti tāpēc, ka trūkst kopā saturoša spēka, kas tavu laulību darītu neizpostāmu, pastāvīgu un mūžīgu. /22.07.73./

* * *

Vecāku veikums ir pielīdzināms varoņdarbam, bet Debesu Tēvs nežēloja atdot nāvē Savu Vienpiedzimušo Dēlu. Citādi cilvēkus glābt nebūtu iespējams...

Tāpat arī jūs, vecāki, nevarēsiet glābt savus bērnus, ja nespēsiet upurēt sevi tā, kā to darījis jūsu Debesu Tēvs. /22.07.73./

* * *

Bērni izaugs, kļūs par lieliskiem pusaudžiem un pusaudzēm, kam pienācis laiks izvēlēties turpmāko dzīves ceļu: palikt vienam vai veidot ģimenes dzīvi. Tas ir ļoti nopietns jautājums, par kuru arī jūs, mātes, jo bieži domājat. Dažas no jums skumst, citas pārkāpj atļautās robežas un tik nepieciešamās palīdzības vietā, gluži otrādi, posta savu bērnu laimi. Kādēļ? Tādēļ, ka dzīvojat paši pēc sava prāta. Vajag gan citādi: lai arī cik liela tava tēva vai mātes mīlestība būtu, tev tā ir jāpakļauj Dieva mīlestībai. Tava mīlestība nedrīkst būt egoistiska, tava vara nedrīkst bērniem neko uzspiest un tā postīt viņu laimi.

Dieva Baznīca šim jautājumam pievēršas ļoti nopietni. Apustulis Pāvils par to skaidri un nepārprotami runā Vēstulē Korintiešiem (1.Kor.7:36-38). Tādēļ tik grūtos jautājumos, kur no vecākiem tiek prasīts skaidrs saprāts, dziļa gudrība un atbilstošas tēvišķas rūpes, mums jālūko paust nevis savu, bet gan Dieva gribu.

Tieši tādēļ, ka vecāki pārkāpj sev dotās tiesības un iejaucas ārpus savas kompetences loka esošos jautājumos, mums nākas sastapties ar tik daudzām nepatikšanām, ķildām, nesaderību un pat šķiršanos. Kamēr bērni bija mazi, vecāku pienākums bija mācīt viņiem Dieva un Dieva baušļu bijāšanu. Tad jums arī bija jāsaka: “Godini savu tēvu un savu māti (2.Mz.20:12). Tagad, kad bērni izauguši un paši var izvēlēties, kā rīkoties, jūs nekādā gadījumā vairs nedrīkstat likt viņiem šķēršļus vai uzspiest savu viedokli. /2.08.73./

* * *

Ģimenēs ir zudusi vissvarīgākā tās saistošā saite: mīlestība starp māti un tēvu, mīlestība starp vecākiem un bērniem. Kas vainīgs? Spriediet paši. Ja reiz jūs esat tēvs un māte, tad radiet, veidojiet paši savu mājas baznīcu! Un, tāpat kā Kristus iemīlēja Savu Baznīcu un atdeva par to Savu Dzīvību, tā arī vīram un sievai jāmīl vienam otru un jāziedo otram savu dzīvību nevis jārunā par raksturu nesaderību. Ģimenes cilvēkiem savās attiecībās jābūt kā vienam otra mocekļiem. /23.08.73./

* * *

Jūs žēlojaties, ka bērni, raug, augot bez kristīgajiem baušļiem, un tamlīdzīgi. Bet vai esat padomājuši, kādai īsti jābūt kristīgai audzināšanai? Kas ir tas, kas mums jādara savu bērnu labā?

Ticība – tas ir skaistums, mīlestība un tīrība. Tad arī rādīsim bērniem skaisto, tīro, svēto. Bet jums – strīdi, ķildas... “Vai redzat, es lūdzu Dievu, pieliku ikoniņas, bet viņš noņēma!” Iemesls skandālam. Bet vai tā vajadzēja? Ieklausies, Pats Kristus saka: “Bet kad tu Dievu lūdzi, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev”(Mt.6:6). Kristus aicina jūs ieiet savās sirdīs un tur ieslēgties. Tā ir īstā lūgšanu vieta.

Nereti gadās, ka it kā neticīgajam vīram piemīt vairāk ticības nekā tev, it kā ticīgā sieva. Tu gan aizsedzies ar Kristus vārdu un krusta zīmi, bet patiesībā nekādas ticības tev nav. Tev ir tikai tava patvaļība un vēlēšanās ņemt virsroku. Tāpēc atkal un atkal ķildas. Bet vai gan Kristus nav mums devis visbrīnišķīgāko visa atrisināšanas līdzekli – lēnprātību un pazemību? Tad rādi, ka ticība ar tās īpašo spēku ir no tevis izveidojusi patiesi labu, uzticīgu, mīlošu un rūpīgu sievu! Ja tu savam vīram tāda būsi, kā gan viņš varēs tevi nemīlēt? Mīlēs. Un cienīs.

Gadās arī tā, ka cilvēks piedzeras. Vēl nav īsti paspējis mājās ienākt, kad jau no visām pusēm pārmetumi, gremšanās... Bet kādēļ viņš sācis dzert? Vai ne tādēļ, ka sieva neizrāda viņam savu mīlestību, bet tikai rīko ķildas un greizsirdības scēnas... Tad vīrs sāk dzert un, atnācis piedzēries, var šādas vai tādas muļķības pastrādāt, rokas palaist... Nepatīkami. Bet pie tā visa vainīga vari izrādīties tieši tu, viņa “ticīgā” sieva...

Vīrs ir tava galva, tu esi viņa augums. Saki, vai cilvēks var dzīvot bez galvas? Un vai galva var darboties bez pārējā auguma? Tieši tā arī ģimenē: tajā ir vīrs un sieva. /19.02.76./

Par grēksūdzi un grēku nožēlošanu

Ja tu aiziesi pie ārsta, bet pietiekami daudz neizstāstīsi par savu slimību, viņš tev maz ko spēs palīdzēt. Jā, Siržu Redzētājs Dievs redz visu. Viņš labāk par tevi zina, kas tu esi un kādi ir tavas sirds noslēpumi. Tad ko gan Dievs no tevis grib? Viņš grib tieši tevi pašu un saka: “Dod man savu sirdi, mans dēls!”(Sal.pam.23:26). Grēksūdze tad arī ir šāda sirds dziļumu atklāšana. Ja cilvēkā nav svētuma un pazemības apziņas, tad šāds cilvēks nav glābjams, un arī nekādas pēdējās lūgšanas viņam nelīdzēs.

Tomēr ir arī cits veids, kā Dievs izlej pār mums Savu žēlastību. Vai atceraties notikumu ar triekas ķerto? Kristus viņu izdziedēja, redzot, kāda ticība piemita tiem, kas šo cilvēku atnesa. Tad nu redzi, kā cilvēks cilvēkam var palīdzēt! Gan slimais, gan viņa nesēji bija grēcinieki, taču tie neatstāja viņu nelaimē. Redzat, kāds ir Jēzus! Ne tikai šim triekas ķertajam, bet arī ikvienam no mums Viņš saka: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev ir piedoti” (Mt.9:2). Kādēļ piedoti? Visu mūsu pieminamo svēto dēļ, to dēļ, kas lūdz par mums, un arī Kristus Paša žēlsirdības dēļ. /24.06.73./

* * *

Mūsu patiesā vērtība ir tā, ka ik cilvēks ir Dieva Sirds veidots. `Bet ko Dievs no mums vēlas? Ne jau vienkārši vārdus: “Piedod mums mūsu grēkus!” Nē. Ko gribēja grēciniece? “Dievs, iemīli mani, kura ir iemīlējusi Tevi!” Bet jūsu skatījums ir pavisam savādāks: jūs šausmināties par saviem grēkiem, prasāt uzlikt jums epitīmijas un domājat: re, epitīmiju izpildīšu, un viss. Nekā nebija! “Kungs, iemīli mani, kura ir iemīlējusi Tevi un kura taisnprātībā tiek pelnīti nicināta!” Grēku šaušalas un smirdoņa nebija spējuši aizēnot un izdzēst viņas stipro, tīro un liesmojošo mīlestību uz Dievu. Šie vārdi runāja no grēcinieces sirds dziļumiem. Bet jūs? Daudzi no jums domā, ka grēksūdze - tas nozīmē tikai pamatīgāk, skaļāk, detalizētāk izklāstīt savus grēkus, un viss. Nekā nebija! /30.06.73./

* * *

Kas ir grēksūdzes pamatā, kāda ir tās būtība? Cilvēkam rodas doma, ka viņš nav labs, sāk mocīt sirdsapziņas pārmetumi, un arī ārējie apstākļi liek manīt, ka viņš nes līdzi savu grēku pēdas. Jo ikviens mūsu miesas vājums ir sekas tam, ka neesam paklausījuši Dievam. Cilvēks grēko ne tikai pret Dievu; šādi ārdīdams sevi un savu augumu; viņš ar savu nemieru grēko arī pret savu tuvāko. Tas viss atsaucas arī uz viņa veselību. Arī tādas it kā nemiesīgas kaislības kā skaudība, nenovīdība un greizsirdība gluži fiziski iespaido mūsu augumu.

Pat vissīkākā mūsu apziņas atmošanās jau ir zīme, ka Dievs mums piedod mūsu grēkus. Pravietis Dāvids savā psalmā saka: “Es izsūdzēšu tam Kungam savus pārkāpumus, un tu piedevi man manu grēka vainu” (Ps.32:5). Jānis Zeltamute šos vārdus skaidro šādi: “Pravietis tikai pateica, ka ies izsūdzēt savus grēkus, un Dievs jau atbrīvoja viņa sirdi no nešķīstības”. Tieši tāpat Dievs pieņem arī mūs.

Lai reāli sevī izjustu Dieva dāvāto piedošanu, mums jārīkojas saskaņā ar Kristus vārdiem: “Jo kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu debesu Tēvs arīdzan piedos”(Mt.6:14). Arī Tēvreizē par to pašu: “Un piedod mums mūsu parādus kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mt.6:12). Tā mēs paši spriežam sev tiesu. No mums tiek prasīta līdzjūtība un sirds labestība.

Ikviens cilvēka nodarītais grēks uz mūžu atstāj viņā savas pēdas. Garīga rakstura grēki dara grēkotāja garu ļaunu un raupju. Miesīgie grēki grauj cilvēka veselību un izkropļo viņa iedabu tā, ka tai kļūst svešs viss tīrais un šķīstais. Lai sevi no visa minētā atbrīvotu, nepieciešama spēcīga savas dievišķās būtības apzināšanās. /1.07.73./

* * *

“Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un tas Kungs viņu uzcels. Un ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots”(Jēk.5:14,15). Viss skaidrs. Vai jums vēl vajadzīgs kāds aizlūgums, kāds īpašs dievkalpojums vai akafisti? Mēs piedāvājam Sakramentu. Un ir ļoti svarīgi, lai jūs pieņemtu šo Sakramentu un nāktu pie Kristus Kausa. It īpaši tādēļ, ka pie Sakramenta pieder arī grēksūdze. Beidzot eļļas svaidīšanu, priesteris atver Evaņģēliju, ar atvērto rakstu pusi liek to svaidāmajam uz galvas un lasa grēku atlaišanas lūgšanu, lūdzot Dievam: “Mūsu Kungs, raug, grēcinieki atnākuši un lūdz, lai caur mums taptu piedoti viņu grēki. Un mēs tos piedodam, kā Tu esi vēlējis darīt. Mēs neliekam uz atnākušo galvām savas grēcīgās rokas, mēs liekam uz tām Tavu stingro un spēcīgo Roku, kura nāk pie viņiem caur Tavu Svēto Evaņģēliju.”

Veicot Sakramentu, lasāms īpašs sirds aizkustinājums kanons, kam seko 7 evaņģēliju un apustuļu darbu lasījumi, kā arī 7 garas lūgšanas, kurās nepaliek apslēpts neviens mūsu dzīves stūrītis vai grēku noslēpums. Šajās lūgšanās Baznīca kā mīloša māte visu zina, par visu rūpējas un brīdina. Šo lūgšanu pārdzīvojums arī rada pienācīgo noskaņojumu, kādā doties pie Kristus Kausa. Eļļas svaidīšanas sakraments ir kā ģenerālgrēksūdze.

Padomājiet, kam gan vēl uz galvas liek Evaņģēliju un lasa par Svētā Gara nonākšanu? Tikai bīskapam. Priesterim virsgans uzliek tikai rokas, bet, iesvētot bīskapu, viņam vispirms uz galvas liek atvērtu Evaņģēliju, kuram tad bīskapi uzliek savas rokas un lasa iesvētīšanas lūgsnu. /17.08.73./

* * *

Ja cilvēks vēlas nomierināt, līdzsvarot savu iekšējo pasauli, viņš dodas uz grēksūdzi. Tā rīkojas ikviens grēcinieks, it īpaši mūsdienu sievietes, no kurām tik daudzas ir lielas grēcinieces un kuras pārdzīvo spēcīgas sirdsapziņas mokas. Ikviens jauks bērns viņām ir baismīgs pārbaudījums... Kādēļ? Tādēļ, ka viņas savu klēpi ir padarījušas par savu bērnu kapenēm. Pat paskatīties uz bērnu viņām ir smags pārbaudījums, jo tad uzreiz nāk prātā domas: kā gan viņa ir spējusi nogalināt, kā varējusi izdarīt tik briesmīgu noziegumu, kā varējusi izpostīt savu mātes cieņu, godu, vērtību un prieku?

Tad viņas dodas uz grēksūdzi un lūdz, lai viņām nosaka par pienākumu lasīt noteiktas lūgšanas vai uzliek epitīmiju. Šo sieviešu lūgumi ir pareizi un pamatoti, bet spriedumi diemžēl ļoti virspusēji, un Baznīcas uzdevums ir atklāt viņām grēksūdzes būtību. Jo ne jau noteikumi un lūgšanu lasīšana var cilvēku attaisnot. Ne jau par noteikumiem un lūgšanu lasīšanu tev, ejot pie grēksūdzes, ir jādomā, bet gan par to, vai tevī ir liesmaina mīlestība uz mūsu Kungu, kurš tavu grēku dēļ miris Krusta nāvē. /21.02.76./

* * *

Grēciniekam, kurš nožēlo grēkus, nav vis jābaidās no Dieva, bet gan Viņu jāmīl. Raug, kā Ādams izbijās no Dieva: viņš neatzina sevi par grēcinieku. Taču Dievs negaida un neuzglūn mums, lai sodītu. Nē, Viņš gaida, lai vestu mūs pie prāta, turklāt darītu to, neierobežojot mūsu brīvo gribu. Viņš mūs ļoti ciena. Un, lai gan mēs esam vainīgi, lai gan mēs esam grēcinieki un noziedznieki, tomēr Viņš apbalvo mūs ar Savu dievišķo godību. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam Dieva ikona, Viņa tēls. Un kāpēc lai Dievs aizskartu, lai aizvainotu Savu tēlu? Nē, to Viņš negrib, viņš grib tikai šo tēlu nomazgāt un attīrīt, lai tas atkal mirdzētu, kā ikonai pienākas. /Pūpolu svētdiena, 04.76./

* * *

Grēku nožēla un grēksūdze nozīmē savu grēku atstāšanu. Jums jāatsakās no saviem grēkiem, jāatstāj tie; pārējo uzticiet Dieva žēlastībai. Tikai nedomājiet, ka jums noteiktā lūgšanu lasīšana un citi nosacījumi nozīmē jūsu vainas izpirkšanu. Nekā tamlīdzīga! Jūs nespējat atgriezties pagātnē un padarīt bijušo par nebijušu. Bijušo no jums nomazgā un tukšumu piepilda vienīgi Pestītāja uzvara. No jums tiek prasīts vairs negrēkot.

Daži sevi mierina: “Vadzi, es visus grēkus esmu atcerējies un izstāstījis”, tomēr pat necenšas sākt jaunu svētīgu dzīvi. Un tieši tas ir liels grēks. Vai atceraties, par līdzīgu notikumu vēstī arī Evaņģēlijs. Jēzus izdzina no cilvēka nešķīsto garu. Tomēr cilvēks nevis pildīja savu dvēseli, bet dzīvoja gara tukšumā. Tikmēr izdzītais gars pārstaigāja izkaltušas vietas, un, dusu neatradis, atgriezās paskatīties vietu, no kurienes bija izdzīts. Atnācis redz: vieta tukša, izmēzta un uzposta. Tad tas nogāja, ņēma līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un iegāja tur dzīvot. Un ar cilvēku kļuva vēl sliktāk, nekā bijis pirms tam (Mt.12:43-45; Lk.11:24-26). Tad nu redzat, līdz kam var novest mūsu slinkums.

Iešana pie Dievgalda - tā ir mūsu jaunā svētīgā dzīve. Bet jaunu dzīvi nevar sākt bez sasnieguma, bez varoņdarba. Varoņdarbs ir nepieciešams mūsu dvēselei, mūsu ticībai. Lai varētu sekmīgi cīnīties ar kaislībām un iekārēm, mums vienmēr ir jābūt it kā ietērptiem mūsu Pestītāja Kristus Ciešanās, tātad jābūt līdz ar Viņu krustāsistiem. Cita ceļa vienkārši nav. Ja nesitīsi sevi krustā līdz ar Kristu, tu kļūsi par visdažādāko kaislību un netikumu mājokli.

Patiesi nožēlot grēkus nozīmē beigt grēkot. To varam izdarīt tikai ticot, ka grēki nomazgāti ar Viņa Asinīm un ka tagad mēs droši stāvam uz laba un svētīga pamata, kā arī esot līdz ar Kristu krustāsistam. /76.g. Lieldienu nedēļa/

* * *

Cilvēkiem bieži ir nepareizs priekšstats: “Es esmu izsūdzējusi to un to grēku, un viss.” Jā, grēkus tu gan esi izsūdzējusi, un Dievs Savā žēlastībā ir tev tos piedevis, bet tava vecā grēcīgā daba taču ir palikusi ar tevi! Būtība ir tāda, ka grēksūdze ir tikai sākums, tā ir kā jaunu svētīgu dzīvi apzīmogojošs zīmogs. Kas ir šīs jaunās dzīves pamatā? Atteikšanās no savas agrākās grēcīgās dzīves un grēka ienīšana. Patiesi apzinoties savu grēcīgumu, tu spēsi vairs tikai raudāt un domāt par nāvi. Tā arī būs tava patiesā nožēla. Diemžēl mums it bieži nākas vērot, ka cilvēki atbrauc, izsūdz grēkus, uzņem Svētās Dāvanas, bet nemainās ne par naga melnumu... /29.11.76./

* * *

Par dievkalpojumu un piedalīšanos tajā

Ikvienam ticīgajam ir rosīgi jāpiedalās Baznīcas dzīvē. Ja tev dota balss, tad dziedi, lasi, kalpo. Tad arī izpaliks jebkādi pārpratumi un neskaidrības. Jo mēs taču esam Dieva mīļie bērni, mums nevajag klausīties korus, mēs paši dziedāsim un lūgsim Dievu. Tā arī būs patiesa lūgšana. Šādi lūdzās apustuļu laikabiedri, šādi lūdza dižo hierarhu Afanasija Lielā, Mediolānas Ambrozija un Svētlaimīgā Augustīna laikā. Tolaik izpalika visvisādi locījumi un citas sarežģītības, dziedāšana bija, cik iespējams, vienkārša, bet dziedāja visa tauta. Kanonarhs noskandēja 2-3 vārdus, un tauta piedziedāja. Arī psalmus dziedāja visa baznīca. Tomēr maz pamazām esam nonākuši līdz tam, ka sapulcējamies gan baznīcā, bet atklājas, ka viens, otrs no vadošajiem koristiem nav ieradies, un - viss apstājas... Kāds kauns! Mēs taču Dievu lūgt esam nākuši, nevis kora dziedāšanu klausīties.! Mums visiem ir saprātīgi un apzinīgi jāizturas pret savu kā kristiešu aicinājumu. /3.06.73./

* * *

Mēs dzīvojam īpašā laikā, kurā Kristus Baznīcai jo sevišķi jāpauž un jāpierāda sava dzīvotspēja. Raug, jūs dziedat Tēvreizi, “Debesu Ķēniņ...” un citas lūgšanas. Bet cik labi būtu, ja jūs dziedātu visu dievkalpojumu! Vienkārši vajag to sākt darīt, jo ne jau pirmo dienu uz baznīcu nākat, un visu jau no galvas vajadzētu zināt. Bet nē. It bieži gadās, ka baznīca gan ir ļaužu pilna: ir stāvētāji, ir klausītāji, dziedātāji un lasītāji, ir soda izcietēji, bet dievlūdzēju - nav. Ja baznīcā būtu dievlūdzēji, viņi noteikti dziedātu. Kāds gan bija dievkalpojumu raksturs, to gars apustuļu laikā? Ne jau kādi augsti slavenu dziedoņu sniegumi, bet stingra virzība uz to, lai visi dievlūdzēji dziedātu. /19.06.73./

* * *

Mēs necenšamies pagarināt savus dievkalpojumus. Vaicāsiet, kāpēc. Tāpēc, ka ņemam vērā un psiholoģiski saprotam, cik maza ir cilvēku spēja saglabāt uzmanību un cik liela ir viņu nevarība. Vai atceraties Kristu Ģētzemanes dārzā un to, cik ļoti Viņam bija vajadzīgas savu mācekļu lūgšanas: lai tie garā būtu kopā ar Viņu. Jēzus lūdza: “Palieciet šeitan un esiet ar mani nomodā!”(Mt.26:38). Tomēr miegs bija par viņiem stiprāks. Tā nereti gadās: gars gan ir možs, bet miesa – vāja. Tā nu tas ir: ja tiek pārsniegtas noteiktas fizisko vai prāta spēku robežas, tu vari stāstīt cilvēkam, ko vien vēlies, tik un tā viņš to neuztvers. Tādēļ arī Dieva Baznīcā nevar aizvien likt un likt klāt, aizvien vairāk koncentrēt, citādi būs tā, ka cilvēks lūgšanas vietā domās tikai par savām piekusušajām kājām un to, vai nogurdinošais dievkalpojums drīz beigsies. Visa Dievkalpojuma būtība rodama Svētajā Vakarēdienā. Pārējais baznīcā notiekošais ir tikai sagatavošanās Dievišķajai Liturģijai un Svēto Dāvanu uzņemšanai.

Dievkalpojuma īsumu nosaka pašreizējā situācija. Jā, manā bērnībā bija citi laiki; es kopš 12 gadu vecuma esmu klosterī un atceros, kā dievkalpojumi ilga 6 stundas vai pat visu nakti... Un kā vēl atceros! Bija laiki, bija apstākļi, kad klosterī dzīvoja 500-700 brāļi, bija laiks lūgšanai, atpūtai, padomu saņemšanai un došanai, savstarpējam atbalstam... Tagad klosterī kalpo tikai viens priesteris, un viņam jāpaspēj izdarīt viss vajadzīgais, tomēr gadu nasta piespiež darāmo samazināt līdz pašam visnepieciešamākajam... Pat grēksūdzē nav laika ar katru no jums pienācīgi izrunāties: nepietiek laika un spēku. Mēs cenšamies ne mirkli, ne minūti neaizlaist vējā, cenšamies izdarīt šo, izpildīt to, un visu laikā pabeigt, domājot par to, lai jums kājas nepārgurtu un jūs nezaudētu savu modrību un prāta skaidrību.

Baznīcas nolikumā paredzēts, ka gadījumā, ja dievkalpojumam kaut kas tiek pielikts klāt vai paplašināts, tad attiecīgi kāda cita daļa jāņem nost, jāsaīsina. Par visu, ko darām, mēs vienmēr vaicājam padomu arhibīskapam un visas vēlmes saskaņojam ar saviem spēkiem un iespējām. Bet pats galvenais: visas savas darbības pamatā liekam apziņu, ka esam uzņēmušies lielu atbildību, ka mums ir jāsaprot dzīves apstākļi un cilvēku varēšana, tad arī kalpošana, uz kuru mūs aicinājis Dievs, būs dzīva un nesīs vēlamo iznākumu. Bez šīs izpratnes var gadīties tā, ka tu visu ārējo gan izpildīsi, bet tava darba iekšējais, garīgais saturs izpaliks. /1.07.73./

* * *

Mani brāļi un māsas Kristū, šai godības pilnajā mūsu Kunga ciešanu vakarā es gribu jums ko atgādināt. Nav noslēpums, ka ne jau visiem ir iespējams šajā un citās nozīmīgās dienās atrasties dievnamā. Bet ne jau tas ir būtiskākais. Padomājiet, kā mums pienāktos paust savu reliģiozitāti. Vai ne dievbijīgi cenšoties apjaust Krusta Upura dižumu? Tādēļ, ja jums Ciešanu nedēļā nav iespējams būt dievnamā, bet mājās vai kur citur pieejams Evaņģēlijs, pacentieties vismaz 12 evaņģēliju lasīšanas dienā paši tos palasīt.

Agrāk tālos lauku ciemos dzīvojoši ticīgie, kam nebija iespējams nokļūt dievnamā, pulcējās kādās mājās, kur starecs vai starica lasīja Evaņģēliju. Cilvēki nonāca dziļā aizkustinājumā, izplūda asarās, raudāja un citādi kopīgi pārdzīvoja šīs dienas notikumus. Un nekad nebija tā, ka kāds liegtu sev iespēju noklausīties šo 12 evaņģēliju lasījumus. /Lielā Piektdiena,04.76./

* * *

Ja reiz esat ieradušies klosterī, centieties aktīvi piedalīties tā dzīvē. Un nevis tikai saimniecībā kaut ko palīdzēt, bet arī lasīt, dziedāt. Dziedam mēs pavisam vienkārši - tikai balsu un vispārējos baznīcas dziedājumus. Tāpat kā esat dziedājuši savās draudzēs, tā dziediet arī šeit. Jo ne jau tāpēc jūs šeit esat ieradušies, lai klausītos, kā citi dzied, bet gan tāpēc, lai paši visā aktīvi piedalītos. Klosterī mēs cenšamies attīstīt un audzināt jūsu apziņu. Pienāks laiks, un nopietni priesteri to pašu darīs arī draudzēs.

Tā nu ir noticis, ka draudzes palikušas bez dievlūdzējiem. Uz svētkiem vēl kaut kā atnāk, bet ikdienā – neviena, un priesteris gatavs dievkalpojumu nemaz nenoturēt. Visu nedēļu dievnams stāv slēgts. Tādēļ pienācis laiks dievkalpojumam no baznīcas ienākt draudzes locekļu mājās. Mums pašiem ir jāiet pie savas draudzes cilvēkiem, nevis jāgaida, kamēr viņi nāks pie mums. Arī apustuļi negaidīja, viņi gāja un sludināja. /76.g.maijs/

* * *

Gļinskas klosterī Visnakts dievkalpojumu sāka sešos un beidza divpadsmitos. Viss cēli un svinīgi: nesteidzoties, bet arī nevelkot garumā... Tagad mēs dzīvojam citādos apstākļos: mums ir īsi un konkrēti jāatklāj pati būtība. Tā, lai cilvēki pēc mūsu dievkalpojuma būtu moži, pacilājošā gara noskaņojumā un spētu visu līdz pat beigām uztvert. Dievkalpojums tiek noturēts ne jau tādēļ, lai no sākuma līdz pat beigām visu izlasītu, bet gan tādēļ, lai tas mums ļautu saprast Dieva Vārda dziļo saturu un atbilstoši noskaņotu mūsu dvēseles. Citādi iznāk tā, ka cilvēks dzīvi turpat jau nodzīvojis, baznīcā gadu desmitiem gājis, bet, parunājot par vienu vai otru ticības jautājumu, atklājas, ka viņš neko nezin.

Agrāk jau skolā, pēc tam – semināros un ģimnāzijās - mācīja dievkalpojuma norisi, tā noslēpumaino nozīmi un kārtību. Tagad jaunie ļaudis izauguši bez jebkādām Dieva Vārda un Svēto Rakstu zināšanām, un vēl jo mazāk viņi zina par dievkalpojumiem. Tādēļ dievkalpojumam mūsu dienās jābūt arī kā audzinātājam un sludinātājam. Ir pienācis laiks dievkalpojumu padarīt, cik vien iespējams, dzīvu, saturīgu un viegli uztveramu.

Svēto Tēvu dziļā gudrība izpaudās arī viņu rūpēs par lūdzējiem. Ja viņi kaut ko pastiprināja, pagarināja, tad kaut ko citu atbilstoši saīsināja. Dievkalpojumu nolikumā lasāmi šādi vārdi: “Lūdzēju modrības dēļ tiek saīsināts tas un tas”. Tādēļ arī Jānis Zeltamute sastādīja savu liturģiju. Līdz tam tika kalpotas apustuļa Jēkaba un svētnieka Bazila Lielā liturģijas, no kurām pēdējā ir ļoti plaša un gara. Lūgšanas, kuras priesteris tagad lasa klusībā, agrāk tika lasītas skaļi, dievkalpojumi ieilga. Cilvēki mīņājās no vienas kājas uz otru un neizturējuši devās prom. Tāpēc arī Jānis Zeltamute, rūpēdamies par dievlūdzējiem, saīsināja Bazila Lielā liturģiju. /17.08.77./

* * *

Mēs esam Dieva bērni

Jau kopš pirmā apzinīgā mirkļa cilvēkam ir jāzina, ka viņš radīts gara varoņdarbu veikšanai un sevis ziedošanai. Arī Pestītājs par Sevi ir sacījis: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem” (Mk.10:45). Šai ziņā mums lielisku piemēru rādījis apustulis Pāvils, par kura darbību vislabāk liecina viņa paša teiktie vārdi: “Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus” (Ap.d.20:24). Ikvienam no mums Dievs ir uzticējis savu – kādu darbu, kādu uzdevumu. Un galvenais darbalauks ik cilvēkam ir viņa personīgā dzīve. Ja tu esi centīgs un attīsti sevi kādā noteiktā materiālās dzīves jomā, panākumi neizpaliek. Tieši tāpat notiek arī gara dzīvē, ticības un dievbijības laukā. Redzot tavu centību, arī Dievs ar Savu svētību palīdzēs īstenot tavus nodomus, reizē atklājot arī mūsu misijas skaistumu.

Klāt Kristus Debesbraukšanas diena. Tātad pati tava būtība tiek uzcelta pie Dieva un nosēdināta pie Debesu Tēva labās rokas. Vai tu maz aptver, cik liela godība un svētlaime tev lemta? Tā ir cilvēciskās esības jēga. Kas mums paliek, ja tās nav? Kur tādā gadījumā rast prieka un līksmības avotu? Tikai tukšums, tumsa, briesmas un šausmas... To it uzskatāmi apstiprina mūsu privātās dzīves, mūsu patvaļību sūrā garša. Vai gan mēs savos grēkos jūtamies labi? vai mūsu slinkums nes mums apmierinājumu? Mēs tikai aizlaižam postā labo, kas ir mūsos, izniekojam savus talantus, savas vērtības un tik dārgo laiku. Dvēsele tikmēr alktin alkst pēc Dieva vārda un tik ļoti priecājas par ikvienu mūsu pozitīvo veikumu. Apzināsimies to un centīgi līdzdarbosimies Dieva svētības izpausmēm. /13.06.73./

* * *

Mēs visi esam Dieva bērni, Viņš mūs nešķiro savējos un svešajos, ticīgajos un neticīgajos. Apustulis Pāvils vēstījumā romiešiem atgādina, ka Dieva likumi ir ierakstīti mūsu sirdīs (Rom.2:15). Tad vai gan mēs varam kaut kur aizbēgt no šī Dievišķā Likuma, no savas sirdsapziņas un patiesības, taisnīguma apziņas? Kas gan paliek no cilvēka, ja viņa taisnīguma apziņa un alkas pēc patiesības izbāl? Nožēlojama būtne, kurai vispiemērotākā vieta būtu slimnīca, turklāt vēl aiz atslēgas... Jo šāds cilvēks citiem ir kā fiziski, tā garīgi kaitīgs un pat bīstams.

Dzi, ļaundaris pie krusta saka savam likteņa biedram: “Vai tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā?” (Lk.23:40) Kādēļ šādi vārdi? Pats būdams noziedznieks, viņš vēršas pie otra, runādams par Dieva Baušļiem un būdams pārliecināts, ka arī otram ļaundarim tie nav sveši. Jo Dieva Likums ir arī viņa būtība, tas ne no viena cilvēka nav ne izskaužams, ne ar dzēšanu izdzēšams, ne raušanu izraujams vai kā citādi iznīdējams. Tādēļ arī viņš saka: “Vai tu nebīsties Dieva?”

Kā tas tā var būt: abi šie ļaundari bija kopā laupījuši, zaguši, par Pestītāju ņirgājušies un citas nelietības darījuši, bet tagad: “Vai tu nebīsties Dieva?” Kas viņam noticis? Vai tiešām brīnums? Nē, brīnumu te nav: vienkārši cilvēks ir ieraudzījis pats sevi. /30.06.73./

* * *

Mēs esam Dieva bērni, radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Ja cilvēku pestīšana varētu notikt bez mūsu līdzdalības, mēs pazaudētu savu dievlīdzību. Tieši tādēļ jau Dievs ir pasaulei, garīdzniekiem un Savai Baznīcai dāvājis Svēto Garu, lai tie varētu turpināt Kristus darbu. Un lai neviens nemēģina attaisnoties, ka mēs, raug, esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, bet atstāti bez dievišķajām tiesībām. Jo mums ir šīs tiesības! To apstiprinot Kristus “dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jņ.20:22) Tā nu mēs, darbojoties un veidojot Dieva pasauli, reizē atklājam šo Dieva tēlu un līdzību sevī. Jo Dievs mūs ir aicinājis būt par Saviem līdzstrādniekiem. /10.07.73./

* * *

Ja cilvēkam zūd normālas prāta spējas, viņš kļūst bīstams. Šādu cilvēku cenšas izolēt no sabiedrības, lai tas nenodara ļaunumu sev un citiem. Tā arī tad, ja cilvēks zaudē kaut ko no sevis kā Dieva ikonas, kā Dieva tēla un līdzības, it viss viņā zaudē savu normālo seju. Tādēļ arī pravieša Dāvida stingrie un nepārprotamie vārdi: “Ģeķis saka savā sirdī: Dieva nevaid. (Ps.14:1). Arī pravietis Jesaja atgādina: “Vērsis pazīst savu īpašnieku un ēzelis sava kunga sili, bet cilvēks nezin savu Radītāju.”(Sal. ar Jes.1:3). Glužii briesmas, līdz kādai nejēdzībai cilvēks var nonākt. /5.08.73./

* * *

Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Mums ir jāizzina un jāapzinās sava dziļākā iekšējā esamība, jāvar saskatīt šo mūsos esošo dievlīdzību. Ja labi ielūkojamies sevī, izrādās: mūsos ir tā pati pilnība un svētums, kas Debesu Tēvam. Tādēļ arī Viņš saka: “Esiet pilnīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt.5:48); “Esiet žēlīgi kā jūsu Tēvs ir žēlīgs” (Lk.6:36); “Piedodiet, ja jums ir kas pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, piedod jūsu pārkāpumus” (Mk.11:25). Atcerieties, ka Dievs mums ir ne tikai dāvājis esības brīnumu, ne tikai piešķīris mums Savu tēlu un līdzību, bet arī apveltījis mūs ar dievišķas rīcības, dievišķas darbības spējām. /6.11.73./

* * *

Nereti cilvēkā apjukumu izraisa ne tikai apkārtējie kārdinājumi un smagie dzīves apstākļi, bet arī paša grēki un tukšums. Šāds apjukums un samulsums visbiežāk piemeklē tieši tos, kuri zaudējuši apziņu, ka viņi savā dziļākajā būtībā ir Dieva bērni. Mēs to apzināmies, tāpēc mūsu dzīve ir pilna ticības, cerības un prieka. Mēs esam Dieva bērni gan pēc savas dabas, gan pēc mums dāvātās svētības. Ar savu dabu mēs gan esam pārkāpuši uzticību Debesu Tēvam, bet Dieva Dēls šo svētību ir atjaunojis. Mūsu dēļ pieņemdams Krusta nāvi, Viņš ir atvedis mūs atpakaļ pie Sava Radītāja. Šo divkāršo sevis kā Dieva bērna apziņu mums arī jāliek savas dzīves ēkas pamatos. /76.g.maijs/

* * *

Atturīga dzīve labvēlīgi un svētīgi ietekmē cilvēka organismu, darot to veselīgu. Nedomājiet, ka cilvēkam noteikti ir nepieciešama miesīgi jutekliskā dzīve. Nē, gars ir stiprāks, gars spēj pakļaut sev miesu. Bet nekrītiet otrā galējībā un nepametiet savu augumu galīgā novārtā, negrūdiet to negodā: mūsu augums, mūsu miesa ir svēta, nekrietni mēdzam būt mēs paši. Tādēļ arī pazīstamajā kanonā sacīts: “Kungs esmu nodarījis pāri savam miesas traukam” (Sv. Krētas Andreja kanons, 4.dz.). Jūs vainojat savu augumu un Dievu, bet vainīga ir jūsu ļaunā, baigā, smakojošā un izvirtusī sirds. Vai jūs maz aptverat, par ko esat pārvērtuši savu sirdi, kurai būtu jābūt Dieva mājoklim?

Jā, brāļi un māsas, tāda nu reiz ir mūsu sabiedrība. Labi, lai jel tā būtu pie neticīgajiem, bet diemžēl to pašu nākas vērot arī kristīgajā vidē. /14.05.76./

* * *

Visas pasaules vērtības iegūst nozīmi tikai tad, ja tās radītas pazemībā un paklausībā Dievam. Un nedomājiet, ka Dievs mums kaut ko atņem: nē, Viņš, gluži otrādi, dāvā mums spēku un iespējas katram vispiemērotākajā veidā iepazīt savu saprātu, brīvību un nemirstību. Dievs mūs nespiež un neierobežo, Viņš tikai ļoti rūpējas par mums un vēlas, lai viss skaistais un labais, kas mums jau no dabas piemīt: laime, dzīve ar tās iekārtojumu un dzīvesprieks, patiešām piederētu mums un nestu mums šķīstību un svētību.

Kristus ar Dieva Baušļiem un Savu Dievišķo Vārdu brīdina mūs attiecībā uz visām mūsu dzīves jomām: “Uzmanies, nepārkāp, lai netiec sodīts”. Mēs esam brīdināti, un mums nevar būt nekāda iemesla, nekāda attaisnojuma to neievērot. Dievs Pats pēc Sava tēla un līdzības ir mūs radījis kā brīnišķīgas būtnes; Viņš rūpējas par mums gan caur Savu Baznīcu un tās dzīvi, gan arī devis mums atdarināšanas cienīgu piemēru Savos svētajos ļaudīs./26.11.76./

* * *

Kristus mācekļi

Apustuļi klausīja Kristus vārdiem: “Kā tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu” (Jņ.20:21) un gāja sludināt, katrs dodoties turp, kurp tam norādīja izvilktā loze. Vienīgi valodu prasmes dāvanas viņiem bija Dieva svētības dotas, visu pārējo viņi panāca ar savu darbu. Un nedomājiet, ka apustuļi izcēlās ar brīnumu rādīšanu. Piemēram dižajam apustulim, Kristus mīļajam māceklim Jānim Dievvārdu Sludinātājam, kurš Svētā Vakarēdiena laikā bija dusējis pie Jēzus krūtīm, nācās doties sludināt uz Efesu, kur neviens negribēja viņu klausīties. Tomēr bija jādzīvo, kaut kā jāiztiek, un apustulis salīga pie kādas ķildīgas pirtnieces par pirts kurinātāju. Desmitajā gadā tur uzradās arī kāda pareģe, kurā bija iemitis ļauns gars, un pirts saimniece caur šo pareģi guva lielus ienākumus. Apustulis Jānis tādu nešķīstību nevarēja ciest, viņš izdzina no pareģes ļauno garu, un tā kļuva par pavisam parastu veselu sievieti. Pirtniece tādēļ sāka Jāni stipri ienīst un vajāt.

Mums šķiet: raug, tāds dižens apustulis, Kristus mīlulis, kuru būtu jānodrošina ar tādiem apstākļiem, lai viņš brīvi varētu sludināt, veikt brīnumdarbus un citādi izskanēt pasaulē. Bet nē: Dievs viņu aizsūta pie tautas, kura vēl tikai briest tam, lai spētu uztvert Dieva Vārda sludināšanu. Pēc minētā notikuma ar pareģoni Jānim Dievvārdu Sludinātājam sāka pievērst uzmanību, un viņš pamazām vien pievērsa Kristum visu Mazāziju.

Mēs esam aicināti darīt Dieva darbus. Dievs mums dos visu vajadzīgo un smagos apstākļos atsūtīs gan palīdzību, gan arī zīmes, kas nevis ar pārliecināšanu, bet caur Patiesības un Skaistuma apziņu vedīs cilvēkus pie Kristus. /26.03.73./

* * *

“Tā katrs labs koks nes labus augļus” (Mt.7:17). Arī mēs esam kā šāds koks, un arī mums ir jānes augļi. Ja mēs to nedarīsim, mūs nocirtīs un iemetīs ugunī. (Mt.7:19). Šie vārdi attiecināmi uz visiem cilvēkiem, bet visvairāk – uz tiem, kam uzticēti Dieva vīnogulāju stādi, uz mūkiem jeb tiem, kuriem jārāda pasaulei patiesās kristīgās dzīves paraugs, kā arī tiem, kas gādā par cilvēces turpināšanu un cilvēku skaita vairošanu – ģimenes cilvēkiem. Garīdznieka augļi ir viņa garīgie bērni, mūku – atteikšanās no pasaules un pilnīga sevis ziedošana Kristum. Ģimenes augļi ir bērni, viņu audzināšana. Garīdznieka garīgie bērni liecina par to, kāds ir viņš pats; par mūkiem stāsta viņu tikumi, bet par to, kādi ir vecāki, mēs uzzinām, redzot kā audzināti bērni. “Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mt.7:20). /25.06.73./

* * *

Kādēļ, ieejot mājās, mēs nesveicinām tās ar vārdiem: “Miers šim namam”? Mēs taču labi zinām vēlējumu, ko Kristus izteica Saviem mācekļiem: “Un namā ieiedami, sveiciniet to. Un ja tas nams ir vērts, tad jūsu miers lai nāk pār to” (Mt.10:12). Kristus mācekļi šo vēlējumu tālāk nodeva mums. Tik brīnišķīgs vēlējums, bet mēs ar savu: “labvakar”. Ko gan nozīmē šāds “labvakar”? Tukši, bezsaturīgi vārdi. Jo Dieva pasaulē nav nedz laba rīta, nedz laba vakara. Dievam viss ir labs, ļaunumu rada tikai cilvēku darbi. Savukārt, dzirdot jūs vēlam mieru mājai, kurā esat ienākuši, ikvienam būs skaidrs, ka jūs šim namam vēlat mieru un Dieva svētību.

Kristus vissaldākie vārdi, pirmie, kurus Viņš Saviem mācekļiem bilda pēc Augšāmcelšanās, bija: “Miers ar jums!”. Arī šodien pasaulē rīko dažādus kongresus un citas kopānākšanas, kur risina miera jautājumus. Tādēļ jo lielāks kauns par to, ka esam novārtā pametuši šos lieliskos un cēlos, mūs kā kristiešus raksturojošos vārdus: “Miers ar jums” un “Miers šim namam”. /22.07.73./

* * *

Jēzus ir sacījis: “Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis” (Lk.9:23; 14:27). Mums ir jāatsakās no savas patības un savas patvaļas, toties pilnībā jāuzņemas un jānes savs krusts. Piemēram, jūs dzīvojat noteiktos ģimenes dzīves apstākļos, kur, skaties kā gribi, visapkārt viena otrai seko jaunas un jaunas nepatikšanas. Tad pareizi būs nevis censties izvairīties no nepatikšanām, bet gan atteikties no sevis, savas patvaļas. Atteikties no sevis nozīmē pakļaut sevi zaimiem un apsmieklam, nodot sevi citu kalpībā, ļauties pazemojumiem un varbūt pat nāvei. Piepildīt nupat teikto arī nozīmē būt Kristus māceklim. Ikvienam no mums ir savs krusts, bet mūsu pestīšanā tas var palīdzēt tikai tad, ja tu esi atteicies no sevis. Padomāsim, kas sanāks, ja, it kā nesot savu krustu un sekojot savam aicinājumam, sev uzticētajai misijai, mēs tomēr lūkosim tajā iekļaut arī savu gribu? Viena vienīga ārišķība un priekšgājēju mantojuma izniekošana... Tāpat kā karavīrs, pienākumu pildot, atsakās no sevis un dodas pretī nāvei, tā no sevis atteikties jāspēj arī draudzes gana, mūka un ģimenes dzīvē. /17.07.73./

* * *

Tieši no pasaules atšķirtie cilvēki - tie, kuri atrodas ieslodzījumā vai slimnīcā -Kristum ir pirmajā vietā un visvairāk bauda Viņa svētību. Par šiem ļaudīm Kristus teicis: “Svētīgi garā nabagi” (Mt.5:3). Kā to saprast? Tā, ka apstākļu sagadīšanās, iedzimtības, nelaimes gadījuma vai uzbudinošas sadzīves atmosfēras dēļ šie cilvēki nonākuši tādā stāvoklī, ka kļuvuši sabiedrībai bīstami. Brīžos, kad viņu apziņa atmostas, šādi cilvēki nereti meklē iespēju sevi iznīcināt. Visbiežāk tādēļ, ka viņiem pašiem kļūst sevis žēl. Visi viņus ir atstājuši, atstūmuši, izolējuši no sabiedrības. Un šādu cietēju ir miljoniem! Tādēļ mums ir jābūt bezgala pateicīgiem Dievam par savu veselību, par mums dāvātajiem dzīves apstākļiem un dāsni dotajām iespējām. Turklāt vienmēr jāpatur prātā, ka dzīvojam mēs ne jau sevis dēļ, bet ka mums ir jādzīvo tā kā dzīvoja Kristus. Jo Viņš uz Zemes nonāca tādēļ, lai, pats būdams Pilnīgs Cilvēks, rādītu mums paraugu, kā īsti cilvēkam jādzīvo. Jo “Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet ka viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” (Mt.20:28). /12.08.73./

* * *

Saki, vai Jēzus ir mums noteicis jelkādus baušļus, pēc kuriem dzīvot? Nekādus! Viņš tikai saka: “Mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm”(Mt.11:29). Ak, ja šī lēnprātība un sirds pazemība tiešām ieviestos mūku un garīdznieku vidū, kā arī ģimenēs – kas tā būtu par dzīvi! Dieva valstība Zemes virsū... Tad ne slimnīcas, ne cietumi vairs nebūtu vajadzīgi, jo visam pāri starotu un visu savām maigajām rokām apklātu Kristus lēnprātība un pazemība. /12.08.73./

* * *

Mēdz sacīt, ka mums trūkst piemērotu ārējo apstākļu, lai varētu apkopot un sakārtot savas domas, krāt gara bagātības, radīt un veidot ko jaunu. Toties mums pieder vislielākā vērtība: mēs varam sniegt sabiedrībai morālu atbalstu, rādot kā ģimenes dzīves tikumiskos pamatus, tā arī draudzīgu, brālīgu attiecību piemēru. Turklāt mums ir daudz brīva laika, ko varam izmantot šim darbam. Ja jūs savu brīvo laiku piepildīsiet ar Dieva Vārda lasīšanu, lūgšanām un domām par Dievu, tad, iespējams, varēsiet gūt pat lielākus panākumus gara dzīvē nekā shimas mūki klosteros. Jo klosterī pienākas būt paklausīgam un iet, kurp tevi sūta, tātad – mūka griba ir saistīta, ierobežota. Savukārt jums pieder pilnīga brīvība. Jums ir telpa, brīvs brīdis un materiālā nodrošinātība. Viss liecina par to, ka mums nepieciešama šāda kopānākšana un apkopošana. Savukārt kaut ko apkopot un sakārtot cilvēks spēj tikai tad, ja viņa iekšējā pasaule ir apgarota. /19.08.73./

* * *

Kristietības būtība ir harmonija, avangards un pašuzupurēšanās.

Kāpēc kristietība ir avangards? Tāpēc, ka kristieši atrodas zinātnes un visa labā, visa kulturālā priekšgalā. Kristieši arī cenšas kā jau īsti Dieva darbinieki, un visi dižākie atklājumi, visas mums atstātās vērtības ir kristiešu radītas. Kristietība – tā ir harmonija, tātad mums, dzīvojot dotajos apstākļos, ir jāspēj vairot un izplatīt savu ticību. Kristietība nozīmē arī pašuzupurēšanos, tādēļ kristietis nedrīkst gaidīt ārējus iepriecinājumus vai apbalvojumus. Lielākā kristietim gūstamā balva ir – atdot savu dzīvību... /8.11.73./

* * *

Apstākļi, kādos pašlaik atrodas pasaule, ir īpaši, un vecās 17.,18., 19. gs. mērauklas vairs neder tagadējo procesu izvērtēšanai. Mūsu dienās notiek straujas izmaiņas kā ārējā, tā garīgajā pasaules iekārtojumā, un mums, kristiešiem, ir labi jāpārzina Evaņģēlijs, lai visi ārējie šķēršļi un kavēkļi, visi pārbaudījumi un kārdinājumi nespētu sašķobīt mūsu dzīvi un iedragāt mūsu pārliecību, bet gan ievestu mūs vēl dziļākā Evaņģēlija patiesību izpratnē. Jo tieši mēs esam tie, kam jāatrod šo patiesību pielietojums mūsdienu apstākļos.

Cilvēki nereti dzīvo tik smagos apstākļos, ka šķiet: nekāda Evaņģēlija mācības piemērošana tiem vienkārši nav iespējama. Un tomēr – tieši tagad ir īstais laiks īstenot evaņģēlisko kalpošanu. Paraugieties pasaulē: cik tā ir nepastāvīga, cik daudz tajā tukšuma, muļķības, šausmu un bezcerības! Zaudējot Evaņģēlija patiesības, morāles un tikumiskos pamatus, cilvēks ir nonācis līdz tam, ka gatavs pats sevi iznīcināt. Ir zudusi cilvēka izpratne par patiesajām vērtībām.

Cilvēki norūpējušies par to, lai tikai ar savu vairošanos nepārpildītu pasauli, jo tad, raugi, vairs nepietikšot pārtikas... Lai līdz tam nenonāktu, tiek izgudroti dažādi rupji un nežēlīgi slepkavnieciski līdzekļi (piemēram, aborti un tamlīdzīgi). Žēl, labāk būtu padomājuši par to, kā pilnīgāk izjust šķīstības vērtību un tās sniegto prieku. Tieši tas, cilvēk, arī ir tavs pienākums: censties pēc gara sasniegumiem un sajust tajos savu svētumu. Ar šo svētumu tad arī sargā pasauli, nevis izšķied mātes un tēva sūtībai dāvātās bagātības! Ja cilvēki dzīvos svēti un šķīsti, šādu problēmu vienkārši nebūs! To vietā pasaulē valdīs skaistums, veselība, svētums un prāta šķīstība. /17.02.76./

* * *

Ja gribi būt par Kristus mācekli, ņem savu krustu un seko Viņam (sal. ar Lk.14:27). Kurp? Uz Golgātu! Kāpēc? Tāpēc, lai tiktu kopā ar Viņu sists krustā. Kopā ar Kristu krustāsists, tu iemantosi arī Viņa slavu un, kopā ar Viņu miris, tu kopā ar viņu arī augšāmcelsies (sal. ar Rom.6:8; 8:17). Tā arī ir atbilde uz visiem jūsu praktiskās dzīves jautājumiem, jūsu dzīves vadlīnija. Piemeklējušas bēdas un ciešanas? Lieliski! Viss, kas mums šķiet esam ļauns un netīkams - bēdas, pārbaudījumi un slimības - patiesībā ir prieks un skaistums. Kā tas iespējams? Raug, tā, ka tie atrauj mūs no pasaulīgās dzīves tukšuma un dāvā mums nemirstību. Mūsu Kungs ir tik žēlsirdīgs, ka pat mūsu miesas jau šeit, virs zemes, padara svētas, attīrot tās caur ciešanām un slimībām. Tādēļ pateiksimies Dievam par savām ciešanām, par mums uzliktajiem kārdinājumiem un pārbaudījumiem. Cik brīnišķa un cilvēkiem nesaprotama ir Tava gudrība, Dievs, ka Tu piespied cilvēcisko lepnumu pazemoties un tādējādi nes mums glābšanu. Jo it bieži ir tā, ka mūsu bēdas, nelaimes un slimības ir ne citādi kā ar pašu grēkiem nopelnītas. Un Dievs ir tik žēlsirdīgs, ka grēkojot nopelnīto padara par lielāko pestīšanas un svētuma iemantošanas līdzekli. Sakiet nu, vai tas nav iemesls priekam? Jo neviens no cilvēka dzīves mirkļiem nav nejaušs...

Tad ko mums, Kristus mācekļiem, darīt? Jo lielāki un smagāki grēki tevi nospiež, jo spēcīgāk mīli mūsu Kungu; jo netīkamākas, smagākas kaites un dziļāks nespēks, jo vairāk domā par nemirstību un sirsnīgāk pateicies Dievam. /76.g. Gaišā ned./

* * *

Ielūkojieties ļaužu dzīvē. Lidmašīnas lido, avarē, nokrīt; vilcieni saskrienas un simtiem cilvēku iet bojā; gadās spēcīga zemestrīce – bojā iet tūkstošiem... Kādēļ? Tādēļ, ka tu esi nevis zemes, bet gan Debesu pilsonis. Šai laicīgajā dzīvē tev ir jājūt, ka tu esi Dieva bērns, tev ir jāapjauš mūžīgās nenīcīgās vērtības un tās arī jākrāj un sevī jāvairo. Mēs šai pasaulē esam ieradušies tikai kā uz laiku tajā ienākuši ceļinieki un nemitīgi tiekam apdraudēti. Tādēļ arī cilvēkam ir jo stingri jāturas pie Debesu Tēva un it visā jāpakļaujas Dieva gribai.

Labi, pieņemsim, ka tu esi nodzīvojis ilgu un it kā laimīgu dzīvi. Bet kas tālāk? Ja esi kristietis, tev neatliks nekas cits kā atvadīties no šīs laimīgās un apmierinātības pilnās dzīves, celt plecos un nest savu krustu. Jo Kristus ir sacījis: “Kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis.” (Lk.14:27). Krusta uzņemšanās gan bieži nozīmē šausmīgas pirmsnāves mokas. Var gadīties, ka fiziski tās nemaz neizpaužas, bet morālie un dvēseliskie pārdzīvojumi nav ne aprakstāmi.

Svētīts un laimīgs ir cilvēks, kurš apzinās sava krusta nešanas vērtību un lielo nozīmību. Tad viņš prieka pilns rāmi un pārliecināti nes savu krustu pretī tam, lai kopā ar Kristu tiktu krustā sists arī pats. /76..g. Mirru nesēju ned./

Mūžīgā dzīve un Lielā tiesa

Bērna traģiska vai citādi negaidīta nāve... Ja vecāki spētu uz to paraudzīties saprātīgi, cik gan svētlaimīgi viņi kļūtu! “Tagad taču man debesīs ir eņģelis, kurš skata vaigā pašu Dievu, bet vai es šeit, zemes virsū dzīvodams, maz esmu tā cienīgs?” Nedomājiet, ka Dievs mūs soda vai ar mums izrēķinās. Vai atceraties vārdus, ko dzied, aizlūdzot par mirušajiem: “No gudrības un cilvēkmīlestības dzīlēm Tu visu radi, un visu derīgo un vajadzīgo visiem dodi...” (Mirušo piemiņas dievkalpojuma tropārs). Dievs ir Tēvs, un mēs esam Viņa bērni. Dievs Savā apredzībā visu pārzina un it visu ievirza tā, lai cilvēki sadzirdētu un iepazītu savu patieso – Dieva bērna aicinājumu - un alktu darīt Dieva darbus. /24.03.73./

* * *

Lai arī cik tālu cilvēks nodzīvotos, viņa dziļākā dievišķā daba paliek nemainīga. Atšķirība tikai tā, ka cilvēks var sevī vairot vai nu labo, vai ļauno. Šīm divām mūžīgajām īpašībām būs nozīme mūsu nākošajā – mūžīgajā dzīvē. Ja cilvēks būs darījis ļaunus, aplamus darbus, viņa ļaunā un aplamā daba radīs izpausmi arī mūžībā. Tieši tas jau ir vissāpīgāk, ka cilvēks mūžīgajā dzīvē ieiet, paņemdams līdzi visas savas noslieces. Nīdis Dievu šajā dzīvē, viņš nostāsies pret Dievu arī mūžībā; radis mierinājumu kaislību apmierināšanā šeit, virs zemes, viņš arī tur domās tikai par izdabāšanu savām kaislībām: tāda nu reiz ir viņa daba, šādam cilvēkam šķiet, ka dzīvot bez kaislībām būtu tas pats, kas nedzīvot nemaz. /27.05.73./

* * *

Pirms Kristus atnākšanas debesīs parādīsies Cilvēka Dēla zīme: Viņa Krusts. Pēc tā arī visi sapratīs, Kurš ieradies tiesāt dzīvos un mirušos. Raug, nu nāk Tas, Kuru mēs piesitām Krustā, Tas, Kuru mēs noliedzām un atstūmām, Tas, Kura dēļ mēs cietām un pacietām, Tas, Kura dēļ mūs vajāja un iznīcināja... Vai apjēdzat, Kas nāk? Ir teikts, ka tad: ”visas ciltis virs zemes vaimanās”(Mt.24:30). Jā, jā, visa cilvēce būs asarās! Vieni raudās aiz prieka, ka klāt atbrīvošanās no ciešanām, citi – apzinoties savus nodarījumus. Ko šīs raudas atnesīs? Varbūt tā būs visas cilvēces pēdējā grēksūdze, pēc kuras sāksies Dieva tiesa pār pasauli. Šādu cerību mums sniedz notikums ar laupītāju, kurš tika krustāsists kopā ar Kristu. /21.06.73./

* * *

Pie Krusta mirstot Jēzus sacīja: “Tēvs, es nododu savu garu Tavās rokās” (Lk.23:46). Ikvienam no mums agri vai vēlu pienāks laiks mirt. Tāpēc, lai arī kas tu būtu, lai arī cik briesmīga ir tava dzīve un lai cik briesmīgs grēku un sirdsapziņas pārmetumu smagums tevi māktu, zini, ka vismaz mirstot ir jāuztic sevi Dieva rokām. Tas tad arī būs: “Es nododu savu garu Tavās rokās”.

Tomēr tas nemaz nav tik vienkārši, kā varētu iedomāties, jo arī sātans, jūtot cilvēka nāves tuvošanos, neguļ un cenšas novest mūs izmisumā. Lai viņam tas neizdotos, mums jācenšas visu dzīvi vienmēr mīlēt Dievu. Jo, lai arī cik nepastāvīgi un cik lieli grēcinieki mēs būtu, tik un tā mēs piederam Tev, mūsu Pavēlniek, un arī savu dvēseli mēs atdosim tikai Tev un nevienam citam. Tev, un nevis sev pašiem, kā Jūda, kurš gribēja savu garu paņemt pats un pakārās. Nē, “Es nododu savu garu Tavās rokās.” Ja mēs spēsim pirms nāves pateikt šos vārdus, tad arī mūsu Kungs sacīs: ‘’Šodien tu būsi ar mani paradīzē.” (Lk.23:43). /21.06.73./

* * *

“Esiet modrīgi, jo jūs nezināt nedz dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks” (Mt.25:13). Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mūsu Kungs vēl nenāk, ir tas, ka Baznīca un mēs katrs atsevišķi vēl neesam izpildījuši savu pienākumu pret aizgājējiem. Tik daudzi aizgājuši mūžībā, neplūcot grēku nožēlas augļus un nepiepildot savu aicinājumu. Viņi aizgājuši nāvē kā grēcinieki. Dieva Baznīca ir guvusi svētību visā pasaulē sludināt Evaņģēliju un glābt arī tos, kuri jau aizgājuši mūžībā. Sakot “un visus un visas”, tiek nests upuris par it visiem. Daudzinājums un pateicība – par svētajiem, lūgšana – par dzīvajiem un mirušajiem... Tādēļ arī mēs tūdaļ pēc Sv. Dāvanu pārtapšanas pieminam Baznīcu Uzvarētāju – Dievmāti un svētos, Baznīcu Cīnītāju - mūs, dzīvos kristiešus, un Slāpstošo Baznīcu – visus mūža miegā aizmigušos. Savukārt pēc Sv. Dāvanu uzņemšanas mēs iegremdējam Kristus Asinīs prosforas daļiņas, kas izņemtas par dzīvajiem un mirušajiem./25.06.73./

* * *

Taisnais Sīmeans, mūžībā ieiedams, turēja rokās Jēzus Bērnu un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā tu esi sacījis” (Lk.2:29). Ir labi, ja arī mēs varam tā turēt savās rokās Dievišķo Jēzus Bērnu un ar Viņa nesto mieru ieiet mūžībā. Taisnais Sīmeans simbolos attēlo to, kā savu dzīvi vajadzētu noslēgt ikvienam no mums.

Jūs taču zināt, ka Jēzus noliecas pār aizgājējiem; zināt, ka Viņš nāk pie mirstošā un ar Dievišķajiem Savas Miesas un Asiņu Sakramentiem dāvā tam mieru. Tiekot pagodināti ar Svēto Dāvanu saņemšanu, mēs kļūstam līdzīgi taisnajam Sīmeanam, kurš tur rokās mūsu Pestītāju Kristu. /14.02. 76./

* * *

Grēcinieki, protams, vēlas, lai Dieva Tiesas nebūtu, un lai arī viņu sirdsapziņa apklustu. Jā, tā var apklust, bet tikai līdz laikam, kad Pats Dievs to kopā ar tavu patieso dabu atmodinās, un tu pirms Dieva Tiesas skaidri uzzināsi un sapratīsi, kas tu esi un cik liela atbildība gulstas uz taviem pleciem. Brīdī, kad būsi to sapratis, arī tu teiksi: “Kungs, Kungs, vai tiešām Tu mani esi radījis, lai grūstu postā un mūžīgā sodā?” Nē, nebūt. Dievs tevi ir radījis labu, Viņš tevi radījis dzīvei Debesu Valstībā, kas “jums ir radīta no pasaules iesākuma” (Mt.25:34). Tu taču to zini. Tad kādēļ vēl pretojies? /21.02.76./

* * *

Ja tu dari lielu un labu darbu, bet cilvēks, kuram šo darbu velti, to nevēlas, viņš nejūt no tava devuma nekādu patiku un labumu. Toties ļaundaris saka: “Jēzu, piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!” Un Jēzus atbild: “Patiesi es tev saku: Šodien tu būsi ar Mani paradīzē” (Skat. Lk.42-43). Ļaundarim, visticamāk, ne prātā nenāca, ka pēc tik briesmīgiem noziegumiem viņu tā varētu apžēlot, neprasot pretī nekādus pozitīvus veikumus. Tomēr tieši viņš bija pirmais, kurš sekoja Kristum paradīzē. Iedomājieties, tur priekšā ķerubi, sēravi, visi Dieva taisnie ļaudis: “Stāj! Kas tas par “joku”, ko tas te meklē un kurp iet?” Bet, raug, viņu Sev līdzi ved Pats Pestītājs... un viņš ar savu baigo krustu dodas iekšā tieši Dieva paradīzē...

Kā tas iespējams? Tā, ka viņš, brāļi, ir nācis pie saprašanas; to var salīdzināt ar samaņas atgūšanu, un tas cilvēka dvēselei ir pilnīgi iespējams... Tādēļ nepeliet bezdievjus un neuzlūkojiet viņus kā neglābjami pazudušus ļaudis. Jo pienāks brīdis, kad arī šie ļaudis ieraudzīs savu dzīvi tās patiesīgumā. Jā, tas, iespējams, notiks jau nāves brīdī, kad viņi vairs nespēs valdīt pār savu augumu un tā locekļiem, un brūkošajā augumā ieslēgtā dvēsele šai savā mītnē jutīsies kā visļaunākajā cietumā. Tieši tad tā arī ieraudzīs, kas patiesībā ir pasaule ar tās daudzveidīgo melu klāstu.

Padomājiet paši, vai var būt tā, ka cilvēka bojāeja nozīmē Dieva plāna nepiepildīšanos? Dievs cilvēku gan ir radījis mūžīgai un svētlaimīgai dzīvei, bet te izrādās – nē, ne visiem tā sasniedzama... Nē, tā nedrīkst, tā nevar būt! Visiem, it visiem ir jābauda Dieva viņiem paredzētā svētlaime. Tieši tādēļ jau Evaņģēlijs mūs iepazīstina ar gudrā ļaundara tēlu, lai nevienam, nevienam pašam nebūtu jāviļas savās cerībās gūt pestīšanu.

Tomēr notika tā, ka viens ļaundaris iegāja paradīzē, bet otrs gāja bojā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš negribēja ieiet Dieva Valstībā. Jā, negribēja! Neko darīt – tāda nu reiz ir cilvēka daba. Tādēļ bīstieties un vairieties no sātaniskā pretošanās gara! /2.08.76./

* * *

Kas notiks tad, kad šī čaula mūs atstās, kad mēs visā to patiesīgumā ieraudzīsim savus darbus un ar savu stingro un taisno balsi ierunāsies sirdsapziņa? Vēl pirms Dieva tiesas sev tiesu spriedīsi tu pats. Tu vai deviņos līkumos sarausies, nezinādams, kur dēties pašam no sevis... Jo ne jau Dievs mūs soda, bet taisnības likums... Dievs cilvēku ir radījis brīvu, saprātīgu, nemirstīgu, un ir apveltījis viņu ar taisnības izjūtu. Tāpēc ne jau Dievs, bet taisnīgums būs tas, kas mūs tiesās un liks mocīties. /14.08.76./

* * *

“...No zemes tu esi ņemts un par zemi tev jāpaliek” (1.Mz.3:19). Neviens no mums nevar pieņemt par patiesību to, ka pēc Dieva tēla un līdzības radītā cilvēka dvēsele un apziņa varētu tā vienkārši izšķīst, pārtapt par pīšļiem. Zemē nonāks mūsu fiziskais augums – uz laiku, kamēr Dievs to uzmodinās, lai dotu cilvēkam pilnu atbildi uz jautājumu, ko tad viņš ar savu dvēseli īsti ir darījis. Jā, augums gan uz laiku var sadalīties, pārtapt par zemi, bet pienāks laiks, un tas tiks augšāmcelts, lai saņemtu pilnu atalgojumu par saviem darbiem. Ja cilvēks ar savu augumu būs darījis labu, tas mirdzēs saules spožumā (sal. ar Mt.13:43), bet ja ļaunu, tad mums savā paša miesā nāksies pārdzīvot elles mokas. /09.76./

* * *

Par ticību un neticību

“Debesis daudzina Dieva godu un izplatījums izteic Viņa roku darbu”(Ps.19:2). Apustuļu sludinātā patiesība netika uzspiesta cilvēkam kā kaut kas viņam svešs un neraksturīgs. Tāpat arī šodien sludinātā Kristus vēsts nav tikai ārišķīga cilvēku pārliecināšana. Nē, nepavisam ne. Šī ticība jau mīt pašas cilvēciskās iedabas, viņa būtības dzīlēs. Mūsu nelaime ir tikai tā, ka mēs to parasti nepamanām. Jau svētnieks Jānis Zeltamute ir teicis, ka Bībele mums dota kā atgādinājums un pārmetums, jo Dieva pazīšana ir mūsu pašu dabā, un Dieva Likumi, Viņa Baušļi ir neizdzēšami ierakstīti mūsu sirdīs. /11.07.73./

* * *

Gadās, ka ārēji cilvēks it kā ir ticīgs un dievbijīgs, bet viņa dvēselē nav tās ticības, kāda piemita Ābramam un apustuļiem. Mums ticība bieži šķiet esam vajadzīga tikai, lai izdziedētu kādu kaiti vai iemantotu ārēju labklājību. Par to, kā Dieva tēlu un līdzību atklāt savā sirdī, mēs visbiežāk nemaz nedomājam. Bet sakiet, kāda gan jēga ir no veselības un labklājības, ja cilvēka sirds nepukst pretī Dieva sirdij? Vai neesat pamanījuši, ka arī mūsu dzīves situācijas Dieva Apredzība iekārto tā, lai mēs pamazām sāktu šo patiesību apzināties? Tieši šī un nevis cita iemesla dēļ cilvēkus piemeklē neērtības, nespēks, slimības un grēcīgi kritieni. Un tieši tādēļ ir jāapzinās, ka arī šādos it kā melnos brīžos cilvēku nepamet Dieva svētība. /23.07.73./

* * *

“Jo šīs pasaules gudrība Dieva priekšā ir ģeķība” (1.Kor.3:19). Kā to saprast? Tā, ka Dievs cilvēkiem ir devis saprātu un darba lauku tā izmantošanai, Bet cilvēki iedibināja paši savu dzīves kārtību, kas grāva un postīja to kārtību, kas bija ikvienas lietas, ikviena likuma un ikvienas būtnes dziļākajā dabā. It visa daba ir Dieva radīta un tieši tādēļ skaista un citādi brīnišķīga. Senlaikos pravietis Dāvids, par to domādams, sacījis šādus vārdus: “Debesis daudzina Dieva godu”(Ps.19:2). Debesis viņam bija dzīvas, tās runāja un daudzināja Dievu.

Tad kāds gan iemesls varētu būt neticībai? “Ģeķis saka savā sirdī: “Dieva nevaid” (Ps.13:1). Cik gan nežēlīgi un rupji cilvēki mēdz izturēties paši pret sevi! Noliedzot Dievu, cilvēkam vispirms ir jāietērpj neprātā sava sirds. Līdz ar to viņam zūd pareiza izpratne par lietu būtību, un debesis viņam vairs nesludina par Dieva godību, tāpat kā zeme pārstāj stāstīt par Radītāju. /25.07.73./

* * *

Kādēļ mēs vispār dzīvojam un kāda jēga ir mūsu ticībai, ja tā netiek izmantota radīšanai un tās pielietojums mūsu dzīvē neatklāj nekādus daiļuma apvāršņus? Mūsos ir izsīkušas jaunrades jūtas, un pārsteidzoši, ka tas noticis ne tikai ar jauno paaudzi, bet arī ar vecākā gadagājuma ļaudīm, kuri gan šo to zina un prot, tomēr arī viņos radīšanas jūtas ir sastingušas, zaudējušas dzīvīgumu, it kā izdzisušas. Kāds tam iemesls? Slinkums, mani mīļie brāļi un māsas, slinkums...

Tas ir kauns: mēs it kā esam kristieši, bet mums nav, ar ko apliecināt savas ticības skaistumu. Tomēr uz mūsu pleciem gulstas milzīga atbildība. Un mēs, kristieši, varam būt tie, pār kuriem piepildīsies mūsu Kunga vārdi: “Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus” (Mt.21:43).

Kristīgā dzīve un kristīgā ticība nes sevī prieku. Šo prieku mums arī jāliek visa pamatā. Cilvēks jau kopš bērnības tiecas pēc prieka. Viņam patīk viss skaistais, varonīgais, viņš vienmēr ir priecīgs un vēlas, lai it viss ap viņu smaidītu, lai viss būtu glāstošs, mierinošs un reizē priecīga lepnuma pilns. Tad sakiet, kas gan spēj to visu dot vēl vairāk nekā kristietība? Protams, ļaudīs var sastapt visdažādākās mācības, bet kas gan vēl tā saprot prieku kā Dieva Baznīca, kas gan vēl spēj to tik brīnišķīgi atainot savos svētkos un baznīcas dziedājumos?

Arī visu kristīgo tikumu pamatā ir prieks. Pamēģiniet paši. Raug, tu biji slikts cilvēks, bet tagad esi atjēdzies, Dievs tevī atmodinājis sirdsapziņu, un tu pamazām esi sācis lūgties. Un, paskat tik, tu vēl neesi pabeidzis lūgšanu, kad miers un prieks jau ienāk tavā sirdī. Bet ja papūlēsies un sāksi lūgt Dievu jau stiprāk, nopietnāk, kāds tad varens prieks tevī ienāks!

Nepaļausimies stingumam! Lai arī cik smags būtu mūsu stāvoklis, lai arī kāda būtu mūsu gadu nasta, centīsimies, cik vien ir mūsu spēkos, tiekties pēc labā un aizmirst visu slikto (sal. ar Filip.3:13). Jautāsiet: ar ko sākt? Ja esam sākuši sevi apzināties, tad uzņemsimies arī saistības: noteiksim sev noteikumus, kurus apņemsimies nepiekāpīgi ievērot. Katram – mūkam, priesterim, pasaulīgās dzīves cilvēkam – šie noteikumi būs savādāki. Un tikai tos pildot mēs varēsim virzīties uz priekšu savā garīgajā attīstībā. Pretējā gadījumā mūsu dzīve var izrādīties tukša un bezjēdzīga. /15.02.76./

* * *

Lai mēs varētu saprast, cik īsti esam ticīgi, un cik ne, mums jāpārbauda, cik pilnīgi mēs pakļaujamies Dieva gribai. Bībele mums kā ticības piemēru rāda Ābrahāmu. Vai esi sapratis, kas ir viņa ticības pamatā, kāda ir tās būtība? Kad Ābrahāma vienīgajam dēlam Īzakam bija 14 gadu, Dievs sacīja: “Ābrahām! Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzaku, un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu”(1. Mz.22”1-2). Kas notika? Ābrahāms nesāka vis prātot: “Kāpēc Tu no tēva prasi viņa vienīgo mīļoto dēlu, par Kuru Tu taču pats esi teicis, ka darīsi no viņa lielu tautu kā smiltis jūras krastā? Kāpēc Tu tagad liec man pašam savām rokām sakraut sārtu, nokaut viņu un sadedzināt? Kāpēc Tu man liec darīt to, ko briesmīgi pat iedomāties?” Nē, Ābrahāms neko tamlīdzīgu nedomāja, jo viņš ticēja Dievam – ticēja tādam, kāds Dievs ir, nevis tādam, kādu mēs Viņu iedomājamies. Dievs ir mīlestība, Dievs ir viņa Tēvs un Radītājs; Viņš nešaubījās par Dievu. Ja Ābrahāms sāktu šādi domāt, tā jau būtu neuzticība Dievam, Dieva pārbaudīšana, kurā viņš, visticamāk, saskatītu it kā esošu Dieva netaisnību. Bet tāda priekšstata par Dievu vienkārši nedrīkst būt! Ja Dievs nav Mīlestība, ja Dievs nav Visuredzētājs, ja Dievs nav laba Labadarītājs – tad jau tas nemaz nav Dievs!

Raug, cits cilvēks - Ādams. Svēts, nemirstīgs... Bet kas notika? Dievs aizliedza Ādamam ēst no laba un ļauna atzīšanas koka un teica, ka, to neievērojot, viņš mirdams miršot (skat.1.Mz.2:17). Ieva piedāvāja Ādamam aizliegto augli, un viņš tā vietā, lai atturētu arī Ievu, notic viņas vārdiem, ka Dievs tikai skaudības dēļ aizliedzis ēst no šī koka, lai viņi nekļūtu tādi kā Dievs un nezinātu labu un ļaunu (sal. ar 1.Mz.3:4). Tātad Dievs esot skaudīgs... Bet ja tā, kas tad Viņš par Dievu? Ieva noticēja čūskai, un arī Ādams nepretojās...

Ak, kādēļ gan cilvēkos iemājo tāda neticība?! Tādēļ, ka viņi savu dievu izdomā paši. Bet neviens, neviens ar savā prātā nespēj mēroties ar Dievu. Tādēļ centīsimies līdzināties nevis Ādamam, bet gan patiesi dievbijīgajam Ābrahāmam! /1.03.76./

* * *

Šais laikos mums savā ticībā jābūt ļoti centīgiem. Pacentieties, lai par jūsu ticību liecinātu arī jūsu kārtīgais, atbilstoši iekārtotais mājoklis un lai ikviens tajā ienākušais redzētu: jā, eļļas lampiņa deg, ikoniņas kārtībā, Bībele nolikta, visur kārtība... Kazi, varbūt kāds nejauši pie tevis ieskrējis kaimiņu bērns pēc tam mājās vaicās: “Māmiņ. tēti, sakiet, kāpēc pie tās tantes ir tik labi? Kaut kāda uguntiņa deg, viss tik tīri, mierīgi, uz galda grāmata... Tēti, kāpēc pie mums tā nav?” -Nu, viņa ir ticīgā, tāda atpalikusi no dzīves... “Kā tā var būt – atpalikusi? Pie viņas ir tik skaisti, labi...”, - bērns ieinteresēsies. Un ļoti iespējams, ka tieši šis gadījums sāks modināt bērnā ticības apziņu.

Tāpēc raugiet, jūs, kam mūžs jau otrajā pusē un mati sudraboti... Uz jums gulstas liela atbildība par šo bērnu ticību. Un jūs tik daudz varat šai ziņā darīt... Iespējams, tieši jūsu piemērs, jūsu labais vārds būs tas, kas izglābs šī bērna dvēseli. Gadīsies kādreiz dzīvē grūts brīdis, un viņš atcerēsies: “Jā, tā sieviņa man pareizi teica”... /28.11.76./

* * *

Mums piederošās bagātības un privilēģijas ir kā neskarta zeme. Mums pieder it viss, visa 2000 gadīgā kristietības vēsture ar tās dāsno skaistumu un citu bagātību. Savukārt bezdievjiem nav nekā. Un, pat ja kaut kas ir, tad arī tas - zagts. /28.11.76./

* * *

Par Kristus Krustu un to, kā mēs nesam savējo

Jēzum pie Krusta ir bezgala smagi, un Viņš sauc: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mk.15:34). Sv. Augustīns izteicies, ka neviena Evaņģēlija vieta viņu nav tā aizkustinājusi un tik skaidri atklājusi dievišķību kā šie Kristus vārdi.

Var teikt, ka šai brīdī ikviens no mums bija iemiesojies Jēzū Kristū, un viņš lūdza par mums Dievu. Lūdza par mūsu pamestības sajūtu un bezcerību, kādai dzīve mūs nereti pakļauj. Un lai neviens no cietējiem, vienalga, vai viņi ciestu miesas vai gara mokas, nedomā, ka Dieva Dēlam ir svešas viņa ciešanas, ka Kristus necieš līdz ar mums. Jo Dieva Dēls cieta tik briesmīgi, ka līdz pēdējam bija izsīkuši visi Viņa spēki – kā garīgie, tā arī fiziskie. Tāds ir brīdis, kurā Viņš saka: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu esi mani atstājis?”

Vai esat padomājuši, no kā lūpām izskan šie vārdi? Tos saka Pats Visuskaidrais Dieva Dēls, kurš fizisko augumu saņēmis no Visšķīstās Dievmātes. Raupja cilvēka ciešanas nebūs tik lielas, jo viņš jūt pār sevi gulstamies vainas apziņu. Padomājiet, jūs, visi lielie un mazie cietēji, padomājiet un mēģiniet iztēloties, kādas varēja būt Jēzus ciešanas: tās bija visu cilvēces ciešanu apkopojums, kas tai brīdī uzgūla vienai Sirdij. /15.08.73./

* * *

Ir ļaudis, kas sūrojas: “Ak vai, cik grūti dzīves apstākļi mūs māc! Taču nē, tas, kas gulstas pār tevi, nav vis smagi apstākļi, bet gan tavs krusts, kam tevi jāglābj. Ņem šo krustu un seko Kristum.

Lielākoties gan cilvēki cenšas no šādiem apstākļiem izvairīties un lūdz Dievu šos apstākļus mainīt, mīkstināt, atvieglot. Bet ne jau apstākļiem ir jāmainās. Nē, jāmainās ir tev. Tev vienmēr jābūt gatavam nest tā vai citādi izpaudušos savu krustu. /4.03.76./

* * *

“Bet es no zemes tikšu paaugstināts un visus vilkšu pie sevis” (Jņ.12:32). Tieši Pestītāja Krusta spēks ir tas, kas mūs visstiprāk saista pie Dieva. Tādēļ arī Dieva Baznīca dzied: “Krusts ir Baznīcas krāšņums”, un “šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība” (Jņ.5:4). Nekas cits – tieši Kristus Krusts ir vislielākais un krāšņākais mūsu ticības skaistums. Jūs jau būsiet ievērojuši, ka cilvēku piesaista, viņā mīlestību un simpātijas raisa dabas skaistums. Kristus savu skaistumu mums pauž caur Krustu. /3.08.76./

* * *

Ne jau parasta mūsu glābšana ir kristietības būtība. Nē, nevis vienkārši glābt, bet gan darīt mūs tīrus, svētus un nemirstīgus. Tādēļ arī mums doti sakramenti. Bet, lai cilvēks spētu tos saņemt un tiešām kļūtu par svētuma un augšāmcelšanās līdzdalībnieku, viņam jākļūst arī par sava krusta nesēju, citādi no viņa nesanāks nekas vairāk kā vienīgi kaislīgs, nešķīsts un smirdošs cilvēķelis.

Mēs visi esam diženās Dieva mīlestības aicināti, visi esam aicināti būt par Dieva līdzstrādniekiem un tai pašā laikā arī par dižiem askētiem un ticības dedzējiem. Tieši tā, un citādi nemaz nevar būt. Lai Dievs mums palīdz. /26.09.76./

* * *

Dieva Dēls ar Savu pazemību un paklausību pārvilka svītru Ādama nepaklausībai un ar Savu Krusta nāvi iznīcināja nāves varu. Tādēļ arī mēs varam dziedāt un vērot dižo Sakramentu, kurā “Kristus no miroņiem augšāmcēlās, nāvi ar nāvi iznīcinājis, un tiem, kas kapos, dzīvību dāvinājis” (Augšāmcelšanās svētku tropārs)??? vai “Nāciet, līksmosim par To Kungu, Kurš nāves varu iznīcinājis un visu cilvēku cilti apgaismojis”.

Kristus krusts ir pārliecinoša atbilde uz visiem jautājumiem. Ar Kristus Krustu tika iznīcināta nāve un gandarīts Dieva Taisnīgums; arī mēs visi esam izglābti tieši ar Kristus Krustu. Mūsu pleciem ir uzgūlis liels parāds, tādēļ mums visiem vēl jo centīgāk jānes Kristus patiesība un jāsludina tās labā vēsts.

Cilvēce tiecas pēc labā. Cilvēks nespēj mīlēt nāvi un nepatiesību. Viņam ir dota sirdsapziņa, patiesības un dzīves jēgas meklējumu ceļš. Tiklīdz cilvēks sāk apzināties savus pamatus, viņš arvien skaidrāk jūt nepieciešamību pēc īpašām – nemirstīgām un nemateriālām - vērtībām, kas atbilstu viņa neiznīcīgajai esībai, kā arī sniegtu viņam brīvību un atjaunotu viņa cieņu. Tieši to visu mums sniedz Kristus Krusts. /30.09.76./

* * *

Šīs dzīves māte un tēvs no visas sirds pārdzīvo par saviem bērniem, it īpaši par tiem, kas nokļuvuši nelaimē vai savā dzīves gājumā pieļāvuši kādas kļūdas. Tad tēvs un jo īpaši - māte – ar bērnu notiekošo pārdzīvo tik spilgti, it kā tas notiktu ar viņiem pašiem.

Tāpat arī mūsu Pestītājs Kristus ir sevī pārdzīvojis visu to, ko ir cietis ikviens no mums. Turklāt, būdams siržu Redzētājs, Dieva Dēls zina arī visu mūsu mūžīgo dzīvi, zina visu, kas mūs sagaida. Un, zinādams, cik grūti mums ir mūsu grēkos, kā arī to, cik smagi un sāpīgi mums nāksies pārdzīvot tad, ja zaudēsim Dieva Godību, Viņš par to visu ir samaksājis ar Savu Krusta nāvi. Jēzus gāja Krusta nāvē aiz žēlastības pret mums: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo Dzīvību.” (Jņ.3:16). Tādēļ mūsu bojāeja Dieva Dēlam sagādātu vislielākās ciešanas.

Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, un Dieva Dēls ir samaksājis visaugstāko cenu – savu neaprakstāmi mocošo Krusta nāvi - lai atjaunotu mūsos šo vērtību. Pats būdams bezgrēcīgs, nepelnījis un pret citiem nepielietojis nekādas mokas un pazemojumus, Viņš cieta, reizē gan mūs izpirkdams, gan arī rādīdams mums paraugu: “Skatieties un redzat, cik ļoti es jūs mīlu!”, un ar šo paraugu, ar Savu mīlestību, iededza mūsu sirdīs ticības liesmu. Tieši tāpēc jau Kristus ir mūsu Pestītājs, ka Viņš uzņēmās visu mūsu grēcīgumu, visas mūsu mūžības mokas un mūsu dēļ mira pie Krusta, lai mēs iemantotu svētumu kā šajā, tā arī mūžīgajā dzīvē.

Ar kādu gan prieku un aizkustinājumu, ar kādām pateicības asarām mums vajadzētu vadīt ikvienu savas dzīves dienu! Ja tā nav, tas nozīmē, ka mūsos nav arī ticības. Un, ja domājam, ka, lai negrēkotu, pietiks ar pašu sasniegumiem, ar pašu gudrību, pieredzi un pūliņiem, tas nav nekas cits kā pašapmāns un vēl jo dziļāka grimšana savu grēku dūkstī.

Ko gan mēs pateicībā par mūsu glābšanu varam pienest Dievam? Ko atdot? Neko, pilnīgi neko. Jo Dieva priekšā nozīmīgs ir tikai viens: “Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi” (Ps.51:19). Tas arī ir mūsu svētuma avots – mūsu nākšana pie Kristus, pie Dieva dziļā patiesībā un pazemībā, vienlīdz apzinoties kā savu bezspēcību, tā arī savu grēcīgumu, kas bez šausmām nemaz nav aprakstāms. Arī Pats Dievs par to sacījis: “Es uzlūkoju nabagu, un, kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas” (Jes.66:2) un “Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību” (Jēk.4:6; Sal.Pam.3:34). Tad nu nesīsim Dievam savas dvēseles pazemību. /27.11.76./

Par klosteri

Kas cilvēkiem mūsdienās ir vajadzīgs? Tas, lai kāds justu viņiem līdzi, lai pasacītu kādu mierinājuma vārdu, atrisinātu radušos pārpratumus un izskaidrotu neskaidro. Iespējams, dažs iebildīs: “Bet klosterī mūs par to nebrīdināja... Vai tiešām viņi nesaredzēja, nezināja, kas notiks tālāk? Varbūt arī viņi patiesībā dzīvo tikpat tukšu un aprobežotu dzīvīti kā mēs?” Ļaudis mūs vērtēs un tiesās...

Mums jāprot raudzīties uz priekšu, ieskatīties mūsu mūžīgajā dzīvē, turklāt skatīties ar gaišreģa, ar pravieša acīm; ieskatīties un zināt, kas mūs un Dieva Baznīcu gaida nākotnē. /4.08.77./

Dieva mīlestība

Kristus saka: “Kas tēvu vai māti mīlē vairāk nekā Mani, tas Manis nav vērts” (Mt.10:37). Viņš prasa no mums lielāku mīlestību nekā to, kādu jūtam pret saviem vecākiem, bērniem vai dzīvesdraugu. Jo Viņš ir Dievs, un Viņš ir iemīlējis mūs tik ļoti, ka mūsu dēļ devies Krusta nāvē. Un vai gan mūsu vecāku, bērnu vai laulāto draugu jūtas var līdzināties šai mīlestībai? Dievs arī no mums gaida tādu pat cēlu mīlestību, ar kādu Viņš iemīlējis mūs. Tādēļ arī Jēzus savulaik Viņu noliegušajam Pēterim vaicā: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli vairāk nekā šie?” (Jņ.21:15)

Atcerēsimies vēl kādu lielu grēcinieci, kura krita Kristum pie kājām, lēja gaužas asaras, mazgāja Viņam kājas, skūpstīja tās un svaidīja ar dārgām mirrēm. Klusībā viņa lūdza: “Kungs, iemīli mani, kura ir iemīlējusi Tevi, un kura taisnprātībā tiek pelnīti nicināta...”. Tādai, raug, jābūt šai mīlestībai. Arī visiem jums, kas sevī saklausījuši priesterības aicinājumu, ir jāpiemīt šādai apustuliskai mīlestībai, tāpat kā visiem, kas patiesi nožēlo grēkus, ir sevī jājūt minētā grēcinieces mīlestība.

Tādu, raug, mīlestību no mums vēlas saņemt Jēzus. Viņš tik ļoti, tik ļoti mūs mīl... Vai tiešām mēs nespējam uz Viņa mīlestību atbildēt? Ja mūsos trūkst šīs lielās mīlestības, arī mūsu ticība kļūst sīka, auksta... Ja mūsos trūkst šīs mīlestības, tad arī draudzes gana kalpošanā, mūka aicinājumā un ģimenes dzīvē ienāk aukstums un pamirums. Mūsu dzīve ir nedzīva bez šīs mīlestības...