Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

 

 

Virspriesteris Jānis Jansons (vidū sēž) Limbažu baznīcāVēstule brālim Vilhelmam Fetleram (baptistam)

 

Mīļais brāli Kristū, Vilhelm Andrejevič! Šā gada 14. jūnijā man bija izdevība noklausīties Rīgā Romanova ielā Nr. 32 jūsu runu par mīlestību uz Pestītāju un par sekošanu Viņam un kristīgās dzīves uzlabošanu. Gribās domāt, ka pie jums piepildās svētā apustuļa Pāvila vārdi: Kristus vārds lai mīt jūsu vidū bagātīgi, dažādā gudrībā; māciet un pamāciet viens otru ar dziesmām, teikšanām un garīgām dziesmām, žēlastībā dziedādami jūsu sirdīs Kungam (Kol 3:16). Bet, kad es dziļāk ieklausījos un pārliku sevī jūsu runu, tad nācu pie grūtām domām, ka jūs esat nevis kristīgās ticības izplatītājs, bet viņas izārdītājs. Es atvainojos iepriekš, ka rakstīšu bez kādas sistēmas, bez kāda iepriekš sastādīta domu plāna; rakstīšu to, kas man ir uz sirds un kādas domas man ir prātā pēc jūsu runas noklausīšanās. Varbūt es arī kādās vietās rupji izteikšos. Par attaisnošanos man lai ir tas, ka arī jūsu runā nebija nekādas sistēmas; bet jūs runājāt, kas jums nāca prātā, gādādami sapulcējušos gan smīdināt ar dažādiem jocīgiem izteicieniem, gan raudināt, rādot uz Pestītāju Krustā Sisto un runājot raudulīgā balsī un pat ar kājas piesišanu uz grīdas lūgšanās Visuaugstākajam.

Jūs sludināt Kristu Krustā Sisto. Jūs gandrīz katrā izteicienā pieminat Viņa pestījošās Asinis. Bet no visas jūsu izturēšanās, no visiem jūsu izteicieniem varēja novērot, ka šis Kristus jums nebūt nav tik dārgs, ka jūs iekšķīgi nemaz ar Viņu neesat tā saistīti, kā lielāties. Ja Viņš būtu jūsu dzīves augstākais saturs, tad jūs nevarētu savu Pestītāju tik rupji salīdzināt ar elektrības bateriju; nevarētu Viņa līdzības par izdalītiem podiem (Mt 25) paskaidrot ar tādu rupju salīdzinājumu: Kungs izdala cilvēkiem dažādas gara spējas līdzīgi tam, kā ķēkša, kad viņa iegādājas ēdiena gatavošanai gaļas gabalu, izgriež no šā gabala dažas daļas zupai, dažas daļas cepetim un dažas daļas kotletēm. Vispār šī jūsu attieksme pret Kristu katram garā un dvēselē attīstītam kristīgam cilvēkam ir gaiši redzama. Lai Dievs dod, ka es maldītos; un lai tad piedod man manu apvainošanas grēku. Bet tagad es rakstu to, ko es patiesībā jūtu un domāju. Kristus un Dievs jums ir vienkārši analīzes, pētīšanas priekšmeti. Piedodiet man par šo salīdzinājumu. Kā kāds dabas mācības skolotājs dažreiz atnes klasē vardi un tad viņu graiza un plosa, lai skolnieki ieskatītos viņā vairāk, tā arī jūs ņemat Dievu un Kristu uz katedras un arī graizāt un klāstāt, piejaukdami pie tam klāt gan Puriškēviču, gan Kijevas Juščinska lietu, gan pareizticīgo draudzi. Paskaidrošu vēl šo jūsu attieksmi pret Dievu ar jūsu pašu vārdiem. Jūs vairākas reizes atkārtojāt izteicienu: "Dievs, Svētā Trijādība Tēvs, Dēls un Svētais Gars dziļi tic ticības brīvības likumam." Vai ticīgs un dievbijīgs cilvēks gan neatrastu citādu izteicienu šīm domām! Bet jūs nevarējāt atrast un vairākas reizes tādā formā izteicāt savas domas. Vai ticīgs un dievbijīgs sprediķotājs sāks smīdināt no katedras savus klausītājus? Bet jūs tā darāt.

Jūs diezgan daudz runājāt visu priekšā arī par savu svētumu un savu taisnību; ieteicāt lasīt to grāmatiņu, kur jūs aprakstāt, ka jūs vienreiz sajutāt, ka esat pestīts. Vai tā nav liekulīga pašlielīšanās. Apustulis Pāvils par sevi saka: "Brāļi, es neieskatu sevi par pilnību sasniegušu, bet, tikai aizmirsdams to, kas bijis, es cenšos uz priekšu; gribu sasniegt mērķi augsto Dieva aicināšanas godību Kristū Jēzū" (Fil. 3, 13). Bet jūs, god. Vilhelm, jau esat visu sasnieguši. Tamdēļ arī mirt vairs negribat. Jūs paši izteicāt, ka gribētu ilgāk nekā Metuzāls dzīvot. Bet svētais apustulis Pāvils gan gribēja atraisīties un būt ar Kristu (Fil. 1, 23). Jūs laikam jau jūtat, ka Kristus vaiga priekšā stāties nebūs vis tik labi, būs par kaut ko arī jāatbild un kā tad gan nebūs jāatbild? Es neesmu soģis un tiesātājs. Dievam vienam pieder sodīt un tiesāt. "Man pieder atriebšana, es atmaksāšu, saka Kungs" (Rom. 12, 19). Bet es gribu savu pienākumu izpildīt. Man vajag pateikt jums, ka jūs briesmīgu darbu darāt. Jūs zaimojat Svēto Garu. Jūs atmetat Svēto Kristus Draudzi. Jūs viņu nicinat un nopeļat. Jūs nogriežat no viņas neiestiprinātas avis, apsolīdams viņām pestīšanu un svētību; bet patiesībā nogriežat viņas elles dibenā. Jūsu dievbijība nav nekas cits kā sātana izlikšanās par gaismas eņģeli (2. Kor. 11, 14). Jo citādi jūs nevarētu tādu zaimošanu izteikt par Svētā Gara darbību pasaulē, ko jūs izteicāt. Runāsim atklāti. Jūs ar savu sprediķi gan gribat stiprināt klausītājus kristīgā dzīvē, gribat viņus atgriezt no grēcīgās dzīves un stiprināt dievbijībā. Bet galvenais jūsu mērķis ir tomēr sašķobīt ticību pret Pareizticīgo Baznīcu. Atklāti jūs savā runā, zināms nedrīkstējāt minēt Pareizticīgo draudzi; bet no visiem jūsu izteicieniem gaiši bija redzams, itin kā dienā mēs sauli redzam, ka jūs neieredzat Pareizticīgo draudzi un ka šī draudze pēc jūsu ieskatiem ir dvēseļu postītāja un Krievijas bojātāja. Jūs jau arī gan atklāti to nosaucāt par pagānu ticību, kad runājāt par grēku sūdzēšanu. Kādu liecību vairāk vajag? Arī savās dziesmās jūs dziedat: ar Dieva vārdu mēs uzvarēsim sātanu; mūsu dzimteni darīsim brīvu; druvas jau ir baltas; mums jāsalasa Kristum nobriedušās vārpas; dvēseles gaida priecīgus pļāvējus; sūti, ak, Kungs, savus mācekļus! Dieva kalpi, klausieties aicināšanas karu; laiks jau ir vārda zobenu vilkt no maksts. Svētais Gars uz uzvaru visus ticīgos ved. Alleluja! Droši ar viņu uz priekšu! Glāb Krieviju! Gulošos uzmodini! Ar asinīm un uguni ļaunumu uzvari! Glābt Krieviju draudzīgi visi iesim! Glābsim Krieviju caur Krustā Sisto Pestītāju! Brīvību cietumniekiem sludināsim. Ar asinīm un uguni ļaunumu uzvarēsim! Šī glābšana, zināms, pēc baptistu ieskatiem balstās uz Pareizticīgās draudzes iznīcināšanu un baptisma iedēstīšanu Krievijā. Jūs, par piemēru, par godājamiem svētiem apustuli Pāvilu un Jāni Zeltamuti runājat: "Visi mēs esam vienlīdzīgi; Dievs mīl mūs tāpat kā šos svētos: Viņš viņu nebūt nav vairāk mīlējis; mūsu cienība viņa priekšā ir tāda pati. "Caur šo jūs, zināms, cenšaties apgāzt svēto cienīšanu Pareizticīgajā Baznīcā. Gribat pierādīt, ka mēs visi jau esam svēti, kad mums ir tikai ticība uz Dievu. Jūs mūs, pareizticīgos, nosaucāt par pagānticīgajiem; bet ko man teikt par tādu jūsu svētības ieteikšanu saviem klausītājiem? Tā ir velna iečukstēšana, Ievai jau paradīzē izteikta ar vārdiem: Dievs zin, ka, kurā dienā jūs no tā koka ēdīsiet, tad jūsu acis taps atdarītas un būsiet itin kā Dievs, zinādami labu un ļaunu. Bīstieties, Vilhelm Andrejevič, no tik liela grēka; un nekārdiniet savus mazākos brāļus ar iepriekšēja svētuma piesolīšanu. Atcerieties Pestītāja vārdus: "Kad jūs visu esat darījuši, kas pavēlēts, tad sakāt mēs esam nelietīgi kalpi, jo kas mums pienācās darīt, to esam darījuši" (Lk 17, 10). Ar to, ka jūs visus, kas tikai paliek par baptistiem, ievadiet svēto kārtā, jūs savu draudzi no svētajiem iztukšojat. Sakiet, kādi ievērojami vēsturiski svētie ir pie baptistiem? Nav tādu. Jūs paši viņus neatzīstat par svētajiem un kā tādus nepieminat. Jo patiesībā jūsu svētums ir tikai svētums pēc vārda, pēc runām, bet nevis patiesībā, dzīvē. Svēts cilvēks ar savu svētumu nekad nelielās. Bet kas lielās, kas plātās ar savu svētumu, ar savu taisnību, tas nekad tāds nav. Jūs zināt, ko gudrais Sīraks saka: lepnums ir katra grēka iesākums, un, kas viņā dzīvo, tas dara daudz nelaba (Sīr. 10, 15). Mēs pareizticīgie nekad nelielāmies ar savu svētumu, ar savu taisnību jau še zemes virsū dzīvojot. Jā, mēs lielamies ar savas draudzes svētību; ar to svēto pulku, kuri ar mums lūgšanās biedrojas, būdami debesīs. Bet mēs paši vēl tikai cenšamies pēc svētuma, cīnāmies. Ja mēs to sasniedzam, tad, zināms, ir labi. Bet šā svētuma devējs un sniedzējs ir Dievs caur savu draudzi, nevis kāds sludinātājs no katedras, kurš uzreiz ir gatavs mūs un sevi pielīdzināt gan svētajam apustulim Pāvilam, gan svētajam Jānim Zeltamutem. Mēs lielāmies ar to, ka mums ir patiess ceļš, pa kuru mēs taisni varam iet pie patiesības un svētības. Šis ceļš ir Kristus Draudze vienīgā, svētā, biedrotā un apustuļu draudze, ar visiem tās dievkalpojumiem un svētdarbībām. Mēs lielamies ar to, ka Kristus Asinis, par kurām jūs tik daudz runājat un dziedat, pie mums patiesīgi tiek upurētas tagad un tiks upurētas līdz mūža galam (1. Kor. 11, 26). Tās ir tās Asinis, kuras mūs šķīsta no visiem grēkiem (1. Jņ. 1, 7). Bet jūs esat Pestītāja mācību sagrozījuši, jūs neatzīstat Kristus Miesas un Asins patiesību Svētajā Vakarēdienā. Jūs to uzskatāt tikai par zīmi, kas norāda uz Pestītāja ciešanām. Tamdēļ pie jums nav šīs šķīstošās Golgātas Asinis. Un jūsu vārdi ir tikai tukši vēja grābieni. Kas Kristum pieder, savu miesu krustā ir situši ar kārībām un iekārošanām (Gal. 5, 24). Vai jūs, Vilhelm, arī esat to provējis darīt? Vai jau esat pavisam nomiris pasaulīgajai dzīvei un dzīvojat tikai Kristum? Es gan domāju, ja jūs to būtu mēģinājis izvest savā dzīvē, tad tā nepazemotu godājamos Pareizticīgās Baznīcas svētos; tad uz tik ātru roku nemaz nesajustos sevi jau par svētu palikušu. Bet es domāju, ka uz jūsu sprediķi attiecas apustuļa Pāvila vārdi: Es jūs lūdzu, brāļi, sargaties no tiem, kas šķelšanas un apgrēcības ceļ pret to mācību, ko jūs esat mācījušies un atkāpjaties no tiem; tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Jēzum Kristum, bet savam vēderam un ar saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis (Rom. 16, 18).

Cenšaties nevis nogriezt ļaudis no Pareizticīgās draudzes, bet pievērst viņus tai. Kā rokā ir patiesība vai jūsu vai Pareizticīgās Baznīcas? Jūs nemaz vēl tajā šaurajā ceļā, kas ved uz kristīgu svētību, neesat ieskatījušies; jūs nemaz vēl laikam ar savu miesu neesat iesākuši cīnīties. Citādi jūs Pareizticīgo Baznīcu par grēcīgo Bābeli nenosauktu. Jūs kā baptists, zināms, stāvat uz pavisam citiem pamatiem; jūs garīgas lietas apskatāt pavisam no cita redzes viedokļa. Jums iekšējā gara cīnīšanās, tā klupšana un pacelšanās vēl ir sveša. Tamdēļ jūs neatzīstat nedz svētos, nedz bērnu kristīšanu, nedz Svēto Vakarēdienu, nedz grēku sūdzēšanu, nedz priesterību, nedz gavēņu, nedz kādu upuru Dievam. Man ļoti daudz būtu ko rakstīt par to runu, kuru jūs turējāt 14. jūnijā; bet tagad visu uzrakstīt es nevaru; varbūt vēlāk. Vispār man gribētos noskaidrot jūsu baptistu darbību mūsu pareizticīgo vidū. Gribētos jums parādīt, ka jūs nestāvat uz īstiem Kristus un apustuļu pamatiem. Lūgšu Dievu, lai Viņš man palīdz to ar laiku izdarīt.

Bet es jūs šajā brīdī lūgtin lūdzu: neņemiet uz savu sirdi šo smago grēku novērst no Svētās Pareizticīgās Baznīcas baptistu barā lētas, vieglticīgas dvēseles. Jūs viņas ievedat tikai postā un pazušanā. Sakiet, ko jūs viņām dodat Pareizticīgās Baznīcas vadīšanas vietā: tikai paviršus sprediķus, lūgšanas un dziesmas. Bet toties atraujat no īsto svēto sabiedrības, kuri nemitēdamām balsīm debesīs Dievu teic un par mums Dievu lūdz. Jūsu baptistu ticība skaitās tikai 300 gadus, bet mūsu Pareizticīgba turpat 2000 gadu. Ieskatieties mūsu Baznīcas vēsturē, un jūs redzēsiet, kādus garīgus augstumus ir sasnieguši daudzi pie šīs draudzes piederīgie. Ja jums rūp jūsu dvēsele, tad nedariet šo postošo darbu, bet strādājiet kopā Pareizticīgās Baznīcas darbiniekiem. Kristus par savu darbalauku sacīja, ka tur augs niknas zāles kopā ar kviešiem līdz pļaujamam laikam (Mt 13, 30). Tātad Pareizticīgajā Baznīcā ir tagad arī niknas zāles, ir slīkstošas dvēseles, kuras ir jāglābj, ir netikļi, dzērāji, neticīgie. Tādus vajag censties pacelt no viņu grēku bezdibeņa. Pie tā vajag strādāt visiem priesteriem un misionāriem. Bet strādāt zem vienīgās, Svētās Apustuliskās Biedrotās Baznīcas karoga. Jums jau nav nekādu ticības pamatmācību ne par Jēzus Kristus personību, ne par cilvēka dvēseles svētīšanas līdzekļiem, nedz par noslēpumiem. Ja jūs gribēsiet sākt meklēt kādus kristīgās ticības pamatus, tad gribot negribot ir jāgriežas pie Pareizticīgās Baznīcas. Būvējiet savu namu uz akmens, nevis uz smiltīm, un Dieva svētība būs pār jums. Kristu ticīgs cilvēks Pareizticīgās draudzes noslēpumos saņem kā dzīvu taustāmu patiesību. Bet pie jums Viņš ir tikai abstrakta ideja, vārdos un dziesmās teicama; bet ne dzīva patiesība. Paliekiet kā sagatavošanās pakāpe ieiešanai Pareizticīgo draudzē. Tad vēl jūsu sludināšanai būtu nozīme. Bet patstāvīgi cilvēka dvēseli apmierināt baptisms nevar. Bērnus jūs nekristāt. Ar to jūs vairojat nekristīgo baru. Kristat laikam tikai ar vienreizēju, nevis trīskāršu iegremdēšanu. Tā nav pareiza kristība. Vispār kā pie bērniem, pie jaunekļiem, jaunavām un pieaugušajiem jūsu sprediķa gala iznākums ir neticība, bezdievība, ateisms; tālab jūs kalpojat nevis Kristum, bet antikristam. Jūs savu namu Rīgā, Spitaļu ielā, nosaucāt zīmīgi Golgāta. Ko jūs tur krustā sitīsiet? To Pašu Kristu, jau reiz krustā sistu. Jūs tur mīdīsiet ar Pareizticību nicinošām runām to vietu, kur patiesi vairākus gadus pēc kārtas tika upurēts Kristus iestādītais miera, žēlastības un teikšanas upuris. Jūs tur sitīsiet krustā divtūkstošgadīgo Pareizticīgo Baznīcu un brīvi sludināsiet kristīgo brīvību. Pie jums jau tā ir: cik sludinātāju, tik draudžu. Katram baptistu sludinātājam ir tiesības brīvi, pēc saviem ieskatiem tulkot Svētos Rakstus. Šajā ziņā nevajag nekādu draudzes vadību. Tamdēļ jums nav nekādu pamatu. Bet kristīgās draudzes pamācībām ir jābūt. Tamdēļ arī apustulis Pāvils saka: rodas tādi, kas sajauc un Kristus Evaņģēliju grib pārgrozīt; bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! (Gal. 1, 8)

Jūs, Vilhelm Andrejevič, 14. jūnija vakarā apsmējāt mūsu grēksūdzi, mūsu priesterību, mūsu gavēņus; apsmējāt tādēļ, ka jūs nemaz vēl nezināt šo iestādījumu dziļumu un patiesību. Domāsim par jums to labāko. Beigās teikšu, ka jūs gan sacījāt jums ir vienalga, kur Kristus vārds tiek sludināts: vai Pareizticīgo Katedrālē vai Luterāņu Doma jeb Pētera baznīcā. Bet patiesībā tas jums nav vienalga. Vai grēcīgā Bābelē pēc jūsu ieskatiem var būt kas labs? Lai Dievs dod jums atgriezties no maldu ceļa un strādāt roku rokā ar Pareizticīgo Baznīcu! Redzat, es arī esmu viens no tiem suņiem, kuri rej uz mēnesnīcu. Jūs tajā vakarā sevi salīdzinājāt ar spīdošu mēnesnīcu un jūsu ienaidniekus ar rejošiem suņiem. Smalks izteiciens: tik glauns priekš jums un tik nicinošs priekš manis. Bet, ko darīt, cietīsim! Varbūt Dievs arī kādreiz mūsu pazemību uzlūkos un paaugstinās jel kādas mazas zvaigznes kārtā. Darbinieki ir vajadzīgi arī Pareizticīgajā draudzē, un viņi arī būs. Varbūt jūs ar pulku ņemsiet pārsvaru, jo neticībai pēc Pestītāja vārdiem vajag pieņemties spēkā un vairumā (Lk 18, 8), bet mēs toties jo stiprāk piesliesimies pie sava patiesā un nevis tikai domājamā Pestītāja. Es Savu draudzi dibināšu, un elles vārti to neuzvarēs (Mt 16, 18).

Sveiki, god. Vilhelm Andrejevič! Saņemiet sveicienus no jūsu dzimtenes Tukuma. Lai Dievs dod jums strādāt īstena pareizticīga kristīga cilvēka garā, nevis sektanta un šķēlēja garā. Ja jūs no sirds meklēsiet patiesību, tad gan vienreiz pie viņas atnāksiet. Bet, ja jūs jau esat galīgi aptumšojies, tad lai Dievs paliek par jūsu mūžīgo Soģi.

Ar cieņu,

Tukuma Svētā Nikolaja baznīcas priesteris J. Jansons.

"Garīgais Vēstnesis", trešdien, 1912. gada 27. jūnijā, Nr. 26.