Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

Virspriesteris Jānis Jansons

 

Sprediķi

 

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts

Priesteris un mācītājs

Mēs jūs lūdzam, brāļi!

Tā Kunga žēlastības gads

Ticības spēks

Lai tautas un valstis sapulcējas kopā kalpot Tam Kungam.

Kristus augšāmcēlies!

Kristus augšāmcēlies! (2)

Es savu draudzi uztaisīšu, un elles vārti to neuzvarēs

Ja nu tas Dēls jūs atsvabinās, tad jūs tiešām būsiet svabadi (Jņ 8. nod.)

Gods Dievam augstībā un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts

Dievišķīgā Liturģija

Bet es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam (Joz. gr. 24.)

Dievišķās atklāsmes pilnība Homilētiskā egseģēze par tekstu. Ebr. I, 12.

Pret alkoholu

Grēcīgās pasaules iznīcība

 


 

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts.

 

Pareizticīgā Kristus Draudze Baltijā, sevišķi latviešu daļā, var šajā jaunajā 1914. gada sākumā sevišķi papriecāties. Viena pazudusī avs ir atradusies; viens pazaudētais grasis ir uzmeklēts. Ir pievienojies pie Pareizticības Āgenskalna sludinātājs, Būcena kungs. Pievienoties pie Pareizticības vēl nenozīmē uzreiz ar to jau mantot dvēseles pestīšanu. Tas nozīmē tikai nostāties uz pareiza, īstena pestīšanas ceļa. Ja mēs fiziskā ziņā daudzreiz topam sakropļoti, ja mūsu miesas organisms ir padots dažādām slimībām, tad to pašu var teikt arī par mūsu garīgo būtni. Arī mūsu dvēseles pestīšanas ceļš daudzreiz top sagrozīts no dažādām viltīgām maldu mācībām gan kristīgām, gan nekristīgām. Kā grūti miesīgi slimajam atdabūt savu veselību, tāpat grūti tam, kas novirzījies no patiesības ceļa uzmeklēt to atkal un nostāties uz tā. Bet garīgais Dieva patiesības ceļš un mūsu dvēseles pestīšanas ceļš ir galvenais mūsu dzīvē. Nekāda pasaules manta nevar stāties mūsu dvēseles vietā. Nekāds sudrabs, zelts un dimants nav dārgāks par atgrieztu dvēseli. Par dvēseli un dzīvi Dievā, Kristū, Viņa Svētā Draudzē mums ir jārūpējas visvairāk. Šīs rūpes ir vienīgās, pie kurām mums visvairāk ir jākavējas. Tās nes mūsu dzīvē svētību, laimi un mieru.

Kā mūsu miesas organisms ir mums noslēpumains un grūti izzināms, tāpat vēl jo grūtāk ir izzināma mūsu dvēseles dzīve untie ceļi, pa kuriem Dievs mūs vada pie mūsu pestīšanas. Tagadējie dažādu nozaru kristīgie mēdz teikt, ka kristīgo dalīšanās dažādās šķirās ir vienkāršu mazizglītotu ļaužu aizspriedumu auglis. Vajagot šos aizspriedumus tikai atmest un visiem kristīgiem atzīt sevi par brāļiem; mīlēt vienam otru, nemaz nerunājot par dažādām draudzēm; un tad jau kristīgo ideāls būšot sasniegts. Tā domājot, zināms, Būcena pāriešanu Pareizticībā nevarētu attaisnot un saprast. Bet tas ir fakts un patiesība, un par šo faktu un patiesību mums ir daudz, daudz jārunā, ka dažādās kristīgĀs draudzēs cilvēka dvēsele pie pestīšanas top dažādi vadīta. Mēs turoties pie Svētā apustula Pāvila vārdiem atklāti liecinam, "ka uz Jēzus Kristus vārda pamata mūsu laikos top uzcelti dažādi darbi zelta, sudraba, dārgakmeņa, koka, siena un salmu. Nāks ugunīga diena, kura atklās ikvienu darbu. Tad daži darbi paliks un daži sadegs; un to pēdējo darbu cēlāji taps izglābti, tomēr kā caur uguni"(?). Šie apustuļa vārdi liecina, ka vienā kristīgā draudzē ir grūtāk mantot dvēseles pestīšanu, otrā vieglāk; dažas draudzes patāvēs Kristus priekšā, dažas nepastāvēs. Meklēsim tās draudzes, kuras pastāvēs. Bet Pestītājs ir dibinājis Dieva draudzi un teicis: " Es savu draudzi dibināšu un elles vārtiem to nebūs uzvarēt" (?). Pēc mūsu dziļās, ne tikai sirds, bet arī vairākgadīgu domu pārliecības, šī vienīgā un mūžam pastāvošā zelta draudze ir Svētā Austrumu Katoliskā Pareizticīgā Draudze. Vārds "katolis" nozīmē "vispasaulīgs". Tālab šis vārds attiecas uz mums pareizticīgajiem. Ja Dievs palīdzēs un ja tas būs Viņa prāts un griba, tad mēs uz priekšu vēl daudz runāsim par Svēto Kristus Pareizticību, salīdzināsim to ar baptistu, luterāņu un romas katoļu mācībām. Nerunāsim parteiski, bet pēc iespējas objektīvi un bezparteiski. Gādāsim šo dārgumu arī latviešu tautas acīm gaiši priekšā celt. Darīsim to darbu, kuru mums ir Dievs nolicis darīt. Liels ir Dieva un Viņa Kristus darba lauks. Daudz vajag Kunga vīna kalnā strādāt.Daudz vajag darbinieku pie tā apkopšanas. Bet mēs neesam vieni. Pats Pestītājs būs pie mums ikdienas līdz pasaules galam.

No sirds apsveicam jaunā brāļa iestāšanos mūsu vidū. Varbūt Kungs dos mums arī kopā strādāt. Lai Dievs svētī, lai Dievs svētī ikkatra laba darbinieka pūliņus. Bet visu ko mēs daram ar vārdiem, vai ar darbiem, visu mums būs darīt Kunga Jēzus vārdā, pateicoties Dievam Tēvam caur Viņu. Lai notiek; lai notiek!

 

Priesteris un mācītājs

 

Gribētos iekustināt šo jautājumu, par kuru maz tiek runāts mūsu Latvijas Pareizticīgā Baznīcā, bet kurš tomēr ir ļoti svarīgs, un, noskaidrojot to, mēs ieraudzīsim paši sevi un noskaidrosim sev, kas tad ir Pareizticība un Pareizticīgā draudze, kas viņā ir pārāks par citām kristīgām ticībām un kāda sevišķa laime ir priekš cilvēka, kad viņš pieder pie Pareizticības. Par nožēlošanu mūsu pareizticīgajā latviešu daļā daudzās, daudzās draudzēs pat no pašu draudžu priesteru puses ir iestājusies tāda vienaldzība pret savu svēto ticību, ka rodas pat bažas, vai Pareizticība pie latviešiem tālāk pastāvēs, jeb vai viņa iznīks jau drīzā laikā. Taisnība gan, ka dzīve tagad ir ļoti, ļoti grūta; vajag lieliski cīnīties, lai priesteris ar savu ģimeni nopelnītu sev dienišķu maizi. Bet tomēr ja priesterības noslēpumā priesterības uguntiņa iesvētītajam ir iededzināta, tad cilvēkam pašam vajag to uguntiņu turēt un viņu nedzēst nost; vajag še nelielas draudzes ap sevi kopot, bet toties dedzīgas, darbīgas un spēcīgas; tādas pareizticīgas draudzes, kuras saprot, kas ir "Pareizticība", un kuras var mūsu Pestītāja mācību arī citiem sludināt. Kas ir Pareizticība? Pareizticība ir tā pati ticība, kuru ir devis cilvēkiem mūsu Jēzus Kristus un kuru pa visu pasauli ir pasludinājuši svētie apustuļi. Mums vajag pareizi ticēt Dievam un mūsu Pestītājam Jēzum Kristum un kā pienākas pareizi Viņu godāt, lai mēs ar to Dievam patiktu un savas dvēseles pestīšanu panāktu. Kas ir tas, ar ko Pareizticība ir pārāka par citām kristīgām ticībām? Kāda ir tā iekšējā uguntiņa Pareizticībā, kuru nekad nevar izdzēst un kura degs skaidri un gaiši grēcīgo cilvēku vidū līdz pat otrai Pestītāja atnākšanai? Šās divas iekšējās uguntiņas, kuras degs Sv. Pareizticībā līdz pat otra Pestītāja atnākšanai, ir "Priesterība" un Sv. "Euharistija". Priesterība ir noslēpums, sakraments. Kad bīskaps, priesteris vai diakons pieņem iesvētīšanu savā garīgā kārtā, tad uz viņu neredzami nonāk spēcīga Dieva žēlastība, tad vienkāršs, grēcīgs cilvēks top izņemts no citu cilvēku vidus un pieskaitīts pie atsevišķiem Dieva baznīcas kalpiem un viņam top dota vara un spēks veikt dievišķīgos noslēpumus un sludināt Kristus mācību visiem cilvēkiem un visām tautām pa visu pasauli. Sevišķa laime priesterim ir tā, ka viņš top darīts spēcīgs veikt Sv. Euharistiju, atnest savam Kungam un Pestītājam Viņa Sv. un bezasiņaino upuri. Euharistijas noslēpumā priesteris neredzami, mistiski savienojas ar Pašu Kristu. Šinī noslēpumā Pats Pestītājs nonāk no debesīm un Viņš ir tas, kas top upurēts, un Viņš pats ir tas, kas upuri pieņem. Priesteris te redz debešķīgus noslēpumus; priekš viņa tad ir debesis atvērtas un Dieva eņģeļi uzkāpj un nokāpj uz Cilvēka Dēlu (Jāņ. 1. nod.). Tikai iesvētītam pareizticīgās draudzes bīskapam un priesterim ir vara veikt Sv. Euharistiju, un nevienam citam. Caur to tad arī pareizticīgās draudzes priesteris ir pārāks par visiem mācītājiem un sludinātājiem, kuriem šī vara un spēja un Dieva žēlastība nav dota. Tamdēļ mums, pareizticīgās draudzes ganiem, vajag vairāk saukties par priesteriem un mazāk par mācītājiem, jo par mācītāju un sludinātāju var būt katrs, kas ir sagatavojies, mācījies sludināt un grib par mācītāju būt; bet par priesteri var būt tikai tas, kas ir mācījies, sagatavojies un pēc tam no draudzes ir ievēlēts un no bīskapa Sv. Liturģijas laikā caur lūgšanu un roku uzlikšanu ir iesvētīts.

Sv. Evaņģēlijā ir teikts: "Un, to teicis, Viņš pūta uz tiem un saka: ņemiet to Svēto Garu; kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie piedoti, un, kam jūs grēkus paturiet, tiem tie paturēti" (Jāņa ev. 20. nod.). Uz to tad pamatojas Sv. Pareizticīgā Kristus Draudze, kad viņa pasniedz izvēlētām personām priesterības noslēpuma Dievišķīgu žēlastību. Pats Pestītājs to žēlastību, šo spēku mums ir devis; šo priesterības žēlastību, šo priesterības spēku Viņš savā draudzē kā vienu no pamatakmeņiem ir ielicis. Šis priesterības spēks visus gadu simteņus, sākot no pašiem Pestītāja un apustuļu laikiem, Kristus Draudzē ir dzīvojis; viņš dzīvo tagad, viņš dzīvos līdz otrai, spožai mūsu Pestītāja atnākšanai. Šai noslēpumainā spēkā dzīvo un atrodas Pats mūsu Kungs un Pestītājs. Viņš Pats še darbojas, Viņš Pats mūs šķīsta caur šo noslēpumaino spēku; Viņš Pats sevi upurē mums par pestīšanu Sv. Euharistijā ikkatru reizi, kad bīskaps vai priesteris izdara Sv. Liturģiju. Še darbojas augstāki debess spēki; še notiek tas, kas neticīgam cilvēkam nav pieietams. Šeit notiek cilvēka pārvēršanās no vienkāršas, rupjas un materiālas būtnes augstākā, garīgā eņģeļveidīgā būtnē; še notiek tā mērķa sasniegšana, kuram mēs esam radīti pasaulē. Priesterība ir tas sarga kambaris, kur Pestītājs ir ielicis savus spēcīgos cilvēku pestīšanas rīkus. Kad mitējas kādā kristīgā sabiedrībā priesterība, nākoša no apustuļu laikiem, tad mitējas tur arī īstenā Kristus draudzes dzīve, tad iestājas atkal meklēšanas un taustīšanās periods un tie cilvēki Kristu nav vēl atraduši. "Rokas nevienam neuzliec ātri" (1. Tim. 5. nod.). "Pamodini to Dieva žēlastības dāvanu, kas ir iekš tevis caur manu roku uzlikšanu" (2. Tim. 1. nod.). Daudz un dažādiem vārdiem māca mūs sv. apustulis Pāvils Timotejam un Titam grāmatās par priesterības noslēpumu. Ja mēs šo priesterības noslēpumu atmetam un paliekam tikai par mācītājiem, sludinātājiem, tad mēs grēkojam pret Dievu un Kristus Draudzi, tad mēs spītējam Dievam, tad mēs atkal tīši atmetam Dieva žēlastību, kuru Viņš mums caur Pestītāju ir parādījis un devis, un mēs atkal savu prātu gribam uzstādīt pārāku par Dieva prātu, tad mēs atkal zaudējam pazemību un padošanos Dievam un sākam staigāt savus cilvēciskos ceļus, kuri ir pilni ar lepnību, uzpūtību un paštaisnošanos.

Kristus Draudze pasaulē nemitēsies un apustuliska priesterība arī nemitēsies. Būs pasaulē tas šķīstošais, daiļojošais, kurš ir spējīgs cilvēku no rupjas materiālas būtnes pārvērst par eņģeļveidīgu. Tas ir mūsu pamats, tas ir mūsu spēks. "Es savu draudzi gribu uztaisīt, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt" (Mat. 16. nod.). Kristus Draudze kā paša Kristus iestādījums bija, ir un būs mūžīgi, līdz pašai Viņa otrai atnākšanai. Bet,kā cilvēki attiecas pret šo Sv. Draudzi, tā ir cilvēku darīšana. Cilvēks savā dvēseles rīcībā ir brīvs; citādi viņš būtu vienkāršs kustonis, lopiņš. Kristus Draudze savos pamatos ir negrozāma, kā Pats Kristus ir negrozāms. Svētīgi bija tie pirmie latvieši pareizticīgie priesteri, kuri pirmie sāka šo augsto Dieva dāvanu arī latviešiem rādīt. Tie bija Dāvids Balodis Ļaudonā, tēvs Līcis Aderkašos, Kangers, Gobiņš, Drekslers un citi. Viņi arī attiecīgi uzvedās un mācīja. Bija arī pareizticīgi bīskapi no mūsu tautas. Pirmais bija Aleksandrs Zaķis Vitebskā. Tagad Dieva žēlastība arī pie mums spīd, ka mums ir savs virsgans, arhibīskaps arī no mūsu pašu tautas. Lai dzīvo visas tautas, nācijas un rases pasaulē. Bet sava dzimtā tauta katram ir tā mīļākā un dārgākā. Mums šajos laikos ir dārgā priesterības dāvana rokās dota. Kā nu mēs viņu glabāsim? Kā nu mēs Kristu uzturēsim savā vidū? Tas atkarīgs no mums. Vai mēs būsim šās augstās dāvanas cienīgi. Jeb viņa mums tiks atņemta mūsu necienības dēļ. Pats apustulis nāk mūsu vidū un pamāca mūs ar savām grāmatām, Timotejam un Titam sūtītām. Tur ir dievišķīga žēlastība, tur ir dievišķīgs spēks. Cik mīļi jūs esat Kristum, pareizticīgie latvieši, jūs paši to nezināt. Vai jūs cienāt priesterības dāvanu, jums dotu, vai atmetīsiet, vai atstumsiet? Varbūt teiksiet mums: "Jūs jau esat par daudzi svēti, mēs nevaram par tādiem palikt, ejiet projām no mums; mēs ēdīsim, dzersim, plītēsim un miesas grēkus darīsim; ejiet prom no mums; jūs mums tikai maisāt; tikai mūs traucējat mūsu dzīves omulībā." Ja jūs mums tā teiksiet, tad mēs arī aiziesim, tad Pareizticības pie jums nebūs. Tad jūs atkal smaksiet tumsībā un zem sātana sloga kā daudzas citas pagāniskas tautas. Dievs žēlos un mīlēs jūs arī tad. Bet kā jums būs ap dūšu, kad jūs būsiet jūsu pirmmocekļu pirmo Latvijas pareizticības cīnītāju mokas un asinis nonicinājuši un nosmādējuši? Grūti būs ap sirdi, un grūta būs sirdsapziņa. Dariet kā gribat, tā ir jūsu izvēle, un tas atkarīgs no jums. Vēl spīd Kristus gaišums arī Latvijā. Staigājiet šajā gaišumā un uzturiet to cik varēdami. Saulīte vasarā ļoti silti silda zemi. Tāpat Kristus silti silda mūsu dvēseles. Kādi ledi pārklās Latviju, kad Kristus gaisma, Kristus siltums no viņas tiks atņemts! Kristus ļaudis, Kristus dvēseles būs vienotas; viņas neiznīks; viņas dzīvos mūžīgi līdz pašai Viņa otrai atnākšanai. Bet kāda verdzība būs jācieš antikristum padotiem! "Tādēļ esiet prātīgi, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, tas vells, staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, kuru tas aprītu" (1. Pēt. 5. nod.).

Lai deg Kristus priesterības uguntiņas Latvijā un apspīd un silda visas pazemīgas, kristīgas sirdis. Ja latvieši to sapratīs, tad viņi arī spīdēs pa visu pasauli. Bet, ja nesapratīs un izmetīs no sava vidus Pareizticību, tad atkal tuvosies antikristum un paliks ar tumsību pārklāti.

 

Mēs jūs lūdzam, brāļi!

 

Apustulis Pāvils pirmajā tesaloniķiešiem rakstītajā grāmatā 5. nodaļā divas reizes atkārto šos vārdus: "Mēs jūs lūdzam, brāļi", pamācīdams kristīgos apkarot netiklību, panest vājos un būt lēnprātīgiem pret visiem. Tagad šinīs dienās un mēnešos Latvijā tiek sevišķi ierosināts jautājums par alkohola apkarošanu. Pareizticīgās Baznīcas Garīgā valde sper visus soļus tajā, lai šo ļaunumu varētu sākt apkarot. Ir izlaisti pa draudzēm uzsaukumi, lai visur dibinātu atturības biedrības un ir draudzēm arī piesūtīti statūti, uz kuru pamata šās biedrības var stāvēt un rīkoties. Žēl būtu, ja tāda Garīgās valdes mudināšana vienaldzīgi atbalsotos pareizticīgo brāļu prātos un sirdīs. Zināms, tagad ir materiālisma laikmets. Mēs nevaram prasīt no ļaudīm lielus garīgus augstumus. Bet tomēr ir arī dvēseles, kuras grib glābties no pazušanas. Un, ja mēs vienu no tām mazajām dvēselēm pazudināsim, tad arī mēs paši tiksim pazudināti un ar akmeni kaklā noslīcināti jūras dibenā. Jāsaņem ir visi prāta un dvēseles spēki, lai mēs paši nepazustu un lai arī citus nepazudinātu.

Dažās draudzēs uzreiz dibināt atturības biedrības nodaļu varbūt būs grūti, tam ir vajadzīgi inteliģenti spēki, dažas grāmatas un izdošanās. Lai tās vientuļās dvēseles, kuras gribētu izvairīties no ļaunuma un nav spējīgas uz vietas vēl būt vienotas savā starpā, nepaliktu itin kā aizmirstas, tad būtu labi, ja draudzes priesteris vai cits kāds draudzes loceklis laiku pa laikam atsūtītu to personu sarakstu, kuras iestājas centrālajā atturības biedrībā un uzņemas veicināt atturības biedrības darbu. Uzrādīt vajadzētu uzvārdu, vārdu, tēva vārdu, adresi un vecumu. Ziņas var piesūtīt uz Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes telpām Rīgā, L. Pils ielā 14 Atturības biedrības komisijai. Tad pēc tām adresēm varēs izsūtīt biedrības statūtus un dzeršanas apkarošanas literatūru. Pēc iespējas brauks arī lektori šur un tur ar priekšnesumiem, ja tikai būs aicinājumi. Kristīgā ticība pati par sevi prasa no cilvēka sātību, gādību un atturību. Mūsu pirmie misionāri 1840.1870. gados ir saukuši par "gādību" to, ko krieviski sauc "nhtpdjcnm". Tāda gādība ir vajadzīga katram kristīgam cilvēkam: gādība miesā un gādība garā. Cilvēku miesas organisms tagad ir palicis vājš, izvirtīgs un slimīgs. Pestītājs dzīvo mūsu vidū un grib glābt un pestīt katru, kas pie Viņa nāk. Bet tikai mums pašiem vajag būt gataviem, lai mēs varētu Viņu sevī uzņemt. "Vai nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi? Jeb vai nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem; jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godiniet Dievu savā mierā un savā garā, kas pieder Dievam" (1. Kor. 6.). Latvijā šobrīd ir 67 latvju pareizticīgās draudzes un 66 krievu pareizticīgās draudzes. Par nožēlošanu, daudzas draudzes ir bez priesteriem un viens pats priesteris apkalpo 34 draudzes, izdarīdams dievkalpošanas dažās draudzēs tikai vienreiz mēnesī. Visi ir aizņemti ar maizes pelnīšanu, jo materiāli ir grūti dzīvot. Bet tomēr pie labas gribas, kad priesteri to gribēs un arī paši kristīgie, tad arī pulciņš no 5, no 10 cilvēkiem daudz var ko padarīt. Vajag tikai degt Kristus ugunīs. Vajag būt karstam savā kristīgā dzīvē, nevis remdenam un aukstam (Atkl. 3. nod.), tad uzliesmos mūsu vidū atturība, sātība, gādība, pazemība un pieticība.

Kā lai mēs mantojam Kristus garu, kad mums viņa nav? Vai tas taisnība, ka mums viņa nav? "Cilvēka dvēsele jau pēc savas dabas un dzimšanas ir kristīga", sacīja jau 2. gadu simtenī pēc Kristus Tertulliāns. Pats dzīvais Kristus mūsu Pestītājs dzīvo ik dienas un ik stundas mūsu vidū savā svētā Pareizticīgā Draudzē. Mums vajag tikai Viņu uzņemt un palikt Viņa cienīgiem. Lielas un spožas bagātības mīt Sv. Pareizticīgā Kristus draudzē. Mūsu uzdevums tagad ir šās bagātības uzņemt sevī, pārstrādāt sevī un tad kā saldu medu celt priekšā pasaulei. Galvenais pie mums ir Sv. Euharistija un Priesterība. Ja mēs būsim šo divu noslēpumu cienīgi, tad uzvarēsim visus garīgus vājumus un arī dzeršanas sērgu dziedināsim.

 

Tā Kunga žēlastības gads.

 

(Sprediķis, teikts jaunā 1926. gada nakts dievkalpojumā Rīgas Katedrālē.)

 

"Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze." (Ps. 90, 4). Ar Dieva palīdzību mēs, mīļie brāļi un māsas Kristū, iesākam jauno 1926. gadu. Pēc veca paraduma, iesākta Arhibīskapa Agafangela laikos Rīgā, mēs esam sapulcējušies Katedrālē zem mūsu virsgana Arhibīskapa Jāņa virsvadības un klātbūtnes, lai pirmās jaunā gada minūtes pavadītu kopīgā Dieva lūgšanā un dievbijīgu jūtu izteikšanā. Daudzi gan garīdznieki, gan laicīgie no tālām Latvijas provincēm gribētu klāt būt pie šīs pirmās jaunā gada dievkalpošanas, bet viņiem tas nav lemts; mēs esam tie laimīgie, kuri Latvijas galvaspilsētā, pašā Latvijas centrā šodien saņemam no sava virsgana to pirmo jaunā gada svētību. Tas uzliek mums sevišķi nopietnu uzdevumu nopietni ieskatīties dzīvē; nolikt savai dzīvei labus virzienus, labus centienus un stingri apņemties tos labos centienus izvest dzīvē. Uz mums, uz Latvijas centru, raugās visa valsts, kurp mēs viņu vedīsim nākošā gadā, kādu paraugu rādīsim, ko mācīsim.

Par pamatu šādai pamācībai es izraudzījos 90. Psalmu. Man ir paradums katru dienu izlasīt 5 Dāv. dziesmas, un uz šo dienu iekrita arī 90. Psalms, kurš ir taisni piemērots jaunā gada pamācībai, jo te top runāts par Dieva mūžību, par cilvēku iznīcību un top dotas mācības, kā cilvēkam dzīvot pasaulē. Dieva mūžība priekš visiem mums ir lieliska, dižena, majestātiska. Mēs paši no sevis neesam nākuši pasaulē, bet augstāka, neizprotama vara mums ir devusi jauko dzīvību un pateicoties tai jaukai dzīvības zemei, mūžu priecājamies un līksmojamies. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un pēc Dieva līdzības: Dievs ir mūžīgs, arī mūsu dzīvība vienreiz dota, no mums netiek atņemta, jo mēs dzīvojam arī pēc laicīgās nāves; Dievs ir mīlestība, arī mēs mīlam un šķīstībā, svētajā mīlestībā mēs atrodam savu īsteno laimi; Dievs ir brīvs un darbīgs, arī mēs cenšamies būt tādi paši. Caur grēku gan esam palikuši iznīcīgi; bet caur mūsu Pestītāju un caur Viņa Svēto Draudzi mēs atkal esam iestādīti savā pirmajā jautājumā un pirmajā aicinājumā. Tamdēļ nav mums bail runāt par mūsu tagadējo iznīcību. Tā iznīcība ir briesmu pilna tikai neticīgajiem un mazticīgajiem. 90. Psalmā par to ir teikts: "Tu tos aizrauj kā plūdos; tie ir kā rīta miegs, tie ir kā zāle, kas agrumā ir augšanas spēka pilna, kas rītā atzeļ un zied, vakarā vīst un kalst; jo mēs iznīkstam Tavu dusmu priekšā, tiekam iznīcināti Tavas bardzības dēļ; tu liec mūsu noziegumus savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus sava vaiga gaismā; jo visas mūsu dienas zūd Tavu dusmu kvēlē; mēs pavadām savus gadus kā pasaku;tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem". Ja nu mūsu grēcīgā dzīve ir tik iznīcīga, kas tad mums jāmācās un pēc kā jādzenās. Atkal turpat Sv. Rakstos mēs lasām: "māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam". Gudrība caur Dievu, lūk pēc kā mums jādzenās. Arī jums, mīļie latvieši, es novēlu jaunā gadā dzīties pēc Dieva gudrības. Vai jūs to darījāt, vai jūs dzīdamies pēc Dieva, savu Pestītāju uzņemsiet savās mājās, sādžās un namos? Viena latviešu inteliģences daļa grib izraidīt Kristu no Latvijas pavisam ārā. Kristiānisms esot katrai tautai skādīgs un kaitīgs; nonāvējot pašu tautas, pašas nācijas garu; vajagot griezties atpakaļ pie tautas dziesmām, tur esot "Laima", "Mīla" un "Tiklība"; mūsu senči esot bijuši tikumīgi arī bez Kristus; Jēzus vārds tautas dziesmās esot minēts tikai pāris reizes; vajagot celt tempļus nevis Kristum, bet tautas dieviem Pērkonam, Pīkolam, Potrimpam un Līgam. Tāds tagad ir dažu latviešu inteliģentu virziens.

Ko latviešu tauta mantos, ja viņa no Kristus atkāpsies? Iznīcību, izvirtību un nelaimes. Ja mēs atkāpsimies no mūsu senču ticības uz savu Pestītāju, tad mēs zaudēsim arī savu brīvību. Kas palīdzēja mūsu varonīgajiem Latvijas brīvības cīnītājiem 1918.1920. gados pieveikt nikno, sīvo ienaidnieku? Mūsu māšu dzemdētāju un audzinātāju ticība uz savu Pestītāju un caur viņām ieaudzinātā mīlestība uz savu tēviju, uz mūsu mīļo, dārgo Latviju. Kas cilvēku var vairāk stiprināt, vairāk iepriecināt grūtos brīžos, ja ne stipra ticība un paļaušanās uz mūsu Pestītāju Jēzu Kristu un uz viņa Svēto Draudzi. Lūk šāda ticība tad ir tā Gudrība uz Dievu un tādu Gudrību es novēlu jaunā gadā Latvijas tautai; palikt viņai vēl vairāk kristīgai un dievbijīgai; vēl vairāk nostiprināties kristietībā; bet nevis novērsties no tās, kā to grib sociālisti un arī pilsoniskie inteliģenti.

Tad es vēl gribu atcerēties dažus patīkamus, iepriecinošus notikumus Pareizticīgās Draudzes dzīvē pagājušajā 1925. gadā. Es uzrādīšu divus. Pirmais: Mūsu Augstais Virsgans Arhibīskaps Jānis ir ievēlēts Valsts augstākajā iestādē Saeimā par deputātu. Pareizticīgai Draudzei tagad ir savs aizstāvis pie Valdības. Līdz šim mēs bijām kā bāreņi, atstāti un atstumti. Pabalstīsim tad Viņa Eminenci un lūgsim Dievu, lai Dievs dod viņam spēku un gudrību nenogurstoši un sekmīgi izpildīt uzņemtos un no Dieva uzliktos darbus. Otrais notikums: Pareizticības izcelšana un atzīšana no lielās angļu tautas 1925. gada vasarā. Sākot no 29. jūnija līdz 20. jūlijam Jeruzālemes patriarhs Damians, Aleksandrijas patriarhs Fotijs, krievu metropolīti Antonijs un Evlogijs, bīskaps Benjamiņš, profesors Glubokovskis un citi pēc angļu uzaicinājuma, viesojās Londonā un citās Anglijas pilsētās. Ticības simbols Vestminsterijas Abbatijā tika nolasīts pēc Pareizticības nolikuma bez "un no Dēla" (filogue); un caur to pašu tika atzīta no lielās angļu tautas mūsu Pareizticības apustuliskā un vēsturiskā pareizība. Tātad, ja mēs tiekam vajāti te Latvijā tad lūk kur Dieva Gudrība rada mums, pareizticīgajiem, jaunu patversmi, jaunu piestātni, varenajā, lielajā Anglijā, pie varenās un lielās angļu tautas. "Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir viņa tiesas un cik neizdibināmi viņa ceļi!" (Rom. 11, 33).

Kādus notikumus mēs varam gaidīt 1926. gadā? Pirmais. Šā gada rudenī vajag pēc trim gadiem sapulcēties atkal Vislatvijas Pareizticīgo Saimai savas Draudzes lietu un vajadzību pārspriešanā. Kā esmu dzirdējis, tad Saima notikšot sākot no 14. septembra. Otrais. Var gaidīt, ka tiks atklāts 1926. g. rudenī Latvijas Pareizticīgo Garīgais Seminārs priesteru sagatavošanai Pareizticīgām draudzēm. Trešais. Vasarā ir gaidāmi Vislatvijas dziesmu svētki. Šos gaidāmos notikumus es turu par vajadzīgu atzīmēt gadu iesākot. Kā viss tas notiks, kā viss tas tiks izvests dzīvē, to rādīs nākotne. Bet mums vajag būt centīgiem, rosīgiem un dievbijīgiem, lai mēs būtu Dieva žēlastības cienīgi. "Māci, Kungs, mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam". Pie latviešiem lielā mērā ir izplatījies sociālisms. Ar sociālismu kopā nāk tautā Dieva noliegšana, Dieva neatzīšana. To slimību arī vajag pārdzīvot un izārstēt. Vēl liela mūsu slimība ir dzeršanas sērga, alkoholisms. Dzeršana pie latviešiem tagad ir lielāka, nekā bija pirms kara; caur to tiek izpostītas kā ģimenes, tā arī sabiedriskā dzīve. Ar šo ļaunumu stipri, stipri jākaro, lai tas neiegrūž latviešu tautu postā. Tādas apmēram ir mūsu izredzes un uzdevumi. Beidzu savu pamācību ar 90. Psalma vārdiem: "Atgriezies, Kungs, atkal pie mums! Cik ilgi vēl? Apžēlojies par saviem kalpiem; piešķir mums rītos agri pilnā mērā savu žēlastību, lai mēs gavilējam un priecājamies visu mūžu; iepriecini mūs tik dienu, cik Tu mūs apbēdināji; tik gadu, cik ilgi mēs esam pieredzējuši ļaunu; dari redzamus saviem kalpiem savus darbus un liec saskatit savu godību viņu bērniem; lai nāk pār mums tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība, un pašķir mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu to pašķir un svētī!"

Virspriesteris Jānis Jansons.

 

 

Ticības spēks

(teikts Rīgas Katedrālē pa radio 1938.gada 13.martā)

 

"Un redzēdams Viņu ticību Jēzus sacīja uz melmēnsērdzīgo: mans bērns, tavi grēki ir piedoti" (Mk 11, 5). Pestītājs, dzīvodams zemes virsū, pastāvigi no saviem sekotājiem prsasīja, gaidīja un vēlējās ticību. Kur bija maz ticības, tur arī Viņš arī brīnumu nedarīja. Bet par ticību teica, ka ticības spēkā ticīgie varot pat kalnus pārcelt. Svētā Marka Evaņģēlijā mēs lasām: "un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: ticiet uz Dievu; jo patiesi es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks" (Mk 11, 23).

Kas tad ir ticība? Kas tas ir par spēku, kas cilvēkam dots? Apustulis Pāvils šo spēku izskaidro tā: "Ticība ir stipra paļaušanās uz cerējamām lietām; ticība ir pārliecība par neredzamām lietām" (Ebr. 11, 1). Tātad galvenais ticības saturs ir "stipra paļaušanās uz augstākas, neredzamas, Dievišķas varas palīdzību un stipra pārliecība, ka tā neredzamā, Dievišķā vara ir un eksistē". Ticības spēks apņem un pārņem visu cilvēka būtni: domas, prātu, jūtas, gribu. Ticības spēks dzīvina cilvēku, pasniedz cilvēkam mūžīgu, nekad nebeidzamu dzīvošanu. Pestītājs sacīja Martai, Lācera māsai, pirms Lācera uzmodināšanas no miroņiem, "Es Esmu Augšāmcelšanās un Dzīvība, kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs; un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu tam tici?" (Jņ 11, 26). Ticība ir iedzimta katram cilvēkam. Ticība tiek dota katram kopā ar miesu un dvēseli. Tikai pašam cilvēkam vajag censties attīstīt, stiprināt un kuplināt šo Dieva doto dāvanu. Ticību pats cilvēks var vai nu vairot vai mazināt. Kad ticība tiek vairota vairāk un vairāk, tad cilvēks atbrīvojas no grēkiem, paliek par Dievam līdzīgu un svētu. Bet kad ticība tiek mazināta un samazināta, tad cilvēks atkāpjas, attālinās no Dieva, pazaudē Dieva attēlu un līdzību, paliek par Dieva pretinieku un biedrojas ar ļaunumu, tumsu un netaisniem, nešķīstiem darbiem. Vajag zināt, ka arī ļaunumam ir sava ticība. Ļaunuma ticību sauc par šaubīšanos, atkāpšanos, skepsi un pesimismu. Ļaunais tic savam ārdošajam, iznīcinošajam spēkam. Ļaunais zin gan, ka pastāv arī labi ideāli Dievā Pestītājā, pie Eņģeļiem, pie svētiem. Bet šie pozitīvie ideāli izsauc ļaunajā riebumu, uztraukumu un bailes. "Arī velni tic un dreb"(), liecina apustulis Jēkabs. Ļaunā gara ticība izsauc viņā tikai bailes, drebēšanu un trīcēšanu. Bet lai iet un staigā ļaunais savus ceļus. Mēs, ticīgie, sekosim Pestītājam, Kurš mums ir devis īsto, ideālo, Dievišķīgo ticību. Mēs šodien nolasītā Evaņģēlijā dzirdējām par to, kāda ticība bija tiem četriem nesējiem, kuri atnesa un nolaida caur mājas jumtu slimo melmeņsērdzīgo pie Pestītāja kājām. Pestītājs viņu ticību uzlielīja, slimo izdziedināja un slimajam grēkus piedeva. Daudz tādu ticības paraugu mēs atrodam Evaņģēlijā un visos Svētajos Rakstos. Lai lasām ebrejiem sūtītās vēstules 11. nodaļu. Apustulis saka: " Ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda Spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais. Ticības spēkā Enoks tika aizrauts, tā, ka viņs neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs bija viņu aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis. Bet bez ticības nevar Dievam patikt; jo tam, kas pie Dieva griezas, nākas ticēt, ka Viņš ir, un ka Viņš tiem kas Viņu meklē, atmaksā. Un ko vēl lai saku? Man pietrūktu laika stāstīt par Gideonu, Baraku, Sampsonu, Jafetu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, kas ar ticību valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus karapulkus piespieduši bēgt. Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos; bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu labāku augšāmcelšanos, citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumus. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem, un alām, un zemes aizām (11). Tāpēc dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu ticības Iesācēju un Piepildītāju" (12, 1-2). Tā māca svētais apustulis Pāvils par ticības spēku. Ņemsim arī mēs, latvieši šo pamācību vērā. Mēs gribam būt stipri, tīri, šķīsti, daiļi un taisni. Mēs esam no mūsu tēvu tēviem un sentēviem un no mūsu mātēm un māsām saņēmuši lielus, daiļus, garīgus mantojumus. Šie garīgie mantojumi no pašas tautas nākdami sniedzas pretim Dieva dāvanai caur iemiesojušos Dieva Dēlu visai ticīgai cilvēcei dotai. Pestītāja dotā ticības dāvana atjauno un spēcina mūs visus; atjauno un spēcina ari tās daiļās gara dāvanas, kuras slēpjas pašas tautas dvēseles dziļumos. Bez liela uguns karstuma darbības nerastos kalnu dziļumos zelts, sudrabs un dārgakmeņi. Zemes dotiem elementiem karstumā vajadzēja sakust un dažnedažādi izveidoties, un tad tikai mēs redzam skaistus, patīkamus dārgakmeņus. Tāpat arī mēs Pestītāja dotā ticībā formēsimies un veidosimies un kā viena kristīgi ticīga tauta, mirdzēt mirdzēsim citu kristīgto tautu vidū, kamēr nāks lielais Dievs un mūsu Pestītājs savā otrā spožā atnākšanā, kad vajadzēs galīgi atbildēt par sevi katram cilvēkam un katrai tautai un galīgi saņemt pelnīto un spriesto mūžības likteni. Āmen. ''

 

 

Lai tautas un valstis sapulcējas kopā kalpot Tam Kungam.

(Sprediķis teikts Rīgas Katedrālē 1925. gada 1. janvārī)

 

Sveicinu tevi, latviešu tauta, jaunā gadā. Sveicinu tevi, visa Kristus draudze. Sveicina tevi Latvijas Pareizticīgo draudze ar savu virsganu priekšgalā. Saule sāk pacelties katru dienu augstāk debesu apvārsnī, sāk vairāk mūs apgaismot, vairāk mūs sildīt; ļaudis arī iesāk jaunu gadu, iesāk jaunus dzīves grūtumus, uzņemas jaunus pūliņus. Ir pagājuši seši mūsu brīvas dzīves gadi; tagad iesākas septītais. Mēs to iesākām jau 18. novembrī, un tagad kopā ar visām kulturālām pasaules tautām iesākam jaunu 1925. gadu. Metot acis uz Latvijas pagātni, nevaru aprobežoties tikai ar to, kas viņā ir noticis nupat pagājušajās 366 dienās. Sirds un prāts tiecas atzīmēt vienu notikumu mūsu pagātnē, kurš paliks zināms visiem mūsu pēcnācējiem, visiem mūsu bērnubērniem, tas ir, mūsu brīvības mantošanu un brīvības nostiprināšanu. Brīvība ir tā dārgākā dāvana, kura var tikt dota cilvēkam un tautai. Laimīgas ir tās tautas, kuras var dzīvot brīvi, brīvi izveidot savu valodu, brīvi noteikt savu dzīves iekārtu. Pie tādām brīvām tautām pieder tagad arī latviešu tauta. Tamdēļ, kad vien mēs tikai apcerēsim latvju pagātni, mēs pastāvīgi pienāksim pie viņas laimes stūrakmeņiem, pie 1918.1919. gada latvju dēlu varoņdarbiem un pie tiem vēlmju vārdiem, kurus viņi mūžīgi uz mums runās no savām dzestrām kapenēm. Viņu sirdīs pukstēja mīlestība, pašaizliedzība, varonība; viņi cīnījās pret tumsības varu un ar Dieva palīdzību to uzvarēja. Cik augstām, cik varonīgām vajag būt tām dvēselēm, kuras savu dzīvību noliek par tēviju, par dzimteni, par to, lai cilvēka ideālā dvēsele netiktu pārmākta no tumsības zvēra. "Nevienam nav lielāka mīlestība kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem "(Jņ 15, 13).Tāda mīlestība mums ir parādīta, tāda mīlestība mums ir dota. Tādi dārgi pamatakmeņi mūsu valstij ir likti. "Lai tas top uzrakstīts nākamām audzēm, ka tās tautas, kas vēl celsies, arī lai slavē to Kungu" (Ps.102, 19). Kad avotiem ir labi apakšzemes slāņi, tad no tiem mūžīgi tek skaidrs, spirdzinošs ūdens. Tāpat ikkatra tauta no savas iekšienes izsver to, kas viņai ir dots, kas viņā atrodas visdziļākajos slāņos. Latviešu tautai ir dots ļoti daudz zelta dāvanu. Nu ir pienācis laiks visas tās dāvanas kuplināt un izveidot. "Es pieminu senos laikus, es atceros visu Tavu darbu un pārdomāju visu, ko Tava roka darījusi" (Ps.143, 5). Arī latvieši tagad lai piemin savus senos laikus un, pamatojoties uz senatnes atmiņām, lai strādā priekš tagadnes un nākotnes.

Tuvākais nākošais gads, kura iestāšanos mēs nupat svētām, sola mums diezgan lielus pārdzīvojumus. Tie gaidāmie un mums noliktie pārdzīvojumi ir vispārīgie dziesmu svētki un jaunas vēlēšanas valdībā. Kopēja tautas dziedāšana mūs iekšķīgi stiprinās. Latvju tautas dziesmu gars ir tas visdziļākais un dārgākais slānis, no kura izverd visi citi mūsu dārgumi. Tādēļ tad tagad jauna gada sākumā novēlēsim mūsu tautai piekopt dziesmu garu arī uz priekšu visā pilnībā, plašumā un daiļumā. Lai dziedāšana latviešiem attīstās visās savās nozarēs. "Kur meitiņas pulkā dzied, tur ļaunuma nezināja."

Ja dziesmu gars mūs neatstās, tad nekādi politiski viļņi mums nav briesmīgi, tad mēs būsim un paliksim viena un nesadalīta tauta un pratīsim būt brīvi visādos dzīves apstākļos.

Latvieša dvēsele ir poētiska, dzejiska dvēsele. Latvietis no paša dzimuma tiecas pēc dailes un skaistuma. Nākošais gads tad ar saviem vispārējiem dziesmu svētkiem sniegs mums labu garīgu spirdzinājumu, un cerēsim, ka tas visus mūs garīgi stiprinās un apvienos mūsu tautu mīlestības varenībā.

Mēs tagad esam iestājušies citu kulturālu tautu vidū. Tagad noskatās uz mums senās vēsturiskās tautas, ko mēs dosim pasaulei, ko mēs jaunu nesīsim. Vai ir kas jauns zem mēnesnīcas? Vai ir kas jauns šajā pasaulē? Viss jau ir pārdzīvots, viss izdzīvots. Liekas, ka nav nekā jauna vairs priekš dvēseles spirdzināšanas. Bet tomēr mums jādzīvo, tomēr mums jācenšas. Ko lai mēs meklējam? Uz ko lai mēs cenšamies?

"Lai tautas un valstis sapulcējas kopā kalpot Tam Kungam." Lūk, tas ir tas mērķis, pēc kā mums vajag censties. Stingra ticība uz Dievu un paļaušanās uz Viņu ir tas, ko mēs varētu nest visu tautu bagātību krājumā. Vai citas tautas netic uz Dievu? Zināms, visi cilvēki cer uz Dievu, visi Viņu lūdz, kā Sv. Rakstos ir teikts: "Ikkatra miesa nāk pie Tevis" (Ps. 65, 3). Tādēļ kaut ko jaunu mēs, latvieši, nevaram radīt. Bet tomēr caur Dieva vārdu mums vajag nākt citu kulturālu tautu pulciņā, pieminot Pestītāja vārdus: "Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt." Es gribu ierakstīt šodien jūsu sirdīs un prātos šos 102. psalma vārdus: "Lai tautas un valstis sapulcējas kopā kalpot Tam Kungam." Šie vārdi lai ir mūsu jaunā gada devīzes vārdi un lai sapulcētos kalpošanai Tam Kungam. Man teiks, ka tas ir smieklīgi uzstādīt tādu lozungu tagadējos liberālos laikos. Bet lai mēs neaizmirstam 2. Mozus grām. 38. nod. par "zelta teļu". Kad Izraēla bērni sāka kalpot zelta teļam un nogriezās no īstā Dieva, tad Mozus pēc Dieva pavēles sauca: "Kas Tam Kungam pieder, tas lai nāk pie manis." Piegāja pie viņa Levija dēli, un no citiem ļaudīm tai dienā krita kādi 3 tūkstoši vīru. Tagadējā cilvēce ir materiāla, zemiska, cieta, nežēlīga. Dieva vārds grūti iespiežas cilvēka sirdī. Mūs, Kristus kalpus, izsmej, nievā un nicina. Mūsu balss aizvien ir kā saucēja balss tuksnesī. Pūš neticības un bezdievības vēji; ložņā melnas ļaunā gara čūskas pa mūsu miesām, pa mūsu dvēselēm. Cilvēce ir salīdzināma ar ļaunu baru, kurš ir iesēdies ratos traku zirgu pajūgā, un tie zirgi trako un aulēkšo, un dodas nezināmā tālumā pa nezināmiem ceļiem. Cilvēki gan brēc un vaimanā, redzēdami apkārt ap sevi smirdošus purvus un šaušalīgus bezdibeņus. Bet,kā no trakojošo zirgu ratiem grūti ir izlēkt, tāpat grūti cilvēkiem ir atsvabināties no ļaunā gara un materiālisma varas. Tadēļ, mīļie latvieši, kliedziet stiprā balsī visām tautām un valstīm, lai viņas pulcējas kopā un kalpo Tam Kungam. Mēs, Kristus kalpi, panesīsim visus apsmieklus un apspļaušanu, jo mūsu Kungs un Pestītājs ir cietis daudz vairāk nekā mēs ciešam. Es gribu šeit piezīmēt, ka vienai daļai Rīgas inteliģentās jaunatnes no vāciešu, krievu un latviešu aprindām tiek stingri iepotēts, ka vajag nospļauties, kad satiek uz ielas pareizticīgu priesteri, jo pareizticīgo priesteris esot tas nelaimes nesējs un tas briesmonis, no kura vajag bēgt uz visām četrām pusēm.

Vēl vienu vēlēšanos izsaku pareizticīgiem latviešiem. Lai viņiem rodas dedzīgi, centīgi, rosīgi, tautiski darbinieki, kuri pie pašas tautas sirds pieiedami tuvinātu pareizticību latviešiem, jo pareizticība nāk no paša Pestītāja un sv. apustuļiem un laimīga ir tā tauta, kura cienīgi glabā šo augsto Dieva dāvanu. Lai tad latvieši un visas tautas un valstis pulcējas kopā un kalpo Tam Kungam mūžīgi. Āmen.

 

Kristus augšāmcēlies!

 

"Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad mūsu sludināšana ir veltīga un jūsu ticība arīdzan veltīga, un mēs arī tāpat atrasti nepatiesīgi Dieva liecinieki; jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, ko Viņš nav uzmodinājis, ja miroņi netop uzmodināti; jo, ja miroņi netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts no miroņiem, Viņš tas pirmais ir tapis no tiem, kas ir aizmiguši" (1. Kor. 15. nod.)." Apustuļa Pāvila rakstītās vēstules korintiešiem ieņem ievērojamu vietu Sv. Rakstos. Visa draudze pastāvīgi ir atzinusi, ka šās vēstules tiešām ir rakstījis apustulis Pāvils un to uzrakstīšanas laiks sakrīt ap 60 gadu pēc Kristus, tas ir apmēram 28 gadus pēc Kristus pacelšanās debesīs. Ar apustuļa vārdiem un rakstiem top apliecināta Kristus augšāmcelšanās; to apliecina četri evaņgēlisti, apustulis Pēteris un visa Kristus Draudze. Var dzīvē aizsnausties, cilvēki var aizmirsties ikdienišķās rūpēs un raizēs; cilvēki var palikt vienaldzīgi. Bet tā Kristus patiesība un Kristus spēks nemainās; Dieva gars dzīvo cilvēcē pastāvīgi. Kā viena cilvēka daļa aiziet projām no Kristus, tā otra, ne mazāka, paliek viņam uzticīga un staigā to īsteno dzīvības ceļu, kuru Pestītājs mums ir devis. Pashas svētki ir tie pareizticīgie svētki visai cilvēcei, jo tie ir visas cilvēces augšāmcelšanās svētki. Kristus ir viens, un arī cilvēce ir viena. Kristus ir katrai cilvēka dvēselei pieejams. Viņš visiem ir vienlīdzīgi mīļš un dārgs, ja tikai cilvēks pats savu sirdi Viņam velta un uzņem Viņu sevī un dzīvo Viņā. Kristū mēs visi esam viens. "Tur nav ne jūds, ne grieķis, tur nav ne kalps, ne svabadnieks, tur nav ne vīrs, ne sieva, jo jūs visi esat viens iekš Kristus" (Galat. 3. nod.), saka apustulis. Lieldienas svētki ir tie gaišākie svētki, jo tie apspīd visu cilvēci un rāda visai cilvēcei, kāds ir viņas jaukais liktenis, ja cilvēki vēlas to saprast un sasniegt. "Augšāmcelšanās diena, lai apskaidrojamies, ļaudis! Pasha, tā Kunga Pasha; jo no nāves pie dzīvības un no zemes uz debesīm Kristus Dievs ir pacēlis mūs, kas dziedam uzvaras dziesmu." Lieldienas nakts dievkalpošana ir tā jaukākā dievkalpošana gadā. Tikai vienu nakti gadā uzupurēt savam Pestītājam. Visas citas naktis mēs varam gulēt un atpūsties, tikai šo nakti Viņš aicina mūs būt viņam klāt, būt Viņam blakus, jo Viņš mūs grib apveltīt ar to augstāko mūžīgas dzīvības dāvanu. Nekas pasaulē nevar būt jaukāks par šīs nakts dievkalpošanu, jo jau te ticīgam cilvēkam ir iespēja ieskatīties paradīzē un eņģeļu dzīvē apkārt Dieva goda krēslam. Pareizticīgajā Baznīcā šie svētki top visspožāk svinēti.

"Mēs svinam nāves nonāvēšanu, elles izpostīšanu, citas mūžīgas dzīvošanas iesākumu un priecādamies teicam vienīgo slavējamo un augstiteicamo tēvu Dievu, kas to padarījis." Uz Kristus augšāmcelšanos pamatojas visa mūsu ticība, visa mūsu garīgā dzīve. Ja Kristus nav uzcēlies, tad nav mūžīgas dzīvošanas, tad mūsu dzīve ir tumša un mūsu kaps mums ir briesmīgs. Bet fakts ir tāds, ka Viņš ir uzcēlies. Tamdēļ tad arī mūsu bēdas pārvēršas par priekiem un mūsu skumjas par līksmību. Daži pētnieki grib apgāzt Jaunās Derības patiesību. Bauers, Strauts, Renons un citi pretojas Kristus ideālam un Sv. Evaņģēlijam. Viņi materiālistiski saprot Kristu un visu Jauno Derību. Viņiem nav garīgās iedvesmas cilvēka būtne. Materiālistiem cilvēks ir tikai matērijas šūniņu kopojums un, kad cilvēks mirst, tad kapa bedrē izbeidzas viņa dzīvība, un viņa vairs nav. Bet materiālisti maldās. Garīgā puse cilvēkā ir augstāka, pārāka, stiprāka un pastāvīgāka. To mēs varam visur, visur novērot dabā, cilvēkā un visā izplatījumā. Kas bija Kristus? Vai Kristus bija pavisam pasaulē? Vai Jaunā Derība ir tikai jauka leģenda? Vai Sv. Raksti ir viduslaiku mūku raksturojums? Neticīgie un materiālisti mokās ap šiem jautājumiem. Bet ticīgajiem Kristus ir gaišas Lieldienas. Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem patiesi un tādēļ mums, ticīgajiem, arī vairs nav nāves. "Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle, kur ir tava uzvarēšana? Paldies Dievam, kas mums to uzvarēšanu devis caur mūsu Kungu Jēzu Kristu" (1. Kor. 15. nod.). Pestītāja augšāmcelšanās salauzusi sātana varu. Ar kādu mefistofelisku riebumu neticīgie un sātanisti noskatās uz mūsu dievkalpošanām un uz mūsu vienkāršo ticību. Kā viņi gribētu, lai Pareizticība būtu pavisam iznīcināta no zemes virsas! Cik centīgi un dedzīgi tagad Krievijā strādā pie ticības iznīcināšanas! Bet vai iznīcinās? Vai ir izredze uz ticības iznīcināšanu?Ar sātanu Luciferu daudzi eņģeļi atkrita no Dieva, bet vēl vairāk palika Dievam uzticīgi. Caur lielinieku propagandu Krievijā daudzi atkritīs no Dieva, bet daudzi tomēr paliks Dievam uzticīgi, jo Dievs ir dzīvība un gaisma, bet sātans ir tumsība, briesmas, kaukšana un zobu trīcēšana.

"Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija tas Vārds. Visas lietas ir darītas caur Viņu, iekš Viņa bija dzīvība" (Jāņa evaņģ. 1. nod.). Tādi ir tie mūsu dzīves noslēpumi. Ja nu jūs, mīļie latvieši, tagad svētāt Lieldienas svētkus, tad svētiet šos lielos svētkus no visas sirds; ceļieties arī jūs kopā ar jūsu Pestītāju uz jaunu, bezgrēcīgu dzīvošanu. Jūs žēlojaties par krāpšanām un par mānīšanu tautā, par netikumību un alkoholismu. Nāciet tuvāk pie sava Pestītāja. Tad visi netikumi un visas krāpšanas mitēsies. Vēl jūsos dzīvo dievišķīga dzirkstelīte. Uzturiet viņu un nenodzēsiet. Jūs gribat pētīt un studēt. Ticībai uz Kristu netraucē pētīšana un studēšana. Ja jūs negribat sevi savaldīt, ja jūs gribat būt tikai lepni un uzpūtīgi, tad gan jūs ar Kristu nedzīvojat kopā, tad jūs neņemat dalības Viņa augšāmcelšanā. Tādēļ tad pazemosimies, atmetīsim savu lepnību un uzpūtību; tad tikai mēs būsim Kristus augšāmcelšanās dalībnieki un varēsim ar priecīgām sirdīm viens otru sveicināt: "Kristus augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!"

 

Kristus augšāmcēlies! (2)

 

Pienākuši priecīgie Lieldienas svētki. Katru gadu pavasarī tie apmeklē mūs un mēs ar lielāko garīgo prieku nostāvam agro nakts dievkalpošanu un sveicinām viens otru ar prieka saucienu Kristus augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Tiešām nevar būt un nav pasaulē augstāka garīga prieka kā prieks par Kristus augšāmcelšanos, jo līdz ar viņu arī visi mēs esam saņēmuši jaunu, neiznīcīgu brīvību. "Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad mūsu sludināšana ir veltīga un jūsu ticība arī veltīga," saka apustulis Pāvils. "Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, viņš tas pirmais ir tapis no tiem, kas aizmiguši, jo, kā caur vienu cilvēku nāve, tā arī caur vienu cilvēku miroņu augšāmcelšanās" (1. Kor., 15. nod.). Nāve ir aprīta uzvarēšanā! Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle, kur ir tava uzvarēšana? Dievs mums uzvarēšanu ir devis caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tādēļ arī mēs Lieldienas dziesmās dziedam: "Mēs svinam nāves nonāvēšanu, elles izpostīšanu, citas mūžīgās dzīvošanas iesākumu un priecādamies teicam vienīgo slavējamo un augsti teicamo tēvu Dievu, kas to padarījis."

Viss mūsu Lieldienas dziesmu kanons ir nemitīga gavilēšana par Kristus augšāmcelšanos. Augšāmcelšanā mēs visi esam brāļi, top piedoti visi grēki; mēs visi esam aicināti uz Jēra kāzām, kurš mūsu dēļ ir tapis nokauts un caur savu šķīsto, bezvainīgo nāvi mūs visus ir padarījis par šķīstiem un bezvainīgiem. Kristus ir tas jaunais dzēriens, kas brīnišķīgi tek ne no neauglīga akmens, bet no neiznīcības avota iztekošā Kristus kapa. Kristus mums ir jaunās Lieldienas dzīvais upuris, Dieva Jērs, kurš ņem uz sevis pasaules grēkus. Lai pukst visas ticīgās sirdis un lai dzied, jo mūžīga dzīvība, mūžīga brālība, miesas un gara neiznīcība ir iestājusies un nodibinājusies pie cilvēkiem. Šī laicīgā, miesīgā nomiršana ir mums, ticīgiem, tikai miesīga pastāvēšana uz mūžīgu dzīvošanu; tādēļ patiesībā ticīgam cilvēkam nāves nav. Ar kādu drebēšanu, ar kādu neizsakāmu prieku saņēma apustuļi vēsti par Pestītāja augšāmcelšanos! Viņi negribēja ticēt. Pestītājs rādījās apustuļiem, tiem pie galda sēžot, un norādīja viņu neticību un sirdscietību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc viņa augšāmcelšanās viņu jau bija redzējuši. Tā pamazītiņām apustuļi pārliecinājās par Pestītāja augšāmcelšanos un, saņēmuši Sv. Gara dāvanas, gāja pa visu pasauli atgriezt un augšāmcelt no miroņiem visus grēciniekus uz jaunu, neiznīcīgu, mūžīgu dzīvi.

Ticība ir mūsu uzvarēšana un uzvara. Mēs ticam un apliecinām Kristus augšāmcelšanos, un caur to negrozāmo ticību mēs paši paliekam nemirstīgi un arī mūsu miesa, lai gan satrūd zemes klēpī, neiznīkst un atkal atjaunota caur ticību ceļas uz jaunu mūžīgu dzīvošanu kopā ar savu garu, ar savu dvēseli; ceļas augšā individuāli, personīgi, bet nevis izplūstoši, sakūstoši, kā to mācīja Ļevs Tolstojs un Grigorijs Petrovs. Šajā augšāmcelšanā un mūžīgajā dzīvošanā tad ir mūsu prieks un gaviles.

Līdz šim lielā Pareizticīgā Krievija visā pilnībā un kristīgā būtībā svētīja Pestītāja spožos augšāmcelšanās svētkus. Nekur Lieldienas svētki netika svinēti tik spoži un priecīgi kā Pareizticīgajā Krievijā. Tur šajos svētkos viss līksmoja, dejoja un gavilēja. Iesākot no Klusā okeāna krastiem, no Kamčatkas, Sahalīnas, Vladivostokas un Amūras rajoniem Tālajos Austrumos un beidzot ar Rīgu, Varšavu, Odesu rietumos, Lieldienas svētkos visi priecājās un sveicināja cits citu: "Kristus augšāmcēlies"; "patiesi augšāmcēlies". Pati daba līksmojās un saulīte tajā rītā savādi rotājās, jo ticība bija starp cilvēkiem, un ar Pestītāja Lieldienām arī visa cilvēku daba atjaunojās. Kad mēs, latvieši, viena daļa pieņēmām 1840.1850. gados pareizticību, tad mēs arī tāpat līksmi un priecīgi pēc Pareizticīgas Draudzes iestādījuma sākām svētīt Kristus augšāmcelšanās svētkus.

Cik jauka arī latviešiem ir bijusi Lieldienas nakts un Liedienas rīts! Arī tagad mēs, pareizticīgie latvieši, tāpat ar mīlestību svētām šos svētkus un svētīsim arī uz priekšu, cik no mums paliks, turēsies pie svētās Pareizticības. Pashas jeb Lieldienas dziesmas, Lieldienas kanonu un citas stihiras mums vajag iemācīties no galvas, un arī tos meldiņus un arī tos vārdus vajag padarīt par tautiskiem un par tautai zināmiem. Pareizticīgās Draudzes meldiņi nemaz nav tik grūti, lai iemācītos; viņi ir viegli, ātri pieietami un gan skumīgi, gan priecīgi. Meldiņu Pareizticīgā draudzē ir ļoti daudz, ir gan senu laiku meldiņi, gan jaunāko laiku; tikai tos vajag izstrādāt un darīt zināmus un pieejamus tautai. Vienkāršie meldiņi ir jāsadala zināmos locījumos; tie locījumi, vai viņi ir viens, vai divi, vai trīs, vai četri, viņi viens pēc otra ritmiski atkārtojas un ir viegli dziedami. Domāju, ka katrā draudzē ir dziedāšanas mīlētāji un pratēji. Tie var sakopot vārdus un meldiņus un mācīt tautu pareizticīgai dziedāšanai.

Mums, zināms, ir mīļi mūsu senie meldiņi astoņu balsu meldiņi, kuri nāk no pirmajiem kristiešu laikiem, no Sv. Grigorija Dvoļesjeva un Sv. Jāņa Damaskieša laikiem. Tos meldiņus mums vajag izstrādāt, izkopt un tuvināt tautas dziedāšanai. Kas pie tā strādās, kas to darīs, un kam par to būs interese? Tautas dziedāšana Pareizticīgajā Baznīcā ir nomesta pie malas; dzied tikai kori un atsevišķi psalmotāji, bet tauta stāv baznīcā mēma un klusa. Tas mums ir jāmaina, jāgroza un jāizlabo. Ja tikai ir kāda jel maza iespēja draudzē vai priesterim, vai skolotājam ievest baznīcā tautas kopdziedāšanu, tad pie tā vajag strādāt; tas ir svētīgs darbs, un no tā atkarīga pareizticības iestiprināšanās mūsu tautā. Mūsu tauta jau nav nemaz tik neticīga un vienaldzīga. Katru jaunu meldiņu viņa ar prieku uzņems un sāks dziedāt. Pie garīgo dziesmu teksta daudz, daudz ir ko darīt. Vispārīgi arī mūsu Bībeles teksts un arī garīgo dziesmu teksti ir jāpārstrādā un jālabo. To visu darīsim pamazītiņām, nesteidzīgi, bet noteikti un solīdi. Tagadējie laiki steigties neatļauj; maz mums līdzekļu un nav attiecīgu, vajadzīgu personu. Bet viss tas ar laiku būs. Dievs mums palīdzēs. Tagad tikai vajag kopt draudzes garīgo dzīvi. Tagad vajag kurināt gaišāki to ticības uguntiņu, kura vēl deg gan garīdznieku, gan laicīgo ticīgo personu sirdīs. Tā ticības uguntiņa vēl ir, un viņu mēs ar Dieva palīdzību kurināsim un pārvērtīsim par diezgan lielu liesmu. Kad nu lielā krievu tauta guļ un smok zem lielinieku jūga un mēs nezinām, kad viņa atbrīvosies no tā jūga, tad mēs varam ticības lietās biedroties un saieties ar lielo angļu-amerikāņu tautu. Anglijas un Amerikas augstā, eipiskopālā baznīca ir liela Pareizticības mīlētāja un aizstāve. Tur prot cienīt senos, pirmajos kristiešu laikus un prot arī negrozāmi ticēt uz cilvēku pestīšanas dievišķiem atklājumiem. Angļu-amerikāņu tautā ir savs svētīgais, ticīgais kodols, sava svētā sēkla, kura tur šo tautu lielu un valdošu pār visu pasauli. Angļi saka: "Ticība paliek ticība." Ja Dieva Dēls no Jaunavas Marijas ir piedzimis pārdabīgs, tad tas tā ir noticis; mums to vajag pieņemt un pieņemt bez kādas cilvēcīgas prātošanas. Angļi atzīst Sv. Euharistiju kā upuri, atzīst apustulisko priesterību, svēto pielūgšanu, aizlūgšanas par mirušajiem un vispārīgi griežas atpakaļ pēc pārdzīvotā protestantisma, pie tās ticības, kuru kristīgie cilvēki apliecina un apliecina pēc Pestītāja pavēles, iesākot no apustuļu laikiem. Kam ir iespēja, tas lai lasa garīgo Londonas nedēļas žurnālu "Church Times"; tur atradīs daudz ko pamācošu un iepriecinošu priekš mums, pareizticīgiem.

Tātad, mīļie līdzbrāļi Kristū, sirsnīgi visus jūs sveicinu spožos Lieldienas svētkos ar seno jauko sveicienu: "Kristus augšāmcēlies!" Jauns darbības gads ir iestājies. Tagad visiem mums iet grūti materiālā ziņā; sitamies un kuļamies kā zivs zem ledus. Bet nekrītam izmisumā. Tas Visaugstais, kas visu redz un zina, redz un zina arī mūsu bēdas un nelaimes. "Arī visi jūsu galvas mati ir skaitīti, tāpēc nebīstaties" (Luk. 12. nod.).

Esmu izsacījis jums savu sirsnīgo vēlēšanos par draudžu kopdziedāšanas uzlabošanu. Grūti to ir darīt, kad maz ir teksta, maz ir nošu uz rokām. Bet, kad ir laba griba, tad visus kavēkļus var pārvarēt. Mēs jau tā kā tā tagad esam izkaisīti un nopostīti. Kad mēs nostāsimies uz savām kājām? Kad mēs sāksim justies droši? Vai būs tāds laiks? Varbūt nemaz tāda laika vairs nebūs. Varbūt sociālisti un lielinieki ņems pārsvaru visās lietās un sāks vajāt ticību arī Latvijā tāpat kā jaunajā viņu Krievijā. Nākošie laiki visos to sīkumos mums ir nezināmi. Bet vajāšanas jau nu mums priekšā stāv. Par tām ir Svētos Rakstos noteikti sacīts. Tādēļ mums no liela svara ir izmācīties tautiski dziedāt mūsu jaunās Lieldienas dziesmas un arī citas pareizticīgās draudzes dziesmas un meldiņus. Dziedāšana grūtajos un briesmīgajos dzīves brīžos ļoti cilvēku stiprina un spēcina. Latvju tauta ir dziedātāja tauta; dziedam mēs jau no bērnu šūpuļa, un tamdēļ tos meldiņus piesavināt un iegaumēt nav grūti.

"Esiet modrīgi, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri; viss pie Jums lai notiek mīlestībā."

 

Es savu draudzi uztaisīšu, un elles vārti to neuzvarēs.

(Mat. 16. nod., 18. p.)

 

Kas ir Dieva patiesība? Kas tas ir dievišķīgi atklājumi? Vai vispārīgi ir kaut kas mistisks, vai arī ir kaut kas augstāks par matēriju un vielu un matērijas likumiem? Cilvēki lielā mērā tagadējos laikos ir palikuši par materiālistiem; no tā tad mums rodas tās lielās ciešanas un tās lielās nesaskaņas. Maz ir ideālisma starp cilvēkiem; un kā tas ideālisms var rasties, ja cilvēki atmet Kristu kā Dieva Dēlu, kā augstāko dievības ietērpumu cilvēka miesā, ja cilvēki paši tīšu prātu un pēc savas brīvas gribas paliek par materiālistiem? Noliegt misticismu, noliegt ideālismu, noliegt augstāko garīgo pasauli mēs nekādi nevaram; uz katra soļa mēs mokamies, ja mēs sākam atkāpties no garīgiem un tikumiskiem prāta likumiem, ja mēs sākam kalpot matērijai, vielai un zeltam.

Visā savā tagadējā sabiedrībā cilvēce augstāko ideālu nesasniegs. Visai cilvēcei un visai šai pasaulei vienreiz būs beigas un gals. Par to ir rakstīts augstās autoritatīvās grāmatās, un to atzīst arī zinātne un vienkāršs mūsu prāta slēdziens: katra matērija, katra viela nonēsājas un pārveidojas; tad arī saules vielai vienreiz vajag izsīkt un izbeigties; tas būs agri vai vēlu, un tad arī izbeigsies mūsu pasaules, šās zemes virsas dzīve; tā pārveidosies citos veidos un citās formās. Apustulis Pēteris par to saka: "Debesis ar rūkšanu zudīs, un pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs, un zeme un darbi iekš tās sadegs; debesis degdamas zudīs, un pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs; bet mēs gaidām pēc viņa apsolīšanas jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo" (2. Pētera gr., 3. nod.). Tagadējie astronomi un ģeologi arī nāk pie slēdzieniem par gaidāmo pasaules katastrofu, un mazas dabas katastrofas jau notiek sevišķi tagadējos laikos diezgan bieži. Mēs esam atkarīgi no augstākiem spēkiem uz katra mūsu dzīves soļa; tādēļ ir gluži neprātīgi noliegt garīgās pasaules eksistēšanu un nodoties tikai materiālismam.

Latvieši līdz šim laikam bija atkarīgi politiskā ziņā no vāciešiem un no krieviem; no tām tautām tad arī nāca latviešiem kristīgā reliģija.

Tagad latvieši politiski ir neatkarīgi ar savu vēsturi, ar savu tautas Saeimu, ar saviem varoņiem un vadoņiem, un arī ar brīvību brīvi rīkoties reliģijas, ticības ziņā.

Kādi latviešiem ir reliģijas, ticības varoņi? Kā latvieši saprot vispārīgi Dievu un ticību Dievam? Kur ir tie tautas reliģijas dibinātāji, kuri var aizraut sev līdzi visu latviešu tautu ar savu stipro ticību un ideālismu? Vai ir tādi, un kur ir tādi? Vai vajadzīga ir tagadējos laikos reliģija cilvēcei? Varbūt bez tās var iztikt! Kas ir Kristus priekš cilvēces? Kas ir Kristus priekš latviešiem? Vai latviešiem piekrist kristīgai ticībai? Varbūt vairs nepiekrist kristīgai ticībai un latviešiem vajag no tās atbrīvoties? Varbūt Kristus nemaz vairs nav dārgs latviešiem; tad latvieši viņu metīs pie malas un pāries vai nu jūdaismā, vai pagānismā.

Es turu latviešu dzīvē par nozīmīgu Rīgas Jēzus draudzes mācītāja Jāņa Gandera grāmatas "Trijvienība un kristīga dievticība" parādīšanos. Grāmata ir diezgan liela formāta, 188 lapaspuses bieza un stāda par savu mērķi noskaidrot latviešiem īstenu kristīgu dievticību. Īstena kristīga dievticība esot ticība tikai uz vienu Dievu, bet ne uz Sv. Trīsvienību: Dievu Tēvu, Dēlu un Sv. Garu. Īstena kristīga ticība esot tā, kura Jēzu Kristu par Dieva Dēlu neatzīstot, bet tikai par apgarotu, apdāvinātu cilvēku, iekš kura Dieva Gars diezgan lielā mērā mantojis. Mācītājs Jānis Ganders raksta: "Nepareizas ir tās domas, it kā veco baznīctēvu gudrība būtu augstāka par jaunlaiku teoloģisko zinātni."

Tas ir pareizi, ka cilvēks var pacelties zināmos teoloģijas zinātnes augstumos. Mēs, latvieši, būsim lepni par mūsu teoloģijas zinātnes vīriem. Bet vai tie teoloģijas zinātnes vīri ir īstenas reliģijas, īstenas dievticības nesēji? Tas vēl ir liels jautājums. Reliģija ir dzīva, degoša, liesmojoša dvēseles dzīve. Ja reliģija ir dvēseles liesma, tad vajag būt arī vielai priekš degšanas. Ja mēs nesam priekš gunskura tikai žagarus un malku un tā gunskura nemaz neiededzinām, kāda tad nozīme mūsu lielās teoloģijas zinātnes darbībai? Reliģija netiek no cilvēkiem izdomāta un radīta; reliģija ir cilvēkiem no paša Dieva dota. Patiesība ir dota no debesīm, patiesība ir nākusi no debesīm. Kā cilvēki to uzņem, kā cilvēki pret to attiecas? Kā cilvēki grupējas ap dievišķīgo patiesību? Tas atkarīgs no cilvēka brīvas gribas.

Nozīmīgi par cilvēka brīvo gribu ir Gētes "Faustā" teikts: "Cilvēks drusku labāk būtu dzīvojis, ja Dievs tam debess gaismu būtu atrāvis; viņš to par prātu sauc, par gribu brīvo un tomēr lopiskāk par lopiem dzīvo." Tā ir tā brīvā griba. Tad pēc savas brīvas gribas mēs arī rīkojamies reliģijas ziņā. Brīvu gribu Dievs nevienam cilvēkam neatņem. Brīvā griba ir tā zelta dāvana, caur kuru cilvēks atšķiras no četrkājainajiem kustoņiem. Tad pēc savas brīvas gribas cilvēks arī rīkojas reliģijas lietā. Dievs cilvēkam to tiesību ir devis, vai ticēt, vai neticēt; ir devis tiesību arī kritizēt pašu dievību un arī atkāpties no dievības. To cilvēks var; uz to viņš ir gluži brīvs. Bet cilvēks arī labi zina, ka, ja viņš atkāpjas no dzīvības avota Dieva un viņa sūtītā Jēra Kristus, tad viņš tūdaļ sāk mocīties un nogrimt tumsības un grēku bezdibenī. Tas cilvēkam ir zināms. Tātad brīva griba cilvēku nespiež ne uz labo, nedz uz kreiso pusi. Cilvēks pats brīvi izvēlas, kurp viņš ies, vai viņš atzīs Jēzu par pasaules Pestītāju un Dieva Dēlu jeb neatzīs. Dievs ar varu pie Sevis neviena nevelk. Ja cilvēks brīvi pie Viņa nāk, tad Viņš to mīļi uzņem. Tā tas notiek tagad arī latviešiem. Tagad ir atnācis tas brīvais laiks, kad latvieši paši var izteikties, vai viņi grib ticēt uz Dievu un Pestītāju vai ne. Zināms, viena daļa latviešu ir ticīgi un pat ļoti ticīgi. Bet otra daļa grib iet prom no Dieva un Pestītāja. Es skaitu, ka mācītāja Jāņa Gandera brošūras "Trijvienība un kristīga dievticība" parādīšanās pie latviešiem ir ļoti nozīmīga. Mācītājs Jānis Ganders ir liels nacionālists un liels tautietis. Ar saviem jauniem dogmātiem par Trijvienību un Jēzu viņš grib dibināt pie latviešiem arī jaunu reliģiju, jaunu kultu. Mācītājs Jānis Ganders ir brīvs savās tieksmēs un savā garā. Viņam ir arī dota tā zelta brīvība un tā viņam netiek atņemta. Bet vai viņa izlaistā brošūra nesīs latvju tautai kaut ko derīgu, kaut ko labu, augstu, daiļu? Vai viņa Pestītāja dievības noliegšana cildinās mūs uz augstākām ārēm, "kur cilvēks no pīšļiem spēji paceļas, kur zvaigžņu sfērās gari mājo brīvi"? Nedomāju gan, ka šī brošūra vedīs latvjus pie ideālisma; bet domāju, ka vairāk noturēs pie materiālisma, pie zemišķības un novedīs pie garīgās pagrimšanas. Mācītāja Jāņa Gandera izmācītās domas nav nekādas jaunās. Pret Pestītāja dievību cīnījās jūdi vecos laikos, cīnās arī tagad, un pastāvīgi rodas dažādas maldu mācības. Jau evaņģēlists apustulis Jānis rakstīja: "Ikkatrs gars, kas apliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas ir no Dieva; un ikkatrs gars, kas nepaliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas nav no Dieva; un tas ir tā pretkristus gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāk un tagad jau ir pasaulē".

Latvieši ticības ziņā vispārīgi ir diezgan stūrgalvīgi un atturīgi. Minētā brošūra ir viens mazs tās stūrgalvības izpaudumus. Ko tauta teiks par to? Kādu ceļu staigās tauta? Kur tauta smelsies sev ticību un ticības brīvību? Zināms, tikai ne no tādiem šaubīgiem un mazticīgiem mācītājiem. Dievs cels pats ceļa rādītājus arī pie latviešiem pareizticīgiem, luterāņiem un katoļiem.

Ja mēs meklēsim īstenu dievticību, tad arī atradīsim. Tagad tas laiks latviešiem ir pienācis. Daudzas dvēseles ir izsalkušas un meklē pēc sava Pestītāja. Pestītājs savas draudzes vidū arī nāk pie latviešiem, ja tikai latvieši pratīs Viņu uzņemt. Svētā Pareizticība ir nākusi pie latviešiem caur pašu latviešu iegribēšanu 1840.1850. gados. Vai latvieši pratīs cienīt Svēto Pareizticību?

"Mēs svinam nāves nonāvēšanu, elles izpostīšanu, citas mūžīgas dzīvošanas iesākumu un priecādamies teicam vienīgo slavējamo un augsti teicamo Tēvu Dievu, kas to padarījis" (Lieldienas dziesma)."

Citas, mūžīgas dzīvošanas iesākums! Jā, tas tā ir Svētā Pareizticībā. Bet vai latvieši nāks pie tās atdzimšanas? Vai sāks cienīt un godāt Dievu Tēvu, kā tas pienākas? Vai dos Viņam visu godu un pielūgšanu, kā par to ir teikts Jāņa parādīšanās grāmatā: "Tas jērs, kas tika nokauts, ir cienīgs ņemt spēku un bagātību, un gudrību, un stiprumu, un slavu, un godu, un pareizticību; tam kas sēž uz tā goda krēsla, un jēram lai ir pateicība un slava, un gods, un vara mūžīgi mūžam" (5. nod.)." Kur ir tās stiprās reliģiskās personas, kuras vedīs latvju tautu pie garīgas gaismas? Kritizēt un apgānīt ir viegli. Bet uztaisīt un ticību stiprināt ir grūti.

Cerēsim, ka tie reliģiskie vadoņi radīsies pie pareizticīgajiem, katoļiem un luterāņiem latvju tautībā, nacionālā garā. Kristus tur mīļas visas tautas un visus cilvēkus; Viņam ir mīļa arī latviešu tauta, un tādēļ tās tautas Viņš arī neatstās.

Sociāldemokrāti ved tautu projām no Dieva, no reliģijas. Viena daļa ies viņiem pakaļ. Bet otra latvju daļa paliks uzticīga savam Kungam un Pestītājam, kurš ir Savu draudzi dibinājis un neatļaus elles vārtiem to uzvarēt. Gan jau dažu konfesiju priekšstāvji sanāks un sarunāsies savā starpā. Dieva Gars vēl dzīvo iekš cilvēkiem no dzīvos arī mūžīgi. Sātans nav tik spēcīgs, ka Dieva Garu iznīdētu un cilvēku vidus.

"Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, iekš manis un es iekš Tevis, lai arī tie ir viens iekš mums," tā lūdzās par ļaužu vienību mūsu Pestītājs; lūgsim arī mes sirsnīgi par to, un Dievs klausīs mūsu lūgšanu.

 

Ja nu tas Dēls jūs atsvabinās, tad jūs tiešām būsiet svabadi (Jņ 8. nod.)

(Sprediķis, teikts Rīgas Katedrālē 1926. g. 26. janv.)

 

Šodien mēs svētām Latvijas pilsoniskos svētkus "de jure" atzīšanas piemiņas dienu. Ir pagājuši 5 gadi no tā laika, kad Latvija pēc visām tiesībām iestājās vispasaules tautu saimē un uzsāka patstāvīgu vēstures gaitu. Tas notika 1926. gada 26. janvārī. To dienu no Parīzes tika saņemta Rīgā tāda telegramma: "Šodien, 25. janvārī, plkst. 5 pēc pusdienas, Augstākā Padome Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas vārdā nolēma atzīt Latviju un Igauniju "de jure". Lai dzīvo Latvijas Valsts! Tas notika pirms 5 gadiem. Šodien mēs to ievērojamo notikumu pieminam, un mēs, atzinīgi un uzticīgi Latvijas pavalstnieki, kuri turamies pie Dieva un reliģijas, pulcējamies šodien savos dievnamos un pateicamies tam Visaugstākajam par mums dāvinātu žēlastību un arī lūdzam Viņu, lai Viņš uz priekšu mums dāvinātu žēlastību, un arī lūdzam Viņu, lai Viņš uz priekšu uztur mūs un mūsu valsti labklājībā, pieticībā un pastāvēšanā. Par brīvību mēs priecājamies. Brīvības dēļ ir karojuši mūsu varoņi, sākot no 1915. gada, kad 1. augustā krievu armijas virspavēlnieks apstiprināja atļauju dibināt Latviešu strēlnieku batajonus. Latvju tautas dēli visos tajos gados cīnījās Latvijas brīvības dēļ. Arī vācu okupācijas laikā 1917.1918. gadā mēs, latvieši, domājām tikai par Latvijas brīvību un neatkarību. Pagāja vēl daudz, daudz asiņainu cīniņu, kamēr Latvijas brīvība un neatkarība tikai 1921. g. 26. janvārī nonāca savā likumīgā un noteiktā kārtībā. Brīvība ir zelta dāvana cilvēkiem; neviens cilvēks, neviena tauta nejūtas sevī laimīgi, kad viņi nav brīvi. Tādēļ Dievs cilvēkam brīvību nevienā brīdī un nekad neatņem. Tikai cilvēki paši sava ļaunuma dēļ, savu grēku dēļ saista cits citu un viens otru kalpina un verdzina. Arī latvieši tika kalpināti un verdzināti no vāciešiem un krieviem, poļiem, zviedriem un dāņiem ap 700 gadu. Tikai tad nu šajos pēdējos gados mēs esam patstāvīgi sava likteņa lēmēji un savas pilsoniskās dzīves būvētāji. Tas tika sasniegts ar asiņu izliešanu, ar kariem, ar slepkavošanu; tas rāda savā ziņā uz mūsu lepnību, uz mūsu uzpūtību. Otru nokaut un būt lepnam par sevi ir sliktas īpašības. Latvieši tad ir grēkojuši, patstāvību iegūdami otru nošaudami un lepni būdami? Kad mēs nākam tādās domu sadursmēs, tad mums vajag pastāvīgi pieminēt, ka "visa pasaule ir nogrimusi ļaunumā" (1. Jņ 5. nod.). Mums tad vajag no tiem ļaunumiem ņemt tos mazākos ļaunumus.

Kad viena tauta otru tautu kalpina, verdzina, neļauj patstāvīgi domāt, patstāvīgi rīkoties, tas ir tas lielākais ļaunums. Lai nokratītu no sevis to lielo ļaunumu, latvieši uzņēmās 1915.1920. gadā savu atbrīvošanās cīņu. Ja nu tā mūsu atbrīvošanas cīņa ir bijusi mūsu lepnība un otra cilvēka slepkavošana, tad mēs esam grēkojuši. Bet ko tad tie vācieši un krievi gribēja, kuri gāzās uz mums tos gadus? Viņi gribēja pēc mums radīt vēl lielākus ļaunumus. Tālab mums vajadzēja izraudzīties to mazāko ļaunumu un tos uzmācējus nobīdīt no sevis, un mēs to darījām un savu mērķi sasniedzām. Tagad mēs esam pilsoniski brīvi. Bet ir cita verdzība. Ir gara verdzība. Vai latviešu tauta savā garā arī ir brīva, tas vēl ir liels jautājums. Vāciešu un krievu vietā radās mums tik daudz savu iekšējo laupītāju, ka mēs savā ziņā paliekam tagad vēl par lielākiem vergiem, nekā tas bija vāciešu un krievu laikā. Galvenais mūsu verdzinātājs ir mūsu gara aptumšošanās. Daudzi tagad sāk neatzīt, uz kādiem pamatiem valsts var eksistēt. Tie pamati jau sen ir izstrādāti un izjusti. Tie ir ticība, tautība un tēvija.

Bez ticības uz Dievu, bez reliģijas, bez mīlestības uz savu tautu, uz savu nāciju, bez mīlestības uz savu dzimteni, uz mums dotiem dabas jaukumiem valsts nevar pastāvēt. Ja trūkst kāda no šiem pamatiem, tad agri vai vēlu valstij jāsabrūk. Mīlestība uz Dievu, tautu un dzimteni nav cilvēka saistīšana; tā ir cilvēka iekšēja atbrīvošanās. Tā ir tā brīvība, par kuru saka Pestītājs: "Ja Dēls jūs atbrīvos, tad jūs tiešām būsiet brīvi." Kā latvieši tic uz Dievu, kā viņi mīl savu tautu un tēviju? Tajos jautājumos nāciet pie skaidrības jūs paši savās sapulcēs un savos priekšlikumos.

Paši noskaidrojiet, vai būsiet spējīgi arī uz priekšu glabāt savu zelta dāvanu brīvību; jeb jūs visu pazaudēsiet. Vai esat ticīgi? Vai glabājat ticību uz Dievu un draudzi? Vai mīlat savu tautu, savu nāciju? Vai mīlat savu dzimteni, savu tēviju? Tie ir jautājumi, kuri visiem, visiem ir jānoskaidro; tad mēs zināsim, vai mēs arī uz priekšu eksistēsim, jeb mēs atkal paliksim par kalpiem, par vergiem. Mums ir divi ļaunumi, ar kuriem jācīnās: sociālisms un alkoholisms. Šie ļaunumi apmulsina tautu, atņem viņai skaidro prātu un noved tautu uz sabrukšanu.

Sociālisms tagadējā savā stāvoklī ir ateisma un bezdievības mācība. Labie lozungi brālība, kopdarbība, vienlīdzība, brīvība tie ir tikai tautas mānekļi. Sociālisms atņem cilvēkam to pašu dārgāko, kas viņa dvēselei ir dots, ticību, paļaušanos uz Dievu. Sociālists ir materiālists. Sociālists atsakās no Dieva, no reliģijas, no saviem vecākiem, no saviem radiem un paliek tikai par savas partijas kalpu un vergu. Sociālisms izravē no cilvēka sirds visus augstākos un daiļākos ideālus un pakalpina tikai rupjai matērijai. Sociālists tālākā savā attīstībā paliek par internacionālistu, par pasaules cilvēku, kuram nav ne tēvijas, ne dzimtenes; kad viņš iet vēl tālāk, tad viņš paliek par 3. Internacionāles vergu un sāk strādāt pie visas pasaules kultūras un civilizācijas izpostīšanas un iznīcināšanas.

Tā darbojas tagad Maskavas internacionālisti, gribēdami izārdīt visu pasauli un visu dzīvību pasaulē. Kā pie latviešiem sastāv ar sociālismu? Cik latviešu pieder pie sociālistu partijas un ir viņiem pakalpīgi? To spriediet jūs paši. Jūs paši savā starpā pastāvīgi satiekaties, paši savas pilsoniskās lietas, savu pilsonisko dzīvi kārtojat. Paši skatieties, vai sociālisms dos jums laimi, mieru un pieticību; vai radīs jūsu starpā mīlestību; jeb vai dos jums kaut ko pretēju. Ja paliekat par sociālisma kalpiem, tad jūsu brīvība būs vējā; tad jūs būsiet vēl sliktāki vergi, nekā bijāt zem vāciešiem un krieviem.

Otrais lielais mūsu kalpinātājs ir alkohols, karalis "Alkohols". Viņš sēž savā skaidrā stikla pudelītē uz sava spirta troņa un dod rīkojumus par daudzām, daudzām latvju ģimenēm, par daudzām latvju darbnīcām, fabrikām un darbavietām, cik mums tādu ir mūsu mazajā Latvijā.

Tas kalpinātājs jums, mīļie, labi pazīstams. Viņš pieņem arī dažādus veidus gan galda vīna veidu, gan brūža alus veidu, gan nevainīga mājas alus veidu. Tagad pēdējā laikā viņš sāk izrotāties sārto ķiršogu veidā. Nopērc tikai tādas saspirtotas ķiršogas un vari piedzerties, cik patīk. Karalis "Alkohols" staigā pa Latviju tagad diezgan brīvi. Viņu gan ķersta latvju tautas labvēļi; bet starp latvjiem ir daudz alkohola piekritēju, un tādēļ arī latvji no alkohola tiek stipri kalpināti un ar alkoholismu top apdraudēta arī viņu turpmākā valstiskā pastāvēšana. Šodien Kristus vārdā, mīļie, es jūs apsaucu.

Ja jūs svētāt šodien savus brīvības "de jure" svētkus un gribat arī uz priekšu kā brīva tauta tos svētkus svētīt, tad cīnieties ar saviem iekšējiem ienaidniekiem un kalpinātājiem sociālismu un alkoholismu. Uz visām citām platformām mēs varēsim saprasties un sarunāties. Mēs, latvieši, neesam un nebūsim šovinisti. Mēs atzīstam katras tautas tiesības un dodam viņai iespējamību darboties un rīkoties. Ar visiem mēs izlīgsim, bet izlīgt ar sociālistiem un alkoholiķiem nav nekādas cerības, kamēr viņi paliek tādi. Sociālistiem un alkoholiķiem vajag laboties un atgriezties uz tautiskas platformas un uz atturības ceļa; tad viņi savu brīvību uzglabās. Sociālisti ir pret alkoholu. Bet tagadējā Padomju Krievijā alkohols plūst atkal vaļā! Sociālisti savā programmā aizliedz alkoholu tikai reklāmas dēļ, jo tauta tomēr alkoholismu tur par lielu ļaunumu; ar alkohola aizliegšanu programmā var labi reklamēties tautas acīs. Bet pēc būtības sociālistam kā tīram materiālistam, dvēseles un gara noliedzējam, ir gluži viena alga, vai cilvēks pazūd caur alkoholu vai ne. Tādēļ vēlreiz atgādinu, ka īstena brīvība ir brīvība Kristū, un "ja Dēls jūs atsvabinās, tad jūs tiešām būsiet svabadi". Ņemiet to vērā visi, ģimenes tēvi un ģimenes mātes, bērni un visa jaunā paaudze. Mīliet Dievu, tautu un dzimteni, tad paliksiet brīvi uz visiem laikiem.

Un tas Dieva miers, kas augstāks nekā visa saprašana, tas lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū!

 

Gods Dievam augstībā un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.

 

Šogad atkal aizskan pār zemes virsu šī mūžīgā eņģeļu dziesma, kura tika dziedāta, kad Pestītājs piedzima Bētlemē no Jumpravas Marijas un ar savu piedzimšanu uzsāka grūto cilvēces pestīšanas darbu. Dievs mums ir licis piedzīvot jaukos, gaišos Ziemassvētkus. Daba pagriežas uz jaunākām, gaišākām dienām; arī mūsu garīgā dzīvē uzlec jauna saule, mūsu jaunpiedzimušais Pestītājs. Visa kristīgā pasaule jūt Viņa klātbūtni un saprot, ka tikai Viņā ir laime, miers un mūžīgs gaišums. Tagad kulturālā cilvēce pārvērtē visas savas vērtības; tagad dzīve tik strauji iet uz priekšu, kā nekad vēl nav gājusi. Šā dzīves mutuļa vidū tad ir no liela svara mums atrast pastāvīgu piestātni, kur valda mūžīgs miers un laime. Tāda pastāvīga piestādne, kur mēs atrodam mūžīgu laimi un mieru, ir mūsu Kungs un Pestītājs. Gavilē zeme par Viņa piedzimšanu; gavilē par to pašu arī eņģeļi debesīs, un šinī naktī vienā līksmības korī saplūst visa radība, jo visu lietu Radītājs, iemiesojies no Sv. Gara un Jumpravas Marijas, nāk zemes virsū un dzīvo starp mums, grēcīgiem cilvēkiem. Mēs stingri un noteikti ticam, ka Pestītāja piedzimšana ir noticis vēsturisks fakts, tā kā tas ir aprakstīts pie evaņģēlistiem, un ka visa Viņa dzīve zemes virsū ir taisni tā notikusi, kā par to vēsta svētie evaņģēlisti. Arī apustulis Pāvils par to liecina sekojošiem vārdiem: "Kad nu tie bērni miesas un asinis dabūjuši, tad arī viņš to pašu it līdzīgi ir dabūjis, ka viņš caur nāvi iznīcinātu to, kam bija nāves vara, tas ir vellu, un atsvabinātu visus tos, kas caur nāves bailēm cauru mūžu bija padoti kalpošanai; tāpēc viņam vajadzēja visās lietās tiem brāļiem palikt līdzīgam; jo caur to, ka pats ir cietis un kārdināts, viņš tiem, kas top kārdināti, var palīdzēt" (Ebr. 2. nod.). Pestītāja piedzimšanu zemes virsū, sīki apraksta evaņģēlisti Matejs un Lūka. Visas 27 Jaunās Derības grāmatas liecina par Viņa dzīvošanu zemes virsū, un arī visas mūsu sirdis pievienojas pie tās liecības un atrod par nepieciešamu, ka vajadzēja vienam bezgrēcīgam starp cilvēkiem dzīvot un cilvēkus pestīt; un tāds ir tikai viens bijis, kura vārdā mēs esam kristīti, un tādēļ mēs arī visi saucamies par kristīgiem cilvēkiem. Tādēļ bez kādas šaubīšanās vajag ticēt uz Dieva Dēla iemiesošanos un dzīvošanu zemes virsū starp cilvēkiem, kā to mums māca arī Sv. Pareizticīgā Kristus draudze sekošā savā dziesmā: "Tā debesu Ķēniņš cilvēku mīlestības pēc virs zemes parādījās un cilvēku starpā dzīvoja; jo miesu pieņēmis no šķīstas Jumpravas un ar to pieņemtu no viņas izgājis, viens vienīgs ir Dēls divkārtīgs pēc dabas, bet ne pēc īpašības; tāpēc, viņu par patiesu Dievu un patiesu cilvēku pareizi sludinādami, mēs apliecinam Viņu Kristu mūsu Dievu esam, to pašu lūdz, ak, Māte Jumprava, lai žēlo mūsu dvēseles."

Kā pie latviešu tautas sastāv ar ticību uz Pestītāju? Vai latvieši diezgan tic uz Viņu? Vai ir pārliecināti par Viņa patiesu dzīvošanu zemes virsū un Viņa piedzimšanu no Jumpravas Marijas? Vai latvieši ir kristīti cilvēki ne tikai pēc vārda, bet arī pēc dzīves un pēc visas būtības? Uz šiem jautājumiem diezgan grūti mums ir atbildēt. Zināms, lielākā daļa no mums saucas par kristīgiem; bet kā tie kristīgie uzņem Kristu savā sirdī un kā saskaņo savu dzīvi ar augsto kristīga cilvēka aicinājumu, tas ir vēl liels jautājums. Tagad latviešu skolās izbīdās viens ticības mācības pasniegšanas virziens dabiskā tikumības mācības ceļā. Kristum tiek piešķirta tikai morāles, tikumības vadītāja nozīme. Šā virziena piekritēji lielā mērā stāstus par Kristu tur par leģendāriem, bet ne par faktiskiem. Tāda rīkošanās, zināms, ir jau novirzīšanās no īstenās kristīgās patiesības. No tā mēs redzam, ka kristīgā latviešu tauta zināmā mērā tiek maldināta mācībā par pasaules Pestītāju. Pareizticīgās draudzes uzdevums ir bezbailīgi sludināt Pestītāju zemes virsū ar tādu sludināšanu, ar tādu mācību, kā to mēs esam saņēmuši no paša Pestītāja caur viņa sv. apustuļiem un sv. Baznīcas tēviem. To mēs arī pēc iespējas darām un darīsim.

Uz šiem Ziemassvētkiem caur mūsu augstā Virsgana godību Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai ir dotas divas dāvanas: Rīgas Garīgais seminārs un Katedrāles zvani. Dievs ir palīdzējis to sasniegt, un nu mēs varam stiprināties Sv. Kristus Pareizticībā kā iekšķīgi, tā ārīgi. Ņemot vērā tagadējo likumīgo Pareizticības nostiprināšanu Latvijā, var priecāties par lielo Dieva žēlastību, kuru Viņš mums pēdējā laikā ir parādījis. Tagad var cerēt, ka arī garīgā literatūra, pareizticīgā garā rakstīta, izplatīsies pie latviešiem un tā mēs vispārīgi stiprināsimies tādā mūsu Pestītāja uzņemšanā, kādu Viņš no mums prasa un gaida. Jaunpiedzimušais Bētlemes bērniņš pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Lai tas pats notiek arī ar mums; tad mēs būsim cienīgi sava Pestītāja un būsim cienīgi Sv. Pareizticīgās Kristus draudzes locekļi.

 

Dievišķīgā Liturģija

 

Pienācis ir laiks, kad mums kā kristīgiem cilvēkiem, sevišķa vērība jāgriež uz Pestītāja atstāto Dievišķo Liturģiju, uz šo mūsu galveno dievkalpošanu, kurā Pestītājs Pats sevi atnes par upuri pasaules grēku izpirkšanā un mielo mūs ar savu dievišķīgo būtību Sv. Vakarēdiena Noslēpumā. Saku, ka ir "pienācis laiks" tamdēļ, ka tagad ir daudz atkritēju no kristīgās ticības un daudz kristīgās ticības grozītāju; tālab īsteniem Kristus sekotājiem vajag tagad pulcēties ap šo galveno, ko Kristus mums ir atstājis, lai mēs varētu turēties pie tā paša gara, kuru Viņš mums ir devis, un lai būtu stipri, negrozāmi, nelokāmi savā ticībā un priecīgi, pieticīgi visos dzīves grūtumos un visos bezdievju, neticīgo uzbrukumos. Pirmie kristieši, kā arī Pats Pestītājs un apustuļi nebūt nedomāja grozīt pasaules sociālo, valstisko, politisko iekārtu. Viņi griezās tikai pie atsevišķām sirdīm, pie atsevišķām personām, aicinādami tās atgriezties no grēkiem un palikt par Dieva valstības bērniem. Pirmo kristiešu vajāšanas un nicināšanas nebūt nebija mazākas kā kristīgo vajāšanas un nicināšanas tagadējos laikos; pagāniskā tumsība, kura bija apkārt pirmajiem kristiešiem, bija pat lielāka nekā tagad; un tomēr pirmie kristieši palika stingri un stipri savā kristīgā ticībā un uzticīgi savam Pestītājam.

Kas bija tas, kas tik ļoti stiprināja pirmos kristiešus un darīja viņus dzīvespriecīgus pat visgrūtākajos dzīves apstākļos? Tā bija Sv. Euharistija jeb Sv. Liturģija, kurā nāca klāt Pats Pestītājs un stiprināja savus uzticīgos kalpus un kalpones.

Apustulis Pāvils (1. Kor. 11. nod.) saka: "Tas Kungs Jēzus tanī naktī, kad tas kļuva nodots, to maizi ņēma un pateicies pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums tiek lauzta; to dariet, Mani pieminēdami; tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: šis biķeris ir tā jaunā derība iekš Manām asinīm; to dariet, cikkārt jūs to dzersiet, Mani pieminēdami; jo, cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, tad pasludinājiet tā Kunga nāvi, iekams tas nāk; tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer tā Kunga biķeri, tas būs noziedzīgs pie tā Kunga miesas un asinīm; bet lai cilvēks pats izmeklējas un tad lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera; jo, kas necienīgi ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, neizšķirdams tā Kunga miesu; tādēļ jūsu starpā daudz ir vāji un neveseli un daudz ir aizmiguši." Tik noteikti un diezgan plaši ap. Pāvils runā par Sv. Euharistijas noslēpumu. Ja sv. apustulis tik noteikti runā par Euharistijas maizi un vīnu kā par Pestītāja miesu un asinīm, tad, pats par sevi saprotams, visi apustuļi un visi pirmie kristieši, Sv. Euharistiju izdarīdami, ticēja un juta savā vidū esam pašu Kristu; juta to, ka Kristus jo cieši ar visiem biedrojas, dod viņiem savu spēku un svētību. Kristus personība Sv. Euharistijā, tā teikt, pārvērta katru īsteno ticīgo par atjaunotu, jaunu, citu garīgu un miesīgu būtni; apgaismoja cilvēku un apskaidroja viņu; deva cilvēkam jaunu cerību, jaunus spēkus un jaunus centienus.

Kas bija tajos pirmajos kristiešu laikos, tas ir arī tagad attiecībā uz dievišķo Liturģiju. Arī tagad Kristus draudzē caur likumīgi un kanoniski iesvētītiem bīskapiem un priesteriem darbojas tas pats dievišķīgais pestīšanas spēks un Pats Pestītājs nāk mūsu vidū ar savu gaišumu, spēku un svētību. Tālab Liturģijas beigās mēs dziedam: "Mēs ieraudzījām īsteno gaismu, dabūjām debess garu, atradām īsteno ticību; nedalāmai Trijādībai klanāmies, jo tā mūs ir glābusi." Kādā veidā notiek cilvēka cieša biedrošanās ar Pestītāju Sv. Liturģijā, tas ir noslēpums; to vajag katram cilvēkam sevī just, uzņemt to dievišķīgo dāvanu un priecāties par viņu.

Sv. Euharistija ir mūsu garīgā un miesīgā uztura atjaunošana vēl tāpēc, ka viņa ir upuris Dievam par mūsu un par visas pasaules grēkiem.

Kas tas ir "upuris"? Ko apzīmē "upuris"? Ko apzīmē "upurēt"? Teiciens "upuris" liekas mums vienkāršs; bet patiesībā šis jēdziens ir diezgan grūti aptverams cilvēcei visā pilnībā un skaidrībā, un tāpēc ap šo Sv. Euharistijas "upura" jēdzienu ir notikuši un notiek kristīgā draudzē lieli strīdi. Mēs, pareizticīgie, kā esam no pirmajiem kristiešu laikiem mācīti, ticam, ka Sv. Euharistijā mēs ne tikai ejam pie Dievgalda, bet arī upurējam Dievam Pestītāja bezasiņu miesas un asins upuri. Protestanti-luterāņi turpretim pavisam noliedz šo upura jēdzienu Liturģijā, ir viņu atmetuši un atzīst tikai Sv. Vakarēdienu bez kāda upura. Viņi saka, ka Pestītājs vienreiz Golgātā cietis un ar to Golgātas upuri visu cilvēci atpestījis; tālab Golgātas upuris vairs neesot atkārtojams.

Mēs nenoliedzam to, ka Golgātas upuris vairs neatkārtojas un viņa atkārtošanās vispasaules nozīmē vairs nav vajadzīga; bet mēs ticam un atzīstam, ka Pestītājs ir tik žēlīgs, ka Viņš tagad katram mums personīgi atkal tajā pašā miesā un tajās pašās asinīs nonāk, lai gan zem maizes un vīna izskata, lai mūs paceltu un atjaunotu; un, ja Viņš atkal katrā pareizi izdarītā Liturģijā nonāk pie mums ar savu miesu un savām asinīm, tad, pats par sevi saprotams, Viņš upurē sevi Dievam Tēvam mums par labu, lai ne caur Golgātas ciešanu atkārtošanu, bet caur noslēpumainu, reālu nonākšanu mūsu vidū un mistisku kopābūšanu ar mums šajos svētajos Liturģijas momentos. Tagad priesteris Ķerubu dziesmas laikā lasa šos vārdus lūgšanā Pestītājam: "Tu, Kristus, mūsu Dievs, esi tas, kas atnes un kas topi atnests; tu esi saņēmējs un kas topi saņemts." Kristus ir Dieva jērs, kurš Sv. Liturģijā "top lauzīts un netop sadalīts; top allažiņ ēsts un nekad netop iznīcināts; bet tos, kuri viņu ēd, Viņš daudzkārtīgi svēta."

Tāda ir mūu dievišķīgā mistērija; tas ir tas mūsu dievišķīgais noslēpums, no kura mēs garīgi dzīvojam un pārtiekam. Galvenais šā Sv. Upura moments, Kristus miesas un asiņu pārvēršanās (transsubstanciācijas) moments ir tad, kad top dziedāta dziesma: "Mēs Tevi teicam, Tevi slavējam, Tev pateicam, Kungs, un Tevi lūdzam, mūsu Dievs!" Šinī brīdī tad visiem klātesošajiem ticīgajiem vajag palocīt savus ceļus un pazemīgi lūgt Dievu par sevi, par saviem tuviem, dzīviem un mirušajiem. Šinī svētajā brīdī mūsu lūgšana ir sevišķi tuva un pieejama Dievam un sevišķi pestījoša mūsu dvēselēm. Sv. Kirils no Jeruzalemes saka: "Sevišķi liels labums nāk nomirušu cilvēku dvēselēm tad, kad par viņām tiek lūgts tai laikā, kad uz Dieva upura galda atrodas briesmīgais, svētīgais Kristus bezasiņu upuris." Sv. Kirils no Jeruzalemes ir dzimis 315. gadā. Tātad viņa balss nāk no pašiem pirmajiem kristīgās ticības laikiem. Mēs skaidri redzam, ka pirmie kristieši ir sapratuši Sv. Euharistiju ne tikai kā maizes lauzīšanu, kā Vakariņu baudīšanu, bet vispirms un visvairāk kā Pestītāja Miesas un Asins bezasiņu pateicības, apžēlošanas un mūsu pestīšanas upuri. Priesteris Sv. Liturģijā uzsauc: "Lai mēs stāvam tikuši, lai stāvam ar bijāšanu, lai klausām, ka mēs to sv. Upuri varam mierā pienest!" Ticīgie atbild: "Miera žēlastību, teikšanas upuri." Tas apzīmē mēs tagad atzīmēsim Dievam Tēvam to bezasins Kristus Miesas un Asins upuri, caur kuru mums ir dots no Dieva miers un žēlastība un caur kuru mēs kā bērni bezbailīgi varam teikt un slavēt debess Tēvu.

Tālāk priesteris lasa Sv. Euharistijas lūgšanu, pārtraukdams to ar stiprā balsī sakāmiem vārdiem, uzsaukumiem. Visu to laiku ticīgie dziedādami atbild uz priestera uzsaukumiem un dzied sevišķi svinīgas dziesmas: 1) "tas pienākas un ir pareizi"; 2) "svēts, svēts, svēts", 3) "mēs Tevi teicam" un 4) Dieva Mātei par godu: "patiesi pienākas". Šis ir tas svētais Liturģijas moments, un, kad priesteris, apzīmēdams maizi un vīnu ar krusta zīmi, saka: "Padari tad šo maizi par tava Kristus Miesu un to, kas šinī biķerī, par tava Kristus visdārgāko Asini", tad tas arī notiek, pēc Dieva žēlastības uz mums, grēciniekiem, un mūsu priekšā ir Miesa un Asinis no paša Pestītāja, kurš Betlēmē no Jaunavas piedzimis, Jordānā kristīts, cietis, aprakts, augšāmcēlies, debesīs pacēlies, sēž pie Dieva Tēva labās rokas un nāks atkal uz debess padebešiem. Vīns pārvēršas par īstenām Pestītāja Asinīm, kuras tika izlietas par pasaules dzīvību, kad Viņš karājās pie krusta staba. Tas ir tas galvenais upurēšanas brīdis. Bet šis upuris ir pilnīgs, kad tiek izdarīts no kanoniski iesvētīta priestera, kurš stāv kanoniskā sakarā un attiecībā ar savu pareizticīgo bīskapu. Kad Sv. Euharistijas upuris pareizi tiek izdarīts, tad tam ir ne tikai personīga, individuāla nozīme tiem, kuri tanī brīdī ar ticību klāt atrodas, bet arī nozīmīga visai pasaulei, jo Pestītājs ir cietis, lai izpirktu visu pasauli. Kad šis upuris ir pienests, tad mēs ar prieku gatavojamies uz viņa baudīšanu caur ektēniju, kura tiek lasīta un dziedāta, un caur tā Kunga lūgšanas dziedāšanu. Priesterim Sv. Vakarēdienu altārī baudot, top lasītas sevišķi aizgrābjošas sagatavošanās lūgšanas, un pēc tam dievgaldnieki ar svētbijību iet pie Sv. Vakariņa, ņemot ciešu dalību pie nupat atnestā Sv. Euharistijas upura un paši caur to stiprinādamies un atjaunodamies uz mūžīgu, laimīgu, mierīgu dzīvošanu kopā ar Dievu.

Tāda ir mūsu galvenā Pestītāja Miesas un Asins mistērija. Ļaudis var tam ticēt, var neticēt; var nākt klāt, var bēgt prom; bet Dieva patiesība, mums grēciniekiem dota, paliek mūžam negrozāma. "Tā Kunga patiesība paliek uz mūžu mūžiem."

Sākot no 1517. gada 31. oktobra, protestanti daudz ko ir gribējuši mainīt Pestītāja mācībā un Viņā iekārtā, bet tagad paši kā Eiropā, tā arī Amerikā savu labāko priekšstāvju rakstos nāk pie pārliecības, ka, ja kas grib savu ticību veselu saglabāt, tam vajag nākt atpakaļ pie negrozītas pirmo kristiešu laiku mācības, kura visā pilnībā atrodama Sv. Pareizticīgajā Kristīgajā draudzē. Par to raksta Vācijā luterāņu mācītājs Pauls Sarlemmers, Anglijā mācītājs Džons Duglass, Amerikā bīskaps Graftons no Sondulakas un daudzi citi.

Kā lieta stāv pie kristīgiem latviešiem un pie pareizticīgiem latviešiem? Vai pie pareizticīgiem latviešiem arī ir stipra apziņa, ka mums kā īstenticīgiem vajag stingri turēties pie Pestītāja Sv. Euharistijas upura noslēpuma, jeb mēs arī tiekam krietni grozīti no moderniem protestantisma vējiem? Par to pārdomāsim un padomāsim.

Ir pienākuši pārbaudīšanas laiki, un, kas Pestītāja mantības nekrāj kopā ar vispasaules Pareizticīgo Draudzi, tas izšķērdē. Par velti vēl sauc sevi tie par pareizticīgiem, kuri jau pareizticības galvenos pamatus ir atmetuši.

 

Bet es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam (Joz. gr. 24.)

(Sprediķis, teikts Rīgas Katedrālē 1924. g.18. nov.)

 

Šodien mēs svētām priecīgus Latvijas atbrīvošanas svētkus. Pirms sešiem gadiem latvju tautas dēli, pabalstīti no visas latvju tautas, droši pasludināja, ka no šā laika viņi grib būt patstāvīgi, paši pārvaldīt savu tautu un nepadoties nevienas citas tautas uzmācībai. Mūsu tautas dēlu sirdīs bija tad ielikts iekšējs spēks. Viņi labi zināja, labi paredzēja visus tos grūtumus, kurus viņiem vēl vajadzēja pārvarēt, bet tomēr viņi izsludināja sevi par patstāvīgiem,un, gods un slava viņiem, viņi savu vārdu noturēja, viņi pārvarēja lielinieku iebrukšanu 1919. g. pavasarī un tāpat arī vāciešu iebrukšanu 1919. g. rudenī. Latvju tauta bija šķīsta savā sirdī ar savas patstāvības vēlēšanos, un tādēļ arī tas Visaugstais nāca viņai palīgā, un, kur dažreiz pašai tautai spēks pietrūka, tur nāca palīgā negaidīti spēki, sūtīti no Dievs, un tika dota latvju tautai tā zelta dāvana brīvība, lai viņa kopj un glabā un paliek viņas cienīga savā nākošā dzīvē. Zināmos vēsturiskos momentos cilvēki un cilvēku šķiras ir tikai Augstākā lēmuma izpildītāji. Zem redzamajiem notikumiem un pāridarījumiem tiek piepildīta Augstākā vēlme, Augstākais Dieva prāts. Bija nolemts, ka pēc 700 verdzības gadiem latviešiem tiek dota brīvība, un Augstākais Prāts no debesīm raudzīs, kā latvieši šo brīvību savā dzīvē īstenos. Ja viņi būs tās cienīgi, ja viņi piekops ticību uz Dievu, modrību, darbību, atturēšanos no grēkiem, mīlestību savā starpā, tad šī zelta dāvana viņiem netiks atņemta; bet, ja viņi vairos savā starpā bezdievību, neuzticību, netiklu, nešķīstu dzīvi, kūtrību, brāļu ienīdēšanu, apdullināšanos ar reibumiem, tad viņiem šī zelta dāvana brīvība tiks atņemta un viņi paliks atkal par grēka vergiem un citu tautu vergiem. "Ja nu tas Dēls jūs atsvabinās, tad jūs tiešām būsiet svabadi" (Jņ 8. nod.), sacīja mūsu Kungs un Pestītājs. Īstena svabadība turas brīvībā no grēka un kaislībām. Pēc tā tad lai cenšas arī latvieši, ja viņi meklē savu dzimteni, ja viņi mīl savu valodu, ja viņi mīl literatūru, savu daili, savu vēsturi un pagātni un grib paglabāt arī uz priekšu savas tautas dārgumus.

Latviešiem nevajag aizmirst, ka pie viņu atbrīvošanas 1918.1919. gadā ņēma dalību visi mūsu senči. Še bija sanākušas kopā šajos vēsturiskajos gados, visas mūsu tēvu un māšu asaras, kuri gadu simteņiem zem verdzības smaka un tomēr savu modrīgo un darbīgo garu nepazaudēja. Latvietis prata sevi visās bēdās remdēt. Dieva lūgšana un dziedāšana bija tie ieroči, kur latvietis savu garu kaldināja, un šis atvieša gara diženums tad no visiem pagājušiem gadu simteņiem sakrājās uz 1918.1919. gadu un latvieši ar Dieva palīdzību palika spēcīgi nokratīt verdzības važas. Tālab tad, ja mēs tagad savu brīvību nesaglabāsim, mēs būsim vainīgi pret visiem mūsu senčiem un tēvutēviem, kuri tagad no viņpasaules raugās uz mums, kā mēs savu brīvestību izlietosim.

Ko mēs varam teikt par pagājušiem 6 gadiem ticības ziņā? Paldies Dievam, ticība brīvā Latvijā nav bijusi vajāta šos gadus. Še brīvi sadzīvo kopā visas trīs galvenās kristīgās ticības šķiras Pareizticība, Luterānisms un Romas Katolicisms. Mēs esam ieraduši viens otru godā un cieņā turēt un būt viens pret otru iecietīgi. Mēs, pareizticīgie, varam priecāties, ka mums ir dota šī svētā dāvana apustuļu un pirmo kristīgo ticība. Šī ticība visos gadu simteņos nav nogriezusies nedz uz labo, nedz uz kreiso pusi. Viņa iecietīgi un pacietīgi savu ceļu ir staigājusi un staigā arī tagad. Nevienu nesmādēsim, nevienu nesodīsim, neviena neiznīcināsim, jo Pestītājs ir teicis: "Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?" (Lk 9. nod.). Kristus patiesība pati par sevi pār visiem spīd, kā saule no augstām debesīm ik dienas atspīd visus cilvēkus labus un ļaunus, lepnus un pazemīgus; saulīte no debesīm neliedz savu siltumu un gaismu pat slepkavām un zagļiem, kad viņi kaut kur, slēpdamies no cilvēkiem, izgatavo savus velnišķīgos plānus cilvēku dzīves iznīcināšanai.

Mēs, pareizticīgie, priecājamies par to, ka 80 gadus atpakaļ, mūsu tēvi un mātes paši gluži brīvi bez kādas piespiešanas iegribēja pieņemt Sv. Apustulisko ticību. Viņi drūzmējoties bariem pierakstījās un ar sv. mirrēm svaidījās, un krievu tauta arī nāca pretim, cik varēja. Bet radās stipra pretošanās no vāciešu muižnieku puses, un mūsu tēvi tika uzrādīti kā dumpinieki pret valdību un pret saviem maizes devējiem muižniekiem. Bargu sodu vajadzēja ciest mūsu tēviem Sv. Pareizticības dēļ. Daudzi no viņiem tika nogalināti pieminamā Bebru muižas slaktiņā 1841. g.; daudzi no viņiem nomira zem pātagām un cietumos; daudzi tika izputināti no tās pašas saspiestās, trūcīgās dzīvesvietas, kura bija viņiem ar lielām pūlēm ietaisīta; un iemesls bija tikai tas, ka viņi bija pārgājuši Pareizticībā, kā tad sacīja "krievu ticībā". Tātad mums ir savi mocekļi, kurus mēs šajos latvju brīvības svētkos ar svētbijību pieminam un par kuriem Dievu lūdzam. Lai tad ar patikšanu pieminam, ka Pareizticība nav ar zobenu un uguni uzspiesta latviešiem kā Romas katolicisms 13. gadu simtenī; bet latvieši paši brīvi ir pieņēmuši šo Sv. Apustulisko ticību, brīvi tagad viņu tur savā vidū, brīvi apliecina un ir gatavi paciest, lai tikai šo dārgumu pie sevis paturētu. Vienu lietu mēs šai latvju prieka dienā ar skumjām pieminēsim, ka mūsu Augstais Virsgans līdz šim jau ceturto gadu dzīvo mitrā pagrabā; viņam vēl netiek dots visas Latvijas Arhibīskapam pieklājīgs dzīvošanas nams. Tas ir bēdīgi, tas ir skumīgi, un tasi ir rūgts piliens mūsu prieka pilnās Latvijas dzīvē. Bet savā laikā Dievišķīga patiesība nāks spēkā un visus izlīdzinās. Tādēļ "esiet modrīgi, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri" (1. Kor. 16. nod.). Tomēr gods un slava Latvijai, ka še nav tādas ticības vajāšanas kā tagad Krievijā, kur tā Kunga altāri top apgānīti un tā Kunga kalpi iznīcināti un bezdievība un neticība uz ielām un visās skolās sludināta. Tas ir antikrista gars, tas ir sātanisms, kuram pēc Pestītāja priekšsludināšanas arī savā laikā vajag nākt pasaulē. "To es jums esmu sacījis tāpēc, lai, kad tas laiks būs nācis, jūs pieminat, ka es jums to esmu sacījis" (Jņ 16. nod.). Viss tagadējo laiku sātanisms un antikristus gars ir jau priekšsludināts no mūsu Pestītāja. "Mums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm, bet pret tām valdībām un varām, pret tiem pasaules valdītājiem šīs pasaules tumsībā, pret tiem ļauniem gariem gaisā" (Ef. 6. nod.). Tāda tad ir mūsu tagadējo laiku cīnīšanās. Laimīgi ir latvieši, ka viņi vēl nav zem antikrista gara. Bet tomēr ir gatavi pastāvīgi cīnīties ar viņu, jo antikrists ir gatavs iespiesties katrā niecīgākajā šķirbiņā. Šinī ziņā mēs varam būt droši, jo mūsu Pestītājs ne no kādiem ļaunumiem nav uzvarams. Antikrista valdīšana pasaulē nebūs ilga, jo tas Kungs nomaitās to netaisno ar savas mutes garu un izdeldēs, kad atspīdēs viņa atnākšana (2. Tes. 2. nod.). Bet tomēr vajag būt gataviem uz ciešanām un vajāšanām.

Mēs tagad, svētīdami Latvijas brīvības svētkus, gribētu lūkoties uz Latvijas nākotni; mēs gribētu paskatīties, kas ar viņu tālāk būs, kā viņa dzīvos, kā viņa pastāvēs. Katru sīkumu mēs nevaram paredzēt; bet vienu varam droši teikt: ja Latvija neatkāpsies no sava Kunga un Pestītāja, tad viņa pastāvēs, zels un plauks; bet, ja viņa padosies neticībai un netiklībai, ienaidam un varaskārībai, tad viņa izirs un izjuks. Negribētos šajā svētā vietā minēt un runāt par nejauko parādību mūsu dzīvē alkoholismu; bet, kad nu tas ļaunums mūsu tautā ir tik liels, tad esmu spiests šodien parunāt arī par to. Mūsu brīvības izcīnītāji 1918.1919. gada varoņi aicina mūs brīdināt šodien mūsu tautu no dzeršanas grēka. Viņi visi bija atturībnieki; tajos gados krievu armijā un latvju armijā alkohols nemaz netika lietots. Kad mūsu varoņi cīnījās mūsu brīvības dēļ, tad viņi to darīja gluži skaidrā prātā. Modrīgi un apzinīgi viņi nolika savu dzīvību par mūsu zelta brīvību un aicina tagad visus mūs no savām kapenēm būt atturīgiem, sātīgiem un ar riebumu izmest no mūsu dzīves visa ļaunuma nesēju, visas dzīves postītāju alkoholu: alu, vīnu, brandvīnu un visu, kas mūs reibina, dullina un padara mūsu dzīvi izjukušu, sagānītu un izārdītu. Cik ģimenes posta, cik atsevišķu cilvēku pagrimšanu atnes alkohola lietošana! Cilvēks, dzerdams brandvīnu un alu, un vīnus, pazaudē cilvēka ģīmi un paliek par bezprātīgu lopiņu. Ja alkohols tā ārdīs arī uz priekšu mūsu tautas dzīvi, tad, zināms, latvju tauta nepastāvēs, bet droši vien izgaros un viņas vietu mūsu ārēs, laukos un klajumos ieņems krievi, vācieši, žīdi, igauņi un leiši. Valdība lai izskauž pavisam alkohola ražošanu un tirgošanos ar viņu, tad tikai viņa izpildīs to testamentu, kuru, par mūsu brīvību mirdami, ar savām asinīm ir rakstījuši mūsu brīvības cīnītāji 1918.1919. gada varoņi.

Es iesāku savu runu ar Jozua Nuna dēla vārdiem: "Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam." Gribu ar tiem pašiem vārdiem arī pabeigt. Lielas un dažādas izvēles ir latvju tautas priekšā. Lieliski kārdina tagad latviešus pasaulīgais gars. Latvieši tiek raustīti uz visām pusēm, uz visām malām kā iekšķīgi, tā arī ārīgi. Tas pasaulīgums ir tā elku dievu kalpošana, tā klanīšanās antikristam un sātanam. Kārdināšana ir liela un briesmas arī lielas. Tādēļ, mīļie latvieši, raugieties paši, ko jūs vēlaties, vai vēlaties kalpot tam Kungam un pastāvēt, jeb jūs kalpojat elku dieviem un iznīkstat. Liksim tad vērā šos Jozua Nuna vārdus: "Bet, ja tas jums nepatiks Tam Kungam kalpot, tad izvēlieties priekš sevis šodien, kuram jūs gribat kalpot, vai tiem dieviem, kam jūsu tēvi ir kalpojuši viņpus upes, jeb tiem Amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat; bet es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam." Āmen.

 

Dievišķās atklāsmes pilnība

Homilētiskā egseģēze par tekstu. Ebr. I, 12.

 

Tagadējos laikos garīgajā literatūrā un garīgajā dzīvē daudz tiek rakstīts un runāts par dievišķo atklāsmi. Ticīgo cilvēku vidū ir strīds par to, vai Dieva pārdabiskā atklāsme cilvēkiem ir beigusies, vai vēl turpinās dievišķā atklāsme. Ja mēs pareizi gribam tvert šo jēdzienu, tad dievišķā atklāsme ir jāsaprot ne kā Dieva gādība par cilvēkiem, kas, zināms, ir pastāvīga, bet kā pārdabiska dāvana, kas dota cilvēces glābšanai un pestīšanai. Cilvēki, iegrimuši savos grēkos un apgrēcībās, pārklājas ar tumsu un nevar vairs saskatīt patiesību un īstenību. Tad viņiem nāk palīgā visaugstākais Radītājs ar savu visspēcību un mīlestību un rāda atkal cilvēkiem pazaudēto patiesības gaismu; izvada cilvēkus uz pareiza, patiesa ceļa un caur ticību un labdarību ievada viņus svētlaimīgā mūžībā. Par šo pārdabisko dievišķās atklāsmes dāvanu tad ir strīds vai šī dāvana jau ir vienreiz uz visiem laikiem fiksēta, vai to vēl turpina caur dievišķīgu iedvesmu dot cilvēcei Dieva izredzēti vīri. Anglijā 1937. gadā notika divas lielas kristīgo sanāksmes Oksfordā un Edinburgā. Tur tika apskatīti daudzi un dažādi kristīgās ticības jautājumi. Daudzajās apspriedēs no daudziem literatūras darbiem, kādus tur varēja vērot, bija noģiedams, ka liela daļa sanāksmes locekļu domā, ka dievišķīgā atklāsme turpinās vēl tagad un ka tādu kristīgo sanāksmju izcilie vīri galvenie runātāji, sludinātāji un rakstītāji esot šo laiku dievišķās atklāsmes paudēji. Varēja redzēt, ka ar šīm domām vienis prātis bija arī daži izcili pareizticīgās draudzes darbinieki un visādiem līdzekļiem centās iepotēt to domu, ka pārdabiskā dievības atklāsme turpinās vēl tagad un turpināsies arī nākotnē. Vispārīgi pareizticīgā draudze no seniem laikiem ir liecinājusi, liecina tagad un liecinās arī turpmāk, ka Dieva Dēla Jēzus Kristus atnākšana pasaulē ir bijusi vienreizēja un ka tās dotās atklāsmes pietiks cilvēcei uz visiem laikiem. Mūžīgo, dievišķīgo apgādi providenci par cilvēkiem nevar un nedrīkst sajaukt ar vienreizējo cilvēces pestīšanai doto, pārdabisko dāvanu. Kristīgo cilvēku personīgajā dzīvē var gadīties dažādi brīnišķīgi gadījumi; un bieži vien tādi arī gadās. Mūsu domas un zinātniskie pētījumi var radīt un kombinēt dažādus tehnoloģiskus, morāliskus, socioloģiskus un vēsturiskus jautājumus. Bet visam tam var būt tikai kristīgs un cilvēcisks raksturs, mūsu personai un mūsu laikmetam atbilstošs. Bet mūžīgā visas cilvēces pestīšanas dāvana ir dota tikai ar pasaulē nākušo un vienreizējo Dieva Dēlu Jēzu Kristu. Tādēļ apustulis Pāvils tik diženi, tik svinīgi liecina: "Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, kuru viņš ir iecēlis par savu lietu mantinieku, kura dēļ viņš arī pasauli ir radījis." Pirmo kristīgo laikmets ir tik daudz devis cilvēces pestīšanai, ka vairāk neviens nespēj dot. Cilvēce šo pestīšanu ir uztvērusi savā prātā, savās jūtās un savos darbos. Pirmo gadsimtu Austrumu un Rietumu baznīcas tēvi tik vispusīgi iztirzājuši Dieva Dēla doto pārdabisko atklāsmi, ka mūsu paaudzēm atliek tikai izjust to, ar prātu un jūtām piesavināties šo atklāsmi un piepildīt visu dzīvi ar to. Katram ticīgam kristīgajam ir dota svaidīšana un arī Sv. Gara dāvanas. Mūsu septiņi noslēpumi kā septiņi pīlāri (Zālam. sak. v. 9. nod.) dod mums garīgu spēku un garīgu drosmi un vada katru no mums uz pestīšanas ceļa. Šie mūsu pestīšanas pamati uz visiem laikiem ir nostiprināti ar ticīgo cilvēku dzīvē realizēto, dievišķīgo atklāsmi.

Ļoti noderīgi paklausīties, ko raksta par dievišķīgo atklāsmi protestantu mācītājs Rots, kas darbojās Kaselē Vācijā. Viņš raksta: "Dievišķā atklāsme ir nākusi pie cilvēkiem kā dienas gaisma. Vispirms parādījās blāzma; tad kļuva gaišāks un gaišāks, līdz kamēr saule pārklāja debesi ar savu spožumu. Tā arī Dieva cilvēku pestīšanas diena atspīdēja pakāpeniski. Agrāk Dievs runāja tēviem caur praviešiem. Tad ar sv. Jāņa Priekšgājēja sludināšanu sāka spīdēt rīta blāzma austošās dienas vēstītāja. Un tad spoži uzlēca pati saule Jēzus Kristus, pasaules gaisma un atnesa pasaulei pilnīgu pestīšanas atklāsmi. Iesākās pēdējais cilvēces pestīšanas posms. Pēc tam kad Dievs ir ar pasauli runājis caur savu Dēlu, tai netiek vairs dota nekāda jauna atklāsme. Tādēļ maldās tie, kas grib Dievu un Dieva prātu izpētīt, izejot no cilvēka gara spējām un jūsmojumiem. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ar Kristu dievišķīgā atklāsme cilvēcei ir dota visā pilnībā. Tādēļ, kas grib atrast Dievu, tas lai griežas tikai pie Kristus." Tā raksta protestantu mācītājs Rots. Mēs, pareizticīgie, to vēl papildinām ar aizrādījumu, ka mūžīgi dzīvais Kristus dzīvo un pilnīgi sevi atdod ticīgiem savā svētajā draudzē. Kas grib iegūt mūžīgo, pestījošo un dievišķo atklāsmi, tas lai dzīvo Kristus draudzē un lai ir ar to organiski vienots. Kristietība pastāvīgi būs un paliks ceļa rādītāja un vadītāja cilvēcei: "Gaisma spīd tumsībā, un tumsība to neuzņēma (katelaben)" (Jāņa ev. 1, 5). Kristietība nav nedz mazinājusies, nedz izdzisusi. Ticīgiem un kristīgiem cilvēkiem Kristus spēks ir iedarbojies tūkstošiem gadu, darbojas tagad un darbosies mūžīgi. Tas pats Kaseles protestantu mācītājs Rots atstāsta šādu gadījumu. Kāds pazīstams ārsts satikās ar ievērojamu Kristus mācības sludinātāju. "Es nesaprotu," sacīja ārsts, "ka tik vispusīgi izglītots cilvēks kā jūs vēl tic vecās kristietības pasakām."

"Daktera kungs," bija atbilde, "iedomājieties, ka jūs būtu atradis kādu medicīnisku līdzekli, ar ko radikāli var izārstēt kādu slimību. Iedomājieties, ka jūs pats būtu ar to medicīnisko līdzekli izglābies no nāves un ka jūs pie simtiem jūsu pacientiem būtu pārliecinājies, ka atrastais līdzeklis šo slimību izdziedina. Vai tad jūs tādā gadījumā šīm medicīniskajām zālēm neuzticētos?" "Zināms, uzticētos gan," atbildēja ārsts. "Nu redzat," turpināja mācītājs, "tādu pašu ainu mēs vērojam kristietībā. Mana ticība pamatojas uz pieredzi kristīgajā dzīvē. Lai neticīgie runā, ka kristietība ir tikai pasaciņas; es runāju to, ko pats esmu piedzīvojis, un par to, ko esmu tiešām novērojis pie citiem kristīgiem. No tā laika, kad es kļuvu par apzinīgu kristīgo, es esmu atradis mieru un iepriecināšanu; esmu atradis visu to, kas man garīgi un miesīgi ir nepieciešams. Un to, ko es kristietībā esmu atradis un piedzīvojis, to jau daudzus gadsimteņus ir piedzīvojuši tūkstošiem cilvēku. Kādas patiesības tad es lai vēl meklēju? Man nevajag nekādas citas atklāsmes, jo Dieva Dēla atklāsme ir pilnības pilnība; tā ir spēks, mūžība un svētlaimība." Ārsts klusēja. Viņš bija kļuvis domīgs.

Dievišķīgā atklāsme, ar Dieva Dēlu sūtīta pasaulē, ir reāls un pilnīgs spēks. Visi Svētie Raksti un tāpat arī ebrejiem sūtītais vēstījums, kura diženo iesākuma tekstu mēs likām mūsu pamācības sākumā, liecina par dievišķīgās atklāsmes pilnību. Dzīvodami Kristus draudzē, mēs dzīvojam dievišķīgās atklāsmes pilnībā.

Vajag tikai šo atklāsmi ar ticību tvert un ienest personīgā un sabiedriskā dzīvē. Kristus draudze kā mocekle tagadējos asiņainajos kara laikos droši un bezbailīgi dara savu darbu. Viņa ir iekšēji stipra, gaiša un bez grēka. Tā pamatojas uz pilnīgu dievišķu atklāsmi. Tādēļ iesim pie šīs draudzes un dzīvosim tanī. Mums visapkārt ir tik liels pulks ticības liecinieku. Dosimies ar pacietību mums noliktajās dzīves cīniņu gaitās, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīdamies uz mūsu Pestītāju Jēzu Kristu, mūsu ticības iesācēju un piepildītāju.

Ticīgie cilvēki ir laimīgi, apzinādamies, ka viņi dzīvo dievišķās atklāsmes pilnībā. Šī atklāsme no sākuma līdz galam ir veselīga, tīra, ticīgiem cilvēkiem pieejama un tverama. Dzīvais Dieva organisms cilvēkos Dieva draudze, Kristus draudze visos laikos ir saņēmusi dievišķīgās atklāsmes pilnību. Cik cilvēki spēja katrā laikmetā saņemt, tik viņiem arī tika dots. Kad viņi vēl nevarēja uzņemt iemiesotā Dieva dzīvošanu savā vidū, tad arī tas vēl nenotika. Bet, kad dvēseles jau bija pietiekoši sagatavojušās uzņemt savā vidū iemiesoto Dievu, tad viņš arī atnāca, kā apustulis saka: "Kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu" (Galat. 4, 4). Šis Dēls tad atnesa cilvēkiem vajadzīgo atklāsmes pilnību. Dieva prāts ir pilnīgi cilvēkiem pasludināts. Pēc Kristus dzīvošanas pasaulē jaunu atklāsmi vairs nevajag. Kā cilvēks viņš ir cilvēkus izpircis no grēkiem; viņš ir tapis par augstpriesteri un par upuri cilvēku dēļ un savas lielās pazemības dēļ ir pacelts debesīs un sēdināts Dievam Tēvam pa labo roku Tēva godībā. To garīgo atklāsmi, ko pasaulei devis Dieva Dēls, var salīdzināt ar saules gaismu un ar saules siltumu.

Zemeslodei ir tikai viens gaismas un siltuma avots saule; tāpat garīgo apgaismošanu, garīgo siltumu un pestīšanu no ļaunuma cilvēki saņem tikai no Pestītāja Dieva Dēla. Apustuļi un pirmo kristīgo laiku baznīcas tēvi tik pilnīgi ir noskaidrojuši Dieva Dēla logosa iemiesošanos, ka nākošām ticīgām, kristīgām paaudzēm vajag tikai no šā avota smelties, mācīties un stiprināties. Dabiskā atklāsme un pārdabiskā atklāsme viena otrai pretī nerunā. Ja cilvēki grēka dēļ dabiski nevarēja veikt savas kosmiskās dzīves uzdevumu, tad Dievs ir nācis un nāk cilvēkiem palīgā pārdabiskā ceļā. Septiņi noslēpumi Kristus Dieva draudzē pieder pie pārdabiskiem pestīšanas līdzekļiem un ietilpst tanī dievišķās atklāsmes pilnībā, ko zemes virsū atstāja Dieva Dēls. Mūsu simboliskais apzīmējums dievišķīgai atklāsmei ir pavisam īss. "Dievišķīgā atklāsme ir tas, ko pats Dievs cilvēkiem ir atklājis, lai cilvēki varētu pilnīgi viņam ticēt un viņu godāt." Tā dievišķīgā atklāsme ir definēta plašajā Pareizticīgās Baznīcas katehismā. Šai definējumā ietilpst kā dabiskā atklāsme, tā arī pārdabiskā. Ja cilvēki nebūtu nogrēkojušies, tad atklāsmes nevajadzētu; tad cilvēku nebeidzamā veidošanās svētlaimīgajā mūžībā notiktu pastāvīgi dabiski un normāli; nevajadzētu ne praviešiem nākt, ne Dieva dēlam iemiesoties. Bet grēks aptumšoja cilvēkus un attālināja dievību no cilvēkiem. Tamdēļ Dievs runāja caur izredzētiem vīriem un vienu īsu laiku arī caur savu Dēlu. Kristus draudze, kas eksistē zemes virsū, ir pilnīgās dievišķās atklāsmes glabātāja un paudēja. Draudzes mācībā ir noskaidrota turpmākā dievības darbība cilvēcē. "Kad nu nāks aizstāvis, ko es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, tas dos liecību par mani" (Jņ 15, 26). "Tas iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums mācīs visas lietas un atgādinās visu to, ko es jums esmu sacījis" (Jāņa ev. 14, 26). Turpmākā Sv. Gara darbība Kristus draudzē pieder pie tās pašas pilnīgās atklāsmes, ko pasaulei ir devis Dieva Dēls. Šī Sv. Gara darbība draudzē nepadodas nekādai noteiktai cilvēku definīcijai. Kristus draudze mīlestībā un brīvībā pakļaujas Sv. Gara patstāvīgai vadībai un ātri vien noskaidro katru, pat vismazāko nogriešanos no Dieva dotās pilnīgās cilvēku vadīšanas pretī pestīšanai. Šeit svarīga ir harismātiskā hierarhija un baznīcas koncilisms. Svarīga ir mūžīgā patiesība, kuru zemes virsū atstājis Pestītājs; svarīga ir Sv. Gara vadība šķīsta, tīra, nesavtīga, katru brīdi gatava kļūt Kristus un Dieva patiesības dēļ par mocekli. Romas katoliskās baznīcas nošķelšanās XI gadu simtenī smagi skāra Kristus draudzi. Tas notika varas un valdīšanas kāres dēļ. Bet dievišķīgais spēks savu draudzi glabā un sargā.

1672. gadā pareizticīgie Jeruzalemes koncila tēvi un dalībnieki pēc iespējas sīki, apzīmēja Pareizticīgās Austrumu baznīcas mācības galvenos pamatus. Šo Jeruzalemes koncila vēstījumu nosauca par "Austrumu Pareizticīgās katoliskās ticības deklarāciju". Šo deklarāciju vēstījumu 1723. g. septembrī Pareizticīgās austrumu draudzes patriarhi atkārtoja, atbildēdami uz anglikāņu baznīcas pieprasījumu par pareizticīgās mācības pamatiem. Šai atbildē mēs lasām šādu raksturīgu paskaidrojumu. "Mūsu dogmāti un mūsu Austrumu baznīcas mācība jau no seniem laikiem ir izpētīti; tos pareizi un dievbijīgi ir noteikuši un nostiprinājuši svētie vispasaules koncili. Nav atļauts neko pielikt tiem vai atņemt ko no tiem. Tālab tie, kas grib saskaņoties ar mums pareizās ticības dogmātos, top aicināti vienkārši un paklausīgi padoties un sekot tam, kas ir nolikts un apzīmēts seno baznīcas tēvu tradīcijā un ko ir apstiprinājuši svētie vispasaules koncili jau apustuļu pēcteču laikos."* No šā Austrumu Pareizticīgās Baznīcas hierarhu apliecinājuma mēs redzam, ka Pareizticīgā baznīca noteikti un stingri atzīst Kristus Pestītāja dievišķīgās atklāsmes pilnību. Katram kristīgās baznīcas laikmetam ir savas raksturīgās īpatnības. Mūsu laikmetā redzam, ka daži pareizticīgie grib sludināt jaunu atklāsmi. Kristīgās brīvības plāksnē tāda darbība ir iespējama. Par to sv. apustulis Pāvils raksta: "Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgus akmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja katra darbs, ko tas cēlis, pastāvēs, tas dabūs algu. Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni" (1. Kor. 3, 10). Bez Ebr. 1, 12 ir daudz vietu Svētos Rakstos, kas liecina par Dieva dotās atklāsmes pilnību. Kas grib būt un palikt ticīgs, tas to saprot un sapratīs.

 

Pret alkoholu

 

Visiem mums ir zināms, cik liels ļaunums ir alkoholisms visai cilvēcei. Cilvēks ir radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības; viņam vajag būt pasaulē par skaistuma un daiļuma priekšstāvi. Bet, kad cilvēks piedzeras, tad viņš paliek pretīgs kā sev, tā arī visiem citiem. Kamdēļ cilvēki tik pārmērīgi lieto alkoholu? Kamdēļ viņi sevi liek apreibināt? Kamdēļ dzīres neesot jautras, kad degvīns, alus un vīns netiekot lietots? Tās visas ir grēka sekas. Cilvēks ir atkāpies no Dieva; tamdēļ viņam gribas apreibināties, aizmirsties, lai sirdsapziņa viņam neteiktu, ka viņš staigā maldu un netikumu ceļus. Ir pazīstama šāda teika par reibinošā dzēriena izcelšanos.

Ellē sātans apskauda pirmo cilvēku laimīgo dzīvi zemes virsū. Tāpēc viņš uztaisīja no grēkiem un no nāves tiltu, kurš veda no elles uz zemes virsu, viņš devās tieši uz Ēdenes dārzu. Tur viņš ieraudzīja nevainīgu vīna stādu. Velns nolēma padarīt šo stādu par ļaunuma un posta izplatītāju starp ļaudīm. Šinī nolūkā viņš laistīja vīna koku vispirms ar papagaiļa, tad ar pērtiķa un pēdīgi ar vilka asinīm. Kad uz izaudzētā koka nobrieda vīnogas velns no tām pagatavoja dullinošu dzērienu, piedzērās ar to un apgūlās zem šā koka zariem. Tāpēc vīna dzērājiem piemīt papagaiļa pļāpāšana, pērtiķa ķēmošanās, vilka plēsonība un velna tieksme pēc ļauna.

Vīnogas ir Dieva radījums pasaulē, tāpat kā rudzi, mieži un kartupeļi. Tās ir vielas, no kurām barojas un tiek uzturēta mūsu miesa, kad mēs tās lietojam normālā, dabiskā pagatavošanas veidā. Bet, kad mēs ražojam no tām vielām dullinošas sulas un tās sulas lietojam savai apdullināšanai, tad mēs darām lielu ļaunumu sev un citiem un grēkojam Dieva priekšā. Dzērājs, alkoholiķis ir slimnieks; slims, riebīgs, nepievilcīgs cilvēks. Tikai viena doma vien par to, ka tas, kas ar tevi tagad runā skaidrā, drīz būs sareibis, streipuļos un murmuļos, padara to cilvēku par nepanesamu un nepatīkamu. Dzeršana ir ieviesusies arī latviešu tautā diezgan lielā mērā. Tamdēļ Latvijas darbiniekiem vajag ar visiem spēkiem pret to strādāt. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas virsgans arhibīskaps Jānis pats ir atturībnieks un grib, lai tāda ir visa pareizticīgā draudze; tamdēļ uz viņa eminences rīkojumu tagad uz pieprasījumiem tiek izsūtītas no Latvijas Pareizticīgo Atturības biedrības biroja Rīgā, Merķeļa ielā 3, dz. 4, brošūras un lapiņas izplatīšanai tautā un tautas stiprināšanai cīņā ar šo lielo ļaunumu. Jādomā un jācer, ka visi priesteri un daudzi skolotāji nāks šai darbā talkā mūsu iemīļotajam virsganam, pieprasīs brošūras un centīgi tās izplatīs baznīcās, skolās, sapulcēs, ģimenēs un atsevišķām personām. Ļaunums ir liels un ienaidnieks nikns un viltīgs. Ne par velti augšminētajā teikā ir minēts, ka tilts tika taisīts no elles uz zemi no grēkiem un nāves.

Alkoholisms tiešām ir grēku nelaime un nāve. Paskatieties, mīļie tautieši, statistikā un redzēsiet, cik latviešu tauta katru gadu nodzer alū, degvīnā un vīnā! Tās ir lieliskas naudas summas. Tur ir miljoniem latu. Visi tie alkoholā nodzertie lati varētu iet tautas labklājības, labierīcības uzturēšanai. Bet caur alkoholu viņi tikai nes mums postu un nelaimi. Kā cīnīties ar šo alkoholismu, kā viņu izskaust no mūsu vidus? Lūk, tie ir grūti jautājumi. Mēģināsim tad to darīt ar labas literatūras izplatīšanu, ar priekšlikumu un sprediķu noturēšanu un pārliecinošiem vārdiem atsevišķām personām un ģimenēm. Vēl būtu labi, ja arī baznīcās tiktu noturētas atsevišķas aizlūgšanas par nelaimīgajiem slimajiem alkoholiķiem un viņu ģimenēm, lai Dievs izglābj viņus no tās velna sērgas. Centīsimies, tad arī sasniegsim, un Tas Kungs palīdzēs mums mūsu pūliņos atturības lietā.

 

Grēcīgās pasaules iznīcība

(Virspriestera doc.J.Jansona sprediķis (pa radio 1937.gada 17.oktobrī))

 

                Nupat nolasītā lekcijā mēs dzirdējām sv.apustuļa Pāvila vārdus, rakstītus Galatiešiem sūtītā vēstulē 6.nod.14.pantā: "Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus Krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei". Pārliecinājis Galatiešus par savu apustulisko aicinājumu, pārliecinājis viņus kristīgās ticības brīvībā, apustulis savas vēstules beigās runā par šīs grēcīgās pasaules iznīcību un par citu jauku, garīgu pasauli, kura ie dota ticīgiem cilvēkiem caur Pestītāja krustu.

"Man pasaule ir krustā sista un es pasaulei esmu krustā sists; es nesu Jēzus rētas savā miesā", saka apustulis. Tas nozīmē, ka šī grēcīgā pasaule priekš apustuļa ir tā nomirusi, itkā tās nemaz nebūtu, un tāpat pats apustulis arī priekš šīs pasaules ir tā nomiris, itkā priekš tās nemaz neeksistētu.

Šī grēcīgā pasaule tiek pretstatīta citai, garīgai pasaulei, pie kuras jau pieder apustulis, ar savu ticību, ar savu būtni un ar savu darbību. Ko Vecās Derības pravieši redzēja no tālienes, kā ēnā, par to tikai minēja un runāja, tas Jaunā Derībā realizējas. Ar Dieva Dēla nonākšanu un dzīvošanu cilvēku vidū radās jauna garīga pasaule. Ka atbrīvošanās no grēcīgās pasaules notiek gan caur ciešanām, caur krustu, bet tomēr tā notiek un tā ir iespējama. Apustuļi visi atbrīvojās no šīs grēcīgās pasaules un mantoja sev jaunas debesis un zemi, jo pirmās debesis un pirmā zeme priekš viņiem zuda, kā liecina ap. Jānis savā apokalipsē (21, 1). Visa Pestrītāja darbība zemes virsū bija jaunas dzīvības dāvināšana grēcīgai cilvēcei caur `tgriesanos no grēkiem un caur ticību. "Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība, un dzīvības pārpilnība", saka Pestītājs (Jņ 10, 10). "No viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību (Jņ 1,16), esam saņēmuši "pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru, dotu mūsu klēpī" (Lk 6, 38). Mēs gaidam, saka apust. Pēteris, "jaunas debesis un aunu zemi, kur taisnība mājo" (2.Pēt. 3, 13). "Nemīliet pasauli, saka apust. Jānis, nedz to, kas pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē, ir miesas kārums, acu kārums un dzīves lepnība tas nav no Tēva, bet ir no pasaules; pasaule iznīkst un viņas kārība, bet kas dara Dieva prātu, paliks mūžīgi" (1 Jņ. 2, 15).

Visa Pestītāja dzīve zemes virsū bija uzvaras pilns gājiens cīņā ar grēku un ļaunumu. "Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda; šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā", sacīja Pestītājs (Jņ 12, 31). Un to viņš arī izdarīja ar savu Dievcilvēka būtni, ar savu bezgrēcību, ar savu šķīstību, ar savu krusta nāvi, ar savu augšāmcelsanos no miroņiem, pacelšanos debesīs un Svētā Gara nosūtīšanu. Grēcīgai cilvēcei caur Pestītāja Dievcilvēka dzīvošanu mūsu vidū tika doti bagātīgi Gara augļi: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticība, lēnprātība, atturība (Galat. 5, 22). Šādā garīgajā bagātībā, atteicies no grēcīgās pasaules, dzīvoja sv.apustulis Pāvils. Bet grēcīgie miesas darbi ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, burvība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas (Galat. 5, 21). Tādi grēki mājo pie neticīgiem un Dieva noliedzējiem. Viņus tad ticīgie uzvar ar Dieva palīdzību un ar saviem garīgiem cīniņiem. Nevienam nepatiks grēka bezdibenī vārtīties. Katram gribas būt tikumīgam, patīkamam, jaukam; tāpēc ir jāuzsāk sīva, nikna cīņa ar visādu apgrēcību un it sevišķi ar dzeršanas, alkoholisma apgrēcību. Ja mēs cenšamies, lai mūsu dzīve būtu skaista, ja mūsu Rīgu jau Vakareiropā sauc par vienu no skaistākām, jaukākām pilsētām pasaulē, tad arī mums pašiem vajag būt garīgi skaistiem, daiļiem un atturīgiem. Alkohols bendē, slepkavo cilvēku, padara viņu par vāju un nespēcīgu. Ja gribam grēku uzvarēt, tad vispirms vajag palikt par atturībnieku, tad turpmākais garīgais cīniņš labi, sekmīgi ies uz priekšu. Cilvēks ir visu radījumu tronis, visskaistākais radījums. Viņš nedrīkst padoties grēkam, apgrēcībai, viņam vajag uzvarēt grēku un grēcīgo pasauli. Uz šo cīņu, uz šo uzvaru pār grēku un grēcīgo pasauli aicina mūs pastāvīgi mūsu Pestītājs un Viņa Svētā Draudze. Latvieši ir kristīgi, un Kristus spēks dzīvo arī mūsu zemē Latvijā. Kristus spēks izdaiļoja latviešu sirdis senatnē un palīdzēja latviešiem radīt tik daudz skaistu, dabas un nevainīgai, bezgrēcīgai dzīvei veltītu tautas dziesmu. Šis pats Kristus spēks palīdzēs arī tagad izcīnīt visas dzīves grūtības un uzvarēt grēku un apgrēcību. Dzīvosim darbīgi savā zemē, savā Kristīgā draudzē, savā tautā; mīlēdami Pestītāja mācību, mīlēsim arī savas tautas gara mantas, kurās arī ir sajusts un ietverts mūsu Pestītāja spēks un gars. Svētais apustulis Pāvils, kurš tik cildinoši runāja uz Galatiešiem, runā arī uz mums. Viņš aicina arī mūs radīt savā vidū skaisto garīgo pasauli un atteikties no grēcīgās, tumšās un neglītās pasaules.

Lielīsimies tad arī mēs tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, uzvarēsim, iznīcināsim grēcīgo pasauli un atdzimsim visi jaunai garīgai dzīvei. Āmen.