Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

Rīgas Garīgās Akadēmijas rektors virspriesteris Jānis Jansons

 

Lekcija

 

Doc. virspriesteris J. Jansons

Kristus Latvijā un pie latviešiem

(Lekcija LU kristīgā studentu biedrībā 1938. gada Lielajā Gavēnī)

 

                Kad iestājas Lielais Gavēnis un kad tas turpina savu ritumu, tad ticīgo kristīgo cilvēku sirdis sāk stiprāk ilgoties pēc tuvākas un tuvākas vienošanās ar savu Pestītāju un pēc staigāšanas viņa pēdās, viņa tekās, viņa centienos un likumos. Vai tie kristīgie ir pareizticīgi vai evaņģēliski luterticīgi, vai Romas katoļi visiem ir vieni centieni, viena doma tikt pie Kristus, būt ar Kristu un dzīvot ar Viņu.

                Triju lielo kristīgo konfesiju ziņā mēs, latvieši, esam sevišķi laimīgi. Mūsu nelielajā valstī visas šīs trīs konfesijas ir labi reprezentētas gan skaita, gan kvalitātes ziņā. Lai gan dažam labam ir nepatīkami, ka vajag rēķināties arī ar citas konfesijas kristīgajiem, bet Latvijā tas ir nācis providenciāli un mums tagad kristīgās ticības darbs ir jādara "sine ira et studio" bez dusmām un iekaršanas, ar pacietību, ar mīlestību un uzcītību.

                Mūsu tauta jau no seniem laikiem ir kristīta un kristīga. Savos dvēseles dziļumos viņa arī Kristu ir iemīlējusi, jo Kristus ir visa skaistuma, daiļuma un spēka ietērps. Tā par kristīšanu, par Dievu, par Jēzu Kristu mēs mūsu tautas dainās atrodam diezgan daudz izteicienu. Atcerēšos vienu: "Guli, mana pādīte, ar Jēzu Kristu, šodien ļaunam atsacīju" (Klaustiņa latv. dainas 1, 2210). Šajā izteicienā ir jūtama ticība un mīlestība pret Jēzu Kristu. Interesanti, ka zīdainis, mazs bērniņš, bieži mūsu tautas dziesmās top saukts "pāde", "pādīte". Var domāt, ka tādam bērna nosaukumam ir viena sakne ar grieķu "pais paidos" (bērns). Latvieši pirmatnējo kristietību pirms vāciešu ienākšanas Latvijā ir pieņēmuši brīvprātīgi, bez piespiešanas no grieķu pareizticīgiem ar slāvu starpniecību. Varbūt arī bērnu pēc kristīšanas sauca tādēļ par "pādi", "pādīti", ka bērns pēc kristīšanas sāka dzīvot Jēzus Kristus spēkā un patvērumā; ļaunam bija atsacīts. Tos vārdus "es no ļauna atsakos" saka krusttēvs vai krustmāte, tādu atsacīšanu ļaunam sastopam kristīšanas rituālā. Tā mūsu tauta no seniem, seniem laikiem ir saradojusies, sadzīvojusies ar savu Pestītāju un ir tapusi kristīga tauta. Kristus ar savu būtni ieiet katra cilvēka un katras tautas sirdī. Viņš pārveido cilvēku un tautu un rāda mūžīgo, objektīvo un absolūto patiesību un taisnību, mīlestību un pārveidošanos apoteozēšanos. Kristus izceļ arī tautiskumu, nacionalitāti, jo tautiskums un nacionalitāte ir tas šūpulis, kurā māte mūs ir audzinājusi un šūpojusi, maigas šūpļa dziesmas pār mums dziedādama un žūžinādama. Kristus tautas gara mantu nekādā ziņā neiznīcina. Kristus nav egoists, nav patmīlis. Viņš ir brīvības un mīlestības paudējs un sludinātājs. "Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi" (Jņ 8, 36), tā Kristus ir sacījis. Kristus personā ietilpst ikkatrs ticīgs kristīts cilvēks un visas ticīgas, kristītas tautas. Arī tās tautas, kuras Kristu vēl nezina un ticībā seko citādām pārliecībām, instinktīvi un neapzinīgi tiecas uz Kristu, meklējot patiesību, taisnību, mīlestību un mūžīgu dzīvību. "Nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana" (Apd. 4, 12).

                Stiprā un gudrā Romas ķeizara valsts veselus trīs gadsimtus centās iznīcināt kristietību un izdeldēt no zemes virsas Kristus vārdu. Bet nevarēja, jo "cilvēka dvēsele pēc dabas ir kristiete" (Tertuliāns). Zīmīgi ir Juliāna Atkritēja vārdi, ko viņš mirdams teicis: "Tu, Galilejieti, esi uzvarējis!" Par to stāsta vēsturiska tradīcija. Tas bija IV gs. 363. gadā. Ar kristīgo ticību visos gadu simteņos ir karots un karots. Kā viena ļaužu daļa ienīda Pašu Kristu jau Viņa dzīves laikā, tāpat daži ienīda un ienīst arī tagad kristīgo ticību, jo Kristus stingri prasa no katra cilvēka atsacīšanos no savas patības, no savas savtības, no apgrēcības, no grēcīgas kaislības. Kristus ved cilvēku pie īstenības, taisnības, bezgrēcības un svētuma. Cilvēkam nav viegli izcīnīt cīņu ar grēku. Grēks pats par sevi ir Dieva bauslības pārkāpšana. Kas pārkāpj Dieva bauslību, tas Dievā nedzīvo; bet, kas Dievā nedzīvo, tas nedzīvo patiesībā, nedzīvo taisnībā, nedzīvo mīlestībā, nedzīvo svētlaimīgā mūžībā. Grēks valdzina cilvēku, saista un kalpina. Cilvēks bieži padodas grēkam; un, kad viņš ir grēkam padevies, tad bezgrēcīgais Kristus tādam cilvēkam kļūst nīstams un projām dzenams. Bet tomēr citu augstāku ideālu cilvēcei arī nav un nevar būt kā tikai kristīgie ideāli. Iesim tad iekšā vairāk un vairāk Kristus personā, tērpdamies šajā personā, kā arī apustulis Pāvils ir teicis: "Jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū" (Gal. 3, 27). Kristus persona dzīvo mūsu priekšā, mūsu vidū, dzīvo ar mums un mūsos. Neviena persona cilvēcē nav apzīmēta, apcerēta, izjusta, pārdzīvota tik dziļi un vispusīgi kā Kristus persona. Un tas ir tas brīnums, ka šo personu neviens nevar ne iznīcināt, ne iznīdēt. Jo viņu vairāk vajā, jo viņu vairāk grib iznīcināt, jo šī persona caur to vairāk izceļas un vairāk nostiprinās. Ne par velti gandrīz visa 6. nodaļa Jāņa evaņģēlijā ir veltīta Jēzus Kristus personas ieiešanai cilvēcē. Tiešām šī ir briesmīga un daudziem nesaprotama evaņģēlija nodaļa. Viss, kas tik plaši ir runāts Vecajā Derībā par asiņainajiem upuriem, par visu rituālu un nozīmi, ir uztverts šajā Kristus Kapernaumas runā par Kristus miesas un asins baudīšanu Svētajā Vakarēdienā. Kad šī runa par Kristu kā par maizi no debesīm saceļ sašutumu jūdos, tad Kristus saka: "Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība" (Jņ 6, 63).

                "Miesa neder nenieka" tā ir tā miesa, kura ir grēkos un neticībā kritusi un no Dieva atkāpusies. Bet tā miesa, tā maize un barība, kas nāk no debesīm, kas ir pati Kristus persona, tā ir jau apoteozēta, bezgrēcīga, svēta matērija un dod ticīgiem cilvēkiem mūžīgu bezgrēcīgu un svētu dzīvošanu. Kristus dzīvošana ticīgā personā un ar ticīgu personu ir katra ticīga cilvēka neizdibināms, neizpētījams noslēpums; tā ir tā mūžīgā kristīgā mistērija, kas vienmēr ir jauna, svaiga, kas vienmēr priecina un spēcina. Caur to pašu arī Kristus persona ticīgo acīs nekad nenoveco. Jo vairāk mēs šo personu izceļam, jo tuvāka tā mums kļūst.

                Šobrīd apskatīsim sīkāk Pestītāja pēdējos ciešanu un nāves momentus, kā par to liecina četri evaņģēlisti. Šausmīga bija Lielā Piektdiena, Pestītāja miršanas diena. Rūgto, cilvēcisko ciešanu kausu Viņam vajadzēja izdzert līdz galam. Šeit nedrīkstēja parastais brīnums notikt. Eņģeļiem (Mt 26, 53) bija aizliegts nākt un glābt skaistāko un vienīgo, kas bija bez grēka starp cilvēku dēliem, jo citādi cilvēku brīvais prāts būtu saistīts; cilvēki savu ļaunumu nebūtu izveduši līdz galam. Tas tā arī notika. Kristus mira krusta nāvē. Pacēlis savu skatienu uz debesīm, Viņš sacīja: "Tēvs, tavās rokās nododu savu garu." Šo dievišķīgo vārdu teikšanas brīdī Viņa galva noliecās, kā tas parasti notiek ar mirstošu cilvēku, un Viņš nomira. Ev. Jānis liecina: "Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: Viss piepildīts! un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam." Uz nāvi nosodītais bija savu sodu saņēmis. Viņa vairs nebija starp dzīvajiem.

                Tas bija lielākais cilvēces ļaunuma sasniegums, ko grēcīgā cilvēce savā brīvā prātā, savā brīvā gribā bija padarījusi. Ļaunuma darīšanā no cilvēces puses bija brīvība; tāpat arī sevis upurēšanā no Kristus puses bija brīvība. "Es atdodu savu dzīvību, lai es to atkal atgūtu; neviens to nav atņēmis, bet es atdodu pats no sevis; man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt" (Jņ 10, 17-18). Šajā Kristus miršanas momentā sastapās, sadūrās lielā, izšķirošā cīniņā ļaunās pasaules brīvās tieksmes un Dieva labdarība, mīlestība un pacietība. Kristus labprātīga ieiešana nāvē bija Viņa uzvara, bija šī cilvēces ļaunuma pārvarēšana un sakaušana. Jāsaprot gan, ka ļaunumā un grēkā jau īstas brīvības nav. Bet tomēr viss ļaunums un grēkošana cilvēkiem nāk no pašas iekšējās grēcīgās būtības, kādēļ cilvēks paliek atbildīgs par saviem ļauniem darbiem. Kristus Pestītājs fiziski nepretojās saviem ļaunajiem tiesnešiem. Viņš cieta klusu. Viņš pieļāva, lai ļaunie cilvēki nonāvē viņu, lai gan tas bija briesmīgi un neizsakāmi sāpīgi. Bet ar Viņa nonāvēšanu arī ļaunums un grēks grēcīgajā cilvēces daļā galīgi nobrieda, un tagad neviens ļaunais nevar teikt, ka viņa brīvai gribai, tiecoties uz ļaunumu, būtu kādi varmācīgi šķēršļi likti. No šā laika ļaunums pats ietinās savā sodā un savās mūžīgās mokās. Šis Kristus nonāvēšanas moments ir pirmā lielā norobežošanās starp ļaunajiem un labajiem cilvēkiem. Otra un galīgā norobežošanās būs otrajā slavenajā Kristus atnākšanas momentā.

                Ļaunums un grēks radīja pasaulē nāvi. Tas, kas ir bez grēka, tas nāvei nav padots. Ja bezgrēcīgo Kristu ļaunie cilvēki nonāvēja, tad ar to ļaunums vēl vairāk tika nosodīts, bet labums, ticība, paļāvība mantoja mūžīgu dzīvību un iespēju atbrīvoties no grēkiem caur to, kas, būdams bez grēka, ļāva sevi nonāvēt. Tāds ir Kristus nonāvēšanas noslēpums. Tur nav gļēvums un mazdūšība; pavisam otrādi, tur ir cilvēka labās, brīvās gribas uzvara pār grēku un pār visu ļaunumu.

                Otrā dienā, kas bija pēdējā nedēļas diena, bija Lieldienas (Sabats). Tālab vajadzēja pasteigties līķus no krustiem noņemt. Augstie priesteri lūdza no Pilāta atļauju salauzt krustā sistiem lielus, lai paātrinātu viņu nomiršanu. Augstie priesteri vēl nezināja, ka Jēzus jau bija miris. Pilāts, zināms, to atļāva. Pirms šīs pavēles izpildīšanas uz soda vietu tika aizsūtīti kareivji. Šie kareivji diviem ļaundariem pārlauza lielus, jo ļaundari vēl nebija nomiruši. Bet Jēzus jau bija miris. Romas kareivji negribēja kropļot nomirušā miesas ar kaulu lauzīšanu, tikai viens no viņiem iedūra ar šķēpu Viņa sānos. Šis kareivis to darīja, vai nu gribēdams pārliecināties, ka Jēzus tiešām ir nomiris, vai arī aiz vienkāršas zaldāta brutalitātes un bravurības. No rētas tūdaļ iztecēja asinis un ūdens vai ūdenim līdzīgs valgums, kāds ir katra cilvēka miesā. Grieķiski ši viela ir nosaukta "idor" (u[dwr), kas apzīmē ne tikai ūdeni, bet arī katru citu šķidrumu. Jādomā, ka šķēpa rēta bija dziļa un ka tā bija durta kreisajā sānā. Mēs zinām, ka no nomirušas miesas asinis netek, lai mēs durtu cik dziļi durdami. Daži Sv.Draudzes tēvi redz šajā asiņu iztecēšanā no nomirušām Jēzus miesām Dieva darītu brīnumu, lai spilgtāk norādītu ticīgiem uz Euharistijas noslēpumu. Pēc tam kad Kristus ar savu nāvi bija izpircis cilvēku grēkus, visa daba tika pakļauta šim izpirkšanas noslēpumam: asinis simbolizē kustoņu dabu, ūdens, kas tik nepieciešams visur, visu citu dabu. Apustulis Jānis it sevišķi uzsver savu liecību par šo asins un ūdens iztecēšanu. Viņš saka: "Un,kas to redzējis, tas to apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa; un viņš zin, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu; jo tas notika, lai piepildītos Raksti: nevienu kaulu viņam nebūs salauzt"; un cita Rakstu vieta atkal saka: "Viņi raudzīsies uz to, ko tie sadūruši" (Jņ 19, 34 37).

Evaņģēlista Jāņa dzīves laikā bija maldu mācītāji, doketi, kas mācīja par cilvēka miesu, ka tā esot ļauna gara producējums, un par Jēzu Kristu teica, ka Viņš esot viens no eoniem, pieņēmis nevis īstu cilvēka miesu, bet tikai tās ēterisku izskatu un, lai gan bijis pie krusta pienaglots, tomēr necietis nekādu sāpju. Apustulis Jānis tādēļ tik noteikti liecina, ka Kristus miesa kā dzīves laikā, tā arī pēc miršanas ir bijusi tā pati cilvēciskā miesa, kāda ir katram cilvēkam. Apustulis Jānis doketismu norāj arī savā pirmajā vēstulē šādiem vārdiem: "Mīļie, neticiet ikkatram garam, bet pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē; no tā atzīstiet Dieva garu: ikkatrs gars, kas apliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, ir no Dieva; un ikkatrs gars, kas neapliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas nav no Dieva un tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāks, un tagad tas jau ir pasaulē" (1. Jņ.vēst. 4, 1-3).

                Varēja arī būt, ka evaņģēlista Jāņa laikā daži neticēja, ka Jēzus Kristus ir miris krusta nāvē, jo Viņš pie krusta bija karājies ļoti īsu laiku. Un tad vēl daži jūdi domāja, ka Mesija nemaz nemiršot. Apustulis Jānis tad ar šīm liecībām apstiprina to faktu, ka Kristus tiešām ir ne tikai pie krusta karājies, bet arī nomiris.

Šajā notikumā, ka Jēzus lieli netika lauzīti un ka karavīrs Viņa sānos iedūra ar šķēpu, piepildījās divi Vecās Derības pravietojumi: pirmais ka neviens Viņa kauls netiks salauzīts, otrs tie skatīsies uz to, kuru tie ir cauri dūruši. Pirmo pravietojumu mēs lasām Eksodosā 12. nod. 46. pantā. Tā pavēle tajos laikos attiecās tieši uz jūdu Lieldienas jēru. Bet apustulis Jānis to attiecina uz Jēzu Kristu. Apustulis Jānis tad sludina, ka taisni tagad Golgātas kalnā ir Dieva Jērs nokauts un Viņam arī neviens kauls nav salauzīts. Tas Kristū apzīmē Viņa personas pilnību un stiprumu. Viņš pie krusta ātri izpildīja savu uzupurēšanās uzdevumu, un arī cilvēce no savas puses bija žēlīga šajā gadījumā nelauzīja Viņa lielus, ar to rādīdama, ka viņa grib dalību ņemt Kristus personas pilnībā, un kas to dalību ņem un ņems, tas arī dzīvos Jēzus Kristus personas pilnībā.

                Otrs pravietojums ir ņemts no pravieša Cakarijas grāmatas 12. nodaļas 10. panta. Lai cilvēce skatās uz to rētu, ko viņa ir iedūrusi Jēzus Kristus Dieva Dēla sānos. Lai saprot Viņa bezgrēcību un nevainību un lai nožēlo savas apgrēcības un pārkāpumus.

Pravietis Cakarija Viņu nosauc par "vienīgo" un par "pirmdzimto". Tāds arī ir mūsu Kungs Jēzus Kristus kā vienpiedzimušais no Dieva Tēva uz visiem laikiem. Evaņģēlists Jānis liecina: "Un vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū pilns žēlastības un patiesības, un mēs redzējām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla" (Jņ 1, 14).

Kādreiz es redzēju gleznu, kurā bija attēlots Jēzus pie krusta. No lielās sānu rētas sūcās asinis un ūdens; visapkārt debesu apvārsnī ir tumšs, tikai tālu, tālu ir redzama maza vakara blāzmiņa. Neviena cilvēka. Viss kluss. Viss tumšs drausmīgs tumšums! Drausmīgs klusums! Ko gleznotājs ar šo gleznu gribēja izteikt? Ko viņš pats bija domājis un jutis, kad viņš gleznu radīja? Tas ir gleznotāja noslēpums. Bet katram no mums ticīgiem arī ir tādi paši brīži, kad mēs gribētu palikt gluži vieni tikai ar mūsu Pestītāju, lai no Viņa smeltos spēkus pārvarēt mūsu grēka tumsu un mūsu apgrēcīgo nevīžību. Pasaule ir ļauna, pasaule ir tumša. Tikai pie krusta, pie Pestītāja var rasties gaišums un spēks. Tajā Golgātas klusumā, tajā Golgātas tumšumā, kuru gleznotājs skaisti bija attēlojis, slēpjas viss cilvēku dzīves noslēpums. Tur persona ticībā var izcelties un mūžīgi dzīvot; tur persona var arī bojā iet, kā bojā gāja jūdu augstie priesteri, Jūda Iskariots, Pontijs Pilāts un citi.

                Golgātas upuris ir cilvēka sadegšanas, cilvēka brīvprātīgas pašuzupurēšanās paraugs. Katrs no mums ir arī tāds Dieva upuris. Upurēties cilvēkam dzīvē vajag tā kā tā. Mūsu ciešanas ir mūsu upurēšanās. Tikai caur Kristu un Kristū šīs ciešanas ved mūs pie gaismas, pie spēka un mūžības. Ticība katram ir dota no bērnības. Glabāsim to skaistu, daiļu un nesadragātu. Latvieši ir stipra un ticīga tauta. Latviešu prātos, latviešu sirdīs un jūtās vajag iespiesties Kristum visā viņa Dieva un cilvēka personā. "Tagad ir labvēlīgs laiks, tagad ir pestīšanas diena," saka apustulis Pāvils. Izmantosim šo labvēlīgo pestīšanas laiku.

                Lai LU kristīgais studentu pulciņš ciešāk un ciešāk vienojas savā ticībā un mīlestībā uz Kristu Pestītāju. Viņš pats ar savu krustu ir mūsu galvenais sludinātājs un svētrunātājs.

Mūsu literatūrā, mūsu tautas dainās, mūsu dziesmās un mūzikā, mūsu glezniecībā un mākslā ir diezgan materiāla, no kura redzams, ka mēs visos laikos un laikmetos ar mīlestību esam gājuši pretim kristietībai un Kristu Pestītāju uzņēmuši savās mājās. Nevaram aizmirst arī brāļu draudzes darbību Latvijā 18. un 19. gs. Varbūt mūsu uzdevums ir mīlestībā vienot trīs kristīgās konfesijas pareizticību, evaņģēliski luterisko un Romas katoļu konfesiju. Lepnība un uzpūtība nevar mainīt un sagrozīt latvieša dvēseli. Kristietība latvietim ir radnieciska. Latvietis pēc dabas ir kristietis. Latvietis no dzimšanas ir mūžīgā skaistuma izjutējs. Tādēļ arī Kristus viņam ir tuvs un mīļš. Latvietis ir arī reāls. Bet realitāte nemazina ticību; turpretim prātīgs reālisms noskaidro un stiprina ticību. Daudz jāstrādā pie latvietības pētīšanas no kristīga viedokļa.

                Cerēsim, ka mēs sekmīgi veiksim šos kristīgās latvietības pētīšanas darbus ar Dieva palīdzību un mūsu valdības labvēlīgu pretimnākšanu. Kristus tad būs mūsu sētās, druvās, laukos un ārēs un pie visiem mūsu darbiem un labiem centieniem. Par Kristus draudzes atkritējiem Pats Pestītājs jau ir iepriekš sludinājis. Atkrišana un neticība nevar mūs šķobīt un vājināt. Kristietība ir mūžīgs spēks un mūžīgs skaistums. Šis spēks un skaistums dzīvos mūžīgi arī Latvijā un pie latviešiem.

                Minēšu kādu mums glaimojošu latviešu tautas raksturojumu, kas nāk no Vācijas un, zināms, dibinās uz objektīviem novērojumiem. "Latvieši ir radniecīgi ar lietuviešiem. Kopā ar tiem viņi ir jāapzīmē par atsevišķu indoeiropiešu cilti. Tā ir īpatnēja tautu saime,un viņu valoda ir ļoti līdzīga sanskrita valodai. Viņu raksturs ir mīkstsirdīgs, vairāk sevī ieturēts, bērnišķīgs iekšējā noskaņā un tāpat bērnišķīgs ārējā uztverē, poētisks un ticības pildīts. Latvieši nemīl virskundzību pār sevi un kaut jebkādu miesīgu vai politisku atkarību. Viņi mīl savu zemi, un blandīšanās un klejošana viņiem nepatīk. Viņi mīl izglītību un prāta gaismu; viņiem ir smalkas jūtas un labas darba spējas. Bet visas šīs labās īpašības nav varējušas attīstīties citu tautu virskundzības dēļ."

                Tāds latviešu tautas novērojums un vērtējums nāk no objektīva vācieša puses. Vācieši gan vērtē latviešus arī citādāk, negatīvā garā. Bet ir labi, ka mēs atrodam arī pozitīvus vērtējumus, lai gan, zināms, mēs paši esam stipri savā dvēselē un citu vērtējumi mums nav tik svarīgi. Tomēr veselas tautas psiholoģiski analizēt nav viegls darbs un par katru palīdzību šajā darbā ir jāpateicas. Tā psiholoģiski kristietība ir nākusi pie mums un mēs paši arī esam nākuši pie kristietības. Ja pratīsim gudri savienot dievišķīgo ar cilvēcisko un otrādi cilvēcisko ar dievišķīgo, tad būsim stipri un spēcīgi.

 

Latvijas Pareizticīgais Teoloģijas Vēstnesis Nr. 1 (2). Rīga, 1940. gads