Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Bīskaps Jānis (Garklāvs) (1898-1982)

 

Arhibīskaps Jānis (Garklāvs) 25 gadu kalpošanas jubilejā bīkspa amatāTrimdas latviešu laikraksts “Laiks” 1982. gada 8. maijā publicēja nekrologu ar nosaukumu “Arhibīskaps Jānis Garklāvs mūžības ceļā”:

“Aprīlī 83 gadu vecumā mūžībā aizsaukts pareizticīgo arhibīskaps Jānis Garklāvs. Viņš dzimis Limbažos 1898. gada 26. augustā. Ar lielu uzņēmību un centību beidzis ģimnāziju. Bijis bēgļu gaitās Krievijā. 1919. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Viņš turpināja skolas gados aizsākto darbu, palīdzot priesteriem audzināt jauniešus reliģiskā garā. Pēc teoloģijas semināra beigšanas, 1936. gadā Rīgā viņš tika ordinēts par priesteri. Kalpojis Dundagā un trijās mazās pareizticīgo draudzēs Ventspilī un Kolkasraga zvejnieku ciemā. 1943. gadā ordinēts par bīskapu un darbojas arhibīskapa katedrālē Rīgā. Viņam padotas visas pareizticīgo draudzes Latvijā. 1944. gada rudenī atstāj Latviju un nokļūst Sudetijā, kur pēc kapitulācijas 5 mēnešus dabū izbaudīt komunistu režīmu, bet ar katoļu organizāciju palīdzību viņam laimējas nokļūt Vācijā, Ambergā, pēc tam Hersbrukā. Viņa pārraudzībā nodibina un vada pareizticīgo draudzes Bavārijā. 1949. gadā ieceļojis ASV, Ņujorkā, un darbojas pareizticīgo draudžu darbā. 1955. gadā pārceļas uz Čikāgu ar uzdevumu kalpot un pārraudzīt Vidienes valstīs atrodošās draudzes. Šeit viņš ordinēts par arhibīskapu. Plašs ir viņa darba lauks: Mineapole, Detroita, Klīvlenda u. c. Šajā amatā viņš palika līdz 80 gadu vecumam, kad aizgāja atpūtā.

Liels palīgs aizgājējam visur bija audžudēls Sergejs Garklāvs, kurš arī beidzis semināru un kalpo kā priesteris savā draudzē Ilinoisā. Sergeja vecākais dēls Aleksandrs arī beidzis semināru un iesvētīts par priesteri.

Arhibīskapa Jāņa Garklāva izvadīšana 14. aprīlī no Holy Trinity Russian Orthodox Cathedral izvērtās par lielu notikumu, kurā piedalījās Pareizticīgo Baznīcas augstā vadība no visas ASV: Metropolīts Teodosijs no Ņujorkas, 4 bīskapi, 50 priesteru u.c. Viņu apbedīja St. Tikhon Monastery Cemetery, Pensilvānijā, blakus pirms 30 gadiem mirušajai mātei.

Arhibīskaps Jānis bija ļoti sirsnīgas dabas, saticīgs un ar lielu pienākuma apziņu. Viņš sekoja arī latviešu sabiedriskajai dzīvei, lasīja latviešu grāmatas un laikrakstus. Par viņu sēro audžudēls Sergejs ar ģimeni, mazdēls  Aleksandrs un pareizticīgo saime ASV. (A. Zaube)”.

Arhibīskapam Jānim Garklāvam tā arī neizdevās savas dzīves laikā svešumā vēlreiz spert soli uz dzimtenes – Latvijas zemes. Ar saviem radiem, tuviniekiem un draugiem viņš varēja kontaktēties tikai ar vēstuļu starpniecību. Dažas rindiņas no viņa vēstulēm pietiekoši labi atspoguļo dvēseles noskaņojumu trimdā, ilgas pēc dzimtenes. “Katra ziņa no jums man sagādā lielu prieku un izsauc atmiņas par dzimteni, katrs vārds un vieta, kuru jūs pieminat, ir atmiņu pilna. Ko lai saku par savu tagadējo dzīvi – viss, kas tagad ir ap mani, Jums ir svešs un nezināms un tāpēc arī neinteresants. Pats es palēnām vadu savas vecuma dienas. Paldies Dievam, vēl veselība ir un arī spēks savus pienākumus pildīt, ko arī daru. Kādreiz jaunībā es Limbažu vecajos un jaunajos kapos iestādīju daudzas maziņas jaunas eglītes, tagad laikam tās ir izaugušas par lieliem kokiem un man būtu ļoti interesanti redzēt tos kaut vai uz fotogrāfijas. Ja Jums tādas būtu, lūdzu atsūtiet man... Arī man ir tā pati vēlēšanās, kas Jums, vēl kādreiz dzīvē tikties, bet tas viss stāv Dieva rokās.”

“Viss, ko Jūs man rakstiet no dzimtenes mani ļoti interesē, tāpēc, ka viss tas man kādreiz ir bijis pazīstams. Man par Ameriku Jums nav nekā ko rakstīt, jo tas viss Jums ir svešs un nepazīstams... Mīļi sveicieni visai Jūsu ģimenei un visiem maniem draugiem un paziņām, kas vēl atceras. Domāju, ka daudzi no viņiem ir pārvietojušies kapu kalniņā. Neaizmirstiet arī uz priekšu mani iepriecināt ar savām rakstu rindiņām. Dievs tas Kungs Pats lai Jūs visus svētī un pasargā! Jūsu Jānis.”

***

Virspriesteris Segejs Garklāvs pie katedrāles ČikāgāVirspriesteri Sergeju labi pazīst Latvijas pareizticīgā garīdzniecība. Ciemodamies Latvijā, viņš labprāt dalās atmiņās: “Mana dzīve allaž bija saistīta ar arhibīskapu Jāni. Pirmā viņa patstāvīgā kalpošanas vieta bija mazā Dundagas draudze, kur viņš bija vēl tikai priesteris. Vēlāk viņu iecēla par Vendenes (Ventspils) iecirkņa prāvestu. Viņš kalpoja arī citās draudzēs: Kolkā, Talsos, Tukumā, Ķūļu ciemā. Reizi mēnesī viņš kalpoja Ventspilī svētā Nikolaja draudzē. Tur viņš man arī piedāvāja altāra piekalpotāja pienākumus, un es ar prieku piekritu. Toreiz man bija 12 gadu. Drīz vien es apguvu arī baznīcslāvu valodu un varēju lasīt stundu dievkalpojumus, sešpsalmus, kanonus. Tā kā ne visās draudzēs bija dziedātāji, kas var novadīt dievkalpojumus, priesteris Jānis tādus ņēma līdzi no Ventspils.

Reiz Tukumā pēc dievkalpojuma ieradās viena čigāniete un vēlējās nokristīt savu dēlu – dēlam bija 10, man – 13 gadu. Tēvs Jānis taujāja pēc krustvecākiem, taču tādu neatradās. Tad viņš palūdza man uzņemties šo pienākumu. Ko var darīt – kara laika apstākļi. Tā es kļuvu par čigāniņa krusttēvu. Skaidrs, ka pēc tam es viņu savā dzīvē vairs netiku redzējis, taču tas bija sākums.

Tukumā uz baznīcu nāca kāda ģimene. Aleksandram Aleksandrovičam Dmitrijevam bija trīs meitas un dēls, kuri visi dziedāja korī. Kādu reizi šis Aleksandrs it kā starp citu man teica vārdus, kuri izrādījās pravietiski: “Lūk, Serjoža, tagad tu sāc piekalpot, bet, kad izaugsi, kļūsi par priesteri. Tajā laikā arī Krievija, iespējams, jau atbrīvosies no komunisma, būs vajadzīgi svētkalpotāji.” Par priesteri es tiešām kļuvu, tikai ne Krievijā, bet Amerikā, kur kalpoju jau 50 gadu.”

***

Virspriesteris Sergejs Garklāvs turpina savu stāstījumu:

“ Tieši pirms 60 gadiem, 1943. gada 27. augustā, Dievmātes Aizmigšanas svētkos, es atbraucu no Ventspils uz Rīgu pie bīskapa Jāņa un viņš mani pieņēma. Es dzīvoju pie viņa Merķeļa ielā un sāku iet skolā.

Pēc dievkalpojumiem, īpaši svētkos, svētdienās pie viņa mēdza ierasties ciemiņi, dzīvoklītī sanāca kādi 10 cilvēki. Viņš bija ļoti viesmīlīgs. Saimniece, kas piekalpoja Eminencei, ne vienmēr bija labā omā, jo bez visa tā viņai bija pastāvīgas rūpes – jāaprūpē mani un bīskapa Jāņa māte. Ļoti bieži bīskapu Jāni apmeklēja kāds veckatoļu priesteris no Sudetijas, no Jabloncas. Tad viņi sarunājās vāciski, jo bīskapam Jānim bija prieks atsvaidzināt vācu valodas prasmi. Veckatoļu priesteri vilktin vilka uz Pareizticību, viņš atstāja savu vizītkarti ar fotogrāfiju un lūdza pēc kara Eminenci noteikti atbraukt pie viņa. Šim it kā  nejaušajam uzaicinājumam un vizītkartei vēlāk bija liela loma mūsu likteņos.”

***

Rīgas bīskaps JānisKad 1942. gada 30. jūlijā pēc smagas slimības uzliesmojuma mira bīskaps Aleksandrs Vītols, eksarham Sergejam vajadzēja domāt par jauna bīskapa iesvētīšanu Latvijas eparhijai. Viņš izsauca priesteri Jāni Garklāvu uz Rīgu un piedāvāja viņam kļūt par bīskapu. Šim priekšlikumam priesteris Jānis piekrita nelabprāt, jo, pēc viņa domām, šādam amatam bija daudz atbilstošāki un cienījamāki pretendenti, piemēram, virspriesteris Jānis Jansons, kurš reiz jau bija kandidējis par bīskapu pēc arhibīskapa Jāņa Pommera traģiskās nāves, un daudzi citi. Arī pēc kalpošanas stāža viņš bija jaunākais starp iespējamajiem pretendentiem. Taču metropolītam bija savi apsvērumi. Pats būdams rīcības cilvēks, misionārs, viņš meklēja jaunu, enerģisku cilvēku, pēc savas būtības un gara arī misionāru, kas spēj īsā laikā izdarīt Baznīcas labā to, ko citi nespētu. Tieši tādu viņš vēlējās Latvijai. Arī pašam metropolītam bija vajadzīgs uzticams palīgs. Tādu viņš saskatīja Jānī Garklāvā. Paļaudamies Dieva providencei, priesteris Jānis paklausīja aicinājumam. Viņš tika nosūtīts uz Viļņas Svētā Gara klosteri, lai tur gatavotos pieņemt mūka kārtu, kā tas pieņemts Pareizticīgo Baznīcā, kur par bīskapu var kļūt tikai mūks – cilvēks, pilnībā svētījies Dievam, bez piesaistēm pasaulē. Pavisam drīz viņu arī iesvētīja mūka kārtā.

1943. gada 28. februārī Rīgas katedrālē kopā ar Jelgavas bīskapu Jēkabu Karpu un Lietuvas bīskapu Daniēlu eksarhs Sergejs iesvētīja Jāni Garklāvu par Rīgas bīskapu. No šī brīža Latvijas bīskapijai atkal bija savs Virsgans.

Grūtus pienākumus un lielu atbildību Dieva un kristīgās Baznīcas priekšā ir uzņēmies jaunais virsgans bīskaps Jānis. Ērkšķains un grūts ir virsgana dzīves ceļš. “Redzi, es jūs sūtu, saka Kristus, kā avis vilku vidū, tāpēc esat gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži... Jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ” (Mt. 10, 16, 22). Bet Pestītājs Jēzus Kristus šai grūtā priecas mācības sludināšanā drošina apustuļus: “Pasaulē jums būs bēdas, bet turat drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis (Jņ. 16, 55). “Redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam" (Mt. 28, 20). “Es savu Baznīcu dibināšu un elles vārti to neuzvarēs” (Mt. 10, 16).

Par bīskapu Latvijā Jānim Garklāvam izdevās nokalpot tikai divus gadus, taču šajā, salīdzinoši īsajā laikā, viņš paspēja paveikt pietiekoši daudz, atstāja par sevi daudz labu atmiņu. Sevišķi svarīga bija Pleskavas misija, arī Latvijā bija daudz jāpadara, viņš centās apbraukāt visas draudzes. Viņš bija īsts misionārs, centās kalpot katru dienu. “Dzīvības Vārda” oficiālā daļa atspoguļoja viņa biežos draudžu apmeklējumus. Ir saglabājies viens no retajiem bīskapa Jāņa lauku draudzes apmeklējuma aprakstiem:

“Savā kārtējā vizitācijas braucienā Viņa Eminence Rīgas bīskaps Jānis šī gada  4. un 5. septembrī apmeklēja Nītaures draudzi, kura atrodas Rīgas Katedrāles priestera Nikolaja Lauča tēva pagaidu pārzināšanā. Gaidot augsto viesi, jau dažas dienas iepriekš var nomanīt dzīvu rosību un darbu, kas liecina par gribu savu virsganu cienīgi sagaidīt.

Viss, kur vien acs skatās, tiek spodrināts un uzposts. Rudens koku lapu dzeltenumā un paēnā stāv uzkalniņā lielceļa malā staltā Nītaures baznīca, kas jau no tālienes ar savu staltumu pievelk gājēja skatu un uzmanību. Un ne par velti, jo apkārt baznīcai grantētie celiņi un puķes atgādina, ka šeit viss atrodas kārtīga vadītāja rokās.               

Jauniesvētītais bīskaps JānisPati baznīca krāšņi dekorēta ar pēdējiem vasaras ziediem un zaļumiem. Čaklas rokas bagātīgi greznojušas grīdu ar paklājiem, tā ka tiešām var teikt, ka šādu ārēju tērpu Nītaures baznīca diez vai kādreiz piedzīvojusi. Viss uzposts un sakārtots, un draudzes locekļi nepacietīgi gaida pēcpusdienas stundu, kad paredzēta Viņa Eminences ierašanās.

Prāvests Lauča tēvs kopīgi ar baznīcas vecāko un sagaidītājiem īsi apsveic ieradušos, un draudzes locekļu roku pasniegtie ziedi rāda, ar kādu mīlestību nītaurieši prot sagaidīt savu virsganu. Puķes ir mīlestības simbols, un, tās pasniedzot, mēs pasniedzam savu mīlestību.

Pēc īsa atpūtas brīža sākas vakara dievkalpojums, kāds, liekas, nekad nav pieredzēts Nītaures baznīcā. Svinīgā dievkalpojumā kopā ar Viņa Eminenci dalību ņem prāvests Lauča tēvs un līdzi atbraukušie lūgtie viesi: virspr. J. Jansons, A. Makedonskis, priest. G. Trubicins un A. Hofmanis.

Jau sen rudens īso dienu sedz vakara krēsla un pie zilajām debesīm koši mirdz spožās zvaigznes, kad baznīcēni, smēlušies garīgu stiprumu, dodas prom no sava mīļotā dievnama, kurā tie bija pavadījuši tik skaistas stundas, lai rītā no jauna nāktu un noklausītos vēl svinīgāku bīskapa liturģisko dievkalpojumu.

Nākošajā dienā jau agri redzama lielāka dzīvība nekā parasti. Vēl agrs, bet ļaudis uzpoš atkal celiņus un pašu dievnamu. Kā arvien, visu priekšgalā ar saviem norādījumiem un padomiem redzams draudzes pagaidu pārzinis prāvests Lauča tēvs.

Skaistais septembra rīts jau agri licis pašam virsganam atstāt telpas un viņš apstaigājis gan dievnamu, gan tuvējos brāļu kapus un savos novērojumos un norādījumos sarunājās un dalās ar prāvestu Lauča tēvu.

Pulkstenis rāda desmito stundu, kad no Viņa Eminences mītnes – bijušās skolas telpām, svinīgā procesijā t.s. Lielajā slavā, augstais Virsgans dodas uz dievnamu. Baznīca pārpildīta. Ienākot dievnamā, prāv. Lauča t. virsganu sagaida un apsveic viņu kā savas tautas dēlu, kuram Dievs uzlicis būt par augstāko dvēseļu ganu savā tēvijā.

Svinīgais liturģiskais dievkalpojums ievelkas līdz apmēram plkst. 13.00 un pēc tam koris, diriģenta Zilgalvja vadībā sniedz garīgu koncertu. Liekas neticami, bet koris patiesi uzrāda izcilu gatavību un pat grūtākās, sarežģītās dziesmas veic ar izcilu tīrību un daiļskanību.

Kā dievkalpojuma laikā, tā arī koncerta starpbrīdī visi priesteri saka savas pamācības, kas dziļi iegulstas klausītāju sirdīs.

Pēc koncerta tauta vēl ilgi negrib izklīst un liekas, ka uz mūžīgiem laikiem tā gribētu redzēto un dzirdēto saglabāt savās sirdīs un būt sava virsgana un gana tuvumā.

Draudzes padome un dāmu komiteja, kur godam jāpiemin tādi vārdi kā Upīšu laulātais pāris no Lejas-Cimerēm, Klāvsona kungs ar kundzi un citi, bija rūpējušies par cienīgu savu viesu uzņemšanu. Izskanēja vēl daudz sirsnīgu runu un suminājumu un vakars savā krēslas plīvurā sāka ietīt Nītauri. Viesi sāka posties uz Rīgu. Sirsnīgi atvadu vārdi, mīļo roku pasniegtie ziedi un laimes vēlējumi pavada ceļiniekus un mašīna, ietīdama ceļu putekļu segā, izzūd no nītauriešu skata. Aizbraucēji palicējiem atstājuši sirdīs neizdzēšamas atmiņas un devuši jaunus spēkus turpmākai dzīvei.”

Bīskaps Jānis, veicinādams Baznīcas vispārējo uzplaukumu, lielu vērību pievērsa Baznīcas izdevniecībai. Kopš Pareizticības pastāvēšanas Latvijā Baznīcas dzīves vadītāji visiem līdzekļiem veicināja dievkalpojumu grāmatu izdošanu latviešu valodā. Jau 1845. gadā iznāca pirmā grāmata ar nosaukumu “Dievišķīgā liturģija”, pēc tam sekoja Svētkalpojumu grāmata un dažas citas. Virspriesteris Kangera tēvs ar priesteri Gobiņu un skolotāju Adrānu Rupertu un J. Zoliņu, sākot ar 19. gadusimteņa septiņdesmitajiem gadiem veica lielu darbu, pārtulkojot Lielā Gavēņa un Augšāmcelšanās svētku tridiones Lielo (desmit) svētku dievkalpojumus un lūgšanu grāmatu. Virspriesteris  J. Jansona tēvs 20. gs. sākumā darīja pieejamu latviešiem arī Kanoniku ar dievkalpojumiem katrai nedēļas dienai un lūgšanām dievgaldniekiem, bet virspriesteris J. Žuravska tēvs ap to pašu laiku izdeva ļoti populāro Baznīcas dziesmu grāmatu ar nošu pielikumu. Pēc tam dievkalpojumu grāmatas vairs netika tulkotas, un vispār šāda veida izdevniecība apstājās, ja neskaita dažu grāmatu labošanu un otrreizēju izdošanu. Kara laika apstākļu dēļ pati izdevniecība bija stiprā mērā ierobežota, bet tas nekavēja izdevniecības priekšdarbu veikšanu. Viens no tādiem priekšdarbiem bija dievkalpojumu grāmatu tulkošana no grieķu un baznīcslāvu valodām. Bīskaps Jānis uzsvēra: “Ja katrs pārtulkotu kaut vienu dievkalpojumu, tad jau būtu plašs materiāls, kuru pie pirmās izdevības varētu izdot. Pie šī darba jāstājas visiem Baznīcas darbiniekiem.” Savus tulkojumus jau piedāvāja virspriesteris Andrejs Vieglais un priesteris Nikolajs Haritonovs.

Neskatoties uz visām kara grūtībām, bīskapam Jānim izdevās organizēt arī garīga žurnāla izdošanu latviešu valodā, kas saucās “Dzīvības Vārds”. Tā redaktors bija Rīgas sieviešu klostera priesteris Nikolajs Vieglais. Šo žurnālu uz parastās rakstāmmašīnas drukāja un elementārā veidā caur koppapīru pavairoja klosterī. Kā noprotams, darbā tika iesaistītas arī mūķenes. Žurnāls bija 40 lappušu biezs un pārsvarā atspoguļoja Baznīcas dzīves aktualitātes un notikumus. Vēl tika izdotas arī garīga satura lapiņas “Pestīšanas ceļš”, kalendārs latviešu valodā, dziesmu lapiņas un citi izdevumi. Jāapbrīno tā laika garīdznieku uzņēmība un centība.

***

Virspriesteris Sergejs Garklāvs atceras interesantu gadījumu, kas vēl pirms "Iekšmisijas" dibināšanas un Jāņa Garklāva iesvētīšanas par bīskapu notika Vendenē: “Tur bija daudz krievu gūstekņu, kas atradās ļoti grūtā stāvoklī. Priesteris Jānis bija ļoti līdzcietīgs, gribēja visādā veidā palīdzēt un lūdza vācu vadībai atļauju noturēt dievkalpojumu ieslodzītajiem, kuru lielākā daļa bija pareizticīgie. Vācieši piekrita, tikai pabrīdināja, ka jebkura veida pienesumi ir aizliegti. Tēvs Jānis paskaidroja, ka pēc tradīcijas tiem, kas piedalās Svētajā Vakarēdienā, pēc dievkalpojuma jāapēd prosfora – Dievmaizīte. Tam administrācija piekrita. Ieslodzījumā atradās aptuveni tūkstotis gūstekņu. Priesteris Jānis deva uzdevumu mirru nesējām sievām, kā viņš viņas sauca, sacept pietiekami daudz prosforu, turklāt nevis parasta izmēra, bet lielākas. Viņas sacepa trīs lielus grozus.

Dievkalpojums bija sevišķi aizkustinošs, cilvēki lūdzās, kā nekad. Daudziem lija asaras, ticīgie lūdzās, nometušies ceļos uz zemes. Vakarēdienā nepiedalījās visi, bet daudzi to darīja pirmo reizi dzīvē. Neskatoties uz padomijas ietekmi, ticības saknes cilvēkos bija saglabājušās. Liturģijas laikā tēvs Jānis centās ļaudis iedrošināt, nebaidīties nākt pie Dievgalda, jo Kungs visus mīl, visus gaida, visiem piedod, gaida tikai mūsu grēku nožēlu, lai mēs ar tīru sirdi un dvēseli varētu saņemt šo lielo Noslēpumu. Tā ir lielākā dāvana, ko Dievs var mums pasniegt dvēseļu un miesu dziedināšanai. Katrs saņēma prosforu, tas bija ļoti mīļi un aizkustinoši.”

1944. gada 29. aprīlī eksarhs un metropolīts Sergejs tika nogalināts. Tas notika brīdī, kad eksarhs Sergejs brauca no Viļņas uz Rīgu, lai apglabātu savu draugu – krievu emigrantu Smirnovu. Netālu no Kauņas viņa automašīnai uzbruka “vācu uniformās tērpti padomju partizāni”, tā par notikušo ziņoja vācieši. Kopā ar bīskapu nogalināja arī viņa šoferi, agrāko Maskavas Lielā teātra basu Redikuļcevu un viņa sievu. Slepkavība bija organizēta profesionāli, nebija neviena liecinieka, nošāva pat kādu jaunu meiteni, kas varēja būt kaut ko redzējusi. Paša Sergeja ķermenī tika atrastas 18 lodes, kas vienam cilvēkam ir tā kā stipri par daudz. Skaidrs ir viens – eksarhs nekādā gadījumā nedrīkstēja izdzīvot. Viņam bija tikai 47 gadu.

Pēdējā dievkalpojumā metropolītam Sergejam līdzkalpoja arī bīskaps Jānis Garklāvs. Nākamajā dienā bīskapam Jānim bija paredzēts braukt kopā ar eksarhu, bet Dieva providence visu izkārtoja savādāk.

***

Pēc eksarha Sergeja nāves 1944. gada pavasarī, tuvojoties vasarai, bīskaps Jānis Garklāvs nolēma pārcelties uz Ozolkalnu, tuvāk dabai, uz nogalinātā arhibīskapa Jāņa nāves un moku vietu. Tagad vēl lielāka atbildība uzgūlās viņa pleciem. Saskaņā ar nogalinātā eksarha metropolīta Sergeja rakstisku novēlējumu (testamentu) par eksarha vietnieku tika iecelts Viļņas bīskaps Daniēls. Līdz ar to bīskapam Daniēlam tika piešķirts arhibīskapa tituls.

Stājoties pie savu pienākumu izpildīšanas, Arhibīskaps Daniēls uzticēja bīskapam Jānim eksarhāta saimnieciskās dzīves pārzināšanu un eksarhāta izdevniecības garīgo cenzūru. Vēl viņam tika uzdots apkopt neevakuētās Austrumu apgabalu Misijas draudzes.

Skaidrs, ka Ozolkalnā skaisto māju vairs nebija – vienas vienīgas drupas, ķieģeļu kaudzes no sabrukušajām krāsnīm un dūmvada. Arī no Jāņa Kristītāja baznīcas vairs nekas nebija palicis pāri. Bēdīgā stāvoklī bija arī tā sauktā mūķeņu mājiņa. Taču to daudzmaz izdevās savest kārtībā.

Tajā laikā uz Latviju sāka plūst bēgļu straumes no Pleskavas un Pēterburgas. Atbēga arī kāds priesteris Fjodors Mihailovs ar diviem dēliem un meitu. Šo priesteri, kam bija ievainota kāja, bīskaps Jānis izmitināja uz dīvāna savā dzīvoklī. Te priesteris nodzīvoja mēnesi, kamēr rēta sadzija. Tad Eminence viņu norīkoja uz Jāņa draudzi.

Kādu dienu Rīgas katedrāle un bīskaps Jānis piedzīvoja patiesu pārsteigumu. Eminence nekad nespēja aizmirst brīdi, kad baznīcā ienāca skrandās ģērbti mūki, kuri uz saviem pleciem nesa cieši aizvērtu plakanu koka kasti. Pilnīgā klusumā mūki izgāja cauri lūdzēju pūlim uz altāri, kur nodeva brīnumdarošo Tihvinas Dievmātes ikonu Valdniekam Jānim, kurš to sagaidīja ar svētās Elizabetes vārdiem: “No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? (Lk. 1,43)”.

Jūlijā bēgļu kļuva arvien vairāk, vācieši atkāpās visās frontes līnijās. Vasaras beigās frontes līnija ienāca Latvijas teritorijā. Viss Ozolkalns kļuva par vienu lielu bēgļu patversmi, cilvēki vēl uz kaut ko cerēja, ņēma līdzi lopus – govis, zirgus. Tika slietas teltis, aizņemta bija pat arhibīskapa Jāņa Pommera bišu nojumīte.

Partizāni nogrieza satiksmi starp Liepāju un Rīgu. Pagāja kāda nedēļa vai divas, viņi atkāpās, un vācieši sāka izvest no Latvijas gūstekņus.

Virspriesteris Sergejs Garklāvs turpina savu stāstu: “Kādu dienu pēc eparhijas sapulces bīskaps Jānis, ieradies mājās, ļoti satraucies noteica: “Lūk, Sergej, šodien mums ir skumja diena. Pavēlēts 12 stundu laikā sagatavoties izbraukšanai. Nākamā rītā man jābūt gatavam izbraukšanai.” No sākuma vācu pavēlniecība gribēja izvest tikai vienu pašu bīskapu Jāni, taču viņš teica, ka savu māti vienu pašu nekad neatstāšot. Ja neļauj viņam ņemt māti līdzi, tad viņš esot gatavs tūlīt pat doties nāvē. Vācieši piekrita paņemt arī mani.

Nākošajā rītā plkst. 6.00 pēc mums atbrauca, aizveda uz Rīgu un lika sēsties autobusā. Autobuss, kā izrādījās, jau bija pilns. Priekšā jau atradās luterāņu bīskaps Grīnbergs, katoļu bīskaps Rancāns, daži katoļu un luterāņu mācītāji, dažādu nozaru zinātņu pārstāvji. Beigu beigās braucamais bija tik pilns, ka nebija nevienas brīvas vietas, tiem, kuri bija jaunāki, vajadzēja doties kājām nopakaļus.

Ceļš no Rīgas uz Liepāju bija tā pieblīvēts ar transporta līdzekļiem un cilvēkiem, ka kolonna vilkās kā bruņurupucis. Bija karsta diena, pusceļā mūs gaidīja pārbaudījums – padomju lidmašīnas it kā iznira no koku galotnēm, lidoja ļoti zemu un apšaudīja kolonnu. Tā kā pa ceļu virzījās arī vācu tanki un kareivji, tad apšaudīja galvenokārt tos. Pēc uzlidojuma tika novākti nogalinātie un bojātā tehnika, kolonna pastāvēja kādas divas stundas uz vietas, tad atkal lēnām sāka virzīties uz priekšu. Nākamajā rītā visi noguruši ieradāmies Liepājā. Gan luterāņu bīskapu Grīnbergu, gan katoļu bīskapu uzņēma pie sevis savējie. Bīskapam Jānim Garklāvam nekādu sevišķu apartamentu neatradās, vecais pareizticīgo priesteris varēja piedāvāt naktsmājas tikai verandā uz grīdas. Taču bijām priecīgi arī par to. Bīskaps Jānis teica: “Mēs tagad esam tādā pat stāvoklī kā ķēniņš Dāvids, kad bēga no sava dēla Absaloma. Vakar viņš bija godā, visi viņu slavināja, bet šodien pat savējie neatzīst. Tagad mums jākļūst pazemīgiem, jāzemojas Dieva priekšā.”

Pēc divām dienām ieradās vēstnesis ar ziņu, ka jūras ostas piestātnē no Rīgas  iebraukuši pareizticīgie priesteri un gaida mūs. Zīmīti bija rakstījis tēvs Nikolajs Vieglais. Bīskaps Jānis tūlīt pat noorganizēja negaidīto viesu saņemšanu. Tā bija vesela priesteru grupa ar visām ģimenēm – sievām un maziem bērniem. Šajā grupā bija priesteris Nikolajs Vieglais ar divām meitiņām, priesteris Jānis Legkijs arī ar divām meitiņām, tēvs Jānis Baumanis ar diviem dēliem un meitu, jaunākajam dēlam bija tikai 3 gadiņi, tēvs Perehvaļskis un citi. Zvejnieku laiviņa, ar kuru viņi atbrauca, bija tik pilna, ka jābrīnās, kā viņi atbrauca. Labi, ka nebija vēja, jo niecīgais atstatums starp laivas malu un ūdeni nevarētu aizkavēt viļņiem brīvi velties pāri laivā. Tas bija vienīgais ceļš, lai tiktu ārā no Rīgas uz Liepāju – sauszemes ceļu kā izrādījās jau pilnībā kontrolēja padomju karaspēks. Brīnums bija arī tas, ka viņiem nepamanītiem izdevās aizkļūt līdz Liepājai, jo Baltijas jūrā dežurēja padomju zemūdenes un apkārtni no gaisa ķemmēja lidmašīnas. Bet vēl lielāks brīnums bija tas, ka šī priesteru grupa atveda sev līdzi Tihvinas Dievmātes ikonu. Bīskaps to gaidīja vismazāk, jo pirms savas aizbraukšanas viņš šo svētbildi bija nodevis Rīgas sieviešu klosterim. Pirmā pasaules kara pieredze liecināja, ka baznīcu bagātības, kas tika sūtītas uz Krieviju, lai saglabātu, tika zaudētas. Lai neatkārtotu vēstures kļūdas, bīskaps Jānis uzticēja ikonu igumenei Jevgēņijai. Tika nolemts svētbildi noglabāt klosterī ar cerību, ka gan jau viss nokārtosies – pati Dievmāte parūpēsies, kas faktiski arī notika. Nākamajā dienā pēc bīskapa Jāņa aizvešanas, vācieši konstatēja, ka katedrālē nav slavenās Tihvinas Dievmātes svētbildes. Viņi vērsās pie klostera priekšnieces. Lai kā igumene svētbildi negribēja atdot, taču vācieši klostera priekšnieci pierunāja, sacīdami, ka ikona tiks nodota bīskapam Jānim un to uz Liepāju pavadīs priesteris Nikolajs Vieglais. Priesteris Nikolajs, nododams ikonu Jāņa Garklāva rokās, teica: “Tas bija Dieva tā Kunga prāts, pati Dievmāte izlēmusi, lai šo ikonu Jūs glabātu un sargātu.” No šī brīža bīskaps Jānis to uztvēra kā Dieva providenci.

Nākamajā dienā notika svinīgs dievkalpojums Liepājas katedrālē, kur bija ieradušies vairāk par tūkstoti dievlūdzēju. Tika veikti aizlūgumi, lasīti akatisti, kalpoja visi Liepājā esošie priesteri. Lūgšanu gaisotne bija sevišķi aizkustinoša, jo neviens nezināja, kas viņu gaida rīt vai parīt un kas sagaida svešumā. Pēc pāris dienām tika paziņots, lai visi būtu gatavi doties ceļā uz Vāciju. Visu nakti padomju aviācijas uzlidojumu pavadībā notika iekraušanas darbi uz kuģa, līdz pienāca liktenīgais brīdis. Agrā rītā kuģis atstāja dzimtenes krastus. Tēvs Sergejs atceras: “Gulēt tajā naktī, protams, neizdevās. Iznācu uz klāja, lai papriecātos par saullēktu. Bija brīnišķīgs skats. Jūra bija tik rāma kā spogulis. Lielā, sarkanīgi oranžā saules bumba lēnām cēlās augšup virs horizonta, bārstīdama starus rāmajā ūdenī. Te pēkšņi iegaudojās sirēna, klusumu pārtrauca padomju aeroplāni, kuri lidoja tieši virs mums. Lidmašīnas varēja būt kādas piecas vai sešas. Bumbas krita no abām pusēm ūdenī, veidojot citu pie cita lielus, baltus apļus, kuģis līgojās. Nekas cits neatlika, kā tikai piespiesties cieši kuģa klājam un gaidīt. Lai arī tika nomestas vairākas bumbas, neviena netrāpīja kuģim – visas garām. Tas bija kā Dieva brīnums, acīmredzot, Dievmāte mūs sargāja. Pēc kāda brīža viss nomierinājās un apklusa… Kuģis turpināja uzņemto kursu.

Vakarā kuģis ienāca Dancigā (Gdaņskā), kur nokāpšana krastā ilga vairākas stundas – visapkārt apjukums, steiga… mazi bērni, veci cilvēki. Taču, paldies Dievam, jau bija noorganizēta medicīniskā palīdzība – medmāsas, darbojās lauku virtuve, stāvējām rindā, lai saņemtu savu kausiņu zupas. Nepaspējām īsti atgūties, kad nu jau amerikāņu bumbvedēji sāka uzlidojumu. Bumboja ostu un līdzās esošo staciju. Un atkal mūs sargāja augstāka vara…

Ilgi gaidīt nedrīkstēja, mūs sasēdināja preču vilcienā, lai vestu uz Lodzu. Tur bēgļus, pamatīgi izmērcējot, sagaidīja lietus un neapmierinātās poļu sejas. Viņiem pašiem nebija maizes, bet te vēl svešinieki. Redzējām arī ebreju sieviešu izmisušos, bezcerīgos skatienus, viņām bija speciāli izšūtas zīmes uz apģērba mugurpuses un priekšas. Protams, ka tādu greznību kā lietussargs neviens no aizvestajiem līdzi neņēma, daudziem pie dvēseles bija tikai krekls. Pabijām te pāris dienas, tad pienāca pavēle braukt tālāk. Nonācām Šneidemillē.

Mūsu grupu pavadīja vācu izcelsmes luterāņu mācītājs Gegingers. Viņš bija dzimis Rīgā, te arī ieguvis izglītību, runāja tīrā latviešu valodā un tagad devās pie savas ģimenes uz Hamburgu, pa ceļam uzņemdamies par mums atbildību. Šneidemille nebija mīlīga vieta, te aiz dzeloņdrātīm atradās lēģeri, kur bija padomju gūstekņi – krievi, ukraiņi, baltkrievi, kuriem uz pufaikām lasāms uzraksts “Ost”. Visi kaut ko gaidīja. Lija lietus, arī mēs bijām neziņā, domājām, ka arī mūs ievietos lēģerī. Taču mums bija bēgļu statuss. Luterāņu mācītājs izvaicāja un domāja, kurp mūs sūtīt. Jānis Garklāvs teica, ka Rīgā kāds veckatoļu priesteris savā laikā aicinājis braukt uz Jabloncu Sudetijā, kur esot tukša baznīca. Mācītājs Gegingers šo priekšlikumu akceptēja. Tikām nosūtīti turp. Atkal kāpām uz kuģa, kurš bija tā pārpildīts, ka visu nakti nostāvēju uz vienas kājas.

Mūsu grupu, 35-40 cilvēkus, izsēdināja Jabloncas stacijā uz perona, pārējiem bija  jābrauc tālāk. Mūsu pavadonis mācītājs Gegingers, tēvs Nikolajs Vieglais un bīskaps Jānis Garklāvs devās uz veckatoļu baznīcu, kas atradās netālu no stacijas. Baznīcas sargs, sieviete, palīdzēja mums sameklēt draudzes vecāko, kurš pastāstīja, ka baznīcā dievkalpojumi patiešām netiek noturēti. Mācītājs Gegingers uzstāja, ka bēgļi ir jāuzņem un jāizmitina. Diemžēl baznīcai piederošajās telpās cilvēkus izmitināt nebija iespējams. Draudzes vecākais ieteica dzīvošanai piemērotas telpas sameklēt tuvējā ciemā, kur ir fabrika. Kādā mājā atradās paliela bēniņu telpa. Visu mūsu 40 cilvēku grupu aizveda ar kravas automašīnu, bēniņos izklāja salmus, kuros labpatikā beidzot varējām atpūsties. Mēs bijām tik pārguruši, ka gulēšana salmos šķita labāka nekā uz matrača.

Mūsu pavadonim, luterāņu mācītājam, pienāca laiks atvadīties. Viņš teica, ka ar baznīcas vecāko mēs jau esam iepazīstināti, tālāk mēs paši tikšot galā. Viņš savu misiju ir izpildījis un braukšot uz Hamburgu.

Mēs palikām dzīvot vienā bēniņu istabā, bija šauri, taču jutāmies kā viena ģimene. Stiprākajiem mūsu vīriešiem bija jāstrādā fabrikā, man paveicās – man bija vēl tikai 16 gadu – iekārtojos pilsētiņas fotostudijā un iemācījos amatu.

Baznīcas vecākais bija ļoti priecīgs par bīskapa Jāņa lūgumu noturēt dievkalpojumus viņu baznīcā. Priesteris esot jau sen aizbraucis. Cilvēki bija noilgojušies pēc īsta dievkalpojuma, kaut vai pareizticīgo – ka tikai dievkalpojums. Strādnieku pilsētiņā dzīvoja čehi, rumāņi, grieķi. Izdzirdējuši par dievkalpojumiem, viņi sāka apmeklēt dievnamu. Bija tikai viena neērtība: darba dienās tramvajs kursēja vienreiz no rīta un vienreiz vakarā, bet svētdienā nekursēja nemaz. Septiņus kilometrus no mūsu dzīvesvietas līdz baznīcai nācās iet kājām. Vasarā to veikt bija viegli, bet ziemā gan grūti.

Nometnes baznīca VācijāTur mēs nodzīvojām veselu gadu. Uz dievkalpojumiem regulāri ieradās jau apmēram 100 cilvēku. Pienāca Kristus Piedzimšanas svētki, nedēļas nogalē uzsniga, ceļu netīrīja. Domājām, ko iesākt – iet vai neiet uz baznīcu. Bet arhibīskaps noteica, ka cilvēkus nedrīkst piemānīt – kā nekā ir taču svētki, nedrīkst atņemt garīgo prieku. Posāmies ceļā, visi, izņemot sievietes un mazākos bērnus, devāmies uz dievnamu, ragaviņās līdzi vedām Dievmātes ikonu. Lai paspētu līdz desmitiem no rīta, mēs no mājām izgājām vienos naktī – sniegs bija dziļš, iet grūti, nezinājām, vai paspēsim laikā. Mērojot garo ceļu, kļuva pat karsti, taču baznīca bija auksta. Cilvēki mūs jau gaidīja. Lai gan kalpojām baznīcslāvu valodā, visi bija priecīgi – dievkalpojumu kārtība ir tāda pati gan grieķiem, gan rumāņiem, gan visiem citiem pareizticīgajiem, tikai valoda atšķiras. Tas bija neaizmirstams dievkalpojums. Tēvs Nikolajs Vieglais vēl noteica: “Lūk, Dievmātes ikona. Tā, eņģeļu nesta, nonāca Krievijā, svētceļnieki to nesa cauri daudzām pilsētām, tad tā atpeldēja no Rīgas un Liepāju, bet tagad pirmo reizi vēsturē to ved ragaviņās.” Citkārt ziemā uz dievkalpojumiem mēs svētbildi vairs nevedām, pavasarī kalpojām tikai pāris reizes, bet maijā ieradās padomju karaspēks. Mūsu mītne bija pašā ceļa malā, virs durvīm joprojām nebija noņemta restorāna izkārtne “Gasthaus”. Karavīri laikam domāja, ka te droši vien var iedzert ūdeni un alu, ienāca, bet priekšā – pieci priesteri ar visām ģimenēm un bīskaps! Viņi, protams, bija izbrīnīti: “Ko jūs, krievu popi, te darāt?” Skaidrojām, ka vācieši mūs izsūtījuši. Karavīri brīnījās, teica, ka tad jau mums vajadzēs atgriezties mājās, bet vēlāk, kad iepazināmies tuvāk, draudzīgā sarunā viens otrs piekodināja pārāk nesteigties, jo visas baumas, ka kaut kas mainījies uz labo pusi, ir un paliek tikai baumas.

Ar mums kopā bija arī garīdznieks – Kudrinskis, viņam līdzi bija krustdēls un paša dēls, kurš jautāja: “Tēvs, kāpēc mums jābrauc uz svešu zemi, kurš gan tur mūs gaida, te mēs tomēr esam savējie.” Viņš pieļāva šaubas. Palika. Vēlāk uzzinājām, ka nākamajā dienā viņš atkal bija mainījis domas, nolēmis mums sekot, bet viņam nepaveicās, nokļuva padomju kontroles nagos, viņu ar dēlu aizturēja un nosūtīja pa etapu uz Sibīriju. Taču krustdēlam izdevās aizbēgt, viņš nokļuva Bratislavā un vēlāk brīnumainā kārtā pat Amerikā, kur mums par šo gadījumu arī pavēstīja. No Maskavas patriarhijas žurnāla  mēs uzzinājām, ka Kudrinskis tā arī nomira Sibīrijā.

Iebraucām Ambergas pilsētā, netālu no Nirnbergas (Bavārijā). Tur mēs nokļuvām lielā nometnē, bijušajās kazarmās, kur bija dažādu tautību bēgļi. Viņus sāka šķirot, sūtīt uz dažādām pusēm, pilsētām. Šādu nometņu bija daudz. Mūs nosūtīja uz Nirnbergu, kur bija barakas kara gūstekņiem, no kuriem 90% bija baltieši. Šīs barakas bija līdzīgas redzētajām Sibīrijā. Mēs nokļuvām kādā mājā (viesnīcā), kur apakšējās telpas bija tukšas, bet augšstāva telpās dzīvoja viena ģimene: vīrs, sieva un septiņgadīga meita. Šajā pašā dzīvoklī izmitināja arī mūs, sešas ģimenes. Vienā mazā istabiņā: arhibīskaps, viņa māte un es, blakus – tēvs Nikolajs Vieglais ar savu ģimeni, tālāk – tēvs Nikolajs Perehvaļskis ar savu māsu, sievu un diviem bērniem, pretī dzīvoja luterāņu mācītājs Krisbergs, kura ģimenē piedzima dvīnīši, vēl te dzīvoja divas ārstu ģimenes. Mēs tomēr bijām laimīgi par to, ka atradāmies norobežotā telpā ar īstām sienām, jo barakās dzīvojošie nodalīja savus dzīvokļus ar segām un palagiem. Apstākļi nebija viegli.

Nometnē katoļiem un luterāņiem tika piešķita viena baraka, kas kalpoja par baznīcu. Mums, pareizticīgajiem, atļāva izmantot mūsu dzīvojamās mājas apakšējo stāvu. Te ierīkojām altāri, izgatavojām pagaidu ikonostasu, šeit atradās arī Dievmātes ikona. Uz dievkalpojumiem ieradās ap 50 cilvēku.”

Bīskaps Jānis Garklāvs un vairums Latvijas garīdznieku izceļoja uz ASV. Lielākā daļa Latvijas garīdzniecības, tajā skaitā virspriesteri N. Vieglais, N. Perehvaļskis, V. Šķiliņš, L. Ladinskis, J. Liepiņš, J. Legkijs un G. Benigsens, izvēlējās nevis metropolīta Augustīna, bet bīskapa Jāņa aizbildniecību. Daudzas lietas ir atkarīgas nevis no jurisdikcijas, nevis no statusa, bet gan garīdznieka personīgajām īpašībām, talantiem. Skaidrs, ka šajā ziņā negribas arī pārāk noniecināt metropolītu Augustīnu, jo salīdzinājumā ar jauno bīskapu Jāni viņš bija vecs, slims večuks.

Virspriesteris P. Kurzemnieks devās uz Kanādu un virspriesteris J. Baumanis - uz Karakasu Venecuēlā, bet virspriesteris A. Puzanovs palika Vācijā.

Ar metropolītu Augustīnu palika tikai viens priesteris – Antonijs Grāmatiņš, kas kļuva par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas prāvestu Lielbritānijā. Viņš bija vienīgais latviešu priesteris visā valstī. Tēvs Antonijs organizēja un apkalpoja četras draudzes: Koventrijā (svētā Marka baznīcā); Mančesterā (svētā Jura krievu pareizticīgo baznīcā); Bredfordā Sautfildas laukuma kapelā un Londonā svētā Mateja baznīcā Vorvikrouda (Warwick Road). Viņš bija ļoti aktīvs un spēja izdot "Mūziku svētajai liturģijai" ar latviešu tekstu. Šo publikāciju iespiešanas izdevumus devīgi sedza neatkarīgās Latvijas valsts sūtnis K. Zariņš. Virspriesteris Antonijs mira 1969. gada 16. jūlijā un apbedīts Brokvudas kapsētā Sarijas grāfistē.

Arhibīskaps Jānis, Metropolīts Leontijs ar garīdzniekiem, 1951. gadsLatvijas Pareizticīgā Baznīca trimdā uz laiku palika bez vadības. 1972. gadā par trimdas Baznīcas vadītāju kļuva protopresbiters Aleksandrs Černejs Londonā, kura laikā Baznīca atdzīvojās.

Bīskaps Jānis ar Latvijas garīdzniekiem ieradās ASV 1949. gada 22. jūlijā.

Tēvs Sergejs atceras: “Uz kuģa, aizbraucot uz Ameriku, kopā ar mums bija tēvs Nikolajs Vieglais ar ģimeni, tēvs Jānis Legkijs ar ģimeni, tēvs Nikolajs Perehvaļskis, tēvs Fjodors Mihailovs, tēvs Kudrinskis, bija arī Georgijs Benigsens, Jānis Baumanis, Viktors un Vitālijs Kaļiberski, Mihails Želmironoks. Sākumā Vācijā viņi katrs kalpoja savā draudzē, bet, kad aizbraucām uz Ameriku, protams, saņēmām vīzas uz dažādiem štatiem, katrs no mums tika nosūtīts uz citu pilsētu, bija arī kāds, kas aizbrauca uz Venecuēlu, uz Austrāliju.

Tēvs Jānis Baumanis Karakasā (Venecuēlā) uzcēla brīnišķīgu baznīcu. Viņš mēdza atbraukt arī ciemos uz ASV, Čikāgu, jo bija labos draugos ar Valdnieku Jāni Garklāvu (Limbažos abi bija kalpojuši kopā), rakstīja viņam apsveikumus svētkos. Kad Baumaņa tēvs sasniedza pensijas vecumu, draudze viņam savāca naudu, lai viņš varētu aizbraukt uz Itāliju, uz Svēto zemi.

Tēvs Nikolajs Perehvaļskis kalpoja Ņujorkas katedrālē, kur tēvs Leonīds Ladinskis bija prāvests. Tēvs Nikolajs Vieglais sākumā kalpoja Pensilvānijā, pēc tam viņu pārcēla un Berkli (netālu no Sanfrancisko), kur viņš nodzīvoja līdz sava mūža pēdējām dienām. Tēvs Georgijs Benigsens beidza tur universitāti, un pēc tam pats lasīja lekcijas universitātē, viņš kalpoja vecā draudzē Sanfrancisko. Tēvs Mihails Želmironoks Santabarbarā (Kalifornijā) arī uzbūvēja dievnamu un tur kalpoja.

Arhibīskaps Jānis pie Dievmātes ikonas ASVEminence Jānis, būdams Amerikā, izveidoja un nostiprināja eparhiju vidējos štatos, sākumā to sauca par Detroitas-Klīvlendas, pēc tam pārdēvēja par Čikāgas-Mineapoles eparhiju. Sākumā šī bīskapija Amerikas Baznīcā bija pati vājākā, bet bīskapa Jāņa darbības laikā izauga par lielāko un stiprāko. Nedaudz vēlāk bīskaps Jānis tika paaugstināts par arhibīskapu. Valdnieks daudz braukāja, apmeklēdams ļoti daudzas draudzes. Viņš ar Dievmātes ikonu pabija arī Kanādā.

Arhibīskaps Jānis bija cilvēks ar plašu dvēseli, un visi pret viņu izturējās ar lielu cieņu. Lai kur viņš arī būtu, ļaudis viņu uzņēma ar prieku un siltumu. Kad eparhijā notika sanāksmes, Valdnieks uz visiem jautājumiem atbildēja tā, kā Kungs mācījis saviem skolniekiem. Es brīnījos, no kurienes viņam bija šī gudrība, kas jautās katrā viņa vārdā. Šo svētību visi juta, bija redzams, ka viņš ir Dieva cilvēks.

Arhibīskapam Jānim bija paradums gan Latvijā, gan izsūtījumā, gan jaunajā kalpošanas vietā Amerikā visur un visās vietās staigāt un ierasties svētkalpotāja tērpā. Viņš ne reizi neapvilka civilās drēbes. Gan uz ielas, gan transporta līdzekļos, gan sabiedriskās vietās viņu redzēja tikai talārā. Drīzāk to varētu nosaukt nevis par paradumu, bet par apziņu, ko uzliek ieņemamais amats. Reiz kā Amerikas Pareizticīgās Baznīcas pārstāvis viņš tika komandēts apsveikt Bulgārijas patriarhu intronizācijas dienā. Priesteris Sergejs Garklāvs viņam bija iegādājis lielisku melnu uzvalku. Arhibīskapu pavadīja priestera Sergeja dēls priesteris Aleksandrs. Ilgu ceļa posmu esot bijis jābrauc ar dažādiem transporta līdzekļiem un, pats par sevi saprotams, laicīgā sabiedrībā vieglāk justies, kad esi nepamanīts. Taču jaunais uzvalks tā arī netika izpakots. Uz kārtējo jautājumu Eminence atbildēja, ka esot Kristus kareivis un tā esot viņa uniforma, un, ja jau laicīgā karadienestā iesauktajiem ir savs apģērbs, lai respektētu ieņemamo stāvokli, tad vēl jo vairāk tas jādara svētkalpotājiem. Skaidrs, ka cilvēks talārā piesaista pasaules uzmanību, zināmā mērā tas jau ir kā sprediķis, kā liecība. Ne visiem pietiek drosmes un spēka palikt uzmanības centrā.

Arhibīskapu Jāni viņa biežajos izbraukumos parasti pavadīja svētkalpotāji, viens no tiem priesteris Aleksandrs Kaplers. Kāds puišelis, ieraudzījis arhibīskapu Jāni, jautājis: “Vai tas gadījumā nav Romas pāvests?” Tēvs Aleksandrs ar humoru atbildējis: “Ir gan, tikai tu to nevienam nesaki.” Valdnieks turpināja uzturēt kontaktus ar dažādu valstu un konfesiju garīdzniekiem.

Arhibīskaps Jānis izturējās pret citām kristīgām konfesijām ar lielu cieņu, taču līdz mūža beigām palika nelokāms pareizticīgais. Viņš nevienam neko neuzspieda un necieta, kad citi nesaglabā ticības lietās saprātīgu distanci. Drošs attālums ir kristīgo konfesiju savstarpējo attiecību izaugsmes ķīla.

***

Virspriesteris Sergejs Garklāvs par arhibīskapa pēdējām dzīves gaitām stāsta: "Pēdējos četrus gadus Valdnieks Jānis dzīvoja mūsu ģimenē, taču vairs aktīvi nekalpoja, veselība viņam bija laba. Ja vadās pēc mūsu Eiropas prakses, tad arhibīskaps Jānis būtu varējis vēl kalpot. Viņam bija 80 gadu, kad viņš aizgāja pensijā. Viņš mīlēja baznīcu, viņš bija īsts cīnītājs. Dievs viņu aizsauca pie Sevis katoļu Lieldienās un pareizticīgo svētkos - Kristus ieiešanas dienā Jeruzalemē. Viņš nokalpoja visnakts dievkalpojumu. Rīta agrumā arhibīskaps sēdēja uz dīvāna nedaudz noliektu galvu, salicis pirkstus krusta zīmei. Es gāju mazgāties, domāju, ka viņš pamodies agrāk un droši vien iemidzis, tāpēc negribēju traucēt. Kad teicu viņam “Labrīt!”, viņš neatbildēja, tad sapratu… Viņš nomira klusi, mierīgi. Piezvanīju uz Ņujorku metropolītam. Viņš pavēstīja šo ziņu tālāk, visi lūdzās par aizgājēju. Viņš tika apglabāts Svētā Tihona kapos.”

Tagad Amerikas ticīgie atvadās no Dievmātes ikonas, bet virspriesteris Sergejs Garklāvs saka: "Mūsu skumjas, atvadoties no Dievmātes, pārtop priekā, jo priecāsies visi Krievijas ļaudis, kuri atkal varēs skatīt šo svētumu. Par to arī sapņoja un šo brīdi gaidīja arhibīskaps Jānis Garklāvs, viņš ticēja, ka Krievija reiz atbrīvosies no komunisma un klosteris atjaunosies. Valdnieks savā dzīves laikā to nepieredzēja, taču man un manam dēlam ir gods īstenot viņa vēlējumu – atgriezt ikonu atjaunotajā Tihvinas klosterī."

No grāmatas "Tihvinas Dievmātes ikonas patvērumā"