Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

“Cik gan nepiedienīgi un nepieklājīgi ir, ka viena daļa kristiešu  vienās un tajās pašās dienās stingri gavē, bet citi rīko bagātas svētku maltītes...” Šos vārdus 325. gadā no Nīkajas rakstīja pirmais kristīgais imperators Konstantīns Lielais, attiecinot tos toreiz uz atšķirīgām Lieldienu svinēšanas paražām. Bet vai šos vārdus tikpat labi nevarētu attiecināt uz otro lielāko kristīgās pasaules svētku – Kristus piedzimšanas svinību kārtību? Kopš 1582. gadā pāvesta Gregora XIII ieviestās kalendāra reformas daudz kas ir mainījis un, tik tiešām, laikā, kad Rietumi gavilē par Ziemassvētku laiku, daudzas Austrumu kristietības spārna draudzes vēl ievēro stingru gavēni.

Ziemassvētku diena – 25. decembris pēc tā sauktā “jaunā stila” – pareizticīgajiem iekrīt 7. janvārī, citiem vārdiem, “jaunā stila” Ziemassvētku diena pareizticīgo baznīcas kalendārā ir vēl tikai 12. decembris. Tātad laika starpība ir 13 dienas. Tas ir ne tikai klajš apliecinājums kristiešu sašķeltībai, bet arī emocionāla problēma daudzās ģimenēs ar jauktu konfesionālo sastāvu un sociāla problēma, jo saprotamā kārtā “pareizticīgo lieldienas un ziemassvētki” nav svinamo dienu sarakstā. Kas vainojams pie tik bēdīga lietu stāvokļa? Kurš kalendārs ir pareizais? Var būt tas ir gluži vienalga? Droši vien, ka mūsdienu sekulārajā laikmetā un postmodernajā vērtību relatīvismā tas var daudziem var likties nesvarīgs jautājums. Tomēr ne mazums būs arī tādu, kuri piešķirs kalendārajam jautājumam dziļi reliģiozu traktējumu, kas visnepastarpinātākajā veidā saistās ar viņu apliecinātās ticības patiesumu (pareizumu) un viņu garīgo prioritāšu starpā ieņem visai augstu rangu.

Izprast šo problēmu visā dziļumā un pilnībā nebūs iespējams bez nopietnām astronomiskām, matemātiskām, vēsturiskām un teoloģiskām zināšanām. Tomēr pacentīsimies šī īsā diskursa pieskarties vienīgi pašiem būtiskākajiem kalendārā jautājuma aspektiem.

*****

Saskaņā ar pētnieka A. N. Zelinska atziņu “kalendārs ir ritms, kura mērķis ir apvienot ārējo kosmosu ar cilvēka iekšējo kosmosu par vienotu harmonisku veselumu. Tas ir ne tikai ritms, bet arī atmiņa. Tāpēc kalendāru pēc būtības var dēvēt par ritmisko cilvēces atmiņu”. Piemēram, senās Ēģiptes saules kalendārs, kā arī Babilonas un Ķīnas mēness-saules kalendāri ar to periodiski atkārtojošiem reliģiozo svētku cikliem kalpoja tieši šādam mērķim – būt par drošiem atmiņas uzglabātājiem tām galvenajām vērtībām, kas bija šo kultūru pamatā.

Mūs interesējošo “vecā stila” hronoloģiju, senā Krievzeme pārmantoja no Bizantijas (Romas impērijas austrumu daļas) kopā ar kristietības ienākšanu. Savos pamatos tas bija Juliāniskais kalendārs, kas savukārt sakņojās senās Ēģiptes kultūrā un kopā ar to bija pastāvējis 4 tūkstošgades. Ēģiptes kalendāra izcelsme saistās ar Sīriusu (ēģ. Sothis) – pašu spožāko zvaigzni debess jumā, kuru kopš sirmas senatnes ir apdziedājuši vārda meistari par tās nesalīdzināmo skaistumu. Ēģiptiešu zinātniekiem tā nebija vienīgi poētiskas apbrīnas objekts, bet palīdzēja tiem sastādīt pasaulē pirmo saules kalendāru. Pēc ilgāka neredzamības perioda šī zvaigzne 19. jūlijā pēkšņi kļuva atkal redzama. Lietas būtība pastāvēja faktā, ka laiks starp šādiem diviem pirmajiem  Sīriusa rīta lēktiem, kas sakrita ar vasaras saulgriežiem un Nīlas pārplūšanu, sastādīja laika posmu 365, 25 dienas. Tomēr ievērības cienīgs ir apstāklis, ka, neraugoties uz šo acīmredzamo astronomiski atklāto faktu, Ēģiptes priesteri par sava kalendārā gada garumu izvēlējās nevis 365, 25 (1/4) dienas, bet gan noapaļoto skaitli 365, uzlūkojot to par simbolisku un svētu[1]. Iespējams, ka šajā faktā nosacīti varam runāt par vienlaicīgu divu kalendāru līdzāspastāvēšanu: par astronomiski zinātnisko (ar dabas parādībām iespējami precīzi saskaņotā) un reliģiozi mistisko, kas no dziļāka redzes viedokļa nav savstarpēji pretrunīgi un no kāda augstāka kosmiska ritma viedokļa harmoniski.

Gads ar 365 dienām (+ 5 papildu dienas) jūtami atpalika no patiesā saules (tropiskā) gada. Šī atpalikšana sastādīja 6 stundas gadā un atbilstoši katru 4 gadu laika periodā pieauga līdz vienai diennaktij. Tātad katrus 4 gadus kalendārs atpalika par 1 diennakti un ēģiptiešu kalendāra dati pārvietojās atpakaļ salīdzinājumā ar gada sezonām. Citiem vārdiem, dabas sezonu parādības pakāpeniski sāka apsteigt kalendāra datus. Jāizsaka pieņēmums, ka šāda atpalikšana nav jāsaista ar tiešu kļūdu astronomiskajos aprēķinos, bet ir apzināti pieļauta un reliģiski motivēta[2]. Ja stādāmies priekšā kalendāru koncentriska apļa veidā, tad šai nobīdei, virzoties atpakaļ pa visām 365 kalendāra dienām, bija jāveic kosmisks aplis laika periodā 1460 gadi (365Ï4=1460).

Pēc šī “Sothiskā perioda” iztecēšanas 1. ēģiptiešu mēneša datums (1. Tots) sakrīt ar pirmo Sīriusa lēktu, vasaras saulgriežiem un Nīlas pārplūšanu. Abi jaunie gadi atkal sakrīt (apokatastāze). (Visu Ēģiptes civilizācijas vēsturi sastāda 4 šādi periodi, sākot ar 4241. gada 19. jūliju pr. Kr.). Reliģiozā konsekvence, kas izriet no ēģiptiešu gada “slīdošā” sākuma ir tāda, ka arī visi reliģiozie svētki, ieskaitot slavenās Ozirisa mistērijas, sāk savu slīdošo loku, kas griežas pretējā virzienā attiecībā pret īsteno dabas sezonu loku 1460 juliānisko gadu laikā. Visa laika un sezonu iesvētīšana, iespējams, arī ir šī “slīdošā vai klejojošā” kalendāra reliģiozi – mistiskā jēga. Šī ēģiptiešu kalendāra ar savu “klejojošo gadu” unikalitāte pastāv apstāklī, ka tajā principiāli iztrūkst t.s. garā gada (ar 366 dienām) sistēma, piestādīdams nepārtrauktu dienu skaitu, tas neiedomājami atvieglo jebkura vēsturiska vai astronomiska perioda izskaitļošanu. Tieši šī “klejojošā gada” gada idejas dēļ bija vērts tik detalizēti apstāties pie ēģiptiešu kalendāra. Ēģiptiešu gada iedalījums 12 mēnešos liek secināt, ka neraugoties uz stingro orientāciju pēc Saules, arī Mēness ritmiem šajā kalendārā bija kāda nozīmē, kaut arī īstenā lunisolārā kalendāra dzimtene, kā vēlāk redzēsim ir Babilona. No tās atklājumiem ir varējuši profitēt kā ēģiptieši, tā arī Israēls un visbeidzot arī kristieši, par ko būs runa vēlāk.

Tomēr nesaderībām starp astronomisko laiku un kalendāro laiku aizvien pieaugot, radās nepieciešamība pēc reformām.

Pirmo mēģinājumu reformēt seno ēģiptiešu kalendāru vēl ilgi pirms Jūlija Cēzara veica Ptolemejs III Evergets (238. pr. Kr.), taču šīs reformas iedzīvināt bija lemts Jūlijam Cēzaram ar ievērojamā Aleksandrijas astronoma Sozigēna palīdzību 46.g. pr.Kr., kad visa Romas impērija pārgāja uz jauno laika skaitīšanu. Runa nebija par iepriekšējā romiešu (mēness) kalendāra, bet gan par ēģiptiešu saules kalendāra reformu. Šīs reformas būtība pastāvēja faktā, ka Lielais Sothiskais gads pārstāja eksistēt kā reāla kalendāri – astronomiska vienība. Jūlijs Cēzars ieviesa no Ēģiptiešiem aizgūto 365, 25 saules gadu. Tas nozīmē, ka nemainīgā ritmā katriem 3 gadiem ar 365 dienām tika pieplusots t. s. garais gads ar 366 dienām. Tādejādi Cēzars radīja visnotaļ lietojamu sistēmu, kas savos pamatos ir darbīga un ērti lietojama līdz pat mūsu dienām. Gada sākums tika ielikts 1. janvārī. Gada iedalījumu 12 mēnešos, šo mēnešu garumu un nedēļas dienu skaitīšanu Cēzars atstāja romiešu parašu ziņā. Kopš reformas brīža Juliāniskais kalendārs tīrā veidā pastāvēja tikai līdz Nīkajas koncila laikam (325.pc.Kr.), ko sasauca augstāk minētais kristīgais imperators Konstantīns Lielais Citu svarīgu jautājumu starpā tika apspriests vienots Lieldienu svinēšanas datums un ar to cieši saistītais kalendāra jautājums. Kopš tā laika Jūlija Cēzara kalendārs pārtapa par baznīcas Juliānisko kalendāru un kā universāla laika atskaites sistēma nokalpoja Baznīcai vairāk nekā tūkstoš gadu. No astronomiskā redzes viedokļa Nīkajas kalendārā reforma pastāvēja faktā, ka Juliāniskajā hronoloģijā, kas bija stingri orientēta pēc Saules, tika integrēts arī Mēness fāžu nomaiņas ritms. To veikt bija nepieciešams galveno kristiešu svētku – Lieldienu fiksācijai un ar to saistītajiem citiem kristīgās baznīcas svētkiem. Tā kā kristiešu Lieldienas, savukārt, vēsturiski bija saistītas ar VD jūdu Lieldienām (Passā), kurus ebreji kopš Mozus laikiem svinēja vienīgi pilnmēnesī, tāpēc radās nepieciešamība Baznīcas kalendārā apvienot Saules un Mēness ritmus.

Ja par pirmā pasaulē plaši pielietotā saules kalendāra izgudrotājiem var saukt senos ēģiptiešu priesterus, tad pirmā lunisolārā (mēnes-saules) kalendāra atklājēju gods pieder senajiem babiloniešu astronomiem. Mēness riņķošanas orbīta ir pietiekoši sarežģīta, tāpēc tā fāžu izskaitļošana ilgstošiem periodiem prasa labu bagāžu ar astronomiskām zināšanām un daudzu gadsimtu novērojumu pieredzi.. Tāpēc mēness un saules ciklu savienošana vienotā kalendārā sistēmā ir jāuzskata par antīkās astronomijas izcili augstu sasniegumu. Bija nepieciešams zināt vidējo lunātiskā mēneša (kad mēness disks veic savu izmaiņu ciklu) garumu (apm.29, 53 diennaktis) un vidējo saules gada garumu (365, 25). Šie lielumi bija zināmi senajā Babilonā jau III gs.pr.Kr.. Taču acīmredzama bija arī problēma: apmēram 12 lunātiskie mēneši (mēness gads), kas veidoja apm.354 dienas nesakrita ar saules gadu, kas nedeva iespēju sadalīt saules gadu 12 mēnešos. Tas bija galvenais luni-solārās hronoloģijas galvenais uzdevums: cik vien iespējams izlīdzināt šīs nesaderības. Gala rezultātā šāds kopējais lielums tika atklāts vienlaicīgi gan senajās Babilonā, gan Grieķijā, gan Ķīnā. I tūkstošgades p.Kr. vidū. Par tādu kļuva ievērojamais 19-gadīgais mēness cikls, kas iegājis astronomijā ar nosaukumu “Metona cikls”. Lai izlīdzinātu mēness un saules kalendāra atšķirības nepieciešams 19 mēness gadu laikā 7 reizes ievietot papildus lunātisko mēnesi. Praktiski grieķu astronoma atklājums nozīmēja to, ka pēc katriem 19 Metona mēness gadiem  (6940 diennaktis) Mēness fāzes sakritīs ar atbilstošajiem Junliāniskā saules kalendātra datumiem. Piemēram, ja Nīkajas koncīla laikā pilnmēness iekrita 325.g. 21.martā, tad pēc 19 gadiem tas arīdzan sakritīs ar minēto datumu. Tādejādi senāko civilizāciju – Ēģiptes un Babilonas labākie astronomiski – kalendāriskie sasniegumi, grieķu astronomu (no Metona līdz Plutarham) pieslīpēti kā vērtīgs zelts nonāca kristiešu rīcībā Dieva tempļa izrotāšanai. Pirmā vispasaules koncila Baznīcas kalpu rokās nonāca augstas precizitātes instruments lielāko kristīgās pasaules svētku– Lieldienu (Kristus augšāmcelšanās) vienotai noteikšanai, no kā automātiski izriet arī visa pārējā Baznīcas gada kārtība. Kristiešu hronologiem vēl nācās atrisināt daudzas grūtības, piemēram, kā mēness ritmu savietot ar septiņu dienu nedēļu, pie tam tā, lai atrisinātu jautājumus par Lieldienu svinēšanas datumiem, kas savukārt, stāvēja saistībā ar V.D. Passā  svētku datumiem. 

*******

Kalendārā sistēma Israēlā un ortodoksajā jūdaismā, kā arī citās Tuvo Austrumu tautās, izņemot Ēģipti, bija pastāvīgi lunisolārā. Saule noteica gadu, bet Mēness – gada mēnešus.

Mozus likums VD precīzi definē Passā svinēšanas laiku:

“Ievēro ābība mēnesi, ka tu svini Pashā Tam Kungam, savam Dievam, jo ābība mēnesī Tas Kungs, tavs Dievs, tevi naktī izveda no Ēģiptes....(5Moz16, 1-6)... Šis mēnesis lai jums ir pirmais mēnešu vidū, ar šo mēnesi lai jums iesākas gads. (2Moz12, 2)... Nevainojamu jēru, gadu vecu aunēnu jūs ņemiet; vai no avīm, vai no kazām to ņemiet. Un glabājiet tos līdz mēneša četrpadsmitajai dienai; tanī ap vakara laiku visai sapulcētai Israēla draudzei tie jānokauj (5-6)...” “pirmajā mēnesī četrpadsmitās dienas pievakarē, tie ir Tā Kunga Pashā svētki”(3Moz23, 5).

Tātad, 1. abibs bija senebreju kalendāriskā gada sākums[3] (jauns mēness bija uzlēcis), bet 14.abibs, četrpadsmitā šī mēness diena, pilnmēness, jēra kaušanas diena un VD passā priekšvakars. Pēc VD bauslības Passā jānotiek naktī no 14. uz 15. Ābiba (Nisana) mēnesī, neatkarīgi no tā, kurā nedēļas dienā šis datums iekritīs saskaņā ar bērēju hronoloģiju. Abiba mēnesim nepiemita nekustīga atrašanās vieta gadā, kā, piemēram, mūsu martam, bet citu gada mēnešu starpā tas viennozīmīgi iezīmējās ar pašas agrīnākās labības nobriešanas laiku - “vārpu mēnesī”, kas apmēram sakrita ar vasaras saulgriežiem.

Pirmie kristieši, nebūdami vēl nošķīrušies no VD tradīcijas, svinēja Kristus augšāmcelšanos vēl ciešā saskaņā ar jūdu passā svētkiem (sākot no abiba 14 – 21 dienas), neatkarīgi no tā, kādā nedēļas dienā šie datumi iekrita. Laika gaitā šāda Lieldienu svinēšana 14 abibā daudziem kristiešiem likās nesaderīga ar kristīgo Lieldienu būtību, kurām jātiek svinētam, pirmkārt, svēdienā. Tāpēc daudzas draudzes Aleksandrijā, Antiohijā, Jeruzālemē un Romā sāka svinēt Lieldienas pirmajā svētdienā, kas sekoja pēc 14. Abiba, ņemot vērā to, ka 14.Nisānā (piektdien) Kungs tika sists krustā, sestdien (15.datumā) atradās kapā un pirmajā nedēļas dienā – 16.datuna svētdienā – cēlās augšā. Gavējot tika aizvadītas dienas Kristus ciešanu un nāves atcerei, kurpretim priecīgi tika svinēta Augšāmcelšanās Lieldienu diena. Jau senie kristieši skaidri apzinājās, ka JD Lieldienu svētki simboliski – mistiskā plānā nozīmē VD upurētā jēra nomaiņu ar Jēzus Kristus kā Dieva Jēra upuri, kas uz Sevis ir ņēmis visus pasaules grēkus (Jņ 1, 29). Tāpēc periodiski mainīt šo vēsturiski - soterioloģisko notikumu secību, nozīmē apzināti vai neapzināti izkropļot to jēgu.  Izejot no šo evaņģēlisko notikumu secības izriet, ka JD passā ir vienmēr un obligāti svinama pēc jūdu Lieldienām un svētdienā “Kunga dienā”. Šis kristiešu zelta likums ir atradis savu rakstisku atbalsi senajā apustuliskās tradīcijas dokumentā – 7. Apustuļu noteikumā: “Ja kāds, bīskaps vai presbiteris, vai diakons, Lieldienas svinēs kopā ar jūdiem, - lai tiek atstādināts no svētā amata”[4]. 312. gadā Konstantīns Lielais ievieš “Saules dienu” par oficiālu impērijas svētku dienu. Tāpēc var teikt, ka principā visi, kas piederēja vispasaules katoliskajai – pareizticīgajai Baznīcai jau 325.gadā Lieldienas svinēja svētdienā, kaut arī ne vienmēr vienā un tajā pašā. Tas bija saistīs ar sekojošām grūtībām: ja kristiešu lieldienas, kas sākas naktī no sestdienas uz svētdienu, būs savos izskaitļojumos orientēta uz 14. jūdu Abibu, tad tā nebūt vienmēr sakritīs ar pirmo nedēļas dienu, proti, svētdienu. Tas notiks tā vienkāršā iemesla dēļ, ka 14.ērēju svētku datums ne vienmēr sakritīs ar piektdienu, kā tas atbilst Evanģēlija notikumiem. Saskaņā ar Apustuļu noteikumiem, Nīkasjas un Antiohijas koncīlu lēmumiem,  Lieldienu svinēšana visiem kristiešiem tika nolikta pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas ir iestājies pēc pavasara saulgriežiem (ekvinokcijas[5]), taču ne agrāk par ēbrēju Passā, (nedz vienlaicīgi ar to). Šādā gadījumā Lieldienu datums būtu jāpārnes par vienu mēnesi uz priekšu. Kristīgajiem zinātniekiem bija jāpiemēro tāds kalendāri-astronomisks mehānisms, lai JD Lieldienas vienmēr iestātos pēc VD jūdu passā.  Nesaderību atrisināšanai tika piemērots slavenais un jau pieminētais Metona-Sozigēna cikls, kas paredzēja Mēness perioda integrēšanu Juliāniskajā kalendārā. Teiktā jēga pastāv faktā, ka kristīgie hronologi – pashālisti, vēlēdamies, no vienas puses, saglabāt vēsturisko kontinuitāti ar VD passā, taču, no otras puses, - saglabāt pilnīgu uzticību Evanģēliskajai notikumu secībai Kristus pēdējās dzīves nedēļas laikā un izpaust pilnīgu neatkarību no VD lieldienām. Šajā skarā Metona – Sozigēna atklātais cikls tika piemērots kā ideāls instruments pashālo problēmu atrisināšanai, padarot kristīgo Lieldienu kalendāri – astronomisko mehānismu pilnīgi neatkarīgu no ebreju pashālās sistēmas.

*****

Juliāniskā baznīcas  kalendāra vienkāršība un praktiskums izskaidrojams ar to, ka 1) tam ir stingrs un pastāvīgs parasto un garo gadu ritms (365+365+365+366); tāpēc tas ir izrādījies ļoti ērts garu laika intervālu mērīšanai; 2) pēc katriem 28 gadiem nedēļas dienas atriežas savos parastajos mēneša datumos; tā ir ļoti svarīga Juliāniskā kalendāra īpašība, kas piešķir tam cikliskumu un darbīga mehānisma raksturu. Jaunie un pilnie Mēneši atkārtojas pēc katriem 19 gadiem. Šādi izstrādātā pashālijas paradigma atkārtojas pēc katriem 532 gadiem. Šis skaitlis rodas no šo dievu lielumu: “Mēness loka”(19.g.) un “Saules loka” sareizināšanas. Tas ir cikls, pēc kura iztecēšanas, pashālo pilnmēnešu 14.Abiba datumi sakrīt ar tām pašām nedēļas un mēneša dienām. Bizantijā šo periodu dēvēja par Indiktionu, bet Rietumos – par Lielo loku (Circulus Magnus). Krievijā tas bija pazīstams kā “Lielais miera jeb baznīcas loks” vai “Lielais indiktions”. Piemēram, 1941.gadā sākās jaunais, 15. pēc kārts indiktions. Atbilstoši 1941.g. Lieldienas sakrita ar Lieldienu datumu 1409.gadā (532.gadus atpakaļ).

Taču ir kāda problēma: Ja apmēram pie mūsu ēras (kopš Kristus dzimšanas) robežas pavasara ekvinokcijas punkts pēc Juliāniskā kalendāra krita uz 22-23 martu, tad mūsu ēras 3896. gadā saskaņā ar šo pašu kalendāru kritīs jau uz 21-22 aprīli, bet vēl pēc tik pat ilga laika (m.ē. 7792.gadā) tas atradīsies jau 21-22. maijā u.t.t. par ko tas liecina?  Tikai par to, ka vidējais Juliāniskā kalendārā gada ilgums pārsniedz (par 11, 25 minūtēm) gada patieso tropisko lielumu. Ir aplēsts, ka 128 gadu perioda laikā Juliāniskais kalendārs aizsteidzās uz priekšu par vienu diennakti. Tas, savukārt, nozīmē, ka par diennakti atpakaļ ir jātiek pārbīdītam pavasara ekvinokcijas punktam (saulgriežiem), ar noteikumu, ja vēlamies saglabāt tā astronomisko nozīmi.    Tādā veidā juliānisko pavasara saulgriežu datums, kas mūsu ēras sākumā iekrita 22-23. martā, m.ē. 128. gadā pārvietosies uz 21-22 martu, bet vēl pēc 128 gadiem, 256.gadā, tas kritīs uz 20. – 21. martu u.t.t. Tagad būtu interesanti uzdot šādu jautājumu: bet pēc cik gadiem šis pavasara saulgriežu punkts juliāniskajā kalendārā apstaigās pa apli visas sezonas, līdz nonāks pie sava sākotnējā stāvokļa un izejas punkta? Vienkāršs aprēķins demonstrē, ka tas notiks pēc 46 725 gadiem. Tā kā psahālajā sistēmā par nekustāmo pavasara saulgriežu datumu, saskaņā ar pirmo kristīgo koncilu lēmumiem, ir pieņemts 21. marts, tad tas nozīmē, ka pie šī punkta juliāniskā kalendāra ekvinokcija atkal atgriezīsies tikai pēc 46 752 gadiem. Pēc Zeļinska aprēķiniem līdz  3896. gadam Lieldienas vēl būs pavasara svētki, bet pēc tam tās kopā ar citiem kalendāra datiem pārbīdīsies uz vasaras laiku, tālāk uz rudeni u.t.t., līdz beidzot noslēgsies grandiozais laika periods, ko sauc par Vispasaules juliānisko ciklu. Pa šo laiku Lieldienu datums ar visiem citiem ar to saistītajiem svētkiem izies cauri viesām gada loka dienām. Līdzīgi tam, kā tas bija iecerēts senēģiptiešu kalendāra Sothiskajā ciklā (ar dieva Ozirisa augšāmcelšanos u.c. svētkiem), iesvētot visu Ēģiptes gadu, taču tagad, tikai pretējā virzienā, - ar Kristus Dieva augšāmcelšanos un visiem pārējiem  Bībeles svētkiem Baznīcai ir tikusi piešķirta vara iesvētīt visu laika dimensiju. Tikai jāpatur prātā, ka šajā gadījumā ar Lieldienu svinēšanu saistītajiem pavasara saulgriežiem tiek piešķirta simboliska un nevis astronomiska jēga.

Varētu vēl kāds nekanoniska rakstura iebildums: kristīgās Lieldienas, kas seko jūdu passā vienmēr ir bijuši pavasara svētki, vai tamdēļ to pārvietošanās cauri visām gada sezonām tiešām ir akceptējama? Kaut arī Abibs un ar to saistītie evanģēliskie notikumi ir tiešām ir pavasara mēnesis, taču tas kas Palestīnā un ziemeļu puslodē saistās ar pavasara ekvinokciju, Dienvidu puslodei – ar rudens ekvinokciju. Citiem vārdiem, ekvinokcijas punkts un saulgrieži abās zemeslodes puslodēs stāv spoguļattiecībās viena pret otru. Ja Latvijā Lieldienas tiek svinētas pavasarī, tad Austrālijā šie svētki iekrīt rudenī. Tā kā JD Lieldienas kristiešiem ir, pirmkārt, ekumēniski, un ne lokāla rakstura svētki, tad saprotams, ka pavasaris pie šo svētku svinēšanas nevar iestāties vienlaicīgi visās zemeslodes daļās.

Bet t.s. gregoriāniskās reformas sākotnējā vēlēšanās tieši pastāvēja šādā “absolutizācijā”, lai Lieldienas uz visiem laikiem būtu vienīgi pavasara svētki. Tas notika pretēji Nījkajas koncīla burtam un garam, jo tas nebija dogmatizējis astronomiskos datus un nevēlējās uz mūžīgiem laikiem noturēt pavasara ekvinokcijas punktu 21. martā. Šādam lēmumam nav arī zinātnisks pamats.

Tomēr slavenajā bullā “Inter gravissimas”, ko 1582.gada 24 februārī izdeva Romas pāvests Gregors XIII mēs varam lasīt: “Mūsu rūpes bija ne tikai saulgriežu punkta  atjaunošana no senatnes tam ierādītajā vietā, no kuras tas, kopš Nīkajas laikiem ir atkāpusies apm. par 10 dienām, bet arī atgriezt XIV Mēnesim to vietu, no kura tas par 4 vai 5 dienām ir atkāpies, kā arī noteikt veidu un likumus, ar kuru palīdzību nākotnē saulgrieži un XIV Mēnesis nekad nenovirzītos no savām vietām”.  Tādejādi acīmredzama kļuva vēlēšanās radikāli uzlabot kristiešu kalendāru, kurš bija tiem jau nokalpojis vairāk nekā tūkstoš gadu.

Tas bija mēģinājums  “uz mūžīgiem laikiem” nostiprināt kalendārā pavasara ekvinokcijas[6] datumu, attiecinot to uz 21. martu. Tā kā pavasara ekvinokcija Gregoriāniskās reformas laikā krita ne vairs uz 21. martu (kā tas bija 325.g.), bet uz 11. martu, tāpēc, lai atgriezu to savā iepriekšējā vietā, bija jātiek galā ar liekajām “uzkrājušajām” 10 dienām. Tās ir izņemtas no skaita. Pēc 1582.g. 4. oktobra 5. oktobri sāka uzskatīt par 15. oktobri[7] un kopš šīs dienas tika pāriets uz jaunu kalendāro laika skaitīšanu[8].

Šķiet, ka aizmirsta bija tika kāda maza detaļa, ka kalendārā neko nevar nostiprināt “uz mūžīgiem laikiem”. Mūžības kategoriju nevar attiecināt uz kalendāri-astronomiskiem lielumiem, kas kā pats laiks ir plūstoši un mainīgi.

Juliāniskajā kalendārā visi gadsimti ir garie, kurpretim Gregoriāniskajā tikai katrs ceturtais gadsimts skaitās garais. Tādejādi Gregoriāniskais kalendārs faktiski ievieš jēdzienu “parastais” un “garais” gadsimts pēc analoģijas “garais” gads Juliāniskajā kalendārā. Taču, ja “garais” gads veido ritmu, tad (parastais) gadsimts to izjauc. Sekojoši, pārvēršot 3 garos gadsimtus parastajos, katra Juliāniskā 400-gade saīsinās par 3 dienām. Tas noved pie tā, ka vidējais Gregoriāniskā gada ilgums jūtami pietuvinās patiesā tropiskā gada lielumam[9]. Kaut arī precizitāte attiecībā uz Juliānisko gadu ir ļoti liela, tomēr kļūda, kā jau teikts, pastāv un ar laiku tā liks par sevi manīt, izraisot nobīdi par vienu diennakti katrus 3280 gadu laikā. Tas nozīmē, ka 3280 gadus pēc gregoriāņu reformas, pavasara saulgriežu punkts šajā kalendārā nobīdīsies par vienu diennakti attiecībā pret astronomisko ekvinokciju. Tas neatradīsies vairs 21., bet gan 20.martā. Attiecībā uz Mēnesi kļūda izrādās neizmērojamāki lielāka: katros 210 gados astronomiski – pashālie pilnmēneši aizsteigsies saulgriežiem priekšā par vienu diennakti. Par ko tas liecina, ja ne par to, ka nav iespējams sasniegt to, ko vēlējās pāvests Gregors XIII. Abstraktā precizitāte bija panākta par pārāk augstu cenu.

Pāreja uz jauno stilu tika tūdaļ piedāvāta vispasaules pareizticīgo patriarham Jeremijam II, taču 1583. gada Konstantinopoles koncīlā šie piedāvājumi tika kategoriski noliegti. Patriarhs ne bez pamata uzskatīja gregoriānisko kalendāra reformu par papālisma politikas ieroci cīņā pret pareizticīgajiem Austrumiem. Ilgu laiku protestantu baznīca turējās pie uzskata, ka “labāk izšķirties ar sauli, nekā saieties ar Romu”. Tomēr 18.gs.vidū gregoriāniskais kalendārs praktiski iekaroja visu Eiropu. Pie Juliāniskā kalendāra palika vienīgi Krievija, Grieķija un Tuvo Austrumu patriarhāti. 

Reformai par godu Vatikāns izdeva medaļu, uz kuras vienas puses bija attēlots pāvesta Gregora XIII profils ar riņķveida uzrakstu: “Gregorius XIII pont<ifex> opti <mus> maxiumus (Gregors XIII – labākais augstākais priesteris). Uz otras puses bija attēlota zodiakālā Auna zīme ar uzrakstu: Anno restitutio MD LXXXII (Izlabošanas gads 1582). Taču izlabojot to, kas pāvestam likās kā kanonu pārkāpums, viņš pats pārkāpa vienu no svarīgākajiem Lieldienu svinēšanas kanoniem. Tikai viena gadsimta laikā, no 1851. – 1950. g. katoļu Lieldienas 15 reizes ir iekritušas laikā pirms ebreju passā svētkiem.

Par Juliāniskā kalendārā stila, ko lieto Pareizticīgo Baznīca, patiesumu apliecinājumu kalpo kāda pārdabiska zīme. Katru gadu Lielajā Sestdienā, dienu pirms pareizticīgo Lieldienām, ko svin pēc vecā stila, Jeruzalemē uz Kunga kapa notiek brīnums, ko sauc par žēlastības uguns nonākšanu. Kaut arī mums trūkst vēsturiskas liecības par to, kad pirmo reizi šī parādība ir iesākusies, tomēr par žēlastības uguni rakstīja jau Gregors no Nissas (IV gs) un Damaskas Jānis (VIII gs.), krustneši (Pareizticīgo Baznīcas ienaidnieki) un svētceļnieki no citticībnieku puses un pat neticīgie daudzu gadsimtu gaitā. Privilēģija svētās uguns saņemšanai tiek dāvāta vienīgi pareizticīgo patriarham vai viņa pārstāvim. Jāpiezīmē, ka svētās uguns atklāsme uz Kunga kapa notiek stingrā un dedzīgā pilsoniskās valdības pārraudzībā. Visi uguns avoti dievnamā, policijai pārbaudot, tiek izdzēsti vēl Lielās Piektdienas vakarā. Kunga kapa telpa tiek rūpīgi pārmeklēta un pēc tam ieeja tajā tiek aizzīmogota. Pats Jeruzalemes patriarhs pie ieejas tiek izģērbts līdz apakšveļai un pie tam rūpīgi pārmeklēts. Tikai pēc tam tiek noņemts zīmogs no Kunga Kapa ieejas un patriarhs tiek ielaists tajā svētās uguns saņemšanai. Pēc kāda laika un pēc daudzām lūgšanām, patriarhs, saņēmis svēto uguni, aizdedz ar to sveces, un iznācis, nodod šo uguni cilvēkiem dievnamā, līdz tas atmirdz neskaitāmu uguņu jūrā. Šī žēlastības uguns pirmo 10 – 15 minūšu laikā neapdedzina un tikai pēc tam kļūst par parastai uguns stihijai līdzīgu.

Pirms vairākiem gadsimtiem armēņu baznīcas pārstāvjiem reiz izdevās apstrīdēt pareizticīgo privilēģiju svētās uguns saņemšanā. Kā rezultātā pēdējie netika ielaisti dievnamā un bija spiesti kopā ar patriarhu lūgties pagalmā. Tai brīdī, kad sagaidīja uguns nonākšanu, ārpusē, kur stāvēja pareizticīgie, ar stipru troksni sašķēlās kolonna un no tās izšāvās žēlastības uguns, ko tad bijībā saņēma ārā stāvošie. Tai pašā laikā armēņi palika tukšā: uguns pie viņiem nenonāca. Kopš tā laika neviens vairs nav uzdrošinājies apstrīdēt pareizticīgo tiesības svētās uguns saņemšanā. Kā gan to var izskaidrot savādāk, ja ne ar to, ka Pareizticīgā Baznīca ir saglabājusi Svēto Tradīciju   neizkropļotu, tai skaitā arī kalendāro tradīciju[10].