Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Pazemīgas sirds pārdomas

 

Ievads

 

Saruna ar starecu, kuru mēs, vadoties no viņa teiktā, nodēvējām par "Pazemīgās sirds pārdomām", notika piecas dienas pirms svētajiem Trijādības svētkiem. Ievadā esam izmantojuši vēstules rindas, kuras starecs rakstījis savam garīgajam dēlam.

 

"Mēs lūdzām starecu pastāstīt mums par savu dzīvi pagātnē, pirms viņš bija uzņēmies mūka kārtā kalpot Kungam Jēzum Kristum. Uz to viņš mums atbildēja: "Brāli, man nav manas pagātnes. Mūkam nepieder nekas. Dzīve pagātnē ja tā bijusi laba Dievs to zina; ja slikta Dievs ir piedevis man, aicinot uz izglābšanos. Nav man nekā "sava", izņemot savas niecības apzināšanos: viss ir mana Glābēja rokās. Nav man arī manas tagadnes: vai es izglābjos vai dzīvoju pēc Dieva prāta, vai rīkojos pēc Dieva patiesības nezinu, to zina tikai Dievs. Dzirdēju, ka jūs mani dēvējat par svētlaimīgu starecu. Brāli, svētīgs es esmu tikai lūgšanā, jo tad mana dvēsele ir vienota ar Visusvēto Dievu, bet citādi es esmu grēcīgs un vājš. Nav man arī manas nākotnes, jo viss pilnībā ir Dieva rokās: vai Viņš piedos manus grēkus, vai aicinās būt kopā ar Viņu, vai ierakstīs Mūžības Grāmatā, vai arī savu grēku dēļ būšu kā Dieva necienīgs notiesāts ar mūžīgām ciešanām to es nezinu un tāpēc arī baiļojos. Ja, pēc Rakstos teiktā, visa cilvēku taisnība ir kā netīras skrandas Dieva visaptverošās Patiesības un svētuma priekšā (Jes. 64: 6), tad ko lai saku es, grēcinieks? Vienīgais, kas man ir, tas ir mans Glābējs, mans Dievs, mans Prieks. Cita nekā manā dzīvē nav. Dievs, eņģeļi un dvēsele vienīgā realitāte mūžīgi mūžos. Āmen.""

Vatikāna bibliotēkā starp bizantiešu rakstiem ir atrodams fragments no kāda mūka Bazīlija sarunas ar starecu, kura vārds mums nav zināms; vai nu mūks Bazīlijs, pierakstot svētīgai piemiņai stareca vārdus, domāja, ka visiem ir zināms, par ko viņš runā, vai arī stareca vārds tika minēts piezīmēs, kuras nav saglabājušās. Pastāv uzskats, ka svētlaimīgais starecs, par kuru runā mūks Bazīlijs, ir bijis pazīstams ticības censonis kādā no klosteriem Konstantinopoles tuvumā un ir dzīvojis 15. gs. sākumā. Mūks Bazīlijs raksta sekojošo:

"Kā jau es teicu agrāk, starecs reti izgāja no savas celles un, tikai mīlestības vadīts, nāca pie skolēniem un pamācīja mūs ar garīgās saldmes un gudrības pilniem vārdiem. Pēc dažu gadu prombūtnes atgriezies Konstantinopolē, es uzzināju, ka svētlaimīgais starecs nejūtas vesels, un man radās stipra vēlēšanās redzēt viņu, pirms Kungs viņu aizsauks no šīs dzīves. Daži citi brāļi tāpat vēlējās kopā ar mani apciemot viņu. Pienākot viņa celles durvīm, mēs lūdzām starecu dāvāt mums savu svētību un pamācības. Starecs laipni piekrita un lika atnest ēdienu, un lūdza apsēsties un atpūsties pļaviņā pie viņa celles. Drīz viņš iznāca pie mums: viņš bija pilnīgi sirms, vidēja auguma, nedaudz salīcis, viņš labsirdīgi smaidīja un ieskatījās katrā no mums. Bieži viņa acīs atspoguļojās skumjas, jo viņam bija žēl šīs grēkos un nelaimēs iegrimušās pasaules, un, par to runājot, starecs nolieca galvu un raudāja. Mēs sasēdāmies puslokā un ieklausījāmies stareca vārdos. Viņš runāja par to, cik ļoti Dievs vēlas mūsu izglābšanos un ka Viņš ir darījis visu, lai tas tā notiktu, par to, cik liela ir Dieva žēlastība un palīdzība gan taisnajiem, gan grēciniekiem, par to, cik maz no mums tiek prasīts savas dvēseles glābšanai. Ticības mielasta galds ir uzklāts pilns līdz malām, tomēr cilvēki ignorē savas dvēseles izglābšanos un arī Kunga aicinājumu negrib dzirdēt, kaut arī vārdi "izglābšanās" un "izglābties" runā par draudošām briesmām un nelaimēm šos vārdus mēs taču lietojam sakot "izglābties no ugunsgrēka", "izglābties no bojāejas", "izglābties no ienaidnieka uzbrukuma" utt., tie it kā brīdina cilvēkus būt ļoti uzmanīgiem un mudina cilvēkus ticēt Glābējam un mīlēt Viņu. Bet cilvēki to neievēro, uzskatīdami, ka reāla ir tikai šī acīmredzamā pasaule, un nezina to, ka tikpat reāla ir arī garīgā pasaule. Materiālā pasaule, ar kuru saistās jēdzieni augstums, platums, dziļums un svars, atrodas laika varā, bet, tā kā laiks ir nāves kalps, tas novedīs materiālo pasauli līdz iznīcībai; bet garīgajā pasaulē nav šo ierobežojumu, un tā ir bezgalīgi bagāta, mūžīga un nesatricināma. Tāpēc garīgumā arī pastāv "rerum natura".

Svētlaimīgais starecs runāja arī par to, ka tuvojas šausmīgs laiks. Mūsu Kunga Jēzus Kristus ienaidnieki tur gūstā mūsu zemi, un varenā Baznīca pārstās būt Dieva nams. Lielas nelaimes piemeklēs grieķu zemi, un Dieva lielajā providencē tā pārstās eksistēt. Mirst atsevišķi cilvēki, mirst pilsētas, mirst arī veselas tautas, jo nekas nav mūžīgs zem saules, izņemot cilvēka dvēseli, kas radīta pēc mūžīgā Dieva tēla un līdzības. Negaidiet palīdzību no rietumu kristiešiem cerībā, ka viņi celsies aizstāvēt kopīgo kristiešu mantojumu. Negaidiet. Tāpēc ka rietumu kristieši nav kristieši. Viņi ir elku pielūdzēji. Mums, pareizticīgajiem, arī ir daudz pagāniskā. Brāli, netopi sarūgtināts par šiem maniem vārdiem, bet izmeklē savu dvēseli: paskaties, cik tajā elku: Merkurijs alkatības dievs, Afrodīte miesaskāres dieviete, Arejs dusmu dievs utt. Bet pašā vidū kāds Zevs tas esi tu pats ar savu patmīlību un izdabāšanu sev. Jā, brāli, mums ir daudz pagāniskā, tāpēc mēs, pareizticīgie, esam grēcīgi gan katrs atsevišķi, gan kā tauta. Tomēr mēs esam pagāni virspusēji, bet savas dvēseles dzīlēs mēs esam kristieši, jo caur mūsu pazemību mūsu sirdī ienācis Kristus. Tāpēc, neskatoties uz mūsu grēkiem, "Kungs ir uzlūkojis mūsu pazemību". Bet rietumu tautas virspusēji ir kristieši, bet dvēselē, sirdī elku pielūdzēji. Mēs, pareizticīgie, bēdājamies, ka mūsu dvēselē dzīvo elki, un pazemībā krītam Kristus priekšā, un pilnīgi gribam piederēt Viņam. Bet rietumos kristietība salīdzināma ar vieglu apzeltījuma kārtu uz vara, bet tālāk pilnīgs pagānisms, tāpēc ka cilvēki godā savus elkus un pieder tiem un, tā kā viņi ir lepni, viņu sirdī nav Kristus. Tāpēc negaidi palīdzību no rietumiem. Mēs, pareizticīgie, viņiem esam sveši.

Bet tas vēl nebūs pasaules gals. Pasaules gals nāks vēlāk, un tā nākšanas laiks ir Dieva rokās, līdz ar to arī cilvēku. Dievs sūtīs savu pasaules pļaujamo sirpi tad, kad cilvēka ļaunums pārsniegs visas robežas. Kamēr uz pasaules kopā ar ļaunajiem dzīvos arī taisnie, "kas nav aptraipījuši drēbes" (Atkl. 3: 4), un kamēr pastāvēs Kristus Baznīca, ļaunajiem spēkiem nebūs lemts sasniegt pilnību; bet, kad taisno vairs nebūs un kad naida okeāns applūdinās visu Visumu, tad arī nāks pasaules gals un pasaules pamati degdami izjuks un viss iznīks, lai pārtapu jaunā un pilnīgā pasaulē, kurā taisnība mājo (2. Pēt. 3: 9 12). Visas cilvēku nelaimes un pārbaudījumi nav salīdzināmi ar tiem, kādi būs gaidāmi, tuvojoties pasaules galam. Tad pienāks bēdas visam Visumam un cilvēks neieredzēs cilvēku, cilvēks bīsies no cilvēka, cilvēks neticēs cilvēkam, un šīs bēdas nomainīs vēl lielākas bēdas, bailes nomainīs vēl lielākas bailes, sāpes vēl lielākas sāpes. Bet cilvēki savā neprātā nemeklēs Dievu, kurš var viņus glābt, bet gan otrādi šīs bēdas novedīs cilvēku līdz pilnīgam garīgam izsīkumam: cilvēks kļūs ļauns, cietsirdīgs, tik pārņemts un nomākts par savu eksistenci, ka garīgajai dzīvei viņam nebūs ne gribas, ne vietas viņa sirdī. Arī garīgās dzīves skolotāju vairs nebūs, jo arī viņi sekos šim laikam, arī Dieva baznīcas būs vai nu tukšas, vai izpostītas, vai necienīgo arhibīskapu un garīdznieku apgānītas. Un vislielākā haosa un nelaimju brīdī pasaulē ienāks antikrists; viņš nāks kā labais pasaules saimnieks un samierinātājs, kurš it kā varot savest pasauli kārtībā, bet īstenībā viņš būs ienaidnieks visam, tirāns un ļaundaris, kāds pasaulē vēl nav bijis. Katrs cilvēks tiks uzskaitļots: ne tikai darbi, bet ari katrs vārds un pat domu gājiens būs nepārtraukti uzraudzīts un sodīts, tā ka cilvēks no bailēm pārstās domāt, lai tikai uz sejas neatspoguļotos kaut kas antikrista varai neatbilstošs. Visi darbi un katra zemes pēda, un graudu saujiņa būs antikrista varā. Dabas katastrofās pārmērīgu karstumu nomainīs pārmērīgs aukstums, sausumu plūdi, stipras vētras izpostīs visu; vulkānu izvirdumi, zemestrīces, augu, dzīvnieku un cilvēku slimības šausminās un dzīs izmisumā zemes iedzīvotājus. Iestāsies šausminošs bads un nabadzība. Un tikai tiem, kuri pieņems Zvēra, t.i., sātana zīmi, būs ļauts līdz noteiktam laikam eksistēt, kaut arī verdziskos un cilvēka cieņu pazemojošos apstākļos, uz nabadzības robežas. Tiks darīts viss, lai Kristus vārdu pilnīgi izlaupītu no cilvēku sirdīm. Patiesi, iestāsies elles valstība uz zemes. Dieva cilvēku paliks ļoti maz. Šausmīgas nelaimes pārņems ne tikai zemi, bet visu Visumu. Tāpēc ka gan zemei, gan visam Visumam, kurš no radīšanas ir saistīts ar zemi, pienāks agonijas laiks, jo gan zemei, gan Visumam ir paredzēts nomirt, lai pēc tam tērptos neiznīcībā, pēc apustuļa teiktā: "Tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā" (1. Kor. 15: 53). Tu esi dzirdējis mūsu Glābēja vārdus: "Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām saule aptumšosies, mēness nedos sava spīduma, zvaigznes kritis no debesim un debess stiprumi kustēsies" (Mt 24: 29). Un pravietis saka: "Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms pienāks Tā Kunga bargā diena" (Joela 2). Un cits pravietis saka: "Debesu zvaigznes un viņu lielie spīdekļu sakopojumi nespīd vairs, saule uzlecot aptumšojas, un mēness nedod savu gaismu" (Jes. 13: 10); un vēl: "Lāsts grauž un māc zemi, un tās iedzīvotājiem jācieš par saviem grēkiem; tādēļ iznīkst zemes iedzīvotāji, tik maz to ir atlicis. Pazudis prieks, līksmība aizgājusi no zemes projām. Debesu logu atvari augšā vērsies vaļā, un zemes pamati trīcēs. Zeme grīļosies un sabirs pīšļos. Arī viss debesu pulks iznīks, un debesis saritināsies kā grāmatas ritulis un nokritīs kā sakaltušas vīģes koka lapas" (Jes. 24: 6, 11, 18, 19; 34: 4). Un, atklāsmes grāmatā lasām: "Un es redzēju, kad Viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemestrīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis. Debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi. Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām" (Atkl. 6: 12 14). Kāds sens rakstnieks teicis: "Pienāks tāds laiks, kurā neviens nevēlētos dzīvot; no nakts uz nakti pastiprināsies nemiers; no dienas uz dienu trīcēšana." Pirms pasaules gala cilvēki redzēs Visuma agoniju, jo Visumam jāsabrūk, lai Dievs radītu visu jaunu un nemirstīgu. Šī pasaule būs grēka un ļaunuma dēļ novecojusi; jaunajā pasaulē valdīs Dieva patiesība, tāpēc tā būs mūžīga un jauka. Lielais apustulis saka: "Es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi. Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: Redzi, visu Es daru jaunu" (Atkl. 21: 1, 5). Bet, kamēr tas nav iestājies, nelaimes būs pārmērīgi lielas un Kristus Baznīca būs neierobežoti vajāta, lai pilnīgi viņu pazudinātu no zemes vaiga, jo, kamēr pastāv Dievišķās Liturģijas svētīgā priesterība, sātana vara nevar piepildīties uz zemes. Katra Dievišķā Liturģija tā ir Dieva klātbūtne uz zemes un Kristus uzvaras apliecinājums pār sātanu un nāvi. Baznīcas vajāšana būs gan atklāta, gan apslēpta, gan slepena, gan acīmredzama, gan atsevišķa, gan vispārēja visur un dažādos veidos. Būs zināms mocekļu skaits; cik tas liels tas zināms tikai Dievam. Bet būs arī daudz atkritēju, kas pieņems Zvēra zīmi. Šos atkritējus, šos vājos un nederīgos jau sen gatavoja ļaunie spēki: jau daudzu gadsimtu gaitā šie ļaunie spēki grāva Baznīcas pamatus. Bet zini, ka "elles vārtiem nebūs uzvarēt Baznīcu" (Mt 16: 18), caur kuru Kristus apsolīja būt pie jums ik dienas līdz pasaules galam" (Mt 28: 20). Šī Baznīca tiks vajāta nežēlīgi, tā slēpsies alās, aizās un tuksnešos, un pār tās kalpiem būs Dieva svētība, un Dievs neļaus lielajam ienaidniekam iznicināt to. Brāļi, iegaumējiet pasaules galu vēstījošās zīmes, kuras mums atklājis mūsu Kungs Jēzus Kristus un Viņa pravieši un apustuļi, un nezaudējiet savu paļāvību uz Dievu!"