====Kyrie eleison====

Pēc daudziem gadiem Ivans Beļajevs, pārlasot un komentējot brāļa dienasgrāmatu, atzīmēja: "Brāļa un batjuškas attiecības bija īsts seno starecu un skolnieku paraugs. Tā arī senatnē izauga garīgie milži no īstiem skolniekiem un turklāt salīdzinoši īsā laikā."

Brāļi, dzīvojot skitā, redzējās maz, jo Nikolajs gandrīz pastāvīgi atradās pie tēva Barsanufija, izpildot rakstveža pienākumus, piedalījās viņa celles lūgšanās, bieži tur nakšņoja.

Raksturīga ir Nikolaja piezīme 1910. gada 10. janvārī: "Visas šīs dienas man gandrīz nebija nevienas brīvas minūtes. Bija jāsastāda steidzīgas gada atskaites. Atceros vēl nesen batjuška aizrādīja man, ka vajag visā būt akurātam un uzmanīgam. Uzmanība, precizitāte un akurātība lietās un savos pienākumos "pat veicinās jūsu dvēseles iekšējo savāktību, kad jūs pieradīsiet pie uzmanības".

Pēc tam batjuška atkal teica man, lai nodarbojos ar izrunu "sevis paša un klostera labad". Batjuška teica, ka grūti mani saprast, jo visi vārdi saplūst nenoteiktās skaņās.

"Kamēr jūs jauns, varat izlabot to. Tamdēļ jums vajag skaļi, lēnām lasīt svēto dzīves cellē kaut vai pusstundu, cenšoties izrunāt visus burtus skaidri, pareizi. Protams, šādi lasot, nāksies pievērst uzmanību nevis lasāmā jēgai, bet lasīšanas mehānismam."

Reiz tēvs Barsanufijs Nikolajam teica: "Jā, lūk, tagad man kļūst skaidrs, cik vienoti agrāk dzīvoja starecs ar skolnieku. Kā starecs runāja ar skolnieku; lūk, arī es tikai parunāšu ar jums..."

1910. gada sākumā Ivans Beļajevs, kura nemierīgā dvēsele nekādi nespēja nomierināties, sadomāja braukt uz Atonu. 17. janvārī Nikolajs rakstīja: "Ivanuška atkal grib aiziet. Batjuška man šodien teica: "Raudāsim un lūgsimies par viņu..." Un man kļuva baisi par viņu. Pēc maltītes, kad batjuška atgūlās atpūsties, viņš teica man: "Jūs jau nu gan neejiet, kopā dzīvosim. Man jau pavisam maz atlicis dzīvot.""

Nikolaja mēģinājumi atrunāt Ivanu no aizbraukšanas neizdevās. 27. janvārī viņš aizbrauca. Komentējot brāļa satraucošo jautājumu dienasgrāmatā: "Ko teiks bīskaps Trifons?" Ivans raksta: "Velti brālis uztraucās! Iebraucot Maskavā, pie Valdnieka es ierados nekavējoties un no viņa puses saņēmu sirsnīgu līdzjūtību. Mani tad ļoti pārsteidza, ka viņš no pusvārda saprata manu stāvokli, it kā pats pārdzīvotu tieši to pašu! Valdnieks neiebilda pret manu vēlmi braukt uz Atonu un deva man savu svētību."

Ivana Beļajeva ceļojums negaidīti viņam pašam izrādījās smags un pilns sarūgtinājumu. Atonā viņš saslima ("Izvārgu es briesmīgi," rakstīja viņš, "un pazaudēju pusi no saviem matiem, kuri izlidoja no manas ādas veseliem kušķiem"), bet galvenais "ne mūku ārējais izskats, ne kalpošanas, ne dziedāšana, ne ēdiens, ne paražas nekas man nepatika. Noskaņojums bija dziļi nomācošs..." Viņš aizsūtīja brālim Nikolajam vēstuli, ko brālis saņēma 12. martā. "Saņēmu Ivanuškas vēstuli no Atona, pierakstīju to dienasgrāmatā, un mana sirds sāka sisties, un sajutu es pret viņu žēlumu." Pirms aizbraukšanas uz Atonu Ivans paziņoja Nikolajam, ka Optinā vairs neatgriezīsies, varbūt pat ar viņu, Nikolaju, nekad vairs neredzēsies. "Gribētos man aizbraukt uz Jeruzalemi," beigās rakstīja Ivans, "bet man nebija spēka. Tā beidzās mana bēgšana uz Atonu. Ieradies Maskavā, es visu, kas bija, izstāstīju bīskapam Trifonam, un viņš ieteica atgriezties skitā." 1910. gada 20. aprīlī viņš atbrauca uz Optinu un no jauna dabūja skitā celli.

Nevarētu teikt, ka Nikolajam viņa garīgajā dzīvē viss gāja gludi, kaut gan pamatā tas tā arī bija. Gadījās tādi nodomi kā, piemēram, starecam atklātais 14. februārī: "Dažreiz uzmācās domas, īpaši izpildot nolikumu, ka mūka dzīve vienmuļa, diena iet pēc dienas, galvenais priekšā nav ko gaidīt, tās pašas kalpošanas, tās pašas maltītes." Tēvs Barsanufijs nemaz nebrīnījās par šādu nodomu, kas nav retums mūkiem iesācējiem. Viņa atbilde bija plaša un izteikta vispārliecinošākajā tonī:

Tas ir viens no indīgākajiem nodomiem. Mūkam visu laiku jāatrodas it kā radību mokās, kamēr nesasniegs izaugsmes pilnības mēru. Bet, kamēr mūsos vēl dzīvs ir vecais cilvēks, viņš liek sevi manīt ar visādām kaislībām, skumjām, grūtsirdību... un, kas šobrīd tādam cilvēkam par smagu, galarezultātā nesīs lielu mierinājumu, piemēram, iešana uz dievkalpojumiem un agro liturģiu, tad viņam būs pielīdzināms psalmotāja vārds: es priecājos, kad man teica: "Iesim tā Kunga namā!" (Ps.122, 1). Tad viņā viss būs piepildīts ar gaismu un prieku par Kungu. Kad sieva dzemdē, runā, ka viņa cieš šausmīgas mokas, bet, kad piedzemdē, tad no prieka vairs neatceras mokas, jo pasaulē piedzimis cilvēks. Šis dzemdēšanas moku likums ir vērojams arī garīgajā dzīvē. Un, kā sieva nezina, kā viņas klēpī veidojas auglis, kā notiek augļa nešana un izaugšana, tā arī garīgajā dzīvē cilvēks neievēro savu garīgo augšanu... Jūs labi darījāt, ka pateicāt man savu nodomu, tas daudzus ir noknābis un tā arī ir aizgājuši no klostera...

Lūk, batjuška, teica Nikolajs, es arī gribēju dzirdēt no jūsu mutes, ka man nevajag iet prom no šī klostera, no skita, bet visu paciest.

Kungs svētīs tevi, mans bērns, neiet prom no skita, visu paciest... Ar prieku svētīju: jā, nomiršu, bet neaiziešu. Cita lieta, ja aizsūtīs uz klosteri... Jā, tas ir svarīgi, ka jūs pateicāt par šo nodomu; šodien 1910. gads kopš Kristus Piedzimšanas, februāris, 14. diena...

Sakiet: Kungs palīdzēs iet man šo ceļu... Nedomāju, ka sasniegšu augšējos pilnības pakāpienus, bet, iespējams, te izglābšos.

Bet dažas dienas pirms tam Nikolajs pierakstīja batjuškas vārdus: "Varbūt Dievs dos dzīvošu atpūtā, nodarbošos ar Jēzus lūgšanu. Atnāks pie manis brālis Nikolajs un teiks: "Kāda svētlaime ir mūku dzīve, tikai ļoti daudz ciešanu.""

Bet tā nav vienkārši fantāzija starecs saredzēja sava skolnieka tālāko dvēseles stāvokli. Par daudzām ciešanām ne velti runāja. Un dažreiz neuzspiesti deva mājienu, ka Nikolajs ilgi nedzīvos...

4. martā Lielajā gavēnī tēvs Barsanufijs Nikolajam teica: "Ne vienmēr jums būs mierīgi un labi kā tagad. Nāksies ciest un ļoti ciest. Es jums saku ne tamdēļ, lai jūs skumtu, nē, bet tamdēļ, lai jūs zinātu, ka pienāks tādi laiki, bet spēks jāuzkrāj tagad. Tad jūs teiksiet: "Jā, to visu teica batjuška pirms divdesmit vai pat vairāk gadiem"" (pēc 21 arpus gada beidzās Optinas stareca Nikona dzīve Piņežas izsūtījumā).

Tēvs Barsanufijs Nikolajam bieži atgādināja, lai viņš jebkurā brīvā brīdī lasītu: "Pienāks laiks, kad jums vairs nebūs šīs iespējas... Bagātiniet savu prātu ar atziņām un noejiet pazemības dziļumā, uzskatot sevi sliktāku par visiem..." Un atkal par to pašu: "Lasiet grāmatas tagad svētku laikā, kamēr ir iespēja. Vēlāk atnāks laiks, kad nedrīkstēsiet lasīt grāmatas, atcerieties manus vārdus... Jā, pēc pieciem sešiem gadiem... tad jums vajadzēs lasīt dzīves grāmatu." "Nesaprotami un noslēpumaini man likās šie vārdi," rakstīja Nikolajs, "bet izjautāt tālāk batjušku es neuzdrošinājos." Piepildījās batjuškas pareģojums.

Drīz Optinas tuksnesī sākās daži notikumi lielo juku vēstneši, visu to brālība saprata kā velna ļaunprātības, kā pasaules gara iejaukšanos mūku dzīvē. Lūk, ieraksts "Skita hronikā" 1910. gada 28. martā:

"Šajā datumā pēc liturģijas, ko veica skita priekšnieks ar hieromūku tēvu Adrianu, tika nokalpots dvēseles aizlūgums ar hieromūkiem tēvu Adrianu, tēvu Irakliju un Kukšu par mirušajiem Optinas stareciem: arhimandrītu Mozu, Īzaku un Dosifeju, hieromūkiem Ļevu, Makāriju, Ambroziju, Ilarionu un Anatoliju. Iemesls tam pēc skita priekšnieka paziņojuma bija šāds: līdz šim laikam aizlūgumos par mirušajiem Optinas stareciem mierīgo Optinas tuksneša brālības dzīvi netraucēja nekādas jukas. Pašreizējais patiesi "ļaunais" laiks, kad mūsu pestīšanas ienaidnieks pastiprināti sēj sajukumu pareizticīgajā Krievijā, ienesis sajukumu arī mūsu klosterī. Četri no mūsu vecākajiem Optinas brāļiem hieromūki Mozus, Izekils, hierodiakons Georgijs un mūks Mihejs atļāvās iesniegt sūdzību Kalugas eminencei par klostera vadītāju arhimandrītu Ksenofontu, apvainojot viņu Valdnieka priekšā par zaudējumu sagādāšanu klosterim, vadot nesaimnieciski klostera saimniecību. Šī sāpīgā pieminēto brāļu uzstāšanās pret savu abbu, iztraucējot mierīgo klostera dzīvi, pamudināja meklēt aizmigušo Optinas starecu lūgšanas brālības nomierināšanai. Arī klosterī pēc agrās liturģijas klostera priekšnieks ar visiem hieromūkiem nokalpoja aizlūgumu par mierā dusošiem stareciem un pēc vēlās liturģijas tika nokalpots aizlūgums par klostera brālības mieru."

Šis gadījums sūdzība bija kā rāmajā ūdenī iesviests akmens no tā izplatījās arvien lielāki un lielāki apļi...

Pasaule Nilusu vajāja ar nomelnošanu, tāpēc viņš nevēlējās dzīvot galvaspilsētās un ceļoja, gadiem ilgi piestājot klusos klosteros. Lūk, viņš trešo gadu dzīvo Optinā, izsūdz grēkus tēvam Barsanufijam, raksta grāmatas, izdod tās Trijādības Sergija lavrā, kur pret viņu no visas sirds labvēlīgi izturas bīskaps Nikons.

Reiz 1910. gada martā Sergejs Aleksandrovičs atnāca pie tēva Barsanufija, viņam uz galda bija pirmais "Trijādības Vārda" numurs, ko rediģējis pats bīskaps Nikons. Paņēmis grāmatiņu, tēvs Barsanufijs teica:

Pēc tam pēkšņi, it kā bez jebkāda sakara ar minēto, ieturēja pauzi un teica:

Tomēr pilnu atbildi Niluss nedabūja te atskrēja Nikolajs Beļajevs saukt starecu pie viena mirstošā, kuram palika pavisam slikti. Batjuška paņēma epitrahili un ātri aizgāja.

"Ne vienu reizi vien no pagājušā gada sākuma starecs ar mani uzsāka runas par "cilvēku mēlnesību" un katru reizi mūsu saruna par šo sāpīgo tēmu, iesākoties no pusvārda, tikpat negaidītā veidā pārtrūka," raksta Niluss. "Zinu, ka tur, kaut kur izplatījumā, kaut kas kaut ko perina pret mūsu Optinas noslēgtību, bet, kas un kāpēc, tā arī man nesanāk izzināt no sava stareca."

Starecs labi zināja, kas un kāpēc to vēlas, jo viņš saņēma zākājošas vēstules, par ko negribēja teikt Nilusam.

1910. gada 16. aprīlī Nikolajs Beļajevs bija iesvētīts rjasoforā, uzvilka rizu un klobuku un kļuva par tēvu Nikolaju. Apgriešana notika klosterī, Sirdsskaidrās Ēģiptes Marijas baznīcā, to veica arhimandrīts Ksenofonts. Pēc tam divi skita jaunie rjasoforā iesvētītie mūki Nikolajs un Ilarions aizgāja pie starecu kapiem, palūdza svētību un devās uz skitu pie tēva Barsanufija. Iegāja pie viņa un nostājās uz ceļiem.

Pēc paklanīšanās viņš teica tiem vārdus, kas iekrita viņam sirdī. "Iepriekš es jums sacīju," teica viņš, "un tagad atkal atkārtoju: pazemība ir viss. Ir pazemība ir viss, nav pazemības nav nekā. Jūs saņēmāt rjasoforu. Tas nav kaut kāds paaugstinājums kā, piemēram, pasaulē, kad dod virsnieka pakāpi un tamlīdzīgi. Tur saņēmušais uzskata par pienākumu lepoties ar savu paaugstinājumu. Bet pie mums tā nav. Uz mūku karoga uzrakstīti vārdi: kurš grib būt liels, lai ir visiem kalps. Kļūstiet pazemīgi un vēlreiz pazemīgi... Tagad jūs vairāk mierinās Dieva svētība, taču arī ienaidnieks vēl vairāk niknosies..."

Nu, lūk, tas nozīmē, pēc Apustuļa vārdiem, turēt mieru un svētumu ar visiem. Bez šiem tikumiem miera un mīlestības nevar attīrīties no kaislībām, tas ir, kļūt šķīstiem. Bet Hionija nozīmē sniegotā. Lūk, jums vajag attīrīt savu dvēseli, lai tā būtu sniegbalta, kā teikts psalmā: mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu. Un tālāk teikts: liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu tā ir svētlaimes nobaudīšana attiecīgi pēc iegūtā šķīstuma mēra un pēc tam jau lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis.

Batjuška svētīja tēvu Nikolaju izlasīt sirdsskaidrā Ēģiptes Makārija četrdesmito sarunu: "Par to, ka visi tikumi un visas sliktās lietas savā starpā saistītas un ir līdzīgas posmiem ķēdē, atkarīgas cita no citas." Tur ir tādi vārdi:

"Visi tikumi savā starpā saistīti kā posmi garīgajā ķēdē, cits no cita atkarīgi: lūgšana no mīlestības, mīlestība no prieka, prieks no lēnprātības, lēnprātība no pazemības, pazemība no kalpošanas, kalpošana no cerības, cerība no ticības, ticība no paklausības, paklausība no vienkāršības... Galvenais ikkatrā labā centienā un augstāk par panākumiem ir uzcītīga atrašanās lūgšanā. Ar to ik dienas mēs varam iegūt arī citus tikumus."

Jūs Kungs atveda šurp. It kā jūs būtu priekš Optinas, bet Optina priekš jums...

Tēvs Nikolajs ierakstīja: "4. maijā Ivanuška atnāca pie manis, nolasīja man savu dzejoli "Jūra" un pajautāja: kāds dzejolis man vislabāk patīkot? Es neatceros visus viņa dzejoļus un tāpēc teicu: "Lūk, šis tā nekas..." Ivanuškam visi dzejoļi lielākoties bija raudulīgāki par šo. Ivanuška arī padomāja, ka tas man no visiem vairāk patīk tieši tāpēc, ka tajā attēlota cīņa un dabas skaistums. Viņš, aizejot no manis uz savu celli, uzrakstīja citu dzejoli, kuru arī veltīja man, izdarot ierakstu. Tos viņš man iedeva 6. maijā, bet 7. maijā es tos parādīju batjuškam. Batjuška man tos nolasīja. Bet vispār batjuška aizliedza Ivanuškam pagaidām rakstīt dzejoļus, pēc kādiem apsvērumiem nezinu."

Ivans savā komentārā raksta, ka tēvs Barsanufijs aizliedza viņam rakstīt dzeju pēc tam, kad viņš izlasīja dzejoli "Uz Bābeles upēm". Šajā dzejolī daudz ciešanu, to skaitā arī par to, ka mani kliedzieni sveši batjuškam Barsanufijam un tēvam Nikolajam. Bet man bija ļoti slikti, un jau 14. maijā batjuška pats nāca pie domas, ka man labāk dzīvot Maskavā, nevis uzstājot uz savu, bet paklausības dēļ... Es aizbraucu mierīgā noskaņojumā, bet lielās ciešanās."

"Piektdien, 14. maijā, " ierakstīja tēvs Nikolajs, "Ivanuška uzrakstīja batjuškam vēstuli, kuru nodevu batjuškam. Batjuška nosauca šo vēstuli par "briesmīgu" un nolēma, ka Ivanuškam labāk dzīvot Maskavā (protams, klosterī). Un, lūk, svētdien nokalpojām aizlūgumu pirms došanās ceļā un dvēseles aizlūgumu par stareciem, bet pirmdien, 17. datumā, Ivanuška aizbrauca. Man no sirds viņa žēl. Es brālīgi svētīju viņu ar sv. lielmocekļa un dziedinātāja Panteleimona ikonu. Pirms aizbraukšanas kopā pasēdējām manā cellē. Pēc tam piecēlāmies, palūdzāmies, atvadījāmies un viņš devās ceļā. Es biju ļoti apmierināts, ka viņš aizbrauca ar mierīgu gara noskaņojumu. Arī no batjuškas viņš labi atvadījās. Lai Kungs viņam palīdz!"

Ivans Beļajevs dzīvoja Maskavā, pastāvīgi apmeklējot bīskapu Trifonu Dievaparādīšanās klosterī.

1910. gada vasarā viņš sastādīja pilnu dievkalpojumu ar akafistu Lampsakijas svētniekam Parfēnijam, kura ikonu atveda no Atona. "Es atdevu manuskriptu valdniekam Trifonam," Ivans atcerējās, "bet viņš personīgi bez maniem iesniegumiem aizsūtīja to uz Sinodi... Sv. Sinode uzdeva manuskriptu izskatīt arhibīskapam Antonijam (Hrapovickim). Pēc viņa ziņojuma Sv. Sinodei tas tika nosūtīts noformēšanai uz Maskavas garīgās cenzūras komiteju. Akafists tika nodrukāts 1912. gadā."

1910. gada novembrī Ivans Beļajevs atkal atgriezās skitā, tika labi uzņemts no tēva Barsanufija puses, iemitināts cellē un dabūja savu agrāko ķestera paklausību.

Cik daudz kārdinājumu, rūpju, grūtību visiem, neizslēdzot pašu starecu... Bet viņš, starecs, tik un tā teiks: "Dzīve ir svētlaime!"

Ar tādiem vārdiem nereti viņš darīja domīgus savus Garīgās akadēmijas studentus. Pēc viņa paskaidrojumiem viņi saprata, ka te ir liela patiesība. Cik reižu to dzirdēja tēvs Nikolajs... Lūk, sarunā ar garīgiem bērniem 1910. gada 30. maijā tēvs Barsanufijs saka:

Dzīve ir svētlaime. Šie vārdi varētu likties dīvaini. Kā var nosaukt dzīvi par svētlaimi, ja uz katra soļa jāsastopas ar neveiksmēm, vilšanām, sarūgtinājumiem? Cik bēdu cilvēki cieš! Daži saka, dzīve ir darbs un bieži nepateicīgs darbs kāda tur svētlaime? Un tomēr atkārtoju dzīve ir svētlaime... Par svētlaimi mums dzīve kļūs tad, kad mēs iemācīsimies izpildīt Kristus baušļus un mīlēt Kristu. Tad mums būs priecīgi dzīvot, priecīgi ciest uznākošās ciešanas, bet priekšā mums spīdēs ar neizsakāmu gaismu Taisnības Saule Kungs... Visi Evaņģēlija baušļi sākas ar vārdiem: svētīgi... svētīgi lēnprātīgie, svētīgi žēlsirdīgie, svētīgi miera nesēji... No šejienes izriet tā patiesība, ka baušļu pildīšana nes cilvēkiem augstāko laimi.

Pēc visa tā vienmēr sekoja turpinājums tēvs Barsanufijs atgādināja dižā Optinas stareca Ambrozija teikto:

Patiešām, paskaidroja tēvs Barsanufijs, tas garīgais prieks, ko dod klosteris, ir tik liels, ka vienas minūtes laikā var aizmirst visas sadzīviskās ciešanas: gan pasaulīgie, gan mūki. Spēcīgi strādā velns, gribot novērst cilvēkus no kalpošanas Dievam (bet pasaulē tas sasniedz to viegli). Klosterī viņam grūtāk cīnīties, no tā tad naida gars tā neieredz klosterus un visādi cenšas nomelnot nepieredzējušu cilvēku acīs... Starp citu, negrēkošu, sakot, ka augstāko svētlaimi var sasniegt tikai mūki. Pasaulē izglābties var, bet pilnībā tapt baltiem, nomazgāties no vecā cilvēka, pacelties līdz eņģeļu augstumiem, līdz augstākiem garīgiem panākumiem pasaulē nav iespējams.

Par tādu pasaulīgu cilvēku piemēru tēvs Barsanufijs izceļ "māksliniekus", t.i., vispār radošo inteliģenci (rakstniekus, mūziķus, gleznotājus). Viņos bieži ir dvēseliskais spēks, kas savukārt nav vērsts uz Dievu. Taču arī šāda tieksme viņos dažreiz uzliesmo, bet pēc tam nodziest. "Vairākumu mūsu labāko mākslinieku un rakstnieku," saka tēvs Barsanufijs, "var salīdzināt ar cilvēkiem, kuri atnākuši uz baznīcu, kad dievkalpojums jau sācies un baznīca ir pilna ar cilvēkiem. Tādi cilvēki nostājas pie ieejas, grūti ieiet un viņi pat tam nepieliek pūles. Kaut kas atskan no dievkalpojuma līdz šejienei: "Ķerubu dziesma", "Tev dziedam"... Tā pastāvēja, pastāvēja un aizgāja, nepabijuši pašā baznīcā. Tā arī mākslinieki un dzejnieki pie Debesu valstības vārtiem pastāvēja, tomēr neiegāja pa tiem, bet tajā pašā laikā viņiem tika dots tik daudz līdzekļu, lai ieietu. Viņu dvēseles kā dinamīts, uzliesmoja no mazākās dzirksteles, bet diemžēl viņi to dzirksteli neuzpūta un tā nodzisa.

Dzejnieka domas, izteiktas viņa darbos, ir viņa grēksūdze. Kaut gan pats rakstnieks bieži to neapzinās.

Dzejolī nabags, par kuru runā Ļermontovs, ir viņš pats. Bet "kaut kas" sātans, kurš ieliek akmeni maizes vietā, kas samaina pašu ticību... Arī tagad viņš to dara.

Sātana iespaidā tiek veidota "jauna kristietība". Tā iespaidā Tolstojs sacerēja savu evaņģēliju, savu kristietību."

Tas tika teikts lasītājiem, pasaulīgiem cilvēkiem starecs sarunās ar viņiem vienmēr ņēma piemērus no literatūras, bieži nedaudzās frāzēs atklāja parādības jēgu, novilka robežu, vienmēr tuvināja "lasītāja" pasaulīgo domu ar garīgo, nemanot pārvelkot klausītāju pie tīri garīgiem jautājumiem. Tā, negaidīti pagriežot Ļermontova mīlestības sižetu, viņš atklāja tekstā jaunu aspektu, daudz dziļāku, nekā tas bija pēc autora ieceres.

Tēva Barsanufija spriedumi ir trāpīgi. Lūk, agrāk viņš daudz runāja par Gogoļa garīgo ceļu, likās, ka Gogolis arī ir mūsu literatūras klasikā pats garīgākais rakstnieks. Tikko citētajā sarunā starecs saka: "No mūsu krievu rakstniekiem gandrīz vairāk par visiem Dievu meklēja Puškins, bet, vai viņu atrada, nezinu." Puškina atklātība viņā neradīja šaubas, vienkārši dzejnieks agri gāja bojā. Bet Gogolim Puškins ir kā priekštecis arī garīgajā plānā.

Izvilkumos sarakstē ar draugiem Gogolis par Puškinu saka: "Pēdējā laikā viņš sasmēlās daudz no krievu dzīves un runāja par visu tik precīzi un gudri... bet vēl brīnišķīgāks bija tas, kas veidojās viņa dvēseles iekšienē." Citējot Puškinu, Gogolis norāda uz to, ka Puškins redz visu garīgi. Lūk, viņš apraksta Kazbeka kalnu un kas viņam ienāk prātā, vērojot šo virsotni? Lūk, kas: "Tur aiz mākoņu celles, kaimiņos pie Dieva noslēpties man!"

Tēvs Barsanufijs māca garīgi tulkot ne tikai literatūras darbus, bet arī savu dzīvi katru cilvēku, visas tās parādības līdz pašiem sīkumiem.

"Visa mūsu dzīve ir liels Dieva noslēpums", saka viņš. "Visiem dzīves apstākļiem, lai cik tie niecīgi liktos, ir liela nozīme. Tagadējās dzīves jēgu mēs pilnībā sapratīsim nākamajā dzīvē. Cik gan uzmanīgi pret to jāizturas, bet mēs pārlapojam savu dzīvi kā grāmatu lapu aiz lapas, neatskāršot to, kas tur rakstīts. Nav nejaušību dzīvē, viss notiek pēc Radītāja gribas. Lai Kungs dara mūs cienīgus šajā dzīvē iegūt tiesības uz ieiešanu mūžīgajā dzīvē."

Starecs teica tēvam Nikolajam, kad viņi skitā vasaras vakarā mazliet pastaigājās:

Kaut dotu Kungs man vēl padzīvot līdz jūsu mantijai, lai jūs nostiprinātos garā. Ir mantija materiālā un garīgā... Nepieciešams stiprināties garā.

Sevis aizliegšanā. Sevis aizliegšanā Kunga Jēzus Kristus dēļ. Visa aizliegšanā, lai kas arī tas būtu. Visu uzskatot par neko Kunga dēļ. Tā ir ļoti sarežģīta garīgās dzīves psihe...

1910. gads liekas, pēdējais vairāk vai mazāk mierīgais gads tēva Barsanufija dzīvē. Un bija laba vasara (pēdējās divas vai trīs bija lietainas). 1919. gadā Serbijā izdotajās atmiņās par Optinu priesteris Vasilijs Šustins sīki apraksta tieši šo vasaru; viņš un vēl divi Pēterburgas studenti tad atbrauca uz skitu, lai tiktos ar stareciem. Tēvs Vasilijs neskopojas detaļās, jo tieši tās arī veido redzamo klostera pusi:

"Uz klostera skitu stiepās līkumots celiņš pa biezu silu. Pa ceļam mēs satikām mūkus novicus un visi viņi, nolaižot acis, klanījās līdz jostasvietai. Šis klusums, šī bezvārdu paklanīšanās kaut kā noslēpumaini iedarbojās uz dvēseli, sagatavojot to kaut kam lielākam. Lūk, parādījās arī skits, iežogots ar koka sienu. Tieši pretī bija lieli dziļi vārti, virs kuriem augšup tiecās zvanu tornis. Vārtu dziļumā abās pusēs bija uzzīmēti sv. Jāņa Kristītāja un Ēģiptes tuksnesī dzīvojošo svēto attēli. Pie ārējās sienas abās vārtu pusēs atradās lievenīši, caur kuriem pie stareciem gāja sievietes...

Caur vārtu mazajām durtiņām mēs iegājām skitā un bijām sajūsmināti no gaisa smaržas tā nāca no rožu krūmiem un puķu dārziņiem. Visur bija nevainojama tīrība. Tūlīt pat no celles iznāca vārtu sargs un pajautāja, ko mēs vēlamies satikt. Uzzinājis, ka mēs esam atnākuši pie stareca Jāzepa, viņš parādīja mājiņu pa labi. Durvis bija aizslēgtas, mēs pieklauvējām. Pie mums iznāca piekalpotājs un teica, ka batjuška ļoti vārgs un diez vai pieņemšot, bet tomēr aizgāja un pieteica, ka atbraukuši trīs studenti no Pēterburgas. Starecs Jāzeps atļāva mūs ielaist pieņemšanas telpā. Pēc neilga laika mēs ieraudzījām maza auguma sirmu, vārgu starecu. Viņš iznesa trīs Trijādības Sergija lavras izdotās lapiņas un lūdza piedošanu, ka viņš ir vārgs un nevar ar mums aprunāties. Viņš mūs katru svētīja un iedeva pa lapiņai. Mēs izgājām ārā, apsēdāmies uz soliņa starp puķu stādījumiem un sākām lasīt lapiņas... Sēžot dārzā, mēs neredzējām nevienu mūku. Izrādās, ka pēc nolikuma skita mūki nedrīkst bez stareca atļaujas cits citu apmeklēt. Katram mūkam un novicam bija atsevišķa celle, turklāt katrā mājiņā bija divas celles. Mājiņas bija maziņas, baltas, ar zaļu jumtu, izvietotas starp augļu kokiem. Tepat bija arī kapsēta.

Pasēdējuši uz soliņa, studenti devās atpakaļ un satika vienu mūku, ar kuru iesāka sarunu. "Patīkami redzēt," teica viņš, "tādus jaunus cilvēkus, studentus, kas tiecas pēc vienotās Dieva patiesības, un tāpēc gribas ar jums iepazīties. Mūs bieži šeit apmeklē studenti tolstojieši. Daudzi no viņiem iesīkstējuši, ietiepīgi, ar lielu pašapziņu, tā arī paliek nepieejami Dieva svētībai, bet vienkārši ļaudis, pateicoties dižā stareca Barsanufija lūgšanām un pārrunām, veidojas par īsteniem Pareizticīgās Baznīcas dēliem. Jūs nesastapāt šo starecu?" Mēs atbildējām, ka neko par viņu nezinām, bet bijām pie stareca Jāzepa. "Starecs Jāzeps jums to nevar iedot, viņam ir vāja veselība, un viņš vada tikai māsas no Šamordinas, ko dibināja starecs Ambrozijs. Mūsu starecs brālības starecs ir skita priekšnieks tēvs Barsanufijs. Viņš tagad no rīta aizņemts ar saimnieciskajiem rīkojumiem un vēstulēm, bet pieņem no pustrijiem. Noteikti apmeklējiet viņu, saņemsiet lielu mierinājumu." Ar šiem vārdiem viņš devās tālāk.

Atgriezāmies mēs plkst. 11.00, kā reiz uz pusdienām. Vīrieši dievlūdzēji var iet uz kopējo mūku mielastu. Mums pirmajā reizē atnesa pusdienas uz istabu. Pusdienās bija grūbu zupa, vārīta zivs un griķu putra. Porcijas deva ļoti lielas kopā ar melno saldskābo maizi. Klāt piedzert atnesa lielisku kvasu. Pēc pusdienām nedaudz pagulējām un devāmies apskatīt klosteri."

Apskatot klosteri, pabijuši pie starecu kapiem un baznīcās, studenti caur austrumu vārtiem devās uz skitu. "Pieņemšana pie stareca jau sākās un durvis bija atvērtas. Caur mazu stikla balkoniņu mēs iegājām koridorā, gar kura sienām stāvēja soliņi. Parasti laiku pa laikam šurp pie apmeklētājiem iznāca stareca celles piekalpotājs un jautāja, kas viņi tādi ir un no kurienes, un ziņoja starecam. Taču tagad mēs to neredzējām. Līdzko mēs iegājām koridorā, stareca celles durvis atvērās un viņš neparastā skaistumā nostājās mūsu priekšā gara auguma, stalts, dižens, galvu klāja balti sidraboti mati, bez jebkādas dzeltenīguma nokrāsas. Viņa sejā bija maigs smaids. Viņš izpleta rokas un teica:

Nu, beidzot, manis ilgi gaidītā trijotne ieradusies. Kāpēc jūs tik ilgi taisījāties uz šejieni? Es jūs gaidīju. Lūdzu, lūdzu šeit...

Un pieņēma mūs savā cellē. Mēs ar trīsām piegājām pie viņa saņemt svētību, viņš papurināja katram galvu. Pats nostājās durvīs, bet mums lika iet uz priekšu un iekārtoties, kur katrs vēlas. Es apsēdos krēslā pie ikonostasa un sāku aplūkot celli. Tā bija neliela. Kaktā izvietojās nedaudz ikonu ar lampādiņu, to priekšā stāvēja analojs. Istabas iekārtojums sastāvēja no galda, dīvāna un trim krēsliem. Daļa istabas bija nodalīta ar aizkaru, kur stāvēja stareca gulta. Pie sienām karājās iepriekšējo starecu portreti.

Tikko mēs bijām iekārtojušies, starecs ienāca istabā un tūlīt piegāja pie manis:

Redz, kāds tu! Es nostājos durvīs un skatos, kur katrs sēdēs, bet tu ņēmi un iesēdies stareca vietā!

Un pacēla acis un sāka skatīties uz augšu... Pēc tam uzmanīgi paskatījās uz mani un turpināja:

Sāp man sirds par tevi, tu nepabeigsi institūtu. Kāpēc nezinu, bet nepabeigsi...

Batjuška ieskandināja zvaniņu. Parādījās piekalpotājs, un viņš lika tam uzlikt patvāri un sagatavot tēju. Bet pats apsēdās ar mums un sāka sarunu. Sākumā viņš atcerējās Pēterburgu, kur viņš bija, kad mācījās virsnieku kursos... Pēc šīm atmiņām pārgāja pie tēmas par Tolstoju. Liels ļaunums šī tolstojieša mācība, cik daudz jaunu dvēseļu tā bendē. Agrāk Tolstojs tik tiešām bija gaismeklis literatūrā un spīdēja tumsā, bet galarezultātā viņa gaismeklis nodzisa un viņš nokļuva tumsā un kā akls ieklīda purvā, kur sapinās un aizgāja bojā... Kamēr batjuška sarunājās ar mums, piekalpotājs atnesa glāzēs tēju, uzlika uz galda medu no paša skita stropiem, ievārījumu un olīvas. Batjuška mūs sāka cienāt kā viesmīlīgs saimnieks, pats uzlika uz šķīvīšiem medu un ievārījumu. Vēlēja atnest vēl no brīvprātīgo ziedojumiem melnos presētos ikrus, uzsmērēja tos biezā kārtā uz baltmaizes un mudināja mūs nekautrēties. Pats pēc tam aizgāja uz sieviešu pusi, lai svētītu atnākušās, bet no vīriešiem vairāk nevienu uz sarunām nepieņēma, bet deva tikai svētību. Uzzinājis, ka mēs uz šejieni esam atbraukuši uz pusotru nedēļu, viņš sakārtoja mūsu dienas atpūtas un gavēņa dienās. Svētīja mūs arī aizbraukt uz Šamordinas klosteri. Atvadoties viņš paņēma manu galvu un piespieda sev pie krūtīm, glāstot mani ar lielu mīlestību un izsakot nožēlu, ka es nebeigšu institūtu. Tāda stareca izturēšanās pret mani pārsteidza un aizkustināja līdz asarām: es nezināju vecāku glāstus.

Nākamajā dienā mēs atkal aizgājām pie tēva Barsanufija pieņemšanas stundā. Atkal viņš mūs ieaicināja savā cellē, lika piekalpotājam tēvam Grigorijam pagatavot tēju, bet pats aizgāja pieņemamajā telpā pieņemt gavētāju grēksūdzes. Mēs viņa cellē sēdējām klusi, dievbijīgi, retu reizi pārmijot kādu vārdu. Beidzot batjuška atkal parādījās gaišs, priecīgs un sāka mūs cienāt. Pēc tam iesāka sarunu attiecībā uz dažādām sektām: hlistiem, baptistiem u.c. Lūk, baptisti pārkristītāji kādu šausmīgu grēku veic pret Svēto Garu, pārkristot pieaugušos: viņi nomazgā pirmo kristību un iznīcina Svētā Gara dāvanas zīmoga svētību!...

Stundu aprunājies, viņš piecēlās un teica: "Man ir paradums svētīt savus garīgos bērnus ar ikonām. Man to lādītē daudz, dažnedažādas. Lūk, es ar lūgšanu ņemu pirmo, kas pagadās, un skatos, kā attēls tur atveidots. Citu reizi tas runā par daudz ko." Tā starecs izņēma ikonu arī man un skatās, kāds tai attēls. Izrādās (Dievmātes ikonas) "Remdini manas skumjas"... Kādas tādas lielas skumjas man būs?

Starecs, turot ikonu, aizdomājās: nē... Kungs neatklāj. Svētīja mani ar to un atkal ar maigumu piespieda manu galvu. Un, lūk, te, pie stareca krūtīm, jūti pilnīgu mieru un labprātīgi atdodies viņam ar visu sirdi. Šī viņa mīlestība apņem tevi, pasargā un valdzina.

Rīt, saka, svētdiena. Šodien ejiet uz visnakts dievkalpojumu, bet rīt pulksten sešos atnāciet uz skitu uz liturģiju.

Atnākot uz istabu, mēs izdzirdējām klostera zvanu uz vakariņām. Lūk, mēs arī devāmies turp. Ēdnīca aizņēma ļoti apjomīgu telpu, jo klosterī bija 400 mūku. Galdi bija izvietoti lielā četrstūrī. Vidū uz paaugstinājuma stāvēja analojs. Uz šī paaugstinājuma pusdienu un vakariņu laikā mūki pēc kārtas lasa svēto dzīves aprakstus. Uz galda katram stāvēja koka šķīvis, karote un dakšiņa. Katram uz šķīvja nolikta rupjmaize. Bez tam uz galda uzlikts diezgan daudz trauku ar kvasu un pie tiem klāt kausiņi. Pēc klostera priekšnieka vai tā piekalpotāja iezvanīšanas sākās lūgšana, bet pēc otrā zvana atvērās blakus esošās virtuves durvis: vesels inoku bars salika uz galdiem lielas bļodas. Katra bļoda bija domāta četriem mūkiem. Kas vēlējās, varēja likt sev uz šķīvja, bet lielākā daļa visi četri ēda no vienas bļodas.

... Visnakts dievkalpojums sākās 18.30 vakarā un beidzās 23.30. Uz visnakts dievkalpojumu, atliekot savus darbus, bija jāierodas visiem mūkiem. Baznīcā gar sienām bija izvietoti paceļamie sēdekļi. Gandrīz katram mūkam bija noteikta vieta. Tuvākie mūki atvēlēja mums savas sēdvietas kalpošana gara, teica viņi. Lai cik grūti mums, nepieradušiem, bija, tomēr mēs, te pa laikam stāvot un te pa laikam sēžot, izturējām līdz galam. No rīta piecēlāmies sešos un gājām uz skitu uz liturģiju. Kā reiz kalpoja pats starecs Barsanufijs. Kalpoja viņš mierīgi, ar līganu klusu balsi. Pati atmosfēra, nelielā dūmaka, tumšās apzeltītās ikonas veicināja lūgšanu. Pēc pusdienām, dodot skūpstīt krustu, viņš uzaicināja tūlīt ienākt iedzert tasīti tējas. Te viņš mūs atkal pacienāja kā laipns, viesmīlīgs namatēvs. Iztaujāja mūs par pilsētas dzīvi, kāds ir paziņu loks. Atkal ar lielu maigumu un labestību atlaida mūs, uzaicināja uz pusdienām skita ēdnīcā plkst. 11.30, ko mēs arī izmantojām.

Skita ēdnīcā bija tāda pati kārtība kā klosterī. Tikai gavēņa nolikums te bija stingrāks. Piena ēdienus skitā atļāva tikai "piena nedēļā" un Gaišajā nedēļā, bet pārējā laikā viss bija eļļā, bet trešdienās un piektdienās ēdiens bija bez eļļas. Tēvs Barsanufijs piedalījās maltītē un nosēdināja mūs visus trīs sev blakus, un ēdām visi no vienas bļodas.

Pie mums šeit ēdiens veselīgs, teica viņš, tāpēc, ka viss notiek ar svētību un lūgšanām. Katru rītu pulksten piecos atnāk pavārs un lūdz svētību iekurināt plīti. Saņēmis svētību, viņš iet ar lukturi uz dievnamu, lūdzas un no brīnumdarošās Dievmātes ikonas pastāvīgi degošās lampādiņas ņem uguni un ar to iekurina plīti.

Pēc pusdienām starecs aizgāja atpūsties un lika darīt mums to pašu, bet nākamajā dienā svētīja aizbraukt uz Šamordinas klosteri. Atgriezušies no Šamordinas, mēs uzsākām gavēni.

Pēc klostera nolikuma pasaulīgajiem divas dienas pirms Svētā Vakarēdiena vajadzēja ēst ēdienu bez eļļas. Tur vienmēr gavētājiem gatavoja īpašu galdu. Gavēšanas laikā vajadzēja iet uz visiem dievkalpojumiem."

Par stareca Barsanufija grēksūdzes pieņemšanu tēvs Vasilijs pastāstīja sekojošo: "Ar mani bija viens tāds atgadījums. Mūsu ģimenei Pēterburgā bija savs abonements uz operizrādēm Mariinska teātrī. Un, lūk, tas bija gadu pirms Optinas apmeklējuma, pēc abonementa rādīja "Faustu" Šaļapina izpildījumā, kā reiz 6. decembrī, Svētnieka Nikolaja Brīnumdarītāja dienā. Man ārkārtīgi gribējās noklausīties šo operu. Domāju, ka uz visnakts dievkalpojumu man nevajadzēs iet, nākamajā dienā piecelšos agrāk un aiziešu uz rīta dievkalpojumu. Es pieļāvu kompromisu. Pabiju operā, no rīta ar nokavēšanos noklausījos rīta dievkalpojumu, pēc tam agro liturģiju un padomāju: "Nu pagodināju es šodien Dievam tīkamā kalpa Svētnieka Nikolaja piemiņu." Kaut gan dvēselē kaut kas iedūra, bet tas aizmirsās. Un, lūk, batjuška pirms grēksūdzes saka, ka gadās tā, ka pat neapjaut savas apgrēkošanās. Kā, piemēram, tai vietā, lai godinātu dižo Dieva kalpu Nikolaju Brīnimdarītāju 6. decembrī un aizietu uz visnakts dievkalpojumu, iet uz teātri paštīksmināšanās pēc. Dievam tīkamais kalps tiek nobīdīts aizmugurē, lūk, arī grēks."

Pēc tam tēvs Vasilijs atcerējās stareca Barsanufija vārdus par starecu svētību: "Starecus sauc par gaišreģiem, norādot to, ka viņi spēj redzēt nākotni: jā, liela svētība dota stareciem tā ir izprašanas spēja. Tā ir vislielākā dāvana, ko Dievs dod cilvēkam. Viņiem bez cilvēciskām acīm ir vēl garīgās acis, kurām atklājas cilvēciskā dvēsele. Pirms cilvēks padomā, pirms viņā rodas doma, viņi to redz ar garīgām acīm, redz pat tādas domas rašanās iemeslu. Un viņiem nekas nav apslēpts. Tu dzīvo Pēterburgā un domā, ka neredzu tevi. Kad vēlos, tad redzu visu, ko tu dari un domā..."

Šajā vasarā batjuška bija ļoti darbīgs, katru dienu pieņēma daudz tautas, bet pēkšņi izplatījās ziņas, ka viņš ir sasirdzis. Viņa garīgie bērni satraucās. Kad mūķene Jeļena Šamoņina atnāca pie viņa nozīmētajā laikā, trijos dienā, "viņš pie manis iznāca bāls un nopietns," atcerējās viņa, "noteica: "Dieva dēļ un tikai tevis dēļ iznācu," un veda mani uz lūgšanu istabu. Īsumā aprunājās par manu lietu, pasūdzējās par savu nespēku un neveselību." Tās pašas dienas vakarā (tas bija 10. jūlijā), kā raksta tēvs Nikolajs, "aizgāju es ar batjušku uz visnakts dievkalpojumu, bet batjuška pastāvēja ļoti īsu brīdi un, pasaucis mani, izgāja no baznīcas, devās uz mājām un uzreiz likās gultā. Sākumā es batjuškam palasīju nedaudz no grāmatas "Kaukāza kalnos", pēc tam par kaut ko parunājām... Pēc tam batjuška pārstāja runāt: viņam kļuva aizvien sliktāk un sliktāk, bija stiprs karsonis un kratīja drudzis. No kafizmām atnāca brālis Ņikita, un mēs kopā sēdējām pie batjuškas."

Svētdien, 11. jūlijā, tēvam Barsanufijam kļuva vēl sliktāk. "Batjuška gulēja," raksta tēvs Nikolajs. "Aizsūtīja pēc feldšera, tēva Panteleimona. Es gandrīz visu laiku sēdēju pie batjuškas. Batjuška piecelties pats nevarēja, nācās viņu pacelt... Atnāca tēvs Feodosijs un arhimandrīts tēvs Ksenofonts. Vakarā ap 19.00 20.00 atkal atnāca tēvs Feodosijs. Batjuška pasauca mani un lika sameklēt iesvētīšanas kārtību rjasoforā, mantijā un shimā un pēc tam pasaukt tēvus Nektāriju un Kukšu, ko es arī izdarīju. Sāka visu gatavot, lai veiktu batjuškas iesvētīšanu shimā. Kad es biju viens pats batjuškas istabā un ņēmu dažādas lietas, batjuška teica: "Jādomā, nāksies mums šķirties, ko es nepabeidzu, lai pabeidz Dieva svētība..." Asaras iesprūda man kaklā. Kāda būs šī šķiršanās, es nespēju skaidri iedomāties un, nepieļaujot iespēju, ka batjuška varētu nomirt, padomāju: vai tiešām batjuška beigs zemes dzīvi?...

Beidzot viss bija gatavs un sākās iesvētīšana. Es dziedāju kopā ar citiem, bet ļoti vāji, pēc tam turēju grāmatu batjuškas priekšā, lai viņš atbildētu uz jautājumiem. Pēc tam turēju grāmatu tēvam Feodosijam. Beidzot uzvilkām batjuškam shimu es paskatījos un asaras atkal sāka kāpt kaklā, bet noturējos. Beidzās iesvētīšana, mēs visi piegājām apsveikt un saņemt svētību. Lūk, es padomāju, manā klātbūtnē batjuškam uzvilka shimu. Pēc tam batjuška deva pa ievārījuma burkai tiem, kas veica apgriešanu, izņemot mūs. Kad visi aizgāja, batjuška man sacīja: "Tagad jāsākās citai dzīvei." Pulksten desmitos visu beidzām, nolasījām vakara lūgšanas un aizgājām gulēt."

Otrā dienā tēvam Barsanufijam kļuva labāk. Saņēmis savus spēkus, viņu apciemot atnāca tēvs Jāzeps. Nākamajā dienā tēvs Barsanufijs, jūtot, ka lietas iet uz labo pusi, teica tēvam Nikolajam:

Shima tā ir robeža vai nu mirt, vai izveseļoties... Es jūtu, ka shima mani pacēla. Man bija lemts nomirt, bet dots vēl laiks. Tēvs Nektārijs tagad ir mans krusttēvs. Šodien viņš atnāk pie manis un, starp citu, saka sekojošo: "Lūk, ko šodien ēdienreizē lasīja: viens mūks nomira un atdzīvojās, un pateica brālībai, ka viņam dota atlaide uz 15 gadiem, un tieši pēc 15 gadiem tajā pašā dienā nomira." Tēvs Nektārijs varēja to neievērot, tomēr ievēroja un izstāstīja, bet viņš pret mani tagad izturas kā krusttēvs. Pēc tam tēvs Feodosijs teica, ka jau trīs nedēļas ir ievērojis man uztūkumu uz sejas, un vēlāk piedāvāja pieņemt shimu, norādot uz uztūkumu kā nāves pazīmi. Es teicu: "Lai notiek Dieva prāts," jo briesmīgi ir atteikties no shimas. Shima dod visu grēku piedošanu. Bez tam man bija nāves nojautas, bet tēvs Feodosijs saka: "Kurš var galvot, ka šonakt jūs paliksit dzīvs?" Es piekritu. Tēvs arhimandrīts labprāt piekrita, un, lūk, es esmu iesvētīts... es jutu, ka manī sākas jauna dzīve, kāda tā būs, pats labi nezinu. Jūtu vētru pastiprināšanos. Es nedomāju, ka saņemšu mierinājumu, bet nedomāju, ka arī tās pastiprināsies. Iestājās bailes par nākotni...

Bet tur pie skita ieejas, pie skita priekšnieka aizslēgtajām durvīm, satraucās sievietes gan pasaulīgās, gan mūķenes tēva Barsanufija garīgie bērni. "Grūti mums bija," raksta māte Jeļena, "īpaši tāpēc, ka patiesas ziņas mums nebija no kurienes saņemt, un mocījāmies mēs, svaidoties tad tur, tad te, kā avis bez gana. Beidzot griezāmies pie batjuškas biktstēva tēva Feodosija, kurš gāja uz skitu. Ieraugot viņu, mēs vērsāmies pie viņa: viņa skats nevēstīja neko labu. Viņš apjuka no mūsu nepacietīgajiem jautājumiem, bet pēc tam noteica: "Batjuška ļoti slims... Un es tikko kā iesvētīju viņu shimā. Batjuška ir tik vārgs, ka iesvētīšanas beigās sāka steidzināt: "Ātrāk, ātrāk!""

Šī ziņa uz mums atstāja tādu iespaidu, kādu rada paziņojums pasaulē par eļļas svaidīšanu un Vakarēdiena saņemšanu: iesvētīšana shimā tā ir iesvētīšana uz nāvi (pazibēja doma). Vēl pagāja dažas dienas, un reiz batjuška iznāca bāls un vārgs, un tāds gaišs...

Es miru un kāda lūgšanu dēļ augšāmcēlos, teica viņš kādam no saviem garīgajiem bērniem. Domāju, ka vairs jau nepiecelšos. Kad tēvs Feodosijs piedāvāja man shimu, sirds man nodrebēja: tā taču nāve tātad ja ne šodien, tad rīt beigas un nāksies stāties Dieva soda krēsla priekšā... Kā ieradīšos? Ko teikšu? Paskatījos atpakaļ te ir izlaists, te ir palaists garām, tas nav pabeigts, tas nav izdarīts vienas kļūdas. Šausmīgi! Taču, redzams, Dievs apžēlojies, atlicinājis vēl laiku grēku nožēlai...

Drausmīgi bija klausīties šīs runas: ja batjuška, paskatoties uz savu dzīvi, redzēja tajā vienas neizdošanās un kļūdas, ko tad ieraudzītu mēs savā pagātnē, ja tikai kļūtu redzīgāki?"

Tēvam Nikolajam batjuška teica, ka shimas nēsātājs ir lūdzējs par visu pasauli. Reiz, atnākot no klostera no liturģijas, kur viņš kalpoja, batjuška, kā raksta tēvs Nikolajs, "noņēma no sevis talāru, zem kura uz krekla bija uzvilkta shima, kā tas pienākas slepenajam hieroshimamūkam, kad viņš kalpo liturģiju. Batjuška piespieda mani pie sava pleca un krūts un teica: "Lūk, es jūs piespiežu pie shimas, lai arī jūs Kungs dara cienīgu pieņemt shimu..."" Citā reizē viņš tēvam Nikolajam teica: "Stāviet stingri, nenogriezieties jūs esat uz taisna ceļa. Palīdzi, Kungs..."

Dievmātes Piedzimšanas svētkos 8. septembrī skita mūki ar tēvu Barsanufiju atnāca uz visnakts dievkalpojumu klosterī. "Kad es izgāju no baznīcas," raksta tēvs Nikolajs, "bija burvīga nakts ar mēnessgaismu aplieti pieminekļi un kapu kopiņas. Klusums, vienīgi no baznīcas dzirdama Dievišķo vārdu dziedāšana. Es aizgāju uz kapiem paklanīties dižiem stareciem. Pie tēva Ļeva kapa nekustīgi stāvēja mūks, atbalstījies pret blakus esošā kapa restītēm, viņa seju es nesaskatīju. Varbūt tas ir mūks lūdzējs ar poētisku dvēseli, iegrimis aizkustinošā lūgšanā... Paklanījies stareciem un izlūdzis viņu svētās lūgšanas, es aizgāju uz skitu."

Iestājās septembris, kļuva aukstāks... Skitā kokiem sāka birt lapas, drīz visur zem kājām iečaukstējās sausās lapas... Naktis bija vēsas, bet ar skaidrām zvaigžņotām debesīm, visu pielēja mēnessgaisma... Lūk, iet tēvs Nikolajs no tēva Barsanufija, božas no aukstuma pastaigātu pa naksnīgo skitu, veicot Jēzus lūgšanu, bet auksts, ka tikai nesaaukstētos... Vienā rokā lūgšanu krelles, otrā ievārījuma burka batjuška gādīgi piešķīra, zinot, ka tēvs Nikolajs mīl dzert tēju. Miers, klusums... Kā neatcerēties stareca vārdus: "Mūku dzīve ir svētlaime"... Bet cik liela Kunga žēlastība! Jo tikai viņam, tēvam Nikolajam, viņš deva grūto, bet lielo laimi būt par stareca tuvāko skolnieku kā senatnē... Cik daudz gadsimtu pagājis, bet liekas, ka tik nesen viņi dzīvojuši ēģiptiešu un Sinajas censoņi, dīvainie Dieva izredzētie... Bet, lūk, arī Optinas stareci visi tā arī auga cits pie cita... Vai tikai man... Te attapās tēvs Nikolajs: "Piedod Kungs!" sāka atgaiņāt slavaskārīgas domas ("vai tikai man nebūt par tēva Barsanufija pārmantotāju..."). Vēlāk dienasgrāmatā ierakstīja: "Uzmācas slavaskāras domas." Otrā dienā, atklājot savus nodomus, atklāju arī šo."

"Reizēm no batjuškas vārdiem un darbiem," raksta viņš, "es redzu, cik tas man pieejams, batjuškas gudrību un spriešanas spēju, ticību Dievam, cerību uz Viņa žēlastību un citus mūku tikumus, bet es patiesi esmu pliks un nabags. Es ne vienmēr to apzinos, lai gan ir brīži. Kungs, dod man pazemību!"... "Atklājot nodomus, jūtu labdarību!"

1910. gada rudenī izvērtās notikumi, saistīti ar Tolstoja nāvi un "aiziešanu" no Jasnaja Poļanas. Kā zināms, 1901. gada 22. februārī Ļevu Tolstoju Svētā Sinode nošķīra no Baznīcas par tās zaimošanu un savas viltus mācības sludināšanu. 1910. gada 28. oktobrī ap pieciem no rīta viņš bēga no mājām un vakarā jau bija Optinas tuksneša viesnīcā.

"Optinas tuksnesī ieradās pazīstamais rakstnieks grāfs Ļevs Tolstojs. Apmeties klostera viesnīcā, tās vadītājam rjasofornovicam Mihailam viņš pajautāja: "Varbūt jums nepatīkami, ka es atbraucu pie jums? Es, Ļevs Tolstojs, esmu nošķirts no Baznīcas; atbraucu parunāt ar jūsu stareciem. Rīt došos uz Šamordinu." Vakarā, ieejot pie viesnīcnieka, jautāja, kas ir klostera vadītājs, kas ir skita priekšnieks, cik brāļu, kas ir stareci, vai vesels ir tēvs Jāzeps un vai pieņem. Otrajā dienā divreiz gāja pastaigāties, turklāt viņu redzēja pie skita, bet iekšā neiegāja, pie stareciem nebija un trijos dienā aizbrauca uz Šamordinu. Par Tolstoja ierašanos Optinā klostera vadītājs darīja zināmu Kalugas augstisvētītajam. Par grāfa ierašanos Šamordinā ir šādas ziņas: tikšanās ar savu māsu, Šamordinas mūķeni, bija ļoti aizkustinoša grāfs ar asarām acīs apņēma to, un pēc tam viņi divatā ilgi sarunājās. Starp citu, grāfs teica, ka bijis Optinā, ka tur ir labi, ka ar prieku viņš uzvilktu mantiju un dzīvotu, izpildot pašus zemākos un smagākos darbus, bet par priekšnosacījumu izvirzītu nepiespiest viņu lūgties, ko viņš nevar. Uz māsas piezīmi, ka viņam izvirzītu noteikumus neko nesludināt un nemācīt, grāfs atbildēja: "Ko mācīt? Tur jāmācās," un teica, ka nākamā dienā dosies uz Optinu, lai redzētu starecus. Par Šamordinu atsaucās labi un teica, ka arī te noslēgtos savā baznīciņā un gatavotos nāvei...

Nākamajā dienā pa dienas vidu atkal bija pie māsas, bet vakarpusē negaidīti atbrauca grāfa meita un naktī aizveda sev līdzi."

Tolstojs divreiz piegāja pie skita vārtiem, bet neuzdrošinājās ieiet. Tēvs Barsanufijs šajā laikā bija savā cellē, bet nezināja, ka Tolstojs ar juceklīgu domu ieiet, neieiet atradās dažu metru attālumā no viņa mājas sienas... Tolstojs apgāja skitam apkārt, pasēdēja uz sava saliekamā krēsla un atgriezās viesnīcā...

Šamordinā viņš saslima. 30. oktobra vakarā šurp atbrauca viņa meita Aleksandra Ļvovna ar draudzeni V. M. Feoktistovu un ārstu D. P. Makovicki. 31. oktobra rītausmā viņi aizveda Tolstoju uz Kozeļsku un iesēdināja vilcienā. Taču viņš sajutās tik slikti, ka viņi izkāpa Astapovas stacijā. Stacijas priekšnieks atvēlēja Tolstojam dažas istabas savā mājā. Tolstojs tikko spēja aiziet līdz gultai...

"28. oktobra vakarā uz Optinu atbrauca grāfs Tolstojs. 29. oktobrī aizbrauca no Optinas, nepabijis ne pie arhimandrīta, ne pie batjuškas, ne pie tēva Jāzepa. Aizbraucis līdz Astapovas stacijai, viņš sajutās slikti un tālāk nebrauca. Sīkumus nezinu, tikai Svētā Sinode svētīja tēvu Jāzepu (jo tēvu Jāzepu grāfs zināja un bija bijis pie viņa) braukt pie grāfa, lai pārliecinātu viņu Svētās Pareizticīgās Baznīcas patiesībās. Tēvs Jāzeps gribēja braukt, bet, sajūtot sevī lielu vājumu, atteicās. Tad ar telegrammu tika nodota svētība batjuškam braukt tēva Jāzepa vietā. Vakar vakarā batjuška sāka taisīties. Es nezin kāpēc iekšēji sāku uztraukties... Batjuška teica, ka domā ņemt mani līdzi. Ap pulksten 12 naktī mēs, visu salikuši, izklīdām katrs pa savām cellēm. Šodien es piecēlos 4 no rīta. Sestajā stundā ar ķesteri un tēvu Nektāriju noturējām aizlūgumu. Batjuška stāvēja altārī. Vēlāk pēc aizlūguma visi aizgājām pie batjuškas. Pēc tam aizgāju uz celli, sataisījos un visbeidzot aizgājām uz klosteri pie tēva arhimandrīta. Batjuška ar tēvu Feodosiju gāja pa priekšu... Es gāju no mugurpuses... Atnākot pie tēva arhimandrīta, mēs visi aizgājām pa savām darīšanām... Pēkšņi mani pasauca batjuška un paziņoja, ka es palieku, un atvadījās no manis. Es tik un tā sagaidīju batjuškas aizbraukšanu."

"Šā mēneša 4. datumā no rīta saņemta Kalugas augstisvētītā telegramma par Sinodes rīkojumu nozīmēt bijušo skita priekšnieku hieromūku Jāzepu braukt uz Astapovu, Rjazaņas Urālu dzelzceļa staciju, pie ceļā saslimušā grāfa Tolstoja, lai piedāvātu viņam garīgu sarunu un samierinātu ar Baznīcu. Uz šo saņemta telegramma, ka tēvs Jāzeps slims un ārā neiziet, bet paklausības dēļ nolēma braukt. Šajā sakarībā Optinas klostera vadītājs izprasīja atļauju tēva Jāzepa nevarības gadījumā nomainīt viņu ar tēvu Barsanufiju. Uz šo sekoja bīskapa Benjamiņa atbilde, ka Svētā Sinode to ir atļāvusi.

Pēc tam klostera vadītājs ar telegrammu pieprasījis augstisvētītajam, vai ir pietiekami Tolstoja grēku nožēlas gadījumā caur Grēksūdzes Noslēpumu un Svēto Vakarēdienu Tolstoju pievienot Baznīcai, uz ko saņemta atbilde, ka uz sarunu ar Tolstoju sūtītai personai ir tiesības sarunas rezultātus nodot Kalugas augstisvētītajam, lai bīskaps iepriekš minēto varētu izklāstīt Sinodē.

4. datuma vakarā starecs tēvs Jāzeps nosūtīja telegrammu Astapovas stacijas priekšniekam, kurā jautāja, vai tur ir Tolstojs un vai ir iespējams viņu tur sastapt 5. datuma vakarā, un, ja ir aizbraucis, tad uz kurieni. Tika saņemta Tolstoja ģimenes atbilde, lai nebraucot. Taču šī datuma rītā igumens tēvs Barsanufijs, izpildot sinodālo rīkojumu, izbrauca pie grāfa Tolstoja uz Astapovu."

"Dižais starecs Ambrozijs teica tai pašai Marijai Nikolajevnai atbildē uz viņas sāpēm par brāli: "Dievam žēlastības ir daudz: Viņš var piedot arī tavam brālim. Bet tamdēļ viņam ir jānožēlo grēki un šī nožēlošana ir jāizdara visas pasaules priekšā. Kā grēkoja visas pasaules priekšā, tā arī grēki jānožēlo tās priekšā. Bet, kad ļaudis runā par Dieva žēlastību, tad par Viņa taisno tiesu aizmirst, taču Dievs ir ne tikai žēlastīgs, bet arī taisnīgs tiesnesis. Iedomājieties tikai: Savu Vienpiedzimušo Dēlu, Savu iemīļoto Dēlu no radības rokām uz krusta nāvi atdeva, lai izpildītos taisnā tiesa! Jo par šo vienreizējo un dīvaino noslēpumu ne tikai uz zemes dzimušie brīnās, bet arī visi debesu karapulki nevar sasniegt šo taisno tiesu, savienotu ar mīlestību un žēlastību... Bet briesmīgi ir nonākt Dzīvā Dieva rokās!""

Un, lūk, starecs Barsanufijs atbrauca uz Astapovas staciju. Ar viņu kopā bija tēvs Panteleimons, klostera slimnīcas feldšeris, vēlāk klostera mantzinis jaunmoceklis. Viņiem neizdevās redzēt Tolstoju. Pret to iebilda viņa meita Aleksandra Ļvovna. Starecs Barsanufijs uzrakstīja viņai vēstuli ar lūgumu pielaist pie mirstošā un saņēma nekavējošu atbildi, ka Tolstojs to nevēlas un tēva griba viņai esot svēta... Tēvs Barsanufijs atbildēja: "Godbijīgi pateicos, Jūsu Augstība, par Jūsu vēstuli, kurā rakstāt, ka tēva griba Jums un visai Jūsu ģimenei ir pirmajā vietā. Bet Jums, grāfien, zināms, ka grāfs izteica savai māsai, Jūsu tantei, mūķenei mātei Marijai, vēlēšanos mūs redzēt un ar mums runāt."

Tēvs Barsanufijs no Astapovas stacijas telegrafēja Kalugas bīskapam Benjamiņam: "Grāfs Tolstojs nomira šodien, 7. novembrī, plkst. 6 no rīta... Nomira bez grēku nožēlas. Mani neuzaicināja." Otrā telegrammā viņš paziņoja: "Saskaņā ar grāfa gribu viņa mirstīgās atliekas rīt tiks pārvestas uz Jasnaja Poļanu un apglabātas dārzā bez baznīcas rituāla."

Lūk, mana intervija, tā arī uzrakstiet: kaut gan viņš bija (lauva), taču nevarēja saraut to ķēdes gredzenu, ar ko viņu bija saķēdējis sātans.

Ar smagām sajūtām 8. datuma vakarā tēvs Barsanufijs atgriezās Optinā. Aizgāja bojā dvēsele... Radinieki nepieļāva Tolstojam iznīcināt savu "tolstojismu", "reliģiju" bez Dieva... I. A. Buņins savā grāmatā "Tolstoja atbrīvošana" uzdod sev jautājumu: "Kas būtu bijis, ja Aleksandra Ļvovna pielaistu viņu (starecu) pie tēva?" un atbild tā: "Var pieņemt, ka notiktu samierināšanās ar Baznīcu." Bet, lūk, I. M. Koncēvičs grāmatā "Tolstoja dvēseles katastrofas avoti" atzīmē: "Vai tik ar Dieva ziņu nenotika šī tikšanās, par cik patiesas grēku nožēlas tik un tā nebūtu?"

Jā, tā briesmīgā, ar grēku izkropļotā un patiesi sātaniski lepnā pasaule pienāca pie Optinas skita svētajiem vārtiem... Pēc tam batjuška Barsanufijs, iznācis no vārtiem, apstājās, uz mirkli aizdomājoties. Viņš it kā redzēja puskažokā ģērbtu, uz spieķa atbalstījušos veča figūru ar lielu sirmu bārdu un pinkainām uzacīm, plaši pazīstamu šajā mūsdienīgajā pasaulē, paša ticības apustuli...

"Pie vārtiņiem stāvēja," domāja tēvs Barsanufijs, "bet redzēties tā arī neizdevās. Steidzīgi aizbrauca... Bet žēl... Tātad tā nebija Dieva griba."

Brauciena laikā atkal savā briesmīgajā daudzveidībā pavīdēja pasaule: skūti, pašapmierināti kungi vilcienā, kaut kur skrienoši vīri un sievas ar maisiem, acīmredzami ne jau svētceļotāji, bet tur žurnālistu pulks Astapovas stacijā katliņos un rūtotās žaketēs... Telegrāfisti un jaunkundzes pastā... Vienaldzīgi slīd viņu acis pāri divu mūku figūrām... Dzelzs riteņu troksnis... Vēja nesti dūmi un ogļu putekļi...

Uz Kristus Piedzimšanas svētkiem tēvs Barsanufijs, savācis kā vienmēr savus garīgos bērnus lūgšanu istabā, pievērsa viņu uzmanību tam, ka pasaule baznīcas svētku laikā, it īpaši galvenajos svētkos, uzskata par savu pienākumu "atzīmēt šos svētkus uz nebēdu".

Kas tagad notiek pasaulē briesmīgi domāt... Pārēšanās, dzeršana, izvirtība... Mēs pārdzīvojam šausmīgus laikus: cilvēki saceļas cits pret citu, bieži nežēlo ne radniecības saites, ne draudzību, saceļas pret tiesisku varu. Viss samīdīts kājām ticība, tikumi, kauns... Nevis garlaicīgi, bet briesmīgi dzīvot uz šīs pasaules, kungi![1] Starp citu, nevajag tāpēc krist grūtsirdībā. Bija vēl sliktāk, bet pagāja... Šis laiks vēl nav pirms antikrista. Izlaidība pastiprinājās pēc imperatora Aleksandra Otrā paziņojuma par dažādām brīvībām... Lūk, arī teātris tas šodien iedarbojas uz dvēseli samaitājošā veidā, tajā izspēlē tādas nevajadzīgas lietas kā Andrejeva "Anatēma"... Briesmīgs būs cilvēka gals, kas pēkšņi ir nomiris grēkā... Lūk, viens bagātnieks apprecēja nabadzīgu meiteni un sāka ņirgāties par viņu, pats nodevās izvirtīgai dzīvei. Kādu reizi teātrī devās uz bufeti, paņēma mēriņu vīna un pēkšņi nokrita un nomira... Kā tāda dvēsele stāsies Dieva soda priekšā? Reiz Vīnē Rinkteātrī uzliesmoja ugunsgrēks, daudz cilvēku aizgāja bojā. Satriecošas sajūtas radīja skats, kad melno zārku lielā plūsma stiepās pa Vīnes ielām uz kapsētas pusi... Tagad viss ir atļauts un pat lielos svētkos notiek teatrāli uzvedumi (agrāk valsts teātros svētkos nespēlēja)...

Tēva Barsanufija runa balstījās uz apsvērumiem un piemēriem, savītiem it kā nejaušā kārtībā, bet pēc klausītāju liecībām tā atstāja uz dvēseli neatkārtojamu iespaidu: tā piespieda klausītāja prātam strādāt, atcerēties, bet rezultātā cilvēks aizgāja ar bagātinātu dvēseli.

"Daudzo darbu dēļ man nesanāk gatavoties sarunām, un tāpēc tajās nav stingras secības," teica tēvs Barsanufijs, "un es atgādinu to ubagu, par ko raksta Polonskis. Tik tiešām, ko man Kungs liek, par to runāju ar jums, mani bērniņi."

Kad sirdī aizvērsies pasaules labumu uzņemšanas vārsts, teica viņš, tad atvērsies cits garīguma vārsts. Bet kā to iegūt?...

Vispirmām kārtām ar mieru un mīlestību pret tuvāko... Pacietību... Kas izglābsies? Kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts (Mt 10, 22). Un novēršoties no grēcīgām tieksmēm, kā, piemēram, kāršu spēlēšana, dejas utt. Viens cilvēks redzēja sapnī kadriļas dejotājus, un Kunga Eņģelis viņu apskaidroja, sakot: "Paskaties, ko viņi dara? Jo šī deja Kristus Krusta apgānīšana." Tik tiešām franču kadriļa revolūcijas ērā bija izdomāta Krusta apgānīšanai dejo to četri vai astoņi cilvēki, lai kā reiz iznāktu krusts... Viena shimamūķene redzēja sapni: viņai parādījās dejojoši cilvēki, viņi bija liesmu apņemti un norobežoti ar grāvi, dēmoni lēkāja un ļauni priecājās par ļaužu bojāeju...

Lūk, tagad svētki, bet kāda starpība starp to, kā atzīmē šīs svētās dienas pasaulē un klosterī. Tur kalpošana ienaidniekam, te kalpošana Dievam... Un viss ir tā: tur literatūra bez morāles satura, bet pie mums Psalmu, svēto dzīvesstāstu lasīšana... Tur dzeršanas reibonis, šeit prieks un miers par Kungu...

Par lasīšanu es negribētu teikt, ka mūsu lielo rakstnieku darbu lasīšana ir grēks, bet ir daudz noderīgāka un pamācošāka lasīšana. Ņemsim Psalmus te mēs varam smelties visus tīros estētiskos baudījumus. Lai gan Psalmu grāmatu ir uzrakstījis cilvēks Ķēniņš un pravietis Dāvids, taču Svētā Gara iespaidots. Pats pravietis Dāvids saka: Mana mute ir kā veikla rakstītāja rakstāmais (Ps. 45, 2).

Turklāt svēto dzīvesstāstu lasīšana labdabīgi iedarbojas uz dvēseli, īpaši, kad tos lasa slāvu valodā. Pašreizējā laikā bieži slāvu valodu nesaprot, bet, starp citu, tā ir daudz skaistāka un bagātāka par krievu... Pasaulē svēto dzīvesstāstu lasīšanu, it īpaši slāvu valodā, pavisam atmetuši, bet jūs nesekojiet šī gadsimta paražām, nodarbojieties ar šo glābjošo lasīšanu.

Raksta man viens prātā apmulsis inteliģents: "Ļoti smagi man. Ārēji viss ir veiksmīgi, lietas vedas labi, ģimene draudzīga, sieva laba. Bet bēda ir tā, ka man nav kam atvērt savu dvēseli: to, par ko es skumstu, sieva nesaprot, bet bērni vēl ir mazi. Ko man darīt? Kā man tikt vaļā no skumjām un ciešanām?" Es viņam ieteicu lasīt Psalmu grāmatu: "Tur 94. psalmā ir rindkopa: Kad man ir daudz sirdēstu, tad Tavs mierinājums arvienu iepriecina manu dvēseli. Ņemiet šo rindkopu un sāciet lasīt Psalmu grāmatu. Domāju, ka Dievs jūs nomierinās." Paiet kāds laiks, saņemu vēstuli: "Paklausīju jūs, sāku lasīt Psalmu grāmatu un neko tajā nesaprotu." Rakstu: "Dižais starecs tēvs Ambrozijs uz tādu pašu paziņojumu atbildēja: "Tu nesaproti, toties dēmoni labi saprot un bēg prom. Pagaidām lasi nesaprazdams. Bet kaut kad sāksi arī saprast..." Un jums atkārtoju: lasiet Psalmu grāmatu katru dienu, kaut vai nedaudz, un Kungs neliegs jums Savu žēlastību, vienmēr būs jūsu Palīgs un Mierinātājs."

It kā nojaušot savu drīzo šķiršanos no tuvā skita, tēvs Barsanufijs, dzīvojot ar visām tā interesēm un rūpēm, teica saviem garīgajiem bērniem:

Krievijā nav daudz skitu, ne vairāk kā desmit... Bet ir tikai viens skits, kur baznīcā ir ļoti reti kāds no malas un tad tikai pie pusdienu galda. Rīta kalpošanu mēs veicam tikai savā skita ģimenē. Spēcīgu iespaidu rada mūsu baznīca uz apmeklētājiem no malas: kluss, vientuļš... Kāds dievbijīgs cilvēks reiz ziedoja 150 pudu smagu zvanu, bet tas nederēja skitam un tika noņemts. Mums pats lielākais 39 pudi... No klostera brālības, īpaši no skitiešiem, tiek prasīta augsta dzīve pēc Kristus baušļiem, dzīve līdzvērtīga eņģeļiem. Pie mums dzīvojošie stareci īstenoja šos augstos baušļus, un Kungs viņus izdaudzina. Ticam viņu miesas guļ nesatrūdējušas... Par batjušku tēvu Makāriju droši zināms, ka viņa miesa netika pakļauta trūdēšanai, par to varēja pārliecināties, kad uzstādīja virs viņa kapa kapellu, bet viņš taču miris pirms sešdesmit gadiem.

Viss bija derīgs un interesants tēva Barsanufija sarunās, bet tajās ir atsevišķas īpaši spilgtas vietas. 1911. gada sarunās to ir daudz.

1. Mūsu ievērojamais rakstnieks Gogolis, pabijis Optinā un atdzimis no jauna, tēva Makārija sarunu iespaidā savā sacerējumā "Vājprātīgā piezīmes" saka: "Tālu vēl līdz augšāmcelšanai"... Jā, tālu vēl grēcīgai dvēselei līdz augšāmcelšanai, bet, ja dvēsele alkst šīs augšāmcelšanās, tā agri vai vēlu, bet nonāk, un, augšāmcēlusies jaunajai dzīvei šeit, tā pēc tam arī tur sasniegs gaišos paradīzes mājokļus. Bet ir "augšāmcelšanās dzīvei un augšāmcelšanās tiesai", tā arī augšāmceļas ļaudis, strādājuši grēkam, tas ir, sāk vēl vairāk grēkot, pavedinot uz grēku arī citus. Briesmīgs liktenis grēciniekiem, bet tikai tiem, kas nav nožēlojuši grēkus. Ja cilvēks nožēlo savus grēkus, tad Kungs piedod viņam pēc Savas bezgalīgās žēlastības. Mums, kas ticam Kristum, nekad nevajag nonākt grūtsirdībā vai vēl vairāk izmisumā. Lai izmisumā krīt neticīgie, jo dzīve bez Kristus patiešām drūma un skumīga.

Kā ticēt, ja tagad neviens netic, bet, ja kāds tic, tam ir jāklusē, jo citādi izsmies.

Jā, tik tiešām miesiski ļaudis smejas par Kristus sekotājiem, bet citi, baidoties apsmiekla, mazdūšīgi klusē un neaizstāv savu ticību. Bet Kristus, zinot tieši mūsu gadsimtu, lūk, kādus briesmīgus vārdus saka Savā Svētajā Evaņģēlijā: "Jo, kas kaunas manis un mana vārda dēļ, tā paša dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad viņš nāks savā un sava tēva un svēto eņģeļu godībā" (Lk 9, 26). Jūs lasījāt Evaņģēliju?

Pilnībā es to nelasīju, bet ģimnāzijā mācījos katķismu, kurā saskārāmies ar tekstiem no Evaņģēlija, bet tādu es neatceros.

"Esmu slima un man jāguļ gultā. Tur baznīcā dzied: "Teiciet Kunga vārdu," bet es pieķēdēta pie slimības gultas, nevaru ņemt dalību baznīcas lūgšanā."

Tēvs Anatolijs atbildēja: "Arī tu vari būt visnakts dievkalpojumā." Raksta viņam atkal: "Batjuška, jūs mani nesapratāt: slimība neļauj man celties no gultas." "Nē," atbildēja viņai starecs, "arī tu vari būt visnakts dievkalpojumā skaiti Jēzus lūgšanu pēc lūgšanu krellēm noskaitīsi trīsdesmit reizes pa simtam, tas ir, veiksi trīs tūkstošus, un tas tev aizstās visnakts dievkalpojumu, pat vairāk, jo slimībai, pārciešamai ar sāpēm, bet bez kurnēšanas, ar apziņu, ka sūtīta par grēkiem, ir lielāks attīrīšanās spēks."

4. Smagā laikā mēs dzīvojam. Mūku dzīvei nav agrākās stingrības, vāji mēs un nespēcīgi, taču nākas kādreiz uzmundrināt citus. Lūk, arī es atrodos tādā pašā stāvoklī, vājš un nespēcīgs, pats prasu palīdzību un mierinājumu, taču mana svētkalpotāja kārta uzliek pienākumu mierināt pie manis atnākušos. Uz Optinu brauc no pasaules, kura jau vairs nevaid kā agrāk, bet brēc. Atbrauc, meklējot mierinājumu un atvieglojumu. Vēlas palūgties, pabūt šajā mierīgajā atmosfērā, jo varbūt arī batjuška ko derīgu pateiks, viņā paklausīties... Un ar Dieva palīdzību pēc savas ticības saņem meklēto un aizbrauc mierpilni. Tagad daudzas balsis vēršas pret mūkiem, šīs pasaules ļaudis, ļaunā gara iespaidoti, gribētu pilnībā noslaucīt klosterus no zemes virsas, bet tie turpina eksistēt Dieva svētības patvērumā. Mūku ceļš ir grūts, taču tas nes sevī tādus lielus priekus, par kuriem pasaulīgajiem ļaudīm nav ne jausmas un kuru dēļ var aizmirst visas mūku dzīves ciešanas un apspiestību.

5. Jaunie mūki, atsakoties no visiem pasaules iepriecinājumiem, mierina sevi Kristū un iemanto dvēseles mieru, kā pēc Ļermontova izteiciena: "Un ticam un raudam, un tik viegli, viegli"... Starp citu, vai daudzi aizdomājas, par kādu lūgšanu te runā dzejnieks. Daži iedomājas, ka Ļermontovs šeit runā par Jēzus lūgšanu. Domā, ka viņš zināja šo lūgšanu un ar savu poētisko jūtīgo dvēseli sajuta tās spēku un varenību, varbūt sāka to mācīties, bet sātans paņēma no viņa šo lūgšanu un pēc tam dzejnieks atkrita no Dieva un aizgāja bojā neatgriezeniski. Ir ievērots, ka ienaidnieks uzbrūk visvairāk tiem ļaudīm, kuri lūdzas ar Jēzus vārdu.

6. Pie mums skitā ir saglabājies sens paradums: katru vakaru atnākt pie stareca pēc svētības un atklāt nodomus. Diemžēl šis svētais paradums gandrīz visos citos klosteros ir atmests. Bet tai pašā laikā ienaidnieks dienu no dienas tik daudz uzaudīs, ka jaunam mūkam būs grūti atšķetināt, taču, līdzko atnāks viņš pie sava abbas, izstāstīs visu, tas viņu pamācīs, nomierinās un ienaidnieka tīkli pārrausies vieglāk par tīmekļiem... Velns ne tikai dreb no cilvēka, kurš iet atklāt starecam nodomus, bet bēg pat no viņa ēnas. Ir brīnišķīga abbas Doroteja grāmata, kurā skaidrots, cik svarīga glābšanās lietā ir garīgā aprūpe. Kas par visu apspriežas ar starecu, tas viegli glābjas, žēl tikai, ka šajā laikā cilvēki it kā pavisam to ir aizmirsuši, īpaši pasaulē. Tur pat reliģiskus rituālus, lai kādi tie arī būtu, piemēram, iešana uz baznīcu, gavēņu ievērošana, uzskata par sieviešu nodarbošanos, turklāt lielākoties prastu, nevis inteliģentu.

7. Jau sen cilvēki, lai izdziedinātos no slimībām, vēršas pie vecenēm, kuras apvārdo dažādas kaites. Reizēm gadās, ka cilvēks paziņo neviens dakteris palīdzēt nevarēja, bet vecene izārstēja. Kādā tad veidā? Es izlasīju lūgšanu, kaut kādus burvju vārdus un slimība pārgāja. Bet, palūkojoties uz šo sievieti vērīgāk, viegli redzams, ka viņa ne tuvu nav reliģioza un uz baznīcu iet reizi gadā un tad tikai tāpēc, lai nepievērstu sev nekādu uzmanību. Bieži atklāti zaimo un uztur tādu dzīvesveidu, kas ne tuvu nav nevainīgs. Bet kas tad palīdz izdziedināt slimības? Acīmredzami dēmoni. Kaut gan viņa arī veic lūgšanu, bet tikai skata pēc ienaidnieks no tādas lūgšanas nemaz nebaidās: viņš arī pats, kārdinot Dievu, citēja Svēto Rakstu vārdus: "Viņš dos saviem eņģeļiem pavēli Tevis dēļ pasargāt Tevi. Un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi" (Lk 4, 10)... Dieva Vārds par līdzīgu iekšēju lūgšanu saka: "Un pat viņa Dieva lūgšana lai kļūst viņam par grēku" (Ps. 109, 7).

8. Ir trīs dvēseles stāvokļi: karstuma, remdenuma, aukstuma. Karsts cilvēks deg mīlestībā uz Dievu un izpilda Viņa likumu kā savas dvēseles vajadzību. Pretējs stāvoklis tas ir aukstums, kad reliģiskie jautājumi nav dārgi cilvēkam, viņš pret tiem ir dziļi vienaldzīgs. Viņš arī uz baznīcu iet reizi mēnesī un tās nolikumus nesteidzas pildīt, bet gadās, ka tāds cilvēks, izdzirdot Kunga aicinājumu, pēkšņi iedegas un noteiktiem soļiem iet pa labo ceļu. Remdens cilvēks atrodas pašā bīstamākajā stāvoklī: viņš bieži iet uz baznīcu, gavē un arī žēlastības dāvanas dod, un tāpēc viņam šķiet, ka viss ir kārtībā, ka viņš labāks par citiem, un tas viņu pazudina. Kungs teica: "Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, es tevi izspļaušu no savas mutes" (Atkl. 3, 16). Sargi mūs, Dievs, no tāda stāvokļa!

9. Daudzi cilvēki, nesaprotot dievkalpojumus, galvenokārt visnakts, garlaikojas baznīcā un gaidīt gaida, kad tas beigsies. Lai baudītu dievkalpojumu, nepieciešams to saprast, un tamdēļ pirms dievkalpojuma mājās ir labi, piemēram, izlasīt kanonu, lai gan tas ir grūtāk uztverams.

Es zināju vienu augstistāvošu cilvēku, kurš parasti pirms baznīcas dievkalpojumiem savāca visu ģimeni, lasīja un skaidroja kanonu, kafizmas, tās lūgšanas, kuras dzied visnakts dievkalpojumā, un visi tie, kas viņā klausījās, vēlāk stāvēja baznīcā ar lielu uzmanību un dievkalpojums pagāja nemanāmi. Centieties arī jūs iedziļināties Pareizticīgās Baznīcas dievkalpošanā, un tā atvērs jums tādu mierinājumu avotu, ka jūs ar prieku steigsieties uz Dieva namu. "Es priecājos, kad man teica: iesim tā Kunga namā!" (Ps. 122, 1) teica Dāvids, un to teiksiet arī jūs, dodoties uz baznīcu. Āmen.

Aptuveni uz 1911. gadu attiecināmi divi brīnumaini gadījumi, saistīti ar tēva Barsanufija vārdu: tā ir kņazienes Marijas Mihailovnas Dondukovas-Korsakovas atgriešana pareizticībā un rakstnieces Jeļenas Andrejevnas Voronovas izdziedināšana no plaušu plēves iekaisuma un acu slimības. "Kas Pēterburgā zināja," rakstīja Niluss, "kņazieni Mariju Mihailovnu Dondukovu-Korsakovu, tas zināja arī šo Dieva kalponi (J. A.Voronovu), un visi zināja gan vienu, gan otru, kam bija jebkāda saskarsme ar labdarības lietām ziemeļgalvaspilsētā, īpaši jau mīlestības un žēlastības izrādīšanu tiem, kurus agrākie krievu cilvēki sauca par "nelaimīgiem", pret ieslodzītajiem arestantiem: viņu ļaunuma un ciešanu pilnajās dvēselēs šie divi patiesās kristietības gaismas nesēju stariņi ienesa grēku nožēlas gaismu un piedošanas prieku... Kņaziene Marija Mihailovna atradās Pēterburgas cietumu labdarības priekšgalā. Jeļena Andrejevna bija viņas palīdze līdz pašai tās nāvei. Kad Marija Mihailovna nomira, viņas posteni ieņēma Jeļena Andrejevna... Cik daudz noziedzīgu dvēseļu šīs divas debesu iemītnieces tika glābušas gan laicīgai, gan mūžīgai dzīvei, vienīgi Kungs, Siržu pazinējs, zina, bet viņas, šīs debesu iemītnieces, pat skaitu tām pazaudēja!...

Marija Mihailovna, ar visu savu būtību dzīvojot tikai citiem, par sevi tā aizmirsa, ka ģērbās gandrīz nodilušā kreklā un bieži bija parazītu upuris, ar kuriem aplipa savu labdarību vietās. Diemžēl, kopš jaunības grozoties sabiedrībā, kur sludināja gan pašu, gan aizjūras skolotāji, kā Redstoks, Paškovs un citi, viņa saindējās ar irgvinizmu, galēju reformatorisku sektu, kas noliedza ticību Dieva izredzētajiem un pat Vissvētai Dievadzemdētājai. Tas ļoti apbēdināja pareizticīgās Jeļenas Andrejevnas dvēseli; lai ko arī viņa darīja kņazienes atgriešanai pareizticībā, tas nevainagojās panākumiem, galvenokārt tāpēc, ka pati kņaziene, neskatoties uz tīri sektantisku spriešanu par ticību, sevi pilnībā uzskatīja par pareizticīgo, gāja uz baznīcu, gavēja un piedalījās Vakarēdienā...

Kāda viņai tuva persona, uzzinājusi, ka viņa piedalījusies Svētajos Noslēpumos, un zinot viņas maldus, pajautāja:

Protams, šajā gadījumā Jeļenai Andrejevnai gudrāk būtu bijis iedarboties uz kņazieni ar pārliecināšanas vārdu, tāpēc nācās viņas mīlestībai meklēt citu iedarbības veidu palīdzību no Augšienes.

Reiz viņa atbrauca uz Optinu pie sava stareca tēva Barsanufija un pie mums; stāsta, ka aizbraucot no Pēterburgas, viņa atstāja kņazieni bīstami slimu ar smagu plaušu karsoni, bet kņazienei tad bija astotais gadu desmits.

Atvados no viņas, saka, un domāju, ka nesastapšu viņu vairs starp dzīvajiem!

Tēvam Barsanufijam Jeļena Andrejevna arī agrāk bija stāstījusi par savu sāpi, ka nevar kņazienes svētajā dvēselē iedvest apskaidrošanu tās maldos un tāpēc baidās par viņas likteni pēc nāves. Tēvs Barsanufijs apsolīja par viņu palūgties.

Šajā savā ceļojumā Jeļena Andrejevna, izstāstot par to, kādā stāvoklī pašlaik viņa atstāja kņazieni Pēterburgā, ļoti lūdza starecu stiprāk par viņu palūgties.

Pirms aizbraukšanas no Optinas uz Pēterburgu atnāk Jeļena Andrejevna atvadīties no tēva Barsanufija un saņemt svētību ceļam, bet batjuška no savas celles pieņemšanas istabas iznes un iedod viņai Dievmātes ikonu un saka:

Aizvediet kā svētību no manis šo ikonu kņazienei Marijai Mihailovnai un sakiet viņai, ka es šodien kā reiz pirms jūsu ierašanās šīs ikonas priekšā palūdzos par viņas gara un miesas veselību.

Dievs dos, atbildēja tēvs Barsanufijs Debesu Ķēniņienes lūgšanu dēļ ne tikai dzīvu, bet arī veselu atradīsiet.

Atgriezās Jeļena Andrejevna Pēterburgā un uzskatīja par pirmo pienākumu iegriezties pie kņazienes.

Zvana. Durvis atveras un tajās kņaziene: jautra, moža, it kā nebūtu slimojusi.

Vai tā esat jūs? savām acīm neticot, iesaucās Jeļena Andrējevna. Kas tad jūs ir augšāmcēlis?

Jūs, saka, aizbraucāt, man bija pavisam slikti, bet vēlāk vēl sliktāk, un pēkšņi trešajā dienā ap desmitiem no rīta man ne no šā, ne no tā palika labāk, bet šodien, kā redzi, pavisam vesela.

Tā bija diena un stunda, kad tēvs Barsanufijs lūdzās tās Dievmātes ikonas priekšā, kuru nosūtīja kņazienei kā svētību.

Ar aizkustinošām sajūsmas asarām Jeļena Andrejevna kņazienei paziņoja par notikušo un nodeva tai Debesu Ķēniņienes ikonu. Viņa klusējot paņēma ikonu, pārkrustījās, noskūpstīja to un tūlīt pat pakāra pie pašas gultas. No tās dienas Jeļenai Andrejevnai nevajadzēja atgriezt kņazieni pareizticībā: ar ticību Vissvētajai un Dieva izredzētajiem kņaziene nodzīvoja savu mūžu un drīzumā aizgāja pie Kunga. Dzīvoja un nomira pareizticīgi."

"Jeļenai Andrejevnai," raksta viņš, "bez vispārējā sliktā veselības stāvokļa bija ļoti vāja redze: ar vienu aci vispār neredzēja, un labākie galvaspilsētas okulisti viņai teica, ka ne tikai šai acij nevarēs atgriezt redzi, bet arī otrai acij draud tādas pašas briesmas. Un nabaga Jeļena Andrejevna ar šausmām sāka ievērot, ka arī viņas veselā acs sāk redzēt arvien sliktāk un sliktāk...

Atbraucu pie jums uz Optinu nomirt, atbild kā vienmēr pusnopietni, puspajokam allaž un visos dzīves gadījumos mūsu dzīvespriecīgais draugs un tūlīt mums pastāsta, ka tikko kā pārcietusi spēcīgu pleirītu plaušu plēves iekaisumu (un tas ar viņas slimajām plaušām!). Taču tas viss sīkums! Bet, lūk, bēdīgi ar acīm tas būs ļaunāk... Baidos kļūt akla. Nu, protams, viss ir Dieva ziņā!

Ārā sniegputenis, piecpadsmit grādu sals februāra sals, bet atbrauca viņa plānā mētelītī, pat bez silta lakata, rokās veca karakulādas mufīte, galvā tāda pati cepurīte viss vēja piedzīts... Mēs ar sievu viņu rājam, bet viņa smaida:

Optinā padzīvoja dienas trīs četras, pagavēja, piedalījās vakarēdienā, eļļas svaidīšanā. Brauc prom, atvadās no mums un saka:

Bet mūsu batjuška tēvs Barsanufijs svētīja man pa ceļam iegriezties Tihonovas tuksnesī un tur izpeldēties sirdsskaidrā Kalugas Tihona avotā.

Ja mēs nezinātu Jeļenas Andrejevnas stiprās ticības lielo uzdrīkstēšanos, tad būtu par ko šausmināties, turklāt arī Optina ar savu garu paspēja mums daudz ko iemācīt, un tāpēc mēs bez jebkāda protesta pārkrustījām viens otru, saskūpstījāmies, atvadījāmies, lūdzot pieminēt mūs pie sirdsskaidrā Tihona. Drīz pēc Jeļenas Andrejevnas aizbraukšanas saņēmām viņas vēstuli no Pēterburgas: "Brīnumains mūsu Dievs un varena mūsu Pareizticība! Mūsu batjuškas tēva Barsanufija lūgšanu dēļ es peldējos sirdsskaidrā Tihona avotā 10 grādu pēc Reomīra skalas (t.i., 12, 5°C) aukstā ūdenī. Kad uzvilku veļu, tā no aukstuma bija cieta kā koks, kā stingri iestērķelēta. Divpadsmit verstis no avota līdz dzelzceļa stacijai es braucu pajūgā tajā pašā kažociņā, kurā jūs mani redzējāt. Mani mati slapji no peldes pārvērtās ledus lāstekās. Ar lielām mokām es atkusu siltajā stacijā un vagonā un pat nekādu iesnu! No pleirīta nepalika ne pēdas. Bet, kas patiesi ir liels Dieva žēlastības un izredzētā kalpa sirdsskaidrā Tihona brīnums, ir tas, ka ne tikai izveseļojās mana saslimusī acs, bet arī otra, sen aklā, kļuva redzīga un tagad es brīnišķīgi redzu ar abām acīm."

Piebildīsim tāda bija garīgā redze dižajam starecam, kas saskatīja savas garīgās meitas lielo ticību un to svēto vietu, kur pēc Dieva gribas viņai bija lemts saņemt dziedināšanu. Par šo gadījumu tēvs Barsanufijs nevienam nestāstīja, bet pašu Jeļenu Andrejevnu ne reizi vien minēja sarunās, kā, piemēram, 1911. gada vasarā: "Es neaicinu uz klosteri arī pasaulē daudz ceļu, kas ved pie Dieva. Lūk, piemēram, cienījamā Jeļena Andrejevna Voronova visu savu dzīvi veltījusi kalpošanai nelaimīgajiem, atstumtajiem ļaudīm, braukā viņa pa cietumiem, mierina arestantus, kalpo tiem, sarunājas ar viņiem un cenšas uzmodināt viņos apdzisušās mīlestības jūtas pret Dievu un tuvākajiem. Neapšaubāmi svēta šī lieta, un, glābjot citus, arī pati viņa glābjas."

Ārēji dzīve klosterī ritēja mierīgi. "Skita hronika" ataino parastas lietas: dievkalpojumus, dažādu celtniecību, dažu personu atbraukšanu. Lūk, izvilkums no tās:

"1911. gada 11. aprīlis. Šodien liturģiju skita baznīcā kalpoja Optinas klostera priekšnieks ar skita priekšnieku un hieromūku Nektāriju, klātesot klostera hierodiakonam tēvam Varsisam un skita hierodiakonam tēvam Zosimam. Beidzot liturģiju, arhimandrīts tēvs Ksenofonts kopā ar skita priekšnieku un hieromūkiem tēvu Nektāriju, tēvu Adrianu un tēvu Gabrielu veica aizlūgumu Kazaņas brīnumdarītājam svētniekam Barsanufijam Dieva izredzētā kalpa piemiņas dienas un skita priekšnieka vārda dienas sakarā.

1911. gada 6. jūnijs. Pabeigta maizes klēts celtniecība. Baļķu klēts uz ķieģeļu stabiem, nosegta ar dzelzi. Darbu un materiālu izmaksas, izņemot atvesto kokmateriālu no vasarnīcas, ir ap 130 rubļiem.

1911. gada 23. jūlijs. Šodien Optinas tuksnesi un skitu apciemoja Kalugas gubernators kņazs Gorčakovs. No Kozeļskas uz Optinu viņš atbrauca automobilī. Pēc klostera aplūkošanas kņazs klostera priekšnieka un skita priekšnieka pavadībā apgāja skitu un apciemoja tēva Barsanufija celli. Tajā pašā dienā gubernators devās atpakaļ uz Kozeļsku.

1911. gada 29. augusts. Skitā svinīgi atzīmēta Priekšteča Jāņa Kristītāja Galvas Nociršana. Vakarā viņa vārdā nosauktā baznīcā notika visnakts dievkalpojums, kura laikā uz litiju un godināšanu iznāca skita priekšnieks ar pārējiem svētkalpotājiem. Šajā datumā viņš kopā ar hieromūkiem tēvu Nektāriju un tēvu Kukšu, klātesot hierodiakoniem tēvam Arsēnijam un tēvam Zosimam, nokalpoja Dievišķo liturģiju un pēc tās aizlūgumu Jānim Kristītājam. Kā visnakts dievkalpojumā, tā arī liturģijas laikā klāt bija daži no klostera brālības un no malas pienākušie dievlūdzēji.

1911. gada 4. septembris. Šodien Viskrievijas Pareizticīgā Baznīca svin Belgorodas bīskapa svētnieka brīnumdarītāja Joasafa pieskaitīšanu pie svēto pulka, kura mirstīgās atliekas netrūdoši dus Kurskas guberņas Belgorodas pilsētas vīriešu klostera katedrāles kapu velvē... Pēdējo gadu desmitu laikā daudzkārt notikušas brīnuma zīmes un atkārtoti ierosinājumi pamudināja baznīcas varu likt priekšā monarham apstiprināšanai šo lietu par svētnieka Joasafa pieskaitīšanu pie svēto pulka, kas arī tika izdarīts. Ķeizara apstiprināti, šie svētnieka daudzināšanas svētki Baznīcai tika nozīmēti 4. septembrī.

Tā rezultātā svētdienas visnakts dievkalpojuma priekšvakarā skitā svētnieka ikonas priekšā, kura pēc speciāla pasūtījuma tika zīmēta Ņižegorodas eparhijas Divejevas sieviešu klostera gleznu darbnīcā, skita priekšnieks kopā ar pārējiem svētkalpotājiem godināja svētnieku, bet šajā pašā datumā pēc kopēji nokalpotas liturģijas viņš ar hieromūkiem tēvu Nektāriju un tēvu Irakliju veica aizlūgumu, kurš beidzās ar aizkustinošiem vārdiem sastādītu lūgšanu jaunajam brīnumdarītājam.

1911. gada 17. septembris. Jauno skita baznīcu un tās blakustelpas apskatīja no Kalugas atbraukušais guberņas arhitekts."

1911. gada 9. maijā nomira starecs Jāzeps. Tas notika pusnaktī. Tēvs Barsanufijs veica pirmo aizlūgumu (panihīdu), pēc tam tos veica nepārtraukti kalpoja visi skita un klostera hieromūki. Aizgāja viens no diženajiem stareciem, sirdsskaidrā Ambrozija pēcgājējs. 12. maijā tēvs Barsanufijs kopā ar arhimandrītu Ksenofontu un citiem svētkalpotājiem kalpoja dvēseles aizlūguma liturģiju un izvadīšanas kārtu. Vesela skita ēra aizgāja kopā ar tēvu Jāzepu...

6. nodaļa

1911. gada beigās klosterī atklājās dažas nekārtības. Tie mūki, kas sūdzējās varasiestādēm par arhimandrītu Ksenofontu, uzvedās izaicinoši, rādot brālībai sliktu piemēru. Tēvs Ksenofonts pasauca palīgā skita priekšnieku tēvu Barsanufiju, zinot viņa stingrību izšķirošajos brīžos, un nekļūdījās. Viņiem kopā izdevās klosterī ieviest kārtību un atbrīvot to no nemierniekiem. Bet lieta ar to nebeidzās. Plūda nebeidzamas sūdzības pa instancēm, pat uz Sinodi. Šīs musinošās atskaņas nonāca līdz pasaulīgiem cilvēkiem, nelabvēlīgi noskaņotiem pret mūkiem un Optinu. Ar viņu centieniem dažādas baumas saslāņojās cita uz citas, izplatījās teiciens: "Bez dūmiem nav uguns." Izplatījās arī runas par tēvu Barsanufiju vairāk par to, ka viņš pārāk daudz uzmanības velta sieviešu dzimumam un dzīvo "greznībā"...

Kāda bagāta būtne muižniece Marija Mihailovna Bulgaka 1911. gada sākumā sāka braukt uz Optinu uz grēksūdzi pie tēva Barsanufija. Viņa izteicās, ka taisoties atstāt pasauli un iestāties Šamordinas klosterī. Tēvs Barsanufijs, jau sākumā sapratis viņas iekšējo būtību, izteicās: "Ak, sabulgakos tur Bulgaka!" Pēc tam viņa apsolīja starecam, ka novēlēs skitam simttūkstoš rubļu, bet pēc tam sāka jaukties skita lietās. Tēvs Barsanufijs parādīja viņai īsto vietu, taču dāmai bija sveša jebkāda pazemība. Būdama Pēterburgā, viņa apmeklēja grāfienes Ignatjevas salonu, kur mēdza būt Sinodes locekļi, un tur sastāstīja visādas blēņas par Optinas skitu un par starecu Barsanufiju. Grāfiene, nejūtot labvēlību pret Optinas stareciem, visam labprāt piekrita, taču nolēma arī pati paskatīties.

Kopā ar vienu no savām draudzenēm viņa atbrauca uz Optinu un pateica klostera priekšniekam, ka vēlas apciemot tēvu Barsanufiju nevis kā starecu, bet kā skita priekšnieku.

Tēvs Barsanufijs pasauca Optinas viesnīcā gandrīz pastāvīgi dzīvojošo večiņu, Varšavas ģenerālgubernatora Maksimoviča sievu, un palūdza pieņemt apmeklētāju vizītes, bet pats sēdēja klusējot... "Bija pie manis pagājušogad," teica tēvs Barsanufijs 1912. gadā Pūpolsvētdienā, "divas dāmas no inteliģentām aprindām un izplatīja par mani sliktu slavu. Par ko tad jūs jautāsiet? Saskatīja, ka mana lūgšanu istaba ir pārāk grezna Optinai, bet galvenais nepatika viņām lielā Eņģeļa glezna, kas mierina cietušu dvēseli. Dīvaini cilvēki. Vārds "greznība", šķiet, manai lūgšanu istabai nemaz nav piemērojams, tā ir maza, ar zemiem koka griestiem, taču pieklājīgi uzkopta. Galvenie tās greznojumi ikonas un Optinā dzīvojošo starecu portreti. Lūk, arī Eņģeļa glezna, kaut gan tās izpildījumā ir daži trūkumi, taču visumā, sevišķi vakarā lampādas gaismā rada tādu iespaidu, ka viņš patiešām dzīvs izdalās no audekla. Es centos, lai mana lūgšanu istaba kaut nedaudz atgādinātu debesis, kur jātiecas mūsu dvēselei."

Grāfiene Ignatjeva, atgriezusies Pēterburgā, pavēstīja sinodālai varai, ka stareca Barsanufija cellē ir "greznība" (puķes un gleznas) un ka pie viņa ciemiņus pieņem un tēju salej dāma... Starecam atstāstīja grāfienes vārdus: "Starecs apģērbts visumā pieklājīgi, es iedomājos viņu pavisam citādāku." "Izrādās," teica tēvs Barsanufijs, "viņa gribēja redzēt starecu skrandās, ar sapinkātiem matiem un vīlās. Bet visi mūsu stareci ģērbās kārtīgi un nestaigāja apdriskātos talāros... Ne apģērbs glābj, bet dvēseles tīrība."

Vispār tagad grūti restaurēt patieso neapmierinātības ainu, pretenzijas, kas bija sakrājušās kaut kur tur Pēterburgā te daudz kas saplūda: sūdzējās izdzītie mūki, apmeloja dāmas, lēja eļļu ugunī cilvēki, kas bija apmeklējuši tēvu Barsanufiju, bet palikuši neapmierināti: stipri viņu nopēla par to, ka it kā viņš Optinā mājvietu devis "melnsimtniekam" Nilusam, cilvēkam ar aizdomīgu morāli. Galvenais te, protams, tas, ka sātans satina šo ļaunuma kamolu pret dižo starecu un gatavoja veselu karagājienu pret viņu, cenšoties panākt, lai viņš tiktu izdzīts no Optinas, no skita... Un nav svarīgi te reālie darbi, īpaši mazie, kā sūdzības, nav vajadzības meklēt tās un paziņot par tām... Svarīgi, ka atradās daudzi cilvēki, kurus sātans padarīja aklus no ļaunuma, virzot uz melno darbu. Kungs pieļāva šai lietai nonākt pie sekām, kas starecam bija smagas, viņš izrādījās it kā iegrūsts attīrošā krāsnī... Nevaram spriest, kāpēc un kā, skaidrs vienīgi, ka viss, kas nāk no Kunga, ir par labu mums.

Lūk, mierīgie (kā vienmēr) "Skita hronikas" ieraksti par notikumiem tajās dienās, kuras bija izšķirošās stareca tālākajam liktenim.

"1911. gada 30. decembris. 9.00 no rīta skitieši pēc klostera zvana devās uz klosteri sagaidīt augstisvētīto Kišiņevas bīskapu Serafimu, kurš Sv. Sinodes rīkojumā atbrauca veikt Optinas tuksneša revīziju.

1911. gada 31. decembris. Šodien skitieši devās uz klosteri uz visnakts dievkalpojumu, kuru kalpoja augstisvētītais Serafims.

1912. gada 1. janvāris. Svētdiena un Jauns Kunga žēlsirdības gads. Skitieši gāja uz klosteri uz vēlo Liturģiju. Liturģiju un aizlūgumus pēc tās kalpoja augstisvētītais Serafims. Pirms aizlūguma Valdnieks teica apsveikuma runu līdz ar novēlējumu visiem iegūt taisnīgumu, deva padomu centīgāk lūgt Debesu Ķēniņieni pārklāt Krieviju ar Savu Aizsegu un nosargāt to jaunajā trauksmainajā gadā no visiem ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem.

1912. gada 2. janvāris. Deviņos no rīta igumens Barsanufijs bija nokalpojis aizlūgumu Sarovas Serafimam un Čerņigovas svētniekam Feodosijam.

4. stundas sākumā skitu apmeklēja Kišiņevas bīskaps augstisvētītais Serafims; pēc parastās tikšanās Priekšteča baznīcā viņš īsos vārdos brālībai deva padomu pacietīgi dzīvot skitā un, atbalstot citam citu ar brāļu mīlestību un vienprātību, neatstāt to kāda šķietami attaisnojoša iemesla dēļ. Dodot arhibīskapa svētību, viņš katru brālīgi noskūpstīja. Pēc tam, apskatījis jauno baznīcu, Valdnieks devās uz skita priekšnieka celli, uz konfidenciālu sarunu ar tēvu igumenu, un 5. stundas sākumā atgriezās klosterī.

Uz Liturģiju, kura sākās 1. stundā, skitieši gāja uz klosteri; atgriežoties no turienes, slacīja ar svēto ūdeni celles un citas skita ēkas. Vakar augstisvētītais Serafims aizbrauca no klostera."

Varšavas un visas Polijas metropolīts (no 1918. gada) bīskaps Serafims (Čičagovs) bija pazīstams un cienījams. Vēl būdams priesteris, viņš strādāja pie ļoti nozīmīgās "Serafima-Divejevas klostera hronikas", daudz piepalīdzot sirdsskaidrā Serafima godināšanā; pirmais šīs hronikas izdevums iznāca 1896. gadā. Pēc tam viņš sastādīja sirdsskaidrā Serafima dzīves aprakstu. Vēlāk, būdams jau arhimandrīts, viņš panāca tikšanos ar ķeizaru Nikolaju Aleksandroviču, kuram pasniedza šo hroniku. Turpmāk viņš visai aktīvi piedalījās sirdsskaidrā Serafima daudzināšanā, tieši viņš un Sanktpēterburgas metropolīts Antonijs (Vadkovskis) arī bija slavināšanas iniciatori. Viņus atbalstīja ķeizars, tādā kārtā neitralizējot visus tos, kas uzstājās pret godināšanu.

1903. gadā no 17. līdz 19. jūlijam Sarovas tuksnesī notika svinības, kurās piedalījās cara ģimene un gandrīz visi Romanovu nama locekļi. Pēc tam bīskaps Serafims uzrakstīja akafistu sirdsskaidrajam un sāka strādāt pie Hronikas otrā sējuma. *(Šis manuskripts pazuda NKVD dzīlēs. Metropolīts tika nošauts 1937. gadā.) Metropolīta Serafima zīmētās Pestītāja un sirdsskaidrā Serafima ikonas atrodas pravieša Elijas baznīcā Maskavā, Obidenska šķērsielā.

Bīskapu Serafimu Svētā Sinode tika sūtījusi uz Optinas tuksnesi, lai izmeklētu dažādas sūdzības.

Tēvs Barsanufijs teica: "Kad bīskaps Serafims iedomājās mani no Optinas pārcelt uz citurieni, tad teica, ka tēvam Barsanufijam vajagot daudz lielāku darbības lauku, jo savādāk viņš skitā pavisam sarūgs. Bet es tieši gribu sarūgt skitā. Kamēr maize pliekana, neuzrūgusi tā nav garšīga. Atcerieties Evaņģēlijā līdzību: "Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, tiekāms viss sarūga (Mt 13, 33)." Ieraugs skitā, paldies Dievam, ielikts, bet gribētos man arī ierūgt, kā sarūguši mūsu dižie stareci Ļevs, Makārijs, Ambrozijs, Anatolijs un daļēji Ilarions, tas ir, uzvarēt visas kaislības, bet neizdevās."

Un tā Sinodē bija pieņemts lēmums pārcelt starecu Barsanufiju uz Kolomnas pilsētas tuvumā esošo Staro-Golutvinas Dieva parādīšanās klosteri par klostera priekšnieku, ieceļot viņu arhimandrīta kārtā. Lūk, ko teica pats starecs šajā sakarībā: "Sākās ar to, ka bija sūdzības par arhimandrīta (tēva Ksenofonta) mežu izciršanu, skits turējās malā, jo lieta skāra klosteri. Sūdzības bija melīgas, meži izrādījās neskarti. Skits aizstāvēja arhimandrītu un viņu attaisnoja. Tad ienaidnieks uzklupa grēcīgajam igumenam Barsanufijam un, kā redzat, izdzina viņu no Optinas tuksneša. Atbrauca arhibīskaps no kaut kādas svešas eparhijas, sāka veikt klostera revīziju un pēc tam pabija arī skitā. Teicām viņam, ka pie mums no seniem laikiem pastāv stareci un, lūk, te ir pēdējais starecs igumens Barsanufijs. Tad viņš nolēma, lai iedēstītu starecus citās vietās, pārcelt mani uz pamesto klosteri Kolomnā... Svētās Sinodes gribai es paklausu kā Dieva gribai, bet lūdzu sev žēlastību atstāt mani par parastu mūku, taču tika atteikts. Šķiet, tas ir Kunga prāts, un es esmu mierīgs."

Un tālāk: "Manu tagadējo stāvokli varētu raksturot šādi: gāju es pa taisnu ceļu, un man likās, ka tā arī aiziešu līdz mērķim. Pēkšņi uz ceļa baļķis griezies nost, saka. Bet es negribu griezties, man ir labi iet, esmu pieradis pie šī ceļa, kaut gan palaikam noliecos te pa labi, te pa kreisi, tomēr eju. Nē, saka, griezies nost. Mans Kungs Dievs, nemaz negribas... Un pēkšņi dzirdu citu balsi sakām man: "Nogriezies." Tā ir Dieva balss. Lai notiek Dieva griba! Jā, negribējās man braukt prom no šejienes, bet, lūk, saņēmu vēstuli no kāda Sinodes locekļa, Somijas bīskapa Sergija, kurā viņš raksta: "Es dzirdēju, ka jūs vēlaties atteikties no nozīmējuma un aiziet noslēgtībā, nedariet to, bet pieņemiet Sinodes lēmumu kā Dieva gribu." Pats es neklapatoju, bet daži mani garīgie bērni klapatoja par mani, un viņu aizstāvībai būtu spēks, bet šajā gadījumā palika bez panākumiem. Jeļena Andrejevna Voronova brauca pie metropolīta Antonija, bet viņš nespēja mainīt Sinodes lēmumu un, kaut gan pazina mani jau no pasaulīgās dzīves un izturējās pret mani labi, tomēr arī ieteica braukt uz Golutvinu... Maskavas bīskaps Trifons, kuru ciena visa Maskava, raksta: "Neatsakieties no nozīmējuma, šis klosteris atrodas manā pārvaldījumā, es darīšu visu, lai jums šeit būtu labi." Lūk, redziet, jau trīs balsis no cienījamām personām. Pieņemu viņu vārdus, kā no Paša Kunga nākušus."

Lai gan starecs cieta, taču saredzēja notiekošā garīgo jēgu. Viņa skolnieks tēvs Nikolajs, vēlāk starecs Nikons stāstīja: "Tas bija sen. Neatceros, kādu iemeslu dēļ tagad mirušais virspriesteris lūdza man reiz Lielajā Gavēnī nokalpot viņa vietā vēlo Liturģiju katedrālē[2]. Es ar prieku piekritu. Bija Svētā gavēņa piektā nedēļa. Nozīmētajā laikā sāku kalpot Liturģiju un kalpoju mierīgi. Pienāca laiks lasīt Svēto Evaņģēliju. Pasniedzot Svēto Evaņģēliju hierodiakonam lasīšanai, es, kā parasti, stāvot augstajā vietā aiz altāra, sagatavojos uzklausīt Dievišķos mūžīgās dzīvības vārdus. Un, lūk, diakons nolasīja: "Redzi, mēs eimam uz Jeruzalemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un viņu nodos pagāniem. Un tie viņu apmēdīs un apspļaudīs un to šaustīs un nonāvēs; un Viņš pēc trim dienām celsies augšā" (Mk 10, 33). Mana grēcīgā sirds ietrīcējās. Man dzīvi atmiņā uzausa tas, kas bija jau pirms daudziem gadiem. Es atcerējos skitu, mūsu kluso skitu, kas mūs garīgi audzināja. Es atcerējos mūsu dusošo starecu, dārgo starecu, tēvu un audzinātāju, kas mūs iedvesmoja, kas centās iesēt mūsu sirdīs labas garīgas dzīves un mūku dzīves sēklas, kas iedziļinājās Svēto Rakstu jēgā un saprata to garīgo, noslēpumaino nozīmi.

Es atcerējos, kā reiz piektajā Lielā gavēņa svētdienā pēc Liturģijas, atnākot uz savu celli, viņš pajautāja man, vai pievērsu uzmanību tam, kas tika lasīts Liturģijas laikā Evaņģēlijā, un, norādot uz vārdiem: "Redzi, mēs eimam uz Jeruzalemi, un Cilvēka Dēlu nodos... Un tie viņu apmēdīs un apspļaudīs..." (Mk 10, 34) teica: "Lūk, pakāpieni uz Debesu Jeruzalemi: pa tiem jāuzkāpj. Uz kāda pakāpiena atrodamies mēs?" Precīzi neatceros, kas tika pateikts vēl, jo par šo Evaņģēlisko vārdu jēgu un garīgo nozīmi tika runāts vispārīgi, bet nāk atmiņā, ka it kā ar šo jautājumu beidzās saruna. Noslēpumaini, dziļdomīgi tika uzdots šis jautājums. Iegaumējot stareca vārdus, ieliekot tos savā sirdī, es klusēju. Un, lūk, tagad neatceros, pēc cik dienām, bet varbūt stundām prāvests paziņoja starecam par pārcelšanu no skita uz Maskavas eparhiju. Tas starecam sagādāja lielas ciešanas. Par ciešanām jāuzskata nevis tas, ko cilvēks pārdzīvo ārēji, bet tas, cik lielā mērā Dievs pieļauj viņam būt nomāktam no šī pārdzīvojuma, kas sagādā viņam un viņa sirdij ciešanas un mokas. Starecs patiešām tad cieta. Daloties ar mani savās ciešanās, viņš man reiz teica, ka no lielās iekšējās cīņas un ciešanām viņš baidās sajukt prātā. Gan viņam, gan mums bija pilnīgi skaidrs, ka tāds augstākstāvošās vadības rīkojums starecam bija sods, kuru sagādāja viņa nelabvēļi, ka šeit vieta bija arī nomelnošanai, arī cilvēku izdabāšanai, arī meliem un daudz kam citam, par ko īsumā nav iespējams uzrakstīt. Tik tiešām nozākāja starecu, ievainoja viņu, apspļaudīja viņu (nejēdzīgie apmelojumi un baumas vainoja viņu pat ķecerībā un hlistismā) un nogalināja viņu, jo no visām ciešanām un pārdzīvojumiem gan pēdējās skitā pavadītajās dienās, gan jaunajā kalpošanas vietā iedragāja jau bez visa tā vārgo stareca veselību un viņš tieši pēc gada nomira. Viņam nozīmētā kalpošana līdz ar visiem izpildāmiem pienākumiem un visiem pārdzīvojumiem, ko sagādāja noteikumi un dzīves apstākļi jaunajā vietā, bija krusts, turklāt smags krusts. Ticot, ka krustu sūta tikai Dievs, starecs visu pacieta, atrodoties uz krusta, nododot sevi Dieva gribai, neizmantojot cilvēciskus līdzekļus. Viņš bija nogājis augšupvedošos pakāpienus uz Jeruzalemi."

1912. gada 17. janvāris. Šodien igumena Antonija piemiņas dienā tika nokalpota liturģija. Skitā bija sava. Aizlūgumu par mirušiem kalpoja tēvs igumens kopā ar pārējiem.Visnakts dievkalpojumu tās dienas priekšvakarā kalpoja klosterī.

1912. gada 19. janvāris. Sirdsskaidrā Ēģiptes Makārija un stareca tēva Makārija piemiņas diena. Pirms liturģijas bija aizlūgums par stareca hieroshimamūka Makārija dvēseli, bet pēc liturģijas kopīgs aizlūgums. Liturģiju kalpoja igumens tēvs Barsanufijs.

1912. gada 25. janvāris. Stareca Anatolija piemiņas diena. Liturģiju un aizlūgumu par mirušajiem kalpoja igumens tēvs Barsanufijs. Tās dienas priekšvakarā bija visnakts dievkalpojums.

1912. gada 26. janvāris. Plkst. 8.00 no rīta sakarā ar klostera priekšnieka arhimandrīta Ksenofonta Eņģeļa dienu tēvs Barsanufijs ar citiem nokalpoja aizlūgumu. Pēc aizlūguma brālībai tika piedāvāta tēja.

1912. gada 17. februāris. Pēc Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģijas igumens tēvs Barsanufijs nokalpoja aizlūgumu sakarā ar Svētā Patriarha Germogena 300 miršanas gadadienu.

1912. gada 20. februāris. Svētā Kataņas Ļeva diena. 8.00 no rīta skita priekšnieks nokalpoja aizlūgumu par stareca hieroshimamūka Ļeva dvēseli, bet vēlāk pēc Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģijas tika nokalpots kopējs aizlūgums svētajam Kataņas Ļevam. Tās dienas priekšvakarā bija visnakts dievkalpojums.

Tuvojās Pasha Svētku Svētki. Tēvs Barsanufijs, jau atskaitīts no skita, telegrafēja savam jaunajam priekšniekam Maskavas metropolītam Makārijam: "Lūdzu Jūsu Eminencei žēlastību atļaut man pavadīt Optinā Ciešanu nedēļu un Pashas 34 dienas, lai satiktos Lielajos Svētkos dzimtajā inoku un dažu pasaulīgo manu garīgo bērnu ģimenē."

Un tā, saka tēvs Barsanufijs sarunā ar garīgiem bērniem, slava Tev, Kungs! Svētkus sagaidīsim kopā, bet trešajā vai ceturtajā dienā došos projām. Daži Optinā nopriecāsies par manu aizbraukšanu, tie, kuriem es esmu nepatīkams. Bet ne mums viņus tiesāt. Kungs iztiesās visus. Pie Viņa, Vislabā, vērsīsimies visās ciešanās un likstās. Paļausimies uz Viņu, turēsimies pie Kunga un neatkritīsim no Viņa.

"1912. gada 12. marts. Lielā Gavēņa 6. nedēļas pirmdiena. Skitieši pēc ikgadēja paraduma šodien nodarbojās ar baznīcas uzkopšanu un tīrīšanu uz Pashas svētkiem. Klosterī notika vecāko brāļu sanāksme sakarā ar mantziņa ievēlēšanu. Ar balsu vairākumu tika izvēlēts hieromūks tēvs Gabriels. Par skita priekšnieku un brālības biktstēvu uz laiku tika nozīmēts hieromūks tēvs Nektārijs, tā kā igumens tēvs Barsanufijs ar paaugstinājumu arhimandrīta kārtā tiek pārcelts par Staro-Golutvinas klostera priekšnieku Maskavas eparhijā un ne viens vien viņa lūgums par atstāšanu skitā pavadīt mūža nogali nav ņemts vērā. Saiešana notika Svētās Ēģiptes Marijas baznīcā, pēc saieta bija aizlūgums par dzīvajiem un mierā dusošiem stareciem."

1912. gadā bija Kiriopasha kopā tika svinēti divi svētki: Pasha un Dievmātes pasludināšanas diena. Žizdra jau plaši izplūda, bet laiks bija lietains, Pashas dienā bija pat putenis, kas visu pārklāja ar sniegu... Tas bija 25. marts.

Un tā, sacīja tēvs Barsanufijs, Pashas svētkus es sagaidīšu kopā ar jums, pēc tam došos uz savu jauno nozīmēto vietu. Kas tur būs nezinu, ko Kungs sūtīs. Kolomnā es neesmu bijis, saka tā ir fabrikas pilsēta, man tas nepatīk, labāk vēlētos noslēgtā klosterī, kaut vai tuksnesī pie Beļevas[3]... Taču kā svētīs Kungs. Vajadzēs tur uzcelt izpostīto ligzdiņu. Gan jau kaut kā uzcelšu un jums soliņu uztaisīšu, nokrāsošu to, bet pēc tam jums paziņošu: "Soliņš gatavs, nokrāsots, un krāsa nožuvusi, nesasmērēsieties. Brauciet." Varbūt tur es nebūšu tā noslogots ar darbiem kā te. Mūsu nav daudz, bet tāpēc nesamulsīsim. Kristus teica: "Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ!" (Lk 12, 32).

Vai jūs nepamanāt pārmaiņas manā lūgšanu istabā? vaicāja viņš citā reizē, bet tieši Pashas ceturtajā dienā. Nedaudz mantu es ņemu sev līdzi: ikonas visas paliek, bet no gleznām paņemšu tikai dižā stareca un mana garīgā labvēļa tēva Anatolija un batjuškas tēva Ambrozija portretus. Pārējais paliks tā, kā bija... Kas šeit būs klostera vadītājs un starecs nezinu, ticu, ka Kungs sūtīs varbūt arī daudz cienīgāku nekā mani, grēcinieku. Es neaizliedzu jums brauciet uz Optinu, bet, ja vēlēsieties paskatīties, kā dzīvo grēcīgais Barsanufijs, tad iegriezieties arī Golutvinā. Lai pavadītu mani līdz klosterim, svētību nedodu, tas lieki, lai nedotu iemeslu visāda veida nostāstiem, bet, kad iekārtošos, Dievs svētīs, ja vēlēsieties.

Pēdējā tēva Barsanufija atrašanās diena skitā bija 1912. gada 2. aprīlis. Lūk, kā aprakstīta šī diena "Skita hronikā".

"2. aprīlis. Pirmdiena, Apustuļa Toma nedēļa. Astoņos no rīta Svētā Jāņa Priekšteča un Kunga Kristītāja baznīcā igumens Barsanufijs kalpoja pirmsceļa aizlūgumu ar mešanos uz ceļiem. Pēc aizlūguma starecs pateica īsus atvadu vārdus, pabeidzot tos, nometoties ceļos un izlūdzoties visiem piedošanu. Tēvs Nektārijs visu skitiešu vārdā pasniedza starecam sv. Priekšteča Jāņa Kristītāja ikonu. No baznīcas visi devās uz ēdnīcu, kur tika piedāvāta tēja, bet pēc tam uz stareca celli; tēvs igumens svētīja katru ar ikonu un dāvināja par piemiņu sīkas lietas kā pashas olas, lūgšanu krelles, savas kartiņas, gleznas, atklātnes, lakatiņus, dvieļus un citas mantas. Desmitos tēvs igumens devās uz klosteri uz aizlūgumu, kā arī lai atvadītos no klostera brālības. Piektajā stundā skitieši sapulcējās stareca cellē, kur pēc lūgšanas tēvs igumens deva kopēju svētību un sērojošās brālības mierināšanai sacīja: "Nesen klosterī mirušais igumens tēvs Marks teica man, ka tad, kad mira batjuška tēvs Makārijs, pareģoja, ka pēc viņa stareci būs tēvs Ambrozijs, tēvs Ilarions un tēvs Anatolijs un ka skitā neizsīks stareci. Starp nākamajiem stareciem būs cilvēki ar vēl lielākām garīgām dāvanām nekā dižie stareci tēvs Ļevs, tēvs Makārijs, tēvs Ambrozijs un Anatolijs..."

Sestajā stundā starecs pie Svētajiem vārtiem sanākušo skitiešu un laicīgo pavadībā devās uz klosteri, kur pēc atvadīšanās no tēva arhimandrīta aizbrauca uz staciju. Igumenu pavada viņa celles piekalpotāji mūks Grigorijs Jermakovs un mūki Jānis Beļajevs un Mihails Ježovs."

1912. gada martā tēvs Barsanufijs bija redzami sasirdzis, tā ka daudzi optinieši cerēja, ka tomēr viņu atstās šeit, un tāda cerība mājoja līdz pašai Pashai. Nu, lūk, pienāca viņa aizbraukšanas diena, viņš nolēma parādīt paklausību priekšniecībai. No viņa atvadījās skitieši. Klosterī, Kazaņas katedrālē, lai atvadītos no viņa, sapulcējās visi inoki un līdz ar viņiem arī šajā laikā tur esošie dievlūdzēji.

Bija arī Niluss, kurš pēc mēneša tāpat atstās Optinu, izpildot priekšniecības lēmumu aizliegt laicīgiem apmesties klostera tuvumā. Arhimandrīts Ksenofonts, izmocīts un noguris no pārciestām operācijām, no visiem pēdējā laika kārdinājumiem, pēc vēlās Liturģijas visas klostera brālības vārdā teica atvadu vārdus.

Kristus Augšāmcēlies!.. Vai domājāt, dziļi cienījamais tēv igumen, ka jums, gandrīz jau nogājušam dzīves ceļu, nāksies šķirties no Optinas, turklāt tieši tad, kad jūs visvairāk pieķērāties tai un varbūt dzīvi bez Optinas pat nespējāt iedomāties? Vai domāju es kaut kad šķirties no jums un bez jūsu palīdzības un līdzdalības vadīt klosteri? Bet, lūk, kā pērkona spēriens virs galvas nogranda nejaušā ziņa par jūsu nozīmēšanu uz citu klosteri... Cik viss ir nestabils, es padomāju un šajā sakarībā atcerējos Rakstu vārdus: "jo es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs kā visi mani tēvi" (Ps. 39, 13). Jā, patiesi mums nekad nevajadzētu aizmirst to, un, neredzot neko pastāvīgu šeit uz zemes, kur viss viena kņada, mums vajadzēja būt gataviem visiem pārbaudījumiem un ačgārnībām... No 1907. gada jūs dalījāt ar mani klostera vadītāja nastu, kas pašreizējos apstākļos īpaši atbildīga, un pa šo laiku ievērojami atvieglinājāt manas pūles klostera vadīšanā. Manu acu priekšā labiekārtots gan iekšēji, gan ārēji jums uzticētais skits, un pēc jums plaukstošā stāvoklī tiek atstātas baznīcas, sakristeja, ēdnīca, bibliotēka, celles, to uzturēšana un uzturēšanas avoti viss runā par labu jūsu vadīšanai...

Tālāk tēvs arhimandrīts atcerējās laiku, kad tēvs Barsanufijs bija novics:

Visu atmiņā vēl jūsu divpadsmit gadu ilgā stingrā noslēgtā dzīve skitā un centīgā svēto tēvu un askētisko centienu apgūšana. Neviens, protams, nav aizmirsis, kā bijāt komandēts uz Tālajiem Austrumiem pēdējā karā, cik jums bija grūti aizbraukt no mums un kā jūs ar godu, Optinas vārda cienīgi nesāt jums uzlikto paklausību. Vēlāk, kad tikāt aicināts uz augstāku nozīmējumu, īpaši atklājās jūsu patiesā mīlestība pret Optinu... Un, lūk, beidzot jūsu stareca un biktstēva darbs. Liekas, ka pēc visas saprašanas te, Optinā, kur jūs tik daudz pastrādājāt, jums būtu arī jānorimst. Bet "Kungs dara drošus vīra soļus" (Ps. 37, 23), nozīmēja jums citu dzīves lauku un darbību...

Lai Kungs apbalvo par jūsu dedzīgo un auglīgo kalpošanu Svētajai Baznīcai tai ļaunajā laikā, ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē. Āmen, pabeidza savus vārdus arhimandrīts.

Mierinu un uzmundrinu sevi, atbildēja tēvs Barsanufijs, ar domu, ka Kungs ne tikai darbus pieņem, bet arī nodomus sveic nodomi man bija paši labākie: daudz un pat ļoti daudz man gribējās jums pakalpot, tēvi un brāļi, un visam klosterim, un, ja kaut kur neuzspēju, tad, lūdzu, esiet iecietīgi pret manu vājību... Skumji un smagi man šķirties no jums, bet, redzams, tā ir Dieva griba Kungs dara drošus vīra soļus. Pūlos neaizmirst arī to, ka "mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo" (Ebr. 13, 14). Vāji jau mani spēki, un man ir daudz vājību, bet es stiprinos ticībā uz Dieva svētību, kas piepilda nepilnību. No manis nešķiras cerība, ka arī šoreiz mani Kungs neatstās bez Savas žēlastības, kā tajā reizē, kad šķīros no jums, braucot uz Tālajiem Austrumiem... Sirsnīgi izlūdzos, cienījamais tēv arhimandrīt, dārgie tēvi un brāļi, visu jūsu, bez izņēmuma, lūgšanas... Svētība un miers un Dieva mīlestība lai ir ar jums visiem.

Aizlūguma beigās bijušais stareca biktstēvs hieromūks Feodosijs pateica atvadu vārdus visas brālības vārdā.

Jūsu augstdzimtība, vistaisnais tēv igumen, cienījamais mūsu starec un garīgais tēv! Kristus Augšāmcēlies! sāka viņš savus vārdus. No sirds pārpilnības mute runā... Svētī mūs arī šoreiz, kā tu svētīji mūs uz jebkādu labu darbu: dod svētību šiem vārdiem, vārdiem no patiesas sirds, tavu garīgo bērnu un atvadu vārdiem. Ar Pashas gaišajām un priecīgajām dziesmām pavadām mēs tevi uz jauno kalpošanas vietu. Dievam tīkami, lai gaismeklis, iespīdējis starp mums, vēl spožāk iespīdētos, un, lūk, Viņš no biklā tuksneša izņem tevi un liek daudz augstākā svečturī daudz redzamākā un atklātākā vietā, pašas galvaspilsētas priekšā... Tu pamet mūs tava garīgā uzplaukuma laikā, mums īpaši grūtā laikā, pamet tad, kad visvairāk esi mums vajadzīgs... Rūgtā atvadīšanās, skumjā atvadīšanās, sāpīga nezināmā šķiršanās!... Redzot tevi mundru un dzīvespriecīgu, ar līksmu smaidu sejā, kaut kā negribas domāt, ka tuvojas šķiršanās. Nāk atmiņā, kā mēs tikpat labvēlīgi uzklausījām tavus vārdus: "Ciemos labi, bet mājās labāk tā arī es, kaut gan aizbraucu, bet iedomājos, ka braucu ciemos, bet par mājām tik un tā uzskatu un uzskatīšu Optinu..." Aizkustinošs un pamācošs bija skats, kad tu noteiktajās dienās iznāci pie mums, saviem garīgajiem bērniem, dot pamācības un svētību... Patīkami un priecīgi bija redzēt sirmo starecu, evaņģēliskā vienkāršībā, bērna lēnprātībā un uzticībā sarunājoties ar saviem Dieva dāvinātajiem bērniem... Vēl aizkustinošāka bija tevis dotā kopējā svētība!... Līdz ar tavu aiziešanu no klostera garīgā fundamenta it kā tiek izņemts viens no pamatakmeņiem. Tu kā mūžampieminamo Optinas starecu svētības pārmantotājs biji uzticams viņu novēlējumu skaidrotājs. Visi tavi dižie priekšgājēji šī klostera sienās līdz beigām nesa savu augsto starecu varoņdarbu un aizmiga tā dzīlēs.

Tev Kungs lēmis citu lozi!... Paliks prātā un sirdī uz visiem laikiem arī atsevišķā grēksūdze, kuru piedzīvoja visai daudzi, īpaša grēksūdze, ilglaicīgā, kurā tu izskatīji visus cilvēka dvēseles labirintus un slēptuves, grēksūdze, kas atdzemdina grēku nožēlotāju... Ar ko mēs atlīdzināsim tev uz atvadām par visiem taviem darbiem? Kā tos novērtēsim, un kādi pateicības vārdi būs līdzvērtīgi tiem? Bet mēs vēl šeit nepieminējām tavu priekšnieka darbu tev mīļajā skitā, tā labiekārtošanu un vienkāršās tautas un izglītoto garīgo aprūpi, inteliģences piesaistīšanu Baznīcai, dievlūdzēju piesaistīšanu tuksnesim, plašo saraksti, kā to darīja mūžampieminamie stareci!... Vai tiešām par mūsu grēkiem piepildās bargie Dieva vārdi: "Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs" (Mt 26, 31)?

Kad tēvam Barsanufijam nodziedāja "ilgus gadus", tēvs arhimandrīts pasniedza viņam Kazaņas Dievmātes ikonu visas brālības vārdā. Pēc tam visi mūki piegāja pie stareca pēc svētības, nometoties uz ceļiem. Daudzi raudāja. Savukārt starecs apdāvināja pienācējus ar svētbildītēm. Visi juta, ka stareca Barsanufija personā Optina nes lielu zaudējumu. Un, lūk, viņš virzījās uz izeju... Silti apģērbts, ar ceļa somu rokās; batjuška dažu mūku un laicīgo, kā arī tēvu Feodosija un Nektārija pavadībā piegāja pie pārceltuves pār pārplūdušo Žizdru. Sacēlās stiprs vējš, sāka snigt slapjš sniegs, palika auksti... Tēvs Vasilijs Šustins, kas tad vēl bija to laicīgo pulkā, kas pavadīja starecu, atcerējās: "Ar lielu risku mēs pārcēlāmies pāri upei. Līdz stacijai batjušku devās pavadīt viņa biktstēvs un tēvs Nektārijs. Es braucu kopā ar batjuškas biktstēvu, tēvu Feodosiju. Viņš bija pārsteigts par tēva Barsanufija pazemību un visu ceļu sajūsminājās. Līdz stacijai parastās stundas vietā mēs braucām trīs ar pusi stundas. Dārgais batjuška pavisam bija sasalis ragā. Pateicība Dievam, ka vilciens kavējās un batjuška varēja sasildīties ar karstu tēju. Pēc batjuškas rīkojuma tika paņemtas trešās klases biļetes. Bet pie pārsēšanās es aprunājos ar virskonduktoru un neļāvu batjuškam ieiet trešajā klasē, un kopā ar diviem celles piekalpotājiem mēs iekārtojāmies otrās klases kupejā. Dārgais batjuška gandrīz negulēja, turklāt gandrīz neko nerunāja."

3. aprīļa rītā MaskavasKijevasVoroņežas dzelzceļa līnijas vilciens, ar kuru brauca tēvs Barsanufijs, iebrauca Maskavā bija devītās stundas sākums. Paņēmis kučieri, starecs aizbrauca uz Dievaparādīšanās klosteri, kas atradās netālu no Sarkanā laukuma, kur valdnieks Trifons sirsnīgi sagaidīja viņu. Šajā dienā batjuška, palūdzies klostera katedrāles baznīcā, aizgāja uz Ibēras kapelu, kur paklanījās Dievmātes brīnumdarītājas tēlam. No šejienes uz Nikoļsku, uz Atonas Sv. Panteleimona kapelu.

Un atkal skaļā pilsēta tramvaja vagonu klaudzoņa, līnijdroškas, visur ļaužu drūzma, paretam automobiļi... Bet dvēselē iepriecinājums - saulē spīd zeltītie Kremļa kupoli: Ivans Lielais, Dievmātes Aizmigšanas katedrāle... Svētlaimīgā Vasilija baznīca... Kazaņas... Gaiss dreb no zvanu skaņas... 4. aprīlī tēvs Barsanufijs Dievaparādīšanās klosterī nostāvēja visu dievkalpojumu, agro liturģiju un aizlūgumu par stareca Jāzepa dvēseles mieru bija viņa Eņģeļa diena. Pēc tam viņš pabija Kremļa katedrālēs, lai paklanītos Maskavas brīnumdarītāju pīšļiem un citiem svētumiem. Viņš negāja viens viņu ielenca diezgan liels viņa cienītāju un garīgo bērnu pūlis, viņam visur palīdzēja, sargāja viņu no jebkādām nejaušībām, vienkārši priecājās, ka var atrasties viņa tuvumā... Daudzi apkārtējie saņēma svētību no stareca.

5. aprīlī Dievaparādīšanās klosterī Liturģijas laikā, kurā kalpoja starecs Barsanufijs, valdnieks Trifons paaugstināja viņu arhimandrīta kārtā. Pats viņš nekalpoja, bet ietērpies stāvēja uz solejas līdz mazajai ieiešanai, pēc kuras uzlika starecam arhimandrīta krustu un mitru. Kā atbilde uz paaugstinājumu no klirosa dārdēja: "Aksios!" Tēvs Barsanufijs turpināja kalpošanu, kuras beigās Valdnieks svētīja viņu ietērpties arhimandrīta mantijā un pasniedza viņam zizli, piemetinot:

Esmu pieradis atnākušos uz šo baznīcu barot tikai ar vārda pienu, bet tu prasi cietu barību, kuras man nav, tāpēc nolēmu tev teikt nevis pamācības vārdus, bet gribu tikai izpaust savas jūtas, ar kurām piepildās mana dvēsele šajā svētajā mirklī...

Pēc tam Valdnieks šajās svinībās daudzu klātesošo klātbūtnē svētīja jauno arhimandrītu ar divām Pestītāja ikonām vienu no sevis, otru no batjuškas garīgajiem bērniem. Pēc tam pie tēva Barsanufija sāka nākt pēc svētības visi dievlūdzēji, un viņš svētīja katru no tiem.

Tajā pašā dienā tēvs Barsanufijs bija pie metropolīta Vladimira, kurš deva viņam svētību StaroGolutvinas klostera vadīšanai, kā arī nozīmēja Maskavas klosteru eparhijas prāvestu arhimandrītu Valentīnu braukt kopā ar viņu. Tēvs Barsanufijs pirms savas ierašanās uz StaroGolutvinas klosteri aizsūtīja mūkus Jāni Beļajevu un Mihailu Ježovu kopā ar klostera ekonomu sagatavot celli jaunajam klostera priekšniekam viņi tika sagaidīti rupji, un bija jāvelta daudz pūles, lai izpildītu savu paklausību.

Sestajā datumā deviņos no rīta ar vilcienu tēvs Barsanufijs izbrauca uz Kolomnu. Pirms iebraukšanas Kolomnā no vagona logiem bija redzams klosteris, kas atradās pie Okas ieteces Maskavas upē. Paskatījies uz to, batjuška teica:

Viņi izkāpa Golutvinas stacijā. Te atbraucējus gaidīja klostera ekipāža un tēvs ekonoms ar zīda rjasu un zelta krūšu krustu. Dažas verstis līdz klosterim nobrauca ātri; jo tuvāk pietuvojās tam, jo spēcīgāk bija dzirdama zvanu skaņa: klosteris sagaidīja savu priekšnieku. Pie vārtiem, visas brālības sagaidīts, tēvs Barsanufijs ietērpās mantijā, noskūpstīja krustu un, paņēmis zizli, gāja visu klostera hieromūku priekšgalā uz Dievaparādīšanās katedrāli. Te viņš nokalpoja litiju, kuras laikā noskūpstīja svēto altāri, vietējās ikonas un seno sirdsskaidrā Sergija (šī klostera aizstāvi, ko dibinājis viņa skolnieks sirdsskaidrais Grigorijs) brīnumdarītāja ikonu.

StaroGolutvinas klosteris dibināts ap 1385. gadu, bija slēgts 1799. gadā, jo šeit atbraukušais bīskaps tika pārcelts uz Kolomnas arhiereja māju, bet pēc dažiem gadiem Maskavas metropolīts Platons (starp citu, Optinas tuksneša atjaunotājs) apvienoja StaroGolutvinu ar tuvumā esošo Bobreņevas klosteri, apvienojot to īpašumus. Tēva Barsanufija atbraukšanas laikā Bobreņevas Kristus Piedzimšanas klosteris jau bija atdalīts no Staro-Golutvinas (tas notika 1865. gadā). Neskatoties uz visām šīm pārmaiņām, Staro-Golutvinā nenotika nekāda celtniecība, baznīcas un celles novecoja, un arī klostera garīgajā dzīvē bija nekārtības mūki bija pieraduši dzīvot bez priekšniecības. Bez Dievaparādīšanās katedrāles baznīcas klosterī bija Sirdsskaidrā Sergija un Dievmātes Ievešanas baznīca (visas celtas no akmens). Tāpat klosterī atradās baznīcas draudzes skola un aprūpes māja veciem mūkiem.

Litijas laikā prāvests, tēvs Valentīns iecēla tēvu Barsanufiju klostera priekšnieka vietā un visa brālība pēc kārtas piegāja pie viņa pēc svētības. Pēc tam tēvs Barsanufijs brālības pavadībā sirsnīgā gājienā izstaigāja klostera priekšnieka dzīvojamās telpas, kur pēc Kunga Parādīšanās tropāra un kondaka, nodziedot "ilgus gadus", pieņēma klostera dāvāto sirdsskaidrā Sergija ikonu un īsajā uzrunā teica, ka viņa klostera priekšnieka darbība balstīsies uz kristiešu mīlestību, un lūdza brālības kopējās svētās lūgšanas, lai Kungs nostiprina viņa spēkus. Pēc visa tā palika ekonoms, un tēvs Barsanufijs nodevās esošās skaidrās naudas un klostera lietu pieņemšanai. Tādā veidā sākdams klostera pārvaldīšanu, starecs vecākiem hieromūkiem, tēvam ekonomam un prāvestam piedāvāja brāļu mīlestībā ieturēt vakariņu mielastu. Un, lūk, viņš palika vienatnē ar saviem celles piekalpotājiem un vēstuļu sarakstes vadītājiem, kuri bija divi Jānis Beļajevs un karadienestu beigušais Kirills Zļenko.

Starecs redzēja, ka pieņem savā vadībā nolaistu saimniecību, gan sadzīves, gan garīgajā ziņā izjauktu klosteri.

Tēvs Vasilijs Šustins, kas toreiz bija atbraucis līdzi starecam, atcerējās, kā viņš "visur saredzēja nolaidību un pat postu. Viesnīca nebija iekārtota. "Ko man darīt," saka batjuška, "kur tad es izmitināšu atbraukušos dievlūdzējus?" Un, lūk, viņš lika man un celles piekalpotājiem braukt uz pilsētu un nopirkt gultas, materiālus matračiem un spilveniem un tos sašūt. "Naudas man nav," saka batjuška, "bet atradīsies labi ļaudis, brauciet." Un, lūk, brīnumaina lieta. Man, cilvēkam studenta formā, dod gan gultas, gan materiālu bez jebkādas runas, pilnīgi bez jebkādas naudas. Tiesa, ar mani bija batjuškas celles piekalpotājs, bet viņu un mani neviens nezināja. Pēc atbraukšanas uz klosteri es apņēmos šūt matračus un piepildīt tos ar astriem un strādāju veselu dienu. Tā kā viesnīca nebija iekārtota, es iemitinājos batjuškas dzīvoklī... Pusvienos naktī viņš pienāca un modināja mani un lika kopā ar piekalpotāju lasīt visnakts lūgšanas un mūku nolikumu. Tas ilga divas stundas. Pēc tam es atkal likos gulēt. Bet pussešos no rīta batjuška atkal mani modināja, lai es postos līdzi uz agro liturģiju. Tas turpinājās aptuveni nedēļu. Pirmajā laikā bija ļoti daudz darba, un es veicu celles piekalpotāja pienākumus, kārtoju istabas, vēdināju... Lielas reformas batjuška veica arī klostera iekšējā kārtībā. Noteica obligātu baznīcas dievkalpojumu apmeklēšanu un pats tam bija kā piemērs.

Agrāk arī uz ēdnīcu negāja visi, hieromūki pat neieskatījās cellēs pašiem bija sava virtuve. Ekonomam bija savs pavārs. Batjuška savukārt aizliedza jebko gatavot savās cellēs, un visiem bija jāēd kopējais ēdiens noteiktajā laikā. Kad batjuška atnāca pēc zvana uz ēdnīcu, visi parastie mūki brīnījās, ka viņš ir tik tuvs viņiem. Ēdiens bija neciešams. Kāpostu zupa bija no iepuvušiem kāpostiem un zivis iesmakušas. Ekonoms neatnāca uz ēdnīcu, bet batjuška aizsūtīja viņam pakaļ novicu un lika ēst ēdienu no tiem produktiem, kurus tas bija pircis. Ekonoms griezās prom, bet batjuška viņu kaunināja. Ne velti ekonoms nēsāja zīda rjasas un viņa istabā varēja redzēt zelta zivtiņas. "Kā drīkst," teica batjuška, "dot tādu ēdienu, tādu draņķi..." Uzreiz viss klostera gars mainījās. Batjuška parūpējās par mūku apģērbu un ēdienu, un tie, redzot tādu tēvišķu priekšnieka izturēšanos, nevairījās no viņa, bet nāca ar mīlestību un uzticību, atklājot viņam savas dvēseles, bet viņš sāka tās ārstēt... Pēc diviem mēnešiem klosteris kļuva neatpazīstams. Daudzi Kolomnas rūpnīcas strādnieki sāka nākt pie batjuškas meklēt mierinājumu."

Kāda vienkārša sieviete atnāca ar savu dēlu, septiņpadsmitgadīgu jaunieti. Viņa gaidīja starecu pieņemšanas istabā kopā ar citiem. Lūk, iznāca starecs, palūdzās pie ikonām, bet pēc tam sāka apiet visus un pēc kārtas svētīt. Te sieviete metās pie viņa ar asarām acīs:

Batjuška! Palūdzieties! Esmu nomocījusies ar savu dēlu, iztērējusi par viņu visus līdzekļus, bet viņš tā arī paliek kurlmēms.

Sagrēkojis viņš ar vienu lielu grēku. Vajag viņam gavēt un nožēlot, tad Kungs būs žēlīgs...

Batjuška kaut ko pačukstēja viņam uz auss, bet tam pēkšņi plati iepletās acis: viņš atcerējās... Pēc tam viņš gavēja, izsūdzēja grēkus un saņēma Svēto Vakarēdienu. Un tad notika brīnums: viņam atgriezās dzirde un valoda. Šo notikumu stāstīja arī tēvs Vasilijs Šustins.

"Kad es šurp atbraucu," vēlāk teica tēvs Barsanufijs, "mani sagaidīja ļoti nedraudzīgi, bet tagad, slava Dievam, viss nokārtojas un mūku dzīve uzlabojas. Daži mūki, nevēloties pakļauties jaunai kārtībai, aizgāja, citi samierinājās, iestājās jauni... Kungs dos, viss nokārtosies." Un citā reizē: "Sākumā man te bija ļoti grūti: klosteris bija pilnīgi pagrimis, brālība sacēlās, bet tagad, slava Dievam, viss nokārtojies, un, protams, cik pietiks man spēka, es izpildīšu svēto darbu Golutvinas klostera labiekārtošanā."

Tēvs Barsanufijs lielu nozīmi piešķīra tam apstāklim, ka viņš pieņēmis Radoņežas igumena, sirdsskaidrā Sergija dibinātā klostera vadīšanu, kura piemiņas dienā, 5. jūlijā, viņš bija piedzimis un kuru vienmēr uzskatīja par savu debesu aizstāvi. Bet to, ka šeit atradās dižā svētā zizlis, tēvs Barsanufijs uztvēra kā simbolisku sirdsskaidrā Sergija svētību viņa klostera vadīšanā.

Virs maniem logiem daudz bezdelīgu ligzdu... Neko ar viņām nepadarīsi, netīrīgas tās, bet izpostīt ligzdu žēl. No rīta līdz vakaram bezdelīgas traucas virs klostera... Lūk, arī jūs, līdzīgi bezdelīgām, savijāt sev ligzdu ap sirdsskaidro Sergiju un atpūšaties tālumā no skaļām pilsētām... Visus jūs zina sirdsskaidrais Sergijs jūs šeit esat zem viņa gādības... Ir nostāsts, ka sirdsskaidrais Sergijs apmeklē mūsu klosteri un pat godbijīgi dzīvojošie mūki redzējuši viņu. Es personīgi viņu neredzēju, visdrīzāk jau savas necienības dēļ... bet ar garu jūtu viņa klātbūtni.

Staro Golutvinā bija arī jaunas tradīcijas, kuras aizsāka vietējie ticības censoņi. Tā shimamūks Joanikijs, klusētājs un vientuļnieks, laicīgo un mūku audzinātājs, kas Kristus spēkā darīja pat brīnumus, kļuva par Kolomnas pilsētas un visa šī apgabala garīgo glābēju no holeras un bez tam arī par tikumiski tīrās dzīves aizsācēju. Viņš kolomniešiem ieteica katru gadu ceturtdienā pirms Trijādības svētkiem tautas valodā semikā, kad pēc seniem pagānu paradumiem tauta līksmojās un dzēra, iedibināt krusta gājienu no Staro-Golutvinas uz pilsētu. Shimamūka Joanikija priekšlikumu apstiprināja Maskavas metropolīts Filarets, kurš izstrādāja šī gājiena noteikumus, kas pirmo reizi notika 1849. gadā un turpinās līdz šim laikam. Semiks bija iznīcināts, un Kolomnā un tās apkārtnē šajā dienā ļaudis nedzēra, gavēja, tirdzniecība apstājās, krogi bija aizslēgti... Lūk, kāda bija viena shimamūka, noslēgta vientuļnieka ietekme uz tautu!

Shimamūks Joanikijs nomira 1851. gada 10. martā, un pieticīgs piemineklis ar krustu tika uzstādīts uz viņa kapa Dievaparādīšanās katedrāles altāra tuvumā. Te atdusējās arī tēvs Nazārijs, kas Joanikiju iesvētīja shimā, tēva Nazārija laikā metropolīts Filarets 1833. gadā iesvētīja Sirdsskaidrā Sergija baznīcu. Tēvs Nazārijs uzcēla Staro-Golutvinā sešus torņus iežogojumā, divstāvu viesnīcu un kapelu pusceļā uz Kolomnu. Viņš mīlēja svētceļniekus, un bija gadījumi, ka svētkos viņš varēja pabarot līdz vienam tūkstotim cilvēku. 1853. gadā viņam pasliktinājās veselība sāka slikti dzirdēt un redzēt. Metropolīts Filarets aizsūtīja viņam vēstuli: "Prieks un miers Kungā sirdsskaidrajam tēvam igumenam Nazārijam. Ne vienreiz vien dzirdu, ka jūsu redze pasliktinās, bet jūs turpināt darboties vairāk pats. Šādā situācijā var kaut ko nepamanīt, izlaist no acīm par ko atbildēs jūsu palīgi. Iesaku visus nodarbināt vairāk, lai viss tiktu izkontrolēts un lai viss tiktu darīts savlaicīgi un kārtīgi. Savukārt no jūsu puses vairāk labumu nesīs jūsu lūgšana un pamācošie vārdi. Maskavas metropolīts Filarets."

Šī vēstule saglabājusies klostera arhīvā to parādīs tēvam Barsanufijam tad, kad viņš no savām kaitēm kļūs stipri nespēcīgs.

Batjuška Golutvinā nodzīvoja tieši gadu. Viņš pieradināja klostera mūkus izpildīt nolikumu un bez ierunām pildīt paklausību. Viņu iekšējai atjaunošanai tēvs Barsanufijs ielika tikai pamatus. Ļoti drīz Kolomnā un visā apkārtnē izplatījās ziņa par dižā stareca parādīšanos klosterī. Staro-Golutvinai neparasti liels cilvēku skaits ieplūda klosterī. Plūda arī ziedojumi, kas ļāva veikt visam klosterim kapitālo remontu, tas tika iztīrīts, nokrāsots, pielabots. Tēva Barsanufija laikā katedrālē parādījās no metāla mākslinieciski izveidots apzeltīts altāra pārsegs, kas izmaksāja 1650 rubļu. Sirgstot un arvien vairāk zaudējot spēkus, starecs sarakstījās ar garīgiem bērniem, bet no pusdienas līdz vēlam vakaram pieņēma tautu, kas tiecās uz šejieni no visām Krievijas malām.

1913. gadā Maskavā tēvam Barsanufijam veltītajā un drīzumā pēc viņa nāves izdotajā brošūrā teikts: "Cik bieži visnelabojamākajā grēciniekā, nokritušā līdz pēdējai grēcīguma pakāpei, dievagudrais starecs mācēja atrast un atklāt sasmērēto un apsūbējušo Dieva tēlu un parādīt cilvēkam, kas dvēseles dziļumos domā par sevi kā uz mūžu pazudušo, viņa paša dievamlīdzīgo dvēseli ar visiem tās Radītāja dāvātiem brīnumainiem spēkiem un īpašībām. Kā izbrīnījies skatījās nelaimīgais uz lēnprātīgi smaidošo starecu, un pēkšņi no viņa acīm aumaļām sāka līt asaras. Viņš raudāja par to, ka tik ilgi maldījies pa grēka krustcelēm, ka tik ilgi apvainojis un aizkaitinājis Dieva ilgo pacietību, ka tik neprātīgi pats sev liedzis Dievišķo dzīvi un lēnām ar grēka indi indējis visu savu būtni. Bet batjuška, uzlicis roku uz viņa galvas, klusi čukstēja pamācības vārdus, no kuriem grēku nožēlotājs viss iedegās vēlmē pēc patiesās dzīves Dievā un apņēmības cīnīties ar grēku līdz pēdējam elpas vilcienam. Tiem, kas patiesi ticēja, batjuškas vārdi bija Dieva vārdi. Un cik daudz starp stareca garīgiem bērniem bija tādu, kas tika izrauti no elles žokļiem! Kad valdnieks Trifons savā izvadīšanas runā, kas bija veltīta batjuškam, īsumā atgādināja par to kāds ciešanu vaids izlauzās no simtiem klātesošo sirdīm, kas nespēja atturēties no raudāšanas savās lielajās bēdās."

Batjuška bija tik atklāts ar saviem garīgiem bērniem, ka savās sarunās bija redzams kā uz delnas gan kā starecs, gan kā vienkārši mūks, cilvēks ar savām rūpēm. Lūk, piemēram, ko viņš teica tiem, kas bija atnākuši pie viņa, tiem, kurus labi pazina vēl lūgšanu istabā skita priekšnieka korpusā Optinas tuksneša skitā: "Neesmu es vēl pieradis pie Golutvinas, vispār pie visa jāpierod. Lūk, arī kalpošana ne tāda kā Optinā. Skitā, piemēram, kalpošanā es biju kā mājās, savukārt klosterī bija jūtama kaut kāda apspiestība gan dziedāšana ne tāda, gan kārtība, bet te pavisam viss jauns... Lūk, šīs lielās istabas vairāk man atgādina pasaulīgu, nevis mūku atmosfēru. Kad es biju pasaulē, tad man bija lielas, brīnišķīgi iekārtotas istabas. Greznību es nemīlēju, bet mīlēju mājīgumu. Optinā istabas bija mazītiņas, bet labas kā no ārpuses, tā no iekšpuses. Par tagadējiem apstākļiem to neteiktu. Šīs gleznas, ko jūs redzat, jau te karājās, kad es atbraucu, un šīs mēbeles stāvēja. Dažas no šejienes ikonām lūk, piemēram, Krustā Sistā tēls, ļoti sens, laba mākslinieka izpildījumā. Lejā Kristus Apbedīšana, arī šejienes ikona... Bet Pestītāja un svētnieka Joasafa ikonas es atvedu sev līdzi pēdējo gleznoja viena ticības censone un atsūtīja ar Jeļenu Andrejevnu, bet pirmo uzdāvināja man Seļeznovi inženieris ar sievu... Pagaidām pieņemt apmeklētājus man nav ērti, nav atsevišķas telpas, caur šo te istabu inokiem nākas staigāt cauri, bet varbūt drīz aizies mantzinis, tad tajā istabā, kuru viņš aizņem, es iekārtošu pieņemšanas istabu. Šausmīgs cilvēks šis mantzinis, nevienu negrib atzīt, pilnīgs patvaļnieks. No lietām es jau viņu atstādināju, un viņš grib pārcelties uz citu klosteri... Starp citu, izņemot viņu, mūki šeit labi, es neesmu tādu cienīgs, glāb viņus, Kungs. Domāju, ka viņi neatšķiras no optiniešiem viens gars, viena tiekšanās pie Dieva, un tāpēc StaroGolutvinas klosteri es nosauktu par Optinas nodaļu. Ar mani kalpo 10 cilvēki: 5 hieromūki, 4 hieradiakoni, bez tam 6 mantijās, 10 rjasoforā, pārējie novici visā brālībā piecdesmit cilvēku... Jā! Nedomāju es šeit nokļūt... Rēķināju divustrīs gadus vēl padzīvot Optinā ar bērniņiem, pēc tam noslēgties cellē ne citu grēkus skatīt, bet apraudāt savus grēkus, lai sagatavotos pāriešanai uz mūžību. Un pēkšņi... Kā izdosies man šeit iekārtoties nezinu. Protams, nekas nenotiek bez Dieva gribas. Šī klostera igumens sirdsskaidrais Sergijs varbūt arī pasauca mani uz šejieni...

Neko nezina par sevi cilvēks. Svētnieks Jānis Zeltamute bija Konstantinopoles arhibīskaps, bet pēkšņi ņēma un pārcēla viņu uz Komaniem. Pār visu Dieva griba. Kungs visur. Slava Dievam par visu!"

Lūk, fragmenti no tēva Barsanufija sarunām Staro-Golutvinas Dievaparādīšanās klosterī.

1. Par mums, pēdējo laiku mūkiem, nevar teikt, ka mēs piekopjam īpašu cīņu ar ienaidnieku, kādi, nu mēs mūki! tomēr cīnāmies kā varam. Bet pasaulē šī cīņa sen aizmirsta, sātans diktē pasaulei likumus, un tā akli iet, seko viņam. Nedomājiet, ka, tā runājot, es saucu jūs uz klosteri, nē! Es tikai gribu teikt, ka, arī dzīvojot pasaulē, nevajag aizmirst Dievu, nezaudēt saikni ar Viņu; kamēr nav pārrauta šī saite, nav pārtrūkusi Dieva uzmanība dzīva ir cilvēka dvēsele, kaut arī tā tika kritusi grēkos. Savukārt, kad šī saite pārtrūkst, dvēsele mirst. Liktos, kāda pretruna: dvēsele nemirstīga, bet es runāju par tās nāvi... Dvēsele var nomirt Dievam, tāpēc ka tad, kad pārtrūkst Dieva saikne, dvēsele pārstāj eksistēt Dievam, bet arī tādu nomirušu dvēseli Dievs spējīgs augšāmcelt un glābt.

2. Man nākas dzirdēt sūdzības par to, ka mēs tagad pārdzīvojam grūtus laikus, ka tagad dota pilnīga brīvība dažādām ķecerīgām un bezdievīgām mācībām. Baznīcu no visām pusēm apdraud ienaidnieka uzbrukumi, un ir bail, ka baznīcu pārņems šie duļķainie neticības un ķecerības viļņi. Es vienmēr atbildu: "Neuztraucieties! Par Baznīcu nebaidieties! Tā neies bojā: elles vārtiem to nebūs uzvarēt līdz pašai Briesmīgajai tiesai." Par to nebaidieties, bet par sevi baidīties vajag, un taisnība, ka mūsu laiks ir ļoti smags. Kāpēc? Tāpēc, ka tagad īpaši viegli atkrist no Kristus, bet tad bojāeja. Tie, kas sekoja Kristum, Viņa sirdsskaidrie, tie arī valdīs ar Viņu.

3. Vajag iet uz Favoru! Bet vajag atcerēties, ka ir tikai viens ceļš uz Favoru caur Golgātu, cita ceļa nav. Tiecoties uz dzīvi ar Dievu, vajag gatavoties daudzām ciešanām.

4. Katrai dvēselei lielākā vai mazākā mērā piemīt tiekšanās uz noslēgtību, uz atrašanos sevī. Tikai piezemētās dvēseles apmierinās ar kņadīgās dzīves spožumu un troksni un atrod sev apmierinājumu nerimstošās sarunās, smieklos un visvisādās izklaidēs. Kungs Jēzus Kristus bija patiess Dievs, bet arī Cilvēks, un tāpēc, dodot cilvēciskajai dabai nepieciešamo, arī Viņš palaikam nošķīrās no apkārtējā trokšņa.

5. Lai līdzinātos Dievam, vajag izpildīt Viņa svētos baušļus, bet, ja palūkojas, tad izrādās, ka nevienu tā pa īstam neesam izpildījuši. Pārcilāsim tos visus, un izrādīsies, ka kādam bauslim tikko esam pieskārušies, citu varbūt arī tikai nedaudz sākām pildīt, bet, piemēram, bauslim par mīlestību pret ienaidniekiem nemaz neesam ķērušies klāt. Ko atliek darīt mums, grēciniekiem? Kā glābties? Vienīgi caur pazemību. "Kungs, it visā esmu grēcīgs, nekā nav man laba, ceru tikai uz Tavu bezgalīgo žēlastību." Mēs paliekam tukšā Kunga priekšā, bet pazemības dēļ Viņš mūs neatstums. Un patiešām labāk, esot ar grēkiem, uzskatīt sevi par lieliem grēciniekiem, nekā, esot ar kaut kādiem labiem darbiem, uzpūsties uzskatīt sevi par taisniem. Evaņģēlijā attēloti divi tādi piemēri farizeja un muitnieka personā.

6. Pateicība Dievam, es pavisam atstāju pasauli un kļuvu mūks. Varbūt, protams, es tikai ārēji aizgāju no pasaules. Svētlaimīgi, kas iekšēji no tās aizgājuši. Ar pasauli šeit saprotami nevis cilvēki, bet kalpošana kaislībām, lai kur tas arī nenotiktu. Var būt arī pasaulīgas mūķenes un dzīvot klosterī kā pasaulē. Melnie apģērbi paši par sevi neglābs un baltie nepazudinās.

7. Lūgšana, gavēnis un uzmanība pret sevi, tas ir, savu domu un jūtu sargāšana, dara mūs par mūsu glābšanās ienaidnieku uzvarētājiem. Pati grūtākā no šīm trim lietām ir lūgšana mūžīgais tikums, kas vingrinājumu rezultātā pārtop iemaņā, bet lūgšana līdz pašai nāvei prasa pamudināšanu, no tā izrietoši varoņdarbu. Grūta ir lūgšana, jo tai pretojas mūsu vecais cilvēks, bet tā ir grūta arī tāpēc, ka ienaidnieks ar visiem spēkiem saceļas pret lūdzēju. Lūgšana ir sātana nāve. Lai gan, protams, tas jau garīgi miris, taču lūgšana it kā no jauna sakauj to, un tāpēc tas visādi tai pretojas. Pat svētiem, kuriem, kā liekas, no lūgšanas vajadzētu saņemt tikai mierinājumu, ik pa laikam tā ir grūta. Tiesa, lūgšana nes sev līdzi arī lielus mierinājumus un ne tikai taisnajam, bet arī grēciniekam.

8. Daži cilvēki visu uzmanību velta tikai ārējam gavēnim, pavisam nesaprotot iekšējo. Tā, piemēram, atnāk tāds cilvēks sabiedrībā un sarunās sākas tuvāko nosodīšana. Viņš tajā piedalās un laupa tuvākā godu. Iestājas vakariņu laiks. Viņam piedāvā bagātīgu ēdienu, kotletes, cūkas cepeti utt. Viņš kategoriski atsakās. "Nu, ēdiet," pierunā saimnieki, "jo taču ne tas, kas ieiet mutē, sagāna cilvēku, bet tas, kas iziet no mutes." "Nē, man ir gavēnis," paziņo viņš, pilnīgi neapzinoties, ka, nosodot tuvāko, viņš jau pārkāpis un pat pilnībā iznīcinājis gavēni.

9. Vakar es kalpoju katedrālē liturģiju. Daudz bērnu piedalījās Vakarēdienā: visi pienāk mierīgi, redzams, ka savienojas ar Kristu. Pēkšņi pienes divarpus gadus vecu meiteni. Viņa spēcīgi iekliedzās, pēc tam, atbrīvojot kāju, iespēra pa biķeri. Es pamiru. Jo Svētās Dāvanas varēja izlīt uz grīdas. Nezinu, kā savās vecajās rokās es noturēju Kausu. Patiešām, Sargeņģelis, kurš neredzami vienmēr stāv pie mums, vājināja spēriena spēku. Jautāju, kā sauc meiteni. Saka: "Zina." Atnesa viņu tante, tā kā māte neticīga un uz baznīcu nekad neiet. Tik tikko tantei izdevās izraut no mātes rokām meitenīti, lai viņa piedalītos Vakarēdienā. Un es padomāju: kas gaida šo bērnu tālāk? Kungam zināms katra cilvēka liktenis...

10. Dzīve ir sarežģīta. Ienaidnieks spēcīgi uzbrūk tiem, kas vēlas glābties, bet noslēpumi, lūgšana un krusta zīme pārrauj visas viņa ļaunprātības un dara neesošas. Dzīve tā ir grāmata. Tās lapas mūsu dzīves notikumi... Nekas nav mūsu dzīvē, kam nebūtu nozīmes, tikai mēs bieži to nesaprotam, un tikai Dieva svētības apgaismotie prāti saprot katra gadījuma jēgu. Grāmatā gadās drukas kļūdas. Dzīvē gadās kļūdas, bieži grūti izlabojamas, un tikai Kungs tās var izlabot.

11. Briesmīgā laikā mēs dzīvojam. Cilvēki, kas apliecina Jēzu Kristu un apmeklē dievnamu, tiek pakļauti apsmieklam un nosodījumam. Šis apsmiekls pāraugs atklātā vajāšanā, un nedomājiet, ka tas notiks pēc tūkstots gadiem, nē, tas sāksies drīz.

Es līdz tam nenodzīvošu, bet daži no jums to ieraudzīs. Un sāksies atkal spīdzināšana un mocības, bet labi tiem, kuri paliks uzticīgi Kristum Dievam.

12. Svarīga ir baznīcas lūgšana labākās domas un jūtas piemeklē tieši baznīcā. Tiesa, arī ienaidnieks baznīcā spēcīgāk uzbrūk.

13. Nevajag skumt. Lai skumst tie, kuri netic Dievam, viņiem, protams, sāpe smaga, jo bez pasaules labumiem viņiem nekā nav, bet ticīgie cilvēki nedrīkst skumt, jo ar ciešanām viņi saņem tiesības saukties par Dieva bērniem, bez kā nevar ieiet Debesu Valstībā.

14. Apmeklējiet biežāk dievnamu, īpaši ciešanās vislabāk nostāties kādā tumšā stūrītī, palūgties un no sirds izraudāties. Un Kungs nomierinās, noteikti nomierinās. Un teiksi: "Kungs, es tad domāju, ka nav izejas no mana smagā stāvokļa, bet Tu, Kungs, man palīdzēji."

Tēva Feodosija izdotajā tēva Barsanufija piemiņas brošūrā ("Vainags uz batjuškas kapa") aprakstīts 1913. gada februāris un marts pēdējie stareca dzīves mēneši. "Tajā laikā, kad pareizticīgā tauta," teikts tajā, "saplūda pie stareca, lai saņemtu atvieglinājumu ne tikai dvēselei, bet arī miesiskām kaitēm, pašu batjušku mocīja nežēlīga slimība. Sen jau, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, tā piemeklēja batjušku un no tā laika neatstājās no viņa līdz nāvei. Pareizāk sakot, ne viena vien bija batjuškam slimība, bet vairākas, tikai visas bija saistītas ar kuņģi un zarnām.

Bez šaubām, arī nerviem šajā slimībā bija svarīga loma. Neatlaidīgās batjuškas rūpes par Golutvinu, daudzie sarūgtinājumi, pārpūle un bieži pilnīga spēku izsīkšana viņa spēkiem nepiemērotos darbos ar katru dienu pastiprināja viņa kaiti. Kaut kā batjuška vilka vēl visu 1912. gadu, bet no 1913. gada paša sākuma ātri sāka zaudēt spēkus.

Sākās ar saaukstēšanos lielajā ūdens iesvētīšanas laikā Kristus Kristīšanas svētku priekšvakarā, kad viņam pēkšņi palika ļoti slikti.

No šī laika stareca kuņģis pilnībā atteicās pārstrādāt barību, lai gan to lietoja visniecīgākajā daudzumā. Tā visa pilnībā palika kuņģī un zarnās, kuras attīrījās un tad vēl ne pilnībā tikai pēc stipri iedarbīgiem caurejas līdzekļiem.

Tā pagāja viss janvāris. Februāra sākumā batjuška, neskatoties uz savu vājumu, nolēma braukt uz Maskavu klostera lietās. Maskavā pēkšņi sajutās tik slikti, ka ātri steidzās atgriezties Golutvinā... Atgriežoties savā klosterī, batjuška nepārstāja pieņemt tautu, kaut gan viņa spēki ar katru dienu manāmi izsīka. Februāra vidū viņš ielikās slimības gultā un 15. datumā izsūdzēja grēkus, saņēma Svēto Vakarēdienu un pēc tam izteica sirsnīgu vēlēšanos, lai pār viņu veic eļļas svaidīšanu. Apkārtējie sāka uztraukties par viņa dzīvību, bet Kungs saglabāja viņa dzīvību vēl pusotru mēnesi: viņš piecēlās un atkal ķērās pie sava kalpošanas darba. 21. februārī pēc kolomniešu garīdzniecības ielūguma batjuška katedrālē veica svinīgu dievkalpojumu par godu Romanovu dzimtas valdīšanas 300. gadadienai. Pagāja februāris un pirmās marta dienas... Batjuška gandrīz vairs neko neēda. 9. martā Visnakts dievkalpojuma laikā (bija sestdiena) viņš sajutās ļoti slikti un uz baznīcu neaizgāja svētdien nekalpoja.

12. martā batjuška pašrocīgi uzrakstīja Optinas tuksneša skita priekšniekam hieromūkam Feodosijam garu vēstuli, kurā, starp citu, paziņoja: "Skumjajos pārdomu mirkļos par dažādām grūtībām domās aizceļoju uz mīļo Optinu, uz dzimto skitu..." Pēc tam, izsakot vēlēšanos atgriezties skitā, rakstīja: "Varbūt Kungs atvēlēs man noslēgties tajā un sagatavoties nāvei, kura redzami tuvojas... apstājos pagaidām pie lēmuma: gaidīt tiešu Dieva gribas norādījumu..."

Savukārt tautu batjuška pieņēma līdz trešdienai, 13. martam. Trešdienas vakarā, kā parasti, gatavojās iet uz rīta lūgšanām baznīcā plkst. 12 naktī, bet viņa slimība tā saasinājās, ka steigšus tika atsaukts biktstēvs, kurš tūlīt pat pieņēma batjuškas grēksūdzi un pasniedza viņam pataupītās Svētās Dāvanas. No šīs dienas līdz savai svētlaimīgai aiziešanai starecs gandrīz katru dienu piedalījās Svētajos Kristus Noslēpumos un kategoriski atteicās no jebkāda ēdiena un dzēriena. Uzaicināja feldšeri, bet sestdien, 16. martā, no Maskavas ieradās ārsts, kurš atklāja zarnu paralīzi un izrakstīja ārstēšanās kursu, taču batjuška kategoriski atteicās, pilnībā nododoties Dieva gribai un noraidot visus medicīniskos līdzekļus un visus cilvēciskā prāta spriedumus. Batjuška lika pieaicināt visu brālību, lai atvadītos, un visus svētīja ar mazām svētbildītēm. Tika pielaisti arī stareca garīgie bērni un tauta."

"Beidzot, atliekot visas šīs manu garu tik ļoti nospiedošās un mokošās pasaules rūpes, īsumā teikšu... savu pēdējo vārdu un savu pēdējo novēlējumu maniem bijušajiem dārgajiem garīgajiem bērniem. Pirmkārt pazemīgi lūdzu piedodiet man visi manas tīšās un netīšās apgrēcības, kurās esmu apgrēkojies pret jums, un pats visiem piedodu par visām ciešanām un sarūgtinājumiem, ko es saņēmu caur dažiem, kurus uz to pamudināja mūsu izsenais pestīšanas ienaidnieks.

Ticiet man, svētie tēvi un brāļi, ka visas manas darbības un vēlmes bija virzītas uz vienu mērķi: nosargāt svēto mantojumu un seno tēvu askētu un mūsu dižo starecu nolikumus visā to dievišķajā un brīnumainajā skaistumā no dažādām šī gadsimta maitājošām vēsmām, kuru sākums ir sātaniskā lepnība, bet beigas neizdzēšamā uguns un mūžīgās mokas! Varbūt slikti es to veicu nožēloju to un nododu sevi Dieva labestībai, lūdzot apžēlošanu. Bet jūs visus, kas mani ir iemīlējuši Kungā, lūdzu: ievērojiet manus pazemīgos vārdus nenoslāpējiet garu, bet vairāk iededziet to pacietīgā lūgšanā un centīgā svēto tēvu un Svēto Rakstu lasīšanā, attīrot sirdi no kaislībām. Labāk piekrītiet pieņemt tūkstots nāves nekā novirzīties no Evaņģēlija Dievišķajiem baušļiem un brīnumainajiem mūku nolikumiem. Stiprinieties varoņdarbā, neatkāpieties no tā, kaut vai visa elle saceltos pret jums un visa pasaule naidā un draudos vārītos, un ticiet: "Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā" (Ps. 145,18). Āmen."

Pēc tam (apmēram nedēļu vēlāk) starecs nodiktēja papildinājumu novēlējumam: "Vēl novēlu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā nenodot manu miesu apbedīšanai līdz tam brīdim, kamēr neatklāsies tiešas nāves pazīmes, visiem zināms, kādas tās ir." Šo tekstu viņš parakstīja pašrocīgi: "Grēcīgais arhimandrīts Barsanufijs" lieliem burtiem, it kā ar bērna roku...

22. martā batjuška aizsūtīja Maskavas metropolītam Makārijam lūgumu, kurā bija teikts: "Ceļos mezdamies, izlūdzos kā žēlastību Jūsu Augstisvētības ieteikumu Svētajai Vadošajai Sinodei par manu atbrīvošanu no ieņemamā Kolomnas StaroGolutvinas klostera priekšnieka amata un manu pārvietošanu brāļu skaitā uz Kozeļskas Optinas klosteri, kur es uzsāku mūka dzīvi un nodzīvoju vairāk nekā divdesmit gadu.

No vienas puses, uz tādu lūgumu mani mudina klostera priekšnieka atbildība, pūles un pienākumi, bet, no otras puses, manas neskaitāmās dvēseles un miesas vājības, kuru dēļ nevaru pienācīgi pildīt šos pienākumus. Klostera vadības nastu pieņēmu kā smagu jūgu, pieņēmu tikai paklausības dēļ, tāpat kā, neskatoties uz 60 gadu vecumu, 1905. gadā pieņēmu komandējumu uz Tālajiem Austrumiem, lai izpildītu priestera pienākumus karojošajā armijā. Es devos uz turieni kā notiesātais uz nāvi, vairs necerot ieraudzīt man dārgo skitu; taču Kunga roka bija ar mani, un es veiksmīgi atgriezos dzimtajā Optinas tuksnesī. Tad, visas iekšējās rūpes atstājot celles bezvārdu klusumā, es cerēju apraudāt savus grēkus, ar asarām attīrīt un sagatavot savu dvēseli pāriešanai uz mūžību, bet Dievs lēma citādi. Pēc augstisvētītā Benjamiņa bijušā Kalugas un Borovskas bīskapa gribas, visas Optinas tuksneša brālības ievēlēts, es biju nozīmēts par skita priekšnieku, brāļu biktstēvu un starecu slimības dēļ atbrīvotā hieroshimamūka Jāzepa vietā, kura palīgs es skaitījos no 1904. gada.

1907. gadā biju paaugstināts igumena kārtā. Neko tādu es nemeklēju; es lūdzu Kungu tikai par to, lai man būtu iespēja bez šķēršļiem strādāt Viņam kā ierindas mūkam; paļāvos, ka agri vai vēlu Kungs manu lūgšanu neatraidīs, un uzņēmos man uzlikto priekšniecības un stareca Krustu. Tā bija līdz 1912. gada sākumam. Es jau domāju, ka pietuvojies laiks, kad saņemšu iespēju aiziet no priekšniecības amatiem un noslēgties cellē, attīrot sevi iekšēji ar lūgšanām un asarām; jau iesniedzu lūgumu par manu atbrīvošanu no amata, kad pēkšņi negaidot tiku nozīmēts par StaroGolutvinas klostera priekšnieku. Slimību nomākts, bez pienācīgas pieredzes vesela klostera vadīšanā, apgrūtināts ar manis 70 nodzīvotiem gadiem, ar lielām ciešanām, kā sists Krustā, devos prom no dzimtā skita un kā zem ērkšķu vainaga noliecu savu galvu zem zelta mitras.

Veselu gadu es nesu krustu pāri maniem spēkiem, tagad jau izvārgu līdz galam. Guļu varbūt jau nāves gultā, guļu, nežēlīgu kaišu satriekts, un lielās ciešanās lūdzu Jūs, Augstisvētītais, aizlikt vārdu Svētās Valdošās Sinodes priekšā par manu atbrīvošanu no StaroGolutvinas klostera priekšnieka amata un iekļaušanu Optinas tuksneša skita brālības skaitā."

Parakstot šo lūgumu, tēvs Barsanufijs teica savam rakstvedim mūkam Jānim Beļajevam:

Tiklīdz saņemšu atbrīvojumu, brauksim visi uz Optinu, tur tad es nolikšu savus kaulus.

"Stāvoklis ar katru dienu kļuva nopietnāks," rakstīja tēvs Feodosijs. "Stareca rakstveži¹, mainoties ¹Tie bija mūki Jānis Beļajevs un Kirils Zļenko.

savus garīgos bērnus, īpaši rūpējoties par tiem, kas bija apkārt; un cik aizkustinošas bija šīs viņa ar celles piekalpotājiem, dienu un nakti neatgāja no viņa gultas. Pat stiprās mokās batjuška neaizmirsa rūpes! Šajā laikā viņš tos daudz mācīja pacietībai, pazemībai un dzīvei garā.

"Nāciet šurp, bērni, un uzklausiet mani," teica viņš. "Es jūs mācīšu to Kungu bīties ..." Bet viņi visi, ielenkuši viņa slimības gultu, ar sāpēm lūkojās, kā dzisa šis lielais gaismeklis, kura spīdēšanas stundā tā priecājās viņa garīgo bērnu sirdis, apzinoties, ka viņš ved tos nemaldīgi; lūkojās, kā devās uz mūžību šis dižais labāko Optinas starecu mantojuma nesējs; lūkojās un, dievbijīgi aizturot elpu, kāri tvēra katru viņa vārdu, skaidri apzinoties šis dzīvā ūdens avots izsīkst jau mūžīgi."

Māte Jeļena Šamoņina sīki aprakstīja sava garīgā tēva pēdējās dzīves dienas (viņas vēstule pēc tam apceļoja daudzus stareca garīgos bērnus). "Batjušku ietērpa shimā," viņa rakstīja, "kuru no viņa jau vairāk nenovilka... Viņš pārstāja runāt, bet ļoti cieta, kaut gan nežēlojās, tikai savilka seju un reizi divas izdvesa vaidus, kas satricināja visu klātesošo dvēseles. Uz celles piekalpotāju centieniem atvieglināt viņa ciešanas tēvs Barsanufijs jau agrāk teica: "Atstājiet. Esmu piesists krustā un gaidu, kad mani noņems no tā." Celles piekalpotāji skaidri redzēja, ka iestājas beigas, un gaidīja tās ne ātrāk par 1. aprīli un ne vēlāk par 6. aprīli un, lūk, kāpēc.

Batjuška ļoti mīlēja Pašu no Divejevas un aizsūtīja viņai naudu. Kad, pārceļoties uz Golutvinu, viņš tai nosūtīja naudu, tika noraksturots, kā viņa to pieņēma. Paša paņēma naudu, ilgi skatījās, ietina kaut kur, nolika zem ikonas un pateica skaitli "365". Tad batjuška un celles piekalpotāji nolēma, ka tas nozīmē, ka batjuška gadu būs Golutvinā un pēc tam varbūt viņu atlaidīs. Taču nezināja, no kāda datuma skaitīt gadu: pagājušā gada² 1. aprīlī batjuška izbrauca no Optinas, bet 6. aprīlī, pieņēmis arhimandrīta kārtu, atbrauca uz Golutvinu un kas sanāca? Batjuška nomira 1. aprīlī, bet 6. aprīlī vagons ar viņa mirstīgajām atliekām izbrauca no Golutvinas: 365 dienas piepildījās precīzi.

Batjuška slimības dēļ pārstāja iet uz rīta dievkalpojumiem, un celles piekalpotāji jau vairākas dienas neuzgrieza modinātāju, un tas apstājās 8. 05 no rīta, un tā palika pēdējās batjuškas slimības dienās.

1. aprīlī 8. 05 no rīta batjuška klusi nopūtās un aizmiga. Seja uzreiz izmainījās, pēc piekalpotāju vārdiem ieguva kaut kādu baltumu un viņam neparastu izteiksmi: dzīves laikā pēc izskata viņš bija "stingrs", pēc piekalpotāja teiktā mirušajam seja pieņēma neparastas lēnprātības, pazemības un prieka ² Patiesībā 2. aprīlī, saskaņā ar "Skita hroniku".

izteiksmi. Es atbraucu pēc batjuškas nāves un viņa seju redzēt neizdevās. Viņš ļoti stingri noteica, lai neviens neuzdrošinās pacelt sejas pārklāju. "Kurš paskatīsies uz manu seju, kad es būšu miris, tas neredzēs mani Briesmīgajā tiesā," teica batjuška.

Acīmredzot no celles piekalpotāju vārdiem tēvs Feodosijs aprakstīja stareca aiziešanu: "Batjuška stipri cieta un dažreiz stenēja. Nedēļu pusotru pirms nāves parādījies milzīgais pietūkums pie kakla ļoti traucēja elpošanu. Bez Dieva izredzētajiem svētajiem un Dievmātes, pret kuru viņam bija bērna mīlestība, batjuška bieži sauca vārdos arī visus Optinas starecus: Ļevu, Makāriju, Ambroziju, Ilarionu, Anatoliju un Jāzepu, sakot: "Batjuška Ļev, batjuška Makārij, batjuška Ambrozij, batjuška Ilarion, batjuška Anatolij, batjuška Jāzep, palīdziet man ar savām svētām lūgšanām!" 31. martā pulksten vienpadsmitos vakarā nolasīja trešo reizi aizlūgumu par mirēju (pirmo reizi to lasīja 20. martā, bet otro reizi 30. datumā). Redzams bija, ka batjuškam elpot kļuva aizvien grūtāk un grūtāk. Šajā laikā viņš sāka runāt un jautāt apkārtējiem, vai viņi to saprot, bet klātesošie nespēja pilnībā skaidri saprast viņa runu, jo pārāk neskaidri un vāji batjuška izteica savus vārdus. Savukārt, lai batjušku nenomāktu ar pārjautāšanu, viņi teica, ka visu saprotot. Tad batjuška sāka stāstīt par paradīzi, bet viņa runa ar katru minūti kļuva vājāka un nesaprotamāka. Vai batjuškam bija kāds redzējums vai ne nav zināms. Skaidrs bija vienīgi tas, ka runa bija par paradīzi¹. Tie bija viņa pēdējie vārdi. Visu laiku viņš bija pie pilnas apziņas un apkārtējos sauca vārdos.

Ap pulksten sešiem no rīta batjuška apklusa un sāka klusi, vienmērīgi elpot. Viņa elpošana kļuva aizvien retāka un retāka, un 1913. gada 1. aprīlī pulksten 7.07 no rīta viņš atdeva savu dvēseli Kunga rokās, kuru tā iemīlēja un kura dēļ visu savu dzīvi sita krustā līdz pēdējai minūtei. Batjuškam mirstot nebija nekādu krampju, nebija redzamas pat nekādas sāpju pazīmes: šķita, ka viņš mierīgi aizmiga.

Tūlīt pat stareca ķermenis tika apkopts un ietērpts shimā, kura viņam bija slepeni no 1910. gada un kurā viņš novēlēja sevi ielikt zārkā.

Pēc kanona par dvēseles iziešanu nolasīšanas StaroGolutvinas klostera mantzinis tēvs hieromūks Serafims ar prāvestu tēvu Inokentiju nokalpoja pirmo dvēseles aizlūgumu, klātesošiem nemitīgi raudot. ¹ J.A. Bulgakova raksta savās atmiņās: "Tēvs Barsanufijs nomira Ivana Mitrofanoviča (Beļajeva) rokās. Dzīves pēdējās minūtēs viņš apņēma Ivanu Mitrofanoviču ap kaklu, pielieca viņa galvu pie krūtīm un stāstīja par paradīzi."

Skats bija satriecošs, paši kalpotāji un dziedātāji nevarēja izdvest ne vārda no asarām. Visi saprata, ka šis zaudējums nav atlīdzināms."

"Uz viesnīcu ar katru nākamo vilcienu atbrauca jauni garīgie bērni, un daudzi apmetās vietējo iedzīvotāju mājiņās (to skaitā arī es); baznīca, kurā stāvēja zārks, netika slēgta, un garīgie bērni drūzmējās dienu un nakti apkārt batjuškam. Kas tik te nebija! Gan mūķenītes no visām četrām debespusēm, gan jaunas meitenes, gan pavecākas dāmas, gan dienesta un civilpersonas, gan garīgas personas, gan daudz vietējo zemnieku un ļoti daudz arī vietējo bērnu, kas atcerējās batjuškas glāstus, saldumus, kurus tas viņiem izdāļāja... Vieni raud, citi klanās un skūpsta batjušku, vēl citi nes tirgotavā nopirktās lūgšanu krelles, jostas, ikoniņas un lūdz pie zārka dežurējošo mūku pielikt šīs lietas pie batjuškas rokas un paņem atpakaļ kā svētību no viņa paša. Kas nesen atbraukuši raud, kas ilgāk padzīvojuši jau notrulinājušies, vairs neraud... Iesāņus tiek sastādīts to cilvēku saraksts, kas vēlas līdz ar mirstīgām atliekām doties uz Optinu.

Gandrīz vienlaicīgi ar mani uz Golutvinu atbrauca prāvests, kas atveda paziņojumu, par to, ka:

1) batjušku izvadīs nevis trešdien, 3. datumā, kā mēs domājām, bet sestdien, 6. datumā un,

2) Sv. Sinode un metropolīts nozīmējuši viņu apglabāt Optinā. Uz izvadīšanu atbrauks batjuškas tiešais priekšnieks un viņa draugs vēl no Optinas laikiem augstisvētītais Trifons... Pēc visu vietējo un atbraukušo batjuškas cienītāju vēlmēm, dvēseles aizlūgumi pie zārka tika kalpoti gandrīz nepārtraukti. Kalpoja hieromūks, kas stāvēja pie Evaņģēlija, un tas gandrīz netika lasīts. "Tajā laikā..." bet viņam jau dod naudu rokās, viņš iesprauž sveci, ņem kvēpināmo un sāk jaunu aizlūgumu. "Mierā lūgsim Kungu..." "Anton, kur tu esi?" un atskan samiegojusies balss: "Kungs, apžēlojies." Antons, kas pildīja psalmotāja pienākumus, aizsmaka un nogura vai vispār neatsaucās, vai dziedāja ar aizsmakušu balsi. Netīši mēs, pa kaktiem stāvošie, sākām piedziedāt, pēc tam sagājām vienā barā, un tikai vēlāk mantzinis un pēc batjuškas atbraukušais hieromūks no Optinas tēvs Pallādijs[4], sākot kalpot aizlūgumu, paziņoja: "Mātes, kas var dziedāt, sanāciet šurp!" un mēs sanācām un dziedājām visu šo nedēļu.

Tiesa, bija arī tā, ka neuzņēmām īsto toni un dziedājām ne visai pareizi: jo mēs taču esam no dažādām vietām un ne visi dziedātāji, bet bija silti un priecīgi, ka mūsu batjuška nav palicis ar vienu pašu Antonu, ka nācās mums viņam kalpot pēdējiem...

Pēc dienas, piektdienā, redzu viena no Šamordinas mūķenēm apstaigā visas mūķenītes un kaut ko saka. Izrādās nepatika, ka baznīcā netīrs, putekļains... "Nabaga batjuška, cik nepatīkami viņam tādos netīrumos gulēt! Māsas, izmazgājiet grīdu, sakārtojiet baznīcu! Bet, kas nevar mazgāt, palasiet Psalmus! Saņēma svētību no mantziņa un uz stundu beigām skatos: visas šīs Šamordinas, Beļevskas, Voroņežas un pārējās mūķenītes pārvērtušās nez no kurienes radušās īsas jaciņas, piemeklēti gari priekšauti un sākās rosība, mazgāšana un tīrīšana. Lūk, kad es biju priecīga, ka es esmu mūķene!

Visu izmazgājām, logus izņēmām, visu notīrījām un par to saņēmām pusdienas brālības ēdnīcā."

Tas bija 5. datumā. Mūķeņu iztīrītajā baznīcā divi kolomniešu klosteru igumeni (tēvs Izmaragds no NovoGolutvinas un tēvs Filarets no Babreņevas) nokalpoja visnakts dvēseles aizlūguma dievkalpojumu un pēc tam optiniešu hieromūks Pallādijs nokalpoja dažus dvēseles aizlūgumus pēc kārtas, piedziedot mūķenēm, kuras nepameta baznīcu līdz vēlai naktij.

Šajā pašā dienā klostera telpās cilvēkiem kā svētība tika izdalītas mazas ikoniņas, bet stareca tuviem garīgiem bērniem dažas viņa mantas pēc viņa rīkojuma.

Naktī uz 6. aprīli ieradās valdnieks Trifons. Šajā dienā tā bija sestdiena Valdnieks kopā ar hieromūkiem un kolomniešu garīdzniecību Kolomnas sieviešu klostera mūķeņu dziedāšanas pavadījumā nokalpoja Liturģiju (šajā pašā reizē iesvētot StaroGolutvinas hierodiakonu Inokentiju par hieromūku). "Visas šīs dienas mēs stiprinājāmies, raudājām maz," raksta māte Jeļena, "jo apkārt runāja, ka ar asarām mēs traucējam batjušku. Valdnieks savukārt mūs atraisīja. Pēc liturģijas pirms izvadīšanas viņš iznāca teikt runu. Un sāka ar to, ka nozīmīgā dienā mēs izvadām batjušku: Lācara augšāmcelšanās tā apliecina mums, ka augšāmcelsies arī mūsu dvēseles un ka mūsu batjuškas dvēsele augšāmcēlās paradīzes mājokļiem. Un vēl Evaņģēlija stāsts par Lācara augšāmcelšanos dod mums atbildi uz jautājumu: vai drīkst raudāt par mirušajiem? Protams, drīkst, raudāja arī Pats Kungs par Lācaru... Pēc tam valdnieks sāka runāt, vēršoties pie batjuškas kā pie dzīva, atceroties dažādas tikšanās reizes ar viņu."

Kungs apraudājās par Lācaru, teica viņš, kaut gan zināja, ka to augšāmcels. Tā arī mēs raudam, un, tāpat kā Elisa, redzot paceļamies uz debesīm Eliju, sauc: "Tēvs, tēvs! Izraēla rati un viņa jātnieki!" (2. Ķēn. 2,12) arī mēs saucam: "Tēvs, tēvs, kāpēc tu no mums aizgāji? Kam tu mūs atstāji? Ko mēs tagad darīsim? Kamdēļ tu mūs pataisīji par bāreņiem?..."

Tikai mūsu asaras nedrīkst būt grūtsirdības un izmisuma asaras, turpināja Valdnieks. Mierināsim sevi ar to, ka mūsu dārgais batjuška aizgāja no pasaulīgām rūpēm uz mūžīgo dzīvi un mieru un ka atnāks laiks, kad arī mēs aiziesim. Mēs visi ar viņu bijām saistīti mīlestības saitēm, bet mīlestība nemirst.

Dziļi paklanos tev, dārgais brāli, batjuška, par tavu mīlestību pret mani, par tavām brīnišķīgajām sarunām, par dārgajām pamācībām... Un vēl tev zemu paklanos par taviem garīgiem bērniem. Kā ganam man lieliski zināms, kāda ciešanu, šaubu un grēku jūra apņem mūsdienu cilvēci: es zinu, ka cilvēki bieži nonāk līdz izmisuma bezdibenim, līdz pašnāvībai, un tāpēc es zinu, cik dārgi mūsu laikā ir tieši stareci vadītāji, līdzīgi mirušajam batjuškam. Izmisušā cilvēka galīgās bojāejas momentā parādās tāds starecs un saka: "Pagaidi, nebaidies, nekrīti izmisumā, vēl viss nav zaudēts, dod man roku, es izvedīšu tevi uz ceļa, atspiedies pret mani, es vedīšu tevi, pacelšu tavas ciešanas, palīdzēšu no jauna sākt dzīvot"... Tāds starecs bija batjuška, viņš dzīvoja ar savu bērnu ciešanām un sadega ciešanās.

Tu mācēji tikai mīlēt, tikai darīt labu, teica valdnieks. Un kāda ļaunuma un apmelojuma jūra izlējās pār tevi! Tu visu pieņēmi ar padevību kā daudzcietušais Ījabs: Kungs deva, Kungs atņem... Esmu liecinieks, ka nevienu nosodošu vārdu no tevis es netiku dzirdējis. Ar padevību pakļaujoties Dieva gribai, starecs pameta kluso Optinas skitu un jaunā vietā ar visu centību nodevās klostera labiekārtošanas darbiem. Ja jūs, brāļi (valdnieks vērsās pie Golutvinas mūkiem), jelkad redzējāt viņa skatienā bardzību, tad ticiet man, es zinu, ka viņš jūs mīlēja visus. Bet vārgais ķermenis neizturēja pāri spēkam esošos darbus, spēki aptrūkās, un batjuška aizgāja no mums... Un, lūk, mēs pēdējo reizi sapulcējāmies pie viņa.

Savā runā valdnieks Trifons atcerējās un silti aprakstīja dažas savas tikšanās ar tēvu Barsanufiju pirmā bija vēl tad, kad starecs bija novics, tiesa, jau ar sirmiem matiem, bet viņš, valdnieks, Garīgās akadēmijas students, jauns hieromūks. Vēlāk stareca došanās uz krievu-japāņu karu... Savas vizītes Optinā, skita priekšnieka mājiņas apmeklēšanu.

Palūgsimies par aizmigušo, lai viņam Kungs dod mājvietu Savos pagalmos un ar savām lūgšanām viņš arī mūs apžēlo!

Un valdnieks, pabeidzis savu runu, sāka tēva Barsanufija izvadīšanu. Pēc tam baznīcā visi sanākušie cilvēki atvadījās no mirušā pēdējo reizi. Zārku aiztaisīja. Lūk, svētkalpotāji un garīgie bērni, pacēluši to uz pleciem, apnesa apkārt baznīcai un virzījās uz vārtu pusi. Uz klostera tuvumā esošās dzelzceļa līnijas atzarojuma jau stāvēja sēru vagons. Ik pa laikam apstājoties ar dažām litijām, zārks tika ienests vagonā, un te atkal sākās aizlūgumi. Vagonā atradās kalpotāji un dziedātāji, bet tauta stāvēja pie vagona un piedziedāja. Diena bija spoža, saulaina. Izvadīšanas dziedājumi izplatījās tālu virs pļavām, virs Okas un Maskavas upes ūdeņiem... Pūta svaigs pavasara vējš. Šie aizlūgumi vagonā notika līdz pašam vakaram.

Zārks bija ielikts metāla kastē. Nez no kurienes parādījās baznīcas karogi, ar puķēm apvīts iznesamais krusts, ikonas viss tas bija piestiprināts pie vagona iekšējām sienām, apvilktām ar melnu drēbi. Pat svečturis bija atnests, un uz tā iemirgojās sveču gaismiņas... "Cik reižu pienācu pie vagona," raksta māte Jeļena, "ļaužu pūlis, visi lielākoties vietējie iedzīvotāji uz ceļiem, mūķenes dzied, un kalpo jau aizsmacis hieromūks."

Vakarā septītajā stundā aiztaisīja vagonu, piedzina tvaika mašīnu, un vagons, ļaužu pūļa pavadīts, lēni virzījās uz Golutvinas staciju, kur tika pieķēdēts pie vilciena, kas bija sagatavots, lai dotos uz Maskavu. Līdz sešiem rītā vagons stāvēja stacijā, un divas mūķenes tajā visu nakti lasīja Psalmus pie stareca zārka.

"Uz rīta pusi pulksten 5.00 no viesnīcas un apmešanās vietām uz staciju pie vilciena sāka pulcēties batjuškas garīgie bērni," turpina māte Jeļena. "Vagonu atvēra, nokalpoja dvēseles aizlūgumu, un tas devās ceļā. Pavadītāji aizņēma divus vagonus, bet trīs mūķenes un Optinas hieromūks Pallādijs brauca sēru vagonā. Mums, mūķenēm, bija nozīmētas trīs kārtas: viena trijotne brauca no Golutvinas līdz Maskavai, otra MaskavaSuhiniči (naktī); trešāSuhiničiKozeļska. Es trāpījos otrajā kārtā, t.i., MaskavaSuhiniči. Ap pulksten vieniem dienā iebraucām Maskavā, kur zārks no Rjazaņas stacijas tika pārvietots uz Brjanskas staciju. Tālāk varēja braukt tikai 9.20 vakarā un visu dienu pie vagona notika aizlūgumi, jo nepārtraukti nāca aizvien jauni batjuškas garīgie bērni, kuriem nebija iespēja aizbraukt uz Golutvinu. Visu dienu uz platformas mainījās publika: vīrieši, dāmas, jaunatne, mūķenes, garīgās personas, ietērpušās svētkalpotāju drēbēs, kalpojošie litiju un aizlūgumus. Kas raud, kas dzied, kas centīgi lūdzas uz ceļiem, kas pa kāpnītēm cenšas iekļūt vagonā, klanās, skūpsta zārku. Pie zārka spilgti deg atnestās lūdzēju svecītes, krusts kļūst balts no ziediem, šūpojas baznīcas karogi un viss kopā drīzāk atgādina kaut kādus svētkus, visi mēs burtiski pie kāda svētuma kalpojam, nevis vienkārši atdodam pēdējo godu mirušajam."

Pirms izbraukšanas no Maskavas pie vagona, kurā atradās stareca Barsanufija mirstīgās atliekās tika noturēts aizlūgums Pestītājam, Dievmātei, svētniekam Barsanufijam un sirdsskaidrajam Sergijam par "labvēlīgu ceļojumu". "Lielajās stacijās kalpoja dvēseles aizlūgumu," stāsta māte Jeļena, "ceļā mainījās Psalmu lasītāji. Suhiničos kaut kādas dzelzceļa priekšniecības nolaidības dēļ mūsu vagons atpalika no Kozeļskas vilciena, un līdz ar to mūs palaida atsevišķi. Kozeļskā mūs sagaidīja neliels optiniešu bariņš: trīs hieromūki, viens hierodiakons un dziedātāji. Zārku nolika uz līķratiem, un devāmies pēdējā pārbraucienā. Laukā pirms Kozeļskas dažas reizes apstājāmies litijas noturēšanai, bet, kad iebraucām pilsētā, laukumu vien šķērsojām gandrīz pusstundu: tikko sakustamies pēc litijas, tā no pūļa izdalās jauns cilvēks, grūž mūkam naudu un lūdz jaunu litiju; un zināt, kas deva naudu? Piecu ceļošanas gadu laikā uz Optinu manu acu priekšā pavīdēja Kozeļskas nabagi, kas katru dienu nāca pie batjuškas pēc žēlastības dāvanām, un, lūk, tad arī viņi deva mūkiem kapeiciņas uz litiju."

Kad līķrati ar stareca zārku daudzu ļaužu pavadībā, kas nesa baznīcas karogus, krustu un ikonas, parādījās pie pārceltuves pāri Žizdrai, skaļāk atskanēja apbedīšanas zvans no Optinas zvanu torņa. Klostera krastā bija visa brālība ar hieromūku Feodosiju priekšgalā (arhimandrīts Ksenofonts bija smagi slims un nevarēja iziet no celles), kā arī liels ļaužu pūlis. Tā apraksta šo momentu aculiecinieks: "Un, lūk, divas ceremonijas savienojās. Skats bija cik aizkustinošs, tik varens. Nav iespējams vārdos izteikt jūtas, kas pārņēma klātesošos šajā neparastajā satikšanās momentā. Raudāja brālība, raudāja dievlūdzēji, skita priekšnieks Feodosijs tikko spēja asarās izteikt litijas uzsaukumus. Gājiens stipri izstiepās. Zārku, kuru pēc stareca cienītāju lūguma pārklāja ar diviem brokāta pārklājiem, brālība uz rokām nesa pa priekšu skita priekšniekam ar lielu garīdznieku pulku sēru ietērpos un visiem tiem, kas nesa ikonas un baznīcas karogus."

Aptuveni pulksten divos dienā procesija iegāja pa klostera Svētajiem vārtiem... Lūk, kā atgriezās tēvs Barsanufijs dzimtajā Optinā! Lai arī zārkā tāda Dieva griba , bet, lūk, viņš ir šeit, un tas "kalpoja par brālības mierinājumu", kā atzīmēja optinieši. "Devāmies uz Dievmātes Ievešanas dievnama katedrāli," raksta māte Jeļena, "kur arī notika dvēseles aizlūgums. Beidzoties aizlūgumam ... pēc stundas gājām krusta gājienā ar zārku uz skitu. Atkal dvēseles aizlūgums, zārku apnesa apkārt skita baznīcai, un mēs atgriezāmies atpakaļ klosterī. Ejam garām arhimandrīta cellei kāds pievērsa uzmanību tam, ka pa logu uz procesiju noraudzījās arhimandrīts Ksenofonts; viņš ļoti slimoja, gulēja gandrīz uz nāves gultas; runāja, ka viņam aknu vēzis un kaut kas nierēs. Celles piekalpotāju pieturēts, viņš skatījās nopakaļus zārkam skumja seja, uzreiz nāk prātā doma, ka tikai uz dažām dienām viņi šķīrušies."

Zārks tika nolikts Kazaņas katedrālē, un tur septiņos vakarā sākās visnakts dievkalpojums pēc Lielās Otrdienas kārtas (bija Ciešanu nedēļa), ar parastasu kalpoja tēvs Feodosijs ar hieromūkiem. Pēc otrās kafizmas viņš teica:

Šodien šajā baznīcā mūsu acīm, brāļi, paveras skumja aina... Mūsu priekšā zārks... Stāv klusu, bet ar savu klātbūtni daudz stāsta mūsu prātam un sirdij. Tajā šaurā zārkā guļ mums dārgais, Dieva mierā dusošais stareca, svētkalpotāja arhimandrīta Barsanufija ķermenis... Mēs, aizgājušā stareca garīgie bērni, mīlējām viņu kā tēvu un vadītāju, un tagad pieņemsim ar mīlestību un aizkustinājumu šo skumjo zārku kā ķīlu mūžīgai mīlestībai uz Kungu.

Pēc tam tēvs Feodosijs nolasīja tēva Barsanufija novēlējumu. Dievkalpojums ilga līdz vienpadsmitiem vakarā. 9. aprīlī septiņos no rīta nozvanīja zvans uz stundām, bet pēc tam uz Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģiju. Vakarēdiena pasniegšanas panta vietā optiniešu vārdā uzstājās Garīgā semināra students klostera mūks Kirills (Kanardovs) un teica šādus vārdus:

Tad, lūk, kāda tava atnākšana pie mums... tad, lūk, ko nozīmēja tava pēdējā pirmsnāves vēršanās pie mums ar lūgumu par tavu pieņemšanu Optinas tuksnesī... Tu juti savu aiziešanu, un tas lūgums, vēl dzīvs, bija it kā pravietisks norādījums tam, ko mēs tagad redzam...

Līdz mums bieži vien nonāca ziņas par to, ko tu domā par Optinu, ka mīli to vēl joprojām, patiesi vēlies atgriezties un savienoties no jauna ar brālību, ar kuru tavā divdesmitgadīgajā kopdzīves laikā it kā saauga tās saknes, no kurām izauga tavs garīgais pasaules redzējums, kas paaugstināja tevi līdz stareca vadītāja, garīgā aprūpētāja un saprātīga priekšnieka pakāpienam...

Dārgais mūsu batjuška! Kā mums noturēties un neatbildēt uz tavu mīlestību... Tu mūs neaizmirsi... Kā gan mums tevi aizmirst, ja elpojam vienā optiniešu garā! Un mēs atcerējāmies, bēdājāmies par tevi...

"Lūk, mana dvēsele, Valdnieks uztic tev labumu; ar bijību pieņem dāvanu," dzied tagad Svētā Baznīca, it kā pamācot mūs, lai mēs ar bijību pieņemtu šo mūsu skatam priekšā stāvošo baiso dāvanu, lai mācītos citus tikumus "iegūsti no devēja, izdalot nabagiem, un iemanto Kungu par draugu, lai stāvētu Viņam pa labo roku". Tieši šie tikumi tad augšāmceļ mūsu atmiņās labvēlīgā mūžampieminamā stareca Barsanufija tēlu tā ir viņa mīlestība pret tuvākajiem, dāsnums un pieticība, paklausība, kas sveša iebildumiem, tiešums un patiesums, kam sveša liekulība, divkosība un viltība; nenogurdināmais un neatslābstošais darbs, savienots ar rūpēm par varas pastiprināšanu un nostiprināšanu un paklausību tai, par nolikumu ievērošanu, kārtību un par visu kopējo labumu, kā arī dedzība rūpēs par Dieva nama labklājību kā mīlestības izpausme uz Dievu...

Lai Kungs viņu iecienī, lai pieskaita izredzēto pulkā un svētlaimīgo mājokļos kopā ar stareciem Mozu, Īzaku, Ļevu, Makāriju, Antoniju, Ilarionu, Ambroziju, Anatoliju un Jāzepu arī Sava kalpa, jaunaizmigušā stareca, arhimandrīta, shimamūka Barsanufija dvēseli.

Pēc Liturģijas beigām dievnama vidū izgāja tēvs Feodosijs, divdesmit viens hieromūks un četri hierodiakoni melnos tērpos. Dievlūdzējiem un brālībai izdalīja sveces, un sākās pēdējais dvēseles aizlūgums pirms stareca apbedīšanas. Un, lūk, dziesmas "Svētais Dievs..." un zvanu skaņu pavadījumā stareca Barsanufija zārks it kā izpeldēja uz brālības rokām no dievnama, bēru procesija apstājās pie Dievmātes Ievešanas katedrāles dienvidu vārtiem, kur arī bija tēva Barsanufija pēdējā atdusas vieta blakus starecam Anatolijam, viņa audzinātājam, iemīlētam tēvam un vadītājam...

Tēva Barsanufija kapa vieta no iekšpuses bija izlikta ar podiņiem, virs zārka no ķieģeļiem izveidota velve. Kad zārks bija nolaists un virsū uzbērta zeme, kuru vēl aplika ar velēnām, uzstādīja lielu krustu ar iestrādātu Dievmātes Aizmigšanas ikoniņu un lukturīti lampādiņu...

Vēlāk abiem stareciem tika uzcelta kopēja kapliča, kuras iekšpusē atradās viņu kapu pieminekļi[5], vai tas nav norādījums uz viņu abu tēva Anatolija un tēva Barsanufija garīgo vienotību?

No skita atnesa priežu zarus un krustveidā aplika kapa kopiņai. Tagad sākās aizlūgumi pie stareca kapa. Sākumā kalpoja tēvs Inokentijs, pēc tam tēvs Gabriels, kas pavadīja zārku no Staro-Golutvinas.

Bet tēvs Feodosijs uzaicināja mirušā stareca garīgos bērnus uz viņa bijušo mitekli. "Tur viss saglabājies tā, kā bija batjuškas laikā," raksta māte Jeļena, "tās pašas ikonas, tās pašas mēbeles, uz loga guļ papīra ikoniņas, it kā batjuška būtu sācis tās dalīt un nepabeidzis... Lūgšanu istabā uz galdiņa stāv visiem zināmais kauss ar svēto eļļu un otiņu uz tā it kā mūsu batjuška būtu svaidījis ar to. Tikai Eņģelis ar lūdzošo sievieti nav pie krāsns, un, kur tas ir, nezinu... Lūk, kur tad nācās paraudāt! Abas dienas tēvs Feodosijs kalpoja tur aizlūgumus, svaidīja ar batjuškas eļļu, izdalīja lapiņas un kartiņas... Apbedīšanas dienā... tēvs Feodosijs mājelē sarīkoja tējas dzeršanu: mēs visi apsēdāmies uz soliņiem, bet mums klāt pienesa tasi tējas ar baltmaizi. Lielāku cienastu piedāvāt nevarēja Ciešanu nedēļas gavēņa dēļ."

Nav saglabājusies tēva Nikona (Beļajeva) šī laika dienasgrāmata. Stareca Nikona garīgā meita Marija Semjonovna Dobromislova (mūķene Marija) savā audzinātāja dzīves aprakstā raksta: "Tēvs Nikolajs izvadīšanā nepiedalījās. Viņš gulēja slimnīcā. Piekalts pie gultas ar smagu slimību, viņš ar lielām ciešanām pārpildītu sirdi, raudot klausījās sērīgo, dvēseli aizgrābjošo izvadīšanas zvanu skaņu un klostera deviņsimt pudu lielā zvana dunēšanu. Viņš sirga ar reimokardītu, tas ir, akūtu reimatisku locītavu un sirds saslimšanu... Tikai mēnesi pēc stareca apbedīšanas viņš no turienes izgāja." 15. maijā, piektajā dienā pēc stareca četrdesmitās miršanas dienas, Nikolajs Beļajevs tika pārvests no skita uz klosteri. Vēlāk 1922. gadā, kad viņš vēl atradās Optinas tuksnesī, vēstulē savai mātei tēvs Nikons rakstīja: "Šajās dienās es ne vienreiz vien atcerējos batjušku Barsanufiju. Man nāca atmiņā viņa vārdi, viņa pamācība, dotā man vienreiz, bet varbūt arī ne vienreiz. Viņš teica man: "Apustulis novēl: pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, " un turpināja: "Lūkojiet, ko saka tas pats Apustulis: atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā. Jā, dižena lieta saglabāt, ievērot ticību. Tāpēc arī es jums saku: pārbaudiet sevi, vai esat ticībā. Ja saglabāsiet ticību, var iegūt labu cerību par savu likteni." Kad visu šo man teica mirušais starecs (bet runāja viņš labi un ar iedvesmu, cik atceros, vakarā klusā lampādiņas gaismā viņa dārgajā, mājīgajā stareca cellē), es jutu, ka viņš runā kaut ko brīnumainu, augstu, garīgu. Prāts un sirds alkatīgi tvēra viņa vārdus. Es arī agrāk biju dzirdējis šo apustulisko izteicienu, bet tas neatstāja uz mani nekādu iespaidu. Man likās: kas sevišķs saglabāt ticību? Es ticu un ticu kā pareizticīgais, nekādu šaubu man ticībā nav. Bet te es sajutu, ka šajā teicienā ir iekļauts kaut kas liels, kas patiešām ir diženi: neskatoties uz visiem kārdinājumiem, uz visiem sadzīves pārdzīvojumiem, uz visiem vilinājumiem, saglabāt savā sirdī svētās ticības uguni nenodzēšamu un nenodzēšamu pat līdz nāvei, jo teikts: mūžam beidzoties, tas ir, visa zemes dzīve jau nodzīvota, beigusies, jau noiets ceļš, kas bija ejams, es jau atrodos uz savas dzīves robežas, aiz zārka jau sākas cita dzīve, ko sagatavoja man mana ticība, ko es saglabāju. "Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējumu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis" (2. Tim. 4,7). Un brīnumainais starecs noteica man laiku pa laikam pārbaudīt sevi pareizticības patiesībās, lai, pašam nemanot, no tām nenovirzītos... Tagad, kad sasvārstījušies Krievu Pareizticīgās Baznīcas pamati, es redzu, cik dārga ir stareca pamācība. Tagad it kā ir atnācis pārbaudes laiks: vai mēs esam ticībā. Jo vajag zināt arī to, ka ticību var saglabāt tas, kas karsti un patiesi tic, kam Dievs ir dārgāks par visu, bet šis pēdējais var būt tikai tam, kas sarga sevi no visāda grēka, kas sarga savu morāli. Ak, Kungs, saglabā mani ticībā ar Tavu svētību!"

Skita priekšnieka mājiņā sāka dzīvot tēvs Feodosijs. I.M. Koncēviča grāmatā "Optinas tuksnesis un tā laiks" minēti daži īsi Šamordinas mūķenes Aleksandras (Gurko) stāsti par viņu. "Tēvs Feodosijs," stāstīja viņa, "bija tēva Barsanufija biktstēvs, gan arī garīgais dēls. Reiz atnāk tēvs Feodosijs pie stareca: "Batjuška, lūk, pie jums atnāca jūsu dēliņš!" "Kāds viņš man dēliņš," iebilda smaidot starecs, "mēs ar viņu līdzvērtīgi." Pasmaidīja arī pats tēvs Feodosijs. Abi viņi zināja, ka viņš bija tieši "dēliņš" un izturējās pret starecu ar cieņu. Tēvs Barsanufijs pēc nāves parādījās daudziem skitā dzīvojošiem mūkiem. Tēvs Feodosijs ļoti bēdājās, ka nav bijis pagodināts ar tādu redzējumu. Kādu reizi viņš dienā atgūlās gultā pēcpusdienas atpūtas laikā un pēkšņi redz, ka tieši pretī viņam sēž mirušais starecs un nenovērsdamies skatās uz viņu. Tēvs Feodosijs nespēja pakustēties aiz svētlaimīgām prieka jūtām. Redzējums turpinājās pietiekami ilgi un cellē atstāja uz ilgu laiku svētības sajūtu, ko pavadīja brīnumainais redzējums."

I.M. Koncēvičs, atsaucoties uz arhimandrīta Antonija Medvedjeva grāmatu par starecu, apraksta arī tādu gadījumu ar tēvu Feodosiju: "Viņš, mīlot lasīt akafistu Dievmātei, vēlējās to zināt no galvas. Un, kad nomira viņa audzinātājs, starecs Feodosijs, ietinies viņa segā, pēkšņi sāka no galvas lasīt Dievmātes akafistu, saņemot šo dāvanu, kā Elisejs ar Elijas milotu[6]." Vēl viena stareca Barsanufija parādīšanās pēc nāves ierakstīta "Skita hronikā" 1913. gada 12. novembrī:

"Skita hieromūks Kukša atbildīgais par dievkalpojuma norisi šajās dienās redzēja sapnī mirušo starecu shiarhimandrītu Barsanufiju, kurš, pieejot pie viņa baznīcā, palūdza, lai pēc Liturģijas nodziedātu: "Zem Tavas žēlastības..." Pēc liturģijas beigām tēvs Kukša pajautāja starecam, vai patika viņam dziedājums. "Jā," atbildēja batjuška, "un jūs vienmēr tā dariet." Pēc šī gadījuma pēc skita priekšnieka tēva Feodosija rīkojuma skitā ieviesa minēto dziedājumu."

Šis noteikums arī tagad tiek svēti ievērots Jāņa Priekšteča baznīcā pēc Liturģijas, kur tiek dziedāts pēc senā dziedājuma ("Znamenije"), dzied "Zem Tavas žēlastības steidzamies, Dievadzemdētāja Jaunava..."

Reiz 1889. gadā tēvs Barsanufijs uzrakstīja dzejoli par piemiņu kādam godprātīgam un gudram cilvēkam. Dažas tā rindkopas netieši gribas attiecināt uz pašu autoru, kurš jau tad paredzēja mūsu attieksmi pret viņu un viņa piemiņu. Kā visi pirms viņa bijušie Optinas stareci, arī tēvs Barsanufijs tika tautas cienīts, kura viņā redzēja Dieva svētības izpausmi. Par to brīnišķīgi izteicās tēvs Feodosijs savā runā stareca shiarhimandrīta Barsanufija svētlaimīgās aiziešanas 40. dienā. "Batjuška jebkuru pie viņa atnākušo mācēja pieņemt, uzklausīt un dot atbilstošu padomu un pamācību, saņemdams gudrību no Dieva žēlastības. Un šo starecā dusošo svētību varēja izjust jebkurš, kas nāca pie viņa kā pie stareca. Bet pie stareca nāca ne jau tāpat vien, bet lai apspiestu savu prātošanu un salauztu savu ļauno gribu, lai padarītu to paklausīgu Dieva gribai. Te batjuška parādījās visā stareca diženumā. Pat ārējais izskats un viņa izturēšanās radīja spēcīgu labdabīgu iespaidu. Viņš bija gatavs noglāstīt jebkuru, lai kas tas arī būtu, un tikai liekulību, patvaļu, spītīgu nepaklausību un lepnumu viņš nevarēja paciest. Pret tādiem cilvēkiem viņš izturējās stingri un pat bargi, jo kā priekšnieks un starecs nespēja tiem izdabāt.

Tādas stingrības dēļ nedrīkst apjukt, jo tā ir saskaņā ar garīgo likumu. Tā mācīja svētie tēvi, piemēram, sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks, sirdsskaidrais Marks Askēts un citi. Pat Evaņģēlijā blakus piedošanas apsolījumam un svētlaimei izteikta stingra atmaskošana un draudi. Tātad viena lieta otrai netraucē; tātad kā viens, tā otrs nepieciešams un ir saskaņā ar kristietības garu. Bez šaubām Kristus gars mājoja starecā un piesaistīja pie viņa tautas masas. Viņš kļuva pazīstams visā Krievijā, visos sabiedrības slāņos. Viņa stareca cienīgumu apliecināja daudzas garīgas personas, kas bijušas ar viņu garīgajā saskarē, ar viņu sarakstījušās un klausījušas viņa pamācībām. Daudzi, izbaudot uz sevis viņa Dieva doto padomu spēku, sauca viņu par diženu un Dievā gudru starecu. Daudzi tā ticēja batjuškam, ka bez jebkādas šaubīšanās pieņēma viņa vārdus, un patiešām tādu vienkāršu siržu dēļ Kungs darīja starecu tik gudru, ka caur viņu izteica savu vissvēto gribu. Un batjuškas Barsanufija slava arvien pieauga, kaut gan viņš pats no tā baidījās un centās paslēpties, aiz pazemības uzskatot sevi par grēcinieku un lūdzot savus garīgos bērnus par viņu neko nerunāt. Bet gaismeklis svečturī bija iedegts tādēļ, lai spīdētu. Un viņš spīdēja mums visiem, ar Dieva svētības palīdzību pamācot mūs un vadot uz pestīšanu."

Kungs darīja brīnumus caur starecu Barsanufiju gan viņa dzīves laikā, gan pēc viņa nāves. Taču mēs šodien nezinām par visiem šiem brīnumiem, bet tikai par tiem, kuri ir palikuši viņa garīgo bērnu atmiņās, un tie līdz mums atnākuši maz. Kā visiem Optinas stareciem, starecam Barsanufijam bija plaša sarakste ar saviem garīgiem bērniem bet savā laikā šīs vēstules netika savāktas, un tagad mēs nezinām, vai tās pavisam nozaudētas vai varbūt pēc Dieva gribas parādīsies atklātībā... Mēģinājumu savākt materiālus par starecu Barsanufiju uzsāka optinieši 1913. gadā. Tad tika izdota grāmata "Optinas stareca shiarhimandrīta Barsanufija piemiņai. Vainags uz batjuškas kapa no viņa garīgiem bērniem un cienītājiem, veltīts 40. dienai pēc viņa svētlaimīgās nāves", kurā bija daži materiāli par aizgājēju¹. Tās pēdējās lappusēs bija paziņojums: "Optinas tuksnesis šai laikā ir norūpējies par materiālu vākšanu mirušā stareca dzīves aprakstam. Tāpēc tuksnesis no sirds lūdz visus, kuriem ir jebkādas ziņas par viņa dzīvi un darbību, par viņa lūgšanu svētīgo spēku, par gaišredzību, par viņa rakstveida un mutiskām pamācībām, kā arī par viņa dzīvi pirms iestāšanās klosterī, paziņot pēc adreses: Kozeļskas pilsēta, Kalugas guberņa. Optinas tuksnesis, skita priekšniekam hieromūkam Feodosijam."

Tēvs Feodosijs aizmiga Kungā 1920. gada 9. martā. Drīz tika slēgts klosteris un arhīvs aizvests uz Maskavu. Vai tēvs Feodosijs kaut ko savāca, nav zināms. Ja arī bija, tad pazuda, nepaspējot saņemt pienācīgo apstrādi un izdošanu.

Pat tādi svarīgi dokumenti par starecu Barsanufiju kā hieromūka Nikona dienasgrāmata ilgu laiku palika manuskriptā, zināma tikai nelielam cilvēku lokam.

Pēc tam kad šī grāmata bija uzrakstīta, tika atrasts visai unikāls dokuments, kas daiļrunīgi atklāja

pašas Optinas viedokli par starecu Barsanufiju. Tas bija vecāko tuksneša brāļu 1912. gada 29. februārī Sinodei sūtītais aizbildniecības raksts par to, lai tēvu Barsanufiju atstātu Optinas skitā, nepārceltu viņu uz Golutvinu.

"Apspriežot šo lietu," teikts vēstulē, "tuksneša un skita vecākā brālība vērsa uzmanību uz to, ka igumens tēvs Barsanufijs šajā laikā ir pats vajadzīgākais mūks skitā un tuksnesī. Līdz ar mūžam pieminamā virspriestera Kronštates Jāņa un stareca tēva Varnavas nāvi pēdējos gados ievērojami palielinājies dievlūdzēju pieplūdums Optinā lielākoties tās ir inteliģentas, izglītotas personas no dažādām Krievijas malām: augstākās sabiedrības dāmas, augstāko mācību iestāžu studenti, skolotājas, abu dzimumu izglītoti cilvēki, izslāpuši pēc viņu satraukto jūtu un šaubu garīgiem skaidrojumiem, kā arī pēc dziedināšanas. Un tēvs Barsanufijs apmierināja šo vajadzību. Ilgi pirms viņa iestāšanās klosterī Kungs it kā gatavoja viņu stareca varoņdarbam... Viņš katru dienu ar stareca padomu pastāvīgi mutiski aprūpē šeit saplūdušās gan vienkāršās, gan izglītotās personas, bet pēc tam turpina kontaktēties un vadīt tās ar vēstuļu starpniecību, kuru skaits sasniedz ne mazāk kā četrus tūkstošus gadā. Optina atrodas pašā Krievijas centrā stareca pienākumu pildīšanai tajā vajadzīgi tādi mūki kā tēvs Barsanufijs, kuru šajā brīdī nav kam aizvietot."

"Vecajai" Optinai bija vajadzīgs starecs Barsanufijs, un vecākā brālība lūdza viņu atstāt klosterī, bet šodien mums vēl vairāk vajadzīga viņa neredzamā klātbūtne, kuru mēs apzināmies gan kā viņa aizlūgšanas, gan kā viņa garīgo mantojumu.

Ieklausīsimies ar visu sirdi tajā, kā savus vārdus nobeidz starecs Feodosijs, tas ir mierinājums un pamācība mums visiem:

"Neatlaidīgi lūgšanās atcerēsimies starecu, maksājot mīlestībai ar mīlestību un lolojot cerību, ka arī tai saulē viņš mūs neaizmirsīs, kā neaizmirsa šajā dzīvē. Un, bez šaubām, stareca diženais garīgais tēls var kalpot visiem, nerunājot jau par tiem, kas viņu pazina, par garīgo atbalstu cīņā pret ačgārnībām, ciešanām un likstām, tik neizbēgamām cilvēka dzīvē, atgādinot, ka mūsu tēvzeme ir debesīs, bet visas zemes lietas laicīgas un trūdošas, un mudinot visus dzīvot pēc ticības, pacietīgi nest dzīves krustu un paļauties vienmēr un visur uz visspēcīgo Vislabā Dieva palīdzību. Āmen."

[1] "Garlaicīgi uz šīs pasaules, kungi!" noslēdzošā frāze N. Gogoļa "Stāstā par to, kā Ivans Ivanovičs sastrīdējās ar Ivanu Nikiforoviču".

[2] Kozeļskas Aizmigšanas katedrāles vadītājs Sergejs Protopopovs (†1926). Tēvs Nikons runāja par to 1925. gada Lielajā Gavēnī, bet rakstīja vēlāk, acīmredzot no ieslodzījuma vai izsūtījuma vietas.

[3] Starecs runāja par Žabinskas Makarija tuksnesi, kuru apmeklēja un kur viņam iepatikās.

[4] Šeit mātes Jeļenas stāstījumā kļūda, uz ko norādīja Ivans Beļajevs: no Optinas atbrauca hieromūks Gabriels un rjasofornovics Mihails Ježovs (šī kļūda parādījās arī izdotajā laikraksta "Moskovskiji vedomosti" 1913. gada 9. aprīļa 82 numurā, bet no turienes brošūrā, izdotā Optinas tuksnesī uz stareca Barsanufija 40 nāves dienu).

[5] Pieminekļa kapličas celtniecība sākās 1914. gada 24. maijā, kā par to liecina "Skita hronika".

[6] Milota - senatnē mūku mantija no kazas vilnas.

5. nodaļa

6. nodaļa