"Optinas klostera starecs shiarhimandrīts Barsanufijs (1845 - 1913)"

 

Priekšvārds   1. nodaļa   2. nodaļa   3. nodaļa  4 . nodaļa  5 . nodaļa  6 . nodaļa  

 

3. nodaļa

Un tā tēvs Barsanufijs atgriezās skitā. Par viņa dzīves tālākajiem notikumiem stāsta "Skita hronika":

"1905. gada 1. novembris. No Tālajiem Austrumiem atgriezās skita hieromūks tēvs Barsanufijs, kas uz turieni devās 1904. gada aprīlī.

1905. gada 8. novembris. Svētā Erceņģeļa Miķeļa skita svētki. Pēc ūdens iesvētīšanas Liturģiju Svētā Jāņa Kristītāja baznīcā kalpoja skitā esošais tēvs arhimandrīts Agapits kopā ar hieromūkiem tēviem Danielu un Barsanufiju un diviem skita hierodiakoniem. Pēc Liturģijas tika nokalpots aizlūgums Svētajam Erceņģelim. Tēvam Barsanufijam bija svētās Sinodes 1904. gada 6. maijā piešķirtais krūšu krusts ar greznojumiem.

1906. gada 9. janvāris. Pie galda nolasīts Konsistorijas rīkojums par Optinas tuksneša skita hieromūka tēva Barsanufija nozīmēšanu biktstēva amatā skitā slimības dēļ no amata atbrīvotā skita priekšnieka tēva Jāzepa vietā.

1906. gada 21. aprīlis. Tēva skita priekšnieka smagās slimības dēļ viņa pienākumu izpildīšana ir uzticēta skita hieromūkam tēvam Barsanufijam. Šodien tēvs Barsanufijs izbrauca uz skita vasarnīcu, lai to apskatītu...

1906. gada 19. septembris. Šajā mēnesī pabeigta gleznojumu atjaunošana uz skita zvanu torņa, to paveicis Kozeļskas gleznotājs, kurš ar to nodarbojās skitā jau pirms 40 gadiem. Par 100 rubļiem ir atjaunotas svētās ainas, izņemot tās, kas atrodas malās pie ieejas vārtiem. Turklāt zvanu torņa galva nokrāsota zilā krāsā ar apzeltītām zvaigznēm, tāpat apzeltītas zvana kupola sienas, ābols virs krusta un pats krusts...

Šodien no rīta Optinas tuksnesī ieradās augstisvētītais Trifons, Dmitrovskas bīskaps, Maskavas vikārijs. Sešos vakarā eminence apmeklēja skitu, bija baznīcā, iegāja skita priekšnieka tēva Barsanufija cellē, bet pēc tam atgriezās klosterī. Augstisvētīto pavada viņa brālis kņazs Turkestanovs."

Šī bija eminences Trifona otrā viesošanās Optinā 1906. gadā. Viņš šeit uzturējās no 27. janvāra līdz 2. februārim, kalpoja klostera un skita baznīcās, brauca uz Šamordinu, ar skita brāļiem vienkārši sēdēja pie galda. "Skita hronikā" atzīmēts, ka viņš apmeklējis tēvu Barsanufiju. 1. februārī mocekļa Trifona piemiņas dienā klosteris godināja valdnieku Eņģeļa dienā.

Un nu jauns apciemojums. Eminence, atbraucis kopā ar brāli Dimitriju, atkal apmetās skitā tajā pašā korpusā un Optinā nodzīvoja līdz 7. decembrim, bieži kalpodams, sacīdams svētrunas, kuras vienmēr dziļi aizkustināja klausītājus.

Oktobrī viņš kopā ar inokiem skitā stādīja un laistīja ābeles. Kā viņš vēlāk atcerējās, viņš daudz reižu mēdza būt cellē pie tēva Barsanufija, un viņu pārrunas bija garas.

Eminencei Trifonam bija senlolota vēlēšanās ­ lai Kungs viņu atvestu uz šejieni, šajā viņam iemīļotā skitā, dzīvot mierā, kad spēki sāks viņu atstāt... Vēlāk viņš par to ne tikai sapņoja, bet lūdza Sinodei dot viņam tādu iespēju ­ pabeigt savu mūka dzīvi tur, kur kādreiz stareca Ambrozija vadībā to arī iesāka. Bet viņš saņēma atteikumu, bija aicināts darboties citā vietā, bet pēc tam pienāca tādi laiki, kad mūki savu dzīvi beidza nevis skitos, bet cietumos un tālos izsūtījumos vai apslēpti pasaules vidū, kā viņš, valdnieks Trifons, kurš mētājās pa privātiem dzīvokļiem, bet neatstāja savu bīskapa kalpošanu arī pašos bargākajos laikos.

Bet tagad viņš ir šeit skitā... Lūk, viņš ir pie tēva Barsanufija, ar kuru visā bija vienisprātis. Tēvs Barsanufijs palicis pilnīgi sirms, viņam ir 61 gads. Piekalpotājs atnesa kūpošu patvāri ­ un sākās draudzīga saruna... Skitā ir tīkams gaiss, rudens ziedi, agrā rudens dzeltenums koku zaļumā... "Jā, labi ir pie mums," teica tēvs Barsanufijs, skatoties pa lodziņu, "pat nedaudz līdzinās paradīzei!"

Vēlāk valdnieks atcerējās šo savu braucienu uz Optinu: "Pagāja kara gadi un pēc tam sekojošie 1905.­1906. gada notikumi. Nomocījies ar to, ko nācās pārdzīvot šajā laikā, es aizbraucu uz Optinas skitu atpūsties un šeit atkal satiku tevi... Cik daudz brīnumainu vakaru mēs pavadījām tērzējot! Kādas vērtīgas pamācības tu man devi, cik cēlus vārdus teici!"

Tēva Barsanufija paaugstināšanā bija kāds pēkšņums. Viņš pats par to brīnījās, jo ne pēc kā tamlīdzīga netiecās, taču Kungs viņu aicināja, un viņš izrādīja paklausību. Nelabvēļu vajātais novics kļuva par hieromūku, vēlāk (kā viņš ne vienreiz vien izteicās) viņu izsūtīja karā, neraugoties uz viņa vājo veselību un vecumu. Lūk, viņš atgriezies un tagad nozīmēts par skita priekšnieku. Kā pareģoja starecs Ģetzemanes Varnava ­ tiešām visi sāka viņa priekšā klanīties. Starecs Varnava nomira 1906. gada martā, un tēvs Barsanufijs ar eminenci Trifonu viņu atcerējās sarunās. Eminence jaunībā vērsās pie viņa un no visas sirds iemīļoja šo starecu, būdams arhimandrīts un vēlāk bīskaps, aicināja viņu kalpot pie sevis baznīcā, bet pēc tam arī apbedīja...

"Skita hronikā" atspoguļojās daudzi skita priekšnieka tēva Barsanufija darbi ­ gan gleznojumu atjaunināšana, gan celles remonts, gan augsnes nosusināšana.

Viņam uzradās milzum daudz saimniecisku darbu ­ uz galda uzradās uzskaites grāmatas, rēķini, dažādi lietišķi papīri. Bet pagaidām, lai gan "Hronikā" arī viņu nosauc par skita priekšnieku, viņš aizvieto slimo tēvu Jāzepu. Viņa stāvoklis nostiprinājās 1907. gadā.

"Hronika" vēstī:

"1907. gada 12. maijs. Skita priekšnieka amata izpildītājs tēvs Barsanufijs izbrauca uz Kalugu, kur tiks iesvētīts igumena kārtā, ar ko tika apbalvots šā gada 6. maijā.        

1907. gada 15. maijs. Igumens Barsanufijs 14. maijā tika iesvētīts igumena kārtā un apbalvots ar palicu. Šodien viņš atgriezās no Kalugas.

1907. gada 29. jūlijs. Šodien maltītes laikā tika nolasīts rīkojums par igumena Barsanufija nozīmēšanu par skita priekšnieku tēva Jāzepa vietā, kuru atbrīvoja sakarā ar slimību."

Starecs Jāzeps bija jau tik vārgs, ka neizgāja no celles. Protams, skita saimnieciskās lietas izrādījās nedaudz aizlaistas. "Kad es no tēva Jāzepa pieņēmu klostera priekšnieka amatu," atcerējās tēvs Barsanufijs, "viņš man izsniedza 100 rubļus, no kuriem 54 rubļus vēlēja samaksāt kādam Kozeļskas tirgotājam, no kura viņš skita vajadzībām ņēma zivis un citus pārtikas krājumus. Tātad skita uzturēšanai palika 46 rubļi. No sākuma man ienāca prātā, kā gan es ar tādiem līdzekļiem uzturēšu skitu, bet vēlāk, paļaujoties uz Dieva gribu, es nomierinājos. Jo skits taču nav mans, bet Jāņa Kristītāja ­ viņš mūs arī pabaros, par ko man uztraukties. Un tiešām Jānis Kristītājs nepameta skitu. Mums nekā netrūka. Ziedojumi plūda straumēm. Viņš savukārt noklusēja pirmo noguldīto ziedojumu skita kasē ­ personiskos ietaupījumus (saņemto algu Ķīnā un vēl kaut kādu savējo naudu) ­ kopā sešdesmit tūkstošus.

Skaidrs, ka tagad viņam vispār nebija miera. Bieži viņš atcerējās stareca Ambrozija teikto: "Parastam mūkam vajadzīgs pacietības vezums, bet priekšniekam ­ vesela pajūgu rinda." Par palīgiem viņam bija divi piekalpotāji: vecākais ­ inoks Ņikita Harjkovs un jaunākais ­ paklausībnieks Ņikita Barkalovs, kā arī rakstvedis ­ paklausībnieks Kirils Zļenko.

Tēvs Barsanufijs, būdams klostera brālības biktstēvs, pieņēma katru dienu visas dienas garumā klostera un skita inoku grēksūdzes un nodomu atklāšanu un tajā pašā laikā no "sieviešu priekšnama" ­ Šamordinas mūķenes, kā arī visus, kuri ieradās.

Grūti atzīmēt to brīdi, pēc kura tēvs Barsanufijs kļuva par starecu (bet pēc tam arī Sinode viņu apstiprināja stareca statusā). 1907. gadā viņš ir jau pazīstams kā starecs gaišreģis. Tauta par viņu jau zina. Viņš pats nepaguva pamanīt, kā pēkšņi atradās pastāvīgā tautas ielenkumā, kura alka viņa vārdu.

Uz Optinu atbrauca vairāki Maskavas Garīgās akadēmijas studenti, un viņi, lūk nolēma aiziet pie tēva Barsanufija, taču viņus uztrauca dažādas šaubas. "Viņi bija vairāki," vēlāk atminējās starecs. "Viņu vidū arī daži hieromūki. Visi ar garīgo izglītību... Viņi nāca pie manis un sprieda: ko pamācošu viņš mums var pateikt, igumens Barsanufijs taču ir bez teoloģiskas izglītības. Mēs atnācām pie jums, pēc tam sacīja studenti, bet jūs uzdevāt tādu jautājumu, uz kuru neviens no mums nespēja dot pienācīgu atbildi. Viedokļi sadalījās. Bet, kad pajautāja jums, jūs devāt tiešu atbildi, kura sākumā visus pārsteidza, bet pēc tam visi tam piekrita. Jūs pajautājāt: "Kas ir dzīve?" Pēc tam šo izpratni izteicāt divos vārdos: "Dzīve ir svētlaime." Sākām iebilst: "Kāda svētlaime, ja uz katra soļa bēdas, slimības, nepatikšanas?" Jūs savukārt teicāt: "Dzīve ir svētlaime, un ne tikai tāpēc, ka mēs ticam svētlaimīgajai mūžībai, bet arī šeit uz zemes dzīve var būt svētlaime, ja dzīvos ar Kristu, pildot Viņa svētos baušļus. Ja cilvēks nebūs piesaistīts zemes labumiem, bet visā paļausies uz Dieva gribu, dzīvo Kristum un Kristū, tad dzīve vēl šeit uz zemes izveidosies par svētlaimi. Pats Kristus sacīja, ka ir deviņi vārti svētlaimes sasniegšanai." Salīdzinājuma oriģinalitātes dēļ mēs jūs neizpratām un nesapratām, par kādiem vārtiem jūs runājat. Tad jūs mums paskaidrojāt: "Svētīgi žēlsirdīgie, svētīgi sirdsšķīstie, viņi saņems visaugstāko svētlaimi... Kristus visus aicina uz svētlaimi.""

Savās atmiņās par starecu mūķene Jeļena Šamoņina pastāstīja par to, kā starecs strauji pagrieza viņas dzīvi un beidzot atveda uz klosteri. "Es ilgi mētājos no cilvēka pie cilvēka," viņa rakstīja, "no grāmatas pie grāmatas, no Tolstoja pie Bēbeļa, no abiem pie bīskapa Teofana, no turienes pie rakstniekiem, kuri pašas šausmīgākās, postošākās idejas cenšas apvienot ar Evaņģēlisko mācību, ­ un ne pie kā nevarēju apstāties, nekur neatradu mierinājuma un atbalsta punktu... Gandrīz ar varu labi ļaudis mani aizsūtīja uz Optinas tuksnesi, kur es ierados 1907. gada vasarā. Aizgāju uz skitu un nokļuvu "būdiņā". Cilvēku bija ne sevišķi daudz. Celles piekalpotājs vēlēja man doties šauriņā koridorā, kur sēdēja vairākas mūķenes un vēl kādas divas trīs pasaulīgās sievietes. Nočīkstēja durvis, un baltos garīdznieka svārkos, ar kuriem saplūda sirmie mati un bārda, ar nopietnu un koncentrētu skatienu, aiz tumšām brillēm apslēptām acīm iznāca batjuška un pēc kārtas sāka svētīt klātesošos. Visi viņa priekšā nometās ceļos... Kad es iegāju lūgšanu telpā, batjuška apsēdās savā krēslā, bet mani nosēdināja uz dīvāna un sāka sarunu, kura man likās ļoti ikdienišķa: cik gadu? no kādas kārtas? kur mācījusies? kā pabeigusi? ar ko nodarbojusies? un tamlīdzīgi... Kāpēc esmu atbraukusi uz Optinu?... Kad pateicu par savu neizpratni manis izlasītajās grāmatās, batjuška mani pārtrauca un pavēlēja šodien pat veikaliņā nopirkt abbas Doroteja darbu un sākt lasīt. "Tā jums iepatiksies," nobeidza sarunu un vēlēja iet uz numuru atpūsties, bet septiņos vakarā no jauna atnākt."

Abbas Doroteja "Dvēselei noderīgas pamācības un vēstules" viņai tā iepatikās, ka ar pūlēm no tām atrāvās, lai ietu pie tēva Barsanufija. Starp citu, viņš neatstāja uz viņu lielu iespaidu, viņai likās, ka nav viņa spēkos tikt skaidrībā ar tāda inteliģenta, sarežģīta cilvēka dvēseli kā viņas (viņai bija 21 gads). Bet viņa tomēr no jauna gāja uz skitu.

"Batjuška iznāca un pasauca mani sev līdzi," viņa raksta. "Droši un atraisīti es iegāju lūgšanu telpā un gaidīju tādu pašu ikdienišķu sarunu, kāda notika no rīta, bet batjuškas izskats bija kaut kā izmainījies: viņš kaut kā noslēgti koncentrēti skatījās uz mani, un man no kaut kā pamira sirds, nojaušot ko nesaprotamu un nezināmu ­ šausmīgu.

Es mēģināju iesākt sarunu par kaut ko, bet batjuška pārtrauca mani: "Pagaidiet, atstājiet to," ­ un balss skanēja nopietni un valdonīgi, un šai neskaidri sajūtamai varai es nevaru nepakļauties, neraugoties uz visu drosmi un manas "inteliģences" atraisītību.

­ Bet cik jums pašlaik gadu?

­ 21 gads.

­ Tā, ­ no briļļapakšas manī raugās caururbjošas acis, šīs acis manā dvēselē un sirdsapziņā lasa kā atvērtā grāmatā, un jauns kauns aptver mani un gribas aizvērt šo grāmatu, sarauties, lai ne visu redzētu šis vērīgais skatiens. No kā es sabijos?...

­ Nu, lūk, pirms deviņiem gadiem, kad jums bija divpadsmit gadu, jūs izdarījāt grēku.

Tas mani ķēra kā pātagas sitiens.

­ Nē, nekāda grēka nebija,­ es uzreiz iebildu, un sākās šausmīga cīņa manī ­ atgaiņājoties no batjuškas atmaskojuma, uz ko viņš uzstāja ar apbrīnojamu pacietību.

­ Padomājiet! Atcerieties... pacentieties atcerēties.

Bet es spītīgi atsacījos...

­ Nu, tagad jūs atcerējāties? ­ skan stingra balss, skan drīzāk kā apgalvojums, nevis jautājums, bet vai man, manam lepnumam un patmīlībai atzīties par kaut ko sliktu šī cilvēka priekšā?...

­ Tagad jūs pilnīgi atcerējāties! Pasakiet man to grēku.

... Un es sāku runāt. Ko es teicu ­ bija tikai tā pavediena sākums, kurš man likās vienkāršs un skaidrs. Sanāca kaut kas man pilnīgi negaidīts: es atcerējos un izrunāju grēku aiz grēka, nelietību aiz nelietības, nekrietnību pēc nekrietnības, kļūdu pēc kļūdas, un viss šis sablīvējums virs manas galvas, viss mani apvainoja un spieda pie zemes. Beidzot viss bija pateikts.

Saruna pabeigta, un es skatos uz savu tiesnesi, raugos apjukusi, vienkārši nesaprotot, kas gan te notika. Ko viņš ar mani izdarīja?

­ Pasakiet man, ­ dzirdu atkal stingru balsi, ­ vai jūs varējāt nomirt, netikusi līdz Optinai? Vai arī no rīta, pirms atnācāt pie manis?

­ Protams, varēju.

­ Bet, ja tagad jūs tā atlaidīšu uz viesnīcu, vai jūs varat nomirt šodien naktī?

­ Arī varu.

­ Bet kā gan jūs tur parādīsieties ar visu, kas jums ir uz sirdsapziņas? Es nevaru jūs tā atlaist. Vajag tūdaļ pat iet uz grēksūdzi.

Neiebildu. Batjuška nevilcinoties ietērpās dievkalpojuma drēbēs. Pievedis mani pie analoja, vēlēja man notupties uz ceļiem ikonas priekšā, iedeva lasīt kopējās grēksūdzes lapiņu. Kad biju tikusi līdz vārdiem "Un ko citu...", batjuška mani apturēja:

­ Atkārtojiet pēc manis: esmu grēkojusi Tavā priekšā, Kungs, ar to, ka...

Un sekoja savos īstajos vārdos nosauktie mani tik šausminošie darbi. Arī tas beidzās. Mana galva nepacēlās manis nospiedošā kauna dēļ. Batjuška uzlika epitrahili un noskaitīja grēku atlaišanas lūgšanu.

­ Jaunava Jeļena, celies augšā! ­ viņš pēc tam noteica.

Es piecēlos, protams, viņa frāzi saprotot vienīgi burtiskā nozīmē. Skaidri redzēdams, cik šauri es sapratu viņa vārdus, batjuška, man krustu pasniedzot, piebilda:

­ Es sacīju jums, lai jūs ne tikai no grīdas pieceļaties, nē, vajag uzcelties no grēka, no iepriekšējās dzīves.

Grēksūdze pabeigta, bet kur palicis stingrais un netīkamais tiesnesis, tik nežēlīgi atklājošais manā priekšā pašai nezināmās manas dvēseles čūlas? Batjuška gluži pārvērties: gādīgi, tēvišķi raugās acīs un balss skan laipni:

­ Mans bērns, kā jūs jūtaties?

­ Šausmīgi nogurusi! ­ es nevarēju noklusēt. Un patiesi ­ gluži kā milzīgā kalnā es būtu uzkāpusi un tad pēkšņi sagumusi...

­ Kā nu nenogurt! Jo tādu cīņu izturējusi! Apsēdieties, atpūtieties, labāk apsēdieties uz dīvāna, lūk, spilvenu nolieciet. Pasēdiet šeit, kamēr es atnākšu. ­ Un batjuška kaut kur aizgāja. Šis laipnais tonis, šī gādība mani no jauna satrieca pēc tā apkaunojošā un šausmīgā, ko starecs saskatīja manā dvēselē, pēc tā, ka es pati sev biju kļuvusi pretīga, viņam pret mani ­ tik nešķīstu, grēcīgu ­  pelnītā nicinājuma un nosodījuma vietā atradās gādīgs, tēvišķi laipns vārds un ne skaņas no pārmetuma, ne ēnas no nosodījuma."

1907. gada 14. septembrī pēc bīskapa Trifona svētības Optinas tuksnesī atbrauca svētceļniece E. ar savu māsu S. Viņas no sākuma bija pie stareca Anatolija (Potapova), bet pēc tam devās uz skitu. Agrāk viņas ar savām garīgajām vajadzībām griezās pie Ģetzemanes stareca Varnavas, bet 1906. gada martā viņš nomira. Bīskaps Trifons viņām ieteica braukt uz Optinu pie tēva Barsanufija. Taču, kā atceras E., citi kaut kā "batjušku Barsanufiju mums nomelnoja, ka viņš esot lepns un nepieejams". Viņas, lūk, atbrauca, taču, neraugoties uz eminences Trifona padomu, pie tēva Barsanufija iet negrasījās, bet devās pie tēva Anatolija.

­ Jūs esat dievgaldnieces? ­ tas jautāja.

­ Jā.

­ Nu tad pēc paklausības ejiet pie batjuškas Barsanufija.

­ 14. septembrī pulksten divos, ­ atceras E., ­ mēs ar māsu iegājām pirmajā pieņemšanas telpā, kur batjuška Barsanufijs baltos mūka svārkos, pusmantijā, ar zilām brillēm stāvēja starp nabagiem, cilvēkiem trīsdesmit. Un, galvu paceļot, viņš mums saka:

­ Kur jūs tik ilgu laiku bijāt pazudušas? Es jūs jau sen gaidu.

Es klusi māsai saku: "Redz, ka mūs nepazina, noturēja par pazīstamām," ­ un tūdaļ pat atbildēju:

­ Batjuška, mēs pie jums esam pirmo reizi.

Bet viņš, dārgais, atbildēja:

­ Es zinu, ka jūs pirmo reizi, bet es jūs sen gaidu.

Pienāk pie manis un saka:

­ Vai jūs sen Optinā?

Es tā apjuku, ka neapzinādamās pateicu nepatiesību:

­ Otro dienu.

­ Nē, jūs ­ trešo dienu un šodienas dievgaldnieces.

Viņš ar savu gaišredzību mūs tā satrieca, ka es tik tikko noturējos kājās. Savukārt viņš, mūsu vārdus neprasīdams, bet pats tos nosaukdams saka:

­ Tu, E., ej uz lūgšanu telpu, man vajag ar tevi tūliņ pat nodarboties, bet tu, S., pasēdi tur istabā pie Tihvinas Dievmātes ikonas.

Lūgšanu telpā batjuška pajautāja:

­ Cik tev gadu?

­ Trīsdesmit trīs gadi.

­ Atgriez atpakaļ divdesmit vienu gadu un no divpadsmit gadiem izsūdzi grēkus.

­ Neko neatceros.

­ Palūgsimies ­ un Dievs mums palīdzēs, bet, ko neatcerēsies, es tev atgādināšu. Bet, ja arī līdz divpadsmit gadiem tev ir bijuši grēki, Dievs man neatklāja ­ tātad ir piedevis.

Un tiešām ­ pēc viņa svētajām lūgšanām visa mana iepriekšējā dzīve zīmējās spilgtās ainās un es atcerējos pašas sīkākās nianses. Un pat sešpadsmitgadīgā vecumā bija divas Dievam netīkamas rīcības. Es tās sajaucu ­ pēdējo nosaucu kā pirmo. Un batjuška man tieši noteica:

­ Nē, bērniņ, pirmais bija tas, bet pēc tam otrais.

Un batjuška daudz ko atgādināja, kas ar mani bija noticis. Pēc tam es saku:

­ Jūs man it visā atgādināt manu pirmo starecu, batjuška Barasnufij, ­ gan paņēmienos, gan padomos un atbildēs.

­ Tev pie manis vajadzēja būt drīz pēc stareca nāves, kuru es ļoti mīlēju, bet velns liedza tev ceļu pie manis. Bet tagad pateiksimies Dievam ­ tu esi pie manis ­ un nedosim velnam vietu. Tāpēc jau arī es tevi gaidīju. Un šeit tu trīs dienas cīnījies ar domu nenākt pie manis. Bet tagad, slava Dievam, visi šķēršļi nojaukti!

Šamordinas mūķene māte Aleksandra (Gurko) stāstīja: "Reiz batjuška sapulcināja vairākas mūķenes, savas garīgās meitas, un runāja ar mums par cīņu ar debesu gariem. Mani nez kāpēc nosēdināja sev blakus, pat uzstāja, lai es apsēžos viņam tuvāk. Pārrunu laikā, tobrīd, kad batjuška sacīja par to, kādām briesmām tiek pakļauti mūki, es pēkšņi pavisam reāli ieraudzīju netālu stāvošu dēmonu tik šausmīgā izskatā, ka es drausmīgi iekliedzos. Batjuška satvēra mani aiz rokas un sacīja: "Nu, tad ko? Tu tagad zini?" Pārējās māsas neko neredzēja, nesaprata, kas šeit notika."

Reiz tēvs Barsanufijs stāstīja: "Atnāk pie manis pēc padoma, bet man Dievs liek pajautāt: "Vai tu neesi grēcīga tur un tur?" Viņa atbild: "Jā, grēcīga." ­ "Un šo grēku neizsūdzēji?" ­ "Jā." ­ "Un nepasacīji?" ­ "Nē." ­ "Bet pie mums Optinā grēkus sūdzēji?" ­ "Jā." ­ "Un nepateici?" ­ "Nē." ­ "Noteikti vajag izsūdzēt pie bikts, tas nekas, ka tu jau biji pie grēksūdzes..." Un viņa pēkšņi nobāl: "Ak, ak!" ­ un nokrīt bez samaņas. Viņu izved no lūgšanu telpas, nosēdina aiz skita uz soliņa vai pirmajā istabā, kur nabagi. Un dažreiz viņi sēž veselu stundu, daži atgriežas, bet daži jau vairs neatgriežas pie manis.

Lūk, viena šodien veselu stundu sēdēja, bet, kad nāca pie apziņas, es viņai pajautāju, vai ar viņu kas tamlīdzīgs ir gadījies agrāk. Viņa atbildēja: "Nekad nekā tamlīdzīga ar mani nav bijis." Tas, protams, ir no ienaidnieka. Viņa slēpa savu grēku, kas arī velnam ir vajadzīgs, jo šī nāves grēka dēļ viņai bija jāiet ellē, tad vēl pats neizsūdzētais grēks postoši iedarbojas uz cilvēku. Tā ka velns savās rokās tur kapitālu un vēl procentus saņem... Bet ar grēksūdzi tas viss tiek iznīcināts. Tāpēc arī velns negribēja upuri izlaist no savām rokām un ar ģīboni centās iztraucēt grēksūdzi... Jā, daži neatgriežas un tā arī aiziet."

Tajā pašā 1907. gadā uz Optinu ­ pareizāk gan, tai blakus ­ pārcēlās Sergejs Aleksandrovičs Niluss ar savu sievu. Kā tas notika, to viņš izstāstīja savā grāmatā "Dieva upes krastā".

"Tas bija tā," savu stāstu iesāk Sergejs Aleksandrovičs, "1907. gada jūlija beigās sieva man saka: kāpēc gan mēs nekādi nevaram saņemties braucienam uz Optinu? Ko gan tu man neesi stāstījis par tās garīgo daiļumu, par tās stareciem, par tās apkārtnes daiļumu, bet, kad uz turieni jābrauc, tā tu arvien atliec. Uzraksti tēvam igumenam un tēvam Barsanufijam, ka gatavojamies pie viņiem paciemoties.

Es tā arī izdarīju. Drīzumā no abiem stareciem saņēmu atbildi, kurā ar mīlestību tikām aicināti uz dievlūgšanu un garīgo atpūtu padzīvoties tik ilgi, cik patiksies Optinas svētības aizsegā. Mēs drīz vien sataisījāmies un aizbraucām.

Optina uz sievu atstāja lielu iespaidu. Par mani nav ko runāt: es nevarēju gana saelpoties tās gaisu, svētuma smaržas, iztīksmināties par priežu sila skaistumu, izklausīties klusi plūstošās, kautrīgās atvaraino ūdeņu skaistules Žizdras, kas savā dzīļu spogulī atspoguļo bezgalīgo Optinas debess plašumu, glāstošos čukstus...

Ak, manas Optinas skaistums, miers, klusums, rāmums un nepārejošā Dieva Gara slava, kas dus virs tava mūku gara, kas iestādīts un nostiprināts ar tavu dižo pamatlicēju lūgšanu nopūtām!...

Uz Dievmātes Aizmigšanas dienu mēs gatavojāmies, bet pašā lielajā Dievmātes dienā mums bija gods baudīt Svētos Noslēpumus. Nākamā dienā 16. augustā bija Rokām Nedarinātās Pestītāja svētbildes svētki... Mūs sagaida hieromūks tēvs Sergijs un, sniedzot mums savu svētību, pēkšņi mums saka:

­ Sergej Aleksandrovič, cik žēl, ka jūs dzīvojat tik tālu no mums.

­ Un kas?

­ Redzat, mums ir nodoms izdot "Optinas lapiņas", līdzīgi "Trijādības lapiņām": ja jūs dzīvotu kaut kur tuvumā, būtu mūsu līdzstrādnieks.

­ Kur tad ir šis šķērslis? Slava Dievam, mēs esam brīvi ļaudis, neesam ne ar kādām pasaulīgām lietām saistīti; ja Optinā priekš mums atradīsies telpas ­ mēs esam jūsu rīcībā.

­ Nu tad ko, ­ saka starecs, ­ Dievs svētīs. Parunājiet ar tēvu arhimandrītu un ar tēvu Barsanufiju ­  ja viņi dos svētību, tad arī apmetieties pie mums ­ kas var būt labāks par Optinas dzīvi?

No negaidītā prieka mēs bijām gluži kā bez prāta.

Kādreiz Optinā dzīvoja relatīvā atpūtā viens no tās ievērojamākiem mūkiem, vēlāk Viļņas arhibīskaps Juvenālijs (Polovcevs). Klostera dārza ārpusē pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās viņš uzcēla sev atsevišķu korpusu ar visiem kalpošanas dienestiem, nodzīvoja tajā 10 gadus un no turienes tika izsaukts uz Viļņas eparhijas katedru. No tā laika šis korpuss, kurš kļuva par Optinas īpašumu, gandrīz vienmēr stāvēja tukšs, tajā paretam īsu laiku uzturējās gadījuma vasarnieki. Lūk, par šo korpusu, precīzāk, muižu, es arī atcerējos pēc zīmīgās sarunas ar tēvu Sergiju...

Nolēmām aiziet to apskatīt... Cik ļoti mums toreiz iepatikās Juvenālija klusums! Ak, cik labi būtu tajā arī savu dzīvi nodzīvot! Ar tēvu arhimandrītu ātri vienojāmies par mūsu dzīvošanu šeit... Pirmo nakti savā jaunajā Optinas patversmē mēs pārlaidām no šī paša gada 30. septembra uz 1. oktobri. Mūsu Optinas dzīves pirmais rīts tādā veidā bija Dievmātes Patvēruma rīts."

Sirsnīgi Sergeju Aleksandroviču sagaidīja tēvs Barsanufijs ­ pie viņa tagad uz grēksūdzēm sāka nākt Nilusu laulātais pāris, turklāt abi kopā, jo vienam no otra nebija nekādu noslēpumu.

Tēvs Barsanufijs atļāva Nilusam izmantot skita bibliotēkas arhīvu, bet tas bija ļoti bagāts ar dažādiem rokrakstiem un dokumentiem.

"Un sākām mēs dzīvot ar starecu svētību mierīgu, nošķirtu dzīvi, cerot arī savus kaulus guldīt blakus Optinas svētajiem tēviem... Diža un brīnišķīga Dieva upe ir svētā Optina! Tā iztek no laicīgās dzīves avotiem un ietek mūžam priecīgajā, bezgalīgajā dzīves jūrā nerietošās gaismas valstībā, un nes uz sevīm laiviņas un savus tuksneša iemītniekus, un daudzas citas daudzcietušas, izmocītas un bēdu pilnas dvēseles, kuras atradušas patiesību pie dižo Optinas starecu kājām. Kādus gan brīnumus, kādas gan Dieva žēlastības zīmes, kā arī Viņa taisnās dusmas slēpj sevī šīs diži brīnišķās, noslēpumaini brīnumainās upes caurspīdīgi dziļie, dzīvinošie ūdeņi! Cik gan reižu no tās gleznainā krasta, kurš pārklāts ar klostera meža krāšņo zaļo priežu un egļu seģeni, apvītu ar kuplo ozolu dzestrumu, bērzu, apšu un kļavu mežģīnēm, laidās lejā mans tīkls kā kalnu kristāls tīrajos tās bezdibeņa dziļumos, un ne par velti..."

Sergejs Aleksandrovičs, balstoties uz Optinas arhīvu materiāliem, gatavoja grāmatas, rakstīja dienasgrāmatas... Niluss šeit par daudz ko uzrakstīja. Dzīvie optiniešu inoku tēli parādījās viņa grāmatu lappusēs ­ gan Optinas pagātne, gan tās tagadējie laikabiedri, to mūku tēli, ar kuriem viņš sarunājās, satikās un par kuru garīgajiem varoņdarbiem viņš sajūsminājās. Eseja "Neredzamās pilsētas meklētājs" viņam radās sakarā ar hieromūka Daniela (pasaulē Dimitrija Bolotova) nāvi. 1907. gada  25. novembra svētdienā Optinas tuksneša skitā pie Dieva aizlidoja hieromūka Daniela taisnā dvēsele...

Tēvs Daniels cēlies no tās Bolotovu dzimtas, kura Jekaterinas ērgļu dienās deva slaveno "Bolotova piezīmju" veidotāju, bet mūsu dienās ­ četrus inokus: viņu pašu, brāli shimamūku un māsas ­ igumeni shimamūķeni un shimamūķeni. Shimamūķene Sofija, tēva Daniela māsa, bija pirmā klostera priekšniece Šamordinas sv. Ambrozija tuksnesī. Tēvs Daniels pasaulē bija mākslinieks, Repina un Vasņecova biedrs Mākslas akadēmijā, spīdošs portretu zīmētājs, kas mākslas pasaulē sasniedza lielu slavu. Uz klosteri viņš atnāca, kad viņam jau bija piecdesmit gadu. Savu mākslu viņš pavisam nepameta, bet pagrieza to savādākā veidā ­ zīmēja svētbildes, inoku portretus. Pazīstami viņa stareca Ambrozija portreti, ko mēs esam paraduši redzēt daudzajās kopijās.

Tēvs Barsanufijs, vēl novics būdams, satuvinājās ar tēvu Danielu: vairākus viņa stāstus ­ galvenokārt par brīnumainiem sapņiem tēvs Barsanufijs tolaik iekļāva savās "Celles piezīmēs". Tēvs Daniels bija viens no tiem, kas garīgi palīdzēja novicam izturēt lielus kārdinājumus skitā.

"Kā dzīvs stāv manā priekšā aizgājušais starecs," rakstīja Niluss. "Redzu viņa nedaudz saliekto garo, kalsno stāvu, galvu, kam pie katras asākas kustības saviļņojas jau paretējušo garo, sirmo matu sudrabainās šķipsnas... Caururbjoši skatās starojošas, labsirdīgas acis. Redzu viņa skaistos, tievos pirkstus... Dzirdu viņa dziļo un nedaudz pieklusināto basu, kurš tik laipni sagaidīja ikkatru, kas pārkāpa ar visādām grabažām viņa piekrautās celles slieksni. Kā tikai cellē nebija: ar zīmuli veidotas skices, etīdes ar krāsām, krāsu paletes, otiņas, krāsas, grāmatas, ilustrācijas, pudeles ar fotoķimikālijām, trauki ar brālības ēdienu paliekām, patvāris... Uz molberta aizsākta un vēl nepabeigta ikona."

Vasarā tēvs Daniels sāka vārgt. Viņš neslimoja, bet vienkārši zaudēja spēkus. Viņš vēl ienāca pie Nilusiem "Juvenālija namā". Bet Sergejs Aleksandrovičs viņu cellē apmeklēja līdz pēdējai dienai. Savā nāves dienā tēvs Daniels, brāļiem piepalīdzot, atrada sevī spēkus atnākt pie tēva Barsanufija skita priekšnieka namā, kur viņu gaidīja divas viņa radinieces, Šamordinas mūķenes. Viņš pēdējo reizi tās svētīja, bez viņām arī Nilusa sievu, jo sievietes taču nedrīkstēja ieiet skitā un apmeklēt tēvu Danielu cellē. Tas bija viņa pēdējais iznāciens.

Uzzinājis, ka tēvs Daniels vēlas pieņemt shimu, tēvs Barsanufijs devās pie viņa.

­ Tēv Daniel, vai tu vēlies, lai mēs tevi svētītu shimamūka kārtā? ­ viņš sacīja.

­ Vēlos.

­ Lai notiek pēc tava prāta, bet atbildi man apzinīgi un stingri: vai Dievs spēj un ir Viņa spēkos pēc shimas pieņemšanas tevi veselu uzcelt no slimības gultas?

­ Protams, spēj.

­ Bet vai tu spēsi uzcēlies vesels izpildīt visus shimas solījumus? Vai tu pilnīgi atteiksies no pasaules, kurai tu sludini? Vai ieslēgsies savā cellē un nekad vairs neiziesi aiz skita žoga, lai arī cik tu  būtu vajadzīgs pasaulei, ar kuru tu nemitīgi sarunājies?

­ Jā?  ­ aizdomājās starecs.

­ Nu redzi, tēv, ­ turpināja igumens, ­ tu pats šo jautājumu atrisināt nespēj. Bet es tevi pazīstu, zinu, ka tu neatteiksies no savas sludināšanas un no saskares ar cilvēkiem aiz klostera žoga, kuri mīl tevi. Ko gan tu pienesīsi Kungam, ja pārkāpsi shimas solījumus?...

­ Jā, briesmīgi! Nē, labāk gan tā, bez shimas... ­ starecs atbildēja.

Kādā no sprediķiem savai draudzei Dievaparādīšanās klosterī Maskavā eminence Trifons stāstīja par tēvu Danielu un viņa nāvi. Viņš pastāstīja šādu mūku sarunu ar mirstošo.

"Pie viņa sapulcējās brāļi, lai atvadītos. "Tēv Daniel, jūs mirstiet? Jums droši vien bail nomirt?" viņam jautāja. ­ "Kā tad var būt bail! Pestītājs taču sauc: nāciet pie Manis, visi grūtsirdīgie, un Es jūs atvieglināšu... ja jau Viņš ­ Žēlsirdīgais mūs sauc, vai tad var būt bailes? Nav bail sastapt nāvi, bet priecīgi ­ ja Viņš mūs vajātu, tad gan būtu cita lieta." ­ Tad viņš uz dažām minūtēm pieklusa un aizmiga mūžīgā miegā."

1907. gada sākumā divi jaunieši Ivans un Nikolajs Beļajevi ­ pirmais vēl nebija beidzis ģimnāziju, bet otrais mācījās Maskavas universitātē ­ pieņēma lēmumu atstāt pasauli un doties uz klosteri. Viņi izvēlējās Optinas tuksnesi. Svētību mūku dzīvei viņi izlūdzās no priesterea tēva Pētera (Saharova), kurš bija Jāņa Priekšteča baznīcas priekšnieks ­ viņš bija ticības mācības skolotājs ģimnāzijā, kurā brāļi mācījās. Tēvs Pēteris viņus aizveda pie eminences Trifona, sava bijušā Garīgās akadēmijas biedra. Eminencei viņi iepatikās. Iztaujājis brāļus par viņu vēlmi, viņš sacīja:

­ Es jūs nosūtu uz Optinu; bet varbūt es radīšu ģimenes nesaskaņas?

Brāļi atbildēja, ka viņiem ir mātes svētība. Pēc dažām dienām viņi bija vakara dievkalpojumā, pēc kura eminence sacīja runu par pazudušo dēlu un lasīja akafistu svētajam moceklim Trifonam. Pēc tam eminence uzaicināja pie sevis abus brāļus, viņu māti un tēvu Pēteri. Kad viņi sēdēja pie viņa kabinetā, ienāca tikko no Optinas atbraukušais mūks tēvs Gabriels. Viņu ieraudzījis, eminence jokodams sacīja:

­ Erceņģelis Gabriels vienmēr ierodas kā vēstnesis. Bet pie jums ir atsūtīts tēvs Gabriels. Ar viņu tad arī jūs brauksiet uz Optinu. ­ Bet brāļu Beļajevu mātei sacīja: ­ Neuztraucieties, viņi tur ieraudzīs vienīgi labu, un tas viņos paliks visam mūžam. Lai brauc.

Ar tēva Gabriela starpniecību viņš lika pateikt tēvam Barsanufijam, ka nodod šos jaunos cilvēkus viņa garīgai vadībai. Tā savu inoku ceļu sāka pēdējais Optinas starecs hieromūks Nikons (pasaulē Nikolajs Beļajevs). Sākumā brāļi, Optinā pavadījuši visu Lielo gavēņa laiku, atgriezās mājās, jo tēvs Barsanufijs uzstāja, lai viņi vēl sevi pārbauda pasaulē, cik stingra ir viņu vēlēšanās kļūt par mūkiem. Nākamo astoņu mēnešu laikā viņi dažreiz atbrauca uz tuksnesi, līdz beidzot 1907. gada 7. decembrī pēc Dievišķās liturģijas, Optinas stareca sv. Ambrozija Eņģeļa dienā, brāļiem Beļajeviem sacīja: "Pats starecs Ambrozijs jūs svētī inoku ceļam." 9. decembrī, Dievmātes svētbildes "Negaidītais prieks" godināšanas dienā, tēvs Barsanufijs paziņoja Nikolajam un Ivanam, ka viņi ir pieņemti skitā. Viņi vēlreiz brauca uz Maskavu, lai pilnīgi nokārtotu rēķinus ar pasauli.

22. decembrī brāļi steidzās uz klosteri, 23. decembrī iebrauca Optinā, bet 24. decembrī pārcēlās no klostera viesnīcas uz skitu; bija Kristus Piedzimšanas svētku priekšvakars.

Nikolajs uzreiz iedzīvojās skita garīgajā vidē, pilnībā nodevis sevi tēva Barsanufija vadībai, kurš, būdams viņa garīgais audzinātājs, kļuva arī par viņa vecāko draugu un noslēpumu turētāju. Ivana liktenis izrādījās sarežģītāks, viņš ne reizi vien pameta skitu un Optinu, dzīvoja Maskavā, pēc tam atgriezās, turklāt tēvs Barsanufijs vienmēr viņu ar mīlestību pieņēma. Ivans (Ivanuška ­ kā viņu vienmēr savā dienasgrāmatā sauca brālis Nikolajs) bija arī Atonā. Viņš it kā nevarēja atrast sev vietu, mocīdamies ar savas dvēseles nesakārtotību. Viņš bija smalks cilvēks, apveltīts ar literārām dotībām. Viņš jau šeit skitā sāka rakstīt garīgus dzejoļus, bet pēc tam arī akafistus.

Nikolajs Beļajevs iesākumā bija norīkots pie kopējiem paklausības darbiem, pēc tam tēvs Barsanufijs pieaicināja viņu palīgā pie rakstu darbiem savam rakstvedim novicam Kirilam Zlenko, vēlāk piesaistīja arī grāmatu izdošanas lietai ­ šajā laikā tika gatavotas izdošanai stareca Ambrozija vēstules un Nikolajam tika uzticēts sastādīt īsu, kompaktu katras grāmatas vēstuļu saturu. Nākamā gada rudenī Kirils Zlenko tika paņemts zaldātos un viņa vietā par rakstvedi kļuva Nikolajs, nākamais starecs Nikons. Tēvs Barsanufijs mīlēja tērzēt ar viņu, bija atklāts un vispār pret jauno novicu izturējās ar tīri tēvišķu maigumu. Viņš svētīja viņu rakstīt dienasgrāmatu un atļāva pierakstīt viņu savstarpējo sarunu saturu. Nereti brīvajās minūtēs pastaigājās ar viņu pa skitu vai mežu. Bet galvenais ­ nenogurdināmi labiekārtoja viņa garīgo dzīvi. Mācīja viņam uzmanīgu un lūgšanas dzīvi, vadīja viņu neredzamajā cīņā, kuru izcīna katrs inoks ar tumšajiem spēkiem, kas cenšas pazudināt viņa dvēseli.

1908. gada 11. janvārī tēvs Barsanufijs ar noviciem Ivanu un Nikolaju runājās no astoņiem līdz pusdivpadsmitiem vakarā. Pārrunas bija garas, un pat saīsinātais pieraksts Nikolaja Beļajeva dienasgrāmatā ir gandrīz pats garākais. Tēvs Barsanufijs nosēdinājis viņus lūgšanu telpā uz dīvāniņa, pats apsēdās pītā krēslā. Brāļi manāmi uztraucās, gaidot svarīgu sarunu. Tā arī bija svarīga - starecs viņiem atklāja daudzus mūku dzīves pienākumus un noslēpumus.

­ Inoku dzīves stūrakmens ir pazemība, ­ viņš sacīja. ­ Pazemība un paklausība. Var iemantot dažādus tikumus, bet, ja ir lepnība, viss ir zudis... Cilvēks ar daudziem tikumiem, bet lepns ir līdzīgs milzīgam, ar dārglietām piekrautam, jūrā grimstošam kuģim... "Bet Es uzlūkoju nabagu, un, kam sagrauzts gars un kas manu vārdu bīstas," ­ saka Kungs (Jes. 66, 2). Bet inoku ceļš ir liela, nepārredzama jūra, kuru nav iespējams izsmelt vai pārpeldēt. Tas nav izprotams cilvēkam, kas nav uz šī ceļa nostājies. Viens man pazīstams cilvēks, kurš saņēmis Eiropas izglītību, klosterī iestājies, raksta savam draugam pasaulē, ka līdz šim brīdim neko neesot sapratis, tik brīnumaini dziļa ir mūku dzīves jēga. Bet inoka misija ir vēl augstāka. Svētais apustulis Pāvils saka, ka nākamā dzīvē būs atšķirīgas svētlaimes pakāpes: citāda slava saulei, citāda slava mēnesim, citāda slava zvaigznēm, jo zvaigznes atšķiras slavas ziņā.

Šo pakāpju ir miljardiem, runājot cilvēciskā izpratnē, neskaitāms daudzums, bet inokiem pieder pirmā. Bet shimamūki, kas dzīvo atbilstoši savai izvēlei, protams, būs Serafu spēkā ­ lūk, cik dižena ir inoku sūtība! Tāpēc mums jāpateicas Dievam, ka Viņš mūs atvedis šeit uz skitu. Ne mirkli nedomājiet, ka jūs paši esat atnākuši: Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis (Jņ 6, 44).

No Dieva mums dota brīvība, bet no jūsu puses bija tikai izvēles brīvība. Jūs tikai nepretojāties, kad Viņš jūs, paņēmis aiz rokas, atveda šurp. Kungs glābj mūs, ne mēs glābjamies, bet Viņš, Žēlsirdīgais, glābj mūs pēc mūsu vēlmes uz to. Un tādējādi pateicieties Dievam, jūs paši redzat, cik daudz ļaužu pasaulē iet bojā, tagad paši pārdomājiet ­ par ko Kungs jums ir izrādījis tādu žēlastību, ka atvedis jūs uz klosteri, uz mūsu kluso skitu. Jā! Vienīgi ar Dieva palīdzību var iziet šo šauro, ciešanu ceļu.

Starecs uzmanīgi ieskatījās acīs vispirms Ivanam, pēc tam Nikolajam un, galvu nokāris, uz brīdi aizdomājās. Viņš redzēja viņu nākotni. Un ar mazliet skumju pieskaņu balsī turpināja savu runu:

­ Jā, šaurs ir inoku ceļš, bet jo īpaši tiem, kuri nostājas uz tā bez iekšēja aicinājuma, ­ tiem tas ir smags. Bet tiem, kuri stājas inoku rindās ar skaidru vēlēšanos kalpot Dievam Kungam garā un patiesībā, tas ir viegls. Tiesa, gadās bēdas, bet tas ­ mākonītis tīrās, starojošās debesīs.

Tēvs Barsanufijs vērsās pie Nikolaja:

­ Lūk, arī jūs, Nikolaj Mitrofanovič, kad šeit padzīvosiet gadus divus trīs, ja Kungs jūs pagodinās ar tādu žēlastību, tad ieraudzīsiet, kāda svētība ir inoku dzīve. Šeit laiks paiet tik ātri... Es pajautāju kādam inokam, kurš klosterī bija nodzīvojis piecdesmit gadus: "Vai jums šeit nodzīvotais laiks likās garš?" ­ "Nē, man liekas, ka esmu šeit piecdesmit dienas, nevis piecdesmit gadus..." viņš man atbildēja.

Vēl ilgi runāja tēvs Barsanufijs, bija labi viņā klausīties, jo viņš runāja ar kaut kādu pacilātības izjūtu, dvēsele atsaucās katram viņa vārdam. Sarunas beigās viņš saviem noviciem pamācīja, lai nevienu neielaiž pie sevis cellē bez lūgšanas, lai arī paši, ieejot savā cellē, paklanās četras reizes ar lūgšanām, lai, brāļus sastopot, paklanās pirmie, lai sāk pieradināties pie Jēzus lūgšanas, lai lasa grāmatas, kādas viņš ­ tēvs Barsanufijs viņiem nozīmēs... Atcerējās savu aizgājēju starecu tēvu Anatoliju un to, kā viņš pamācīja viņu, toreizējo novicu Pāvelu...

"Viņš sāka lūgties par mums abiem, arī mēs lūdzāmies," savu ierakstu nobeidz Nikolajs. "Pēc tam viņš mūs svētīja un mēs aizgājām. Dižais, svētais starecs! Atnācis cellē, es lūdzu par to, lai Žēlsirdīgais Kungs paildzinātu batjuška Barsanufija dzīves dienas un ar savām pamācībām mūs nostādītu uz kājām un nostiprinātu, kā par to lūdzas arī pats batjuška. Kungs, glāb un apžēlojies par viņu! Es pirmo reizi redzu tādu cilvēku. Nekad neesmu dzirdējis tādas sarunas kā pie batjuškas."

Citā reizē pārrunās ar brāļiem Beļajeviem tēvs Barsanufijs, runājot par mūku dzīves ābeci, it kā sāka baznīcslāvu burtu garīgo skaidrojumu.

­ Ikviens cilvēks sāk mācīties no ābeces, pakāpeniski iemācoties burtu pēc burta, ­ sacīja tēvs Barsanufijs. ­ Lūk, arī jūs esat nonākuši pie pirmā burta. Ābecē pirmais burts ir "a", slāvu valodā to izrunā kā "az". Ko tas nozīmē? "Az" nozīmē "es", tas ir, jums nākas apskatīt pašam sevi, savu personisko "es". Ieskatieties ­ un ieraudzīsiet sevī visus netikumus, kaislības, par kuru esamību jums nebija ne jausmas. Jūs ieraudzīsiet lepnību ­ visu netikumu māti, grūtsirdību, slinkumu, bet uzmanīgi ieskatoties ­ arī nosodīšanu, naidu, mantkārību, skaudību, ļaunumu... "Kā? Vai tiešām esmu ļauns? Pat iedomājies nebiju!" Bet ļaunums ir. Bet tur, paraugies, ceļas arī milzis ­ netiklība. "Visi netikumi, visas kaislības ir manī. Kungs! Cik esmu grēcīgs!... Bet par ko gan esmu izmisis? Kristus ir aicinājis nevis taisnos, bet grēciniekus uz grēku nožēlu. Kungs! Nespēcīgs ir "az", palīdzi! Kungs, uz Tevi visa cerība! Tagad es redzu, ka viens pats es neko nespēju!" Tagad jūs, iepazinuši savu nespēcību, iemācījušies pirmo burtu, griežaties pie Dieva pēc palīdzības ­ pārejiet pie otrā burta "Buki". Tas ir senslāvu vārds, kas nozīmē "Dievs" ("Buk"). Apzinoties savu bezspēcību, jūs cerēsiet uz Dievu, dzīvosiet pēc Dieva novēlējumiem, tas ir, baušļiem. Protams, jūs kritīsiet, paklupsiet... Bet nezaudējiet cerību uz Dievu, ja esat pakrituši, neguliet, celieties ātrāk augšā un ceļā prom... Tālāk nāk burti "Veģi", "Glagol", "Dobro". Cik lielā mērā jūs gūsiet sekmes Dievam tīkamā dzīvē, tik tuvu pienāksit pie trešā burta "Veģi", tas ir, sāksiet uzzināt patiesību: jūsu prāts pamazām apskaidrosies. Tālāk ­ "Glagol", "Dobro", tas ir, no sirds pārpilnības sāks runāt jūsu mute... Tā nu redzat, ka viss tiek darīts pakāpeniski, nevis uzreiz.

Ienācis cellē, Nikolajs pierakstīja stareca sacīto, bet, protams, nespēja atcerēties visu vārds vārdā. Kā reiz pēc "ābeces" viņš atzīmēja: "Batjuškas sarunas ir ļoti īsas un man sanākušas nemākulīgi. Bet jēga visur pareiza. Nav iespējams pierakstīt visu to, ko batjuška runāja: vienu aizmirsīsi, bet citu, ja arī atcerēsies, nevarēsi visu pierakstīt lietas dziļuma un plašuma dēļ. Taču arī tā ir labi, labāk maz nekā nekas."

Protams, Nikolaja Beļajeva uzdevums bija grūts: atspoguļot batjuškas sarunas valodu, kur liela nozīme skatienam, žestam, intonācijai, pat pauzēm. Bet kā atspoguļot sarežģīto izjūtu, kas apņem dvēseli: saviļņojumu, aizgrābtību, kaut kādu pacilātību... Bet arī tas viss, ko viņš paspēja ierakstīt dienasgrāmatā, ir neparasti dziļš un pamācošs, un arī sarunu valodas radītais saviļņojums tomēr jūtams šajos pierakstos... Nikolajam Beļajevam sākās svētīgs laiks: dzīvoja zem dižā stareca spārna, centās izpildīt viņa sacīto, pierakstot teikto savā cellē petrolejas lampiņas gaismā, daudzas reizes pārdzīvojot katru vārdu... Krāsnī sprakšķ malkas pagales... Pie ikonām raustās lampādu sarkanīgā uguntiņa. Klusums.

Janvāra beigās tēvs Barsanufujs saslima. 19. datumā Nikolajs pierakstīja: "Batjuška ļoti vārgs, domāju, ka šīs dienas liturģiju tik tikko nokalpoja ­ pēc sejas redzams, arī gāja tā, ka teju, teju nogāzīsies no kājām."

20. datumā: "Batjuška ir slims, viņam kļuvis nedaudz labāk, jo iepriekš viņš nevarēja bez citu palīdzības kustēties. Ko Dievs dos rīt? Tā man neviļus atmiņā nāk viņa vārdi, ka viņam ilgi nav atlicis ko dzīvot."

21. datumā: "Batjuška vēl ir slims, runā, ka viņam dienā atkal palika sliktāk. Es pēc paklausības gāju uz klosteri un redzēju, kā no batjuškas iznāca klostera slimnīcas feldšeris."

22. janvārī celles piekalpotājs iesauca Nikolaju pie tēva Barsanufija septiņos no rīta.

­ Es jūs tamdēļ pasaucu, ka esmu kaut kā nedaudz noskumis,­ teica batjuška. ­ Gribēju pasaukt tēvu Kukšu[1], bet viņš laikam vēl guļ. Tāpēc es jūs arī pasaucu.

Tas bija gan negaidīti, gan glaimojoši Nikolajam, tā ka viņš nodomāja: "Acīmredzot batjuška pret mani ir labvēlīgi noskaņots, ja jau pasauca tādam mērķim, kaut gan es neesmu tā vērts... Man šķiet, ka batjuška savā labsirdībā ir par mani maldīgās domās, tāpēc arī tik labi izturas pret mani, bet varbūt batjuška, redzot manu vājumu, grib mani pabalstīt."

Tēvs Barsanufijs šajā reizē daudz par sevi stāstīja: par savu dzīvi Kazaņā, kā svētnieks Barsanufijs, Kazaņas brīnumdaris, veda viņu pie garīgās dzīves, par starecu Anatoliju, kurš pieņēma viņu skitā, par kārdinājumiem, kādi pēc tam bija no brāļu puses...

­ Palūgsimies,­ savu runu nobeidza starecs.

"Mēs palūdzāmies," raksta Nikolajs. "Batjuška mani svētīja. Mani dažreiz satrauca domas par to, ka mūku dzīve ir novirzījusies no sava ideāla. Es to izteicu. "Jā, jā, novirzījusies; tikai nelabajam arī tas ne visai patīk, ja jau viņš tā saceļas pret mūsdienu mūku dzīvi. Uz šīs mūku dzīves turas visa pasaule.

Kad mūku dzīves nebūs, sāksies Lielā tiesa." Šeit batjuška nocitēja kaut kādu tekstu savu vārdu apstiprināšanai, bet es to aizmirsu.                                                                                                   

­ Miers jums, ­ teica tēvs Barsanufijs, atlaižot Nikolaju.

30. janvārī brāļi Beļajevi atnāca pie tēva Barsanufija pēc svētības ietērpties novicu drānās. "Saņēmuši no viņa svētību, mēs devāmies pie starecu kapu kopiņām," raksta Nikolajs. "Palūgušies un saņēmuši no viņiem svētību, mēs gājām uz drēbju šūšanas darbnīcu. Piemērījuši un, lūgšanu skaitot, uzvilkuši tērpu, mēs atkal aizgājām pēc svētības pie starecu kapu kopiņām un pie tēva arhimandrīta (Ksenofonta). Satikām tēvu Feodosiju un saņēmām viņa svētību.

Pēc tam atgriezāmies skitā, vārtu lieveņa priekšā trīs reizes paklanījāmies līdz zemei un devāmies pie batjuškas. Šeit mūs sveicināja celles kalpotāji un pa ceļam satiktie brāļi. Beidzot iegājām pie batjuškas, zemu paklanījāmies svētbilžu priekšā, pēc tam batjuškam. Batjuška svētīja, noskūpstīja, šķiet (labi neatceros), sākām lūgties. Batjuška lūdzās balsī, un es no tā kaut ko iegaumēju: "Pateicos Tev, Kungs, kas esi to apslēpis no visgudrajiem un gudrajiem un esi to atklājis bērniem. Pateicos Tev, Kungs, ka esi atvedis šeit šos Nikolaju un Jāni..." Pēc tam lūdza par to, lai Kungs mūs pagodinātu šo inoku dzīves ceļu iet un sasniegt mērķi. Iedeva mums lūgšanu krelles un sacīja: "Lūk, jums ierocis, sitiet bez žēlastības ar to neredzamos ienaidniekus. Visupirms, lai jūsos ir Dieva bijība, bez tās jūs neko nesasniegsiet. Tagad jums sākas jauna dzīve. Lai arī jūs dzīvojāt skitā, taču viss nebija tā. Tagad visur velnu vidū tiek runāts: bija jau tikpat kā mūsu, tagad atnākuši šurp, lai glābtos, kā tas iespējams? Un tamlīdzīgi. Bet nebaidieties.""

Tēvs Barsanufijs brāļiem pajautāja, ko viņiem sacījis tēvs arhimandrīts. "Bet mēs neko ar tēvu arhimandrītu nepārrunājām, viņam pēkšņi nomiris celles kalpotājs tēvs Jānis. Es batjuškam to pateicu," raksta Nikolajs. "Batjuška ātri pārjautāja: "Ko? Ko?" Es atkārtoju sacīto.

­ Jā, cik patiesa priekšnojauta. Kāds nu es starecs, bet arī mani tomēr piemeklē atklāsmes. Pie manis vakar bija šis tēvs Jānis. Man kā garīgajam tēvam viss zināms par viņu. Pēdējā laikā viņam gauži uzbruka nelabais un noveda tik tālu, ka viņš izlēma aiziet pasaulē. Atnāk pie manis un saka: "Svētījiet aiziet." Es viņam: "Vai es varu svētīt šādai lietai? Iedomājies, ka tu ar tvaikoni brauc nakts laikā. Jūrā vētra, tvaikonis drāžas ar pilnu sparu. Un tu, lūk, man saki: svētījiet mesties tajā bezdibenī un tumsā... Lūk, tā tas ir tieši tagad." ­ "Batjuška, tas taču nav tā." ­ "Jā, ne tā, tas ir vēl briesmīgāk. Padomā pats ­ ar savu veselību tu ilgi nedzīvosi, kas bijis, tas pagājis. Paliec šeit." Un redzat, kas notika. Tā tas vienmēr. Velni redz, ka cilvēks vairs ilgi nedzīvos, tāpēc arī cenšas viņu izvilkt no klostera, cerot pirms nāves to pazudināt, nogrūžot bezdibenī. Viens solījuma pārkāpums jau ir pazudinošs. Te bija viens gadījums. Kāds miljonāra dēls iestājās skitā. Pirms tam dzīvoja ļoti izlaidīgi. Drīz viņam mūku dzīve apnika un viņš aizgāja. Un kādu dzīvi šis nelaimīgais dzīvo tagad! Staigā cilindrā un ar spieķīti pa Ņevas prospektu un vairāk neko... Bet tēvs Jānis tomēr, slava Dievam, nomira krustā. Ticu, ka glābts.

Mēs palūdzāmies par viņa dvēseles dusu. Batjuška lasīja lūgšanas, mēs klausījāmies un lūdzāmies.

­ Tagad ejiet uz mielastu. Pateicieties Dievam, ka bijāt cienīgi saņemt no Viņa tādu žēlastību. Šodien nozīmīga diena ­ Ignātija Dievnesēja piemiņa. Miers lai ir ar jums!"

6. februārī Nikolajs atnāca pie tēva Barsanufija. "Batjuška mani svētīja, un es nostājos uz ceļiem pie dīvāna, uz kura batjuška apsēdās," viņš raksta.

­ Batjuška, man ir šaubas un iedomas.

­ Jā, šaubas, tāpat arī netiklas domas un zaimus vajag nicināt, nepievērst tiem uzmanību. Niciniet tos, un ienaidnieks ­ sātans neizturēs, atkāpsies no jums, jo viņš ir lepns, neizturēs nicinājumu. Bet, ja ieslīgsiet ar tiem pārrunās, jo netiklas domas, zaimi un šaubas nav jūsu, tad viņš jūs nomētās, apkraus, nogalinās... Ticīgs, Dievu mīlošs cilvēks nevar zaimot, bet tomēr pamana sevī divus pavedienus: mīl un zaimo. Acīmredzot ir vēl kāds spēks, ļauns spēks, kurš uzdzen šaubas, un vēl kādas šaubas! Nepievērsiet tām uzmanību. Cik daudz gan bijis patiesi ticīgu cilvēku, kuri smagi cieta no tā, ka pieņēma šīs šaubas, urķējās tajās, apsprieda tās! Ņemsim par piemēru mūsu rakstniekus: Beļinskis ­ kāda starpība starp viņa dzīves pirmo un otro pusi! Arī Ļermontovs, Turgeņevs un daudzi citi... Šīm šaubām, zaimiem un netiklām iedomām nevajag pievērst uzmanību, tad tās jums neko nekaitēs, vēl jo vairāk, ja atklāsiet tās savam starecam audzinātājam. Bet tās nevajag izklāstīt visos sīkumos, savādāk var nodarīt postu gan sev, gan starecam. Īpaši netiklās domas ­ aizbērt, aizvērt drīzāk šo smirdošo bedri, nerakņāties tajā... Un kas jums tagad tur ir? Kādas šaubas, nodomi?

­ Lūk, batjuška, pie viena brāļa redzu to, pie otra atkal citu...

­ Nu redzi, velns to vienmēr tā. Viņš dažreiz brāli parāda mums pavisam savādāku, nekā viņš ir īstenībā. Tev liekas, ka brālis uz tevi ļauni paskatījies, aizvainojoši, bet īstenībā tā nepavisam nebija. Lūk, kāds šeit bija gadījums. Bija mums hieromūks tēvs Benedikts un vēl bija mūks tēvs Arsēnijs, labas dzīves mūks, kurš slimības dēļ tikpat kā neizgāja no celles. Reiz Benedikts iet uz savu celli, bet pie tēva Anatolija lieveņa stāv tēvs Arsēnijs ­ un skatiens viņam tāds kā ļauns, naidīgs, nepienāk pēc svētības... Tēvs Benedikts paskatījās uz viņu un pagāja garām ar lielu izbrīnu. Tikko nogriezās aiz baznīcas, bet viņam pretī tēvs Arsēnijs. Seja viņam līksma, viņš pienāk, lai saņemtu svētību, bet tēvs Benedikts izbrīnījies jautā: "Kur tu biji?" ­ "Pie tēva Timona." ­ "Kā? Es tevi tagad redzēju pie batjuškas Anatolija lieveņa." ­ "Tas tev rādījās, pats redzi, no kurienes es nāku." Tad tēvs Benedikts devās pie tēva Anatolija, lai rastu atbildi. "Nu kas gan šeit pārsteidzošs? Un tu vēl esi hieromūks, bet to nezini? Tas, protams, bija velns tēva Arsēnija izskatā," sacīja tēvs Anatolijs... Nu kas vēl?

­ Batjuška, dažādas domas par jums, īpaši, kad esat slims. Bija pat tādas domas, ka tad, kad jūs nomirsiet, es būšu brīvs.

­ Jā, jā, tas, lūk, ir viņa pirmais darbs ­ iesēt novicam neuzticību pret starecu, izšķirt viņus. Lūk, kādas domas! Tas ir viņa darbs. Pret ko gan, ja ne pret starecu sēt neuzticību! Tāpēc abba Dorotejs saka: "Netici tam, pat ja ieraudzīsi starecu darām netiklību."

­ Batjuška, vēl man ir tādas domas: kad aiziešu zaldātos, tad apciemošu to un vēl to...

­ Jā, tāpēc ka tad būs brīvāk,  jo tēvs Barsanufijs sasējis mani... Vai tā?

­ Jā, batjuška.

­ To viņš vienmēr tā. Bet jūs šeit uzvelciet bruņas, paņemiet vairogu un pēc tam ejiet zaldātos. Lai gan viņš uz jums raidīs bultas, no bruņām tās atlēks. Abba Dorotejs saka: "To bultu, kuru uz tevi metis velns, ne vien neuzņem sevī, bet paņem un raidi atpakaļ." Un aiziet no mums zaldātos, dienē divus, trīs vai četrus gadus un atgriežas, kaut arī cīņā paburzīti, dažreiz ievainoti, bet dzīvi ­ un no jauna sāk dzīvot pie mums skitā. Bet, ka es velnam nepatīku, to es zinu, ne no jums vienīgā ­ īpaši no turienes, no sieviešu lieveņa puses... To es jums saku kā garīgam bērnam, pret kuru man ir īpaša labvēlība. Pienāk tur kaut kāda sieviete, pienāk pie pašām palievenēm un kādas domas ietekmēta iet atpakaļ, piemēram:"Tēvs Barsanufijs ir slims, viņam nav laika, droši vien daudz cilvēku, atradusi arī, pie kā iet" ­ un tamlīdzīgi, bet vēlāk izrādās, ka tā ir tīra dvēsele... Tā arī aiziet, noiet līdz klosterim, bet te jauna doma: "Kāpēc aizgāju?" Padomā, padomā un nolemj atnākt rīt. Nākamajā dienā sāk posties pie manis, bet te domas: "Uz kurieni? Kāpēc? Viņš nepieņem..." u.tml. Tomēr izlemj atnākt. Pienāk pie lieveņa, bet viņu burtiski kāds spēks atgrūž no tā. Beidzot pārvar sevi, ienāk lievenī un redz sanākušo tautu. "Vai neaiziet? Ļaužu daudz un vienas sievietes, iešu sēdēt ar viņām..." Nu pietika vīrišķības palikt. Sēž visa kā ugunīs un tā vien domā, vai neaiziet. Beidzot es iznāku un, pats nezinot kāpēc, viņai saku: "Bet tagad nāciet pie manis." Viņa ir satriekta: "Batjuška, jūs esat gaišreģis!" It neko es nezināju par šo cīņu, bet man vienkārši tika atklāts, lai pasaucu viņu, es arī pasaucu. Tad sākas grēksūdze un atklājas viņas grēki, līdzīgi ūdenī zem akmeņiem guļošām čūskām. Tās no turienes neizlien, bet kož tam, kas pietuvojas. Tā viņa sirds dziļumos sēdošos grēkus neizsūdzēja vai nu aiz kauna, vai bailēm. Man tā tiek darīts zināms, ka es neapzināti nosaucu šos grēkus un viņa tos nožēlo. "Es biju pie klostera biktstēva tēva Savas un nepasacīju, nepietika dūšas, arī jums nebūtu pateikusi, ja jūs tos nebūtu nosaucis." Bet es vispār tos nezināju, man vienkārši bija atklāsme pasacīt, un es pateicu... Nu, kas vēl?

­ Batjuška, es esmu ļoti lepns... godkāre...

­ Kurš gan nav lepns? Makārijs Lielais saka, ka katram, pat svētajam ir sava lepnība. Redzi, cik dziļi mūsos ir šī sērga. Lepni nav vienīgi eņģeļi, viņi ir tīri un vēl tie, kuri no šejienes pārceļas uz debesīm. Visiem ir lepnība. Tagad pietiks... Pārējo vēlāk, pamazām noskaidrosim.

Citā reizē Nikolajs pajautāja:

­ Bet kā, batjuška, vai tad vienmēr jāizmanto lūgšanu krelles?

­ Noteikti, ­ atbildēja tēvs Barsanufijs. ­ Lūgšanu krelles vienmēr nēsājiet sev līdzi. Dievkalpojuma laikā, kā arī nolikumu veicot, tām vienmēr jābūt rokās. Pat ja kāds skatīsies (jo bieži skatās), neapmulstiet, bet virpiniet tās, veicot Jēzus lūgšanu. Liturģijas laikā klausieties, kas tiek dziedāts un lasīts, bet lūgšanu tajā laikā pārtrauciet. Bet visnakts dievkalpojumā, kad nedzirdat, ko lasa, varat likt lietā lūgšanu krelles... Paklausību pildot, protams, tas nav iespējams. Tad prātā vienmēr jābūt lūgšanai bez lūgšanu krellēm. Bet cellē, kad rakstāt vai lasāt, lūgšanu krellēm jābūt aiz jostas... Sarunas laikā varat pie sevis sacīt: "Kungs, apžēlojies." Bet var pat arī Jēzus lūgšanu...

Pēc tam batjuška pajautāja:

­ Vai jūs pie manis esat skūpstījuši Dzīvudarošā Krusta daļiņu?

­ Nē.

"Tēvs Barsanufijs izņēma sudraba šķirstiņu krusta veidā, un mēs," raksta Nikolajs, "divas reizes paklanījušies līdz zemei, noskūpstījām šķirstiņu, pēc tam batjuška to atvēra, un es noskūpstīju pašu daļiņu. Pēc tam mēs vienu reizi paklanījāmies līdz zemei."

1908. gadā Masļeņicas (piena nedēļas) otrajā dienā Nikolajs atnāca pie tēva Barsanufija pēc svētības. Tas viņu paņēma aiz rokas, pieveda pie dīvāna, apsēdās, arī Nikolajs gribēja apsēsties, bet tēvs Barsanufijs lika tam nomesties ceļos.

­ Saruna ir cita lieta, tad var pasēdēt, bet tagad nostājieties šeit. ­ Pārlaidis roku pār viņa krūtīm un pieri, pajautāja: ­ Kā šeit? Un te kā? Nekas?...

­ Nekas, ­ atbildēja Nikolajs. ­ Protams, uznāk domas...

­ Bez tā nevar, prāts nevar bez domām, tāpat kā cilvēks nevar neelpot. Tā ir viņa nepieciešamība. Bet par ko domāt?

Dažs iedomājas netiklas ainas, tīksminās par šīm gleznām... Bet jūs šeit esat nācis Dievu meklēt. Atrast Dievu ­ mūka dzīves mērķis. Var arī dzīvot klosterī, taču neko nesasniegt, nekļūstot par īstu mūku... Lūk, arī mākslinieki ­ dzejā, glezniecībā, bet īpaši mūzikas jomā ­ visi vēlas atrast Dievu. Taču ne tā meklē. Kā meklēt Dievu? Pildot baušļus, īpaši ar pazemību... Bet viņi nevēlas būt pazemīgi, grib ātrāk nonākt pie mērķa, kaut kā pa sānieliņām... Zināt Puškina dzejoli "Pravietis"? Viņš tur saka: "Drūmā tuksnesī es velkos." Tuksnesis ­ tā ir dzīve. Viņš to saprot, ka dzīve ir tuksnesis. Bet vilkās ­ pilnīgi līda uz priekšu ar visu ķermeni... Šķiet, tiek runāts, ka viņš sasniedzis "gan Ķerubu augstākos centienus, gan jūras mūdžu zemūdens gājumu". Eņģeļi ir tīri, viņi tikai "par augstāko prāto". Bet mūsos ir arī jūras mūdžu zemūdens gājums. Šīs divas straumes mūsos plūst paralēli. Bet jātiecas vienīgi "prātot par augstāko". Tas nav sasniedzams uzreiz, vienīgi jūras mūdžu gājums būs kļuvis lēnāks, un ir iespējams panākt to, ka būs vienīgi tiekšanās uz augšu, bet mūdži ienirs dzelmē un izzudīs. Jā, to ir iespējams sasniegt. Un es jums saku: pazemojieties un samierinieties. Lai Kungs jums palīdz!

­ Batjuška! Šodien mums ir zīmīga diena. Pagājušajā gadā mēs bijām pie jums tieši šajā svētdienā pirms Masļeņicas. Bet par ko mēs tērzējām? Tāpat kā šoreiz ­ par Dieva meklēšanu. Jūs pajautājāt, kāpēc mēs atbraucām. Es arī teicu: "Meklēt patiesību Dievā."

­ Jā, lūk, patiesi kā iznāca... Un tieši pēc gada.

­ Batjuška, man dievkalpojuma laikā ir šausmīga izklaidība.

­ Jā, šī izklaidība ir visiem, pat veciem. Bet tomēr šī jūsu izklaidība tiks ierakstīta tur (batjuška norādīja uz debesīm). Miers ar jums!

"Batjuška piespieda manu galvu pie krūtīm un noskūpstīja," raksta Nikolajs. "Kungs, palīdzi viņam! Viņš ļoti mierina mani, viņa mīlestības necienīgo. Vakar pēc tējas gandrīz visu dienu gulēja līdz pašam vakara dievkalpojumam. Neko netiku izlasījis. Batjuška visu pārklāja ar savu mīlestību, lai arī kādas riebeklības par sevi stāstītu... Cik reižu batjuška sacīja, ka jāceļas augšā pirms dievkalpojuma, pat pirms zvana, sakot: "Zvanu skaņas attēlo Erceņģeļa balsi. Svētīgs, kuru atradīs nomodā... Jāceļas savlaicīgi, jāsagatavojas, jānomazgājas, nepieciešams nomazgāt rokas, seju ­ kā vēlaties, galvenais ­  rokām jābūt tīrām. Kā jūs, piemēram, pēc liturģijas paņemsiet netīrām rokām antidoru? Neērti. Pēc tam jau pavisam gatavam jāgaida zvans vai mūku modinātājs un tūdaļ jāiet. Bet uz liturģiju ejiet pat pirms zvana, līdzko būsiet izlasījis rīta lūgšanas." Bet man, nožēlojamam, ir liels slinkums celties un vispār slinkums izpildīt batjuškas norādījumus. Drīz Lielais gavēnis, Svētās četrdesmitdienas, jācenšas laboties ar batjuškas lūgšanām un ar Dieva palīdzību."

Reiz Nikolajs atnāca pie tēva Barsanufija vakarā, kad tas tikko kā bija atlaidis inoku, ar kuru ilgi sarunājās un nogura. Šis inoks viņu bija apbēris ar jautājumiem. Un tomēr batjuška neatraidīja Nikolaju neaprunājies.

­ Ir dvēseliski cilvēki, un ir garīgi cilvēki: starp viņiem ir milzīga starpība, jo, kā saka apustulis, dvēselisks cilvēks neuzņem to, kas no Dieva Gara, tāpēc ka uzskata to par neprātu, ­ batjuška sacīja. ­ Viņš var iepazīt visādu cilvēcisku gudrību, piemēram, filozofiju, bet garīgas izpratnes viņā nav.

­ Batjuška, piedodiet, es atminējos: "Jo krusta Vārds ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam glābti, tas ir Dieva spēks... (1. Kor. 1, 18).

­ Jā, jā, viņiem tā ir ģeķība, bet mums, "kas topam glābti", Dieva spēks. Jā. Bet, lūkojiet, sacīts "tiem, kas top glābti", bet ne "izglābtiem", un tiem, "kas pazūd", bet ne "pazudušajiem". Dažs šo atšķirību uzreiz pat nepamanīs, bet pēc kāda laika pēkšņi pamanīs. Visi mēs glābjamies, bet vēl nav zināms, vai izglābsimies. Tāpat sacīts ­ "kas pazūd", jo tādi var atgriezties, kaut arī stāv uz "slīpas plaknes", slīdot lejup...

­ Batjuška, man ir nodomi.

­ Kādi gan, pasakiet.

­ Nu, lūk, bieži uznāk tādas domas: kad es būšu zaldātos, es izdarīšu to un to un vēl šo un to, piemēram, pieiešu pie tā un tā, tur mani pacienās ar tēju un maizi (jo šeit mēs tēju dzeram bez maizes) un tamlīdzīgi. Šodien, piemēram, visā vakara dievkalpojuma laikā bija tādas domas: kad es būšu zaldātos, es tur sasirgšu un gulēšu lazaretē, slimajiem lasīšu lūgšanu noteikumus... vai gadās godkārīgas domas līdz pat sīkumiem par iesvētīšanu mantijā...

­ Jā, tas ir ļoti svarīgi, ka jūs par to pasacījāt. Lūk, Dieva Providence! Kungs zināja, ka jums vajadzēja man to pateikt... Ienaidnieks vēl joprojām jūs vadā ar mērķi novērst jūsu domas no klostera, met te ugunī, te ūdenī. Te izmāna no klostera ar ieganstu par militāro dienestu, te novērš ar godkāri... Nepakļaujieties. Neieslīgstiet sarunā ar viņu, bet atbildiet: "No kurienes tu zini? Vai tu to vari zināt?" Bet domām par dienestu atbildiet: "Bet varbūt es līdz tam laikam nomiršu?" Vispār niciniet viņu...

­ Batjuška, es atbildēšu, bet tas nebūs izjusti.

­ Lai būtu, bet jūs tomēr atbildiet.

­ Tagad es, batjuška, vairāk sāku ievērot brāļu trūkumus.

­ Jā, tas ir viņa pirmais darbs ­ norādīt uz brāļu vainām. Pagaidiet, vēl arī uz lielākām vainām norādīs. Bet, ka mūkiem ir trūkumi, tas nav necik pārsteidzoši, mūki ­ cilvēki... Kad cilvēks atnāk uz klosteri, viņš ne uzreiz kļūst bezkaislīgs, nē, visas viņa kaislības un vainas paliek ar viņu, tikai pasaulē viņš necīnījās, bet šeit, kaut arī tiek kaislību uzvarēts, tomēr cīnās.

Bija jau vienpadsmitā stunda, bet batjuška, sākumā galīgi noguris, nebeidza runāt.

­ Lūk, ­ viņš teica, ­ katru dienu notiek Dieva žēlsirdības brīnums pār mani, grēcinieku... jau večuks, bet, slava Dievam, pietiek dienai spēka. Kad es saslimu, domāju, ka vairs nepiecelšos, bet piecēlos. Izlūdza mani. Par mani daudzās vietās lūdzās.

Un pēc tam turpināja sarunu.

­ Pašlaik izplēnē starecu kustība, ­ viņš sacīja. ­ Visur jau vairs starecu kalpošanas nav, pie mums Optinā jau beidz kvēlot pēdējās oglītes... Ienaidnieks ne pret ko tā nenostājas kā pret starecu vadību. Ar to tiek iznīcināti viņa tīkli. Visur viņš cenšas to nodzēst... Ir mūki, kārtīgi dzīvojoši, bet par domu atklāšanu, par starecu kalpošanu viņi neko nezina... Jēzus lūgšanu tagad reti kāds veic, bet kas tā par mūka dzīvi bez Jēzus lūgšanas? Katrīnas Otrās laikā ienaidnieks sāka starecu kustības vajāšanu ­ tieši viņa slēdza klosterus... Stareci kopā ar skolniekiem bēga kur kurais, bet daudzi uz Atonu. Viens no viņiem ­ Paisijs Veļičkovskis ­ bija Atonā, pēc tam Moldāvijā... Bet pēc tam viņa skolnieki atkal ieviesa starecu kustību pie mums, kad viņiem bija atļauts atgriezties Krievijā. Tad starecu mācība uzplauka...

Tēvs Barsanufijs stāstīja visos sīkumos, bet laika trūkuma dēļ un vispār sakarā ar grūtībām pārstāstīt viņa teikto Nikolajs visu pierakstīt nespēja. Pēc starecu kustības temata batjuška pieskārās franču revolūcijai (bet bija jau nakts un viņš it kā aizmirsa par atpūtu):

­ Ienaidnieks uzsāka to franču revolūciju, domādams ne tikai par Franciju, bet galvenokārt par pareizticīgo Krieviju...

"Atceros," raksta Nikolajs, "ka batjuška runāja par Voltēru, Didro un citiem, kuri tolaik izplatīja savas mācības. Šīs mācības nokļuva arī Krievijā. Ir zināms, ka ķeizariene Katrīna sarakstījās ar Rietumiem, aizraudamās ar šīm mācībām, un to iespaidā sāka apspiest klosterus un vajāt starecu kustību. Liekas tā."

Līdz ar garīgo un svarīgo ­ mīļi sīkumiņi, bet varbūt arī nemaz tik nenozīmīgi. "Es atnācu pie batjuškas lūgt atļauju aiziet uz pirti," pierakstīja Nikolajs. "Viņš man iedeva divus mazus konfekšu gabaliņus ­ priekš manis un Ivanuškas. "Pie mums šeit viss ir bērnišķīgi," sacīja batjuška. Es pasmaidīju un labprāt pieņēmu. Arī pats batjuška pasmaidīja, un cik mīļš, labestīgs, bērnišķīgs bija viņa smaids! Kungs, glāb viņu!"

Tēva Barsanufija sarunas ar nākamo starecu Nikonu, bet pagaidām novicu Nikolaju Beļajevu notika bieži ­ dažreiz īsas, bet nereti dāsnas, plašas ­ batjuška it kā juta, kādu dvēseli Kungs viņam sūtījis garīgajai audzināšanai!..

1908. gada Lielajā gavēnī šīs pārrunas bija kaut kā īpaši nozīmīgas.

­ Kungs redz, ka visus mīlu, ka gribētu visus ieslēgt savā sirdī, ­ reiz sacīja tēvs Barsanufijs. ­ Bet ko padarīsi, daži negrib, nenāk... Taču es viņus nevainoju. Tas viss velna darbs. Ko jūs pašlaik lasāt?

­ Nu, lūk, batjuška, pabeidzu Abbu Doroteju, svētījiet sākt Damaskas Pēteri.

­ Labi, sāciet. Šajā grāmatā ir nesaprotamas, noslēpumainas vietas. Tur redzēsiet, kā svētie sāk iepazīt redzamās dabas jēgu. Viņiem nav daļas par lietu redzamo mehānismu, bet to jēgu viņi saprot. Līdzīgi tam, kā mēs lietojam pulksteni un mums nav nekādas daļas par mehānisma uzbūvi... Vai arī mēs ēdam ābolu, sajūtam patīkamu garšu un neraizējamies par to, kāds tam ķīmiskais sastāvs.

Likās, batjuška bez jebkāda nodoma runā te par vienu, te par otru, it kā bez saistības, bet novics Nikolajs, nākamais starecs, juta, ka tēva Barsanufija vārdi nav nejauši, bet tēmu, notikumu un pamācību šķietamais sajaukums patiesībā ir apslēpts saskanīgums. Svētajā Garā viņš runāja to, kas ienāca prātā, un viss bija par labu viņa skolniekiem.

Lūk, viņa pamācību fragmentu virkne, iekļauta novica Nikolaja dienasgrāmatā šādā secībā.

"Viss mainījies. Laulību neatzīst, visur izvirtība. Es kā garīgais tēvs grēksūdzēs daudz uzzinu, protams, teikt to nevaru, man uz lūpām divdesmit piecas atslēgas, viņi man atklāj šausmas. Un paši saka, ka nav zinājuši, ko darīja. Piemēram, 1905. gadā gāja uz barikādēm, domādami, ka iet par taisnīgu lietu, kā viņiem sacīja. Jā, viņi gribēja izdarīt to pašu, ko izdarīja Francijā... Gan Maskavā, gan Pēterburgā ­ visur gatavojās tam, lai nodibinātu jaunu pagaidu valdību un visus piespiestu zvērēt, kā tas bija Francijā. Toreiz tos, kas neatteicās no vecās valdības un Kristus, laukumā sodīja un ātrākai soda izpildīšanai izdomāja giljotīnu... Pēc tam izlaida visus arestantus, līdz ar to dodot pilnu vaļu jebkurai nelikumībai. Pēc tam apgānīja dievnamu. Katedrālē greznā tronī ienesa Parīzes skaistuli un kailu nosēdināja uz altāra. Tad, izņirgājušies par svētumu, to no jauna uzsēdināja tronī, uzmeta tai drēbes un uz rokām nēsāja pa visām pilsētas ielām, visiem liekot klanīties viņas priekšā. Lūk, to viņiem gribējās sarīkot arī Krievijā. Un viss jau tikpat kā bija gatavs, bet Kungs nepieļāva."

"Tagad visur ienīst kristietību. Tas viņiem ir jūgs, kas traucē dzīvot vaļīgi, brīvi darīt grēku. Vēl Gēte reiz par kristietību izteicās tā: "Tikai divas lietas es neieredzu ­ blaktis un kristietību!" Lūk, kāds izsmiekls, kādi zaimi... Kad viņš mira, viņš iekliedzās: "Vairāk gaismas! Vairāk gaismas!" Briesmīgi vārdi ­ tātad pār viņu jau klājās elles tumsa. Tā arī pašlaik neieredz kristietību un pēc nāves iet elles dibenā. Bet šeit klusumā glābjas, piemēram, kā tēvs Teoduls. Viņa seja vienmēr bija tāda, kā Evaņģēlijā sacīts par Jēzu Kristu ­ "Viņa seja bija vērsta uz Jeruzalemi," ­ tāda kā vasks... Viņš jau vairs nedomāja ne par ko pasaulīgu... Šo izteiksmi vēl esmu ievērojis māksliniekiem. Piemēram, kādā vakarā Maikovs un Polonskis lasīja savus darbus ­ un Maikovā tā bija mazliet samanāma, kad viņu pārņēma iedvesma... Bet visa pilnība, protams, pieder mūkiem."

"Cilvēki var Dievu iepazīt tik lielā mērā, kādā pilnveidojas uz zemes, bet galvenokārt nākamā dzīvē. Debesīs bezmiesīgie svētlaimīgie gari visu laiku pilnveidojas, zemākie cenšas līdzināties augstākiem. Paši augstākie ­ serafi, bet arī viņi neredz Dievu tādu, kāds Viņš ir, kaut arī ik mirkli milzīgā ātrumā notiek viņu pilnveidošanās ­ viņi cenšas līdzināties Dievam cik iespējams. Serafiem līdzinās ķerubi un tā tālāk, un, visbeidzot, cilvēks līdzinās eņģeļiem. Tā cits citam līdzinādamies, visi tiecas uz pilnību, iepazīdami Dievu, bet līdz galam Viņu iepazīt nekad nebūs spējīgi, jo Dievs Kungs ir līdz galam neizzināma būtne, bet visas pārējās būtnes kā Dieva radītas ir ierobežotas. Bija viens mēģinājums ne vien līdzināties Dievam, bet pat nostāties augstāk par Viņu, un tas beidzās ar to, ka šis serafs kļuva zemāks par visiem un savas lepnības un pārgalvības dēļ uzreiz iemantoja visas negatīvās īpašības. Un, jo ilgāk šeit dzīvo, jo aizvien vairāk pārliecinies, ka Kungs uzlūko vienīgi pazemīgos un lēnprātīgos. Un tāpēc tā neieredz lepnību, kas ir sātaniska iezīme.

Piemēram, ja Kungs vēlas jums ko pavēstīt, tad Viņš Savu gribu pavēsta serafiem, viņi ķerubiem un tā tālāk, un Sargeņģelis pavēsta jums. Un tā, piemēram, Sargeņģelis pateica jums, lai jūs braucat uz Optinu un tur paliekat, bet tā, protams, bija Dieva griba."

"Ziņo, ka vienā klosterī ­ Katrīnas tuksnesī (netālu no Maskavas) desmitos no rīta nogalinājuši igumenu un viņa celles kalpotāju un veiksmīgi aizgājuši. Pēc šodienas izpratnes viņiem, jādomā, vēl apbalvojumu pasniedza par veiklību. Tagad kaut kā sevišķi sākuši uzbrukt klosteriem. Taču jāgaida šausmas... Tagad cenšas izskaust nāvessodus... Viena mūķene redzēja sapni. Viņai parādījās Dievmāte un sacīja, ka gaidāmas šausmas... Viņa pareģoja krievu revolūciju, kas arī piepildījās..."

"(Batjuška stāvēja neaizsegta loga priekšā blakus ikonām, viņš norādīja uz mēnesi.) Paskaties, kāda ainava...tas mums palicis par mierinājumu. Ne velti pravietis Dāvids teica: "Esi iepriecinājis mani Tavā radībā..." Viņš saka, "iepriecinājis mani", kaut tas ir tikai mājiens uz to brīnumaino, neiedomājamo skaistumu, kas tika radīts pašā pirmsākumā. Mēs nezinām, kāds tad bija mēnesis, kāda saule, kāda gaisma... Tas viss pēc atkrišanas mainījies. Mainījusies ir gan redzamā, gan neredzamā pasaule. Eņģeļi nav zaudējuši savu sākotnējo stāvokli, nav mainījušies, ja nu vienīgi cīņā stiprāki kļuvuši... Velns pēc savas atkrišanas vēl varēja parādīties debesīs svētīgo garu starpā, bet spēja būt tikai glumeklis un melis. Kungs vēl pacieta, bija iespējama pat viņa atgriešanās. Bet, kad velns pazudināja Ādamu un Ievu, tad Kungs stipri sadusmojās uz viņu. Un tomēr arī tad velns varēja parādīties debesīs. Patiešām neizprotama labestība un Dieva pacietība! Bet, kad Kungs tika sists krustā, tad gan beigas. "Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam..." (Lk 10, 18) ­ sacīja Kungs."

"Batjuškam Ambrozijam jautāja, kas ir mūka ceļš. "Svētlaime," viņš atbildēja. Un tiešām ­ tā ir tāda svētlaime, par kuru lielāku nevar iedomāties, bet mūka dzīvesveids nav tik viegls, kā daži domā, bet arī ne tik grūts un skumjš, kā citi runā."

"Visa pasaule it kā atrodas kāda spēka iespaidā, kas pārņem prātu, gribu ­ visus cilvēka dvēseles spēkus. Viena kundzīte stāstīja, ka viņai bijis dēls. Viņš bija reliģiozs, tikumīgs... Sagājās ar biedriem un kļuva neticīgs, izvirtis, it kā kaut kas būtu sācis valdīt pār viņu un liktu viņam to visu darīt. Acīmredzami, ka tas ­ svešs spēks, ļauns spēks. Tā avots ­ sātans, bet cilvēki ir tikai ieroči. Tas ir pasaulē ienākošais antikrists... Kaut kas tumšs, šausmīgs nāk pasaulē... Cilvēks it kā paliek neaizsargāts, tik ļoti viņu pārņem šis ļaunais spēks, un viņš neapzinās, ko dara... Tiek pat iedvesmots uz pašnāvību... Kāpēc tas notiek? Tāpēc, ka neņem rokās ieročus ­ netur prātā Jēzus vārdu un krusta zīmi. Neviens nepiekritīs piekopt Jēzus lūgšanu un krusta zīmi, jo tā, lūk, esot savu laiku pārdzīvojusi arheoloģiska senatne."

"Sieviete bez ticības dzīvot nevar. Vai nu viņa pēc zināma neticības laika atkal atgriežas pie ticības Dievam, vai arī sāk ātri degradēties. Cita lieta vīrietis ­ viņš var dzīvot bez ticības. Pilnīgi pārakmeņojies, kļūst par sālsstabu, tāds sastindzis arī dzīvo. Bet sieviete tā nevar."

"Ir kaut kāda noslēpumaina saikne starp tautu un caru. Kāda tikumība caram, tāda arī tautai. Tautas personā no Kunga tiek sodīts cars, bet cara personā ­ tauta."

Tādu cilvēku sejās, kas vada svētu, godpilnu dzīvi, ir šī svētuma atspulgs ­ viņiem ir tā īpatnība, ka, paskatoties uz tiem, viņi kaut kā satriec un izraisa spēcīgu iespaidu, kas neaizmirstas pat ilgāku laiku. Es tādus cilvēkus esmu redzējis. Tā reiz es nodomāju: vai neredzu es parādību, jo bija kaut kas pārpasaulīgs..."

"Visi nes savu krustu un jūs savu... Krusta nešana nepieciešama ne tikai mūkam, bet katra kristieša glābšanai. Jā, visi nes savu krustu un ir nesuši, arī cilvēka dabu pieņēmušais Kungs nesa Krustu, un Viņa Krusts bija pats smagākais, kas iekļāva sevī visu cilvēku krustus. Un ievērojiet: Dievs nes Krustu, bet cilvēks Viņam palīdz (Sīmanis Kirēnietis) ar to, ka viņš paņem no Viņa Krustu un nes to pats. Tātad arī mēs, savus krustus nesot, palīdzam Kungam Krusta nešanā, tas ir, gatavojamies būt Viņa kalpi debesīs kā bezmiesīgi gari... Cik augsta sūtība!"

"Prāts ir paškustīgs spēks, bet no mums ir atkarīgs, ko tam dot. Līdzīgi kā no cilvēka atkarīgs, ko viņš paber zem dzirnakmens: kviešus, rudzus, kādu indīgu zāli vai sēklas. Un milti iznāks vai nu labi, vai indīgi, atbilstoši tam, kas ielikts. Tā arī prāts ­ tas visu pārstrādā, bet viņam jādod vienīgi labais."

"Mēs pārāk abstrakti domājam par elles mokām, kā rezultātā arī par tām aizmirstam. Pasaulē ir pilnīgi par tām aizmirsuši. Sātans tur visiem iegalvojis, ka ne viņa paša, ne elles mokas neeksistē. Bet svētie tēvi māca, ka saderināšanās ar elli, līdzīgi, kā arī ar svētlaimi, sākas jau uz zemes, tas ir, grēcinieki jau uz zemes sāk izjust elles mokas, bet taisnie ­ svētlaimi... vienīgi ar to starpību, ka nākamā dzīvē gan viens, gan otrs būs nesalīdzināmi lielāks."

"Mēs, lūk, tagad sarunājamies, bet ne es, ne jūs nezinām, kādēļ. Bet es pilnīgi droši saku: tātad tā vajag. Saka, ka visi mūsu dzīves notikumi tiks atklāti mūsu nāves stundā un tad mēs visu sapratīsim. Visa dzīve mūsu priekšā atklāsies gluži kā grāmatā uzrakstīta."

"Jautā: kā vieglāk izglābties? Viens kļūst tikai pazemīgs, bet nestrādā, bet cits visu dienu tikai nopūlas visos paklausības darbos, bet nekļūst pazemīgs ­ ar tādu jautājumu vērsās pie svētā Barsanufija Lielā, bet viņš atbildēja (es, protams, aptuveni atkārtoju viņa vārdus): "Bērns, tu ne tā uzdod jautājumu. Kas teikts psalmā? Redzi manu pazemību un manus pūliņus un atlaid visus manus grēkus... No šejienes ir skaidrs, ka patiesa pazemība nemēdz būt bez darba un patiess darbs nekad nemēdz būt bez pazemības. Nepieciešams, lai ietu otra pavadībā, savādāk nesaņemsim nekādu labumu. Bet, ja strādāsim un būsim pazemīgi, kā sacīts psalmā: redzi manu pazemību un manas pūles, ­ tad saņemsim balvu ­ grēku piedošanu, kā sacīts: un atlaid visus manus grēkus... Tādēļ nepieciešams vingrināties gan vienā, gan otrā.""

"Es ilgi nespēju saprast, kas ir prāta savienošanās ar sirdi. Runājot pēc būtības, tas nozīmē visus dvēseles spēkus apvienot vienā kopumā, lai tos visus virzītu uz Dievu, kas nav iespējams, ja tie sadalīti. Šo vienotības likumu es saskatu ne tikai gadījumā ar Jēzus lūgšanu, bet visur. Piemēram, ja karā pret ienaidnieku mums nebūs saliedēts, vienots spēks, tad ienaidnieks, uzbrūkot te vienai vienībai, te otrai, drīz pieveiks visu armiju, iznīcinādams tās citu pēc citas. Līdzīgi arī saule, dodot gaismu, neko nevar iededzināt, jo tās stari izkliedējas pa visu zemi. Bet, ja mēs paņemsim stiklu un ar to koncentrēsim visus starus vienā punktā, tad zem stikla paliktais koks, papīrs vai kaut kas cits aizdegsies. To pašu varu sacīt arī par mūziku. Kāds skaistums ir atsevišķi ņemtai notij vai skaņai? Vai nesakārtotībā? Var teikt ­ nekāds. Bet ģeniālu mākslinieku ­ dzejnieku darbos šīs pašas skaņas kļūst par milzīgu spēku un skaistumu."

"Viena doma nepārtraukti neliek man mieru: kā man izglābt savu dvēseli? Manī nav nekā laba... saņemu pateicības vēstules un personiskas pateicības. Bet ar mani šeit nav nekāda sakara. Pēc viņu ticības caur mani darbojas Dieva svētība, bet es esmu tikai liecinieks... Un es domāju: vai ne par to Evaņģēlijā ir sacīts: "Kungam sacīs: Kungs! Vai ne Tavā vārdā mēs daudzus brīnumus un spēkus paveikuši? ­ Un atbild viņiem Kungs: ejiet prom no Manis, nepazīstu jūs!" Tikai šeit, šajā vietā es iepazinu visu savu krišanu un grēcīgumu ­ nu nekā, nekā laba nav. Tiesa, paldies Dievam, sevišķi lielu grēku nav, bet tā katru dienu... Agrāk es domāju, ka kaut kas man ir, bet tagad nekas. To es saku un pilnībā sevi tādu apzinos. Tie nav tikai vārdi. Es pateicos Kungam, ka ir vismaz šī sava grēcīguma apzināšanās. Un ceru, ka Tas Kungs aiz Savas žēlastības mani izglābs: pazemīgu un satriektu sirdi nenonicinās... Un es patiesi lūdzu visus aizlūgt par mani... Mani mierina lielā stareca tēva Anatolija vārdi: "Nekas nepieder grēcīgajam Anatolijam, ja nu tikai kāds nopūtiens par viņu Dieva priekšā."

Un es patiesi visus lūdzu palūgties par mani... Es sevi salīdzinu ar maniem priekšgājējiem ­ stareciem batjušku Makāriju, Ambroziju, Anatoliju un redzu visu manu niecīgumu."

"Gavēņa spēku un tā nozīmi mēs iepazīstam kaut vai no tā, ka to īpaši ienīst ienaidnieks. Atnāk pie manis pēc padoma un uz grēksūdzi, starp citu ­ iesaku ievērot svētos gavēņus. Visam piekrīt, bet, kad lieta skar gavēni, ­ negribu, nevaru un tamlīdzīgi. Ienaidnieks uzbudina ­ viņam negribas, lai svētie gavēņi tiktu ievēroti."

"Jūs zināt, kāda sātanam ir taktika?.. Viņš, zinādams, ka kādam cilvēkam ir kāds vairāk vai mazāk smags grēks, cenšas, lai cilvēks to neizsūdzētu. Ar tādu mērķi viņš visādi cenšas grēka pakāpi mazināt, iedvesdams šādas domas: "Tas nav svarīgi... Dievs to tev piedos" ­ un tamlīdzīgi. Un pat cenšas, lai cilvēks par to grēku aizmirstu. Bet, kad šim cilvēkam kaut kā izdodas grēksūdzē biktstēvam grēku izsūdzēt, tad sātans grēka smagumu visādi palielina, iegalvodams, ka šis grēks ir tik liels, ka Dievs to nekad nepiedos. Un cenšas cilvēku novest grūtsirdībā un izmisumā. Redziet, cik viltīgs ir ienaidnieks."

"Reiz pie manis atnāk pasaulīgs cilvēks un vēršas ar tādu jautājumu: "Kā iet pa Dieva ceļu? Kā to iemācīties? Pasakiet man to nedaudzos vārdos." Es pat mazliet aizdomājos: ko viņam pateikt? Bet pēc tam saku: "Vai jūs Psalmus lasījāt?" ­ "Lasīju." ­ "Nu tad, lūk, tur sacīts: Kungs pazemīgajiem mācīs Savu ceļu. Tātad vispirms nepieciešams zināt, ka Kunga ceļus māca Pats Kungs, bet Viņš māca nevis visus, bet tikai tos, kuri pazemīgi, kuri kļūst lēnprātīgi. Tāpat arī jūs esiet lēnprātīgs, esiet pazemīgs ­ un Kungs jūs neatstās un Pats iemācīs, kā nostaigāt Dieva ceļu un ko tas sevī ietver." ­ "Glāb, Kungs, batjuška, jūs man visu izskaidrojāt," ­ viņš tad man pateica un aizgāja."

"Lūgšanā pirmā dāvana no Dieva ­ uzmanība, tas ir, prāta spēja turēties lūgšanas vārdos, neaizraujoties ar nodomiem. Bet tādā uzmanīgā, neizklaidīgā lūgšanā sirds vēl klusē. Tur jau ir tā lieta, ka mūsu jūtas un domas ir atdalītas, tajās nav saskaņas. Tad pirmā lūgšana, pirmā dāvana ir neizklaidīga lūgšana. Otrā lūgšana, otrā dāvana ­ tā ir iekšējā lūgšana, kad prāts un sirds ir jau vienoti, tas ir, kad jūtas un domas kopīgā saskaņā vērstas uz Dievu. Līdz šim laikam jebkura cīņa ar kaislību beidzās ar kaisles uzvaru pār cilvēku, bet no tā laika, kopš prāts un sirds lūdzas kopīgi, tas ir, jūtas un domas ir Dievā, kaislības jau uzveiktas. Uzveiktas, bet ne iznīcinātas, jo pie paviršības var atdzīvoties  ­ šeit kaislības līdzīgas zārkos guļošiem miroņiem, un lūdzējs, līdzko kaislība sakustas, to sit un uzveic. Trešā dāvana ir garīgā lūgšana. Par šo lūgšanu es neko nevaru pateikt. Šeit cilvēkā jau vairs nav nekā no šīs zemes, taisnība ­ cilvēks vēl dzīvo uz zemes, staigā pa zemi, sēž, dzer, ēd, bet prātā, domās viņš viss ir Dievā, debesīs. Dažiem pat atklājas eņģeļu pakāpju kalpošana. Šī lūgšana ­ redzīgā lūgšana. Šo lūgšanu sasniegušie redz garīgās lietas, piemēram, cilvēka dvēseles stāvokli tādā veidā, kā mēs redzam taustāmos priekšmetus... Viņi raugās ar gara acīm... Vai viņi nepārtraukti atrodas atklāsmes stāvoklī vai tikai pa laikam, nezinu. Viņi nerunā par to, ko redz, reti atklāj citiem savus redzējumus. Mēs bieži lasām, ka tāds un tāds svētais redzējis atklāsmi un viņam bijis aizliegts atklāt to, ko viņš redzējis. Bīskaps Ignātijs Brjaņčaņinovs mēģināja ko uzrakstīt par šo lūgšanu. Nezinu, vai viņam tā bija, bet iekšējā neapšaubāmi bija... Var lūgties par uzmanīgās lūgšanas dāvanu, bet es uzskatu, ka lūgties par augstākiem lūgšanas stāvokļiem ir grēcīgi. To pilnībā jāatstāj Dieva ziņā."

"Evaņģēlija līdzībā par talantiem teikts, ka viens kalps savu Dieva dāvāto talantu apraka zemē. Daži vārdus "apraka zemē" saprot burtiski. Patiesībā tas nozīmē, ka viņš to iztērēja laicīgajām vajadzībām. Visu savu Dieva dāvāto talantu cilvēks izlietoja vienīgi laicīgo, tukšo, iznīcīgo mantu ieguvei, nākamai mūžīgai dzīvei neko neiemantojis. Tā, piemēram, ja profesori, zinātnieki (es vairs nerunāju par tiem cilvēkiem, kuri ar savām mācībām atklāti demoralizē sevi un citus) aprobežojas vienīgi ar zinātnes zināšanām, savai dvēselei neko lietderīgu nedarīdami, tad, protams, viņi savu talantu ir aprakuši zemē. Bet jūs, visu iznīcīgo atstājuši, aizgājāt uz svēto klosteri, tātad neaprakāt savu talantu."

"Bija cilvēks bagāts, pēkšņi kļuva nabags. Tas ir smagi, bet vēl labojami. Bija vesels, palika slims ­  arī tas ir labojams, jo ar nabagu un ar slimo ir Kristus. Bet, ja pazaudēsi ticību ­ liela nelaime. Tas ir šausmīgi tāpēc, ka cilvēkam nav nekāda atbalsta."

Šeit dažas īsas tēva Barsanufija sarunas ar novicu Nikolaju. Tās bieži norisinājās vaļas brīžos starp veicamajiem pienākumiem, bet vienmēr tajās bija kaut kas garīgi nozīmīgs, jo starecs par sīkumiem nerunāja un viņa prāts nepārtraukti atradās garīgās glābšanas ceļos, un tas notika, neraugoties uz to, ka viņam kā skita priekšniekam bija jāgādā gan par ķieģeļiem, gan gurķiem, sīpoliem u. tml.

"Vienreiz, kad es batjuškam sūdzēju grēkus par to, ka biju nogulējis lieku stundu, vai kaut ko tamlīdzīgu, batjuška sacīja:

­ Tas ir grūtsirdības velns, kas ar jums cīnās. Viņš ar visiem cīnās. Viņš cīnījās arī ar svēto sirdsskaidro Sarovas Serafimu un svēto Sīrijas Efraimu, kurš sastādīja visiem pazīstamo lūgšanu "Manas dzīves Kungs un valdnieks...". Skatieties, ko viņš licis pirmajā vietā, ­ "Bezdarbības gars" un kā sekas bezdarbībai ­ "nedod man grūtsirdību". Tas ir drausmīgs velns. Jums viņš uzbrūk miegā, bet citiem jau nomodā ­ ar grūtsirdību, skumjām... Kā var, tā arī uzbrūk. Jūs taču nevarat teikt, ka atrodaties bezdarbībā.

 ­ Jā, batjuška, tikpat kā nav brīva brīža.

­ Nu, lūk, viņš jums arī uzbrūk ar miegu."

" ­ Vai ir nabagi?

­ Jā.

­ Tas ir labi. Kamēr ir nabagi, slava Dievam, viss ir labi un ziedo klosterim, bet, kad nav ubagu, arī ziedojumu nav."

" ­ Batjuška, kā gan patiesībā vajadzētu sevi norāt?

­ Kā norāt? Ļoti vienkārši: sirdsapziņa uzreiz ierunāsies, tūliņ norādīs, bet jums atliek vienīgi piekrist, ko sliktu darījāt, pazemīgi un ar lūgšanu griezties pie Dieva pēc piedošanas... 

­ Jā, batjuška, sākumā kļūst it kā nepatīkami, sev pārmetīsi, bet pēc īsa laiciņa par to aizmirsti, it kā nekas nebūtu bijis.

­ Kaut vai minūti, kaut pusi minūtes, bet sev tā pārmest vajag noteikti. Mūsu ziņā ­ sev pārmest, kaut vai uz īsu laiku, bet pārējo atstāsim Dieva ziņā. Labi, ja arī mēs neilgu laiku sev izsakām pārmetumus. Vienam šis stāvoklis turpinās ilgāk, citam mazāk. Bet bija svētie tēvi, kuriem visa dzīve bija viens nepārtraukts pašpārmetums, taisna līnija bez jebkādiem pārtraukumiem...

Kad mēs izsakām sev pārmetumus, mēs topam piepildīti ar spēkiem, kļūstam garīgi stiprāki, bet,  kāpēc tā tas ir, mēs nezinām. Bet tas ir garīgās dzīves likums."

" ­ Brāli Nikolaj, es jau vairākkārt esmu jums to sacījis un pasacīšu vēlreiz: man uznāk doma visu pamest un noslēgties kādā cellē. Šausmīgi kļūst dzīvot, brāli Nikolaj, šausmīgi. Tikai pats baidos aiziet, bet nav kam padomu prasīt. Ja būtu dzīvs tēvs Varnava, tad brauktu pie viņa, bet arī viņa vairs nav. Bet pats baidos kā sargkareivis aiziet no posteņa ­ nošaus... Lūk, tādā stāvoklī sāc saprast sv. pravieša Dāvida vārdus: glābi mani, Kungs!... Ja paņem tikai šo frāzes daļu, tad pats par sevi saprotams, ka neviens negrib bojāeju un nesaka: "Nobendē mani, Kungs." Bet viņš tālāk piebilst: jo sirdsskaidro nav palicis. Nav pie kā griezties, Kungs, atpestī mani! Tikai tagad kļūst saprotams, kāpēc svētie tēvi bēga no pasaules, tiešām ­ bēga... bet arī man gribētos aizbēgt tuksnesī...

­ Batjuška, kā tad vienam bēgt? Viens nevar...

­ Nē, nē! Viens pats nevar, bet kopā ar Dievu var! Lūk, piemēram, bīskaps Teofans ne vienreiz vien mēģināja visu atstāt un nošķirties noslēgtībā, bet tāda nebija Dievišķā griba. Gluži kā atbilde uz viņa vēlēšanos bija viņa pārcelšana par bīskapu Vladimiras katedrālē. Un tikai jau pēc vairākiem gadiem viņš noslēdzās savā mīļajā Višā... Jā... kad mēs ar jums, Nikolaj Mitrofanovič, būsim "Višā"? Agri vai vēlu, bet vajag..."

" ­ Batjuška, es esmu pamanījis, ka bezdievīgu un vispār maniem pasaules uzskatiem neatbilstošu grāmatu lasīšana, kaut arī manus uzskatus neizmaina, tomēr pēc šīm grāmatām paliek kaut kādas nepatīkamas nogulsnes.

­ Jā, svētie tēvi un mūsu stareci ieteica lasīt grāmatas atbilstoši savam izvēlētam ceļam un lasot vēl vairāk nostiprināt un attīstīt savu pārliecību."

" ­ Jūs atceraties, kāda Evaņģēlija vieta šodien tika lasīta?

­ Piedodiet, batjuška, aizmirsu.

­ Tur bija teikts, ka ebreji, sadusmojušies uz Kungu, uzveda To kalnā, lai Viņu nogāztu zemē, bet Viņš, starp tiem iedams, aizgāja (Lk. 4, 28­30). Ko gan tas nozīmē? Attiecībā uz Kungu Jēzu nozīme skaidra: jūdi sadusmojās uz Viņu līdz tādai pakāpei, ka gribēja Viņu nomest no kalna, bet Viņš, starp tiem neskarts izgājis, aizgāja tālāk Savu ceļu. Bet attiecībā uz mums tam ir cita nozīme, un proti: sadusmotie ebreji nozīmē kaislīgos nodomus, kas cenšas mūs nogāzt bezdibenī. Bet mūsu prāts starp tiem iziet neskarts un izgājis atstāj tos sev aiz muguras un iet tikai uz priekšu un uz priekšu, tuvodamies Debesu Jeruzalemei ­ Debesu valstībai. Ievērojiet, ne vien starp tiem iziet, bet iet arī tālāk."

" ­ Nikolaj Mitrofanovič!

­ Ko teiksiet, batjuška?

­ Es jums teikšu, ka elle patiešām eksistē."

" ­ Jūs teicāt, ka tā ir tāda un tāda ziņa, bet tāda tā nav...

­ Nē, es to neesmu sacījis.

­ Jūs taču sacījāt, ka tā, lūk, tāda ir.

­ Nē, arī to es neesmu sacījis.

­ Bet jūs sakiet: "Batjuška, piedodiet," ­ tā kā pie mūkiem pieņemts.

­ Piedodiet, batjuška!

­ Pašattaisnošanās nav mūku dabā, man tā savā laikā arī lielais starecs batjuška Anatolijs sacīja: "Nekad neattaisnojies."

­ Batjuška, bet ja man ir taisnība?

­ Vienalga, taisnība vai nepatiesība, noklusē, kad atmasko, bet pēc tam saki: "Piedod, vainīgs."

­ Nu labi, bet, ja pateiks, ka esmu nogalinājis cilvēku, vai arī tad neattaisnoties?

­ Jā, noklusē un saki: piedod. Ja tiešām nevienu neesi nogalinājis, tad varbūt kādu esi nogalinājis ar vārdu. Tāpēc netaisnojies, atzīsti sevi par grēcīgu un visā vainīgu. Un par to, ka tu tā pasacīsi, Kungs tev turpmāk atklās, ka tu tiešām biji vainīgs."

" ­ Kādam svētajam šodien piemiņas diena? Sirdsskaidrajam Maksimam Apliecinātājam?

­ Jā.

­ Vai jūs pievērsāt uzmanību šī svētā kondakam?

­ Nē.

­ Dodiet šurp Psalmu grāmatu. Lasiet.

­ Trīskārtspīdošā gaisma, kas iemājoja tavā dvēselē, padarīja Tevi par izredzētu trauku, sirdsskaidrais... Šeit tiek runāts par Jēzus lūgšanu... Lasiet tālāk.

­ Prātam neaptverošos vārdos tu parādīji Dievišķo visām pasaules malām, sirdsskaidrais Maksim, un Visuresošo un Beziesākuma Trīsvienību, tu visiem skaidri pasludināji.

­ Nu, lūk, tagad ir saprotams, kāpēc batjuškam Ambrozijam vienmēr zem spilvena atradās svētā Maksima Apliecinātāja darbi. Viņa darbi ir ļoti dziļi un noslēpumaini."

Atonas Sirdsskaidrā Siluāna vārdi "turi savu prātu ellē un nekrīti izmisumā", kas nozīmē visaugstāko garīgo pakāpi tam cilvēkam, kas tos var īstenot lietā (kā pats Sirdsskaidrais Siluāns), pilnībā attiecināmi arī uz tēvu Barsanufiju.

Kaut arī tēva Nikona dienasgrāmata neatspoguļo stareca ­ viņa audzinātāja iešējo stāvokli pilnībā, taču daudzās lappusēs izlaužas tās pazemīgās bailes no elles liesmām, kas laika gaitā aizvien pieauga tēva Barsanufija dvēselē. Lūk, šie tēva Nikona 1908.­1910. gadā atzīmētie tumši sarkanie uguns uzliesmojumi.

"Mēs ar batjušku nakšņojām vienā istabā," raksta tēvs Nikons. "Parasti es naktīs nepamostos... Es pamodos nakts vidū un ieraudzīju, ka batjuška kaut kāda iemesla dēļ piecēlies no dīvāna, uz kura viņš vakarā apgūlās, un stāv neapģērbies. Es uzskatīju par nepiedienīgu skatīties, ko dara batjuška, un tāpēc pagriezos pret sienu un ātri aizmigu. Nākamajā dienā viņš man sacīja: "Cik šausmīgu sapni es redzēju vakar naktī, kad mēs ar jums kopīgi nakšņojām... Es pat piecēlos un palūdzos." Es batjuškam sacīju, ka pamanīju, ka viņš nakts vidū ir pamodies. Tad batjuška man to sapni izstāstīja un piebilda: "Jā, tagad es zinu, cik ienīstams ienaidniekam ir mūsu skits..." Šo sapni es nepierakstīšu, jo batjuška, to izstāstījis, uzskatīja par nepieciešamu mani brīdināt, lai to nestāsta nevienam, lai kas arī tas būtu. Tas bija sapnis par elli un ne vienīgais..."

"Mēs runājām par kaut kādām lietām, par vēstulēm... Pēkšņi batjuška pārtrauca sarunu ar vārdiem: "Pārmērīgi gan viņš mani nomāc ar sapņiem..." Es sapratu, par ko batjuška sacīja, tas ir, ka sātans mēdz uzsūtīt šausmīgus sapņus. "No tādiem sapņiem var nonākt grūtsirdībā, izmisumā," batjuška turpināja, "Es tikai ar vienu sevi mierinu ­ ar bīskapa Ignātija vārdiem. Viņš saka, ka sākumā velns uzbrūk sapņos, bet pēc tam jau sāk parādīties arī nomodā. Nu, es domāju, ka Kungs to nepieļaus: kur nu man to panest! Redzēt tādas šausmas nomodā... Dievs, Dievs!..." Šos sapņus man batjuška nestāstīja, bet par tiem runāja ne vienreiz vien. Un pat sacīja, ka šie sapņi dažreiz attēlo elles mocības."

"Vakar vakarā es paliku pie batjuškas līdz pusvieniem naktī. Kamēr batjuška klausījās vakara lūgšanas, es iegāju lūgšanu telpā noskaitīt piecsimtnieci, bet pēkšņi batjuška mani ātri pasauca pie sevis un sacīja: "Elles mocības tik tiešām eksistē, un šīs mocības būs reālas. Gan taisno, gan grēcinieku dvēselēm ir pat apģērbs. Piemēram, svētnieki ir parādījušies svētnieku drēbēs. Tur varbūt būs pilsētas un tamlīdzīgi. Visi saskata elles mokas zemes dzīves apstākļos, vienīgi nebūs šī rupjā vieta, bet daudz smalkāka, līdzīga gāzveidīgajai... Taču tas viss būs līdz Bargajai tiesai, bet, kas būs pēc tās, to neviens nezina, pat eņģeļi. Tas ir noslēpums..." Batjuška kaut ko sacīja par spoguli, skaidrojot tā līdzību ar elles mocībām, runāja arī par atspulgu spogulī, bet es to pilnībā nesapratu."

"Kad batjuška atgūlās, viņš man sacīja: "Jā, viss, par ko māca Svētā Baznīca, ir patiesība, arī aizkapa mocības eksistē...""

"Batjuška sēdēja uz dīvāna, bet es pie loga viņam pretī. Un batjuška sacīja, lūk, ko: "Es, protams, nevienam nesaku un nelieku nojaust, bet elles moku šausmas vienmēr ir man prātā. Bet es tās izmantoju savai pazemībai. Bet cik pazemīgu dara šī šausmu sajūta!..." ­ un tālāk visa saruna bija par elles mocībām, kuras mūsdienu izglītotie ļaudis neatzīst par reālām. "Piecelsimies, palūgsimies, lai Kungs mūs atpestī no elles mocībām.""

"Atceros ­ reiz man batjuška sacīja, ka Bargā tiesa, pēc svēto tēvu vienprātīgas mācības, būs pusnaktī, tā stunda nāks pēkšņi pār visiem dzīvojošajiem uz zemes. Un vajag tai pastāvīgi gatavoties, lai tā mūs nepārsteigtu nesagatavotus. Batjuška man sacīja: "Neslēpšu no jums to, kas notika ar mani šonakt. Es pamodos un pēkšņi mani satrieca doma: tūliņ būs Bargā tiesa! Tik dzīvas un spilgtas nojausmas man nekad nebija bijušas. Es piecēlos, visi iebildumi attiecībā uz pazīmēm un tamlīdzīgām lietām izpalika: tas viss jau bija, tikai mēs nepamanījām (patiesībā neviens no nevīžīgi dzīvojošiem tās arī nepamanīs). Kungs, apžēlojies!""

"Batjuška ļoti bieži runā par elles mocībām, jo sapnī tās redz vai nu gandrīz katru nakti, vai arī katru nakti. Tā arī šodien batjuška man sacīja, ka redzējis šausmīgu sapni."

"Šodien no rīta batjuška paņēma Bībeli, atvēra Trešo Ezdras grāmatu un, norādot uz vietu, kas bija atzīmēta ar zilu zīmuli, man sacīja: "Lasiet." Es izlasīju: "Jo laikmets ir zaudējis savu jaunību un laiki tuvojas vecumam, jo laikmets ir sadalīts divpadsmit daļās un tā deviņas un puse desmitās daļas jau pagājušas, un ir palicis tas, kas pēc puses no desmitās daļas" (XIV, 10-12). Un batjuška aizvēra Bībeli... Pēc tam batjuška apsēdās uz dīvāna un sāka runāt: "Vispār tā ir noslēpumaina grāmata. Daudzi ir veikuši aprēķinus, un vairākumam beigas krīt uz mūsu laiku, tas ir, uz divdesmito gadsimtu. Un tiešām ir daudzas pazīmes. Mēs jau tad aiziesim, bet jūs būsiet visu to šausmu laikabiedrs un dalībnieks. Jūs nodzīvosiet līdz drausmīgiem laikiem. Bet kas to var apgalvot? Varbūt arī es būšu dzīvs..." Pēc tam batjuška runāja par ebrejiem, par Ķīnu un par to, ka visi iet pret Krieviju, pareizāk sakot, pret Kristus Baznīcu, jo krievu tauta ­ Dievnesēja, tā glabā īsteno Kristus ticību."

"Vakar batjuška man sacīja: "Apokalipsē teikts: svētīgs tas, kas lasa šīs grāmatas vārdus (Jņ. Atkl. 1,3)... Ja reiz tā ir uzrakstīts, tātad tas patiešām tā arī ir, jo Rakstu vārdi ir Svētā Gara vārdi. Bet kur slēpjas šī svētlaime? Vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs no tā neko nesaprotam, pret to var iebilst. Varbūt iekšējais mierinājums no Dievišķo vārdu lasīšanas? Var domāt arī tā: tas, kas tagad mums ir nesaprotams, kļūs skaidrs tad, kad pienāks tas laiks, kas tur ir aprakstīts. Spriediet pats: kas pašlaik lasa Apokalipsi? Gandrīz vai vienīgi klosteros un garīgajās akadēmijās un semināros nepieciešamības pēc, jo studentiem vajag rakstīt sacerējumus un kārtot eksāmenus. Bet pasaulē reti kurš lasa. No šejienes arī redzams, ka tas, kas Apokalipsi lasīs pirms pasaules beigām, patiesi būs svētlaimīgs, jo sapratīs to, kas notiek, un saprotot arī sevi gatavos. Lasīdams Apokalipsē aprakstītos notikumus, viņš redzēs tos vai citus notikumus atbilstoši viņa laikam.""

Tā sarunājās divi mūki ­ starecs un novics. Viņu dvēseļu kopība bija cieša. Nikolajs juta batjuškas mīlestību pret viņu, taču nevarēja nepamanīt, ka arī batjuškam vajadzīgs radniecīgas dvēseles siltums.

Pēc kādas sarunas Nikolajs pierakstīja: "Kad batjuška to teica, es stāvēju no viņa iesāņus durvīs pie dīvāna, uz kura batjuška sēdēja zem starecu ģīmetnēm. Šo ainu es labi atceros: cellē pustumsa, iepretim Dievmātes ikonai deg lampādiņa, apgaismojot tās Dievišķo seju, apkārt klusums, var dzirdēt tikai pulksteņa pendeles tikšķus, bet batjuška ar atsegtu galvu, viss baltā sēž un izsaka savus dziļdomīgos un pārdomātos vārdus, kuri varbūt ir pravietiski, bet es stāvu pie šī dižā stareca, klusēju un skatos uz savu dārgo batjušku."

"Batjuškas celles dzīve izceļas ar vienkāršību," raksta Nikolajs, "tāpat arī viņš ir atklāts pret brāļiem.

­ Atklāta sirsnība bija pirmajos klostera laikos abbas un mācekļu vidū, ­ sacīja tēvs Barsanufijs. ­ Abba bija tēvs, nevis kungs vai priekšnieks, pie kura nedrīkst pieiet. Tā pati sirsnība bija arī mūsu skitā mūsu starecu laikā. Vēlāk pēc batjuškas Ambrozija, tēva Anatolija šī atklātība sāka izzust. Tagad man pat saka, ka es pārāk vienkārši izturoties. Bet es kaut kā savādāk nevaru. Ja arī daži manu vienkāršību izmanto ļaunos nolūkos, tad es neesmu vainīgs. Es taču nevaru atsevišķu cilvēku dēļ palikt vēsās, oficiālās attiecībās ar visiem. Ko jūs par to domājat?

­ Batjuška, es jums pilnībā piekrītu.

Šī saruna notika vasarā mūsu vecajā korpusā. Bija vakars. Batjuškam pagadījās brīvs laiciņš, un mēs ar viņu pastaigājāmies pa skitu... Šis pats vakars var būt kā pierādījums batjuškas vienkāršībai: mēs pastaigājāmies kā tēvs ar dēlu, saruna bija pati atklātākā, patiesākā ­ kas prātā, tas uz mēles. Starp mums nebija ne mazākā saspringuma, taču batjuška nezaudēja savu stareca cienīgumu, bet es ­ savu pagodinājumu un cieņu pret viņu. Neraugoties uz visu attiecību vienkāršību, es tomēr biju māceklis, bet batjuška ­ starecs."

Viena no viņu pastāvīgajām sarunu tēmām bija Jēzus lūgšana. Tēvs Barsanufijs bija šīs lūgšanas veicējs, centās izlasīt visu, kas par to bija uzrakstīts svēto tēvu sarakstītajos darbos, viņam bija arī ne mazums paša novērojumu, kuros viņš dalījās ar savu mācekli, kuru centās pievērst šim mūku pestījošajam darbam ­ un ne bez sekmēm. Lūk, daži no Nikolaja Beļajeva dienasgrāmatas izrakstītie stareca Barsanufija vārdi par Jēzus lūgšanu.

1. Tikko kā pamostaties, lai pirmais jūsu darbs ir pārkrustīšanās, bet pirmie vārdi ­ Jēzus lūgšanas vārdi.

2. Jēzus lūgšanas ceļš ir pats īsākais un pats ērtākais ceļš. Bet nekurni, jo ikviens, kas iet pa šo ceļu, izjūt bēdas. Ja reiz esi izlēmis iet pa šo ceļu, tad nekurni, ja sastapsies ar grūtībām un ciešanām, vajag paciest.

3. Pastāvīgi turiet prātā Jēzus lūgšanu: "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku!" ­ un atklājiet nodomus. Visi svētie tēvi saka, ka bez pārbaudes Jēzus lūgšanu nevar paveikt. Jēzus vārds sagrauj visus dēmoniskos veidojumus, viņi nevar pretoties Kristus spēkam. Visas velnišķās ļaunprātības sašķīst pīšļos. Kāpēc tā un kā tas notiek, mēs nezinām...

4. Ir nepieciešams iemantot iekšējo lūgšanu. Bez tās nav iespējams ieiet Debesu valstībā. Ārējā, prāta lūgšana ir nepietiekama, jo tā mēdz būt cilvēkam, kuram ir kaislības. Lūk, daži arī saka: "Kāda jēga veikt lūgšanu? Kāds labums?" Milzīgs! Jo Kungs, dodams lūgšanu lūdzējam, cilvēkam dos lūgšanu vai nu pirms pašas nāves, vai pat pēc nāves... Tikai nevajag to atstāt.

5. Nesen man vēstulē par Jēzus lūgšanu jautāja viens hieromūks, lūgdams norādīt grāmatas. Es viņam atbildēju. Bet ir redzams, ka viņš Jēzus lūgšanu vēlas iepazīt vienīgi no lasīšanas. Tas nav iespējams. To nepieciešams iepazīt personiskā pieredzē... Jēzus lūgšana ­ bezgalīga jūra. Izsmelt to nav iespējams. Nav iespējams visu aprakstīt grāmatās... Daudzi iesāk, bet maz pabeidz. Tāpēc maz ir cilvēku ar iekšējo lūgšanu. Šis lielais veikums tagad tikpat kā pavisam ir aizmirsts... Neviens par to pat nerunā.

6. Es batjuškam pajautāju: "Vai Jēzus lūgšana var būt kaislīgā cilvēkā?" ­ "Var," atbildēja batjuška, "var, bet, lūk, kā: pirmajā Jēzus lūgšanas periodā kaislība, darbodamās cilvēkā, to uzveic, bet otrajā periodā, sarosoties kaislībai, cilvēks to pieveic. Kaislība cilvēkā paliek līdz pašai nāvei, un bezkaislība var būt vienīgi nosacīta. To mēs varam redzēt no tā, ka daudzi askēti, kā, piemēram, sirdsskaidrais Jēkabs, kas visu dzīvi pavadīja varoņdarbos, iekrita grēkā. Kurš pūlas lūgšanu varoņdarbā, tas neapšaubāmi sevī sajūt kaislību sakustēšanos, bet cilvēkā, kurš sasniedzis iekšējo lūgšanu, kaislība ir līdzīga nelaiķim, tā vairs nespēj viņu valdonīgi plosīt, un, jo spēcīgāk lūgšana darbojas cilvēkā un jo vairāk tā nostiprinās askēta sirdī, jo aizvien rāmāk un klusāk darbojas kaislības, tās it kā guļ." Uz manu jautājumu par domu savāktību, tas ir, vai uzmanība lūgšanā ir pirmā dāvana un vai tā ir iespējama tikai Jēzus lūgšanā, batjuška atbildēja, ka tikai Jēzus lūgšanā.

7. Tagad spriež tā, saka batjuška, lūdzies vai nelūdzies ­ vienalga lūgšanu nesasniegsi... Tagad tie laiki ir pagājuši... Tā, protams, ir velna iedvesta doma. Lai iekļūtu Debesu valstībā, Jēzus lūgšana ir noteikti vajadzīga. Daudziem nav lietderīgi būt iekšējā lūgšanā, jo ar to viņi varētu nonākt lepnībā. Tāpēc Dievs dod lūgšanu lūdzējam, vēl nesasniegušam iekšējo lūgšanu, vai nu pirms nāves, vai pat pēc nāves, jo Jēzus lūgšana iet lielumā pat pēc nāves.

Tēvam Barsanufijam bija apjomīgs manuskripts ­ mūka raksti par Jēzus lūgšanu, kopija no 19. gadsimta rokraksta oriģināla. "Starecs Vasilisks," viņš stāstīja, "bija vienkāršs cilvēks, pat neizglītots. Bet nepārtraukta Jēzus lūgšanas veikšana viņam atklāja lielus Dieva noslēpumus. Starecs Vasilisks garīgajos centienos bija kopā ar Verhovskas Zosimu, slavenu pagājušā gadsimta askētu. Verhovskas Zosima bija no senas muižnieku dzimtas, saņēmis lielisku izglītību, bet tādas dāvanas kā tēvam Vasiliskam viņam nebija. Vasilisks bieži Zosimam atklāja savas izjūtas Jēzus lūgšanas laikā, bet Zosima pierakstīja, ko starecs viņam sacīja, un tā izveidojās vesela grāmata par Jēzus lūgšanas ietekmi uz dvēseli. Bet tā ir sarežģīta grāmata, un izplatīt to nedrīkst, jo daudzas lietas tajā var apgrēcināt cilvēku, kuram nav izpratnes par Jēzus lūgšanu. Lai šo grāmatu pilnībā saprastu, tā jālasa, balstoties uz pieredzi. Tādi kā tēvs Makarijs to saprastu, bet garīgajā dzīvē mazpieredzējušiem tā neder, jo tā ir virsotne."

1908. gada beigās tēvs Barsanufijs iedeva Nikolajam Beļajevam tipogrāfijā iespiestas sava dzejoļa "Jēzus lūgšana" lapiņas. "Šeit nav nekā sacerēta," teica viņam tēvs Barsanufijs, "viss tas izlējās man no sirds." Nikolajs pierakstīja dzejoli savā dienasgrāmatā ar šādu pēcvārdu: "Šis dzejolis man ļoti patīk. Man patīk tā dziļums, spēks; man patīk tas tāpēc, ka tā ir pamācība, kas stiprina un ceļ lasītāja spēkus; tas ir pats patiesākais, īstākais skatiens uz lūgšanas varoņdarbu. Šo attieksmi es ielāgoju, kaut tikai Kungs palīdzētu īstenot to savu spēku robežās dzīvē. Pirmo reizi man to iedeva izlasīt brālis Kirils (Zlenko). Es paņēmu lapiņu, domādams, ka dzejolis ir vienkāršs, parasts, lai gan pēc virsraksta garīgs, bet es neiedomājos tā dziļumu. Es sāku lasīt, un, kad pabeidzu, mana sirds uzreiz atsaucās kā kaut kam tuvam, dārgam, kaut gan es toreiz vēl nezināju, ka to uzrakstījis batjuška. Es uzreiz pamanīju, ka šeit nav tikai tukši un skaisti vārdi, bet ka tas ir dzīvudarošs gars.

Vēlāk, to lasot, es sāku manīt dziļu jēgu pašos izteicienos... Tik tiešām šeit nav nekā sadomāta, viss tas izlējās no sirds, jo no sirds pārpilnības mute runā (Lk 6, 45).

Dzejolim pievienotas dažas autora piezīmes, pirmā no tām visdrīzāk nav pat piezīme, bet visa darba priekšvārds:

"Sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks saka: "Sit ienaidniekus ar Jēzus vārdu, jo nav spēcīgāka ieroča ne debesīs, ne uz zemes." Svēto tēvu mācību par Jēzus lūgšanu sevišķi smalki izklāstījis bīskaps Ignātijs, kā arī bīskaps Teofans Vientuļnieks (Vēstulēs par garīgo dzīvi 1882. g.) un Optinas tuksneša starecs hieromūks Ambrozijs. Minētie mūslaiku diženie askēti Jēzus lūgšanu veica, balstoties uz pašu pieredzi, tādēļ viņi pārsteidz lasītājus ar savu domu spēku un dziļumu par šo lietu. Lasītājus uz pestījošo lūgšanas ceļu īpaši pamudina bīskapa Ignātija darbi ­ ceļu, kuru svētie tēvi novēlējuši ne vien mūkiem, bet arī pasaulīgajiem ­ iesākumā šauro un ciešanu pilno, bet beigās ­ priekpilno."

1908. gada 20. decembrī nomira Kronštates Jānis. Optinā par to uzzināja 24. decembrī. "Tikko kā uzzināja, tūdaļ pat batjuška atnāca uz baznīcu (svētdienā pēc vakara dievkalpojuma), un tika nokalpots dvēseles aizlūgums," rakstīja Nikolajs Beļajevs. "Pēc aizlūguma batjuška sacīja īsu runu par tēvu Jāni: "Viņš bija gaismeklis ­ degošs un spožs (Jņ 5, 35), viņam bija augsta iekšējās lūgšanas dāvana. Viņa darbība bija tik dižena, ka var vienīgi nobrīnīties, kā viņa vājais ķermenis to varēja panest. Un nāk atmiņā Apustuļa vārdi: Dieva Spēks nespēkā piepildās... Ir novērots, ka augstas garīgās dzīves cilvēki parasti no šīs dzīves aiziet tāda svētā piemiņas dienā, kurš savā laikā veica līdzīgu, radniecīgu varoņdarbu vai bija apdāvināts ar līdzīgām dāvanām. Tā arī tēvs Jānis nomira svētā Ignātija Dievnesēja piemiņas dienā, kurš bija iekšējās Jēzus lūgšanas pamatlicējs... Iespēju robežās aizlūgsim par viņa dvēseles mieru.""

No rakstnieces Jeļenas Andrejevnas Voronovas ­ tēva Barsanufija garīgās meitas vārdiem Sergejs Niluss pierakstīja tēva Barsanufija sapni. Batjuška viņai stāstīja: "Lūk, ko es nosapņoju naktī no 17. uz 18. februāri (1909. gadā). Redziet, kāds sapnis, pat datumu atceros!... Sapnī redzu, ka es eju pa kādu brīnišķīgu apvidu un zinu, ka mana ceļojuma mērķis ­ saņemt no Kronštates Jāņa svētību. Un manam skatienam atklājās majestātiska celtne, līdzīga templim, neiedomājamā skaistumā un žilbinošā baltumā. Un es zinu, ka šī celtne pieder tēvam Jānim. Es tajā ieeju un redzu tādu kā milzīgu zāli no balta marmora, kuras vidū paceļas baltā marmorā veidotas kāpnes apbrīnojamā skaistumā, platas un diženas, kā arī viss diženā Kronštates gana templis. No zemes kāpnes sākas ar laukumiņu, un tās pakāpieni, mīdamies ar tādiem pašiem laukumiņiem, kā taisna bulta tiecas bezgalīgā augstumā un aiziet pašās debesīs. Uz apakšējā laukumiņa stāv pats tēvs Jānis sniegbaltā, spožā gaismā starojošā rizā. Es pieeju pie viņa un saņemu viņa svētību. Tēvs Jānis ņem mani pie rokas un saka:

­ Mums ar tevi vajag pacelties augšā pa šīm kāpnēm!

Un mēs sākām kāpt. Un pēkšņi man ienāca galvā: kā gan? Tēvs Jānis taču ir miris, kā gan es kopā ar viņu eju kā ar dzīvu? Ar šādu domu es viņam arī saku:

­ Batjuška! Jūs taču nomirāt?

­ Ko tu saki? ­ viņš, man atbildot, iesaucās. Tēvs Jānis ir dzīvs, tēvs Jānis dzīvs!

Un tā es pamodos... Vai nav tiesa, kāds brīnumains sapnis?" Jeļenai Andrejevnai pajautāja tēvs Barsanufijs."Un kāds tas ir prieks no paša tēva Jāņa mutes izdzirdēt mūsu ticības negrozāmo patiesumu!"

Lai turpinātu stāstu par tēva Barsanufija garīgo saikni ar Kronštates Jāni, minēsim vienu visai nozīmīgu notikumu, tādā kārtā pārkāpdami mūsu dzīves apraksta hronoloģiju. I. Konceviča grāmatā "Optinas tuksnesis un tā laiks" minēts šāds stāsts (ņemts no izdevuma "Pravoslavnaja Rusj",1952. g.): "1909. gadā visā Pēterburgā izplatījās runas, ka sešpadsmitgadīgs jauneklis Pāvels Iļjins, apsēsts ar kādu zinātnei neizskaidrojamu kaiti, ticis atvests uz liturģiju Petrogradas Jāņa klosterī Karpovkā un šeit pie Kronštates sv. tēva Jāņa kapa vietas brīnumainā kārtā ticis izdziedināts. Tas notika tā. Ķerubu dziesmas laikā viņš izrāvās no piecpadsmit spēcīgu vīru rokām, kuri viņu turēja, pēc tam, nesoties pa gaisu virs cilvēkiem uz baznīcas rietumu vārtu pusi, pie baznīcas ieejas nokrita bezsamaņā. Nemaņā guļošu viņu paņēma un aiznesa pie tēva Jāņa kapa. Šeit slimais uz īsu laiku atjēdzās, bet pēc tam cieši aizmiga. Miegā viņam parādījās tēvs Jānis, pamācīja, pieņēma grēksūdzi un vēlēja braukt uz Valaāma klosteri.

Kas notika miegā? Pamodies slimnieks negribēja par to runāt, un, ja nebūtu reizēm miegā izteikti daži skaļi vārdi: "Tēvs Jāni, piedod, aizlūdz, izpildīšu," ­ iespējams, slimnieks visu būtu noklusējis. Bet, kad viņš no apkārtējiem izdzirdēja šos vārdus un saprata, ka viņi zina par notikušo, visu atklāja. Ar viņu bija noticis, lūk, kas.

Viņš ieraudzīja tēvu Jāni sēžam krēslā pie sava kapa. Tēvs Jānis viņam sacīja: "Tu mani redzi tādu, kādu mani neviens nav redzējis. Kalpo manai piemiņai aizlūgumus, kā tos Baznīca ir noteikusi. Bet Varenajam Dievam labpatiks mani pagodināt. Pienāks laiks ­ un, mani pieminot, tiks kalpoti dievkalpojumi," ­ pēc tam uzpūta slimniekam, svētīja viņu un piebilda: "Savā laikā es tev pateikšu, ko vajadzēs darīt, lai atveseļotos pilnībā." Un pēc šiem vārdiem pazuda. Apkārtējie tajā laikā redzēja, kā slimais ar saviem zobiem grauza tēva Jāņa marmora sarkofāgu un mežonīgā balsī kliedza: "Ak, diženais svētais un pravieti Jāni! Izeju, izeju... Bet ne pavisam..." Protams, to kliedza nevis slimais, bet viņā esošais dēmons. Pēc tam Pāvels jau vairs tik ļoti necieta no savas slimības, bet vēl pilnībā neatveseļojās. Tajā pašā 1909. gadā viņš pārcēlās uz Viborgu, pierakstījās par novicu Valaāmas klosterī un dzīvoja Serdoboles pilsētā bīskapa namā Hjumpeļa īpašumos. Šeit viņš pildīja paklausības pienākumus dārzā un piekalpoja kā lasītājs baznīcā. 1911. gada 19. oktobrī ­ Riļskas svētā Jāņa piemiņas dienā un svētā Kronštates Jāņa vārda dienā ­ Kungs caur tēvu Jāni parādīja jaunu žēlastību slimajam Pāvelam. Šajā reizē ar viņu notika sekojošais.

Tās pašas dienas vakarā pēc visnakts dievkalpojuma brālis Pāvels Dievmātes akafista lasīšanas laikā nonāca aizgrābtībā. Viņa garīgajam skatam atklājās brīnišķīgs redzējums. Iesākumā godībā parādījās Kronštates sv. Jānis ar sirdsskaidro Riļskas Jāni. Pēc tam sv. Tibejas Pāvils un sv. Afanasijs no Atona, un daudzi citi svētie tēvi. Visi viņi cits citu sveica ar līksmiem izsaucieniem: "Priecājies, Jāni, priecājies, Pāvil, priecājies Afanasij!..." Beidzot aiz viņiem parādījās Pati Dievmāte neaprakstāmā godībā, kurai parādoties svēto tēvu koris svinīgi uzsāka dziesmu: "Uzvarunesošā Karavadone!..." Pēc tam Kronštates Jānis piegāja pie brāļa Pāvela un sacīja: "Bet tagad izej no ķermeņa un dvēselē nāc mums līdzi." Ļoti grūti Pāvelam bija izpildīt šo pavēli, bet viņš to izpildīja un sekoja svētajiem tēviem. Pāvels sacīja: "Sākumā viņi man parādīja paradīzes mājokļus un līksmību, paredzētos tikumīgajiem, bet pēc tam grēcinieku mocības. Gan svēto godība un svētlaime, gan arī grēcinieku mokas nav aprakstāmas. Kad viss bija parādīts, Kronštates Jānis pamācīja, kā dzīvot, un pilnīgai izdziedināšanai pavēlēja man no jauna ieiet savā ķermenī un doties uz Optinas tuksnesi pie stareca tēva Barsanufija." Ar šādiem vārdiem brālis Pāvels pabeidza savu vēstījumu par redzēto aizgrābtības stāvoklī. 1911. gada novembrī Valaāmas hierodiakona pavadībā, ko arī sauca Barsanufijs, viņš brauca pie tēva Barsanufija. Starecs bija brīdināts par slimā atbraukšanu, pieņēma viņu, atlaida grēkus un pasniedza sv. Vakarēdienu, un pēc tam sekoja galīga atveseļošanās. Līdz 1912. gadam dziedinātais Pāvels, jau būdams pilnīgi vesels, joprojām dzīvoja Serdobolē, bet pēc tam tika iesaukts karaklausībā... No viņa paša rakstītajām piezīmēm redzams, ar kādu slimību un kāda iemesla dēļ viņš slimoja.

Savā uzturēšanās laikā Maskavā Pāvels nonāca lielā trūkumā. Viņš nekur nespēja sameklēt darbu, arī visi tuvinieki un paziņas no viņa atteicās. Trūkums viņu noveda līdz grūtsirdībai un izmisumam, vairākkārt viņam uzmācās domas par pašnāvību. Vienā tādā brīdī viņam pēkšņi parādījās noslēpumains starecs un teica: "Es tev palīdzēšu, ja tu ar paša asinīm rakstiski apstiprināsi, ka būsi man uzticīgs gan šeit uz zemes, gan pēc savas nāves." ­ "Kas gan tu tāds esi, lai es tev ticētu un uzticētos tev?" Pāvels pajautāja. "Es esmu tas pats, kuru jūsu Baznīca neieredz!" atbildēja svešinieks. "Labi, es būšu tev uzticīgs!" izmisuma akluma pārņemtais jauneklis paziņoja un sniedza prasīto parakstu. "Nu, bet tagad no sava kakla jānomet liekā nasta," sacīja noslēpumainais starecs un norādīja uz krustu. Jauneklis noņēma krustu un tādā veidā atsacījās no Kristus un pārdeva savu dvēseli velnam. Par šo atsacīšanos no Kristus viņā iemājoja ļaunais gars, un no tā laika viņš kļuva par apsēsto. No šī apsēstības gara tad arī viņu izārstēja Kronštates Jānis, daļēji ar Optinas stareca tēva Barsanufija starpniecību."

Nosūtīdams šo Pāvelu pie tēva Barsanufija, tēvs Jānis tādējādi it kā sūtīja uz Optinas tuksnesi visus tos, kuri viņa dzīves laikā steidzās pie viņa pēc garīgās palīdzības, pēc savas nāves parādīja tiem ceļu, pa kuru jāiet. Tēvam Jānim aizejot Dieva mierā, tāpat kā pēc Ģetzemanes tēva Varnavas nāves, viņa garīgie bērni un visi citi, kas tiecās pie viņa galējās, visizmisīgākajās dzīves situācijās, devās pie Optinas stareciem... Krievijas garīgā dzīve aizvien vairāk un vairāk sakoncentrējās Optinā. Sergejs Niluss rakstīja: "Optinas tuksnesis nav kaut kāds nezināms pasaules ceļos un krustceļos nomaldījies stūrītis. Ar Kronštates tēva Jāņa nāvi tas kļuva gandrīz vai par pareizticības ­ krievu gara centru: viss tajā kā jau centrā notiekošais nenovēršami atsaucas tā vai citādi uz perifēriju un uz visu krievisko, un līdz ar to arī Vispasaules Pareizticīgo organismu."

 

4. nodaļa

Rītos un vakaros visi skita iemītnieki nāca pie tēva Barsanufija saņemt svētību ­ dienas darbiem, naktij... "Es manīju, sajutu batjuškā lielu mīlestību pret mani, necienīgo, pret celles kalpotājiem un citiem," rakstīja tēvs Nikons dienasgrāmatā. "No viņa teiktiem vārdiem dveš mīlestība, vistīrākais maigums... Tā pret saviem bērniem var izturēties mīlošs tēvs. Viņa izturēšanās vienkāršība dažreiz mani satriec. Šī vienkāršība ir vispatiesākā, vissirsnīgākā... Batjuškas labdarības, ticību, pazemību, mīlestību, garīgo spēku, uzskatu nopietnību par dzīves jēgu un mūku dzīvesveidu tagad es vairāk pamanu un teikšu tēva Anatolija vārdus: "Kāds gan cilvēks ir mūsu skitā!""

Igumens Inokentijs (Pavlovs), kurš savu mūka ceļu iesāka Optinas tuksneša skitā, pēc vairākiem desmitiem gadu atcerējās: "Tas bija ievērojams starecs, apveltīts ar gaišreģa dāvanu, kuru es pats izbaudīju, kad viņš mani pieņēma klosterī un pirmo reizi pieņēma grēksūdzi. Es kļuvu mēms no šausmām, savā priekšā redzēdams nevis cilvēku, bet eņģeli miesā, kurš lasa manas visapslēptākās domas, atgādina faktus, kurus es biju aizmirsis... Es biju pārpasaulīgu šausmu pārņemts. Viņš mani uzmundrināja un sacīja: "Nebīsties, nevis es, grēcīgais Barsanufijs, bet gan Dievs man atklāja par tevi. Manas dzīves laikā nevienam par to nestāsti, ko pašlaik sajūti, bet pēc manas nāves vari runāt.""

Vēl tēvs Inokentijs atcerējās, kā starecs pieņēma brāļus ­ "nesteidzoties uzdodams jautājumus, uzklausīdams un dodams norādījumus. Turklāt viņš pilnīgi vienādi izturējās gan pret vecākajiem, gan pret pašiem pēdējiem... Viņš visos sīkumos pazina katra dvēseles noskaņojumu. Gadījās, ka pēc grēksūdzes vai nodomu atklāšanas, lai arī kādas bēdas, skumjas vai grūtsirdība nospiestu dvēseli, viss mainījās ­ pārņēma priecīgs noskaņojums, gadījās arī, ka no stareca traucās projām kā spārnos no prieka un mierinājuma."

Kad novics Nikolajs Beļajevs izgāja medicīnisko komisiju Kozeļskā sakarā ar viņa iesaukšanu zaldātos (iznāca tā, ka viņu neiesauca kājas vēnu paplašināšanās dēļ), tēvs Barsanufijs bija sevišķi uzmanīgs pret viņu. Reiz viņiem bija tāda saruna.

­ Man ir daudz plānu attiecībā uz jums, bet kā Dievam labpatiks... Varbūt, kad jūs atgriezīsieties, es jau gulēšu mitrā zemē... Bet varbūt es dzīvošu nevis šeit, bet citā cellē, pat mežiņā!... Atnāksiet un jautāsiet: kur batjuška? Jums sacīs: lūk, tur... Pienāksiet jūs pie manas celles, pieklauvēsiet, izies mans piekalpotājs un sacīs jums, ka batjuška nevienu nepieņem. Bet jūs sacīsiet: "Tomēr piesakiet mani, sakiet, ka atnācis Nikolajs Beļajevs." Un pēkšņi jūs izdzirdēsiet, ka kāds nāk, šļūkājot kājas pa grīdu, un parādās salīcis večuks un saka: "Brāli Nikolaj, vai tiešām tas esi tu?" ­ "Es, batjuška... Vai tiešām tas esat jūs? Cik jūs vecs esat palicis!" ­ "Bet kā tev klājas?" ­ "Nu, tā ­ es viss esmu izsējies..." ­ "Nu tad sāksim atkal savākties, dzīvosim mēs šeit ar tevi..." Vai tā varētu būt? Kā jūs domājat?

­ Protams, var...

"Un piespieda mani batjuška pie savām krūtīm," raksta Nikolajs. "Mīļais batjuška! Kurš gan varēs man tevi aizstāt?!"

Šo maigumu, šo siltumu juta arī pasaulīgie cilvēki. Lūk, piemēram, kādu gadījumu no tēva Barsanufija teiktā pierakstīja Nikolajs Beļajevs: "Vakar batjuškam jauna meitene, kura strādāja par kalponi Kalugā, atnesa dāvanu: vara krustu un ar sudrabu izšūtus Svēto Dāvanu samta pārklājus. "Sirds kļūst aizgrābta," saka par viņu batjuška, "šai meitenei ir 18 gadu. Viņa bija pie manis 1905. gadā. Pēc Optinas apciemojuma viņai radās vēlēšanās kaut kad vēlreiz pabūt šeit un atnest batjuškam dāvanu. Šim nolūkam viņa nolēma sakrāt naudu. Saņem viņa tagad par rubli vairāk nekā iepriekš ­ tieši 5 rubļus mēnesī. Veselus trīs gadus viņa krāja naudu. Beidzot sakrāja un piepildīja savu vēlēšanos, un proti: aizbrauca uz Kijevu palūgties pie Pečoru brīnumdariem un citām Kijevas svētajām vietām un nopirkt tur Optinas batjuškam Barsanufijam dāvanu. Krustu nopirka par 7 rubļiem, bet pārklājus par 10 rubļiem, tātad kopā 17 rubļi, pats brauciens uz Kijevu izmaksāja 20 rubļus ­ kopā sanāk 37 rubļi, arī Optinā vēl nedaudz padzīvos, iztērēs. Un jūt tagad svētlaimi. "Es tagad esmu mierīga: saņēmu svētību no Kijevas Dieva svētajiem, pasniedzu dāvanu batjuškam... Slava Dievam!" Protams, Dievs pieņēma viņas upuri." Par daudz ko liecina tāda, lūk, jaunās dvēseles pateicība starecam...

Starecs savus garīgos bērnus sapulcināja savā skita priekšnieka "būdelē". Dažreiz, kā viņš atcerējās, bija 15­17 cilvēku; viņi apsēdās, kur katrs varēja: trīs četri uz dīvāniņa, citi uz soliņa vai krēslos. Pustumsā Pestītāja svētbildes priekšā kvēloja vienīgi zaļās lampādiņas uguntiņa. Lielā gleznā ­ ikonā spārnots Eņģelis baltajā hitonā izlikās kā dzīvs... Mazītiņa istabiņa, zemi griesti... Batjuška sēdēja pītā krēslā un klusi runāja. Viņa pārrunas vienmēr bija garīgi svarīgas, bet saprotamas visvienkāršākajam prātam, jo līdz ar dažādiem garīgiem jautājumiem starecs minēja dažādus piemērus no dzīves ­ no paša pagātnes, no svēto dzīvēm, no literatūras un mākslas pasaules, dažādus atgadījumus... Citēja dzeju. Bet gadījās, ka arī pareģoja. Daži centīgi garīgie bērni viņa pārrunas pierakstīja ­ un tās saglabājās. Tās savā veidā ir vienīgās un ir brīvas no jebkādiem šabloniem un kopējiem viedokļiem, visā pilnībā atspoguļodamas šā diženā Optinas tuksneša stareca personību.

Sapņi, garīgie redzējumi bieži atdzīvināja viņa sarunas, bet nereti viņš stāstīja savus kādreiz redzētos sapņus, dažreiz tos piedēvēdams kādām citām personām. "Pilsētā X dzīvoja kāds jauns virsnieks, kas piekopa tukšu, izklaidīgu dzīvi. Liekas, viņš nekad neaizdomājās par reliģioziem jautājumiem," stāstīja tēvs Barsanufijs, sarunas gaitā izdomādams izklaidīgā virsnieka tēlu. "Bet, lūk, kas reiz atgadījās. Virsnieks par to stāstīja šādi. Reiz, mājās pārnākot, man palika slikti. Es apgūlos gultā un, liekas, aizmigu. Kad biju nācis pie samaņas, ieraudzīju, ka atrodos kaut kādā svešā pilsētā. Tai bija nožēlojams izskats. Pret bālajām debesīm drūmi iezīmējās lielas, pussagrautas, pelēkas mājas. Ielas šauras, greizas, vietām sagāztas atkritumu kaudzes, neviena cilvēka. Būtu kaut jel viena cilvēciska būtne! Pilsēta pamesta ienaidnieku dēļ. Nespēju atspoguļot šo skumjo un grūtsirdības sajūtu, kas pārņēma manu dvēseli. Kungs, kur gan es esmu? Te beidzot kādas mājas pagrabā es ieraudzīju divas dzīvas un man pat pazīstamas personas. Slava Tev, Kungs! Bet kas gan viņi ir? Es sāku saspringti domāt un atcerējos, ka tie ir divi mana korpusa biedri, miruši pirms dažiem gadiem. Viņi arī mani pazina un pajautāja: "Kā, tu arī šeit?" Neraugoties uz satikšanās neparastumu, es tomēr nopriecājos un lūdzu viņus, lai parāda, kur viņi dzīvo. Viņi mani ieveda mitrā pazemē, un es iegāju vienā istabā. Es viņam sacīju: "Draugs, dzīves laikā tev patika skaistums un elegance, tev bija tik brīnišķīgs dzīvoklis, bet tagad?" Viņš neko neatbildēja, vienīgi ar bezgalīgām skumjām pārlaida acis pār sava cietuma drūmajām sienām. "Bet kur tu dzīvo?" es vērsos pie otrā. Viņš piecēlās un stenēdams devās pazemes dzelmē. Es izlēmu nesekot viņam un sāku lūgt otro, lai viņš mani izved svaigā gaisā. Viņš man parādīja ceļu. Ar lielām pūlēm es beidzot izgāju uz ielas, izstaigāju vairākas šķērsielas, bet, lūk, manu acu priekšā izauga milzīga mūra siena, vairāk nav kur iet. Es pagriezos atpakaļ ­ arī aiz manis slējās tādas pašas augstas, drūmas sienas, es atrados it kā akmens maisā. "Kungs, glāb mani!" es izmisumā iesaucos un pamodos. Kad es atvēru acis, tad ieraudzīju, ka atrodos drausmīga bezdibeņa malā un kaut kādi briesmoņi cenšas mani iegrūst tajā iekšā. Šausmas pārņēma visu manu būtni. "Kungs, palīdzi man!" es iesaucos no visa spēka un atjēdzos. Kungs, kur gan es biju un kur patlaban atrodos? Drūms, vienveidīgs ar sniegu pārklāts līdzenums. Tālumā redzami kaut kādi konusveidīgi kalni. Nevienas dvēseles! Eju. Tur tālumā ar plānu ledus kārtu pārklāta upe. Otrajā pusē iet kaut kādi cilvēki ­ viņu ir vesela virkne ­ un pie sevis atkārto: "Ak bēdas, ak bēdas!" Es izlemju doties pāri upei. Ledus brakšķ un lūst, un no upes izslejas briesmoņi, cenzdamies mani satvert. Beidzot esmu otrā pusē. Ceļš ved kalnā. Auksti, bet dvēselē bezgalīgas skumjas. Lūk, tālumā uguntiņa, uzslieta kaut kāda telts un tajā cilvēki. Slava Dievam, es neesmu viens! Es pieeju pie telts. Teltī sēdošajos cilvēkos es atpazīstu savus ļaunākos ienaidniekus... "Ak, iekriti gan, balodīt, dzīvs no mums projām netiksi!" viņi ļaunā priekā iesaucās un metās man virsū. "Kungs, glāb un atpestī mani!" es iesaucos un atveru acis. Kas gan tas? Es guļu zārkā, man apkārt daudz ļaužu, kalpo aizlūgumu... Es redzu vecu garīdznieku. Viņš izcēlās ar augstu garīgo dzīvi un bija apveltīts ar gaišreģa dāvanām. Viņš ātri pienāca pie manis un teica: "Vai jūs zināt, ka dvēselē bijāt ellē? Pašlaik neko nestāstiet, nomierinieties!" No tā laika jaunais cilvēks krasi pārvērtās. Viņš pameta pulku, izvēlējās sev citu nodarbošanos. Sāka katru dienu apmeklēt baznīcu un bieži piedalīties Svētajā Vakarēdienā. Elles redzējums uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu. Ļoti labi dvēselei ir pieminēt nāvi un elli. Piemini tavas beidzamās dienas un nemūžam neapgrēkosies (Sir. 7, 39). Starp citu, arī paradīzes saldums var pasargāt cilvēku no kritieniem."

Sarunas turpinājumā tēvs Barsanufijs stāstīja: "Kādā klosterī dzīvoja inoks, vārdā Pimens. Viņš bija no mazkrieviem, neizglītots un jau septiņdesmit gadus vecs starecs. Paklausību pildīdams, skaldīja malku, nesa ūdeni, pavardā kūra uguni. Klostera pavāram bija ātrsirdīgs raksturs, sadusmojies viņš bieži sita tēvu Pimenu ar krāsns kruķi, poda dakšām, ar slotu ­ kas pagadījās pa rokai. Neviens nekad netika redzējis, ka tēvs Pimens sadusmotos uz pavāru vai sacītu viņam kādu apvainojošu vārdu. Dažreiz kāds no brāļiem pieiet pie viņa. "Tēv Pimen, tev sāp?" ­ "Nekas, pa kupri trāpīja," viņš atbild un viņa sejā atspīd laipns smaids. Reiz kāds klostera hieromūks lūgšanas laikā aizmiga un redzēja sapni. Viņš redzēja plašu dārzu, pilnu ar neparasti skaistiem kokiem, koki bija pārpilni augļiem, kas izplatīja smalku aromātu. "Kas ir šī brīnumainā dārza īpašnieks?" hieromūks nodomāja un pēkšņi ieraudzīja tēvu Pimenu. "Tēv Pimen, kā tu šeit gadījies?" viņš iesaucās. ­ "Kungs man dāvāja šo, tā ir mana vasarnīca. Kad dvēseli pārņem smagums, es atnāku uz šejieni un gūstu mierinājumu." ­ "Bet vai tu man vari iedot paradīzes augļus?" ­ "Kāpēc ne, ar prieku, padod man savu mantiju." Hieromūks padeva, bet tēvs Pimens tajā iebēra daudz brīnišķīgu augļu. Tobrīd hieromūks ieraudzīja savu mirušo tēvu, bijušo garīdznieku. "Tētiņ, tētiņ, arī tu šeit!" viņš priecīgi iesaucās un pastiepa viņam pretim rokas ­ mantijas gals izspruka no rokām un līdz ar to arī augļi nokrita zemē, un hieromūks pamodās. Bija rīts. Hieromūks piegāja pie savas celles loga un izdzirdēja bļāvienu. "Ak tu nelieti!" kliedza pavārs. "Atkal par maz ūdeni sanesis, vajag, lai visi toveri būtu piepildīti, bet tu, lops, vispār pat nepaskatījies!" Lamādamies pavārs kliedza un dauzīja tēvu Pimenu ar krāsns kruķi, cik vien viņam bija spēka. Hieromūks izgāja ārā. "Atlaid viņu," viņš vērsās pie pavāra. Tēvam Pimenam hieromūks pajautāja: "Tēv Pimen, kur tu nupat biji?" ­ "Mazliet aizsnaudos virtuvē un vecišķās atmiņas dēļ aizmirsu sanest ūdeni pietiekamā daudzumā, ar ko arī izraisīju pavāra taisnīgas dusmas." ­ "Nē, tēv Pimen, neslēp no manis, kur tu nupat biji?" ­ "Kur es biju? Turpat, kur arī tu," tēvs Pimens atbildēja. "Aiz Savas neizteicamās žēlastības Kungs man sagatavojis šo mājokli." ­ "Bet kas būtu, ja es nebūtu augļus izbēris?" ­ "Tad tie būtu palikuši pie tevis un pamodies tu tos būtu atradis mantijā, bet tikai es atstātu klosteri," atbildēja tēvs Pimens. Drīz vien pēc tam tēvs Pimens nomira un pārcēlās viņam sagādātajā mājoklī uz visiem laikiem."

Šīs pārrunas ietvēra sevī stareca milzīgo garīgo pieredzi, un tās neizsakāmi iedarbojās uz klausītājiem. Pieraksti, kaut arī īsi, taču lasītājs tajos var gūt daudz derīga. Atsevišķas domas it kā lūdz, lai tās uzrakstītu un īpaši atcerētos. Piemēram, šīs:

1. Kas cerē uz Dievu, tas nekad nepaliek kaunā.

2. Mūsu laikos ne vien laicīgo cilvēku, bet arī jaunās garīdzniecības vidū sāk izplatīties šāda pārliecība: mūžīgās mokas nav savienojamas ar Dieva neierobežoto žēlsirdību, tātad ­ mokas nav mūžīgas. Tādi maldi rodas no lietu neizpratnes. Mūžīgās mokas un mūžīgā svētlaime ir nevis kaut kas vienīgi no ārpuses notiekošs, bet vispirms ir pašā cilvēka iekšienē. Debesu valstība ir jūsos pašos. Kādas jūtas cilvēks sevī iesakņos dzīves laikā, ar tādām arī dosies mūžīgajā dzīvē. Slims ķermenis mokās uz zemes, un, jo smagāka slimība, jo lielākas mokas. Tāpat arī dvēsele, ar dažādām slimībām saindēta, pārejot mūžīgajā dzīvē, sāk nežēlīgi mocīties. Neizārstējama miesīga slimība beidzas ar nāvi, bet kā var beigties dvēseliska slimība, ja dvēselei nav nāves? Ļaunums, dusmas, ātrsirdība, netiklība un citas dvēseliskas kaites ­ tās ir tādas riebekles, kas lien cilvēkam pakaļ arī mūžīgajā dzīvē. No šejienes arī izriet dzīves mērķis ­ lai šeit, uz zemes, samītu šos mūdžus, lai pilnībā attīrītu savu dvēseli un pirms nāves līdz ar mūsu Pestītāju sacītu: "Nāk šīs pasaules valdnieks, pār mani viņš gan nenieka nespēj" (Jņ 14, 30). Grēksūdzē neattīrīta dvēsele nevar būt svēto pulkā. Ja to arī ievietotu paradīzē, tad tai būtu nepanesami tur atrasties un tā censtos no turienes aiziet.

3. Vai jūs esat redzējuši lielisku franču meistaru veidotus mākslīgos ziedus? Tie ir izgatavoti tik labi, ka, liekas, skaistuma ziņā neatpaliek no dzīva auga. Bet tas tā ir, kamēr abus ziediņus aplūkojam ar neapbruņotu, vāju aci. Paņemsim stipru palielināmo stiklu ­ un ko tad ieraudzīsim? Viena zieda vietā ­  rupju un neglītu virvju mezglu sablīvējumu, otra vietā ­ brīnumjauku veidojumu. Un, jo spēcīgāks stikls, jo skaidrāk izceļas atšķirība starp brīnišķīgo Dieva roku veidojumu un nožēlojamo cilvēku atdarinājumu. Jo vairāk mēs iedziļināmies Evaņģēlija lasīšanā, jo skaidrāka kļūst starpība starp to un cilvēku dižāko prātu labākajiem darbiem. Lai cik brīnišķīgs un dziļš būtu jebkurš slavens cilvēku sacerējums ­ vai nu zinātnisks, vai māksliniecisks, jebkuru no tiem varēs saprast līdz galam. Dziļš gan tas ir, dziļš, bet arī tam ir dibens. Evaņģēlijā dibena nav. Jo vairāk tajā ieskaties, jo plašāka izvēršas tā jēga,  kuru nevar izsmelt neviens ģeniāls prāts.

4. Arī pilnīgiem cilvēkiem piemīt kaislības ­ pilnīgi bezkaislīgu cilvēku nav, bezkaislība pilnā mērā eksistē vienīgi pēc nāves. Bet pilnīgajiem kaislības ir pamirušas, jo tām nedod vaļu. Ikvienam cilvēkam, lai arī cik pilnvērtīgi viņš dzīvotu, lai arī ar kādām svētīgām dāvanām būtu apveltīts, ir jāatceras un viņš nekad nedrīkst aizmirst, ka ir kaislīgs cilvēks.

5. Mums uzradies daudz zagļu. Nevis tie, kuri lien kabatā vai aplaupa mājas, ­ nē, šie zagļi ir ļaunāki un bīstamāki. Viņi uzrodas pie jums uzvalkā, runā skaļas frāzes, bet rezultātā nozog pašu dārgāko ­ ticību. Kad cilvēkam ir nozagta ticība, tas jautā saviem skolotājiem: "Bet kā gan tagad dzīvot?" ­ "Dzīvojiet pēc sava prāta," atbild. Savukārt prāts, kā zināms, bez ticības ne vienmēr mēdz būt labs padomdevējs ­ un cilvēks sāk sekot savām miesiskām iegribām un krīt arvien zemāk un zemāk.

6. Svētīgi un vissvētīgi, kas nostājušies uz taisnā ceļa. Bet kā noturēties uz šī ceļa? Jo ienaidnieks uzbrūk no visām pusēm. Ar Evaņģēlisko baušļu pildīšanu un Jēzus lūgšanu. Ja kāds apvaino, paciet. Ienaidnieks iemāca atriebties, bet Kristus no augšienes saka: piedod. Negribu Tevī klausīties, Kungs, man ir pārāk smagi ­ un citam cilvēkam sarunā ko tādu, ka vēlāk pats šausminās. Jēzus lūgšana iemāca mūs būt pazemīgiem, labsirdīgiem, pacietīgiem. Dod, Kungs, ja ne mīlēt ienaidniekus, tad vismaz piedot tiem!

Tāpat kā viņa priekšgājēji, arī tēvs Barsanufijs nojauta, ka Krievijai drīz pienāks grūti laiki. Mēs jau agrāk par to runājām, bet, lūk, vēl viens tādas priekšnojautas piemērs. "Izlasot skaļi par Diokletiāna vajāšanām," raksta tēvs Nikons, batjuška sacīja: "Visas šīs vajāšanas un mocības varbūt atkārtosies. Tagad tas viss ir iespējams..." Pēc tam batjuška sāka pie sevis lasīt, bet drīz vien mani atrāva no nodarbībām un, norādījis uz bildīti grāmatā, sacīja: "Kas tas ir?" Es izlasīju: "Kolizeja drupas." ­ "Jā, ielāgojiet, Kolizejs ir sagrauts, bet ne iznīcināts. Kolizejs, kā jūs atceraties, ir teātris, kur pagāni tīksminājās par kristiešu mocībām, kur plūda kristiešu ­ mocekļu asiņu upe... Arī elle ir sagrauta, bet ne iznīcināta, un nāks laiks, kad tā liks sevi manīt. Tā arī Kolizejs, iespējams, drīz sāks dārdēt, to atjaunos, uzlabos. Atcerieties šos manus vārdus. Jūs nodzīvosiet līdz tiem laikiem... Tie laiki vairs nav aiz kalniem.""

Pie tēva Barsanufija atnāca večuks Pāvels no Stenino ciemata un izstāstīja savu sapni ("Gan pārlieku šausmīgs sapnis," sacīja večuks).

Viņš stāstīja: "Es redzu, ka es izeju no savas mājas un esmu izgājis aiz mājas uz lauka, kurā es aru. Skatos, bet tur nez no kurienes uzradušās tādas lielas čuguna kapenes, bet kapenēs mūks. Es nobijos un sāku bēgt no turienes, bet mūks man sauc nopakaļ: "Kur muksi? No manis vienalga nekur neaizbēgsi. Tu labāk pagaidi!" Es apstājos. Manas izbailes pārgāja. Bet mūks man saka: "Ej, saki visiem cilvēkiem, lai pārveido savu dzīvi, lai nedzīvo, kā pašlaik dzīvo, jo pār viņiem nāk tas, kas nemūžam nav bijis." Man no šiem vārdiem palika tik bail, ka es pamodos."

Tēvs Barsanufijs viņu uzklausīja un sacīja:

­ Pāvel, tā arī būs.

­ Batjuška, ko gan man tagad darīt, jo man taču pavēlēts sapni ļaudīm stāstīt, lai viņi pārveidotu savu dzīvi... Kurš gan mani paklausīs?

­ Bet tu to saki tikai labiem cilvēkiem, bet pārējiem nav jēgas: tie, ja arī kāds augšāmceltos no mirušajiem un sāktu aicināt uz grēku nožēlu, arī tam nenoticēs.

Večuks Pāvels šo sapni izstāstīja arī Nilusam un viņam pajautāja:

 ­ Bet ko tu par to teiksi?

­ Ko gan man vairs pēc stareca vēl teikt? ­ atbildēja Sergejs Aleksandrovičs. ­ Kur starecs, tur arī es, kādi ir viņa vārdi, tādi arī manējie.

Niluss pierakstīja notikumus, kas bija saistīti ar Optinas prāvesta hieromūka Iliodora nāvi, kura aiziešanu paredzēja tēvs Barsanufijs. "Tēvs Iliodors nomira Kristus Piedzimšanas dienā, kura iekrita pagājušajā gadā ceturtdienā. Svētdienā, tas ir, četras dienas pirms nāves, tēvs Iliodors pēc maltītes nolikās atpūsties uz dīvāna savā cellē... Bija apmēram dienas vidus... Viņš vēl nepaguva kā nākas aizmigt, kad trauslā miegā viņš redz, ka viņa celles durvis atveras un pa tām ienāk skita mūks Patrīkijs un kopā ar viņu hierodiakons Georgijs. Mūka Patrīkija rokās bija garš duncis (vēlāk šie divi mūki uzstājās pret klostera priekšnieku).

­ Dod mums naudu! ­ uzkliedza Patrīkijs.

­ Tu ko ­ joko? ­ izbiedēts viņam atjautāja tēvs Iliodors ­ Kāda man nauda?

­ Nu, kad tā, tad še tev! ­ viņam uzkliedza Patrīkijs un iedūra viņa sirdī dunci līdz pašam spalam.

Redzējums bija tik spilgts, ka tēvs Iliodors uzlēca no savas guļvietas un, izvairīdamies no dunča, stipri atsitās ar pakausi pret dīvāna galvgali. No sāpēm viņš tūliņ pamodās un metās skatīties, kas ienācis viņa cellē. Bet ne cellē, ne aiz celles durvīm neviena nebija...

Tas bija vienīgi redzējums.

Dienu pirms nāves tādā pašā pusnomodā tēvs Iliodors ieraudzīja 1908. gada vasarā mirušo hieroshimamūku Savu, kurš bija viens no bijušiem trim Optinas tuksneša biktstēviem. Tēvs Sava viņam parādījās labsirdīgs un līksms.

­ Kas ir, brāl, tev droši vien bija bailīgi, kad dvēsele šķīrās no ķermeņa? ­ viņam pajautāja tēvs Iliodors.

­ Jā, ­ tēvs Sava atbildēja, ­ bija bailīgi, bet tagad ­ slava Dievam ­ pavisam labi!

Tūliņ pēc tēva Savas tajā pašā redzējumā parādījās aizgājušais Optinas arhimandrīts Īzakijs, bet pēc tēva Īzakija ­ arī mirušais arhimandrīts Dosifejs. Tēvs Īzakijs piegāja pie tēva Iliodora un iedeva viņam rokā sudraba rubli, bet tēvs Dosifejs ­ divus.

­ Tā nebija nejaušība, es, brāl, droši vien drīzumā nomiršu, ­ dienu pirms savas nāves sacīja tēvs Iliodors, savus sapņus stāstīdams kādam mūkam.

Savā nāves dienā tēvs Iliodors bija nosūtīts kalpot kādā ciematā liturģiju. Iepriekšējā dienā kā kalpojošais izsūdzēja savam biktstēvam grēkus, bet liturģijā saņēma Svēto Vakarēdienu. Tajā pašā dienā atgriezies mājās, tēvs Iliodors sakarā ar lielajiem svētkiem bija tā sauktajā kopīgajā tējas dzeršanā pie klostera priekšnieka, bija pret visiem sevišķi laipns, pat vairāk nekā parasti, un no turienes kopā ar visiem hieromūkiem devās uz skitu pie stareciem godināt Kristu. Tobrīd mēs ar sievu devāmies prom no stareciem un pie pašiem skita vārtiem sastapām viņu un visu optiniešu hieromūku karadraudzi. Tēvs Iliodors gāja nedaudz iepakaļ, un man viņa seja izlikās pārlieku sārta.

­ Kaut kā karsti! ­ mani sastopot, viņš pateica un iesmējās.

Laukā pieturējās Ziemassvētku sals.

Tā bija mana pēdējā tikšanās ar viņu šajā pasaulē. Pēc tam man starecs tēvs Barsanufijs sacīja:

­ Mēs ar tēvu Iliodoru nebijām tuvās attiecībās, un visa mūsu savstarpējā sazināšanās parasti bija tīri oficiāla ­ tikai lietišķos jautājumos. Viņa nāves dienā pēc Kristus godināšanas, pats nezinot, kāpēc, pēkšņi vērsos pie viņa ar tādu jautājumu: "Nu ko, brāl, vai sagatavoji sev ko ceļam?" Jautājums bija tik negaidīts gan viņam, gan man, ka tēvs Iliodors pat apjuka un nezināja, ko atbildēt. Es savukārt pagrābu no paplātes stiklenes ­ mūka svētku iepriecinājumu ­ un ieliku viņa rokā ar vārdiem: "Tas tev ceļam!" Un padomājiet, kāds viņam ceļš sanāca!...

Starecs man to stāstīja it kā brīnīdamies, ka viņa vārdi piepildījās, bet es nebrīnījos: dzīvodams tik tuvu pie Optinas svētuma, es par daudz ko vairs nebrīnos..."

Aptuveni tajā pašā laikā notika tāds gadījums.

Pie tēva Barsanufija atbrauca Sofija Fjodorovna Samarina, Maskavas muižniecības priekšstāvja krustmeita, viņai jau ilgi sāpēja kāja, un visi ārsti jau bija atteikušies viņu ārstēt. Tēvs Barsanufijs nosūtīja viņu uz Kalugas Tihona tuksnesi izpeldēties svētajā avotā. Viņa paklausīja padomam, izpeldējās, bet pēc tam no Maskavas atsūtīja tēvam Barsanufijam pateicības vēstuli: slimība pazuda bez pēdām...

Viena no Optinas tuksneša cienītājām Marija Azančevska pierakstījusi atmiņas par savu braucienu uz Optinu 1909. gada maijā un tēva Barsanufija apmeklējumu. Šajās piezīmēs ir daudz izteiksmīgu vietu, kas uzskatāmi attēlo tuksnesi, starecu un viņa celli. Šī iemesla dēļ citēsim dažus fragmentus no tām. Marija ar mazo brāli un māti gatavojās braukt uz Kijevu. "Pirms aizbraukšanas es gāju pie paziņām atvadīties, iegriezos arī pie Jeļenas Sergejevnas Petrokovskas, Serafima-Divejevas klostera rjasofornovices... Manis aprakstītajā laikā viņa uzturējās caurbraucot Maskavā. Ārsts, konstatējis viņai galēju spēku izsīkumu, lika viņai dzert raudzētu ķēves pienu. "Ak, Marusja," viņa teica, uzzinājusi par manu drīzo aizbraukšanu, "iebrauciet no Kijevas Optinas tuksnesī. Runā, ka tur brīnumaini stareci, sevišķi viens, kuru sauc par tēvu Barsanufiju. Viena mūsu mūķene aizbrauca, un batjuška atklāja viņai grēksūdzē visu dzīvi, sākot ar sešu gadu vecumu. Pēc tā viņa miesā dzīvo Divejevā, bet gars pastāvīgi atrodas Optinā. Stareca seja ir tāda, ka, skatoties uz viņu, sāksi aizgrābtībā raudāt."

Mani, kas vienmēr mīlējusi starecus, svētlaimīgos un vispār cilvēkus ar pieredzi garīgajā dzīvē un pēc tēva Varnavas kļuvusi bārene no garīgās puses, ļoti dziļi skāra Jeļenas Sergejevnas vārdi. Es nolēmu lūgt mammu atpakaļceļā no Kijevas iebraukt Optinā. Mamma, kas vispār baidījās no gaišreģiem, pret manu lūgumu izturējās saprotoši... Kijevā pabijām trīs dienas... 25. maija naktī izbraucām no Kijevas. Atvadījušies no saviem ceļabiedriem Suhiničos, ļoti uztraukušies, gājām pirkt biļeti, jo naudas mums bija ļoti, ļoti maz, bet, cik maksāja ceļš līdz Kozeļskai, neviens mums pateikt nevarēja. Tomēr par prieku mums, izrādījās, ka ceļš nebija dārgs. Suhiničos mums nācās nakšņot... No Suhiničiem līdz Kozeļskai vilciens iet nedaudz vairāk par stundu... Ap pulksten deviņiem no rīta iebraucām Kozeļskā. Kārtīgi pakaulējušies ar vietējiem kučieriem, mēs beidzot iekāpām kādā grabošā ekipāžā. Bagātīgo pavasara lietu dēļ ceļš līdz stacijai bija pretīgs. Pēc pusverstes sākās smilšaina augsne, ceļš izlīdzinājās. Līdz pilsētai divas verstis ceļš veda cauri laukiem un pļavām. Kozeļska drīzāk man likās kā nesvarīgs ciems, nevis pilsēta, ­ uz visu es skatījos ar lielu ziņkārību.

Uzbraucām mēs augstā kalnā, un kučieris, norādot ar roku tālumā, teica: "Lūk, arī Optina ­ vai redzat?" Divu verstu attālumā mūsu acīm pavērās augsts kalns, klāts ar biezu priežu mežu, bet kalna nogāzē skaisti izvietojās balts jo balts klosteris. Un man aizrāvās elpa ­ tad, lūk, kur varbūt ir mans glābiņš. Līdzīgas izjūtas mani pārņēma pirms sešiem gadiem, pieejot pie Serafima - Divejevas klostera, kurā tik ļoti tad alku iestāties... Aizbraucām līdz prāmim, kas atradās uz Žizdras upes pie paša klostera, un mūks pārcēlājs mums teica, ka stipro plūdu dēļ darbojas tikai mazais gājēju prāmis. Šķīrušies no kučiera, mēs ar lielu satraukumu uzkāpām uz prāmja. Aiz upes tūlīt sākās neliels, taču stāvs pacēlums klostera kalnā. Ieraugot viesnīcu pie klostera vārtiem, mēs devāmies turp. Mums pretī iznāca vecs mūks ­ viesnīcnieks tēvs Gervasijs...

Nolikuši savas mantas, ātri nomazgājušies, mēs devāmies uz baznīcu. Notika vēlā liturģija... Pēc liturģijas es aizvedu savu māti un brāli Serafimu uz starecu kapiem, skaidri zinot, kur tie atradās. Palūdzoties un tūlīt pat iemīlot šīs kopiņas, es pievērsu uzmanību sievām, kas gāja vienā virzienā. "Iesim turp, tā droši vien ir tēva Anatolija celle," es teicu. Mēs aizgājām un nekļūdījāmies. Gaidīja liels ļaužu bars. Tūlīt pat pie mums pienāca tēva Anatolija celles kalpotājs tēvs Vasīlijs ar labsirdīgām, gudrām, domīgām acīm. "No kurienes jūs, Dieva kalpi?" Pateicām. "Batjuška tūlīt iznāks." Un patiešām gandrīz uzreiz iznāca pats tēvs Anatolijs, mazs, sīks, ļoti kustīgs, ar neparasti labu, maigu seju. Svētījis mūs, ieaicināja cellē. Tā bija neliela, četrstūraina istaba, priekšējā stūrī liela "božņica", pie sienām ikonas, starp tām liels Kazaņas Dievmātes tēls, pa labi no "božņicas" ­ dīvāns un krēsls, pa kreisi ­ galds ar papīru kaudzi un grāmatām un skapis ar grāmatām un Optinas mūku koka izstrādājumiem. Nosēdinājis mammu un Serafimu uz dīvāna, bet mani uz krēsla un pats apsēdies, batjuška sāka iztaujāt ­ no kurienes mēs, ar ko nodarbojamies...

Mēs aizgājām no batjuškas ­ pēc šī apmeklējuma dvēselē bija ļoti mierīgi. Gājām tieši uz skitu, kas atrodas 120 asis no klostera. Tas izvietots mežā ­ brīnumainā mežā ar augstām, taisnām priedēm. Uz to ved celiņš, noblietēts ar akmeņu šķembām un nokaisīts ar dzeltenām smiltīm. Celiņš izlieca trīs līkumus ­ un mūsu priekšā parādījās skits. Nevaru izteikt, kā es nopriecājos, to ieraugot. Kaut kas tuvs, radniecīgs izstaroja no tā. Neliels zvanu tornis virs Svētajiem vārtiem, ieeja skitā, izrotāta ar svēto tēliem, un zvanu torņa abās pusēs nabadzīgas, pavisam vientuļas būdeles ­ viss mani valdzināja. Mēs uzzinājām, ka pa labi ­ bijusī tēva Ambrozija būdele, bet tagad tur dzīvo shimamūks tēvs Jāzeps, bijušais tēva Ambrozija, tāpat kā tēva Anatolija celles kalpotājs. Šajās stundās starecs pieņēma, un mēs iegājām būdelē. Iekšpusē tā izrādījās ļoti ietilpīga un sastāvēja no daudzām istabām un gaitenīšiem. Drīz pie mums pienāca celles kalpotājs tēvs Zosima un prasīja, no kurienes mēs. Pateicām. Un pēc 5 minūtēm viņš iesauca mūs pie batjuškas. Ar trīsām mēs iegājām bijušajā tēva Ambrozija pieņemšanas telpā. Tur uz dīvāniņa gulēja tajā laikā ļoti vārgais tēvs Jāzeps. Ieraugot mūs, viņš pacēlās mums pretī, lai dotu svētību. Batjuška bija ļoti vārgs, tikko turējās uz kājām un bija dzeltenā krāsā kā vasks. Man palika baisi. "Jūs par kaut ko man gribējāt vaicāt?" teica batjuška. Uz to mēs pavisam nebijām gatavi, visas domas bija aizņemtas tikai ar vienu: ātrāk pie tēva Barsanufija...

Izgājām mēs no būdeles, pieejam pie citas, pa kreisi no skita vārtiem. Durvis aizslēgtas ­ ko tas nozīmē? Vaicājām vārtu sargam tēvam Aleksejam, kurš mums paziņo: "Te dzīvo skita priekšnieks tēvs Barsanufijs, viņš pieņem no diviem dienā, bet tagad tik un tā viņa nav, viņš ir vasarnīcā 10 verstis no šejienes un atbrauks ne agrāk kā svētdien." Kā pērkons nogranda pār mani, uzreiz aptumšojās spilgtā saulainā diena...

Neko darīt, gājām mājās, paēdām un devāmies aplūkot klosteri. Iegājām ikonu tirgotavā un iepazināmies ar brīnumainu mūku tēvu Pimenu. Izrādījās, ka viņš ir bezgala uzticīgs batjuškam Barsanufijam, mīl viņu no visas sirds. Pirmās ziņas mēs saņēmām no viņa...

Diena pagāja skumjās bez batjuškas... Vakarā bija spēcīgs pērkons. Atkal mūs uzmodināja klausīties rīta lūgšanas. Manai mammai sākās šausmīga migrēna, un viņa nolēma ar Serafimu piedalīties Vakarēdienā vēlajā liturģijā, bet es vienīgā paliku uz agro. Tas bija piektdien, 29. maijā ­ dienā, kad sumināja Dievmātes ikonas "Modrā Acs" un "Grēcinieku pavadone" Sirdsskaidrās Ēģiptes Marijas baznīcā. Pēc Vakarēdiena neizjutu lielu garīgu prieku, ļoti noguru un neko labāku neizdomāju kā iet gulēt, kamēr ilgs vēlā liturģija... Ak, sirds, ar grēku aptumšotā un garīgai dzīvei aizaugusī! Uz liturģijas beigām pamodos un devos sagaidīt savējos. Bet viņi, izrādās, paspējuši izstāvēt liturģiju un aizskriet uz skitu, kur viņiem, man par lielu prieku, pateica, ka tēvs Barsanufijs, pilnīgi visiem negaidot, atgriezies...

Tikko kā bijām apsēdušies dzert tēju, kā aiz durvīm izdzirdējām lūgšanu: "Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mums." ­ "Āmen," mēs atbildējām, un ienāca tēvs Aleksejs. Nesteidzoties palūdzās un, vēršoties pie mums, tāpat nesteidzoties teica: "Atbrauca tēvs Barsanufijs, un es jau par jums pateicu, saku, maskavieši jūs šeit gaida. Pajautāja uzvārdu, bet es nezinu. ­ "Nu, labi, lai atnāk pulksten divos." Bet jūs labāk atnāciet ātrāk." Sākām mēs piedāvāt tēvam Aleksejam tēju, bet viņš atteicās un ātri aizgāja.

Nezinu, pat neatceros, kā sagaidīju pulksten divus, kā atnācu uz skitu un kā iegāju būdelē ­ šajā reizē viesmīlīgi atvērtā. Pirmā istaba iegarena, ar daudzām ikonām un lielu tēva Ambrozija portretu zārkā, domāta nabadzīgiem. Otrais gaitenis ar diviem maziem lodziņiem, pa pusei tumšs, domāts apmeklētājiem uzgaidīšanai. Ieejot tajā pa kreisi ­ lūgšanu telpa. Šeit aprakstītajā laikā to remontēja un tā bija aizslēgta.

Tieši no gaiteņa bija maza, četrstūraina istabiņa ar brīnumainu, ļoti senu Tihvinas Dievmātes ikonu, ar neskaitāmām ikonām, pamācošām bildēm, portretiem un skatiem... Šajā istabiņā stāvēja skapis ar grāmatām, soliņš un vecs krēsls pie Tihvinas Dievmātes ikonas. Šajā istabā tajā laikā tēvs Barsanufijs pieņēma apmeklētājus. No Tihvinas ikonas pa kreisi veda divas durvis ­ vienas pie celles kalpotāja, otras uz vīriešu nodalījumu.

Iznāca piekalpotājs brālis Ņikita, ļoti jauns, ar neparasti skaidru, apgarotu seju un gariem, cirtainiem matiem. Pajautāja, no kurienes mēs, un lika pagaidīt. Gaidījām kādas divdesmit minūtes. Pirmais pie Tihvinas ikonas stāvēja Serafims, pēc tam es, tad mamma un pēc tam vēl kādi septiņi cilvēki. Bija mokoši smagi, visi pamira gaidās, un pēkšņi... mūsu dārgums, mūsu garīgais prieks iznāca.

Es apstulbu, nekad man prātā nebija nācis, ka Kungs pagodinās mani redzēt tādu ticības censoni, turklāt ne tikai redzēt, bet arī kļūt par vienu no viņa mīļākajām meitām.

Gara auguma, balts, stalts, uz brīnumainām tumšām acīm brilles. Uzreiz paskatījās uz visiem cilvēkiem un pienāca pie pirmā, tas ir, pie Serafima.

­ Kāds ir tavs svētais vārds?

­ Serafims.

­ Lūk, kāds labs vārds! ­ apņēma viņa galvu. ­ Novēlu būt tev par eņģeli arī nākotnē.

Svētīja mani.

­ Kāds ir tavs svētais vārds?

­ Marija.

­ Kāds ir jūsu svētais vārds? ­ viņš vērsās pie mammas. ­ Jevgēņija, ­ un batjuška aizgāja tālāk svētīt cilvēkus. Man no vienas Divejevas mūķenes bija mārciņa tējas un vēstule, ko nodot batjuškam Barsanufijam. Es nolēmu to nodot, kad batjuška nāks atpakaļ, tā arī izdarīju.

­ Batjuška, lūk, viena Divejevas mūķene lūdza nodot jums tēju un vēstuli.

Batjuška apstājās, bet es padomāju ­ batjuška droši vien priecīgs par tēju...

­ Kā viņu sauc?

­ Nezinu, batjuška, to man nodeva cita mūķene.

­ Glāb viņas dvēseli, Kungs; tikai tēja nav man, bet svētajam klosterim... Jā, svētajam klosterim.

No šiem vārdiem salīgojās man kājas ­ es ieraudzīju stareca gaišredzību. Paņēma batjuška no manām rokām tēju un aizgāja uz vīriešu nodalījumu. No jauna iznāca brālis Ņikita un teica: "Batjuška aizgāja pieņemt grēksūdzi brālībai, iznāks pēc pusotras stundas, pacentieties pagaidīt.""

Tālāk Marija Azančenska pastāstīja par savu ļoti grūto un sarežģīto grēksūdzi pie tēva Barsanufija ­ bija apmēram tāpat kā iepriekšminētajā mūķenes Jeļenas Šamoņinas stāstā.

­ Pēc visa tā, ko Kungs man atklāja par tevi, ­ teica uz atvadām tēvs Barsanufijs, ­ tu vēlēsies pasludināt mani kā svēto; tas nedrīkst notikt ­ dzirdi? Esmu grēcīgs cilvēks. Tu nevienam neteiksi, ko es atklāju tev grēksūdzē, un mammai neteiksi; ja mamma sāks iztaujāt, kāpēc raudāji, teiksi ­ batjuška pieņēma grēksūdzi, runājām no sirds, un par grēkiem tad arī apraudājos. Ļoti daudzas no tavām draudzenēm iet bojā tieši tāpēc, ka visu neatklāj grēksūdzē. Un starp tavām paziņām un draudzenēm ir viena tāda ­ viņas vārdu nezinu, bet, ka viņa ir un ka tuva ir viņas bojāeja, zinu. Tad tu nu visus sūti uz Optinu palūgties un sūti pie manis ­ aizejiet tur pie tēva Barsanufija pēc svētības, bet tālāk jau mans uzdevums glābt.

Tikai tēva Barsanufija paši tuvākie cilvēki ­ celles kalpotāji, lietvedis varēja pamanīt, cik bieži viņš slimoja. Nikolajam Beļajevam viņš nereti sacīja, ka jūt nāves tuvošanos, ka nāve jau it kā bija pie viņa atnākusi, bet Kungs vēl deva pagarinājumu... 1909. gada 31. janvārī Nikolajs pierakstīja tēva Barsanufija vārdus: "Es šodien naktī domāju, ka miršu... ar piespiešanos piecēlos uz rīta dievkalpojumu... Sākumā bija ļoti grūti, bet, kad es iegāju baznīcā, visu kā ar roku atņēma, uzreiz palika vieglāk. Uz liturģiju arī bija grūti piecelties, bet pēc tam, slava Dievam, kļuvu mundrs."

1. martā: "Šodien jūtos ļoti slikti un domāju ­ vajag atpūsties, atgulšos. Es saku: "Brāli Ņikita, šodien sieviešu pusi neatvērsim, pirmo reizi triju gadu laikā... Bet es atgulšos, līdz pulksten trijiem mani nemodiniet." Apgūlos, bet prātā ianāk doma: "Bet varbūt tur atnākusi kāda Kristus kalpone ar bēdām vai kāds cits ar savu dienišķo vajadzību ­ kā tad tā? Vajag atvērt..." Pasaucu brāli Ņikitu, pateicu, lai atver, bet pats piecēlos, drīz viss vājums pārgāja. Bet tur patiešām atnāca tādas, kuras vajadzēja pieņemt... Un Kungs tādos gadījumos stiprina."

30. martā: "Batjuška ir savārdzis, pat nepieņēma brāļus svētīšanai... Man batjuška sacīja: "Es šodien naktī gandrīz vai nomiru." Kas tā par slimību, es nezinu. Sacīja, ka ēdiena maiņa atstājusi iespaidu uz visu organismu un īpaši uz kuņģi. Batjuškas izskats no rīta nevēstīja neko īpašu, vienīgi kustību gausums un uzbudinājums liecināja par slimību. Palūgšos par batjušku, lai Kungs viņam dod pēc Savas žēlastības."

15. decembrī: "Batjuška sajuta tādu nespēku, ka vakara lūgšanās nespēja nostāvēt kājās un uzreiz likās gulēt. Es sēdēju pie batjuškas gultas uz krēsla un skatījos uz viņu. Batjuška saka: "Pastāstiet man kaut ko." Bet es nespēju neko izdomāt: te skaitu Jēzus lūgšanu, te domās lūdzu glābt batjušku ­ glāb Kungs, un apžēlojies par batjušku!"

Aprīlī kāda mūķene, iedeva vārtu uzraugam tēvam Aleksijam shimu (shimas apģērbu, kuru acīmredzot pati arī uzšuvusi) priekš stareca tēva Barsanufija, bet viņš vēl nebija shimamūks... Tēvs Aleksijs nodeva atnesto batjuškam. "Kad tēvs Aleksijs aizgāja," rakstīja Nikolajs, "batjuška, pienācis pie manis (jo es rakstīju), sacīja: "Man bija vēlēšanās pirms nāves pieņemt svēto shimu. Es par to, protams, nevienam neteicu, izņemot tēvu arhimandrītu (Ksenofontu). Bet vēlēšanās pēc slepenās shimas man ir, bet tagad tā nav izpildāma sakarā ar manu stāvokli." Un batjuška ar roku parādīja uz vēstulēm, rēķiniem u.c. papīriem, kuri dažreiz papilnam gulēja uz rakstāmgalda. Batjuška turpināja: "Tomēr ceru, ka varbūt Kungs izpildīs manu vēlēšanos, bet varbūt tā arī nāksies nomirt tuvākajās stundās. Atkārtoju ­ es par to nevienam neesmu teicis, un, lūk, saņēmu shimu... Es skatos uz to kā uz manas nāves priekšvēstnesi. Un vispār es domāju, ka vairs nav atlicis ilgs laiks būt kopā ar jums. Jūsu klātbūtnē man atnesa shimu, bet vēl ir jautājums ­ vai jūsu klātbūtnē man to uzģērbs...""

Neraugoties uz tādu nestabilu veselības stāvokli, uz tēvu Barsanufiju skatījās kā uz pašu darbīgāko cilvēku klosterī. Viņš kaut kādā veidā paguva padarīt visu: veikt cellēs lielo remontu, būvēt jaunas, likt pazemes caurules liekā ūdens novadīšanai, rakt akas ­ tas ir, viņš to visu organizēja un sekoja darbu izpildei. Radās jaunas telpas skita bibliotēkai, uz kurieni pēc to iesvētīšanas pārnesa grāmatas un arhīvu...

Skita priekšnieka korpusam tika ielikti jauni pamati, siltinātas sienas... Savukārt klostera priekšnieka arhimandrīta Ksenofonta prombūtnes laikā tēvam Barsanufijam tika uzdots viņu aizvietot, un tad viņš pārvaldīja gan skitu, gan visu klosteri, nesot visu rūpju slogu. Reiz arhimandrīta prombūtnes laikā batjuškam pienāca vairākas sūdzības no brāļiem par vienu mūku, vecu, dzīvojošu jau piecdesmit gadu klosterī, ­ šis mūks bija tik rupjš, ka viņu nevarēja nomierināt ne tēvs Īzaks, ne tēvs Dosifejs...

"Batjuška nolēma izsaukt pie sevis šo mūku," raksta Nikolajs Beļajevs. "Viņš atnāca. Jau uz pirmo batjuškas vārdu viņš sāka runāt rupjības un nekaunības un pat uzkliedza batjuškam. Kurnot un draudot viņš no batjuškas aizgāja... Batjuška pasauca mantzini un prāvestu un viņiem pateica, lai šim mūkam tiktu noņemta mantija un pat garīdznieka virstērps... Batjuška prata tā izrīkoties, ka šis mūks atnāca pie batjuškas, pārvērties līdz nepazīšanai, ­ raudādams krita ceļos, lūgdams piedošanu un svētību, izrādīdams padevību. Batjuška tūdaļ pat piedeva: "Dievs tev piedos." Bet mūks, joprojām stāvēdams uz ceļiem, vēl aizvien lūdza piedošanu. "Dievs piedos, piedod man," saka batjuška. Un, mazliet nomierinājis mūku, atlaida viņu. Kad es iegāju, batjuška man sacīja: "Tas ir brīnums, slava Tev, Kungs!" Batjuška nometās ceļos svētbilžu priekšā un lūdzās."

Vēl 1909. gada martā tika izdots Sinodes lēmums, saskaņā ar kuru 5. jūlijā Svētās Trijādības Sergija lavrā vajadzēja notikt izvēlēto Krievijas klosteru kongresam, lai apspriestu jautājumu par garīgās dzīves pilnveidošanu klosteros. Sinodes lēmumā noteikto klosteru skaitā, no kuriem tika nozīmēti kongresa pārstāvji, minēts arī Optinas tuksnesis un Optinas skits. Lūk, ieraksts "Skita hronikā":

"1909. gada 1. jūlijā. Šodien agri no rīta Optinas tuksneša priekšnieks arhimandrīts Ksenofonts un skita priekšnieks igumens tēvs Barsanufijs izbrauca uz Trijādības Sergija lavru, lai piedalītos krievu klosteru pārstāvju kongresā."

Nikolajs Beļajevs ierakstīja: "Šodien četros no rīta batjuška kopā ar tēvu arhimandrītu aizbrauca uz Kalugu, no turienes dosies uz kongresu Trijādības Sergija lavrā... Kad šodien beidzās liturģija, es devos pie batjuškas. Noskaitījis lūgšanu, batjuška, izgājis pa Svētajiem vārtiem, devās pie piebraukušajiem ratiem. Kad batjuška tajos iekāpa, viņš vēlreiz mūs visus trīs ­ tēvu Ņikitu, brāli Ņikitu un mani ­ svētīja ar vienu krusta zīmi, un tad zirgi sāka braukt. Man kļuva skumji, un es steidzos uz celli. Es šķīros no sev mīļa un mani mīloša cilvēka, audzinātāja un garīgā tēva. Kad batjuška atgriezīsies? Un kurš man viņu aizstās?... Aizgājis uz celli, es noskaitīju lūgšanu par batjušku un arī par sevi. Neslēpšu ­ es paraudāju... Aizbraukdams batjuška man sacīja, lai viņa prombūtnes laikā nodarbojos ar sevi. Manas paklausības pienākumu pildīšanā stingra dzīve nav iespējama, jo paklausības pienākumi ir tik lieli, ka lūgšanas noteikumiem tikpat kā neatlika laika, neraugoties uz to, ka es pēc pusdienas neatpūšos. Pirms dažām dienām es grēksūdzē batjuškam atzinos, ka nogulēju rīta dievkalpojumu. Uz to man batjuška atbildēja: "Pārmet sev par to. Dievs piedos. Bet, kad es aizbraukšu, tad gan jūs nenoguļiet. Turieties pie agrākās kārtības. Šajā laikā nodarbojieties ar sevi. Paklusējiet..." ­ "Kā gan klusēt, ja jāiet siena pļaujā?" es saku. ­ "Nu un kas? Man pļaujas laikā lūgšana padevās kaut kā vēl labāk... Lai tur runā tukšas runas, vienmēr var no viņiem paiet nedaudz nostāk, viņus nenosodot, jo lauks ir liels. Atceros ­ tie bija brīnišķīgi brīži: lielisks skats uz tuksnesi, tālumā Kozeļska, šī senatnīgā pilsēta... Brīnišķīgs gaiss... Nē, labi!""

Pa ceļam uz klosteri tēvi Ksenofonts un Barsanufijs apstājās Maskavā Dievaparādīšanās klosterī pie eminences Trifona. Kad Nikolajs Beļajevs tajā pašā gadā vēlāk pabija Maskavā, eminence sacīja: "Kad tēvs arhimandrīts un tēvs igumens pa ceļam uz klosteri bija pie manis apstājušies, es tēvam igumenam pajautāju par jums. Un pateikšu jums, ka pret jums viņš izturas sirsnīgi..."

15. jūlijā Nikolajs ierakstīja: "Vakar saņēmu atbildes vēstuli no batjuškas... Batjuška ziņo, ka sēde beigusies. Sūta Dieva svētību. Glāb, Kungs, viņu par viņa mīlestību! Iespējams, ka tuvākajās dienās atbrauks."

17. jūlijā: "Šodien devītās stundas sākumā atbrauca batjuška. Lietus iztraucēja siena pļauju, un mēs no lauka devāmies uz prāmi. Batjuška un tēvs Panteleimons, klostera hieromūks, arī uzbrauca uz prāmja."

Niluss savās Optinas piezīmēs 23. jūlija priekšvakarā raksta:

"Šodien saņemtajā "Zvana" numurā iespiests "Vēstījums no mūku kongresa visiem krievu inokiem". Tas beidzas ar šādiem vārdiem: "Ak, mīļotā brālība! Varoņdarbu laiks ir pienācis. Kas zina, varbūt laika pazīmes piepildās, varbūt tuvu ir Dieva bargās tiesas stunda ­ ir laiks mosties no miega! Ir laiks sagatavot savus lukturus, lai sagaidītu debesu Līgavaini... Ja vienkāršie, dievbijīgie ļaudis, ar bailēm noraugoties uz ļaunuma triumfu zemes virsū, uz dabas stihijām ­ sausuma periodiem un sliktiem laikiem, badu un epidēmijām, saka: "Vai tikai nav pienākuši pēdējie laiki?" ­ ja pat nedzīvā radība, pēc Apustuļa vārdiem, mums līdzi nopūšoties un līdzi ciezdama, nodreb un zeme sāk brukt šausmīgās zemestrīcēs, aprīdama tūkstošiem cilvēku un dažu minūšu laikā sagraujot ziedošas pilsētas, vai tad arī mums neklājas ieklausīties Dieva pērkoņainajā balsī, kas nāk pār zemes virsu, un gatavoties saklausīt Erceņģeļa taures balsi, kura pēdējā pasaules dienā spēj uzmodināt mirušos no kapiem?... Mēs vēršamies pie jums ar savu noskumušo balsi, kura laužas no sasāpējušām sirdīm, ar aicinājumu debesīs nonākušajam mūsu Viskrievijas igumenam ­ Sergijam. Kungs ir tuvu ­ ir pienākusi stunda mums mosties no miega! Āmen.""

No 1. oktobra līdz 19. oktobrim Nikolajs Beļajevs bija izbraucis ­ vajadzēja pabūt mājās Maskavā, jo viņš gaidīja drīzu iesaukšanu zaldātos. Atgriezies viņš rakstīja: "Lūk, no jauna esmu skitā. Atkal tās pašas priedes no augšas uz mani noraugās. Atkal tā pati vienkāršība un klusums... Bet pacentīšos uzrakstīt visu pēc kārtas. Līdz 16. oktobrim es rakstīju mazu, atsevišķu dienasgrāmatu. 16. oktobris tajā iekļāvās un tāpēc no tā arī sākšu.

16. oktobrī no rīta mēs kopā ar Ivanušku gājām pie bīskapa Trifona. Pa ceļam iegājām Pestītāja baznīciņā un Kazaņas katedrālē... No Kazaņas katedrāles devāmies tieši pie bīskapa Trifona. Nācās mazliet uzgaidīt. Kad mēs ienācām, eminence mūs svētīja, apsēdināja krēslos, bet pats sāka staigāt pa istabu ­ viņš bija ļoti uztraukts. "Nu, Dievs svētīs, brauciet," eminence sacīja. "Nododiet tēvam arhimandrītam un tēvam igumenam manu brālīgo sveicienu" (te eminence lūdza šo to nodot batjuškam no lielkņazienes...). Braucām kā vienmēr visu nakti no 16. uz 17. oktobri.

17. oktobrī no rīta desmitajā stundā mēs iebraucām skita zirgu pagalmā, izkāpām no ratiem un devāmies pie batjuškas. Redzams, batjuška nebija mani gaidījis un, kad es ienācu, nedaudz izbrīnījās un nopriecājās: viņa sejā iemirdzējās smaids, mani svētījis, batjuška apkampa manu galvu un noskūpstīja. Ilgi neiznāca parunāties, mūs gaidīja ormanis, vajadzēja sanest mantas cellē. Aizgājis no batjuškas, es devos uz celli. Es atkal ieraudzīju mūsu mīļo baznīcu ­ senu templi, tie paši celiņi, tie paši koki un krūmi. Es iegāju savā cellē, atkal tas pats logs, plīts, grāmatas, ikonas, galds...viss atkal atklājās manu acu priekšā. Kamēr nedaudz iekārtojos, kamēr batjuškam aiznesu šādus tādus ciemakukuļus, pienāca laiks ēdienreizei."

Pēc lietainas vasaras iestājās brīnišķīgs rudens ­ bija arī patiesi zeltainas dienas, kādas Niluss aprakstīja toreizējā Optinas dienasgrāmatā: "Joprojām pieturas silts laiks, un oktobris drīzāk atgādina aprīli, bet rudens ­ pavasari. Mēs ar sievu gājām pa mežu, no Žeļezenkas dodoties uz savu māju un ejot no austrumu puses uz rietumiem. Mežs kļuva retāks. Vakara riets kvēloja virs klostera kā sudrabā kausēts zelts. Debesis likās kā no stikla un pielietas ar uguns caurstrāvotu zeltījumu. Ir klusi, ne lapiņa nepakustas, ne skaņas mežā, klusi ir klosterī, neredz nevienas dvēseles ­ viss pamiris, gluži kā elpu aizturējis, it kā kaut ko gaidot... It kā zeltītajās debesīs izgriezts, slejas Optinas zvanu tornis un baznīcas, klostera korpusi, baltas akmens sienas. Raugies uz visu šo Dievišķo daiļumu cauri retiem mežmalas priežu stumbriem ­ un nevari beigt priecāties."

Reiz Niluss tēvam Barsanufijam pastāstīja, kā visnakts dievkalpojuma laikā zem Kazaņas Dievmātes ikonas stāvēja kopā ar sievu blakus tēvam Jānim, aklam starecam.

"Šis apbrīnojamais askēts uz savām slimajām, reimatisma un ilgajos gados no stāvēšanas sabeigtajām kājām nostāv visus garos baznīcas dievkalpojumus, sekojot visā līdzi vistuvāk stāvošajam kaimiņam ­ mūkam, reizē palocoties (viņš pārzināja dievkalpojuma kārtību)... Jaunībā būdams kanonarhs, viņš dievkalpojumu zina labāk par jebkuru redzīgo. Dižens ir šis askēts... Tie, kuri tuvāk pazīst starecu, nesauc viņu citādi kā vien par "vienu no senajiem". Tēvs Jānis ir no senas muižnieku dzimtas... askēta ceļu iet apmēram četrdesmit piecus gadus un kopš tiem laikiem skaitās "brīvprātīgajā paklausībā" ­ tas nozīmē, ka viņš ar garīgās konsistorijas rīkojumu netika uzņemts brāļu skaitā. Tik liela bija stareca pazemība, ka neuzskatīja sevi par mantijas cienīgu. Stareca "brīvprātīgā paklausība" no tā laika, kopš viņš kļuva akls, izpaudās daktu sagatavošanā Optinas sveču rūpnīcai. Viņš šķetināja daktis tik meistarīgi, ka attina pašas samudžinātākās diegu šķeteres, pat redzīgie nesa viņam šķetināt daktis un sameklēt galus savās diegu šķeterēs... Un, lūk, šādam askētiskam un taisnprātīgam ticības ugunīgajam pīlāram mani, daudzgrēcīgo, Kungs nolika stāvēt blakus plecu pie pleca, lai kopīgi lūgtos svinīgajos dievkalpojumos... Reizēm starecs stāv, stāv baznīcā un pēkšņi ar smagu vaidu atlaižas uz sava soliņa... Lūk, arī vakar šim svētmoceklim visnakts dievkalpojuma sākumā bija tik slikti, ka, mazliet pastāvējis, viņš apsēdās uz soliņa, žēli ievaidoties: "Nevaru nostāvēt ­ gan galvā sakāpa, gan kājās!" Man līdz asarām kļuva žēl mūsu tētiņa. Es saņēmu viņa vēso, vecīgo roku un piekļāvu pie savām lūpām." Vēlāk starecs tomēr piecēlās un nostāvēja līdz dievkalpojuma beigām.

­ Jā, šī ir pavisam īpašas kategorijas dvēsele, ­ sacīja tēvs Barsanufijs.

Tajā pašā dienā tēvs Barsanufijs Nikolajam Beļajevam pajautāja:

­ Vai zināt, ka pie mums Optinā ir dižens askēts, kuram ir iekšējās lūgšanas dāvana?

­ Nē, batjuška.

­ Tas ir rjasoforinoks aklais tēvs Jānis.

Un tēvs Barsanufijs iegrima pārdomās, liekas, ar lielu prieku pašlaik būtu apmainījis savu priekšnieka celli pret tēva Jāņa kluso stūrīti...

Un, lūk, atnāca rudens, beidzās "Mazā Četrdesmitdiene" ­ Kristus Piedzimšanas svētku gavēnis. 25. decembrī ­ Kristus Piedzimšana, šajā dienā skitā iestājās gan tēvs Barsanufijs, gan viņa tagadējais lietvedis inoks Nikolajs Beļajevs. Šī diena ­ 1909. gada 25. decembris ­ inoka Nikolaja dienasgrāmatā attēlota šādi:

"Bija brīnumaina, klusa, skaidra, vēsa nakts. Pulksten astoņos es apgūlos, bez ceturkšņa divpadsmitos piecēlos un devos pie batjuškas. Batjuška nolēma uz klosteri neiet, bet rīta dievkalpojumu noturēt pie sevis. Abi celles kalpotāji, tēvs Kukša un es palikām pie batjuškas. Noturējuši rīta dievkalpojumu, mēs izšķīrāmies. Liturģija sākās pulksten septiņos, bet es mazliet nogulēju, atnācu uz Apustuļu darbu lasīšanu vai nedaudz pirms tās. Pēc liturģijas devos uz maltīti, no maltītes uz starecu kapiem, pēc tam pie batjuškas slavināt Kristu, pēc tam pie tēva Jāzepa, pēc tam atkal pie batjuškas, palīdzēju viņam atgulties, bet pats aizgāju uz celli, iekūru krāsniņu, atstāju to Ivanuškam un gāju gatavot kopīgo tēju. Pēc kopīgās tējas atkal pie batjuškas, batjuška man iedeva grāmatu "Kaukāza kalnos".

Es to palasīju līdz vakara dievkalpojumam. Atnācis uz vakara dievkalpojumu pirms zvana, es atsēdos, skaitīdams lūgšanu, ­ un manā dvēselē ir miers... Pēc vakara dievkalpojuma ­ uz ēdienreizi pie batjuškas. Padzēru tējiņu un kopīgi ar tēvu Ņikitu nolasījām kanonus. Batjuška rīt atkal kalpos. Un es tagad esmu savā cellē. Ikonu priekšā kvēlo eļļas lampiņa, visapkārt miers. Nakts ir brīnumaina, zvaigžņota un auksta, sals sasniedz 27 grādus."

Nākamajā dienā ­ Dievmātes svētki. Nikolajs bija pie tēva Barsanufija. Viņš ierakstīja: "Mēs nedaudz parunājāmies. Batjuška runāja par pestīšanas grūtībām mūsu laikos. Batjuška, man pievērsdamies, sacīja: "Bet jūs esat izvēlējies svētīgo daļu. Es vēlētos jūs redzēt rjasoforā un mantijā, bet nezinu, vai būšu dzīvs. Tad (tas ir, kad es saņemšu mantiju) jums tiks uzlikts ķēniņa zīmogs. Tad jau no jums būs atkarīgs ­ to saglabāt vai salauzt..." Runājām par dzejoli "Dieva mātes diženums", kas bija paša batjuškas uzrakstīts. Šis dzejolis ļoti iepatikās žurnāla "Dušepoļeznoje čteņije" redaktoram, uz kurieni batjuška nosūtīja šo dzejoli iespiešanai, un redakcijā pierakstīja: "Vissvētās Dievadzemdētājas goda dienai 26. decembrī." Batjuška pat pateica kaut ko tamlīdzīgu, ka bargās tiesas dienā viņš lūgs Dievmāti atpestīt viņu no mūžīgām mokām, norādot uz šo dzejoli."

Dzīvodams skita priekšnieka mājā, tēvs Barsanufijs vienmēr atcerējās, ka šeit daudzus gadus savā dižā garīgā varoņdarbā pavadīja starecs Makarijs, arī būdams skita priekšnieks. Lūk, ar tādām atmiņām viņš sāka savu sarunu ar garīgajiem bērniem 1909. gada 27. decembrī: "Slava tev, Kungs! Atkal mēs visi esam sapulcējušies kopā. Man patīk šie vakari: tajos es atpūtinu dvēseli... Man patīk arī vienam sēdēt šajā cellē. Daudzi šeit ir atraduši garīgu mierinājumu. Mūsu dižais rakstnieks Gogolis garīgi pārdzima stareca Makarija sarunu ietekmē, kuras notika šajā pašā cellē, un viņā notika liels lūzums. Kā monolīta, nesaraustīta personība viņš nebija spējīgs uz kompromisu. Sapratis, ka nevar dzīvot tā, kā viņš agrāk dzīvojis, viņš neatskatīdamies pievērsās Kristum un Debesu Jeruzalemei. No Romas un svētajām vietām, kuras viņš apmeklēja, viņš saviem draugiem rakstīja vēstules, un no šīm vēstulēm tika izveidota vesela grāmata, kuras dēļ laikabiedri viņu nosodīja. Gogolis vēl nesāka dzīvot Kristū, viņš tikai vēlējās šādu dzīvi, un Kristum naidīgā pasaule izvērsa vajāšanu pret viņu un piesprieda viņam nežēlīgu spriedumu, atzīstot viņu par pusjukušu."

Ne velti viņš sāka runāt par Gogoli. Mīlēdams krievu literatūru, tēvs Barsanufijs visā tās nepārskatāmajā laukā izcēla garīgo izaugsmi. Stareca Makarija laikā slaveno vārdu vidū tie bija Gogolis un Ivans Kirejevskis, kuri vēlējās savu personisko dzīvi tuvināt mūku varoņdarbiem, izstrādāt sevī tos garīgos spēkus, kuri spētu sniegt garīgās pareizticīgās literatūras paraugus. Gogolim, kurš vēlējās uz šī ceļa pavērst "Mirušo dvēseļu" nākamos sējumus, sākumā šie centieni bija izteikti vēstulēs, jo vēstules ­ senatnīgs, pamācošs mūku žanrs (vēstules, vēstījumi, pārrunas...). Gandrīz gadu pēc stareca Makarija nāves tika izdoti vairāki viņa vēstuļu sējumi pasaulīgajiem un mūkiem ­ neapšaubāma epistolārā žanra klasika. Vēlāk preses izdevumos parādījās un kļuva plaši pazīstamas stareca Ambrozija vēstules. Šajās vēstulēs bija aptverts tik plašs jautājumu loks, ka tās uz visiem laikiem palika par kristīga cilvēka garīgās audzināšanas skolu. Savukārt Gogolis 1847. gada sākumā laida klajā "Izvilkumus no sarakstes ar draugiem", kuros daudzveidīgi un neatlaidīgi skanēja aicinājums krievu sabiedrībai visās dzīves sfērās ­ personiskajā un valstiskajā ­ pievērsties patiesajai Pareizticībai. Gogolim bija spēcīga tieksme pēc mūku dzīves, viņš pat gatavojās doties prom no pasaules, taču arī savu literāro darbu viņš nebija spējīgs apturēt pusceļā, domādams ­ un taisnīgi ­, ka arī šeit ir iespēja cilvēkiem sniegt lielu garīgu labumu. Viņš trīs reizes bija Optinā, pēdējo reizi 1851. gada septembrī, piecus mēnešus pirms savas pāragrās nāves.

Savās pārrunās tēvs Barsanufijs ne reizi vien pievērsās stāstam par Gogoli ­ toreiz taču bija trokšņainas, dekadentiskas literatūras laiks un jaunatne aizrāvās ar dēmoniskajiem Andrejeva, Arcibaševa, Gorkija sacerējumiem, Bloka un Belova dzejisko misticismu utt. Grāmatas, teātris, prese ­ viss piesārņoja jaunās paaudzes apziņu ar sātaniskās neticības, grūtsirdības, izmisuma indi. Bet tēvs Barsanufijs atgādināja par Ļermontova garīgajiem dzejoļiem ("Dzīves brīdī grūtajā...") ­ starecs uzskatīja, ka tas uzrakstīts par Jēzus lūgšanu, arī par Ivana Ņikitina, Puškina (viņa vēlākie tīri pareizticīgie dzejoļi, kā "Tēvi pustiņņiki...") dzejoļiem. Un, lūk, par Gogoli, kurš iezīmēja ceļu krievu literatūras atdzimšanai, bet pēc viņa nāves demokrāti ateisti ­ tādi kā Černiševskis un Dobroļubovs ar neskaitāmu piebalsotāju kompānijas palīdzību aizšķērsoja tai ceļu, un tikai sīki garīguma strautiņi izlauzās tālāk, uz 20. gadsimta sākumu... Tur nemirstīgā mirdzumā iespīdējās atsevišķi Polonska, Maikova dzejoļi un gandrīz visa lielkņaza Konstantīna Konstantinoviča Romanova daiļrade, kurš dzejoļus rakstīja ar pseidonīmu "K.R.".

­ Kurš sēž uz Gogoļa krēsla? ­ vienu no savām sarunām sāka starecs. ­ M.A.? Es tāpēc jautāju, ka šodien sarunu gribu sākt par Gogoli. Gogoli nosauca par jukušu. Par ko? Par to garīgo lūzumu, kas notika viņā un pēc kā Gogolis stingri un noteikti aizgāja pa dievkalpošanas, Dieva izpatikšanas ceļu. Kā tad tas notika? Spriežot pēc viņa saglabātajām vēstulēm, bet vēl jo vairāk pēc saglabātajiem stāstiem par viņa sarunām, Gogoļa dvēselē vienmēr mita neapmierinātība ar dzīvi, viņam gribējās labāku dzīvi, bet to atrast viņš nevarēja. "Tuksneša nabadzīgajam dēlam rādījās sapnis..." ­ tā sākas viens no Gogoļa rakstiem... Gan sevi pašu, gan visu cilvēci viņš iztēlojās kā šo nabaga tuksneša dēlu. Šis cilvēces stāvoklis attēlots arī Psalmu grāmatā: tur Dieva tauta izslāpusi un izsalkusi klīda pa tuksnesi, meklējot pilnības pilsētu, un neatrada. Tā arī mēs visi alkstam un slāpstam pēc šīs pilnības pilsētas, meklējam to un klīstam pa tuksnesi... Ir ziņas, ka starecs Makarijs iepriekš juta Gogoļa atnākšanu. Runā, ka tajā laikā viņš bija savā cellē (kas zina, vai ne šajā pašā, jo Gogolis atnāca tieši uz šejieni). Un, ātri staigājot turp un atpakaļ, sacīja pie viņa esošajam inokam: "Kaut kā satraukusies ir mana sirds. It kā jānotiek kaut kam neparastam, it kā tā gaidītu kādu." ­ "Tēvs, kas gan var notikt tāds neparasts?" Tajā laikā viņam ziņo, ka atnācis Nikolajs Vasiļjevičs Gogolis. Evaņģēlijā tiek stāstīts, ka, grieķiem atnākot pie Jēzus Kristus, viņš palika priecīgs garā un sacīja: ir pienākusi stunda, ka Cilvēka Dēls top pagodināts (Jņ 12, 23). Acīmredzot tāpat arī starecs Makarijs paredzēja lielo godināšanu, taču ne sevis, bet Gogoļa. "Aicini iekšā!" ­ un Gogolis ir pie stareca, un sākas saruna. Tā notiek bez lieciniekiem, neviens to nav pierakstījis, bet Dievs neredzami tās laikā bija klāt, un Dievišķā žēlastība apskaidroja Gogoļa dvēseli. Kā es gribētu ­ domāju arī jūs neatteiktos ­ noklausīties šo brīnišķīgo dižā stareca sarunu ar ievērojamo rakstnieku... Izejot no stareca, Gogolis teica: "Jā, man pateica patiesību: šis ir vienīgais no visiem līdz šim man zināmiem cilvēkiem, kuram ir vara un spēks vest līdzi uz dzīvā ūdens avotiem..." Gogolis nomira kā īsts kristietis. Ir ziņas, ka neilgi pirms nāves viņš sacīja savam tuvam draugam: "Ak, cik daudz esmu zaudējis, cik briesmīgi daudz zaudējis..." ­ "Ko? Ko jūs esat zaudējis?" ­ "To, ka nekļuvu mūks. Ak, kāpēc batjuška Makarijs nepaņēma mani pie sevis uz skitu?" Vēlreiz atkārtoju, ­ teica tēvs Barsanufijs, ­ mūsu labākie rakstnieki tiecās pie Dieva, lai gan tagad kaut kā par to ir aizmirsuši, tagad studenti neko nelasa, viņiem nav saprašanas ne par Šekspīru, ne par Puškinu, bet viņi varētu tos pacelt no ikdienas, pelēkās, ikdienišķās dzīves un pievest pie Dieva. Starp citu, jāsaka, ka šāda lasīšana, kaut arī var novest pie domas par Debesīm, ved tomēr, tā sacīt, pa apkārtceļiem, ­ labāk mums izvēlēties taisnu ceļu, kurš mūsu priekšā ir atvērts, labāk lasīt Baznīcas svēto tēvu darbus, svēto dzīves aprakstus.

Visi šie Nīčes, Renāni un kopā ar viņiem arī visi pārējie morāles grāvēji ­ kāda būs viņu daļa? Visā līdzinājušies ikkatras nelietības, ikkatras netīrības vaininiekam ­ sātanam, viņi pēc nāves nonāk tā varā pēc krievu sakāmvārda: "Savējais savējam gribot negribot brālis." Bet kalpojošie Kristum valda kopā ar Viņu: "Savējais savējam..." Tolstoja dzīve varētu turpināties pavisam savādāk, ja viņš nebūtu paklausījis pazudinošai iedomai. Viņam parādījās doma, ka Kungs Jēzus Kristus nav Dievs, un viņš tai noticēja. Pēc tam ienāca prātā, ka Evaņģēlijs ir uzrakstīts nepareizi,­ un šai domai viņš noticēja un pārstrādāja pēc sava prāta visu Evaņģēliju, atkrita no Baznīcas... Angļu filozofs Darvins radīja veselu sistēmu, pēc kuras dzīve ­ cīņa par eksistenci, cīņa starp stiprajiem un vājajiem, kur zaudētāji nolemti iznīcībai... Tas ir zvēru filozofijas sākums, bet tai noticējušie cilvēki, daudz nedomājot, gatavi nogalināt cilvēku, pazemot sievieti, apzagt pašu tuvāko draugu ­ un tas viss pilnīgi mierīgi, ar pilnu savu tiesību apziņu uz visiem šiem noziegumiem.

Savām sarunām starecs negatavojās, nebija, kad, ­ visu runāja bez sagatavošanās, kā Dievs lika viņam uz sirds... Un cik gan tās labvēlīgi iedarbojās uz klausītāju! Cik dvēseļu viņš novirzīja uz vienīgo patieso ceļu...

 

5 . nodaļa 


 


[1] I. Beļajeva atmiņās par viņu sacīts: "Tēvs Kukša. No visiem tiem, kurus es zināju Optinā, pašas labākās un siltākās atmiņas par sevi man atstājis šis vecais bērns. Kad mēs iestājāmies, viņš bija ceturtais vecākais mūks mantijā (Joels, Ījabs, Patrīkijs, Kukša), bet pēc tam kļuva par hierodiakonu un hieromūku. Pirmklasīgs dievkalpojuma kārtības zinātājs. Savu ceļu sāka kā zēns Gļinskas tuksnesī. Lēnprātība, bērna vienkāršība, stingrība pret sevi, maigums pret citiem, dedzība pret dievkalpojumiem ­ viņa sevišķās īpašības. Pat viņa izskats bija burvīgs. Viņš ar visiem bija draudzīgs un visi viņu mīlēja. Sevišķi viņu mīlēja batjuška Barsanufijs. Hieromūka kārtā tēvs Kukša tika iesvētīts 1908. gada 4. decembrī. Viņš bija no Kurskas zemniekiem un Optinā iestājās 1889. gada aprīlī.