Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Lielmocekle Barbara un mocekle Iliopoles Juliānija (4. dec.)

 

Svētā lielmocekle Barbara dzīvoja un cieta imperatora Maksimiāna (305-311) valdīšanas laikā. Viņas tēvs, pagāns (elku kalps) Dioskors, bija bagāts un dižciltīgs cilvēks Feniķijas Iliopoles pilsētā (tagadējā Sīrija). Agri palicis par atraitni, viņš visu savu dvēseles pieķeršanos koncentrēja uz savu vienīgo meitu. Redzot Barbaras neparasto skaistumu un vēloties viņu pasargāt no kristiešu ietekmes, Diaskors nolēma viņu audzināt slēpjot no svešām acīm. Tādēļ viņš uzcēla torni, kur bez Barbaras atradās tikai viņas pagānu audzinātāji un skolotāji. No torņa pavērās kalnainā un līdzenumiem klātā Dieva pasaule. Dienā varēja vērot mežainos kalnus, ātri plūstošās upes, līdzenumus, kas klāti ar izraibināto ziedu segu; naktī saskanīgs un majestātisks gaismekļu koris rādīja neizsakāma skaistuma skatu. Drīz meitene sāka uzdot jautājumus par tik harmoniskas un skaistas pasaules radīšanas Cēloni un Radītāju. Pamazām viņai nostiprinājās doma, ka nedzīvie elki, kurus pielūdz viņas tēvs un skolotāji, ir cilvēka roku darbs un tie nevarēja tik gudri un brīnišķi iekārtot apkārtējo pasauli. Vēlēšanas iepazīt patieso Dievu tā aizrāva Barbaras dvēseli, ka viņa nolēma tam veltīt savu dzīvi un pavadīt to jaunavībā.

Bet runas par viņas skaistumu izplatījās pilsētā un daudzi pagāti un dižciltīgi jaunekļi tīkoja pēc viņas rokas, bet viņa neskatoties uz tēva maigo pierunāšanu, atteicās no laulībām. Barbara brīdināja tēvu, ka viņa uzstājība var beigties traģiski un šķirt viņus pavisam. Diaskors nolēma, ka meitas raksturs ir manījies noslēgtās dzīves dēļ. Viņš atļāva meitai iziet no torņa un deva pilnīgu brīvību draugu un paziņu izvēlē. Meitene pilsētā satika jaunas Kristus ticības sludinātājas (apliecinātājs) un viņas izstāstīja Barbarai mācību par pasaules Radītāju, par Trejādību, par Dievišķo Logosu (Vārdu). Pēc kāda laika ar Dieva Nodomu Iliapolē izliekoties par tirgotāju ieradās priesteris no Aleksandrijas. Viņš veica Barbarai Kristības noslēpumu.

Tajā laikā Diaskora namā tika būvēta lepna pirts. Pēc saimnieka pavēlēs strādnieki gatavojās tai taisīt divus logus uz dienvidu pusi. Bet Barbara, izmantojot tēva prombūtni, pierunāja uztaisīt trešo logu kā Trejādības gaismas simbolu (tēlu). Virs ieejas peldētavā Barbara uzzīmēja krustu, kurš stingri iespiedās akmenī. Uz pirts akmens kāpnēm palika viņas pēdas nospiedums, no kura iztecēja avotiņš, kurš vēlāk izrādīja lielu dziedinošu spēku, kuru Simeons Metafrasts, aprakstot svētās mocekles ciešanas, salīdzina ar Jordānas dzīvudarošo straumi un Siloamas avotu. Kad Dioskors atgriezās un pauda neapmierinātību par būves plānu, meita izstāstīja viņam par viņas iepazīto Trīsvienīgo Dievu, par Dieva Dēla glābjošo spēku un elku pielūgšanas veltīgumu. Diaskors palika traks no dusmām, izvilka zobenu un gribēja viņu nogalināt. Meitene aizbēga no tēva, bet viņš metās viņu vajāt. Viņiem ceļu aizšķērsoja kalns, kurš pašķīrās un paslēpa svēto plaisā. Otra plaisas izeja veda uz augšu. Svētajai Barbarai izdevās noslēpties alā kalna otrā pusē. Pēc ilgiem un neveiksmīgiem meitas meklējumiem, Diaskors ieraudzīja uz kalna divus ganus. Viens no viņiem norādīja uz alu, kur slēpās svētā. Diaskors nežēlīgi piekāva meitu un pēc tam ieslēdza cietumā un ilgi mērdēja badā. Beidzot viņš nodeva meitu pilsētas valdniekam Martianam. Svēto Barbaru nežēlīgi mocīja: viņu šauta ar vēršādas siksnām, bet brūces norīvēja ar rupju kreklu. Naktī cietumā svētajai jaunavai, kura karsti lūdza savu Debesu Līgavaini, parādījās Pats Kristus un dziedināja viņas brūces. Tad svēto pakļāva jaunām, vēl daudz nežēlīgākām mokām.

Pūlī, kas stāvēja netālu no mocekles moku vietas, bija Iliapoles iedzīvotāja kristiete Juliānija. Viņas sirds piepildījās ar līdzjūtību pret skaistās un dižciltīgās meitenes labprātīgajām mocībām. Arī Juliānija vēlējās ciest par Kristu. Viņa sāka skaļi apsūdzēt mocītājus un viņa tika notverta. Svētās mocekles tika ilgi mocītas: plosīja ar kāšiem miesu, nogrieza krūtis, kailas vadāja pa pilsētu izsmejot un lamājot. Pēc svētās Barbaras lūgšanām Dievs sūtīja Eņģeli, kurš ar gaismai līdzīgu apģērbu aizklāja svēto mocekļu miesas. Stingrajām Kristus ticības apliecinātājām svētās Barbarai un Juliānijai tika nocirstas galvas. Svēto Barbaru sodīja pats Dioskors. Dieva Atmaksa abiem mocītājiem ilgi nekavējās. Martianu un Diaskoru sadedzināja (nospēra) zibens.

VI gadsimtā svētās mocekles Barbaras mirstīgās atliekas tika pārnestas uz Konstantinopoli. XII gadsimtā Bizantijas imperatora Aleksija Komnina (1091-1118) meita, kņaziene Barbara, apprecoties ar Krievijas kņazu Mihailu Izjaslava dēlu, pārveda tās uz Kijevu. Kijevas Vladimira katedrālē tās atrodas arī tagad.