====Kyrie eleison==== Kalendārs, Svētki, Dievmātes aizmigsana

Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

ENG

Sākumlapa

Dievmātes Aizmigšana

Pēc Kunga Debesbraukšanas Dievmāte palika apustuļa Jāņa Teologa aizbildniecībā, bet viņa prombūtnes laikā dzīvoja viņa vecāku mājā netālu no Eļļas kalna. Apustuļiem un visiem ticīgajiem Viņa bija mierinātāja un pamācītāja. Sarunājoties ar viņiem, Dievmāte atklāja (pastāstīja) par Labās Vēsts Pasludināšanas, Kristus dzimšanas, Viņa bērnības un visas zemes dzīves brīnumainajiem notikumiem. Līdzīgi apustuļiem, Viņa veidoja un stiprināja Kristīgo Baznīcu ar savu klātbūtni, vārdu un lūgšanām. Apustuļiem pret Dievmāti bija ļoti liela bijība. Pēc Svētā Gara saņemšanas piecdesmitajā dienā Vasarsvētkos viņi ieradās Jeruzalemē apmēram 10 gadus, kalpojot jūdu glābšanai un vēloties bieži redzēt un dzirdēt no Viņas Dievišķos vārdus. Daudzi no ticībā jaunapgaismotajiem pat ieradās no tālām zemēm Jeruzalemē, lai redzētu un dzirdētu Vissvēto Dievmāti.

Vajāšanu laikā, ko pret jaunuzcelto Kristus Baznīcu veica Hērods (Ap.dar. 12:1-3), Vissvētā Jaunava Marija kopā ar apustuli Jāni Teologu 43. gadā pārcēlās uz Efezu, kur sludināt Evaņģēliju loze krita apustulim Jānim. Viņa tāpat bija Kiprā pie svētā Lācera (kuru Kristus augšāmcēla pēc četrām dienām kapā), kurš tur bija bīskaps, un Svētajā Atona kalnā, par kuru, kā saka svētais Stefans Svētkalnietis, Dievmāte pravietiski teica: „Šī vieta būs mana daļa (loze), ko man devis mans Dēls un Dievs. Es būšu Aizstāve šai vietai Dieva priekšā un par to Gādātāja”.

Pēc mantojuma, kas balstīts uz svētmocekļu Dionīsija Areopagīta (3. oktobris 96. gads) un Ignācija Dievnesēja (20. decembris 107. gads) vārdiem, svētītājs Mediolanas Ambrozijs savā darbā „Par jaunavām” rakstīja par Dievmāti: „Viņa bija Jaunava ne tikai miesīgi, bet arī dvēselē, pazemīgu sirdi, apdomīga vārdos, tikla runās. Viņas dzīves notikumi bija – nevienu neapvainot, visiem vēlēt labu, cienīt vecākos, neapskaust sev līdzīgos, vairīties no dižošanās (lielīšanās), būt ar veselu saprātu, mīlēt tikumību. Kad Viņa kaut ar sejas izteiksmi aizvainoja savus vecākus, kad bija nesaskaņā ar tuvākajiem? Kad palepojās vienkāršu cilvēku priekšā, pasmējās par vājo, novērsās no trūcīgā? Viņai nebija nekā barga (skarba) acīs, nekā neapdomīga vārdos, nekā nepiedienīga darbos: vienkāršas kustības, klusi soļi, mierīga valoda; tā ka Viņas miesīgais izskats bija dvēseles attēls, tīrības iemiesojums. Visas savas dienas Viņa pārvērta par gavēni: miegam ļāvās tikai vajadzības piespiesta, bet arī tad, kad viņas miesa atpūtās, garā viņa bija nomodā, atkārtojot miegā lasīto, vai apcerot par to kā izpildīt priekšāstāvošos nodomus (apņemšanās) un plānojot jaunus. No mājas izgāja tikai uz baznīcu, arī tad tuvāko pavadībā. Tomēr, kaut arī Viņa bija ne savā namā citu pavadībā, bet Viņas labākais sargs bija Viņa pati; citi sargāja tikai viņas miesu, bet Savus tikumus Viņa sargāja pati”. Pēc mantojuma, ko saglabājis Baznīcas vēsturnieks Nikofors Kallists (XIV. gs), Dievmāte „bija vidēja auguma jeb kā tagad saka nedaudz virs vidējā, mati līdzīgi zeltam, acis ātras ar zīlītēm krāsā it kā eļļas koka augļi, uzacis lokveida un mēreni tumšas, deguns iegarens, lūpas ziedošas, saldu runu piepildītas, seja ne apaļa un ne asa (konusveida), bet nedaudz iegarena, roku delnas un pirksti gari... Viņa sarunā ar citiem saglabāja pieklājību, nesmējās, nemulsa, īpaši nedusmojās; pilnīgi nemākslota un dabiska, vienkārša, Viņa necik par sevi neiedomājās (nebija iedomīga) un, tāla no izlutinātības, atšķīrās ar lielu pazemību. Attiecībā uz apģērbu, kuru nēsāja, Viņa bija mierā ar tā dabīgo krāsu, par ko vēl tagad liecina viņas galvas apsegs. Īsi sakot, visos Viņas darbos (darbībās) bija īpaša Dieva svētība (žēlastība)”. (Nikofors Kallists aizguva savu aprakstu no svētītāja Kipras Epifānija (+ 403. gada 12. maijs); Vēstule Teofilam par ikonām. Svētītāja Epifānija teksta tulkojums ievietots Lielajā Četru sējumu metropolīta Makārija darbā. M., 1868, septembris, 363. lapp.).

Dievmātes Aizmigšanas apstākļi ir zināmi Pareizticīgajā Baznīcā no apustuļu laikiem. Pirmajā gadsimtā par Viņas Aizmigšanu rakstīja svētmoceklis Dionīsijs Areopogīts. Otrajā gadsimtā stāsts par Dievmātes miesīgu paņemšanu Debesīs atrodams Sardīnijas bīskapa Melitona darbos. IV gadsimtā uz mantojumu par Dievmātes Aizmigšanu norāda svētītājs Kipras Epifānijs. V gadsimtā svētītājs Juvenālijs, Jeruzalemes patriarhs, teica svētajai Taisnticīgajai grieķu ķēņinienei Pulehrijai: „Kaut arī Svētajos Rakstos nav pavēstīts par Viņas nāves apstākļiem, tomēr mēs zinām par tiem no senākā un ticamākā mantojuma”. Šis mantojums līdz sīkumiem savākts vienkopus un izklāstīts Nikofora Kallista baznīcas vēsturē XIV gadsimtā.

Kad tuvojās Dievmātes Aizmigšanas laiks Viņa atkal ieradās Jeruzalemē. Viņas kā Dievmātes slava jau bija izplatījusies pa visu zemi un daudzus skaudīgos un lepnos sakūdīja pret, tie mēģināja viņu nogalināt, bet Dievs sargāja Viņu no ienaidniekiem.

Dienas un naktis Viņa pavadīja lūgšanā. Nereti Vissvētā Dievmāte nāca pie Svētā Kristus Kapa, kvēpināja šeit vīraku un locīja ceļus lūgšanā. Ne reizi vien Glābēja ienaidnieki mēģināja likt šķēršļus ceļā, lai Viņa nevarētu apmeklēt svēto vietu, un izprasīja no virspriesteriem sardzi Kunga Kapa apsargāšanai. Bet Svētā Jaunava, neviena neredzēta, turpināja lūgt pie tā. Vienā no tādām Golgātas apmeklēšanas reizēm, Viņas priekšā nostājās Erceņģelis Gabriels un pavēstīja par viņas drīzo pāriešanu no šīs dzīves mūžīgajā, svētlaimīgajā Debesu dzīvē. Par ķīlu Eņģelis iedeva Viņai palmas zaru. Ar Debesu vēsti atgriezās Dievmāte Biflēmā ar trijām Viņu pavadošām jaunavām (Sepforu, Evigeju un Zoilu). Pēc tam Viņa ataicināja taisno Jāzepu no Arimatijas un Kunga mācekļus, kuriem pavēstīja par savu drīzo Aizmigšanu. Svētā Jaunava lūdza Dievu, lai Kungs atsūta pie Viņas apustuli Jāni. Un Svētas Gars paņēmis viņu no Efezas, nolika blakus tai vietai, kur gulēja Dievmāte. Pēc lūgšanas Vissvētā Jaunava aizkvēpināja vīraku, un Jānis izdzirdēja balsi no Debesīm, kas beidza Viņas lūgšanu ar vārdu „Āmen”. Dievmāte piezīmēja, ka šī balss nozīmē drīzu apustuļu un svēto Bezmiesas spēku ierašanos. Apustuļi, kuru skaitu nav iespējam saskaitīt, salidoja kopā, kā saka svētais Jānis Damaskietis, līdzīgi mākoņiem un ērgļiem, lai pakalpotu Dievmātei. Ieraudzījuši viens otru, apustuļi priecājās, bet neizpratnē savstarpēji jautāja: kādēļ Kungs viņus visus ir savācis vienviet? Svētais Jānis Teologs, ar prieka asarām sveicinot viņus, teica, ka Dievmātei ir pienācis laiks doties pie Dieva. Ieejot pie Dievmātes viņi ieraudzīja Viņu skaistu sēžot uz guļas vietas, piepildītu ar garīgu prieku. Apustuļi sveicināja Viņu, bet tad pavēstīja par viņu brīnumaino pārcelšanu no sludināšanas vietas. Vissvētā Jaunava, slavēja Dievu, ka Viņš ir uzklausījis Viņas lūgšanu un izpildījis sirds vēlēšanos, un sāka sarunu par priekšāstāvošo nāves brīdi. Šīs sarunas laikā tāpat brīnumaina veidā parādījās arī apustulis Pāvils ar saviem mācekļiem: Dionīsiju Areopogītu, Irofeju, Timoteju un citiem no 70 apustuļiem. Viņus visus kopā savāca Svētais Gars, lai viņi taptu cienīgi saņemt Dievmātes svētību un sarīkotu skaistu Kunga Mātes apbedīšanu. Katru Viņa pasauca pie sevis nosaucot vārdā, svētīja un slavēja viņu ticību un viņu darbus Kristus Evaņģēlija sludināšanā, katram vēlēja mūžīgu svētlaimi un lūdza ar viņiem par mieru un labu pastāvēšanu visā pasaulē.

Pienāca trešā stunda, kad vajadzēja notikt Dievmātes Aizmigšanai. Dega daudzas sveces. Svētie apustuļi dziedot ieskāva skaisti izgreznoto ordu, uz kura gulēja Dievmāte. Viņa lūdza Dievu gaidot savu iziešanu un sava Dēla un Dieva atnākšanu. Pēkšņi atspīdēja neizsakāmā Dieva Godības Gaisma, kuras priekšā nobālēja degošās sveces. Ēkas augšdaļa it kā pazuda neaptveramās Gaismas staros, un nonāca pats Slavas Ķēniņš, Kristus, daudzu Eņģeļu, Ercenģeļu, citu Debesu Spēku un taisno pirmtēvu un praviešu dvēseļu, kas bija pravietojuši par Vissvēto Jaunavu, ieskauts. Ieraudzījusi Savu Dēlu, Dievmāte iesaucās: „Mana dvēsele slavē Kungu un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš uzlūkojis savas kalpones zemumu” – un, piecēlusies no ordas, lai sveiktu Kungu, paklanījās Viņam. Kungs Viņu aicināja Viņu uz Mūžīgās Dzīves mājokļiem. Bez jebkādām miesīgām ciešanām, it kā patīkamā miegā, Vissvētā Jaunava atdeva savu dvēseli sava Dēla un Dieva rokās.

Tad sākās priecīga Eņģeļu dziedāšana. Pavadot Dievmātes tīro dvēseli ar godbijību kā Debesu Ķēniņieni, Eņģeļi sauca: „Priecājies, Dieva žēlastības pilnā, Kungs ir ar Tevi, tu esi svētītā starp sievām! Lūk, Ķēniņiene, nāciet, veriet vārtus un Viņu pazemīgi uzņemiet, Gaismas Māti..." (svētku stihira). Debesu vārti atvērās, satiekot Vissvētās Dievmātes dvēseli, Ķerubi un Serafi ar prieku slavēja Viņu. Dievmātes svētlaimīgā seja spīdēja Dievišķā slavā, bet no miesas nāca dievišķa smarža.

Brīnumaina bija Vissvētās Jaunavas dzīve, brīnumaina arī Viņas Aizmigšana, tā dzied Svētā Baznīca. Godbijīgi un ar bijību skūpstot svētīgo miesu, apustuļi piepildījās ar Dieva svētību un garīgu prieku. Lielākai Dievmātes slavai visvarenais Dieva spēks dziedināja slimos, kas ar ticību un mīlestību, pieskārās svētīgajai ordai. Apraudājuši savu šķiršanos ar Dievmāti uz zemes, apustuļi ķērās pie Viņas svētīgās miesas apbedīšanas. Svētie apustuļi Pēteris, Pāvils un Jēkabs ar citiem no 12 apustuļiem nesa uz saviem pleciem ordu, uz kuras gulēja Dievmātes miesa. Svētais Jānis Teologs gāja priekšgalā ar mirdzošo paradīzes zaru, bet citi svētie un liels daudzums ticīgo pavadīja ordu ar svecēm un kvēpināmajiem, dziedot svētas dziesmas. Šis svinīgais gājiens sākās no Ciānas caur visu Jeruzalemi uz Ģedzemeni.

Pie pirmās tā kustības virs Dievmātes svētīgās miesas un visiem pavadošajiem parādījās plašs un mirdzošs mākoņu aplis līdzīgi vainagam un apustuļiem pievienojās Eņģeļu kārtas. Bija dzirdama Debesu Spēku dziedāšana slavējot Dievmāti. Šis aplis ar Debesu dziedoņiem un mirdzumu virzījās gaisā un pavadīja gājienu līdz apbedīšanas vietai. Neticīgie Jeruzalemes iedzīvotāji, bēru gājiena neparastā diženuma satriekti un pagodinājuma, kas tika dots Dievmātei, saniknoti, paziņoja par to virspriesteriem un rakstu mācītājiem. Kvēlojot skaudībā un atriebes kārē visam, kas atgādināja par Kristu, viņi aizsūtīja savus kalpus, lai tie izdzenātu pavadītājus un pašu Dievmātes miesu sadedzinātu. Satrakotā tauta un kareivji ar niknumu metās virsū kristiešiem, bet mākoņu vainags, kas pavadīja gaisā gājienu, nolaidās uz zemes un it kā siena pasargāja viņus. Vajātāji dzirdēja soļus un dziedāšanu, bet nevienu no pavadītājiem neredzēja. Daudzi no viņiem palika akli. Jūdu priesteris Afonijs no skaudības un naida uz Jēzus Nācerieša Māti, gribēja apgāzt ordu, uz kura gulēja Dievmātes miesa, bet neredzams Dieva Eņģelis nocirta viņam rokas, kas pieskārās ordai. Redzot tādu brīnumu, Afonijs nožēloja un ar ticību apliecināja Dievmātei godu. Viņš saņēma dziedināšanu un pievienojās Dievmātes miesas pavadītājiem, kļūstot par dedzīgu Kristus sekotāju. Kad gājiens sasniedza Ģedzemeni, tur ar asarām un raudāšanu sākās pēdējā svētīgās miesas noskūpstīšana. Tikai uz vakaru svētie apustuļi varēja ielikt to kapā un aizvērt ieeju ar lielu akmeni. Trīs dienas viņi neaizgāja no kapavietas, nepārtraukti lūdzoties un dziedot psalmus. Pēc Dieva gudrā prāta apustulim Tomam nebija lemts piedalīties Kunga Mātes apglabāšanā. Atnākot trešajā dienā un Ģedzemeni, viņš ar asarām sabruka pie kapa alas un skaļi pauda nožēlu par to, ka nebija tapis cienīgs saņemt Dievmātes pēdējo svētību un no Viņas atvadīties. Apustuļi sirsnīgā līdzjūtībā par viņu nolēma atvērt alu un sniegt viņam mierinājumu – paklanīties Dievmātes svētajām atliekām. Bet, atverot kapu, viņi tajā atrada tikai Viņas bēru autus un tādā veidā pārliecinājās brīnumainajā Dievmātes miesīgā Debesu uzņemšanā.

Tās pašas dienas vakarā, kad apustuļi sanāca kopā namā lai stiprinātos ar ēdienu, viņiem parādījās pati Dievmāte un teica: „Priecājieties! Es esmu ar jums visu laiku”. Tas tik ļoti iepriecināja apustuļus un visus, kas bija ar viņiem, ka viņi pacēla daļu maizes, kas bija paredzēts maltītei Kunga pieminēšanai („Kunga daļa”) un izsaucās: „Vissvētā Dievmāte, palīdzi mums”. (Ar to tika iesākta panagijas pacelšanas kārta Liturģijā – paradumam maizes daļas pacelšanai par godu Dievmātei.)

Dievmātes josta, Viņas svētīgais apģērbs, ar bijību glabātas un izdalītas pa visu zemi, darīja un dara brīnumus. Viņas daudzās ikonas visur izlej dziedināšanu un brīnumu straumes, bet viņas svētā miesa, kas tika uzņemta Debesīs, liecina par mūsu priekšāstāvošo uzturēšanos ar to. Tā netika atstāta nejaušām pārejošas pasaules pārmaiņām, bet daudz augstāk paaugstināta ar brīnišķo Debesīs uzņemšanu.

Dievmātes Aizmigšanas svētkus ar īpašu svinīgumu svin Ģedzemenē, viņas apglabāšanas vietā. Nekur sirds tā neskumst šķiroties no Dievmātes un nekur nepriecē Viņas aizstāvība pasaulei.

Svēto Jeruzalemes pilsētu no Eļļas kalna atdala Kodrona jeb Josafata ieleja. Eļļas kalna pakājē atrodas Ģedzemenes dārzs, eļļas koki dod augļus arī šodien.

Svētais Dievmātes tēvs Joakims nomira kā 80 gadīgs vīrs dažus gadus pēc Dievmātes ievešanas templī. Svētā Dievmātes māte Anna, palikusi par atraitni, pārcēlās no Nāceretes uz Jeruzalemi un dzīvoja tuvu templim. Jeruzalemē viņa nopirka divus īpašumus: pirmo pie Ģedzemenes vārtiem, otru – Josafata ielejā. Otrajā viņa iekārtoja kapa alu saviem mirušajiem radiniekiem, kur arī tika apglabāta kopā ar Joakimu. Tur Ģedzemenes dārzā, Glābējs bieži lūdzās ar Saviem mācekļiem.

Dievmātes svētā miesa tika apglabāta ģimenes kapsētā. No Viņas apglabāšanas kristieši cienīja Dievmātes kapavietu un uzcēla tajā vietā baznīcu. Baznīcā glabājās auti, kurā tika ietīta Viņas miesa.

Svētais Jeruzalemes patriarhs Juvenālijs (420-458) imperatora Markiāna (450-457) priekšā apliecināja mantojuma ticamību par Dievmātes brīnumaino debesīsuzņemšanu un aizsūtīja viņa sievai, svētajai Pulhērijai (+ 453; piemiņa 10. septembrī pēc v.s.), Dievmātes apbedīšanas autus, kurus paņēma no Viņas kapa. Svētā Pulhērija nolika šos autus Vlahernas baznīcā.

Ir saglabājušās liecības, ka VII beigās virs apakšzemes Dievmātes Aizmigšanas baznīcas bija augšējā baznīca, no kuras augstā torņa bija redzams Kunga Augšāmcelšanās baznīcas kupols. Šīs baznīcas pēdas vairs nav redzamas. IX gadsimtā netālu no Ģedzemenes apakšzemes baznīcas tika uzbūvēts klosteris, kurā svētcīnijās vairāk kā 30 mūki.

Lieliem postījumiem baznīca tika pakļauta 1009. gadā no svēto vietu grāvēja Hakima. Būtiskas izmaiņas, kuru pēdas palikušas arī tagad, veica krustneši 1130. gadā. XI-XII gadsimtos no Jeruzalemes pazuda arī daļa no akmeņa uz kura lūdzās Kungs Viņa nodošanas naktī. Šī akmeņa daļa līdz VI gs. glabājās Ģedzemenes bazilikā.

Bet neskatoties uz postījumiem un izmaiņām, kopējais pirmatnējais krustveida baznīcas plāns ir saglabājies. Ieejot baznīcā dzelzs durvju abās pusēs atrodas četras marmora kolonnas. Lai ieietu baznīcā, ir jānokāpj pa kāpnēm 48 pakāpienus. Uz 23 pakāpiena labajā pusē atrodas sānu altāris par godu Dievvecākiem Joakimam un Annai ar viņu kapavietu, bet pretī, kreisajā pusē –taisnajā Jāzepa Saderinātā kapela ar viņa kapavietu. Pirmais sānu altāris pieder Pareizticīgajai baznīcai, bet kreisais – Armēņu-Gregorija baznīcai (no 1814. gada).

Dievmātes Aizmigšanas baznīcai ir šādi izmēri: garumā 48 ašinas, platumā 8 ašinas. Agrāk baznīcai bez durvīm bija arī logi. Visa baznīca ir izgreznota ar lielu daudzumu lampadu (eļļas lampiņu) un veltēm (dāvanām). Uz Dievmātes apbedīšanas vietu ved divas mazas ejas: ieiet pa rietumu durvīm, bet iziet pa ziemeļu durvīm. Dievmātes kapavieta ir pārklāta ar dārgiem pārklājiem. Apbedīšanas vieta ir izkalta no akmens līdzīgi senebreju kapavietām un ir ļoti līdzīga Kunga Kapam. Aiz kapavietas atrodas baznīcas altāris, kurā ikdienas notiek Dievišķā Liturģija grieķu valodā.

Eļļas kokus baznīcas austrumu un ziemeļu pusēs VII-VIII gadsimtos pareizticīgie nopirka no turkiem. Katoļi nopirka eļļas kokus austrumu un dienvidu pusēs 1803. gadā, bet armēņi – rietumu pusē 1821. gadā.

12. augustā Mazajā Ģedzemenē divos naktī Ģedzemenes baznīcas virspriesteris kalpo Dievišķo Liturģiju. Pēc liturģijas beigām četros no rīta virspriesteris pilnā ietērpā veic īsu aizlūgumu svētā līķauta priekšā, paņem to uz rokām un svinīgi nes uz baznīcu Ģedzemenē, kur atrodas Dievmātes kapavieta. Visi Krievu Garīgās Misijas locekļi Jeruzalemē ar Misijas vadītāju priekšgalā katru gadu piedalās svētā līķauta pārnešanā, sauktai par „litāniju”.

Dievmātes apglabāšanas kārta Ģedzemenē parasti sākas 14. augustā (pēc v.s.) no rīta. Liels daudzums ļaužu ar bīskapiem un klēriķiem priekšgalā dodas no Jeruzalemes Patriarhijas (pie Kunga Augšāmcelšanās baznīcas) bēdīgajā gājienā. Pa Svētās Pilsētas šaurajām ieliņām apbedīšanas procesija virzās uz Ģedzemeni. Pirmajās rindās nes Dievmātes Aizmigšanas ikonu. Pilsētā ikonu satiek dievlūdzēji, skūpsta Vissvētās attēlu un pienes pie ikonas dažādu vecumu bērnus. Aiz garīdzniecības divās rindās iet Svētās Pilsētas mūki un mūķenes: grieķi, rumāņi, arābi, krievi. Gājiens, kas ilgst apmēram divas stundas, beidzas ar paraklisu Ģedzemenes baznīcā. Altāra priekšā, aiz Dievmātes kapavietas ir izveidots paaugstinājums, uz kura smaržīgos ziedos un mirtēs, apklāts ar dārgu autu atrodas Dievmātes līķauts.

Daudzie svētceļnieki, skūpstot Dievmātes Aizmigšanas ikonu, pēc sena paraduma, paklanījušies, iziet tai pa apakšu.

Svētku beigu dienā (23. augustā) atkal tiek veikts svinīgs gājiens. Atpakaļceļā svēto Dievmātes līķautu nes garīdzniecība ar Ģedzemenes virspriesteri-arhimandrītu priekšgalā.

Par litānijas kārtu un Dievmātes Aizmigšanas svētkiem Svētajā Zemē –

"Журнал Московской Патриархии", 1979, N 3.