Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Lielā entuziasmā uz latvju tautas atmodas viļņa 1990. gadu sākumā centos apbraukāt visas tās vietas Latvijā, kurās agrāk darbojās pareizticīgo latviešu draudzes. Tā kā metropolīts Leonīds mani bija norīkojis apkalpot Aderkašu Marijas Madaļas un Zaubes Svētā Nikolaja draudzes, savu apskati sāku ar Vidzemi. Biju pārsteigts, ka burtiski pēc katriem 15 - 20 km atradu kādu pareizticīgo dievnamu vai tā mūrus. Konstatēju interesantu faktu, ka tādos ciematos kā Kosa, Eži, Aderkaši un daudzās citās vietās nebija ne luterāņu, ne katoļu dievnamu. Īsts pareizticīgo apvidus.

Uzmanību īpaši piesaistīja Nītaures dievnams, kas bija tik dižciltīgs, ka nosaucu to par Vidzemes Katedrāli. Mazais uzkalniņš, uz kura atradās baznīca, vēl vairāk izcēla baznīcas dižciltīgumu. Biezie dievnama akmens mūri atgādināja vecu, senlaicīgu pili. Kur vēl Latvijā ko tādu var sastapt? Tā īsti arhitektonisko efektu varēja novērtēt vēlu rudenī vai agri pavasarī, kad nobira kokiem lapas. Vasarā dievnamu gandrīz pilnīgi ieskāva lielo koku lapotnes.

Nītaures pareizticīgo baznīca no 1875. līdz 1877. gadam. 1939. gada reģistros Nītaures Kristus Piedzimšanas draudzē bija 951 pareizticīgais, kuri faktiski visi bija latvieši.

Apciemojot Nītaures draudzes pārstāvjus, sevišķi bieži iegriezos pie kādas pavecas sieviņas, viņa bija cilvēks ar patiesu, dziļu ticību. Marija Mihailova bija priestera Pētera atraitne. Nospriedu, ka ne jau par velti viņa bijusi priestera sieva. Palūdzu Marijai uzrakstīt kādu rindiņu par savu vīru - priesteri Pēteri. Lielākā daļa dziļu cilvēku ir skopi vārdos, tāpēc bija jāsamierinās ar šo:

"Pēteris Mihailovs Mārtiņa dēls dzimis 1886. gada oktobrī Rīgas apriņķī Siguldas rajonā Nītaures pagasta zemnieku ģimenē. Bijuši trīs brāļi - Aleksandrs, Jānis un Pēteris. Dzīvojuši "Kļavkalnā", draudzes mājā pie mācītāja Ezerlīča. Tēvs Mārtiņš strādājis kurpnieka darbu, mamma Anna mājsaimniecībā. Mārtiņš bijis arī baznīcas apkopējs un zvaniķis. Pēteris jau zēna gados interesējies par Kristus dzīvi, katru reizi skrējis tēvam līdz uz baznīcu. Beidzis draudzes skolu un arī ģimnāziju. Gāja gadi, zēns auga un radās citas intereses, sācis mācīties par fotogrāfu. Tēvs no muižas nopircis zemi un uzcēlis māju ar nosaukumu "Mihailovi". Tad Pēteris  iekārtojis frizētavu un strādājis arī kā fotogrāfs. Un līdztekus jaunajiem darbiem, mācības turpinājis pie priestera Ezerlīča. Kad priesteris Ezerlīcis nomira, nāca jauni laiki, nevienam Dievs un Baznīca vairs nebija vajadzīgi. Viss tīrais un skaistais tika izpostīts un kājām samīdīts.

1945. gadā Pēteri iesvētīja par diakonu un 1946. gadā par priesteri. Pirmā darba vieta bija Rūjienas draudzē. 1947. gadā Eparhija viņam iedeva 4 draudzes - Ļaudonā, Raksalā, Varakļānos un Mārcienā. Garos ceļa gabalus brauca ar zirdziņu. Uzticīgs savai kalpošanai Kristus druvā, nostrādāja līdz 1950. gadam. 1950. gada 30. aprīlī bija skaista, saulaina diena, bet manam vīram Pēterim sākās Golgātas ceļš uz Sibīriju kā daudziem citiem. Par Dieva vārda sludināšanu viņam piesprieda 10 gadus cietumsoda. Bet nāca žēlastība, un 1955. gada septembrī viņš pārnāca mājās, izmocīts līdz nāvei, bet tomēr dzīvs. 1956. gada rudenī no Ļaudonas atbraucām uz Nītauri un dzīvojām tēva mājā "Mihailovos". Pēc vairākiem gadiem Eparhija iedeva 2 draudzes - Dundagu un Kolku. Pēteris dažus gadus nokalpoja, bet tālā ceļa dēļ atteicās. Atceros vienā pavasarī, iebrauca Rīgā, autobuss neiet. Ko darīt? Tur cilvēki gaida. Gāja uz lidlauku, sēdās lidmašīnā un brauca uz Ventspili un no turienes ar autobusu uz Dundagu.

Kas Pēteri iesvētīja priestera kārtā nezinu, bet to gan zinu, ka viņš tika arī apbalvots. Tāds īsumā ir mana vīra Pētera Mihailova dzīvesstāsts. Paldies Dievam par viņa bagāto mūžu - 97 gadi, mira 1983. gadā. Viņu izvadīja virspriesteris Aleksandrs Bangerskis no Ērgļiem. Lai viņam vieglas smiltis dzimtenes kapu kalniņā.

Kristus mīlestībā.

         Marija Mihailova 1992. gads."

Jautāju viņai pēc kādas vīra fotogrāfijas. Saņēmu, cik sapratu, vienu no pēdējām bildēm. Priestera Pētera foto mani piesaistīja tikpat dzīvi kā visa Nītaure, tās pareizticīgo baznīca; viņa labestīgā sejas izteiksme un dzidrais, skaidrais acu skatiens bija tas, kas iedarbojas uz kristieša sirdsapziņu un liek tam pārdomāt: vai tu esi līdzīgs šim vīram, vai tavas acis arī ir tikpat  dzīvas un tīras. Acis taču ir dvēseles atspulgs.

Diemžēl Marija tā arī nesagaidīja dievkalpojumus Nītaures pareizticīgo baznīcā. Nesen uzzināju, ka viņa jau mirusi. Paldies Dievam, ka apglabāta gan tika ar priesteri. 

Raksts ar saīsinājumiem publicēts avīzē “Pērle” Nr 4, 1999. gada 10. decembrī.