Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Tautas ielā 2, Daugavpilī, LV-5400, tel. 54 53544

Daugavpils Borisa-Gļeba katedrāle ir viena no krāšņākajām Latvijas pareizticīgo baznīcām. Visas baznīcas svētbildes un freskas ir Kijevas Sofijas katedrāles svētbilžu kopijas, gleznotas Vasņecova stilā. Katedrāle celta cara karaspēkam 1904.-1905. gadā, iesvētīta 1905. gada 12. jūnijā.

Katedrāle būvēta iegarenā kuģa formā 40 x 20 x 16 m), divkrāsaina, tai ir 10 majestātiski torņi ar apzeltītiem kupoliem un krustiem; priekšpusē ierīkots zvanu tornis ar četriem zvaniem. Katedrālei ir divi altāri: galvenais altāris par godu sv. Borisam un Gļebam un otrs labajā pusē - Maskavas svētītājam Aleksejam. Svētbilžu siena izvietota trīs stāvos, skaistā ozolkoka griezumā, dievnama vidusdaļa balstās uz 14 masīvām kolonām.          

Pastāvīga Borisa- Gļeba katedrāles draudze nodibinājās 1922. gada sākumā, kad par katedrāles pārzini tika iecelts virspriesteris Augustīns Pētersons, vēlākais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Augustīns. Līdz tam katedrālē brauca kalpot dažādi mācītāji – Daugavpils Aleksandra Ņevska baznīcas virspriesteris I. Odeļskis un citi. Augustīns Pētersons (1922.-1925. g.) pielika lielas pūles draudzes organizēšanā, veica katedrāles atjaunošanu (1922.-1923. g.), jo pirmā pasaules kara un revolūcijas laikā dievnams bija stipri cietis, daudzviet tecēja jumts, sabojāts fresku krāsojums.   

1926.-1927. gadā katedrālē notika vēl viens remonts, kad pilnībā nomainīja jumtu, 1930.-1931. gadā - trešais kapitālais remonts, pabeigta dievnama ārpuse, kā arī veikts pilnīgs iekšpuses krāsojums.  Šie remonti draudzei izmaksāja ap 8000 latu, tos veica I. Fjodorova tehniskajā uzraudzībā. Kapitālā remonta darbos bez mācītāja Jāņa Krampes un remonta komisijas aktīvi piedalījās P. Meļņikovs, kurš ziedoja 1000 latu, un katedrāles vecākais I. Fjodorovs, kurš baznīcai ziedoja lielu elektrisko lustru un 500 latu. 

Tā kā draudzes locekļu vidū bija arī latvieši, virspriesteris Augustīns Pētersons reizi mēnesī sāka kalpot latviešu valodā, bet 1925. gadā nodibinājās pastāvīga latviešu draudze. Tādējādi Daugavpils Borisa – Gļeba baznīcā darbojās divas draudzes – krievu un latviešu. Draudzes locekļu skaits 1922. gadā bija vairāk kā 200 cilvēku, 1926. gadā – 600, bet 1938. gadā jau 900 cilvēku (100 latviešu un 800 krievu).

1938. gadā draudzes padomē darbojās P. Auziņš, N. Beļajevs, N. Borozinska, M. Zaborovskis, M. Gurčonoks, A. Lucikovičs, R. Duditska, J. Priedītis, A. Tarasovs, A. Sosnovska, G. Čupecs, G. Šaligins; revīzijas komisijā – P. Kopilovs, A. Krukovskis un G. Solovjovs; par draudzes padomes goda locekli tika ievēlēts I. Fjodorovs, baznīcas vecākais bija H. Fjodorovs, tā palīgs A. Moisinovičs. Draudzē darbojās dāmu komiteja L. Krampes vadībā, aktīvi iesaistoties dievnama labiekārtošanā un izdaiļošanā, kā ari līdzekļu sarūpēšanā draudzes vajadzībām.

1925. gada 1. septembrī draudzes mācītāju Augustīnu Pētersonu nomainīja virspriesteris Jānis Krampe, kurš līdz 1936. gadam kalpoja abās draudzēs, bet no 1938. gada – tikai krievu draudzē. Latviešu draudzes mācītāji bija Nikolajs Žunda, virspriesteris Nikolajs Zalivskis, protodiakons Semjons Vorfolomejevs, reģents un psalmotājs Vladimirs Klementjevs (no 1922. gada).

Blakus Borisa – Gļeba katedrālei atradās neliela sarga mājiņa. 1938.-1939. gadā katedrāles teritorijā uzcēla koka namu Jersikas bīskapa uzturēšanās vajadzībām. Valsts fonds Borisa – Gļeba katedrāles draudzei atvēlēja zemi 20 ha Naujenes pagastā (3 km attālumā no pilsētas).              

1933. gada 8. maijā svinīgos apstākļos, klātesot lielam dievlūdzēju skaitam, no bijušās ģimnāzijas skolotājās J. Buržinskas mājām uz baznīcu tika pārnesta atjaunota katedrāles svētbilde. J. Buržinska šo svētbildi mantoja no saviem vecākiem. Svētbilde bija ap 100 gadu veca, stipri nomelnējusi, pat nevarēja saskatīt svēto tēlus uz tās. 1932. gada oktobrī svētbilde pati brīnumainā kārtā sāka atjaunoties, mēneša laikā parādījās skaidrs uzraksts slāvu valodā un svēto tēli – sv. Nikolajs Brīnumdaris, sv. Konstantinopoles patriarhs Hermanis un sv. Paraskeva. J. Buržinska ziedoja šo svētbildi katedrālei.

1938. gada 16.-17. jūlijā Borisa – Gļeba katedrālē notika hirotonijas svinības. Viļakas baznīcas mācītājs, otrs Latvijas pareizticīgās baznīcas vikārs virspriesteris Ādams Vītols tika iesvētīts par Jersikas bīskapu. Uz svinībām ieradās Latvijas metropolīts Augustīns un Igaunijas metropolīts Aleksandrs, Somijas arhibīskaps Hermogens, Jelgavas bīskaps Jēkabs un daudz garīdznieku no Rīgas, Latgales un Zemgales. Bīskapa hirotonijā piedalījās daudz cilvēku ne tikai no pilsētas, bet arī no tuvākajiem pagastiem – Daugavpils un Ilūkstes. Svinībās piedalījās kara ministrs ģenerālis J. Balodis, iekšlietu ministrs V. Gulbis, Garīgo lietu departamenta direktors E. Dimiņš un vietējās varas un karaspēka pārstāvji. Hirotonijas laikā Jersikas bīskaps pieņēma vārdu Aleksandrs, viņa pārraudzībā tika nodotas Latgales baznīcas. Daugavpils Borisa – Gļeba katedrāle kļuva par bīskapa Aleksandra pastāvīgo kalpošanas vietu, kur atradās arī viņa sēdeklis.