====Kyrie eleison====

…Tagad metropolīts Augustīns paziņoja…, ka pamatojoties uz pilnvarām, ko viņš saņēmis no Baznīcas Sinodes (Saeimas - tā bija rakstīts) vikārā bīskapa jautājumā, viņš par vikāro bīskapu nolēmis iecelt Kokneses virspriesteri Jēkabu Karpu, un liek priekšā Sinodei ar savu lēmumu apstiprināt, ka jaunais bīskaps sauksies par Jelgavas bīskapu, un viņa sēdeklis tiek noteikts Rīgā. Sinode tam bez iebildumiem piekrīt. Tad vārdu izlūdzās nākošais Jelgavas bīskaps Jēkabs Karps un saka apmēram šādus dziļi (aizkustinošus) sirsnīgus vārdus:

«Ar drebošu sirdi pieņemu no paša Dieva man sūtīto krustu un lūdzu Viņa Eminenci – lūdziet par mani Dievu, lai Viņš Pats man palīdz būt par derīgu kalpu Jūsu Eminencei, Dievam un Latvijai. Pateicos amata brāļiem par man dāvāto uzticību un ceru, ka Dievs arī uz priekšu man palīdzēs un mani vadīs, kā līdz šim. Ilgus gadus esmu kalpojis tam Kungam no visas sirds, un nekad man nav bijis iemesla sūdzēties, ka Viņš mani būtu atstājis bez savas pa-līdzības, gādības un svētības. Atceros šādu gadījumu: Kokneses baznīcas svētku dienā, 29.jūijā, bija iesvētāmi 22 jaunekļi. Tie sapulcējās skolā, lai ar mani priekšgalā svinīgā gājienā dotos uz baznīcu. Kamēr skolā kārtojāmies un teicu pēdējos pamācības vārdus, sāka līt stiprs lietus. Kāda draudzes locekle ienāca telpās un, it kā zaimodama teica: «Nu, cienīgtēvs, apturiet nu to lietu!» Es nekā neatbildēju, tikai pārmetu krustu un teicu jauniešiem: «Nu, bērni, iesim!» - un mēs gājām, un aizgājām uz baznīcu pilnīgi sausi, bez neviena lietus piliena! Šis gadījums mani augstākā mērā uztrauca, bet ir bijuši arī tādi gadījumi, kad baznīcēni, nākot baznīcas svētku rītā uz baznīcu, ir spiesti no ceļmalā strādājošiem siena grābējiem dzirdēt zaimus par to, ka darba dienā nestrādā, un no baznīcas uz mājām ejot ir redzējuši no zibeņa nodedzinātas zaimotāju siena kaudzes… Es atkārtoju, Dievs mani vienmēr ir vadījis un man palīdzējis, un es stipri ticu, ka Viņš mani vadīs arī turpmāk, un tādēļ izlūdzos Viņa Eminences svētību, un augsto man uzticēto amatu pieņemu.»

Pēc šīs runas metropolits Augustīns ar sirsnīgiem vārdiem apsveica nākošo Jelgavas bīskapu un deva viņam savu virsgana svētību.

Izvilkumi no «Ticība un Dzīve» Nr.8 Augusts 1936.g.

Biogrāfiskas ziņas.

Augstisvētītais Jelgavas Bīskaps Jēkabs /Karps/, kurš aizgāja Dieva mierā 1943.gada 19.oktobrī, ir dzimis 1865.gada 19.augustā Cesvaines pagastā. Jau no pašas bērnības bija vērojama viņā tieksme kalpot tam Kungam garīdznieku kārtā un tādēļ pēc Bučauskas draudzes skolas beigšanas viņa vecāki nodeva to audzināšanā Rīgas Garīgā skolā un pēc tam seminārā. Semināra kursu nelaiķis beidza 1887.gadā ar 1.šķiru un tūliņ uzsāka psalmotāja un skolotāja gaitas Grīvas un Kokneses draudzēs. 1892.gadā Arķibīskaps Arsenijs iesvētīja viņu par priesteri, piekomandējot par palīgu sirmajam un nopelniem bagātajam Kokneses draudzes virsganam V.Oknova tēvam, kura vadībā jaunais priesteris uzsāk dvēseļu kopšanas darbu. Pēc Oknova tēva nāves viņu ieceļ par Kokneses draudzes pārzini un te nu izpaužas viņa labā gana īpašības. Viņš visus savus spēkus un zināšanas ieliek draudzes kopšanas darbā, draudzes prieki ir viņa prieki un draudzes ciešanas un bēdas ir viņa paša ciešanas un bēdas. Grūtajos pārbaudījuma laikos 1905. – 06.g.g. viņš nostājas cietēju pusē un lai gan par to viņam bija pašam jācieš no laicīgās varas, pat no draudzes bija jāaiziet, viņš paliek uzticīgs savam aicinājumam bēdīgo un grūtsirdīgo iepriecināšanā. 1908.ga-da jūlijā nelaiķi pārceļ uz Saikavas draudzi un tā paša gada rudenī uz Lazdonas draudzi. Te viņš atrod plašu darba lauku, jo pēc ģeogrāfiskā stāvokļa Lazdona stāv mūsu dzimtenes krāšņākā stūra centrā. Te Svētā Pareizticība ir laidusi jo dziļas saknes plašajās mūsu tautas masās, un tām vajadzēja redzēt savā vidū ticības likumu, laipnības priekšzīmi un atturības mācītāju, lai no viņa dzīves pie-mēra mācītos Debesu Valstības ceļus staigāt. 1910.gada decembrī nelaiķi apstiprināja par Kārzdabas iecirkņa prāvestu, lai viņa gaisma spīdētu pāri arī apkopjamās draudzes robežām. 1913.gadā nelaiķis jau ir Jēkabpils Svētā Gara draudzes pārzinis. 1916.gada sākumā viņu mobilizē un uzdod pildīt armijas sanitārā vilciena priestera pienākumus, bet 1917.gada maijā ieceļ par divīzijas priesteri. Pēc pasaules kara Kokneses draudze aicināja viņu atpakaļ, pie kam pašvaldība piedāvāja arī pamatskolas pārziņa vietu. Nelaiķis atgriezās savā vecā draudzē, kur darbojas vēl 16 gadus. 1936.gadā Dievs viņu aicināja augstākam kalpošanas veidam, bīskapa kārtā. 27.septembrī Virspriesteri Jēkabu Karpa tēvu, chirotonizē (iesvētī) par Jelgavas bīskapu. Augstais amats nemaina dvēseles noskaņu Valdniekam. Viņš paliek ar tām pašām laba gana īpašībām, kādas tam bija priestera kalpošanas pirmajos gados. Lēnprātība, pazemība, mīlestība, līdzcietība – lūk krāšņākie kristīgas tikumības ziedi, ar kuriem nelaiķa dzīves ceļš vaiņagojas. 1942.gada 6.jūlijā Augstisvētītais Ekzarchs paaugstināja nelaiķi par Arķibīskapu, atzīmējot viņa lielos nopelnus reliģiski tikumiskā audzināšanā, kā vārdos, tā sevišķi dzīves piemērā.

Nelaiķa darbība neaprobežojas ar Baznīcas un draudzi vien. Viņš darbojās arī sabiedriskā laukā un pat izdevniecībā. Minēsim kaut vai viņa sastādītos un izdots Pareizticīgo latviešu kalendārus no 1901. - 1906.gadam. Viņa nopelnus pienācīgi novērtēja kā Baznīcas pārvaldes orgāni, tā arī laicīgās iestādes. No Sinodes un Virs-ganiem nelaiķis saņēma visus garīdznieka apbalvojumus, bet laicīgās iestādes pasaules kara laikā piešķīra viņam III pakāpes Svētās Annas ordeni ar šķēpiem. Latvijas Valdība par nopelniem sabiedriski – valstiskā darbā iecēla 1927.gadā par Triju Zvaigžņu Ordeņa kavalieri un 1936.gadā par tā paša ordeņa komandieri.

Vieglas smiltis Tev, Valdniek. Mēs Tevi paturēsim mūžīgā piemiņā, bet Tu neaizmirsti mūs pieminēt Debesu Valdnieka Goda krēsla priekšā.

No žurnāla «Dzīvības Vārds» Nr.2,1943.gada izdevuma.

Arķibīskapa Jēkaba piemiņai

1943.gada 19.oktobrī no šīs laicīgās dzīves pārgāja mūžības pagalmos mūsu Latvijas pareizticīgo Baznīcas viens no izcilākiem Kristus Svētā Altāra kalpiem, Augstisvētītais Jelgavas Arķibīskaps Jēkabs, savā 80.dzīvības gadā.

Šā sirmā ozola lūzums nebija negaidīts, jo beidzamā laikā arhibīskapa tēvs bija savārdzis un jutās stipri nespēcīgs. Jau vasaras svētku dievkalpojumā Viņa Eminence juta lielu nogurumu, tā ka nācās ar lielām pūlēm dievkalpojumu novadīt. Protams, mēs jelgavnieki vēl cerējām, ka vasaras laiks un laba kopšana sirmo Virsganu spēs pacelt no slimības gultas un ka Vasaras svētku dievkalpojums nebūs beidzamais, bet Dievs bija lēmis citādi.

Ar arhibīskapu Jēkabu mūsu baznīca zaudēja lielu cilvēku, lielu savā apgarotībā un mīlestībā. Nebūs pārspīlēti, ja nelaiķi salīdzinās ar apustuli Jāni. Kā pirmkristīgo baznīcā apustulis Jānis bija mīlestības sludinātājs, tā arī nelaiķis arķibīskaps darbojās zem mīlestības zīmes. Nekad nedzirdēja, ja arī bija kādas nebūšanas baznīcas vai privātā dzīvē, kur arķibīskaps paceltu bardzībā savu balsi. Visas lietas tas vienmēr kārtoja ar mīlestību un šie mīlestībā sētie graudi arī vaiņagojas ar mīlestības augļiem. Mīlēdams savu Dievu un baznīcu virsgans nenostājās baznīcas šķēlāju pusē, bet meklēja vienību, kanonisku vienību, kas saskan ar visām apustuliskās baznīcas senajām tradīcijām un praksi. Daudzi centās viņam pierakstīt vājumu, bet tie, kas to darīja, to darīja tādejādi, lai slēptu ar to savu vainu. Nelaiķis nebija skaļš vārdos, bet dziļš savā ticībā un domās. Tiem, kas mirušo centās iztēlot par vāju, tiem ir ieteicams atskatīties dažus gadu desmitus atpakaļ, kur mēs redzam Kokneses draudzes ganu Jēkabu Karpu, kā lielu personību, šī personība negāja mazumā, bet tā auga lielumā, tajā lielumā, ko šīs pasaules varenie nepazīst, tā bija augšana Dievā.

Ne bez Dieva ziņas, Kokneses draudzes gans tapa par virs-ganu, par bīskapu un pat par arķibīskapu.

Mīļotais arķibīskapa tēvs 23.oktobrī tika apbedīts Kokneses draudzes Krievkalna kapos, tajos kapos, uz kuriem tas pats bija pavadījis daudzus šīs zemes gaitas izbeigušos ceļiniekus, lai arī pats tiem piepulcētos.

Apbedīšanas svinības ievadīja ar Dievišķo Liturģiju Kokneses dievnamā, kuru vadīja Viņa Eminence Rīgas bīskaps Jānis asistējot Rīgas pilsētas prāvestam virspr. doc. Jānim Jansona tēvam, Madonas prāvestam J.Eniņa tēvam, Jelgavas prāvestam J.Baumanim un Kokneses draudzes priesterim L.Zumenta tēvam. Liturģijas dziedājumus izpilda vietējais draudzes koris psalmotāja J.Ābeļa vadībā, bet apbedīšanas dievkalpojumā dzied Rīgas katedrāles kvartets priestera Jefstafjeva vadībā.

Priekš atvadīšanās no aizgājēja runā Rīgas bīskaps Jānis uz-svērdams savā runā, ka aizgājējs ir bijis lielās mīlestības sludinātājs un to arī ir rādījis savā dzīves piemērā. Runātājs ir norādījis, ka katram, kas grib, nelaiķim kādu piemiņu celt, ir ieteicams sakot viņa mācībai un darbiem, ar to būs celts ne rokām darīts piemineklis, ko nevar saēst ne laika zobs, ne cilvēka rokas sagraut.

Atvadīties no sava tuvākā līdzstrādnieka bija ieradies arī V.E. Lietavas Mitropolits, Latvijas un Igaunijas Ekzarhs Sergijs. Aizkustinoši bija vērot, ka Augstais amata brālis nostājas uz klirosa pie dziedātājiem un kopā ar tiem latviešu valodā dziedāja apbedīšanas – atvadu dziesmas. Kā pirmais no nelaiķa atvadījās bīskaps Jānis, tad Mitropolits Sergijs un citi garīdznieki, kā arī sabiedrības, draudzes pārstāvji un mirušā piederīgie.

Ceļā uz kapu kalniņu goda ierindā stāvēdama savu sirmo svētītāju un aizlūdzēju pavadīja Kokneses skolu jaunatne.

Kapos, pēc kapa aizbēršanas, kā pirmais nolika vaiņagu un teica piemiņas runu Ekzarhs Sergijs. Runātājs savā runā uzsvēra, ka tam ir žēl šķirties no sava darba biedra, bet kā kristīgais, tas paļaujas uz Dieva gādību un tic, ka Dievs savam izredzētam kalpam ir sataisījis vietu, kur visi svētie dus. Nelaiķa dzīves ceļš ir bijis sāpju pilns un Dievs savā lielā gādībā to ir aicinājis tur, kur vairs nav ne sāpju, ne nopūšanās, bet mūžīgā dzīvošana. Pēc mitropolita Sergija atvadījās Jelgavas Katedrāles pārzinis un iecirkņa prāvests J.Baumanis nolikdams uz kapa kopiņas kā beidzamo mīlestības pierādījumu savam garīgam priekšniekam krāšņu ziedu vaiņagu, kuru sūta Jelgavas Katedrāles garīdzniecība, draudze, dziedātāji un draudzes darbinieki. Tikai vēlā vakara stundā lielais pavadītāju pulks šķīrās no dārgās kapu kopiņas, nesdami savās sirdīs skumjas par zaudēto un ticībā uz Dieva labo prātu.

Mūžīga piemiņa Tev, mūsu mīļotais Virsgan un mācītājs!

Jelgavas iecirkņa prāvests J.Baumanis