 |
 |
LV |
|
|
|
- Igaunija – protams, ir protestantu zeme un pamatticība – luterisms. Kaut gan pēc Baznīcas padomes datiem luterāņi skaitās 200 tūkstoši, bet pareizticīgo, Maskavas patriarhātā, varbūt tas ir pārmērīgi samazināts skaitlis – 150 tūkstoši. Tas ir – gandrīz līdzīgi. Bet ja vēl pieliek 20 tūkstošus Konstantinopoles patriarhātā, tad jau būs vienlīdzīgi.
- Bet cik visu iedzīvotāju? - 1.5 miljoni. Protams, ļoti maz salīdzinot ar Maskavu. Ja runā par mūsu Baznīcu, tad nepienākas lietot vārdus „Krievu Baznīca”. Tādēļ ka mēs oficiāli esam Igaunijas Pareizticīgā Baznīca Maskavas Patriarhātā. Uz mūsu Baznīcu var iet visi: igauņi, krievi, ukraiņi, baltkrievi, kas vien vēlas. Sarunvalodā, vismaz starp igauņiem, daudzi saka par mums „Krievu Baznīca”. Bet šis apzīmējums ir tīri pēc izcelsmes: kad šeit ienāca Pareizticība XI gadsimta sākumā un vidū, tā nāca no Krievijas.
- Tātad Pareizticībai šeit jau ir gara vēsture? - Tā sākas no Jaroslava Gudrā, kad viņš šeit uzcēla pirmo pilsētu un tajā, protams, bija arī baznīcas. Vienmēr ir bijusi baznīca Tallinā, neapšaubāmi. Periodiski tā tika aizvērta – atvērta. Kādas baznīcas bija arī pilsētās, līdz tam, kad ienāca vācu krustnešu vienības, kad viņi visu iznīcināja. Sirdsskaidrais moceklis Pleskavas-Pečoru Kornēlijs arī ir šeit sludinājis: kristīja, cēla baznīcas, draudzes. Bet Narva vienmēr ir bijusi starptautiska pilsēta. Tur bija gan krievi, gan vācieši, gan zviedri; tur vienmēr kaimiņos bija protestantu un pareizticīgo baznīcas. Caur Igauniju gāja tirdzniecības ceļš uz Pleskavu. Tā kā Pareizticībai šeit ir gara vēsture. Un pat sarakstē, viens Novgorodas klēriķis uzdod jautājumus savam arhierejam.
- Jā. Un starp šiem jautājumiem bijā tāds: „Kā kristīt čudu?” (t.i. igauni). Un arhierejs atbild. Iespējams, ka kādi igauņu pārstāvji bija arī Pleskavā un Novgorodā. Bet masveida Pareizticības pieņemšanas nebija – igauņi, pamatā, palika pagāni. Iesākumā viņus ar varu kristīja katoļi savā ticībā. Pēc tam, kad vietējie vācu baroni pieņēma luterismu, tad viņi ar varu arī igauņus pārveda luterismā. Viņiem neviens nejautāja, viņiem nekā nebija, nekādu tiesību. Vācieši viņus okupēja un ekspluatēja...
- Valdniek, no jūsu vārdiem es sapratu, ka šodien Igaunijas Pareizticīgā Baznīca – tā nav igauņu nacionālā Baznīca, bet arī ne Krievu diasporas Baznīca. Vai tā tas ir? - Jebkurā gadījumā, tā nav krievu diasporas Baznīca. Bet es nezinu, ko uzskatīt par krievu diasporu, ko jūs ar šiem vārdiem domājat. Mans vecvectēvs XIX gadsimta sākumā ar sievu, māsu un brāli pārcēlās šeit uz dzīvi no Rostovas apgabala, iekārtojās Rāvelē, sāka nodarboties ar dārzniecību – vai viņus var nosaukt par diasporu?
- Nē, viņi jau drīzāk ir iesakņoti igauņi... - Šeit ļoti daudz tādu bija: Malohovi, Demini. Tie bija iesakņoti Rāveles tirgotāji – vietējie iedzīvotāji. Mums bija savas baznīcas, pareizticīgās baznīcas. Bet igauņu nacionālā Pareizticība dzima XIX gadsimta sākumā. Par to jūs varat atrast vēstures liecības Augstisvētītā Patriarha Aleksija darbā „Pareizticība Igaunijā”. Bet savā darbā viņš apskata vairāk ārējos iemeslus igauņu Pareizticības dzimšanā. Mani personīgi vairāk interesē iekšējie iemesli. Kādēļ igauņi kļuva pareizticīgi?
- Un kādi ir šie iemesli? - Ļoti dažādi. Es kādreiz atzīmēju savā ziņojumā (priekšlasījumā) par Puhticas klostera vēsturi, ka šeit bija jaukts iedzīvotāju sastāvs, bija pārluterāņojušies krievi, bet viņai kaut kur bija saglabājuši pareizticīgās tradīcijas: gavēja utt. Un kad šeit vēl nebija klostera, kaut kur XIX gadsimta vidū, Dievmātes aizmigšanas svētkos šeit sapulcējās daudz vietējo iedzīvotāju – igauņu. Un arī tagad uz Puhticas klosteri brauc daudz igauņu un dzirdama igauņu valoda. Nedrīkst uzskatīt klosteri par kaut kādu Krievijas gabaliņu Igaunijā. Šeit Dievmāte parādījās, kad vēl nebija nekādu nacionālu definīciju. Tā bija zīme visai Igaunijas zemei!
- Bet kad Dievmāte parādījās? - Pēc tā, kas nodots, tas notika XVI gadsimtā. Dievmāte parādījās igauņu kristiešiem – luterāņiem. Viņi Viņu ieraudzīja, viņi atrada ikonu. Un nodeva krievu kristiešiem no Jamas ciema. Tātad, viņi šeit dzīvoja kaimiņos un ar cieņu attiecās pret pareizticīgo svētumiem: atdeva ikonu, neizmeta, zināja, ka krieviem to vajag. Bet kur ir pēcnācēji tiem, kam parādījās Dievmāte? Es nezinu kā risināt šos jautājumus. Bet šis ir mūsu kopīgais igauņu svētums. Dievmātes svētība Igaunijas zemei.
- Vai daudz svēto ir bijis Igaunijā?
- Kādēļ? - Tādēļ, ka Baznīca tika vajāta – kādiem gan tajā jābūt ticīgajiem? Tikai tiem, kas bija ticīgi pēc pārliecības! Notika vairāk dievkalpojumu. Ļaudis tiecās pēc Baznīcas.
- Valdniek, mēs zinām, ka arī jūs izgājāt grūtu dzīves ceļu, daudz pārcietāt no komunistiskā režīma... - Tas varbūt ir pārspīlējums. Kaut es arī biju trīsarpus gadus ieslodzījumā, bet tas bija Hruščova laikos. Tie nebija Solovki, ne Kolima. Strādājām, protams, bet bijām siltumā, saņēmām sūtījumus, tā ka badā nesēdējām. Bija, protams, iekšējie pārdzīvojumi: atšķirtība no radiniekiem, ar tuvajiem, nācās dzīvot bez baznīcas, visas reliģiskās izpausmes, dabīgi, tika vajātas. Gadījās, ka arī Evaņģēliju atņēma... No šī viedokļa bija grūti.
- Bet par ko jūs ieslodzīja cietumā? - Par „antipadomiskas literatūras”, kā to sauca, glabāšanu un izplatīšanu – pareizticīgas, reliģiskas, filozofiskas. Un par pretpadomju propagandu, tas ir – izteikšanos antipadomiskā garā. Pēc tam visas apsūdzības noņēma, tādēļ ka tās bija izdomātas. Vienkārši tad sākās Hruščova vajāšanas un vajadzēja kaut kādos centros kādu noķert un uzpūst lietu: lūk ar ko pagrīdes nodarbojas.
- Bet Krievu studentu kustībā jūs nepaspējāt piedalīties? - Es nepaspēju. Bet mana mirusī matuška[1] (viņa bija par mani vecāka) piedalījās. Viņa bija ļoti aktīvs loceklis šajā kristīgajā kustībā. Un ar tās līderiem, par kuriem es jau runāju, Vovski, Penkinu, Dezinu – viņa bija ļoti labās attiecībās...
- Augstisvētītā Patriarha Aleksija vecāki arī pieņēma aktīvu dalību... - Patriarha tēvs kādu laiku pat bija kustības vadītājs (priekšsēdētājs). Viņš aktīvi piedalījās. Tad viņš vēl nebija priesteris.
- Valdniek, vai jūs varētu izstāstīt, kādu ceļu jūs gājāt pirms kļuvāt par Igaunijas Pareizticīgās Baznīcas Galvu. - Nekāds īpašais ceļš man nav bijis. Es biju draudzes priesteris Tallinā, vairāk nekas. Tiesa gan, gandrīz 30 gadus. Šajā gadā būs 55 gadi kopš es pieņēmu priestera kārtu. Līdz tam vēl par diakonu biju...
- Redzams, jūs jau tad bijāt pazīstams ar nākošo Augstisvētīto Patriarhu Aleksiju II? - Ar Patriarhu es biju pazīstams, varētu teikt, no jaunības. Dzīvojām vienā pilsētā, kaut kur satikāmies, komunicējām...
- Valdniek, bet kādā valodā tagad notiek dievkalpojumi Igaunijas Baznīcā? - Mūsu jurisdikcijā, pamatā, tikai slāvu. Mums katedrālē reizi nedēļā notiek liturģija igauniski. Un pārējos dievkalpojumos atsevišķus izsaukumus sakām igauniski, bet visumā, draudzes ir sadalījušās pēc nacionālām pazīmēm.
- Jā. Tā bija tīri valdības provokācija, tādēļ ka Igaunijas Republikas atmodas sākumā visur ļoti aktīvi uzstājās pret visu krievisko, pret Krieviju. Tas ir grāmatās – kā notika baznīcas šķelšanās. Igauņi pēc dabas nav visai reliģiozi. Kad bija pareizticīgs ķēniņš (cars), viņi cerēja, ka viņš viņus atbalstīs. Bet kad XX gadsimtā radās patstāvīga Igaunijas Republika, tad šie momenti atkrita un parādījās antikrieviskas tendences.
- Kā izmainījās attieksme no valsts puses kopš jaunā prezidenta Arnolda Rjūteļa iecelšanas amatā? - Pie mums prezidentam nav lielas varas – visu izlemj Ministru padome. Prezidents ir pareizticībai draudzīgs cilvēks. Bet viņa priekštecis bija naidīgi noskaņots, tā ka mūsu Baznīcas vēsture – bija viņa iniacitīva. Tas ir viņa padarītais darbs.
- Bet tagad ir kāda pozitīva tendence? - Lieta tāda, ka Konstantinopoles jurisdikcija ir šeit nostiprinājusies, tā ir oficiāli atzīta par tiesību pārņēmēju no tās Baznīcas, kas šeit bija līdz karam, līdz 1940. gadam, viņai ir atzītas visas īpašumtiesības. Tikai gadu atpakaļ mēs dabūjām jurisdikcijas tiesības, bet ar īpašumtiesībām Igaunijas Pareizticīgajai Baznīcai Maskavas Patriarhātā paliek grūta situācija.
- Vai eksistē priesteru deficīta problēma Igaunijas Baznīcā? - Tomēr jā. Tagad ir kļuvis nedaudz labāk. No manis ir ievētīti amatā ar roku uzlikšanu divas trešdaļas priesteru, kas mums kalpo. Vēl kaut trīs – četrus priesterus un jau būtu labi.
- Vai Igaunijas teritorijā ir semināri? - Nē, mums tam nav līdzekļu, nav pedagoģiskā līmeņa. Vienkāršāk ir mācīties Krievijā, kur šī lieta ir augstā līmenī.
- Kā ir ar mūkiem Igaunijas Pareizticīgajā Baznīcā? - Puhticas klosteris, Pleskavas-Pečoru klosteris. Pečoros ir daži igauņi, Puhticā arī. Igauņiem acīmredzot nav sevišķi pie sirds mūku kustības gars. Viņiem drīzāk ir protestantu gars, noskaņojums. Bet šeit, Puhticas klosterī, kalpo hieromūks (priesteris-mūks) Samuēls – viņš ir igaunis, un cits priesteris arī ir igaunis.
- Valdniek, kādu jūs redzat Igaunijas Pareizticīgās Baznīcas nākotni? Kas tā būs: ekzarhāts, autonomija, autokefālā Vietējā Baznīca? - Lieta tāda, ka, tad kad Igaunija izveidojās kā patstāvīga valsts, tad igauņu valdība paziņoja, ka patstāvīgā valstī jābūt patstāvīgai Baznīcai. Bet man ir 30 draudzes – kāda tur autokefālija? Klosteris viens – Puhtica, vīriešu klostera nav. Izdevniecība? Nu kāds izdeva par igauņu priesteriem, par Igaunijas svētajiem, vēl kaut ko. Protams, Igaunijā visi saprot, ja runa it par pareizticību, tad jārunā par Maskavas Patriarhāta Pareizticīgo Baznīcu. Pavisam nesen, kruīzā pa Baltijas jūru, Konstantinopoles Patriarhs Bartolomejs iebrauca Tallinā un divās igauņu baznīcās bija klāt dievkalpojumos. Dīvaini: bija klāt, bet nekalpoja. Bet abas reizes: vakara dievkalpojumā un Liturģijā – bija (ieskaitot svītu, preses pārstāvjus utt.) ap 100 cilvēku. Pie Vispasaules Patriarha!
- Jūs ar viņu tikāties? - Nē. Kad viņš pirmo reizi atbrauca, man atsūtīja ielūgumu, bet es neaizgāju. Tad Patriarhs Bartolomejs kalpoja Liturģiju igauņu Kristus Apskaidrošanas katedrālē.
- Vai ir iespējams izārstēt šo šķelšanos, dalīšanos?
- Tas ir – apvienošana vairs nav iespējama? - Es nevaru teikt, ka neiespējama. Iespējama! Varbūt nākamais arhierejs, kas būs pēc manis, to īstenos...
Ar Tallinas un visas Igaunijas metropolītu Kornēliju sarunājās Stretenskas klostera iemītnieki 2003. gada nogalē Puhticas klosterī. Teksts un foto no www.pravoslavie.ru
|
-
-
-
-
-